Bailes no pilsoņu kara ir biežāk dzirdētais attaisnojums, kāpēc starptautiskā sabiedrība neiejaucas Sīrijas konfliktā. Taču – jo ilgāk Rietumi noskatās, kā Bašars al Asads izrēķinās ar tautu, jo lielākas izredzes karam patiešām sākties
Vadoņa Asada upuru vienīgais noziegums ir pērnā gada martā sāktie protesti, kuros ļaudis vispirms prasīja reformas, bet vēlāk atklāti aicināja gāzt 1970.gadā iedibināto diktatūru, kas savu varu nodrošina, pastāvīgi turot tautu nāves bailēs.
Izskatās, ka pasaules sabiedrības iespējas vienkārši vārdos paust atbalstu Sīrijas tautai ir izsmeltas. ANO rezolūcijā, kuru Ģenerālā Asambleja pieņēma pagājušajā nedēļā, nav nevienas normas, kas reāli iegrožotu Asada režīmu – ne sankciju, ne ieroču piegādes aizliegumu, nedz arī pieļauta militārā iejaukšanās kā Lībijas gadījumā pērn. Ko gan šāda bezzobaina rezolūcija var līdzēt pret bruņoto diktatoru, kurš ANO Cilvēktiesību padomei stāsta, ka tikai cīnās pret teroristiem, bet patiesībā aukstasinīgi pavēl nogalināt protestētājus, vecāku acu priešā izvarot bērnus un drošības dienesta vienībām liek nošaut kareivjus, ja tie atsakās piedalīties civiliedzīvotāju slaktēšanā?
Asads jūtas tik netraucēts, ka tieši pirms ANO Drošības padomes balsojuma sāka masīvu uzbrukumu Homsai un citām nemiernieku kontrolētajām pilsētām. Kamēr lādiņi nākamajā dienā krita pār nemiernieku galvām, valsts ziņu aģentūra Sana savā oficiālajā notikumu kalendārā tviterī vēstīja: «Laimīgā stunda – divi dzērieni par viena cenu Damaskas Mood Lounge.» Tā tiešām bija laimīgā stunda Asadam, jo Krievija un Ķīna nobloķēja Drošības padomes rezolūciju.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.