Latvijā ir 7% trūcīgu cilvēku. Daudzi pārtiek no citu maksātās nodokļu naudas un vairs nevēlas paši strādāt. Nav jau arī jēgas – ģimene ar bērniem pabalstos var salasīt vairāk, nekā saņemt minimālajā algā
Apaļās krāsns mutē omulīgi sprakšķ uguns. Jaunie plastmasas logi vēl atstutēti pret istabas sienu, grīdas noklātas dažādu krāsu lupatu deķiem, bet lielajā gultā vīd adīklis. Mamma Iluta – jauna, enerģiska sieviete ar blondu zirgasti – sākusi darināt pelēku zeķi. Tas viss, lai nelielajā istabiņā būtu silti. Siltums vecajā lauku mājā šoziem būs īpaši svarīgs – te dzīvo nepilnu gadu vecie dvīņi Laura un Viktors.
Lielceļa malā pietupušais, brūniem dēļiem apšūtais namiņš pieder vecmammai, kura pārcēlusies uz pilsētu. «Tikai elektrības skaitītājs ir mūsu,» saka tumšā kreklā un treniņbiksēs ģērbtais tētis Deniss. Tas ir vienīgais teikums, ko mūsu viesošanās laikā viņš saka pats no laba prāta – pārējo izvelku kā ar stangām.
Laura un Viktors ir piedzimuši ģimenē, kura pārtiek tikai no valsts pabalstiem, līdzcilvēku palīdzības un mazdārziņā izaudzētā. Viņu kopējie mēneša ienākumi ir 170 latu.
Daudziem tā liksies summa, ar kuru izdzīvot nav iespējams. Tomēr Latvijā ir izveidojies cilvēku slānis, kuri iemācījušies pārtikt no pabalstiem, lai cik mazi tie būtu, un strādāt vairs neiet. Labdarības organizācijas Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta uzskata, ka krīze ir veicinājusi nabadzības dzīvesveida piekopšanu un «tā ir bīstama lieta». «No vienas puses, ir labi, ka cilvēki iemācījušies dzīvot no mazumiņa. Taču viņu dzīvesveidā neietilpst nekas no kultūras vai labas izglītības. Viņu bērni orientēti uz to pašu. Vai mums tādu sabiedrību vajag? Tā ir manipulējama, nevis uz attīstību vērsta sabiedrība,» saka Dimanta.
Bet man pienākas!
Cik daudz šādu cilvēku Latvijā ir, precīzu datu nav. Tā kā «ļaunprātīgu» pabalstu saņēmēju eksistencei «nav pierādījumu», starptautiskie aizdevēji apturēja valdības ieceri pabalstu sistēmā ieviest izmaiņas jau šogad. Labklājības ministrija (LM) tagad ir apņēmusies līdz pavasarim noskaidrot, vai pabalstu atkarības tendence tiešām pastāv. Taču labdarības organizāciju pārstāvjiem un pašvaldību sociālajiem darbiniekiem šaubu par to nav. «Protams» bija visbiežākā aptaujāto speciālistu atbilde, ko saņēmu ikvienā Latvijas malā.
«Ir cilvēki, kuri staigā pa dažādām iestādēm un pieprasa: «Es esmu trūcīgais – palīdziet!»,» stāsta Andris Bērziņš, Latvijas Samariešu apvienības vadītājs. Piemēram, tas redzams, dalot Eiropas Savienības pārtikas pakas, ko automātiski saņem visi trūcīgie. «Nav patikas strādāt ar šīm pakām. Ja to saturs neatbilst vēlmēm, tad cilvēki uzvedas tā, it kā viņiem būtu nodarīts pāri. Tās uztver kā pamatlīdzekli, nevis kā palīdzību.»
Arī Rūta Dimanta pieredzējusi, ka cilvēki uzstāj: «Bet man pienākas! Es saku, ka jums nekas dzīvē nepienākas, varbūt divas lietas ir garantētas – piedzimšana un nāve. Par pārējo atbildība jāuzņemas pašam. Cilvēki tev var palīdzēt, bet īslaicīgi.»
Dimanta spriež, ka labs atskaites punkts, mēģinot apjaust pasīvo pabalstu saņēmēju apmēru, ir pirmskrīzes laiks – tolaik trūcīgo personu statuss bija no 50 līdz 70 tūkstošiem cilvēku, kaut gan uzņēmēji teju katrā nozarē sūdzējās par darbaroku trūkumu.
«Manā izpratnē tas ir paradokss – tie, kas bija trūcīgi un nestrādāja līdz krīzes sākumam, krīzes laikā sāka dzīvot labāk. Viņiem tika palielināts garantētais minimālais ienākums, radīts tā sauktais sociālais spilvens: medicīnas pakalpojumi ar lieliem atvieglojumiem, vēl dažādas atlaides, ES pārtikas pakas. Īstenībā tā ir nepareiza sistēma.» Atcēla arī laika ierobežojumu garantētā minimālā ienākuma (GMI) saņemšanai, kas ir 40 latu mēnesī pieaugušajiem un 45 lati bērniem.
Visu laiku lielākais trūcīgo skaits reģistrēts šogad martā – 190 tūkstoši cilvēku. Līdz septembrim skaits sarucis līdz 163 tūkstošiem jeb 7% no kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita. Protams, viņu vidū ir cilvēki, kas grūtībās nonākuši objektīvu iemeslu dēļ. «Nepiekrītu, ka daudz būtu to, kas sociālo palīdzību saņem nepamatoti,» saka Rīgas Sociālās pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Moors. Līdzīgu viedokli pauž citās pašvaldībās. Taču, ja tik liels trūcīgo skaits nodokļu maksātājiem būs jāuztur ilgtermiņā, tā būs «katastrofa – nekāda augšupeja nepalīdzēs», saka Dimanta. Ja cilvēks bez darba sēž gadu, tas jau ir laiks, pēc kura no dīvāna piecelties kļūst grūti. «Veidojas sociālā atstumtība. Cilvēks paliek savā naturālajā saimniecībā un kļūst atkarīgs no pabalstiem,» papildina Rēzeknes novada domes priekšsēdētājs Monvīds Švarcs.
Neņem izkapti rokās
Raksta sākumā minēto Ilutas un Denisa Terehoviču ģimeni Rēzeknes novada Audriņos var pieskaitīt šai riska grupai. Pirms krīzes abi jaunieši strādāja. Iluta Rēzeknē bija Lattelecom operatore, Deniss maiznīcā strādāja par šoferi. Kad Ilutai pieteicās dvīņi, viņa jau bija bez darba – tas izskaidro nelielo bērna kopšanas pabalstu. Deniss saņem GMI. Par atsevišķu pabalstu ziemai nopirkta malka, ģimene cer uz Latvenergo atlaidi elektrībai. Viņi arī saņem ES pārtikas pakas, kurās līdz šim bijuši dažādi putraimi un sausais piens. «Vārām biezputras,» mamma nepievienojas sūdzībām par paku vienveidīgo saturu.
Ilutai (26) ir pavāra izglītība, gājusi lietvedes kursos. Kad bērni paaugsies, sieviete meklēšot darbu, kaut atzīst, ka dvīņu dēļ vairs nevarēs uzņemties kuru katru, piemēram, nakts maiņas darbu. Taču viņa ir gatava strādāt kaut par minimālo algu, jo «tas ir tikai sākums». Cik enerģiski darbu meklē profesionāli tehnisko skolu beigušais Deniss (27), grūti saprast. «Ar darbu tā ir, kā ir,» viņš klusi novelk.
«Varētu meklēt aktīvāk,» vēlāk man atzīst Audriņu pagasta sociālā darbiniece Silvija Strankale. Puisis dažkārt esot uzkāpis uz korķa, bet nav no sliņķiem.
Ar sociālo darbinieci dodamies pie vēl vienas ģimenes, kas mīt nelielā daudzdzīvokļu namā Audriņu centrā. «Saimniece uzņemšanai ir gatavojusies,» saka Strankale, kad kāpjam pa tikko mazgātām kāpnēm. Rūpīgi izberzts arī dzīvoklītis. Kamēr bērni skolā un bērnudārzā, mājās ir tikai mamma Līga Igaune. Fonā dīc kāds Krievijas TV kanāls.
Vidusskolas izglītību ieguvušajai Līgai (29) pastāvīga darba nav bijis nekad. «Darītu jebko,» viņa apgalvo. Audriņos darba nav, uz Rēzekni izbraukāt ir sarežģīti, lai arī ciemats atrodas tikai 12 km no Rēzeknes. Sabiedriskā transporta grafiks darba režīmam nav pielāgots, arī maksa – 26 lati mēnesī – minimālās algas saņēmējam būtu augsta. «Privātie uzņēmumi Latgalē vairāk par minimālo algu nemaksā. Tāda paša darba veicējam vienā uzņēmumā Rīgā un Rēzeknē ir 100-150 latu atšķirība,» saka Strankale. Vai Līga gribētu apgūt jaunas prasmes, lai tiktu pie labāka darba? «Arī tas maksā naudu,» viņa atbild. Datormācībai stipendiju gan Līga bija dabūjusi. Krīzes laikā viņa divreiz izmantojusi tā dēvēto simtlatnieku programmu, kas, strādājot vienkāršu fizisku darbu, bezdarbniekiem ļāva tikt pie simt latiem mēnesī.
Pašlaik sieviete ar abiem bērniem pārtiek no 117 latu pabalsta mēnesī. 70 latus gadā pašvaldība piešķir malkas iegādei. Kā daudziem laukos, ir dārziņš. Bērnu tēvs, ar kuru laulība oficiāli nav reģistrēta, pēdējā darbavietā kādā zemnieku saimniecībā nopelnījis 43 latus, bet nupat novembrī aizbraucis peļņā uz Vāciju. «Strādā gaļas kombinātā, bet, kā būs, nezinu,» Līga rausta plecus. Darba meklējumus ārzemēs apsver arī viņa.
GMI saņēmēju publika ir raiba – vieni cīnās paši, citi tikai gaida no valsts. «Ir atradinājušies, ka jāņem izkapts rokā un siens jāpļauj,» saka Silvija Strankale. Tajā pašā namā, kur Līga, mitinās kāda no pabalstiem pārtiekoša sešu bērnu ģimene, pie kuras sociālā darbiniece mūs neved, «jo es jums to nenovēlu». «Bardaks ir viņu dzīves norma. Uzskata, ka savu pienākumu jau izpildījuši ar to, ka ir seši bērni,» saka Strankale. Savu darba vidi viņa raksturo bez izpušķojumiem – «vse dolžni i objazani»* ir izplatīta filozofija. Strankale spriež, ka tas ir padomju laiku mantojums. Par kolhoza priekšnieku, kas savus kolhozniekus cēlis augšā un vedis zemi art un govis slaukt, klīdušas leģendas. «Alkohols vispār ir kaut kas,» Strankale raksturo citu izplatītu sērgu. Rēzeknes novadā pērn 19% cilvēku bija trūcīgā statuss, šogad septembrī – 21%, kas uz Latvijas kopējā fona ir vidēji augsts rādītājs.
Strankale piekrīt, ka Audriņos darbu atrast tiešām grūti. Pagastmāja, skola, bērnudārzs, dažas lielas zemnieku saimniecības – kā daudzviet laukos. «Var atrast, bet maksā, kā maksā,» viņa saka. Taču Silvija Strankale pati ir kontrasts saviem klientiem un apliecinājums, ka šajā vidē var dzīvot citādi. Sociālā darbinieka alga Rēzeknes novadā – ap 240 latiem – daudz neatšķiras no tā, ko nestrādājoša ģimene ar bērniem var savākt pabalstos. Kad Strankales vīrs veselības problēmu dēļ kļuva par invalīdu, bet Rēzeknē ģimenes mājai palika nenomaksāta hipotēka, vitālā sieviete meklēja papildu darbu – viņa skolā pasniedz stundas.
Nelaime – nauda par neko
Nelielo atšķirību starp algu un pabalstiem sociālās jomas speciālisti sauc par vienu no galvenajiem faktoriem, kas vairo pabalstu saņēmēju skaitu. Piemēram, trīs bērnu ģimene pabalstos saņem vairāk par minimālo algu. Ja šī ģimene dzīvo reģionā ar 20% bezdarbu – kāda ir motivācija tēvam strādāt par minimālo algu? Šiem cilvēkiem pat neko nevar pārmest, komentē Rūta Dimanta.
Samariešu apvienības direktors Andris Bērziņš uzskata, ka daudzi, kuriem ir trūcīgās personas statuss, patiesībā nav trūcīgi. «Viņi cenšas nestrādāt vai strādā nelegāli, lai ienākumi nepārsniegtu līmeni, kas ļauj saņemt trūcīgas personas statusu. Pats pazīstu cilvēkus, kuri skaita ienākumus un strādāt neiet,» stāsta Bērziņš.
Trūcīgās personas statusu var iegūt, ja ienākumi uz vienu ģimenes locekli nepārsniedz 90 latu. Tiklīdz ir trūcīgās personas statuss, automātiski pienākas dažādi labumi – dzīvokļa pabalsts, transporta atvieglojumi, valsts 100% sedz pacientu iemaksas un kompensē zāles. Atkarībā no pašvaldības trūcīgo cilvēku bērni var saņemt brīvpusdienas, atlaides bērnudārzos, pabalstu skolas grāmatu iegādei. Trūcīgās personas statuss ir obligāts, lai saņemtu GMI (taču tas nepienākas visiem – tikai tiem, kuru ienākumi nesasniedz 40 latus pieaugušajiem vai 45 latus bērniem).
LM ir iecerējusi meklēt veidus, kā darbu iepretim pabalstu saņemšanai padarīt finansiāli izdevīgu. «Mehāniska pabalstu samazināšana, vienlaikus palielinot algu, nav risinājums,» daudzviet dzirdēto ieteikumu noraida ministre Ilze Viņķele (Vienotība). No pabalstiem jau tagad laba dzīve nesanāk, bet minimālās algas palielināšanai būtu jāiet kopā ar darba ražīgumu.
LM valsts sekretāra vietnieks Ingus Alliks domā, ka risinājumi jāmeklē nodokļu politikā, piemēram, nelielām algām nosakot zemāku nodokli vai lielāku neapliekamo minimumu (tagad tas visiem ir 45 lati). «Cilvēks ir nevis jāsoda par to, ka atrod darbu, bet jāstimulē. Varbūt kādu laiku pēc darba atrašanas vēl jāmaksā pabalsts,» spriež Alliks. Viņš norāda – šis ir jautājums par ekonomikas attīstību, nelegālo nodarbinātību un darba produktivitāti. «Ar minimālo algu uzturēt trīs bērnu ģimeni ir grūti. Ja būtu kvalitatīvas darbavietas, šī problēma atkristu pati no sevis.»
«Mana vissvētākā pārliecība ir tā, ka maksāt pabalstu darbspējīgam cilvēkam tāpat vien nevar. Nauda par neko – tā ir lielākā nelaime,» saka Audriņu sociālā darbiniece Silvija Strankale. «Tā ir mana un kaimiņa nodokļos samaksātā nauda, esi tik labs un izdari kaut ko sabiedrības labā – sakop ciematu vai ko citu. Tas arī to cilvēku izrauj ārā no viņa vides.»
Daudzas pašvaldības jau tagad prasīja GMI saņēmējiem dažas stundas veikt sabiedrisko darbu, taču Rēzeknes novadā zina stāstīt gadījumus, kad darba inspekcija par šo cilvēku nodarbināšanu sodījusi. Šajā jomā izmaiņas varētu notikt visātrāk – LM informē, ka likuma grozījumi, kas GMI saņēmējiem prasa obligātu darbu un pretējā gadījumā dod tiesības pabalstu atteikt, jau izstrādāti. Strankale rosina sociālajiem darbiniekiem dot brīvākas rokas – lai GMI var noņemt, piemēram, gadījumos, kad pabalsta saņēmējs tūlīt pat aiziet uz «točku».
Rūta Dimanta saka – Latvija ir pietiekami maza, lai sociālo palīdzību individualizētu. Ir daudz cilvēku, kas nevar samaksāt līdzmaksājumu par svarīgu operāciju vai nopirkt dārgas zāles, jo viņu ienākumi ir zemi, tomēr par dažiem latiem pārsniedz to līmeni, kas ļauj saņemt trūcīgā statusu. Valsts viņiem palīdzību atsaka. Tajā pašā laikā tiem, kam ir trūcīgā statuss, tiek piedāvāta rehabilitācija par brīvu. Arī Andris Bērziņš pašreizējo automātisko sociālo pabalstu piešķiršanas sistēmu uzskata par nemodernu un aicina to padarīt mērķtiecīgu, lai naudu saņem cilvēki, kuriem tā tiešām vajadzīga. «Valstij arī jāizlemj, vai ar sociālajiem resursiem tā grib veicināt kādu mērķu sasniegšanu – lai cilvēki atgriežas darba tirgū, kļūst izglītoti vai tamlīdzīgi,» – tā Bērziņš.
Liela daļa pabalstu saņēmēju ir mazkvalificēti, ko speciālisti uzskata par vēl vienu būtisku šķērsli viņu nodarbinātībai. Jau tagad sāk iezīmēties pirmskrīzes problēma, kad darba devēji nevar atrast darbiniekus, taču viņiem visbiežāk vajadzīgi cilvēki ar noteiktām prasmēm. Nodarbinātības valsts aģentūras piedāvāto programmu revīzija, izvērtējot to atbilstību tirgus mūsdienu prasībām, ir vēl viens šīs valdības uzdevums.
Kvalificētāks darbs tiek gaidīts no sociālajiem dienestiem. Viņķele atsaucas uz Rīgas pieredzi – ja sociālie darbinieki individuāli strādā ar klientiem, piemēram, palīdzot attīstīt prasmes tikt galā ar grūtībām, ir redzams progress. Taču vēl nesen Latvijā bija pašvaldības, kurās sociālo dienestu nebija vispār, papildina Alliks. (Viņš nevēlas tās nosaukt.) Arī dienestos strādājošo cilvēku kvalifikācija ne vienmēr ir atbilstoša. Rēzeknes novada vadītājs Monvīds Švarcs min, ka pirmajā gadā pēc lielā novada izveidošanas šajā teritorijā GMI saņēmēju skaits palielinājās 4,5 reizes – atklājās, ka daudzi nabadzīgie iepriekš nav apzināti.
Kur visvairāk trūcīgo?
Lai arī Latgali tradicionāli uzskata par nabadzīgāko reģionu, LM apkopotie dati rāda, ka pašvaldības ar lielāko trūcīgo skaitu meklējamas citos novados. Piemēram, Aivara Lemberga «karaļvalstī» Ventspilī trūcīgo pērn bijis vairāk (8%) nekā Daugavpilī (5,5%). Bet vislielākais trūcīgo īpatsvars – 35% – bija Amatas novadā, kur atrodas Valsts prezidenta Andra Bērziņa lauku īpašums. Sociālos pabalstus tur saņēmuši 40% iedzīvotāju. Amatas novada sociālā dienesta vadītājas vietniece Vaira Zauere par šo statistiku nebrīnās, jo novada teritorija ir «izkaisīta», daudzi dzīvo tālu no lielām apdzīvotām vietām, turklāt bankrotējuši vērā ņemami darba devēji. Šogad trūcīgo skaits gan būtiski sarucis, darbu sākuši vairāki nelieli uzņēmumi, radot jaunas darbavietas.
LM atzīst, ka trūcīgo skaits pašvaldībās atspoguļo ne tikai ekonomisko situāciju, bet arī sociālo dienestu darba stilu – vai tie apzina visus trūcīgos, cik rūpīgi izvērtē atbilstību trūcīgā statusam. Iespējams, trūcīgo statistiku pēdējos gados ir audzējis arī tas, ka kopš krīzes gadiem pusi no GMI sedz valsts (agrāk pilnībā maksāja pašvaldības) un līdzfinansē 20% dzīvokļa pabalsta, ļaujot pašvaldībām kļūt dāsnākām. To netieši apliecina Vaiņodes domes priekšsēdētājs Visvaldis Jansons: ja valsts līdzfinansējumu nesaglabās, «tad šķirosim, tik daudz nemaksāsim». Vaiņode ir vēl viens novads ar rekordaugstu statistiku – pērn 29% bijis trūcīgā statuss, bet sociālos pabalstus saņēmusi gandrīz puse – 47% – novada iedzīvotāju.
Pēc lielo pilsētu iniciatīvas valdība grasījās nākamgad visu GMI finansēšanu atstāt pašvaldībām, vienlaikus palielinot iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļu, ko saņem pašvaldības. Mazās pašvaldības, kas šajā situācijā būtu zaudētājas, asi iebilda, un pagaidām palika spēkā vecā kārtība. LM apņēmusies izpētīt citu valsti pieredzi, taču augstāko amatpersonu izteikumi liecina, ka, visticamāk, arī turpmāk valsts piedalīsies GMI finansēšanā un vienlaikus noteiks minimālo pabalstu saņēmēju loku, lai visā valstī būtu samērojama sociālā palīdzība. Taču valsts nevēlas šo pienākumu pārņemt pilnībā, lai nezustu pašvaldību interese rūpīgi atsijāt pabalstu saņēmējus.
To, ka liela nauda pašvaldības padara vaļīgas, apliecina ES finansētā simtlatnieku programma. Nenoliedzami, daudziem tas bija noderīgs atbalsts satricinājuma brīdī, taču laukos zina stāstīt – arī viegla iespēja tikt pie naudas cilvēkiem, kuri nekad nav strādājuši pirms krīzes, nestrādās pēc tās, un viņu darba efektivitāte programmā bijusi nulle. (Programmas autore – Pasaules Banka – komentāru atteica, bet novembrī veiktā pētījumā atzinusi to par efektīvu.)
GMI izmaksai nākamgad valsts atvēlējusi vairāk nekā 11 miljonus latu, bet sociālās drošības tīkla pasākumiem kopumā 44,6 miljonus. Aptuveni tikpat liela ir daļa, ko maksā pašvaldības – pērn sociālās palīdzības pabalstos «pamatvajadzību apmierināšanai un ārkārtas situācijās» tās izmaksāja 45,4 miljonus latu. Daļa šīs naudas birst caurā maisā, un tas būtu jāsalāpa.
* visiem ir pienākums pret viņiem – no krievu. val.
