ECB, iespējams, novērsusi katastrofu, bet ES nav atradusi risinājumu
Pagājušās nedēļas Eiropas Savienības galotņu tikšanos ievadīja skaudri brīdinājumi, un tai sekoja pārspīlēti apgalvojumi. Par nelaimi, Briseles sammita dramatiskie efekti bija daudz spēcīgāki par tā reālajiem ekonomiskajiem un politiskajiem rezultātiem.
Sāksim ar to, kas nenotika. Nav izveidota jauna «fiskāla savienība» vai pat «Eiropas Savienotās valstis». 9.decembrī paziņotā «fiskālā vienošanās» (angliski – fiscal compact) nozīmē tikai to, ka ES dalībvalstu valdības apņēmās vēl stingrāk skatīties savu kaimiņu maciņos, lai pārliecinātos, ka viņi dzīvo godīgi. Līdzīgus kontroles mehānismus jau vasarā izstrādāja Eiropas Komisija, un rudenī tos pieņēma gan Eiropas Parlaments, gan tie paši valstu vadītāji, kuri tagad decembrī vienojās par papildu pasākumiem ar to pašu mērķi. ES valstīm jau kopš eiro ieviešanas ir bijis jānodrošina budžeta deficīts zem 3% no IKP un valsts parāds, kas vai nu ir zem 60% no IKP, vai arī (tā kā vairākums ES valstu šo līmeni sen jau pārsniegušas) tiecas uz šo mērķi, un arī agrāk valstis teorētiski varēja sodīt par šo noteikumu pārkāpšanu.
Piektdien Briselē valstu vadītāji apņēmās padarīt kontroles mehānismus stingrākus un sodus «automātiskākus». Taču viņi nav radījuši un, kā kļuvis skaidrs, arī netaisās radīt kādu jaunu, valstīm pāri stāvošu institūciju, kas varētu autonomi kontrolēt un sodīt dalībvalstis. Jebkurš lēmums būs jāapstiprina valstu vadītājiem, un šā klubiņa biedri līdz šim nav izrādījuši sevišķu vēlmi sist pa pirkstiem kaimiņam, kurš nākamajā brīdī būs jāķer aiz elkoņa, lai pierunātu atbalstīt sev svarīgu politiku.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.