Ja jautāsit Google, kas ir Vāclavs Havels, tas jums norādīs: «disidents», «dramaturgs», «Samta revolūcija» un «Čehijas prezidents». Taču šie vārdi nepaskaidro, kāpēc par viņa nāvi sēro gan Zviedrijas ārlietu ministrs Karls Bilts, gan Hradečekas ciemata iedzīvotājs Vladimīrs Pehans. Jo Havela personības būtībai neder birkas, taču jēdzienus «godaprāts» un «cilvēcība» ziņu virsrakstos parasti neliek
Tīri hronoloģiski Vāclava Havela dzīvi patiešām var pakārtot četriem jēdzieniem – jaunībā, 60.gados, viņš bija rakstnieks un dramaturgs, tad divus gadu desmitus starp neizdevušos sociālisma reformēšanas mēģinājumu – Prāgas pavasari (1968) un izdevušos komunisma gāšanas mēģinājumu – Samta revolūciju (1989) viņš bija disidents un brīvas domāšanas simbols, bet kopš 1989.gada – politiķis un valstsvīrs, kura priekšā cepuri noņēma pasaules ietekmīgākie vīri.
Taču šis dalījums ir nosacīts, jo katrā no lomām bija kaut kas no pārējām – literatūrā bija politika un politikā bija literatūra, un visas kopā bija pakārtotas stingrai ticībai, ka cilvēkam ir jārīkojas godprātīgi, cilvēces labāko interešu labā. Citiem vārdiem, ir jācenšas darīt pasauli labāku, «arī tad, ja lielākajai daļai cilvēku tev apkārt tas neizdodas», kā Havels rakstīja esejā Intelektuālis un politika.
Apalītis ārpus kārtības
Havela morālā kompasa un nākotnes lomu aizmetņi samanāmi jau viņa bērnībā. 1936.gadā Vāclavs (saukts par Vašeku) piedzima Havelu ģimenē – vienā no turīgākajām un ietekmīgākajām Prāgas dinastijām, kurai piederēja krāšņi namīpašumi, citu vidū arī iepirkšanās pasāža un elegantais kinoteātris Lucerna Vāclava laukumā. Vašeks bija mīlēts, ģimenes un kalpu lutināts bērns, taču viņš savas privilēģijas izjuta drīzāk kā traucēkli un mazvērtības kompleksa avotu, nevis kā priekšrocību.
«Biju pret savu gribu nonācis situācijā, kas mani automātiski izolēja, atdalīja ar tādu kā neredzamu sienu, atsvešināja no cilvēkiem un sekmēja to, ka pasaule man neuzticējās,» viņš vēlāk, disidenta gados, vēstulēs no cietuma rakstīs dzīvesbiedrei Olgai (grāmata Vēstules Olgai).
Bērni no trūcīgākām ģimenēm viņu izstūma un reizumis arī par viņu paņirgājās, jo Vašeks bija ne tikai turīgas ģimenes atvase, bet arī apalītis, kuram bija grūti uzkāpt kokā un pārlēkt pāri strautiņam. Tuklums ļāva klasesbiedriem īstenot «instinktīvu sociālo atriebību», piemēram, sitot pa Vašeka resnajām ciskām vai iesaistot viņu rotaļās, kas viņam nebija pa spēkam. Taču šī agrīnā pieredze nepārauga rūgtumā un neuzticībā, bet, gluži otrādi, padarīja Havelu īpaši jutīgu pret jebkurām netaisnības izpausmēm un veicināja nepatiku pret priekšrocībām. Un tas, ka tuklais Vašeks mūždien tipināja pāris soļu iepakaļ pašpārliecināti maršējošajiem klasesbiedriem, viņā radīja arī nepārejošu un neizskaužamu sajūtu, ka viņš neiekļaujas pasaules kārtībā, ka pastāvīgi dzīvo ārpus tās.
Šī sajūta Havelu pavadīja visu mūžu – viņš nekad nebija līdz galam pārliecināts, ka viņa iekļaušanās pasaulē neizrādīsies šķietama vai pārejoša, un kaut kur fonā vienmēr zumēja doma, ka viņam neuzticas, ka viņu teju teju atmaskos un padzīs. Rūpīgs vērotājs Havela hronisko neiederības sajūtu reizumis varēja pamanīt arī viņa publiskajās uzstāšanās reizēs, piemēram, tiekoties ar Lielbritānijas karalieni Elizabeti II, Havels nervozi ar plaukstu braucīja bikses.
Taču būt «ārpus kārtības» Havelam nozīmēja ne tikai nepārejošas šaubas par sevi, tas bija arī, kā viņš rakstīja Vēstulēs Olgai, «mūžīgs enerģijas avots sevis labākai apliecināšanai.» Tieši pārvarot nedrošību un nepiederību, Havels, pēc paša atzinuma, padarījis sava mūža nozīmīgākos un vērtīgākos darbus.
Bohēmiskais musinātājs
Haveli bija ģimene, kurā sarunas un diskusijas par politiku un pasaules likteņiem bija ikdiena un kurā grāmatas bija augstā vērtē. Un Havels agrās jaunības gadus aizvadīja, aizrautīgi lasot Kafkas darbus, bieži ciemojoties pie dzejnieka Jaroslava Seiferta un vakaros triecot par jēgu un dzīvi piedūmotajā bohēmas kafejnīcā Slavia, pa kuras logiem pavērās skats uz Nacionālā teātra ēku un Vltavas upi. Privilēģiju laiks bija beidzies – pēckara Čehoslovākijā Havelam viņa buržuāziskās izcelsmes dēļ bija liegts studēt augstskolā, un viņš sāka «karjeru» kā skatuves strādnieks, kurš no darba brīvajā laikā rakstīja lugas.
Havela lugas – viņa izcelsmei par spīti – tomēr nonāca uz skatuves, un jau pirmā luga Dārza svētki (1963) pieteica Havelu kā politiskās satīras meistaru. Havela ražīgākie gadi dramaturģijā sakrita ar Prāgas pavasara relatīvo brīvību, un, iespējams, tāpēc pagāja vairāki gadi, iekams vara sāka pievērst nopietnu uzmanību nepieradinātajam jaunajam dramaturgam no nepareizās ģimenes.
Havela lugas un viencēlieni jautri apspēlēja sociālistiskā režīma absurdos un groteskos aspektus, liekot auditorijai saplūst kolektīvos smieklos. Havels dziļi ticēja teātra (precizēsim – laba teātra) spējai būt par sabiedriskās un garīgās dzīves epicentru, kas piedalās «laikmeta gara» veidošanā un rada cilvēku «kolektīvo pašapziņu». «Kolektīvā pašapziņa» un kolektīvie smiekli bija bīstami jēdzieni pat Prāgas pavasara relatīvās brīvības apstākļos, nemaz nerunājot par laiku, kad pavasaris bija vardarbīgi apspiests, valsti bija pārpludinājuši padomju tanki un vara bija sākusi «normalizācijas» politiku (t.i., atgriešanos pie «normālā», represīvā sociālisma). 1969. jeb pirmajā «normalizācijas» gadā Havela lugas un publikācijas presē varu bija tā nokaitinājušas, ka viņam tika atņemta pase un viņa darbu publicēšana Čehoslovākijā tika aizliegta. Par musināšanu.
Taču Havels nerimās un turpināja darīt pasauli labāku ar to, kas tobrīd bija viņa galvenais ierocis, proti, ar vārdiem. 70.gados viņš piedalījās trīs dokumentu tapšanā, kuri ietekmēja gan viņa paša likteni, gan Čehoslovākijas vēsturi. Pirmais bija Havela atklātā vēstule komunistu līderim Gustavam Husākam: viņš aicināja pārtraukt «normalizāciju», kurā valda bailes un apātija, un veicināt «tautas morālo un garīgo atdzimšanu», ļaujot cilvēkiem spriest par pasauli pašiem un darīt to brīvi. Tad 1977.gadā Havels kļuva par vienu no deklarācijas Harta-77 iniciatoriem, kurā valdība tika aicināta ievērot cilvēka tiesības – nevis abstraktas, bet tās, kas bija ierakstītas sociālistiskās Čehoslovākijas konstitūcijā un starptautiskajos dokumentos, kurus valsts bija parakstījusi. Visbeidzot 1978.gadā viņš uzrakstīja skarbo un ietekmīgo eseju Bezspēcīgo spēks, tajā «normalizācijas» režīmu nosauca par bankrotējušu sistēmu, kuras pamatā ir meli.
Varas pacietības mērs nu bija pilns, un 1979.gadā Havels kopā ar vairākiem domubiedriem nonāca cietumā «par republikas pamatu graušanu». Tiesa viņam piesprieda četrus ar pusi gadus ieslodzījumā stingrā režīma kolonijā un noteica sarakstes ierobežojumus – vēstules drīkstēja rakstīt tikai ģimenes locekļiem, un to tēma drīkstēja būt tikai «ģimenes lietas». Taču cenzori izrādījās apbrīnojami līdzīgi Havela lugu varoņiem – burta kalpi ar iztēles traucējumiem, kuru melnā ķite atstāja neskartas daudzas dzīvas, teju vienā elpas vilcienā uzrakstītās vēstules par jēgu, esības pieredzi, atbildību, kolektīvo dvēseli un absolūto apvārsni, kurā, pēc Havela domām, ierakstīti visi mūsu vārdi un darbi. Ar nosaukumu Vēstules Olgai tās vēlāk tika publicētas klasiskajā «samizdata» formātā – ar koppapīru pavairotas lapas mašīnrakstā, kas iesietas vākos ar plānu muguriņu.
Prezidenta bikses
Lai gan Havela inspirētie dokumenti bija sabiedrībai zināmi un viņš bija liela autoritāte varai nepaklausīgo intelektuāļu vidū, tomēr viņa vārds līdz pat 80.gadu beigām bija zināms tikai teātra mīļiem Čehoslovākijā un Rietumeiropā (pateicoties Havela uzticamajam aģentam Klausam Junkeram, viņa lugas un esejas tika regulāri publicētas un uzvestas Rietumos) un varbūt vēl saujiņai «samizdata» lasītāju.
Situāciju mainīja Havela lugas cienīga ainiņa – par publicitāti Havelam jāpateicas komunistiskās partijas izdevumam Rude Pravo, kas 1988.gadā Havelam veltīja lielu rakstu, nosaucot viņu par reakcionārās buržuāzijas atvasi, alkoholiķi un salašņu, kas apdraud sabiedrības pamatus. Taču sabiedrība jau bija sākusi rosīties un domāt par pasauli pati un brīvi, tādēļ «pamatu grāvējs» ātri vien kļuva par atmodas simbolu.
Tikai dažus mēnešus pēc avīzes raksta Vāclavs Havels (droši vien juzdamies neveikli un nepiederīgi) stāvēja uz balkona Prāgas Vāclava laukumā pusmiljonu liela demonstrantu pūļa priekšā – viņš bija kļuvis par Samta revolūcijas līderi, un tātad viņam par tādu bija jābūt. Padilušos džinsos un maisveidīgā vējjakā, ar sarauktu pieri skatoties pāri iešķībajām brillēm, viņš uzrunāja tautu: «Patiesība un mīlestība vienmēr ņems virsroku pār meliem un naidu.» Havels aicināja cilvēkus doties mierīgās demonstrācijās un mainīt pasauli, un drīz vien tā patiešām mainījās. Līdz nepazīšanai.
Pēc komunisma «samtainā» sabrukuma Havels bija iecerējis atgriezties pie rakstīšanas, bet revolūcija viņu, Havela vēlākā padomnieka Jiržī Pehes vārdiem runājot, «katapultēja prezidenta amatā». Lai gan presē Havelu nereti dēvē par «nejaušu līderi», viņa pazinēji nebrīnās, ka Havels piekrita kandidēt prezidenta vēlēšanās. Godaprāts un atbildība taču bija viņa vadmotīvi – viņš nevarēja neuzņemties prezidenta pienākumus, jo jutās atbildīgs par to vērtību ieviešanu dzīvē, kuras pats bija sludinājis.
Havela demokrātijas koncepcijas pamatā bija atbildība, godaprāts un stingra pilsoniskā sabiedrība. Viņš aicināja pilsoņus būt uzņēmīgiem un atbalstīja straujas reformas, atgādināja par pagātnes kaunpilnajiem darbiem (Sudetijas vāciešu padzīšana), norādīja uz šodienas augoņiem (romu diskriminācija), asi kritizēja shēmošanu politikā, mērķtiecīgi virzīja valsti pretī integrācijai Eiropas un transatlantiskajās struktūrās un konsekventi atbalstīja tos, kam šajā procesā gāja lēnāk (jo īpaši Baltijas valstis). Bet viņa principi bija pretrunā ar filozofiju, kurai sekoja pragmatiķu spārns Čehijas politikā ar premjerministru Vāclavu Klausu priekšgalā. Pragmatiķi neniekojās ar ideāliem, labprāt slēdza aizkulišu darījumus ar politiskajiem oponentiem, ja tas bija viņu interesēs, un saskatīja daudz priekšrocību čomisku attiecību uzturēšanā starp biznesu un politiku. Varētu teikt, ka «mafiozais kapitālisms», kā to dēvēja Havels, Čehijas politikā guva īslaicīgu uzvaru, kad Havelu prezidenta amatā (jāpiebilst – pēc daudziem neveiksmīgiem balsojumiem) nomainīja Klauss. Taču šīsnedēļas ainas no Čehijas, kur tūkstošiem cilvēku ar svecēm un ziediem atvadās no Havela, apliecina, ka tā bija Pirra uzvara un sabiedrībā joprojām ir pieprasījums pēc politiķiem, kuri kalpo pilsoņiem, nevis čomiem.
Havels prezidenta amatā pavadīja 13 gadus, bet visu šo laiku saglabāja spēju būt cilvēks – pasmieties par sevi un situāciju, atļauties klupienus un vājības. Videoieraksts no jaunievēlētā prezidenta pirmās publiskās soļošanas gar nevainojami taisnajām karavīru rindām Prāgas pils pagalmā jau kļuvis par leģendu – prezidenta bikses bija krietni virs potītēm. Kādā lekcijā Ņujorkas Universitātē Havels vēlāk atzinās: «Es ļoti uztraucos un visu laiku vilku bikses uz augšu.» Tāpat viņš varēja pasmieties par lielo knaģi, kuru valsts pirmā pāra – Havela un viņa sievas Dagmāras – oficiālās fotografēšanās laikā stilisti bija iesprauduši Dagmāras svārkos – pēcpuses apvidū, lai svārki labāk piegulētu augumam. Un, kā Havels stāstīja intervijā šo rindu autorei, viņš arī prezidenta amatā vakaros mēdza ieraut pa graķītim, nu, varbūt ne gluži tādās devās kā Slavia laikos. Un arī labi paēst viņam patika – cietumā sēžot, viņš sapņoja par Parmas šķiņķi un putukrējuma torti. Bet Havela lauku mājas kaimiņš Hrādečekas ciematā Vladimīrs Pehans gadiem baudījis Havela gulašu. «Viņš bija īsts gulaša meistars un vienmēr nesa veselu katliņu,» Idnes.cz stāsta Pehans.
Gulašs un bikses, graķītis un NATO paplašināšanās, teātris un ārkārtas vēlēšanas – tas viss Havelā sadzīvoja harmoniski un nepiespiesti. Havels izcēlās uz valstsvīru un politiķu fona – domātājs, ideālists, cilvēks, kurš dzīvoja brīvu un jēgpilnu dzīvi un darīja visu, lai tāda tā būtu arī citiem. Tādi valstsvīri ir liels retums, un Jiržī Pehe pat domā, ka tā ir «izmirusi suga». Gribētos cerēt, ka Pehe kļūdās.
