Kāpēc domājošais vairākums gļēvi klusē, kamēr ekstrēmisti runā visu latviešu un krievu vārdā
Referendums par valsts valodu ir uzplēsis 20 gadus vecas brūces. Dziedinājumu gatavi sniegt tie, kuri spēja saliedēt tautu jau toreiz. Mācītājs Juris Rubenis ir Labas gribas manifesta līdzautors, kurā neilgi pirms referenduma Valsts prezidents un daudzi viedokļu līderi aicināja uz sapratni un naida dzēšanu. Piedošana ir sarkana lupata daudziem, bet kādēļ Rubenis to uzskata par vienīgo iespēju, kuru vērts izvēlēties?
Vairākums Latvijas balsstiesīgo pilsoņu referendumā nobalsoja pret otru valsts valodu. Kādu jēgu vēl tu gribētu ielikt šajā balsojumā, lai tas nevis aizved mūs pagātnē, bet uz priekšu?
Nav vienkārši ielikt labu saturu vārdā «pret». Tomēr labais, ko vajadzētu šajos rezultātos nolasīt visiem – te ir unikāla vieta uz šīs milzīgās planētas, kur neliela, trausla kultūras telpa var pastāvēt, un mēs vēlamies to saglabāt, bet negribam nevienu cilvēku pazemot vai aizvainot. Gribu cerēt, ka tas ir skaidrs ikvienam citas tautības cilvēkam.
Ja mazai valodai pieliek klāt lielu un spēcīgu valodu, tai ir tendence dominēt. Latvieši ir viena no mazākajām pasaules tautām, mums blakus ir milzīga lielvalsts, kur vairāk nekā 100 miljoni runā krieviski, šīs ir divas nesalīdzināma mēroga telpas.
Turklāt stāsts nav tikai par krievu valodu. Iedomāsimies – ja šeit kā otru pasludinātu angļu valodu, dažos desmitos gadu mēs radītu nepārredzamas problēmas latviešu valodai.
Diemžēl sliktais, kāpēc, manuprāt, pēc šī referenduma neviens īsti nav uzvarētājs, bet visi esam kaut kādā ziņā zaudētāji, ir tas, ka šādas sadursmes vienmēr izraisa polarizēšanu. Uz šiem mehānismiem strādāja gan latviešu, gan krievu informatīvā telpa.
Kāds mans labs paziņa, inteliģents krievu cilvēks, nedēļu pirms referenduma sacīja: paskaties, kas notiek, es nekad nebūtu iedomājies, ka latvieši tā ienīst mūs, krievus! Es biju satriekts – pag, nu beidz, kurš tad jūs te tā ienīst -, bet padomāju un mirkli vēlāk sapratu, ka tā šis cilvēks jūtas. Krievu informatīvā telpa ir tā sakārtota, ka tiek parādīts Garda un viņam līdzīgie un pateikts – tā domā latvieši, un tieši pretējais notiek latviešu informatīvajā telpā, kur no rīta līdz vakaram tiek rādīts Lindermans un vienkāršojot tiek sacīts, ka tā domā krievi.
Mikroskopiski maz bija cilvēku, kas teica: nē, ir arī citi viedokļi. Ļoti daudzi saprātīgi latvieši un krievi, kas īstenībā ir sabiedrības vairākums, ļāvās šai propagandai.
Kāpēc tā notika?
Te nostrādāja mehānisms – mani pārpratīs! Jo, tiklīdz latvietis saka – pag, ne visi krievi ir tādi kā Lindermans -, tā uzreiz tiek pasludināts par nodevēju. Atmodas laikā, ja tevi nosita, bija viegli mirt kā varonim, bet neviens tagad negrib mirt kā nodevējs. Cilvēki aiz gļēvuma klusē. Tikmēr informatīvo telpu piekliedz ekstrēmisti, un tā mēs ļaujamies šim vienkāršotajam modelim, ka viena galva runā visu krievu vārdā. Nav tā! Krieviem un latviešiem vajag drosmīgāk teikt: nē, tā viena vai divas galvas nerunā mūsu visu vārdā. Mēs spējam paskatīties plašāk un varam brīnišķīgi saprasties.
Es gribētu skatīties uz krieviem un citu tautību cilvēkiem šeit kā uz mazliet citādiem latviešiem – tie visi ir mūsējie cilvēki. Man nav iemesla, un es negribu skatīties uz viņiem kā uz svešiem.
Skaidrs, ka tā ir politiķu neizdarīta lieta – ir jāsarunājas ar kopienām. Nevis ar tiem, kas uzdodas par kopienu reprezentētājiem, īstenībā pārstāvot savas intereses, bet jāsarunājas ar pašām kopienām. Jāsalauž postošās klišejas. Mēs varam iztikt bez galvenajām galvām, kuras gribētu uzkundzēties par vienīgajiem kādas kopienas pārstāvjiem.
Referenduma uzkultajās emocijās dominē aizvainojums – to piesauc kā cēloni un, iespējams, arī kā iznākumu. Kā izpeldēt no šī atvara?
Aizvainojumu ir grūti risināt. Pat nerunāsim par starpnacionālu aizvainojumu – ja ģimenē vīrs vai sieva par kaut ko apvainojas vai darba vietā – o, cik ilgi tas var iet! Tā ir sarežgīta, reizēm iracionāla lieta. Tāpēc ir riskanti politikā kultivēt naidu.
Vienīgais risinājums nav populārs, un daudzi par to varbūt pasmiesies, bet mēs mēģinājām to ielikt Labas gribas manifestā. To nosauca par naivu mēģinājumu, bet, ja jau pārgudrie nedarbojas, varbūt jāķeras pie naivajiem?
Vienā teikumā manifesta galvenā doma: «Mēs vēlamies pārspēt katrs savu egocentrismu ar pārliecību, ka tas ir īstais ceļš pretī lielākam mūsu sabiedrības briedumam un brīvībai.» Ar to ir jāsāk. Kaut kas mani ir traumējis, un man ir jāapskatās, jāinventarizē, kas tas ir. Iespējams, tur ir daudzas sadomātas lietas. Manifestā mēs neizvirzām pretenzijas cits citam, bet pasakām, ko gribētu darīt katrs ar sevi – kritiski paskatīties, kam esmu ļāvis sevī iekrist un augt, kādām ietekmēm ļāvies.
Ar aizvainojumu citādi nevar tikt galā kā vienīgi pats cilvēks, kurš ir aizvainots. Neviens no malas to nevar izdarīt, nevar pavēlēt otram beigt apvainoties. Tas ir tikai individuāls darbs – lielais uzdevums, ko varam darīt katrs savā vietā, bet – jo vairāk būs cilvēku, kas to dara, jo labāk. Mēs sev sakām – paklau, nu, nav jau tik daudz iemeslu šim aizvainojumam.
Attiecības bieži ir ievainojošas, arī mīlestības pilnas attiecības tādas var būt, jo mēs esam kļūdaini, bet sākums [sapratnei] vienmēr ir piedošana. Šis vārds daudziem ir kā sarkana lupata – kā tad mēs piedosim okupāciju, deportācijas, cilvēku nosišanu? Kurš to var piedot, un vai mēs to varam piedot nogalināto vārdā? Bet par to nav stāsts. Runa ir par piedošanu, kura mums nepieciešama tagad, te – starp tiem cilvēkiem, kas dzīvojam cits citam blakus, un mums šķiet, ka cits citam esam kaut ko nodarījuši pāri.
Nav jāskatās uz pēdējiem 500 gadiem un jāsaka – mēs tagad to atlaižam. Tikai tad, ja savu iedomāto, esošo vai citu iestāstīto aizvainojumu varam pārspēt cilvēciskā piedošanā, mēs radām pamatu, lai varētu sākties saruna par to, kas īsti ir noticis pēdējos 50 vai 500 gados. Daži saka – mums vispirms ir jātiek skaidrībā par vēsturi. Nē, nē, nē. Ir jāsāk ar to, ka mēs šeit esam dzīvi cilvēki. Esam ielikuši cits citu klišejās, bet īstenībā neesam savā starpā karojuši un varam pieņemt cits citu kā cilvēkus, un spējam sarunāties. Manifestā mēs apņemamies nelietot agresīvas izteiksmes formas, mācīties nereaģēt agresīvi un atsacīties gūt labumu no agresijas.
Manifestā ietvertās vērtības vēlreiz apliecina tie, kas jau praktizē saprašanos, bet problēma ir – kā sasniegt agresīvos?
Esmu priecīgs par ikvienu cilvēku, kurš uzdrīkstas lauzt stereotipus. Ir skaisti, ka tādu lietu kā Sabiedrības saliedētības komisija iniciē Ilmārs Latkovskis no Visu Latvijai!–TB/LNNK. Ir labi, ka Valdis Zatlers krievu valodā uzrunā cilvēkus pirms referenduma, kaut, protams, tas bija novēloti – vajadzēja runāt, kad tika vākti pirmie 100 tūkstoši parakstu. Ir labi, ka Solvita Āboltiņa, neraugoties uz visām politiskajām peripetijām, paraksta šo manifestu, kaut arī tas nāk no [prezidenta] pils. Es tik labi nepārzinu krievu politisko lauku, bet ticu, ka arī tajā ir veselīgi spēki.
Publiskajā telpā to gan neredzam.
Sarunāšanās citam ar citu prasa lielu drosmi, ne mazāku kā Atmodas laikā, jo ir jāatstāj komforta zona. Taču mēs varam vienoties par lielām un skaistām lietām, varam šeit veidot saskanīgu politisku nāciju. Tās it kā ir vienkāršas lietas, bet šie signāli līdz šim politikā nav bijuši – ka jūs esat reāli mūsējie un mēs kopā gribam veidot Latviju. Referendums ir kā sarkanā spuldzīte, kas signalizē: šī lieta ir jārisina, un nevis tāpēc, ka kādi politiķi spiež mūs uz dialogu, bet tāpēc, ka tā ir mūsu iekšēja nepieciešamība.
Latvijas sarežģītā vēsturiskā situācija prasa savstarpēju empātiju. Es pats esmu konkrēts piemērs.
Mans tēvs, inteliģents, dziļš cilvēks, kurš nu jau 20 gadus ir mūžībā, vācu laikā tika iesaukts armijā un bija spiests pusotru gadu tajā karot. 50.gadu beigās viņš tika vēl tiesāts par pretpadomju aģitāciju, bija politieslodzītais Mordovijas nometnē. Es no viņa jau bērnībā ļoti skaidri sapratu – šis sarkanais karogs nav mūsējais. Bet vienlaikus viņš palīdzēja atšķirt padomju ideoloģiju un nevispārināt, ka visi krievi ir tādi. Un vēl, kad mēs tā sirsnīgi runājāmies, viņš teica – zini, mūs jau iesauca [karā]. Viņš nelepojās ar to, ka ir bijis vācu armijā. 16.marts nebūtu viņējais, un es noliegtu sava tēva godu, ejot 16.martā kaut ko svinēt. Vai varam priecāties, ka latvieši ir bijuši okupācijas spēka armijā?
No otras puses, tēva brālis, kas bija septiņus gadus vecāks, 1940.gadā tika iesaukts sarkanajā armijā. Tipiski – divi brāļi varēja frontē šaut viens otram virsū. Viņš 1945.gadā gāja bojā.
Mums ir 11.novembris, kurā varam pieminēt visus latviešu karavīrus. Ne 16.marts, ne 9.maijs nav mani svētki. Latviešu politiķi, ejot 16.martā pie Brīvības pieminekļa, var iegūt lētu popularitāti, bet simtreiz lielāka drosme būtu tur neiet. Drosme būtu mums kā veselīgi domājošiem cilvēkiem pateikt – mēs cienām un saprotam vecus vīrus, kas tika iesaukti vācu armijā, bet varam godīgi paskatīties uz savu vēsturi un nepasludināt par svētkiem svešu valstu uzvaras vai zaudējumus, kas neveicina sapratni šeit un ir saistīti ar ģeopolitiskām spēlēm, kādās bijām ievilkti. Mēs esam pelnījuši lepoties ar savām formām un cerēt, ka latviešu karavīri vairs nekad nevalkās svešas formas.
Tā ir arī galvenā doma manifestā – nekļūt par viegli manipulējamiem cilvēkiem. Būt gataviem strādāt ar sevi, lai vide mainītos. Mums kā latviešiem ir jāsāk pirmajiem. Ja te ir nacionāla valsts, ja mēs esam tās pilsoņu bāze un pamats, ja mēs jūtamies droši savā valstī, tad mēs pirmie pastiepjam roku pārējiem cilvēkiem un sakām – jūs esat mūsu draugi. Protams, mēs nevaram nevienu pārtaisīt, ja kāds grib būt ienaidnieks, tā ir viņa izvēle, bet mēs meklējam iespējas sadarboties, lai katrs justos respektēts.
Svarīgākais ir nelaist pie vārda visas tās ēnas un agresīvos aspektus, kas mūsos mājo. Kad pirms referenduma dzirdēju, ko sacīja cienījami mūsu sabiedrības pārstāvji, man kļuva tiešām neomulīgi.
Vari konkrēti nosaukt kādu piemēru?
Piemēram, tas, ko [LTV raidījumā 100 grami kultūras par tautas nodevējiem] sacīja cienījamais režisors Alvis Hermanis, kurš ir zvaigzne savā jomā. Mums vajadzētu būt pietiekami paškritiskiem un nelepoties, ka mūsu šķietamā palīdzība ir benzīna kanna ugunskurā. Ir biedējoši dzirdēt tik radikālu neiecietību un vienkāršošanu.
Ja raugāmies ļoti racionāli, referendums ne mirkli neapdraudēja latviešu valodu – pilnīgi neiespējami, ka puse pilsoņu atbalstītu divvalodību. Tomēr apdraudētība izrādījās iedarbīgs atslēgvārds. Par ko mēs nejūtamies droši?
Ja Latvija atrastos tur, kur Monako, mēs skatītos uz to citādi. Ja fonā ir milzīga lielvara, kas bieži rīkojas iracionāli, tevi daudz vieglāk var nobiedēt. Bet redzu, ka šī biedēšana tika izmantota arī kā instruments – aiz skaistiem nacionālpatrotiskiem saukļiem dažkārt ir āža kāja, cilvēki pirms nākamajām vēlēšanām popularizē sevi. No tā nāk vēmiens. Tas ir pats vienkāršākais veids, kā izcelties, pat ja esi apaļš idiots. Ir spēki, kas var runāt tikai par vienu jautājumu un uztaisīt to par galveno zirdziņu, kas gadiem nes uz priekšu. Ja to noņemtu, vairs nebūtu, par ko runāt.
Tam ir otra puse – ja zirdziņš gadiem nes uz priekšu, tātad vēlētāji to baro.
To baro 50 gadu [okupācijas] skarbā pieredze. Daudzi cilvēki ir iebaidīti. Valoda, nacionālā piederība ir cilvēka dziļākie slāņi. Tā ir manipulēšana ar mūsu dziļumiem, tāpēc tā ir vienlaikus visefektīvākā un arī visnekrietnākā, ja notiek politiskās interesēs.
Ja politiķi domā, ka, kurinot naidu pret citiem, var vinnēt, tad naids agrāk vai vēlāk pagriežas pret viņiem pašiem. Nereti politiķi sūdzas – kāpēc mūs tā ienīst? Mīļie draugi, ja jūs dzīvojat no naida kurināšanas, jūs ienīdīs vēl vairāk – ja jūs vairojat naidu, sabiedrībai ir vajadzīgs kāds, ko nīst, un jūs esat pirmie pie rokas.
Vai arī mēs, vēlētāji, neejam vienkāršāko ceļu – ir taču viegli par draudu pasludināt to, ko var uzreiz atrisināt, vienā sestdienā aizejot nobalsot.
Mēs dzīvojam sarežģītā laikā, ir tik daudz ekonomisku un sociālu problēmu, kas jārisina. Ir daudz iemeslu, kāpēc cilvēki ir neapmierināti, bet tas viss tiek novadīts uz etnisko jautājumu. Patiesībā daudzi cilvēki piedalījās «par» balsojumā kādu politisku motīvu dēļ – ja tos risinātu, viņi balsotu citādi.
Esmu daudz domājis par vēl kādu lietu, kas varētu mums palīdzēt saprast situāciju. Mēs pat neiedomājamies, kādi jauni izaicinājumi gaida tuvākajos 10-15 gados. Brīnos, ka mēs tik akli fokusējamies uz šo mirkli vai pagātni. Ļoti ātri var pienākt brīdis, kad blakus dzīvokļa iemītnieks, kurš ar mani nekad nav runājis latviešu valodā vai kuru tas latviešu jauneklis nekad nav sveicinājis, izrādās mans tuvākais brālis, ar kuru kopā es varu pastāvēt un meklēt risinājumus. Nav apokaliptiski scenāriji jāzīmē, pasaulē notiek milzīgas pārmaiņas, kas drīz var skart Eiropu un mūsu reģionu. Paskatieties – arābu valstis bruņojas ar atomieročiem. Mēs piepeši varam justies kā ciema ballītē, kur puiši dzērumā ir sakāvušies, bet izrādās, ka deg ciems, un visi šie stulbie kautiņi aizmirstas vienā sekundē.
Referenduma naktī Valdis Zatlers trāpīgi secināja – liekot krievu cilvēkiem pretstatīt savu etnisko un valstisko lojalitāti, referenduma iniciatori rīkojās amorāli. Tomēr liels skaits viņiem atsaucās. Kā krievus, piemēram, tevis minēto paziņu, pārliecināt, ka savējie nav jāmeklē tikai etniskajā laukā?
Tā tiešām bija amorāla iniciatīva – kā izvēlēties starp māti un valsti. Man šķiet, ne vienmēr ir svarīgi konkrēti likumi, bet gan attieksme un veids, kā runā cilvēki, kuri ir pie varas Latvijā. Katram politiķim rūpīgi jāpārdomā, ko viņš tagad saka. Mēs katrs darām savas lietas, bet maksājam politiķiem, lai viņi uztur līdzsvaru un sapratni sabiedrībā. Nu, tad ieslēdzieties uz trīs dienām, neēdiet un nedzeriet, bet vienojieties, meklējiet tiltus, tas ir jūsu darbs.
Ļoti ceru, ka vienreiz parādīsies partija, kas būs simetriski veidota latviešiem un krieviem. Tas būtu lieliski, ja cilvēki, kas domā Labas gribas manifesta kategorijās, varētu vienoties kopējā politiskā spēkā un veidot Latvijas nākotni, kurā mēs nebaidām cits citu un visi cilvēki ir mūsējie.
Bet otra lieta, kas tīri cilvēciski varētu mazināt agresiju, – ja mēs, satiekot cits citu, varētu pateikt: tu esi mans draugs. Kad latvieši runā par krieviem un krievi par latviešiem, mums jāmēģina personalizēt [sakāmo] par kādu mums pazīstamu brīnišķīgu cilvēku, un tūdaļ pat šis vārds skanēs citādi. Ir svarīgi, lai vispārinājums notiek virzienā uz gaišiem cilvēkiem – un tādu ir daudz -, nevis atsevišķiem ekstrēmistiem, kuri grib citus sarīdīt. Mēs katrs varam kopt attiecības, un tas ļoti daudz ko mainīs. Ja ir tūkstošiem mazu paralēlu saitīšu valstī – uz tā jau valsts turas, vai ne? Lai ko tad stāstītu viens vai otrs medijs, mēs zināsim, ka pieci mūsu draugi gan tā nedomā un tās ir muļķības. Krievu minoritātes klātbūtne nav nekāds apdraudējums mūsu attīstībai, izņemsim no lietojuma šo noziedzīgo leksikonu par piekto kolonnu vai nodevēju sarakstiem.
Ieskatieties rūpīgāk politiķos, kas saldā balsī čukst jums ausī – mēs esam vienīgie, kas aizstāv jūsu nacionālās intereses. Paskatieties rūpīgāk un jūs konstatēsit, ka lielākā daļa no šiem cilvēkiem nevēl jums labu, jo nevēl mieru un līdzsvaru valstī. Neļausim diskusiju telpu pārņemt dažiem cilvēkiem. Mēs arī te esam, un mēs katrs tikpat lielā mērā pārstāvam latviešus un krievus. Vajag runāt par savu pārliecību. Jā, jūs sauks par nodevējiem un interneta komentāros gribēs pakārt, bet nebaidieties paust savu viedokli, un tad konstatēsit, ka mēs esam vairākums – tie, kas spēj sarunāties.
