Žurnāla rubrika: Svarīgi

Pensijā dzīvošu uz Marsa

Nākamnedēļ sāksies jauns laikmets kosmosa apgūšanā – 7.maijā ieplānots pirmā privātā kosmosa kuģa starts. To īstenos bagāts uzņēmējs, kas savulaik noticēja interneta komercijas iespējām un jau sen sapņo par jauniem projektiem ārpus mūsu planētas 

Tumšā krekliņā un džinsos ģērbtais nepilnu 41 gadu vecais vīrietis ar jauneklīgu seju runā par ceļošanu uz Marsu. Ne jau tagad, bet kad pats būs vecs. Dzīvi uz Zemes viņš labprāt nomainītu ar Sarkano planētu. «Laba vieta, kur pavadīt pensijas gadus,» viņš saka pilnā nopietnībā. 

Normālā situācijā šis būtu īstais brīdis beigt sarunu un atvadīties no prātu izkūkojušā. Vai arī pieklājīgi pasmaidīt: re, vēl viens fantastikas pārņemts dīvainis! Tomēr šo vīrieti nākas ņemt nopietni kaut vai viena iemesla dēļ: viņam jau ir savs kosmosa kuģis. 

Dienvidāfrikā dzimušais Elons Musks ir nasks uzņēmējs, kas Amerikā nopelnījis prāvu žūksni naudas dažādos interneta jaunievedumos un tad dāsni investējis, veidojot pats savu kosmisko raķešu kompāniju SpaceX. Tiem, kas ir pazīstami ar komiksu par Dzelzs vīru un uz tā balstīto filmu, Musks atgādina tehnoloģijām apveltīto supervaroni Toniju Stārku. Abiem ir zināmas līdzības. 

Autostāvvietā pie SpaceX mītnes novietots un karstajā Kalifornijas saulē cepinās Muska pievilcīgais sporta elektroauto, ko ražo Tesla Motors (viņš ir viens no autokompānijas dibinātājiem). Nav šaubu, ka ar tādu labprāt vizinātos arī Stārks. Ātri braucamrīki uzņēmējam patīk jau sen – savulaik pēc adrenalīna dzinās, lidojot ar privātu iznīcinātāju. 

Bet pats galvenais – līdzīgi kā Stārks, arī Musks par savu uzdevumu uzskata pasaules glābšanu. Komiksa varonis cīnījās pret dažādiem ļaundariem, kas apdraud pasaules mieru, savukārt Musks uzstādījis sev grandiozāku mērķi – palīdzēt cilvēcei apgūt citas planētas. Viņaprāt, tas ir vienīgais veids, kā mēs varam pasargāt sevi no pašiznīcināšanās vai ārējām nelaimēm. 

«Ir svarīgi, lai mēs spētu iemācīties dzīvot ne tikai uz Zemes. Mūsu planētas četru miljardu gadu vēsturē pirmo reizi ir sasniegts laikmets, kad tas kļuvis iespējams. Cerams, tas nebeigsies vēl ilgi. Vai arī var gadīties, ka tas tomēr būs īss… Mums ir jābūt tālredzīgiem un kaut kas jādara.» 

Sapņotāju klubiņš
SpaceX ir pierādījums tam, ka Musks jau rosās. Kompānijas galvenā mītne atrodas netālu no Losandželosas lidostas. Firmas logo lepni piestiprināts pie neizteiksmīga angāra. Toties iekšā tiek plānota kosmisko ceļojumu revolūcija. 

Angārā atrodas arī rūpnīca, kur top kosmiskās nesējraķetes. Mērķis ir kosmosa apgūšanā apsteigt tādas valstiskas iestādes kā ASV Nacionālā aeronautikas un kosmosa pārvalde NASA un nodot to privātu uzņēmēju rokās. 2008.gada rudenī pēc trim neveiksmīgiem mēģinājumiem SpaceX ar ceturto piegājienu izdevās palaist kosmosā raķeti Falcon 1, un jau gadu vēlāk tā pēc malaiziešu pasūtījuma nogādāja orbītā māk-slīgo pavadoni. 2010.gada vasarā veiksmīgs bija arī lielākas un jaudīgākas raķetes Falcon 9 izmēģinājums. Pēc tā kompānija ķērās pie vairākkārt lietojama kuģa jeb kapsulas Dragon izstrādes, kas spētu kosmosā nogādāt gan kravas, gan arī cilvēkus. 

Jāatzīst, ka tas ir apbrīnojams projekts. SpaceX tika nodibināts tikai 2002.gada jūnijā, un šajos nepilnajos desmit gados ir sasniedzis daudz vairāk nekā dažas valstis krietni ilgākā laika posmā. «Kad orbītā nonāca mūsu pirmā raķete, tas bija saviļņojošs brīdis,» atceras Musks. «Dienvidkoreja to neveiksmīgi mēģinājusi divas reizes. Brazīlija mēģināja trīs reizes, un nekā.» 

SpaceX nav vienīgie, kas, tā teikt, mērķē uz zvaigznēm. Kosmosa apgūšanas sacīkstēs iesaistījušās arī citas privātpersonas. Savu raķeti būvē interneta veikala Amazon dibinātājs Džefs Bezoss (48) – Blue Origin New Shepard jau veikusi dažus izmēģinājuma lidojumus un tiek pilnveidota. Videospēļu Doom, Quake and Rage radītājs Džons Karmaks (41) izveidojis firmu, kas vēlas organizēt lidojumus uz Mēnesi. Savukārt britu uzņēmējs Ričards Brensons (61) pirms astoņiem gadiem sāka projektu Virgin Galactic ar mērķi organizēt kosmisko tūrismu – plānots, ka pirmie lidojumi varētu sākties nākamgad, un par iespēju palidināties dažas minūtes Zemes zemākajā orbītā jau aptuveni 400 cilvēku esot nopirkuši biļetes par 200 000 dolāru. 

Tomēr SpaceX šajā privāto iniciatīvu grupā ir ticis vistālāk, un arī firmas mērķi ir vis-ambiciozākie. To apliecina vairāki noslēgtie pasūtījumi, kuru kopsumma rēķināma simtos miljonu dolāru. 

Darbinieki ar tetovējumiem
Tajā pašā laikā SpaceX nemaz nerada iespaidu, ka iedarbināta kaut kāda milzīga mašinērija. Patiesībā tā ir pilnīgs pretstats pompoziem lielvalstu projektiem vai milzīgām korporācijām. SpaceX drīzāk atgādina tipisku interneta inovāciju firmu, kuru aizgrābis sapnis par vēlmi izrauties no Zemes gravitācijas. Angāra iekštelpas ir tipisks Silīcija ielejas uzņēmumu paraugs – atvērta tipa plānojums, pats Musks sēž pie rakstāmgalda, kas no pārējiem kolēģiem atdalīts ar zemu sieniņu. Darbinieki valkā krekliņus un krosenes. Dažiem ir kazbārdiņas un banāli tetovējumi. 

Pa plašo rūpnīcu pārvietojas ar trīsriteņiem. Un vēl pavisam nesen, kamēr darbinieku štats nebija pārsniedzis 1000, Musks personiski piedalījās katra jauna darbinieka atlasē. Priekšnieks ir pārliecināts, ka jauna uzņēmuma sajūta un «visi kopā» darba kultūra ir būtiska šā projekta īstenošanā. «Cilvēki strādā labāk, kad labi apzinās, ko vēlas sasniegt. Ir svarīgi, lai katru rītu būtu vēlēšanās nākt uz darbu un priecātos par to, ko paši dara.» 

Idejas un miljoni
Šāda darba kultūra ir Muska asinīs, jo viņš pats ir viens no veiksmīgākajiem un bagātākajiem uzņēmējiem informācijas tehnoloģiju jomā. Pie sava pirmā datora dienvidafrikāņu inženiera un kanādiešu modeles dēls tika 10 gadu vecumā, kad dzīvoja Pretorijā. Puika pašmācības ceļā apguva programmēšanu un jau 12 gadu vecumā pārdeva savu pirmo komerciālo programmatūru – spēli Blastar

17 gadu vecumā Musks pārcēlās uz Kanādu, lai kādu laiku pastrādātu radu lauku saimniecībā. Pēc tam iestājās Pensilvānijas Universitātē ASV. To pabeidza ar diviem diplomiem – fizikā un ekonomikā. Labās sekmes nodrošināja vietu turpināt zinātnisko darbu Stenfordā. Taču pēc diviem gadiem – 1997.gadā – viņš nolēma pamest universitāti un izveidoja savu pirmo interneta kompāniju Zip2, kas izstrādāja programmatūru mediju uzņēmumiem. 1999.gadā viņš to pārdeva par vairāk nekā 300 miljoniem dolāru un sāka projektu X.com, kas pārtapa par PayPal – globālu e-komercijas firmu, kas palīdz veikt maksājumus un naudas pārvedumus internetā. 2002.gadā to pārpirka interneta izsoļu firma eBay – par 1,5 miljardiem dolāru. 

Pēc šiem darījumiem Musks kļuva stāvus bagāts un varēja atļauties bezbēdīgu dzīvi līdz mūža galam. Taču tas nav viņa garā. Viņam gribas rosīties. 

Sarunāties ar Musku nav viegli. Viņš ir piezemēts un draudzīgs, kaut gan brīžiem nepamet sajūta, ka viņa domas patiesībā joņo kaut kādā augstākā līmenī. Kad pajautāju, kāpēc viņš dara to, ko dara, atbilde izklausās jau iepriekš noslīpēta un tajā pašā laikā patiesa. «Kad vēl studēju universitātē, biju pārliecināts, ka cilvēces nākotni ietekmēs trīs jomas: internets, uz atjaunojamo enerģiju balstīta ekonomika un kosmosa izpēte, kas ļaus dzīvībai izplesties ārpus Zemes.» Viņaprāt, labākais veids trešā mērķa sasniegšanai ir kosmisko ceļojumu idejas popularizēšana, pārliecinot, ka tas nav nekas neprātīgi dārgs. Tieši tā dzima SpaceX. Musku vadīja pārliecība, ka līdz šim kosmosa industrijā dominē ne visai efektīvas valdības institūcijas. Sākot visu no jauna, burtiski atgriežoties pie pamatiem, būtu iespējams turpināt iekarot kosmosu ātrāk un lētāk. 

Muskam izrādījās taisnība. SpaceX radītie dzinēji Merlin ir vienkāršs un skaists inženierijas piemērs, turklāt tie ir ne mazāk jaudīgi. Tos darbina augstas raudzes petroleja, kas ir lētāka par citām raķešu degvielām. Vienkāršas ir arī kompānijas izstrādātās nesējraķetes – Falcon 1 un Falcon 9. Tām ir mazāk posmu (kas pakāpeniski atdalās pacelšanās laikā), un tās lielākoties iespējams izmantot atkārtoti. Tātad jebkuras kravas nogādāšana kosmosā kļūst lētāka. 

Atgriešanās pagātnē ir arī kapsula Dragon. Tā ne tuvu nelīdzinās lielajiem amerikāņu atspoļkuģiem, kas tika norakstīti pērn pēc 30 gadu kalpošanas. To vietu kā kosmosa «taksometrs» tagad ieņems kapsula, ko lepni dēvē par kuģi, bet kas drīzāk atgādina konusveida cilindru un kurš vairāk iederas pagājušā gadsimta 60.gadu tehnoloģiju estētikā. Vienīgā lieta, ko Musks šajās kapsulās vēlas modernizēt, ir izturīgu iluminatoru izbūve, jo agri vai vēlu kapsulu izmantos ne tikai kravu, bet arī astronautu pārvadāšanai. «Es pats arī vēlos palidot ar Dragon,» saka Musks. «Varbūt pēc dažiem gadiem, kad bez starpgadījumiem būs notikuši vairāki kravu lidojumi. Tam vajadzētu būt sasodīti izklaidējoši. Kaut kas tāds, kas pilnīgi izmaina dzīvi.» 

Ambiciozs introverts
Tiesa, Muska dzīve jau ir izmainījusies. Kā gan izbēgt no publicitātes, ja esi kļuvis par reālu Tonija Stārka prototipu, kurš sapņo doties pensijā uz Marsu? Tas gan nenākas viegli, jo zem runīgā vīrieša čaulas patiesībā slēpjoties persona, kas interviju vietā labprātāk pavadītu laiku pie savām raķetēm. «Man bija jāiemācās kļūt ekstravertākam. Parasti būtu tā, ka es visu dienu sēžu sapulcēs ar dizaineriem un ģenerēju idejas, taču tad neviens neuzzinātu par mūsu plāniem. Ir jārunā, jāstāsta. Es gribu saņemt arī sabiedrības atbalstu idejai, ka dzīve iespējama arī ārpus Zemes.» 

Par nelaimi, atpazīstamībai ir savas ēnas puses. Dzeltenā prese ilgi ķidāja šķiršanos no kanādiešu rakstnieces un viņa piecu bērnu mātes Džastīnas Muskas. Daļēji pie vainas bija bijusī dzīvesbiedre, kura ilgo šķiršanās procesu un naudas dalīšanu aprakstīja savā blogā. Lai atspēkotu dažādus pārmetumus, uzņēmējs nolēma publicēt savu versiju. Diezgan garais raksts populārajā ziņu portālā Huffington Post sākās ar teikumu: «Ja man tiktu dota iespēja izvēlēties, es drīzāk iedurtu savā plaukstā dakšiņu, nevis publiski iztirzātu privāto dzīvi.» 

Jāatzīst, ka Muska vēlme palikt neuzkrītošam savā ziņā ir pārsteidzoša, ja ņem vērā to, cik lielas ir viņa ambīcijas. «Man riebjas dalīties ar privātām lietām,» viņš saka. «Man nav sava profila Facebook. Es nelietoju tviteri. Protams, es labi zinu, kas tie tādi ir, bet es tos neizmantoju.» 

Ārpus darba, kur viņš reizēm pavada līdz pat 100 stundām nedēļā, Muska brīvais laiks atvēlēts tikai centieniem būt par labu tēvu. Tieši bērnu dēļ viņš atteicās no hobija lidot ar iznīcinātāju. «Man viņi ir pieci. Kad kļuvu par tēvu un sāku vadīt vairākas kompānijas, man bija tik daudz pienākumu, ka nolēmu – nebūtu prātīgi uzņemties papildu riskus.» 

Pārdodam iedzīvi un prom…
Tātad Musks un viņam līdzīgi uzņēmēji ir kosmisko lidojumu nākotne? Pilnīgi iespējams, zinot, ka slaveno «vectētiņu» NASA vajā budžeta problēmas un sabiedrības skepse par nodokļu naudas tēriņiem. SpaceX ir biznesa projekts, kas plāno atpelnīt investīcijas, nebāžot rokas valsts kabatās. «Būtiskākie izaicinājumi ir panākt, lai cilvēki uzticas mūsu kuģu drošībai, un tas tiek sasniegts par saprātīgu cenu,» saka Musks. «Valdības iestādēm šīs lietas diez cik labi nepadodas.» 

Tomēr Musks aizvien ir sapņotājs, ne tikai biznesmenis. Viņš nedibināja SpaceX tikai tālab vien, lai kļūtu bagāts otru reizi. Gluži pretēji – viņš patiesībā riskē ar savu turību, lai izsistos dārgā nozarē, kur investēt naudu var atļauties tikai saujiņa bagātnieku. Musks SpaceX uzskata par ieguldījumu cilvēces liktenī. «Domāju, ka dzīve nav tikai ikdienišķu problēmu risināšana. Ir jābūt arī kaut kam tādam, kas iedvesmo. Kad amerikāņi nolaidās uz Mēness, tas bija visas cilvēces sasniegums. Ikviens, kam bija izdevība būt pie televizora, tobrīd skatījās tiešraidi televīzijā.» 

Musks cer, ka ar līdzīgu entuziasmu cilvēki sekos viņa mēģinājumam aizsūtīt kuģi uz Marsu. Agri vai vēlu viņš to sasniegšot. SpaceX palīdzēs cilvēcei izplesties Visumā, sola Musks. «Viens no mūsu ilgtermiņa mērķiem ir panākt, lai cilvēku un preču transportēšana uz Marsu ir pietiekami lēta un tajā pašā laikā droša – lai ikvienam, kam rodas vēlēšanās pārdot savu iedzīvi un pārcelties uz citu planētu, tas būtu iespējams.» 

Musks tic, ka to izdosies panākt nākamo 20 gadu laikā, lai gan daudzi eksperti, to dzirdot, ironiski ķiķina. «Man pašam divas desmitgades liekas kā puse mūžības. Tas ir ilgs laiks,» saka uzņēmējs, pabrīnoties par citu cilvēku skepsi. 

Protams, visvienkāršāk to visu uztvert kā bagāta cilvēka untumus un sapņus. Tajā pašā laikā nevar nepamanīt, ka SpaceX mītne zum kā bišu strops un savas pastāvēšanas laikā kompānija ir sasniegusi neticami daudz – to apliecinās arī 7.maijā plānotais pirmais privātā kosmosa kuģa starts.

Imunitāte

Aizturēšana pagājušajā nedēļā nav pirmā reize, kad Bislans Abdulmuslimovs (45) nonācis zem likumsargu lupas. Tomēr tā ir īpaša, jo izklausās kā brīdinājuma šāviens. Par čečenu līderi dēvētais uzņēmējs, kura padomus uzklausa politiķi, pēdējā pusgadā bijis sevišķi aktīvs – pamācījis latviešus par nacionālas valsts nākotni, meties glābt Krājbanku un pat iekūlies ieroču vicināšanā restorānā 

Sarunas laikā man telefons jāatstāj ārpus kabineta, gluži kā SAB. «Normāli cilvēki nopietnos birojos neienāk ar ieročiem un telefoniem,» paskaidro Bislans Abdulmuslimovs. Intervija notiek divas dienas pēc tam, kad viņu aizturēja un pratināja KNAB. Tiekamies Duntes ielas biroju ēkā, kuras uzbūvēšanu un pārdošanu nekustamo īpašumu buma kulminācijā uzņēmējs nosauc par savas dzīves veiksmīgāko darījumu. 

Kabinetā pie sienām divas lielizmēra reprodukcijas – Napoleons zirgā un Napoleons ar Žozefīni. Plauktā dažas senlaicīga izskata grāmatas un Korāns, blakus plaukstas lieluma šķiltavas ar Če Gevaras attēlu. Stūrī stāv zobens makstī, bet rokas stiepiena attālumā aiz krēsla, kurā sarunas laikā sēž Abdulmuslimovs, atstutēts vēl viens duncis. Tas gadījumam, «ja te šobrīd iebruktu, lai neviens mats no jūsu galvas nenokristu», saka Bislans – čečeniem esot pieņemts rūpēties par viesu, it īpaši sieviešu drošību. 

Viņa paša drošība tiek cieši sargāta. Esmu vairākus mēnešus pētījusi Bislana Abdulmuslimova biznesa un politiskās saites, centusies tikt arī pie intervijas. Nesekmīgi. Līdz pagājušajā nedēļā negaidīti saņēmu ziņu no viņa sievas – Roza Džamaldajeva ir gatava tikties, lai novērtētu, vai Bislanam ir vērts runāt ar mani. «Piemēram, ir mākslas darbi, kas ir jāuztver – jāsadzird un jāsajūt. Ja cilvēks uz to nav spējīgs, tad ir smieklīgi, ka viņš sāk tevi vērtēt,» paskaidro Roza, piebilstot: «Mēs esam kalnu aristokrāti, mēs portretos neietilpstam.» 

Trešdienā, 25.aprīlī, nolikto tikšanos Roza pēdējā brīdī pārceļ, un pēc brīža saprotu iemeslu – izskan ziņa, ka Bislanu aizturējis KNAB. Tomēr pēc vairākām stundām viņš tiek atbrīvots. Nākamajā dienā, kad tiekos ar Rozu klīnikā Premium Medical, kur viņa strādā par osteorefleksoterapeiti, emocionālās sievietes aizvainojums un dziļš niknums mijas ar vēlmi pastāstīt, ka Bislana un Rozas ģimene ir normāla Latvijā integrējusies čečenu saime, nevis bandīti, kā nelabvēļiem labpatīkot viņus pasniegt. Izturējusi Rozas «pārbaudi», varu pašam Bislanam uzdot jautājumus par viņa pagātni, kurā netrūkst noslēpumu un mīklu. 

Mīklainās nāves
Kad Bislans ir ieradies Latvijā un kāds īsti ir viņa vārds – par to, tāpat kā par virkni citu datu viņa biogrāfijā, ir ļoti pretrunīgas ziņas. Roza Džamaldajeva skaidro: «Mēs [dzimtenē] salaulājāmies 1991.gadā un pēc 10 mēnešiem atbraucām uz Latviju.» Te dzimuši visi pieci viņu bērni. Tiesa, kādu laiku Roza un Bislans bija šķīrušies, un šajā posmā Bislans apprecēja latvieti Daci Krūmiņu, pieņēma arī viņas uzvārdu. «Uzreiz varu pateikt – ļoti patīkams cilvēks, man ar viņu ir labas attiecības,» stāsta Roza, noliedzot, ka šīs laulības bijušas fiktīvas, ar mērķi atrisināt uzturēšanās problēmas Latvijā. 2000.gadā Bislana otrā laulība tika šķirta un Roza atkal kļuvusi par viņa sievu. 

Tomēr, kā liecina 1998.gada februāra Rīgas apgabaltiesas spriedums, kas ir žurnāla Ir rīcībā, tiesībsargājošās iestādes tolaik uzskatījušas – Bislans jau no 1988.gada līdz 1995.gadam viltojis ierakstus pasē ar mērķi pierakstīties Rīgā un iegūt pastāvīgā Latvijas iedzīvotāja statusu. 

Tiesa Bislanu dokumentu viltošanā tomēr attaisnoja, jo «nav pierādīts Beslana Krūmiņa tīšs nodoms likt pasē viltotus spiedogus, bet visas šaubas jātulko tiesājamā labā». Spriedumā arī norādīts, ka nav oficiālu pierādījumu Abdulmuslimova un Rozas laulībai 1991.gadā, tāpēc atcelta arī apsūdzība par stāšanos vienlaicīgā laulībā ar Daci Krūmiņu. 

«Bislans,» uzsverot «i», Roza atbild uz jautājumu, kāds tad ir pareizais viņas dzīvesbiedra vārds, jo ne tikai citētajā tiesas spriedumā, bet arī vecākos Uzņēmumu reģistra datos viņš sastopams kā Beslans. Vārdam esot simboliska nozīme – ar to sākas musulmaņu lūgšana, bet ingušu valodā tas apzīmē lauvu, saka Roza. Un arī pats Bislans esot īpašs, jo piedzimis tajās stundās ramadāna laikā, kad pasaulē nākušie bērni tiek uzskatīti par Dieva izredzētajiem. Vēlāk pats Bislans intervijā bieži piesauc vēlmi izprast Dievu un tā nodomus attiecībā uz viņa īpašo lomu Latvijā. 

Visa Abdulmuslimovu ģimene ir Latvijas pilsoņi. «Noliku naturalizācijas eksāmenu vispārējā kārtībā. Viņš arī to izdarīja, tikai vēlāk,» stāsta Roza. Bislanam esot lieliska atmiņa. «Atceras vārdus, ciparus, telefonus, visu kā kalkulators. Varu jebkurā brīdī pavaicāt kādu no maniem 300 telefona numuriem, un viņš jebkuru zina no galvas. Viņam apgūt vēsturi, Satversmi un visu pārējo bija nieks – aizgāja un principiāli nolika.» 

Raksta tapšanas laikā Ir guva apstiprinājumu tam, ka pilsonība iegūta naturalizācijas procesā, tomēr nav skaidrs, kā Bislans varēja nokārtot eksāmenus, jo intervijas laikā šķiet, ka latviešu valoda viņam nav tik labā līmenī, lai brīvi sarunātos. Roza un Bislans intervijas sniedz krievu valodā, taču atšķirībā no dzīvesbiedres, kas labi runā latviski, Bislanam ir ievērojami lielākas grūtības izteikties valsts valodā. «Man katru ceturtdienu nāk latviešu valodas skolotāja, pa šo gadu valodu pievilkšu,» skaidro viņš pats. Jaušams, ka ģimenē ir aizvainojums pret dažādām valsts amatpersonām, no kurām atbalsts pilsonības jautājumā ticis gaidīts pēc tam, kad Bislans 1998.gadā iesaistījās trīs Ingušijā nolaupīto Latvijas tiltu darbinieku glābšanas pasākumos. 

Toreiz valsts iestādes piesaistīja visdažādākos spēkus, lai veiksmīgi atbrīvotu sagrābtos ķīlniekus Konstantīnu Pridoroginu, Josifu Korotkiju un Konstantīnu Risevu. Kad tas izdevās, pateicība pienācās visiem iesaistītajiem, taču viņa pretrunīgi vērtētās personības dēļ Bislanam to izteica nevis ārlietu ministrs, bet gan tolaik Konsulārā departamenta vadītāja, pašreiz Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. Šīs lietas materiāli joprojām ir klasificēti, tomēr ir cilvēki, kas uzskata, ka Bislana loma ķīlnieku atbrīvošanas operācijā nav bijusi nozīmīga. Kaut arī pagājuši 14 gadi, neviens no savulaik nolaupītajiem nevēlējās runāt par notikušo, tikai kāda vīrieša tuvāko lokā paskaidroja – tāpēc, ka ir aizdomas, ka arī paši nolaupītāji ir tepat Latvijā. 

Neviens prezidents Latvijā netiek tik demonstratīvi apsargāts kā Bislans, saka cilvēks, kura dzīves ceļi ar viņu krustojušies. Pats Bislans uzskata, ka tas ir pārspīlējums – viņam ir ieroču nēsāšanas atļauja, apsargā divi vīri, un vēl ir divi šoferi, kas ikdienā palīdzot visiem ģimenes locekļiem. «Vai tad es izskatos pēc cilvēka, kuram vajag apsardzi? Es pats varu kādu pasargāt,» skaidro Bislans, tomēr atzīst, ka viņam jāparūpējas, «lai kāds maita nepaliek trotilu» zem auto, kā reiz jau gadījies. 

Bislana tuvumā noticis ne viens vien mīklains uzbrukums. 90.gadu otrajā pusē (pēc paša teiktā, 1996. vai 1997.gadā) nenoskaidrots cilvēks nogalināja Bislana miesassargu, kamēr viņš pats atradās turpat mašīnā. Joprojām neatklāts ir arī noziedznieks, kurš 2002.gada aprīlī spridzināja Abdulmuslimova automašīnu – BMW, kura numura zīmē bija vienīgi septiņnieki, Bislana mīļākais cipars. Sprādzienā viņš guva tikai nelielus savainojumus. 

Pēc dažiem mēnešiem, jūlijā, netālu no viņa mājām Juglā notika slepkavība, par kuru notiesāts kāds Bislana algotais miesassargs, Valsts policijas apsardzes darbinieks. Viņš ar Rozai piederošu pistoli Glock 19 bija šāvis nopakaļ mašīnai, kas piemājas ielā it kā bija centusies lielā ātrumā uzbraukt Bislana sievai un bērnam, kaut gan tiesa vēlāk secināja, ka uzbrukuma mēģinājuma nav bijis un lietot šaujamo nebija nekāda pamata. 

Vai Bislans pats kādreiz ir nogalinājis? «Nu, ko jūs. Kā tad tālāk dzīvot šajā pasaulē? Tad kādam ciniķim būtu jābūt, lai pēc tam runātu par Nīči un Dievu.» 

Askēts ar apsardzi
Uz jautājumu, vai uzskata sevi par miljonāru, Bislans atbild izvairīgi: «Esmu normāls vidējs biznesmenis, bet man ir draugi. Gribat eksperimentu? Es tagad varu piezvanīt uz Maskavu, Pēterburgu, Ameriku vai kādu citu vietu un jūsu klātbūtnē palūgt miljonu, piecus vai desmit. Kamēr runāsim, man to naudu pārskaitīs.» Par dzīves veiksmīgāko darījumu viņš nosauc Duntes namu projektu, kura tīrā peļņa bijusi 10 miljoni eiro, taču naudu viņš lieki neesot tērējis. «Vienīgais, ko nopirku, ir Range Rover džips. Nepirku bentliju, nepirku Aston Martin, priekš kam man. Esmu ļoti askētisks cilvēks.» Pat produktus visai ģimenei Bislans pašrocīgi mēdzot pirkt tirgū. 

Tomēr viņa apkārtējiem gan nav radies priekšstats par pieticīgu dzīvesveidu – kāds no paziņām lēš, ka Bislana komandas uzturēšana, atpūta dārgos klubos, izbraucieni, ģimenes tēriņi varot izmaksāt pat teju
200 000 latu mēnesī. Arī sieva Roza investē savā publiskajā tēlā – pirms kāda laika Latvijas Ziņu kanālā bija intervijas ar viņu kā psiholoģi, bet šogad TV5 bijuši vairāki autorraidījumi Sarunas ar Rozi, kurus noskatoties rodas iespaids, ka tas ir apmaksāts raidlaiks. 

Šie raidījumi un nesen iegādātās daļas Jurģa Liepnieka vadītajā portālā Puaro.lv gan pagaidām ir vienīgā Bislana saite ar medijiem. Dzirdēts par Bislana plāniem iegādāties arī a/s Diena, taču viņš to noliedz: «Dārgs prieks, velti izmesta nauda.» Ja nu vienīgi viņu interesētu portāls Diena.lv, «jo tur strādā viena jauka meitene». 

Bislana straujā daba izpaudusies arī attiecībās ar medijiem – 2011.gada sākumā viņa apsardze atņēma kameru raidījuma Nekā personīga žurnālistiem, kas viesnīcā Rīdzene filmēja Bislana tikšanos ar Andri Šķēli un Gundaru Bojāru. 

Kā Bislans ticis pie turības? Pats stāsta, ka 90.gados Latvijā sācis kā Kurzemes degvielas darbinieks, kura pienākums bijis organizēt naftas produktu piegādi no Maskavas uz Latviju. Viņam no skolas laikiem Čečenijā bijuši paziņas lielākajos naftas produktu izplatītājos Maskavā, bet brīvu apgrozāmo līdzekļu uzņēmumam nav bijis, tāpēc kravu «deva pret manu godavārdu – uz nomaksu», reiz tā atceļojusi prece pat 10 miljonu vērtībā. 

Spriežot pēc Uzņēmumu reģistra datiem, pirmo reizi par līdzīpašnieku kādā uzņēmumā Bislans kļuvis tikai 2003.gadā. 

Pēdējā desmitgadē viņa biznesa mērogs ļoti audzis – pērn janvārī viņš nodibināja SIA AB Holding, kurā tagad kā līdzīpašnieki (ar 5,55% daļu katram) apvienojušies kopumā 18 dažādu nozaru uzņēmumi. Viņš pats īpašnieku vidū ir vienīgā fiziskā persona un vienpersoniski arī uzņēmuma valde. Padomē strādā gan bijušie politikas darboņi – kādreizējais Andra Šķēles komandas spēlētājs Jurģis Liepnieks un bijušais iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons, gan Bislana ievērojamākie biznesa partneri Andris Bite un Guntis Piteronoks. «Uzskatu Andri Biti par spēcīgāko zivjuvīru Latvijā, tāpat kā Guntis Piteronoks ir miesnieks no Dieva,» Bislans lepni saka. Bite vada zivju pārstrādes uzņēmumu Karavela un Ventspils zivju konservu kombinātu, bet Piteronoks darbojas Rēzeknes un Daugavpils gaļas kombinātos. Kāpēc Bislans nolēmis pirkt Liepnieka pakalpojumus? «Talantu nevar nopirkt, talantu var apburt,» atbild Bislans. 

AB Holding mājaslapā lasāms, ka «daudznozaru holdinga sastāvā iekļautie uzņēmumi ir savas nozares līderi ar lielu izaugsmes potenciālu, kas 2011.gadā nodrošināja 1300 darbavietu un līdz 100 miljonu eiro apgrozījumu». Tiesa, publiski redzamā Uzņēmumu reģistra informācija to pagaidām neapstiprina – septiņiem uzņēmumiem, kuriem jau pieejami 2011.gada pārskati, ir aptuveni trīs miljonu latu apgrozījums un 300 tūkstošu peļņa, bet tiem deviņiem, kuru jaunākā pārskata informācija sniegta par 2010.gadu, apgrozījums bijis 35 miljoni un kopējie zaudējumi 1,5 miljoni. 

Interesanti, ka tā dēvētajā holdingā iesaistījušies ne vien pārtikas un apsardzes uzņēmumi vai tādi, ar kuriem Abdulmuslimovam veidojusies senāka sadarbība, bet arī Gunta Indriksona izveidotais futbola klubs Skonto – Bislans uz laiku bija pārņēmis šo uzņēmumu, taču uz jautājumu, vai šādā veidā palīdzējis Indriksonam risināt parādu problēmas, viņš atbild: «Dažreiz manu ietekmi pārspīlē, esmu parasts Latvijas pilsonis.» 

Vairāku uzņēmumu pārņemšana liecina, ka holdingā netiek smādētas skarbas metodes. Piemēram, Daugavpils gaļas kombināts un Ventspils zivju konservu kombināts bija nonākuši smagā finansiālā situācijā, abiem ierosināti maksātnespējas procesi, tad Bislans no bankām pārņēmis lielākās ķīlas un pašus uzņēmumus. 

Kontroli Daugavpils gaļas kombinātā tā zaudējis igauņu uzņēmums Uvic, kura īpašnieks Aleksandrs Mušarovs izteicies, ka viņi no tirgus izspiesti. Bislans skaidro – igauņi paši vainīgi, paņēmuši bankā kredītu, naudu izmantojuši citiem mērķiem, bet viņš pārņēmis no Krājbankas šīs parādsaistības. 

Ar Ventspils zivju konservu kombinātu plāns sākotnēji bijis smalkāks, bet noveda līdz kriminālprocesam par iespējamu krāpšanu. Pastāv aizdomas, ka uzņēmumā ieceltā maksātnespējas administratore Rita Skrinda un trešās personas organizētā grupā veidojušas shēmu, lai piesavinātos uzņēmuma īpašumtiesības. Žurnāls Ir konstatēja, ka Skrindai ir saites ar Bislana loku – viņas toreizējais dzīvesbiedrs Vladimirs Šapeļs, kas iecelts par uzņēmuma pārvaldnieku, ir Abdulmuslimova un Bites biznesa partneris, kam kopīgi pieder kompānija BA konsultācijas. Lietas izmeklēšana turpinās Ventspils policijā. 

Šis kriminālprocess nav vienīgais, kas skar Bislana holdinga uzņēmumus vai to dalībniekus. Bislana biznesa partneris Guntis Piteronoks vadīja Rēzeknes gaļas kombinātu laikā, kad Finanšu policija 2006.gadā atklāja pievienotās vērtības nodokļa izkrāpšanas shēmu, kurā iesaistīts kāds liels Latvijas gaļas pārstrādes uzņēmums. Tolaik bija aizdomas, ka starptautiskais kontrabandas tīkls varētu būt saistīts ar Rēzeknes gaļas kombinātu, tomēr pirmstiesas izmeklēšanā tā amatpersonu saistība ar noziedzīgo nodarījumu netika pierādīta. 

Savukārt 2004.gadā aizdomas par līdzdalību kontrabandā kritušas uz otru Bislana biznesa partneri – bijušo AS Kaija komercdirektoru un Karavela līdzīpašnieku Andri Biti. Mediji ziņoja, ka Latvijā no Mauritānijas ievesta krava ar 150 tonnām saldētu zivju, kas paredzēta tālākai eksportēšanai uz Krieviju, taču, apejot muitas noliktavas, krava novietota saldētavās tobrīd jau maksātnespējīgās Kaijas teritorijā. Tika ierosināta krimināllieta par kontrabandu personu grupā, un policija 2005.gadā pat lūdza tiesu apcietināt Biti, taču viņam tika piemērota policijas uzraudzība, bet vēlāk prokuratūra lietu daļēji izbeidza. 

Abdulmuslimovs uzsver – ar abiem biznesa partneriem iepazinies pēc šiem ēnainajiem darījumiem un par tiem neko nezinot. Tomēr vairāki cilvēki, kam bijusi saikne ar drošības dienestiem, žurnālam Ir izteicās, ka dažādu veidu kontrabanda varētu būt atlsēga Bislana biznesa veiksmei. Finanšu policijas pārvalde atturējās no jebkādiem komentāriem par to, vai pašlaik tiek pārbaudīta kāda AB Holding dalībnieka saistība ar iespējamu kontrabandu vai nodokļu krāpniecību. Bislans arī neatklāj, kāpēc ticis pratināts KNAB, jo ir parakstījies par ziņu neizpaušanu. Tikai uzsver, ka šajā lietā nav galvenais apsūdzētais, bet netieši noprotams, ka lieta varētu būt saistīta ar kukuļdošanu. «Mēs visi dzīvojam ar Dieva gribu. Un, kad pienāks laiks nomirt, te tiešām nekāds kukulis nenostrādās. To es KNAB darbiniekiem pateicu,» pratināšanu komentē Bislans. 

Krājbankas glābējs
Kaut arī Bislans atzīst, ka cer tuvākajā laikā paplašināt savu holdingu ar «kādu konditoreju, šokolādes ražotni un alus brūzi», viņa redzamākās aktivitātes pēdējā pusgadā bijušas saistītas ar pavisam citu biznesu – finansēm. Viņš karstasinīgi metās cīņā par Krājbanku, cenšoties panākt tās darbības atjaunošanu un uzņemt kontaktus ar politiķiem, ko daži interpretē kā draudus. 

Neilgi pēc bankas slēgšanas Abdulmuslimovs pērnā gada 2.decembrī Londonā kopā ar juristu Gintu Gžibovski, savu kaimiņu un Vienotības politiķi Gati Kokinu un advokātu Ventu Vidžus tikās ar Krājbankas lielāko īpašnieku Vladimiru Antonovu, kuram Lietuva un Latvija pārmeta naudas aizpludināšanu no Snoras bankas un Krājbankas, novedot tās līdz maksātnespējai. Bislans skaidro, ka Antonova tēvs Aleksandrs ir viņa «tēvoča bērnības draugs». 

Raibās kompānijas centieni noskaidrot, kā Krājbankā atjaunot pazudušos vairāk nekā 100 miljonus latu, beidzās bez redzamām sekmēm, un Vienotība stingri norobežojās no Kokina darbībām. Bislans intervijā Latvijas radio asi komentēja, ka viņš ar domubiedriem «panāca to, ka banku neizlaupa», un pārmeta, ka Vienotība uzklupusi Kokinam: «Varbūt Solvita Āboltiņa vēlējās, lai starpnieks būtu Jaunups, bet tā nebūs. No Krājbankas zagt un sadalīt kādām partijām nevienam neļaus.» Viņš arī deklarējis, kā valsts amatpersonām būtu jāveido bankas uzraudzības komisija, lai to sanētu. «Tie nebija draudi tikai man, tie tika izteikti vairākām augstām amatpersonām, un tika norādīts, kādā veidā valdībai ir jārīkojas attiecībā uz Krājbanku,» komentē Āboltiņa. 

Zīmīgi, ka tieši tonedēļ viņai, par lielu pārsteigumu, sanāca it kā nejauša tikšanās ar Bislanu. Pēc Vienotības valdes sēdes, kurā skatītas Kokina gaitas Londonā, 12.decembra vakarā Saeimas priekšsēdētāja pa ceļam uz mājām izdomāja iegriezties lielveikalā Sky&More un apavu veikalā sastapa Bislanu, taču negaidītās sarunas saturu neatklāj. 

Cita detektīvam līdzīga epizode risinājās starp Krājbankas akcionāriem, Bislanu un kādu viņa tautieti, kam Antonovi ir parādā. Decembrī Aleksandrs Antonovs ieradās Latvijā sniegt liecības, un vēlāk Liepnieka vadītais portāls Puaro.lv ziņoja, ka lidostas VIP zālē «pagaidu uzturēšanās atļauju Latvijā ieguvušais Krievijas pilsonis Arbi Indor-bajevs» (citos portāla rakstos viņš saukts gan par SAB vērtīgāko aģentu, gan Krievijas drošības dienesta spiegu) izteicis draudus Antonovam, solot reiz Maskavā neizdevušos atentātu atkārtot un viņu uzspridzināt. 

Indorbajeva versija gan atšķiras – viņš Ir stāsta, ka pārdevis Antonova dēlam 49% Ukrainas kompānijas Center Credit akciju ar atlikto maksājumu. «Šajā septembrī būs pienācis termiņš 1,2 miljonu eiro atmaksai. Antonovs vecākais man teica: neuztraucies, visas mūsu vienošanās tiks pilnībā izpildītas.» Taču lidostā Bislans esot sācis viņam draudēt un uzrīdījis apsardzi – tikai kāds no klātesošajiem Maskavas čečeniem atvēsinājis strīdniekus. Vaicāts par konflikta iemesliem ar Bislanu, Indorbajevs skaidro: «Mums ir nepatika vienam pret otru jau kopš 90.gadiem. Tas nenozīmē, ka esam ienaidnieki vai grasāmies viens otru nogalināt. Čečeniem tā ir pieņemts – ja tev kāds nepatīk, tad nepatīk. Man nav pieņemamas Bislana metodes.» 

Portālā Pietiek.com aprīļa beigās bez skaidras avota norādes ir publicēti it kā drošības iestāžu ziņojumi, saskaņā ar kuriem gan Abdulmuslimovs, gan Indorbajevs raksturoti kā divu organizētās noziedzības grupējumu līderi, kas vēlāk legalizējuši savu uzņēmējdarbību. Pēc portāla rakstītā, sākotnēji grupējumi esot nodarbojušies ar naftas produktu kontrabandu, bet pēc tūkstošgades mijas uzspieduši «jumta» pakalpojumus uzņēmējiem, kuri veido biznesu ar Krieviju un citām NVS valstīm. 

Sīvās cīņas par Krājbanku turpinājās arī saistībā ar administratora izraudzīšanos un vēlāk – tiesas ieceltās auditorkompānijas KPMG Baltics lēmumu apstrīdēšanu. Pret administratoru vērsās gan Antonovs, gan valdībā esošās apvienības Visu Latvijai! biedri, gan Saskaņas centrs – Rīgas mērs Nils Ušakovs arī bija starp tiem, kas iesniedza pieteikumu tiesā pret KPMG. Ušakovs skaidro, ka pirms mēneša vai diviem ticies ar Abdulmuslimovu un Gžibovski, kas piedāvājuši Rīgas domei atbalstīt pašvaldības bankas izveidi uz Krājbankas drupām. Bislans «atnāca ar vārdiem, ka viņš var kā uzņēmējs, zinot citus uzņēmējus, piedāvāt sanācijas variantu, kas palīdzētu saglābt Krājbanku ar nosacījumu, ka tur piedalās Rīgas dome», atstāsta Ušakovs, taču mērs atbildējis – nē, pilnīgi izslēgts. Vienīgais, ko viņš varētu atbalstīt, – Krājbankā palikušos Rīgas domes 10 miljonus latu pārvērst bankas kapitāldaļās, lai pēc gadiem, tās pārdodot, pašvaldība naudu atgūtu, taču Ušakovs saprotot, ka bankai nav investoru no Rietumiem. Bislans sarunu ar Ušakovu par Krājbanku vispār noliedz: «Pilnīgas muļķības!» 

Politikas purvā
Latvijas politisko vidi Bislans salīdzina ar purvu, kas iesūc sevī. «Katrs latvietis, kas nopelnījis miljonu, ir kopā ar Vienotību, Jauno laiku, Tēvzemi vai Saskaņas centru. Visi domā, ka es iešu politikā, bet priekš kam man tas? Tieši pretēji, es gribu izraut latviešus no politikas, lai viņi nesēž uz diviem krēsliem,» intervijā man stāsta Bislans. Labu paziņu loks viņam politiskajā vidē ir liels. Gatis Kokins, kurš viņu pazīst aptuveni 10 gadus, saka: «Būtu grūti atrast politisko partiju, kuras nevienu pārstāvi Bislans nekad nebūtu redzējis vai pazinis.» 

Vairāki aptaujātie Saeimas deputāti atzīst, ka katrs savā veidā ir pazīstami ar Bislanu, taču publiski nevēlas teikt neko. «Viņš vairāk aizdomātos pirms jēra nokaušanas, nekā  pirms sprandas apgriešanas cilvēkam,» savu atturīgumu skaidro kāds politiķis, kurš Bislanu pazīst daudzus gadus. 

Īpaša sadarbība Bislanam veidojusies ar iekšlietu ministriem. Kādreizējais ministrs, tagad SC deputāts Jānis Ādamsons atceras: «Ar viņu esmu pazīstams no 1994.gada. Iepazīšanās bija aizklātos apstākļos – man bija informācija par viņu.» Tolaik Latvijas valsts sadarbojusies ar čečenu grupējumu, un, «pateicoties pietiekami normālai sapratnei, Latvijas teritorijā tā sauktā čečenu organizētā noziedzība nav situsi tik augstu vilni kā Lietuvā un Igaunijā». LPP/LC iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons vēlāk kļuva par Bislana algotu darbinieku. Vienotības iekšlietu ministre Linda Mūrniece 2010.gada nogalē izlēma izskaidroties ar Bislanu pēc tam, kad bija publiski izteikusi pieļāvumu, ka partija Visu Latvijai! saņem «finansējumu no čečeniem». «Viņš ieradās ar ziediem – lielu pušķi,» atceras eksministre. Saruna bijusi asa, katrs palicis pie sava, bet neesot šķīrušies kā ienaidnieki. 

Drošības policijas veiktajā pārbaudē tolaik bija noskaidrots, ka gan pirms, gan pēc 10.Saeimas vēlēšanām VL pārstāvji ir tikušies ar Abdulmuslimovu, bet partijas ziedotāju vidū nav konstatēti ar organizēto noziedzību saistīti ziedotāji. Spriežot pēc KNAB datu bāzē pieejamās informācijas, VL ziedojuši vairāki AB Holding uzņēmumu darbinieki, to skaitā Bislana biznesa partneris Bite. Viņi atbalstījuši VL pirms 10.Saeimas vēlēšanām kopumā 5500 latu apmērā. 

VL līderi atzīst, ka ar Bislanu ir pazīstami, taču noliedz finansiālu atbalstu. Līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars skaidro: «Man patīk komunicēt ar gudriem cilvēkiem, pat ja viedoklis kādos jautājumos ir atšķirīgs.» Pirmsvēlēšanu vasarā 2010.gadā Dzintars ar ģimeni devies kopējā braucienā pa Latgali ar Bislana padomnieku Jēkabsonu – viņa džipā apbraukājuši pilsētas, tikušies ar uzņēmējiem. 

Bislans uztur labas attiecības arī ar politiskā spektra pretējo spārnu – SC. Nils Ušakovs gan viņu par draugu nesauc, tomēr atzīst: «Viņš dažas reizes ir bijis pie manis kabinetā.» Runas bijušas par darba jautājumiem, kas skar čečenus, bet nekad Bislans neesot runājis par personiskām biznesa lietām, kaut arī Rīgas dome Krievijas tirgū aktīvi virza zīmolu Rīgas marka, bet Bislans nesekmīgi darbojies ar konkurējošo zīmolu Baltijas marka

Mūsu vairāk nekā divas stundas ilgajā sarunā Bislans tur pa rokai grāmatu ar latviešu un krievu dzejas izlasi, stāsta, ka Latviju uzskata par savu zemi un Liepnieks, cita starpā, viņam palīdzot izprast Garlība Merķeļa Latviešu nianses. «Esmu pārliecināts, ka čečeni un latvieši iepriekšējā dzīvē ir bijusi viena tauta.» Īsto dzimteni viņš nav apmeklējis pēdējos 14 gadus, pats skaidro, ka tēvs miris, māte, brāļi un māsas pārcēlušies uz dzīvi citur, bet kāds viņu labi zinošs cilvēks atklāj – Bislans dzimtenē nevarot atgriezties, jo tas viņam varot maksāt dzīvību. 

Pats Abdulmuslimovs uzskata savu dzīvi par izdevušos – pieci bērni, sieva skaistule, tomēr adrenalīns ar katru gadu pieaugot. «Visu, ko nepaspēju īstenot dzimtenē, gribu realizēt šeit. Protams, ja tev ir emocijas, traks dzīvesveids un gribi daudz paveikt, tad kļūdas arī būs. Bet neesmu cilvēks, kurš lūgtu, lai viņam piedod. Stipriem cilvēkiem nav tiesību bēgt no kļūdām, viņiem par tām jāmaksā,» saka Bislans. Iespējams, KNAB izmeklēšana, kuras ietvaros viņš ticis nopratināts, dos kādu nojausmu par cenu, kas būs jāmaksā Bislanam, taču viņš pats KNAB aktivitātes salīdzina ar «kvaukšķa kodienu», pret ko viņam esot imunitāte.

Latvija kļūst latviskāka

Tikai padziļināta tautas skaitīšanas datu izpēte varēs dot noteiktu atbildi, kas ir šo etnisko izmaiņu galvenais izskaidrojums

Pēc vairāku gadu šķietama miera nacionālais jautājums atkal izvirzījies Latvijas politikas priekšplānā. Saskaņas centra augošā pārstāvniecība Saeimā, jautājums par šīs partijas iekļaušanu valdībā un visbeidzot februārī notikušais referendums par otru valsts valodu un ar to saistītā viļņošanās daudzos latviešos ir atkal likusi uzliesmot apdraudētības sajūtai, kura pat pēc vairāk nekā 20 neatkarības gadiem nav īsti pazudusi. 

Taču, kaut arī ikdienas politikas vēji dažkārt šķiet pildām SC un viņu partneru buras, dziļākās un spēcīgākās demogrāfiskās straumes, kuras sabiedrībā pat nav īsti pamanītas un apzinātas, plūst pavisam citā virzienā. Atjaunotās neatkarības 4.maija svētku un sabiedrību šķeļošā 9.maija priekšvakarā apskatām, ko statistika, tajā skaitā jaunākie tautas skaitīšanas dati, liecina par etnisko situāciju Latvijā. Ņemot vērā, cik nozīmīga daudziem Latvijā ir etniskā piederība, vienlaikus ir zīmīgi un mulsinoši, cik maz uzmanības šim aspektam pievērsts, ziņojot par 2011.gada tautas skaitīšanas rezultātiem. 

Saprotamā kārtā galvenā uzmanība tika pievērsta nozīmīgajam iedzīvotāju skaita samazinājumam, kas nevienu nevar iepriecināt. 

Tomēr būtisks ir arī fakts, ka šis kritums nav skāris visas tautības vienādi. No kopējā samazinājuma gandrīz divas trešdaļas veido krievi, ukraiņi un baltkrievi, kuru vairākums būtu pieskaitāms pie tā sauktajiem krievvalodīgajiem. Šo trīs tautību iedzīvotāju skaits 10 gadu laikā samazinājies par 20-30 procentiem, savukārt latviešu skaits krities ievērojami mazāk – par 6%. Tas nav iemesls priecāties, tomēr norāda uz zīmīgu tendenču atšķirību, kuras rezultātā latviešu īpatsvars iedzīvotāju kopumā manāmi pieaudzis – līdz 62%. 

Gaidot 4.maiju, varam atcerēties, ka viens no spēcīgākajiem emocionālajiem neatkarības kustības dzinuļiem bija bailes, ka latvieši Latvijā varētu palikt mazākumā. Tagad demogrāfiskā lejupslīde pastiprināti skar Saskaņas centra elektorālo bāzi. Cik lielā mērā tas ietekmēs viņu domāšanu un rīcību, vēl ir atklāts jautājums. 

Tikai padziļināta galīgo tautas skaitīšanas datu izpēte varēs dot noteiktu atbildi, kas ir šo etnisko izmaiņu galvenais izskaidrojums – atšķirības dzimstībā, mirstībā vai emigrācijā, tomēr pēdējā noteikti ir svarīga. Kā savā nozīmīgajā pētījumā par emigrāciju no Latvijas atzīmējis Mihails Hazans, vislielākais emigrācijas potenciāls ir nelatviešiem ar Latvijas pilsonību. Savukārt, ja starp aizbraucējiem lielāks īpatsvars ir «krievvalodīgajiem», tas neizbēgami atstāj ietekmi gan uz politiku, kāda būtu jāpiekopj, lai ar šiem aizbraucējiem uzturētu kontaktus, gan uz iespējamību, ka varētu panākt viņu atgriešanos Latvijā. 

Otrs nozīmīgais datu kopums saistīts ar valodu un izglītību. Kā zināms, tieši izglītības jautājumi spēj uzjundīt spēcīgus etniskus konfliktus, un nereti dzirdam, ka tieši Visu Latvijai! centieni ierosināt referendumu par pāriešanu uz izglītību tikai latviešu valodā ir izraisījuši referendumu par otru valsts valodu kā pretreakciju. Taču skaitļi liecina, ka kopš neatkarības atgūšanas pat bez šādām izmaiņām izglītības sistēmā latviešu valoda ir guvusi būtisku pārsvaru un tagad trīs ceturtdaļas skolēnu mācās valsts valodā. Arī sabiedrībā kopumā latviešu valodas zināšanas ir nozīmīgi pieaugušas, it sevišķi starp jauniem cilvēkiem. Divas trešdaļas mazākumtautību jauniešu savas latviešu valodas zināšanas vērtē kā labas. Acīmredzot pat bez radikālām izmaiņām izglītības sistēma kļūst aizvien latviskāka. 

Protams, šīs ir tikai kopējās tendences. Kā norāda Latvijas Cilvēktiesību centra direktore Anhelita Kamenska, vēl jāsagaida un jāanalizē dati par atšķirībām starp situāciju laukos un pilsētās un dažādās vecumu grupās, jo līdz šim dati rādījuši, ka lielajās pilsētās, kur dzīvo lielākā daļa mazākumtautību, situācija atšķiras no vidējiem rādītājiem valstī.

Mobilizēt katrai spēlei

Latvijas hokeja izlases galvenais treneris Teds Nolans (54) ir pārliecināts – no jaunajiem talantiem un vecajiem bukiem izdosies izveidot komandu, kas strādās precīzi kā Šveices pulksteņa mehānisms

Labākais treniņš šonedēļ, – nedēļu pirms pasaules hokeja čempionāta moži smaidot man saka Latvijas izlases galvenais treneris Teds Nolans. Tiekamies pusdienlaikā, tomēr pusdienas neēdam, jo kopš NHL laikiem Nolans pieradis maltīti ieturēt vakarā. Viņš neslēpj gandarījumu, ka izlase, kurā katrs spēlētājs atgriezies ar regulārā čempionāta bagāžu, beidzot sāk atrast vienotu rokrakstu – tas attiecas gan uz spēles tehnisko zīmējumu, gan uz noskaņojumu. Spēlētāja psiholoģija ir viens no mūsu sarunas atslēgvārdiem. Nolans pirms darba sākšanas esot «brīdināts» par latviešu īpatnībām – nespēju iemest, nesavāktību spēlē ar vājāku pretinieku, par spēlētāju stūrgalvību un «prasmi» trenera padomus laist gar ausīm. «Abi mani dēli spēlē NHL, un vienīgais, ko es no viņiem prasu, ir katru spēli aizvadīt ar pilnu atdevi,» saka Nolans, kurš šādu recepti izrakstījis arī mūsu izlasei. Turklāt pārliecinājies, ka ar profesionalitāti un «darba ētiku» mūsējiem viss kārtībā. Pirmajos treniņos gan slidojuši ar pamatīgu rūpju rievu pierē, taču pēdējās nedēļās puiši atraisījušies, uzdod jautājumus trenerim un cits citam uzsit pa plecu, ja izdevusies laba kombinācija vai piespēle. «Man svarīgi, lai spēlētājiem ir profesionālā dzirkstele, vieglums un lai viņiem ir gandarījums par padarīto, lai ir sajūta, ka nevar vien sagaidīt nākamo treniņu,» stāsta Nolans. Viņš atšķirībā no citiem treneriem neliek izlases treniņus agri no rīta un vēlu vakarā, jo uzskata – profesionāļiem, un latvieši tādi ir, pietiek ar vienu kvalitatīvu nodarbību dienā. Turklāt rēķinās, ka daudziem aiz muguras ir smaga sezona, tāpēc nedrīkst pārforsēt, citādi čempionāta priekšvakarā var iekrist fiziskās un psiholoģiskās kondīcijas «bedrē».

Viena no Latvijas hokeja izlases iezīmēm, kuru Nolans grasās lauzt, ir nespēja mobilizēties spēlei ar vājāku pretinieku. Cik reižu bijis tā, ka ar hokeja lielvalstīm mūsējie cīnās kā līdzīgs ar līdzīgu, bet spēlē ar pastarīšiem šķiet – kāds komandu samainījis. Tā bija arī pērn Slovēnijā, kur izcīnītā 13.vieta neapmierināja Latvijas Hokeja federāciju (LHF), kas atlaida visu komandas vadību, tā liekot punktu sešus gadus ilgušajai Oļega Znaroka ērai pie izlases stūres. «Es neskatos atpakaļ, bet uz priekšu un esmu pārliecināts – šī komanda var uzvarēt jebkuru pretinieku, taču tas nozīmē – katrā spēlē jāparāda labākais sniegums,» saka Nolans, kuru pērnvasar darbā ar izlasi uzaicināja LHF prezidents Kirovs Lipmans. Pirmo reizi federācijas vadība devās uz ASV, lai personīgi tiktos ar iespējamajiem trenera kandidātiem, no kuriem labākais izrādījās tieši Nolans. Viņš bijis vairāku NHL klubu galvenais treneris. 

Gatavojoties čempionātam, Nolans ir rūpīgi studējis gaidāmo pretinieku spēles stilu, tāpēc uzskata – Stokholmā nebūs favorītu un pastarīšu. «Kāpēc gan nedomāt, ka arī latvieši var izcīnīt medaļu?» viņš provocē. Nolans domā, ka jānoslīpē katra spēles detaļa – ar pilnu atdevi jācīnās katru mirkli, jāpiespēlē, nevis jāpārtur ripa, bet aizsardzībā nevar kalkulēt, vai spēlēs pret pretinieka pirmo vai ceturto piecnieku. Labi skan, bet – kā to panākt? «Tas ir trenera uzdevums un nav vienkārši,» atzīst Nolans. Taču viņš uzsver – psiholoģiskā saskaņa komandā ir laba, un pēdējos treniņos noslīpēta saspēle maiņu ietvaros. «Uzvarai vajag pacietību, bet, ja ir sajūta, ka vari paļauties uz maiņas biedriem, ka visi spēlējat ar vienu mērķi – uz vārtiem -, būs rezultāts,» uzskata Nolans. 

Atšķirībā no Znaroka, kurš neskopojās skarbiem vārdiem un žestikulēja tā, ka katram bija skaidrs, ko treneris domā, Nolans pārbaudes spēlēs izstaroja neredzētu nosvērtību. Kad jautāju, vai viņš tiešām nekad nedusmojas, treneris smaida. «Spēle, kuru grib redzēt skatītājs, notiek uz ledus, nevis aiz borta. Vienmēr esmu uzskatījis, ka skaidrs spēles zīmējums, izanalizējot visus iespējamos scenārijus, trenerim ir jāuzzīmē jau pirms pirmā iemetiena.» Vai tiešām visu var izrēķināt? It īpaši jau attiecībā uz Latvijas hokeja izlasi, kuras uzvaras un zaudējumi līdz šim biežāk ierakstīti veiksmes, nevis trenera kontā. Tāpēc mani interesē, vai Nolans zina, kā veiksmi pievilināt. «Jābūt neatlaidīgiem, pašaizliedzīgiem, jāspēlē komandā, ne individuāli. Tad būs arī rezultāts.» Viņš atzīst – ripa vārtos var iekrist neveiksmīgas apstākļu sakritības rezultātā, var gadīties kāds kuriozs, bet tās ir tikai pāris sekundes, kurām profesionāļi neļauj izšķirt rezultātu. Tieši tāpēc, lai pēc kļūdas nezaudētu galvu, Nolans īpaši strādā pie komandas psiholoģiskās gatavības. Savukārt par spēles taktiku atklāj, ka iecerējis gan uzbrūkošas, gan aizsardzības pozīcijās spēlējošas maiņas. «Komandai jābūt daudzpusīgai, un tādu es varu izveidot,» saka Nolans. Viņš stingri norāda – veidojot komandas rokrakstu, rēķinās tikai ar tiem spēlētājiem, kuri ir pieejami, nevis prāto, kā būtu, ja būtu. Kad jautāju par izlases sastāvu (intervija notiek pirms oficiālās komandas nosaukšanas, bet žurnāls iznāk jau pēc tās), Nolans ir stingrs – līdz pat pēdējās pārbaudes spēles pēdējai minūtei katram ir iespēja iekļūt komandā. Taču Miku Indrašu gan Nolans labprāt izceļ. «Ļoti labs ātrums, jūt komandas biedrus, centīgs, viņš tiešām nopelnījis vietu pirmajā līnijā,» izlases debitantu slavē treneris. Atzīmē arī Miķeļa Rēdliha perfekto spēles izjūtu, ātrumu un līdera dotības, piebilstot – īpaši svarīga komandai esot Miķeļa attieksme pret darbu treniņos. «Viņš jaunajiem ir izcils piemērs.» Arī abi vārtu vīri ir labā fiziskajā un psiholoģiskajā formā. «Tas ir svarīgi pārējiem,» bilst Nolans. Un nosmīn, ka tagad jau esot pārāk daudz man izstāstījis. 

Trenera izveidotais komandas rokraksts saņems pirmo nopietno pārbaudījumu jau pirmajā čempionāta spēlē, kad Latvija tiksies ar Krievijas izlasi. Turklāt skaidrs, ka līdzjutēji gaida ko līdzīgu 2000.gada vēsturiskajai spēlei dienu pēc 4.maija svētkiem, kad smagā un skaistā cīņā ar 3:2 latvieši Sanktpēterburgā uzvarēja krievus. «Jā, zinu, ka šī spēle būs īpaša,» saka Nolans, kurš, esot Rīgā, sācis labāk izprast mūsu valsts vēsturi, iepazinis to «pacilājošo lepnumu, ar kādu jūs runājat savā valodā», un to, cik daudz «jūsu mazā nācija sasniegusi». Viņš tajā redz zināmas līdzības ar paša senčiem, ar Kanādas indiāņu likteni. Turklāt tieši mazām nācijām ir iedzimtais spīts, kas ļauj sasniegt vairāk, nekā tiek gaidīts. Viņš min piemēru no savas dzīves. Kurš gan būtu ticējis, ka Ontario provinces odžibvu cilts indiāņu rezervātā dzimušais puika reiz spēlēs hokeju NHL un piederēs hokeja treneru elitei. «Ir jābūt drosmīgiem, jāsapņo un neatlaidīgi jāiet uz mērķi. Tad viss ir iespējams,» uzskata Nolans. Viņš atgādina – arī fanu atbalsts būs neatsverami būtisks. «Latvijas līdzjutēju lepnums par komandu ir fantastisks. Tas iedvesmo,» – tā Nolans. Turklāt viņu nebaida, ka teju vai katrs tribīnēs «Latvija – uzvara!» skandējošais domā, ka labāk par treneri zina, kā jāvada spēle. «Prasīgi līdzjutēji komandai nāk tikai par labu,» domā Nolans, taču nenoliedz – psiholoģiskais spiediens būs. Tāpēc es tipiskā latviešu piesardzībā nevaru nepajautāt, vai mūsējie nepārdegs. «Nē, jūsos ir tāds pamatīgums un sīkstums!» Puiši, arī tie, kuri regulārajā čempionātā ir savu komandu pirmās zvaigznes, paši krāmē un nes savas somas, nečīkst par sadzīves apstākļiem un negaida, ka kāds viņu vietā gludinās spēles kreklu. «Neredzu arī, ka kāds būtu saslimis ar zvaigžņu slimību,» joko Nolans, kurš labi zina – lai arī LHF to nav oficiāli prasījusi, Latvijas himnu jau pēc pirmā mača dzirdēt grib visi. Turklāt ne tikai Stokholmā, bet arī Rīgā, kur 5.maijā ielas pēc pieciem būs tukšas. «Zinu, tas jums ir tāpat kā Ņujorkā, kad spēlē [mūžīgi nesamierināmie pretinieki] Islanders pret Rangers,» spriedzi prognozē Nolans.

Ēdienkarte
Zaļā tēja un kafija

Tu zini… bet vai tu zināji?

 

Tu zini, ka Latvija ir «augstu nodokļu zeme», bet vai tu zināji, ka kopējais nodokļu slogs Latvijā ir zem 30% no IKP un tātad ir viens no zemākajiem Eiropā? Nodokļi skolo mūsu bērnus, pabaro un silda mūsu vecīšus, tā ir samaksa par civilizētu valsti. 

Tu zini, ka Latvija «dārgi samaksāja par veiksmīgo ekonomisko atveseļošanos», bet vai tu zināji, ka daudzas valstis Eiropā turpina slīgt zemāk, piemēram, Grieķija, Spānija un citas. Bezdarbs tajās ir virs 20% un aug (Latvijā ir zem 12% un krīt), bet to kopējais ekonomikas kritums varētu pārsniegt Latvijas kritumu. 2011.gadā Latvijā bija trešā straujākā ekonomikas izaugsme Eiropas Savienībā. 

Tu zini, ka «mums ir katastrofāli zema dzimstība», bet vai tu zināji, ka tādām izcili veiksmīgām valstīm kā Singapūra un Japāna jau daudzus gadus ir tikpat zema dzimstība un visā Austrumeiropā dzimstība ir kritusies līdzīgā mērā? 

Tu zini, ka Latvijā ir «liela birokrātija», bet vai tu zināji, ka Pasaules Banka starp 183 valstīm Latviju novērtēja kā 21.labāko valsti pasaulē, kur veikt uzņēmējdarbību? 

Tu zini, ka Latvijā «klibo izglītības sistēma», bet vai tu zināji, ka mūsu skolu un universitāšu beidzēji ļoti veiksmīgi startē izcilās pasaules universitātēs? Vai tu zināji, ka uz Latviju brauc studēt arvien vairāk ārzemnieku (gada laikā pieaugums par 20%)? 

Tu zini, ka «lauksaimniecība Latvijā ir sagrauta», bet vai tu zināji, ka lauksaimniecības preču eksports Latvijā ir ļoti strauji augošs un mūsu zemnieki ir konkurētspējīgi pasaules tirgos? 

Varbūt velns nav tik melns, cik viņu mālē? 

Mēs esam maza valsts vēsturiskās krustcelēs. Neatkarība, ko tagad pieņemam kā pašsaprotamu, ir mūsu tautai bijusi lemta tikai dažus gadu desmitus no pēdējiem vairākiem simtiem gadu. Lai gan apstākļi nav viegli un tie nepārtraukti mainās, aizvadītajos 22 gados esam sasnieguši daudz. Esmu lepns dzīvot Latvijā un lepn-s piederēt šai sīkstajai tautai.

Bez sēru lentes

 

Es esmu latviete. Ne ārēji. Ne iekšēji. Pati īsti nesaprotu, kā. Dzimusi un augusi pie Baikāla, savu turpmāko saistību ar Latviju pat nenojaušot. 

Man ir divi bērni. Latvieši. Ārēji. Iekšēji – pati īsti nesaprotu. Dzimuši Latvijā, par manu dzimteni ne vien nojaušot, bet ikvasaras izsūtījumā Sibīrijā esot mājās. 

Iepazinu Latviju 21 gada vecumā 2003.gadā. Tā mani apbūra. Ar savu muzikalitāti, kultūru, vēsturi. Ar brīnišķīgiem cilvēkiem. Mana Latvija ir skaista. 

Nekad neesmu bijusi krieviete – klišejiskā latviešu izpratnē. Tieši tāpēc, ka esmu īsta krieviete, dekabristu kultūras mantiniece. Man apkārt nespļāva košļenes un neuzvedās kā krievu tūristi. Baudīju Krieviju, kuras gandrīz vairs nav. Kas ir neizsakāmi skumji. Mana tauta izzūd, paliek tie, kas pat savās mājās ir agresīvi tūristi. 

Arī Latvijā ir savi «tūristi», tomēr latviešos ir tāds sākotnējais tautiskums, ka ir vēl daudz, uz ko cerēt. 

Man no bērnības mācīts mīlēt un cienīt savu valodu. Un es brīnos par Latviju, kas nepietiekami ciena un mīl savējo. Es Krievijā ar vietējo sveštautieti nerunāju svešvalodā. Bet šeit latvieši mani bieži uzrunā krieviski. Ir jālepojas ar savu valsti, ar uzdrīkstēšanos izcīnīt neatkarību. Bet, izcīnot to, esiet neatkarīgi! Iekšēji. 

Latviešiem stipri trūkst pašapziņas. Sāpīga vēsture, protams, ir iemesls aizvainojumam, bet nav attaisnojums pašapziņas zaudēšanai un melnai lentei kā karoga mūžīgai piedevai. Vēsture jālaiž vaļā. Jādzīvo šodienai un rītdienai. Latviešiem ir augsts iedzimtas inteliģences līmenis – saasināta sirdsapziņa. Būtu noziegums zaudēt to atriebības dēļ. 

Mans vecvectēvs bija augsta ranga pārliecināts komunists, kādi Latviju nebūtu okupējuši: viņš pazuda kādu nakti 1937.gadā pēc tam, kad sapulcē bija prasījis savai partijai, kāpēc naktīs sāk pazust cilvēki. Tēvs 1991.gadā cīnījās par Krievijas neatkarību. Esmu Krievijas pilsone, neesmu cīnījusies par Latvijas neatkarību, bet ikdienā cenšos vairot tās valstiskumu. Cenšos ielikt savos bērnos pašapziņu un cieņu pret savu Latviju, nezaudējot krieviskās saknes. Tāpēc uzskatu šos svētkus arī par savējiem.

Par brīvības ierobežojošo dabu

Pirmkārt, apsveicu visus ar to, ka mūsu valsts joprojām ir brīva. Pirms 22 gadiem Latvijas Republika atguva neatkarību un mēs atguvām ticību, ka varam būt saimnieki savā Latvijā. Ieguvām teikšanu pār savu zemīti, skolām, likumiem, veselības aprūpi, mākslu, ražošanu un masu informācijas līdzekļiem. Tas bija ārkārtīgi saviļņojoši un patīkami, bet diezin vai tolaik daudzi apzinājās, cik lielu atbildību mēs uzņemamies, cīnoties par kāroto mērķi – neatkarības atjaunošanu. 

Ieguvām teikšanu. Bet – vai mums šajos gados ir bijis, ko teikt? 

Otrkārt, es aicinu aizdomāties par brīvības ciešo saikni ar atbildības jēdzienu, disciplīnu. Ar brīvības ierobežojošo dabu. 

Kad jūtamies apspiesti, kad mums neļauj darīt to, ko vēlamies, mēs pēkšņi ļoti skaidri spējam definēt savas vēlmes. Okupācijas gados savu uzplaukumu piedzīvoja virkne brīnišķīgu mākslas un mūzikas parādību, tāpat spēcīgā vienotības sajūta – tas viss ir bijis tādā intensitātē, ko jebkad vēlāk ir bijis neiespējami atkārtot. 

Kāpēc visus šos gadus mēs tik daudz esam runājuši par darīšanu? Kāpēc latvietim tik ļoti patīk smīkņāt par citu paveikto, nevis izdarīt labāk? Kāpēc ir tāda sajūta, ka mūsu lielais spars un spīts ir aizaudzis amorfā pļurīgumā? Kāpēc tāds apjukums, kad beidzot visu drīkst? 

Tāpēc, ka mums uz galvas uzgāzies Rietumu sabiedrības pamatpostulāts – sasodītā izvēles brīvība. Tāpēc, ka tāda ir cilvēka daba – tas apjūk, ja ir pārāk daudz iespēju un izvēļu. Lielā patiesība ir tāda, ka būt brīvam nozīmē daudz vairāk sevi ierobežot un disciplinēt mērķim nekā tad, kad daudz kas ir aizliegts. 

Vienmēr ir vieglāk būt vienotiem pret kaut ko, nevis par. Ierobežojumi mūsu motivāciju spēj pacelt nebijušos augstumos. Bet tā, kā bija toreiz, vairs nav un, cerams, nekad vairs nebūs. Ir jāpārprogrammē savs prāts uz cita veida motivāciju un cita līmeņa atbildību, uz saimnieka atbildību. Mēs katrs esam saimnieks savam ķermenim, savam prātam un savai Latvijai. Vadības groži beidzot ir mūsu rokās. Rīkosimies gudri ar šo lielo bagātību.

Ko nu?

Izaugsmi nodrošinās ekonomisko un tiesisko kropļojumu izārstēšana

Pirms 22 gadiem 4.maijā viss likās skaidrs. Atgūsim neatkarību, un laime un labklājība sekos pašas no sevis. Ja ne uzreiz, tad katrā ziņā drīz. Un ceļš uz laimīgo zemi arī bija drošs. Iestāsimies Eiropas Savienībā un NATO un drīz vien dzīvosim tikpat bagāti un bezbēdīgi kā tur, Rietumos.

Šajos gados pamīšus izmisīgi cīnoties ar kādu krīzi vai arī virzoties uz priekšu pēc citu valstu parauga, daudz kas ir sasniegts, bet daudz kas ir arī palicis neizdarīts. 

Šogad, pēc finanšu krīzes pārvarēšanas un starptautisko aizdevēju aizbraukšanas, Latvija varbūt pirmo reizi atjaunotās valsts vēsturē sev uzdod jautājumu: ko nu? 

Krīzes pieredze ir vismaz sniegusi pārliecinošu atbildi uz jautājumu: ko nevajag darīt? Jācer, ka Latvijai uz daudziem gadiem būs nostiprinājusies alerģija pret bezatbildīgu budžeta politiku. Turklāt krīzes politiskās sekas kombinācijā ar Zatlera rīkojumu nr.2 ir izsvēpējušas no valdošās koalīcijas visas oligarhiskās partijas, kuras pastāvēja tikai īstermiņa labumu nodrošināšanai saviem saimniekiem. Ar visiem saviem trūkumiem patlaban valdību veidojošās partijas ir atkarīgas no vēlētājiem, nevis no kāda maizes tēva, tāpēc tās ir spiestas domāt citās kategorijās. 

Tas vismaz daļēji izskaidro pēdējos mēnešos vērojamo nebijušo rosību ap dažādiem nākotnes plāniem un stratēģijām. Valdībā top Nacionālās attīstības plāns. Ekonomikas ministrija gatavo jaunu industriālo politiku. Labklājības ministrija grasās revidēt sociālo pabalstu sistēmu. No Izglītības ministrijas, šķiet, katru otro dienu nāk jauni priekšlikumi kādas izglītības sistēmas sastāvdaļas fundamentālai pārveidei. Tad vēl valsts uzņēmumu pārvaldes reforma, diasporas politikas izstrāde… 

Tāpēc nevarētu pārmest valdībai, ka tā dara parāk maz. Drīzāk ir jājautā: vai šajā aktivitāšu kopumā ir skaidri sakārtotas prioritātes?

Par to nācās domāt nesenā pasākumā, kas varēja izvērsties par vienkāršu labo nodomu apliecinājumu, taču patiesībā izrādījās jēgpilns un rosinošs – Hārvarda Biznesa skolas pētnieka Kristiana Ketelsa un Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra izpilddirektora Alfa Vanaga prezentētajā pētījumā par Latvijas konkurētspēju. 

Lai gan pētījuma analītiskā daļa aptver visu Latvijas sociālo un ekonomisko spektru, sākot ar tiesu sistēmu un beidzot ar augstas sarežģītības preču lomu Latvijas eksportā, tas no šā milzīgā datu kopuma izvirza tikai četrus prioritārus uzdevumus, kuri, pēc autoru domām, Latvijai jārisina, lai uzlabotu valsts konkurētspēju. Kā prezentācijā norādīja Ketelss, daudzām valstīm neizdodas būtiski uzlabot savu labklājību, jo cenšas darīt pārāk daudz vienlaikus. Taču jebkuras būtiskas izmaiņas neizbēgami aizskars nozīmīgas intereses. Būs ne tikai ieguvēji, bet arī zaudētāji, un tieši politiskais process noteiks, vai pārmaiņas tiks ieviestas un darbosies.

Būtiskas ir arī pētījumā noteiktās prioritātes: ēnu ekonomikas apkarošana, politisko lēmumu pieņemšanas un izpildes mehānismu stiprināšana, nevienlīdzības mazināšana ar izglītības sistēmas palīdzību un transporta infrastruktūras uzlabošana.

Šajā vietā daudziem noteikti radīsies jautājumi. Kur valsts atbalsts uzņēmējdarbībai? Kur inovāciju veicināšana? Kur eksakto zinātņu mācīšana? Birokrātisko šķēršļu mazināšana, lielo investīciju piesaistīšana, nodokļu samazināšana?

Bez šaubām, tās visas ir labas lietas. Taču pētījuma lielā nozīme slēpjas faktā, ka savās rekomendācijās tas neaizraujas ar vienas burvju nūjiņas meklējumiem vai neapmaldās sadrumstalotos priekšlikumos, kuri, lai cik tie būtu vēlami paši par sevi, nevar būtiski uzlabot Latvijas konkurētspēju. Līdzīgi kā Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta ekonomikas profesors Asemoglu un Hārvarda Universitātes politisko zinātņu profesors Robinsons norāda manis pirms dažām nedēļām minētajā grāmatā Kāpēc valstis cieš neveiksmi (Why Nations Fail), Ketelsa un Vanaga priekšlikumi izriet no izpratnes, ka izaugsme un konkurētspēja rodas no sabiedrības kopējās spējas izmantot savus resursus visproduktīvākajā veidā un ļaut katram gūt labumu no izaugsmes. 

Meklējot problēmas, kuru atrisināšanai būtu vislielākā ietekme Latvijas labklājības veicināšanā, Ketelss un Vanags kā «kritiskāko konkurētspējas izaicinājumu» nosauc tieši ēnu ekonomiku. Latvijā par aplokšņu algām bieži runā kā par problēmu valsts budžetam, kas nesaņem attiecīgos nodokļu maksājumus, nedaudz retāk kā par konkurences kropļotāju, kas apgrūtina godīgu uzņēmēju darbu. Taču, kā norāda Ketelss un Vanags, ēnu ekonomikas pats nozīmīgākais kaitējums ir tautsaimniecības struktūras izkropļošana. Tā novirza darbaspēku uz mazāk produktīviem, zemu atalgotiem darbiem un rada vidi, kurā uzņēmējiem nav stimulu investēt ražīguma kāpināšanā. Tādējādi izvairīšanās no nodokļiem met ēnu pat uz nozarēm, kurās tā nav izplatīta, un būtiski kavē visas valsts attīstību.

1990.gada 4.maijs bija daudzsološas apņēmības diena, kad Latvija paziņoja pasaulei savu gribu nomest pagātnes važas un atgūt neatkarību. Arī šodien mums ir iespēja nokratīt pagātnes sārņus un ar cerīgu skatu izvēlēties savus svarīgākos nākotnes mērķus. Atliek tikai pieņemt lēmumu un rīkoties.

Komentārs 140 zīmēs
Pati Vajadzīgākā Nodokļu griešana? FM izstrādājusi plānu samazināt PVN. Uzņēmēji gan uzskata darbaspēka nodokļus par prioritāti… 

Eirozona nervozās gaidās: svētdien vēlēšanas Francijā un Grieķijā, un balsotāji nav labvēlīgi noskaņoti pret budžeta griezējiem.

Tāds futbols mums nav vajadzīgs: nosodot Timošenko vajāšanu, Barrozu un Merkele boikotēs Eiropas futbola čempionātu Ukrainā.

Nelabais detaļās

Būtu aplami, ja atlaist Saeimu varētu vienkāršāk, nekā ierosināt jaunu likumu

Saeimas otrajā lasījumā pieņemtās izmaiņas referendumu ierosināšanas kārtībā vieš bažas, ka tās var samazināt, nevis paplašināt iespējas rīkot tautas nobalsošanas. Ja likumprojekts arī galīgajā lasījumā tiks pieņemts pašreizējā sasteigtajā un tehniski nenodrošinātajā variantā, pilsoņiem būs vienkāršāk atlaist visu Saeimu, nekā ierosināt atsevišķu likumu grozījumus.

Uzreiz jāuzsver – nav patiesi Saeimas opozīcijas apgalvojumi, ka jaunā kārtība palielināšot referenduma ierosināšanas slieksni no pašreizējiem 10 tūkstošiem līdz 150 tūkstošiem parakstu un tieši tāpēc referendumus nevarēs sarīkot vispār. Referenduma ierosināšanai arī tagad nepieciešami tie paši aptuveni 150 tūkstoši jeb, kā noteikts Satversmē, vienas desmitās daļas vēlētāju paraksti, tikai to vākšana notiek divos posmos – pirmos 10 tūkstošus savāc paši pilsoņi, tad pārējo vākšanu organizē Centrālā vēlēšanu komisija. Likuma izmaiņas nemainītu referenduma ierosināšanai nepieciešamo parakstu kopējo skaitu. Vienkārši visi paraksti būtu jāsavāc pašiem pilsoņiem. 

Visnotaļ saprātīgi šķiet likumprojekta autoru iebildumi, ka pašlaik pietiek ar 0,6% vēlētāju iniciatīvu, lai valstij, proti, nodokļu maksātājiem būtu jātērē pusmiljons latu (tik maksā CVK rīkota parakstu vākšana), lai pārbaudītu, vai tik nelielas daļas sabiedrības idejai ir plašāks atbalsts. Nudien, slieksnis varbūt ir par zemu. Taču nav notikušas diskusijas, kāds būtu labāks, nevis tikai lētāks.

Nauda nevar būt galvenais iemesls Latvijas demokrātijai potenciāli tik būtiskām likuma izmaiņām. Arī likumprojekta atbalstītāju nemitīgā atsaukšanās uz «citu valstu pieredzi» neskan pārliecinoši. Vikipēdiska erudīcija par dažādās valstīs ļoti dažādiem referendumu regulējumiem vēl neliecina par izpratni, kā strādā demokrātija.

Pārliecinošāks par minētajiem būtu likumprojekta atbalstītāju arguments, ka likuma grozījumi būtiski paplašināšot iespējas vēlētājiem parakstīties par referenduma ierosināšanu. Pašlaik pirmajiem 10 tūkstošiem parakstu jābūt pie notāriem apstiprinātiem. Par to ir jāmaksā. Līdz ar likuma stāšanos spēkā klāt nākšot vēl vismaz trīs citādas iespējas, turklāt par tām nebūs jāmaksā. Tā ka jaunais regulējums nevis ierobežošot, bet tieši otrādi – ievērojami paplašināšot iespējas pilsoņiem paust savu gribu. 

Kā teicis Gustavs Flobērs par labiem darbiem, kuri arī labi jāpadara, «Dievs ir detaļās». Likumprojektam pašlaik vairāk piemērots šā teiciena pārfrāzējums, ka «velns ir detaļās» – deklarētie nodomi paplašināt demokrātijas rāmjus praksē var izrādīties grūti īstenojami. Pirmkārt, trīs it kā jaunās iespējas parakstīties pašlaik ir tikai juridisku un tehnisku neskaidrību miglā tīts lauks, kurā, otrkārt, ir izlikti parakstīšanos organizētājiem potenciāli nepārvarami šķēršļi. 

Likumprojekts paredz, ka parakstiem jābūt apliecinātiem pie zvērināta notāra vai «pašvaldības institūcijā, kura veic notariālas darbības». Ar to domātas bāriņtiesas, taču likumā tas tikšot iestrādāts vēlāk, sola likumdevēji. Vēl «parakstus var vākt arī elektroniski, ja tiek nodrošināta parakstītāju identifikācija un fizisko personu datu aizsardzība». Ar to domātas elektroniskās identifikācijas kartes un internetbankas. Kā tiktu organizēta šāda balsošana ar «bezjēdzīgajiem dokumentiem», kā šīs kartes nodēvējis premjerministrs, un kā nodrošināta personu identifikācija un datu aizsardzība, nav skaidrs. Vēl jo mazāk saprotams, kā un kāpēc parakstu vākšanā piedalītos bankas. Likumprojekta autori sola, ka arī likumu normas par vienotu elektronisku iespēju izmantošanu tikšot pieņemtas vēlāk.

Toties referendumu ierosinātāju darbības gan ir stingri un plaši reglamentētas. Parakstu vākšanu varētu ierosināt tikai «iniciatīvas grupa» (vai nu partija, vai nu 10-15 vēlētāji), kurai būtu jāreģistrējas CVK, kas varēs 60 dienas lemt, vai to reģistrēt, vai noteikt jaunu termiņu likumprojekta pilnveidošanai, vai arī vienkārši atteikt reģistrēšanu, ja atzīs vai nu grupu par neatbilstošu likumam, vai tās iesniegto likumprojektu par sliktu «pēc formas un satura». (Komisijas vadītājs Arnis Cimdars vēlētos likumprojektā precīzāku kārtību un kritērijus gan iesniegto projektu vērtēšanai, gan parakstu pārbaudei.) CVK atteikumu reģistrēt grupu un likumprojektu varēs apstrīdēt Administratīvajā tiesā. Savukārt reģistrētu likumprojektu vēl varēs apstrīdēt Satversmes tiesā.

Diemžēl noticēt politiķu labajai gribai paplašināt demokrātiju šoreiz nav viegli. Valdošās koalīcijas ļaudis pēdējos mēnešos pārpārēm demonstrējuši tieši pretējo – gribu aizliegt un nepieļaut viņu ieskatā «pretvalstiskas» vēlētāju iniciatīvas. Valodas referendumu mēģināja apturēt Satver-smes tiesā, meklēja veidus, kā vispār izslēgt no referendumos maināmiem Satversmes «kodola» pantus, tagad vēlētos novērst iespējamos referendumus par pilsonību un pensijas vecuma paaugstināšanu, ko pošas rīkot Saskaņas centrs un tā satelīti. Taču demokrātiju nevar aizsargāt, to pastāvīgi ierobežojot.

Kamēr nav izveidota vienota elektroniskās balsošanas sistēma, bet CVK varēs vairākus mēnešus novilcināt pilsoņu likumdošanas iniciatīvas, turklāt reģistrētas sākšanu varēs turpināt novilcināt, izmantojot konstitucionālo tiesu, demokrātijas paplašināšanas solījumiem nav darbu seguma. Likums nav gatavs, priekšnoteikumi tā ieviešanai ne tik. Darbs pie «detaļām» jāturpina.

Komentārs 140 zīmēs
Miera osta Latvija. Visu iepriekšējo nedēļu galvenās ziņas bija par lāčiem. Un vēl dažas par nodokļu samazināšanu.

Divu kungu kalps. Tautas priekšstāvis Urbanovičs pagājušo ceturtdien it kā balsojis Saeimā, kaut gan patiesībā bija Maskavā.

Zatleram tik daudz dzīvokļu, ka grūti strādāt valsts labā, jo esot jāsēž «uz koferiem».

Krāsu salūts

Pavasaris ir zviedrs, vai tad ne? 

Dzidras debesis pār graciozām narcišu taurēm, māllēpeņu pūkainām pogām un pienenēm kā kabatas formāta saulītēm. Kur pērkons jau bijis, jālaižas tik zālē un jāsvin visas krāsas, ko piespēlē dabas un cilvēku kalendārs.

Zilidzeltenā Stokholma, turies, sarkanbaltsarkanais vilnis šonedēļ uzbangos tavās ielās! Pasaulslavenie latviešu hokeja fani ar nepacietību gaida čempionāta startu mūsu izlasei – 5.maija spēli pret Krieviju. Vai latvieši ar indiāņu pēcteci, treneri Tedu Nolanu atspēkos seno grieķu patiesību, ka divreiz vienā upē iekāpt nevarot? Nolans pusdienu intervijā drošina – jātic uzvarai kā 2000.gada 5.maijā Sanktpēterburgā.

Sarkanbaltsarkani noviļņo arī Latvija, kad augstos mastos un mazās roķelēs vējš pasveicina mūsu neatkarības krāsas. 4.maija 22.gadskārtā savā domu spēkā dalās trīs latvieši: Shipsi, Darja Tihomirova, Kārlis Cerbulis. Viņi nolupina melnās sodrēju klapes.

Un kura krāsa būs īstā 7.maijam, kad nacionālā leģenda Prāta vētra laiž klajā savu jauno albumu? Ieklausoties tā «motorā» Mārī Mihelsonā, šķiet – rotaļīgi medaina un silta kā saules gaisma bērnu dienu bēniņos.