Gavēnis – lai apjaustu, ka nedzīvojam tikai no maizes vien
«…Bet Jēzus, Svētā Gara pārpilns, aizgāja no Jordānas. Un garā tapa pa tuksnesi vadīts četrdesmit dienas un velna kārdināts. Šajās dienās viņš nekā nebija ēdis, un, kad tās bija pagājušas, viņam gribējās ēst. Tad velns viņu uzrunāja: «Ja tu esi Dieva dēls, tad saki šim akmenim, lai tas top par maizi.» Bet Jēzus viņam atbildēja: «Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien.» (L., 4., 1.-4.)
Man bieži ir nācies domāt, kā īsti Jēzus gāja toreiz pa tuksnesi 40 dienas – pārguris, neapjaušot ne dienas, ne nakts pāreju, nejūtot pat asos smilšu graudiņus sandalēs. Vai, nespēkā nokrītot uz akmeņiem aukstajā tuksneša naktī, ar šalcošu kviešu un baltas, smaržīgas maizes garozas vīziju? Bet – kāpēc tad viņš tik drosmīgi spēja atraidīt velna kārdinājumu, lai pelēcīgo, smago akmeņu vietā parādītos briedīgi smagi maizes klaipi, tikpat smagi kā viņa mātes Marijas mājās?
Uzmanīgāk jāizlasa pirmā rinda: Jēzus bija Svētā Gara pārpilns, tāpēc viņš spēja atbildēt kārdinātājam – «Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.