Novembra skaistajai miglai šoruden klāt nākusi vēl cita – politiskā
Valsts svētku gadalaiks vispirms atmirdz svecīšu liesmiņās, ar ko pieminam brīvības cīņās kritušos, tad iekrāsojas sarkanbaltā standarta svinīgumā, bet šogad šīm noskaņām cauri vīd kaut kas no gruzdoša naida, kaut kas no šova falšuma.
Divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas nevis kādas marginālas partijas apputējušā programmā, bet Satversmes tekstā kāds mēģina ierakstīt, ka latviešu valoda Latvijā nav vienīgā valsts valoda. Protams, šie grozījumi par valsts valodas statusu krievu valodai ir lemti neveiksmei, ja pārlecam uzreiz pie referenduma balsojuma. Taču te runa nav par matemātiku. Runa ir par pieredzi, kādu mēs kā sabiedrība iegūsim šī dūmu šova laikā. Ko no tā gaidīt?
Ja pajautātu šajā numurā intervētajam varonim Dievu mijkrēšļa režisoram Viesturam Kairišam, viņš saredzētu tajā vāgnerisku vērienu un pareģotu pašradīto dievu nāvi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.