Sanktpēterburga ir vienīgā lielā pilsēta Krievijā, kur opozīcijai joprojām ir kaut kāda teikšana
Ēka atrodas Piecgades prospektā – tā nosaukums atgādina par padomju pagātni, kad pilsēta tika dēvēta par Ļeņingradu. Pat metro stacija ielas pretējā pusē joprojām tiek dēvēta par Boļševiku prospektu. Bet visādi citādi šai ēkai ir maz saistības ar pagātni: tā atgādina lielu stikla bļodu, kas iespiesta starp pelēkām daudzdzīvokļu mājām. Šī arēna tika uzbūvēta 2000. gada pasaules čempionātam hokejā, bet šajā dienā tur sāksies izpārdots koncerts, uz kuru sanākuši 15 tūkstoši cilvēku.
Tuvojoties pulksten astoņiem, pūlis aizvien vairāk uzvelkas. Jo uz skatuves ar savu grupu Ļeņingrad tūlīt kāps Sergejs Šnurovs, pazīstams arī kā Šnurs. 43 gadus vecais rokmūziķis un aktieris ir viena no lielākajām zvaigznēm Krievijā. Elitārais žurnāls Snob viņu salīdzinājis ar dzejnieku Sergeju Jeseņinu, bardu Vladimiru Visocki un popdīvu Allu Pugačovu – it kā visi trīs būtu sapludināti vienā personā. «Pienāks diena, kad Putina ēra tiks pētīta, analizējot Ļeņingrad dziesmas un videoklipus,» prātoja žurnāls.
Skatuvi ielenkuši fani ar krekliņiem «Nav Šnura, nav ballītes». Kad uz skatuves parādās pats vakara varonis, viņam mugurā ir balts krekliņš, džinsi un trīs dienas neskūtas bārdas rugāji. Koncerts sākas ar vienu no lielākajiem hitiem Tochka.ru (Punkts.ru). «Neatceros, kad šeit ierados, droši vien biju iereibis. Mana adrese nav ne māja, ne iela. Mana adrese šodien ir www.ļeņingrada.sanktpēterburga.punkts.ru.»
Pētera I dibinātā Sanktpēterburga bija Krievijas galvaspilsēta aptuveni 200 gadus un pēdējā gadsimtā pārdēvēta trīs reizes. Cari tur valdīja līdz 1917. gadam, kad varu sagrāba Ļeņinam lojālie spēki. Gadu vēlāk galvaspilsēta tika pārcelta uz Maskavu. Bet Sanktpēterburga / Petrograda / Ļeņingrada ieslīga provinciālismā.
Vispārākajās pakāpēs
Lai gan pilsēta 1991. gadā atguva savu veco nosaukumu, tai aizvien piemīt nosacīts provinciālisms. Taču tā spēj izcelties gan Krievijas, gan pasaules kontekstā. Pasaulē vistālāk ziemeļos esošā metropole ar vairāk nekā miljonu iedzīvotāju. Krievijas vissvarīgākā osta. Un konkurē ar Venēciju: pilsētā ir 342 tilti, no kuriem deviņus naktī var pacelt, atverot ceļu kuģu satiksmei. Vēsturiskajā centrā ir 2300 lielāku un mazāku piļu, kā arī citas krāšņas ēkas. Viena no pasaulē prestižākajām tūrisma industrijas balvām – Pasaules tūrisma balva, kuras žūrija ik gadu sanāk Londonā, – nupat pasludinājusi Sanktpēterburgu par interesantāko kultūras galamērķi pasaulē. Pērn pilsētu apmeklēja 6,9 miljoni ceļotāju.
Pilsēta joprojām patīk arī Krievijas līderiem – gan prezidents, gan premjers ir dzimuši Sanktpēterburgā. 70. gados Vladimirs Putins tur sāka savu karjeru Valsts drošības komitejā. Tagad viņam patīk uzņemt ārvalstu viesus Konstantīna pilī, vest ekskursijās uz Ermitāžu vai izrādēm Marijas teātrī. Taču visādi citādi Sanktpēterburgai ir maz sakaru ar oficiālo Krieviju. Tā dzīvo savā kosmosā. Arhitektoniski ir kā alternatīva Maskavai, kas vienkārši izpletusies līdzenumā kā liels ciems. Sanktpēterburga ir arī aristokrātiskāka un izglītotāka. Maskavieši, satiekot cits citu, uzrunā vārdā un bučo uz vaiga. Sanktpēterburgā to uzskata par sliktu gaumi. Sanktpēterburga atšķiras arī ar saviem hipsteriem, piemēram, Rubinšteina ielas krogi un bāri ir nakts izklaižu vieta, kādu Maskavā neatrast.
Un vēl Sanktpēterburga izceļas ar savu uzspēlēto vienaldzību pret to, kas notiek Maskavā. Pilsētas neoficiālā devīze: «Lieciet mūs mierā, un arī mēs jūs neaiztiksim.»
Kad Šnurs arēnā sāk dziedāt savu nākamo hitu, zāle dungo līdzi: «Vakar man bija sapnis, brīnišķīgs sapnis, ka Maskava nodeg līdz pamatiem. Uguns plosījās Sarkanajā laukumā un nosvilināja visu bijušo vēlēšanu komisiju. Sadega ikviens: visi kaķīši (atsauce uz grupu Pussy Riot – red.), Putins un Navaļnijs. Arī policija un Ostankina.»
Kā zināms, Ostankinā Maskavā atrodas Krievijas televīzijas centrālā ēka. «Skatoties televizoru, ir sajūta, ka dzīvojam idiotu zemē,» krietni sasvīdis, koncerta pārtraukumā aizkulisēs saka Šnurs. «Politiķi cenšas noklusēt, kas pie mums notiek. Ikviens cenšas mums uzspiest kaut kādu morāli. Bet mēs no savas puses uzvedamies kā karnevālā. Jo karnevālā augšas un apakšas samainās vietām. Mēs dziedam par lietām, kas saprotamas ikvienam, par lietām, kas vieno cilvēkus. Ja kaut kas ir sūds, tad mēs to arī nosaucam īstajā vārdā. Es esmu šīs pilsētas dziesminieks.»
Klusais protests
Viena no pazīmēm, kas liecina par Sanktpēterburgas sacelšanos pret Maskavas politiķu despotismu, ir vēlētāju aktivitāte. Kad pērn septembrī vēlēja jaunu parlamentu, Sanktpēterburgā pie urnām devās mazāk nekā trešdaļa. Un tikai 13% balsstiesīgo atbalstīja Putina valdošo partiju. Pie-mēram, Čečenijā atbalsts tai bija 91%.
Pēc politiķa Borisa Ņemcova nogalināšanas Maskavā protestēt pret liberāļu vajāšanu Sanktpēterburgas ielās izgāja 15 tūkstoši cilvēku. Mūsdienu Krievijā protests ar 15 tūkstošu piedalīšanos ir iespaidīgs skaitlis.
Un visbeidzot, nevienā citā vietā valstī netiek izdarīts tik liels spiediens uz vietējiem gubernatoriem, kā tas notiek Sanktpēterburgā. Pašreizējais gubernators ir jau piektais pilsētas galva kopš PSRS sabrukuma. Viņa priekšgājēja tika atlaista ar Putina dekrētu un pārcelta darbā uz Maskavu – tas bija sods par masu protestu pieļaušanu.
Ziemeļu metropoles latenti dumpiniecisko garu labi izprot populārs Sanktpēterburgas vēsturnieks, žurnālists un scenārists Ļevs Lurjē. «Putina militārā intervence Sīrijā vai Krievijas ekonomikas ministra arests? Tā ir viņu darīšana, tas notiek viņu pilsētā – tieši tā mēs sakām Pēterburgā, norādot uz Maskavu. Mums ar to nav nekāda sakara.»
Lurjē pēc izglītības ir ekonomists, kas savulaik strādājis arī par gidu Pētera un Pāvila cietoksnī, kur apglabāti vairāki cari. Tagad viņš vada savā vārdā nosauktu kultūras centru, apvienojot līdzīgi domājošos. Centrs izceļas ar debašu rīkošanu – tā ir kā «apgaismības vieta», saka pats vadītājs. «Runājam par lietām, par kurām daudzi izvēlas klusēt.» Piemēram, par Putina saitēm ar oligarhiem. Par to, ka uzvara Otrajā pasaules karā bija gan triumfs, gan traģēdija. Vakarā, kad es tur viesojos, diskusiju tēma bija «Vai Rasputinu vajadzēja nogalināt?»
Tas ir diezgan mūsdienīgs jautājums – odiozais sludinātājs, kurš kā pseidopsihoterapeits ieguva fatālu ietekmi pār cara ģimeni, tika nonāvēts īpaši barbariskā veidā pirms 100 gadiem. Viņa noslepkavošana bija pirmais februāra revolūcijas vēstnesis, un trīs mēnešus vēlāk tika gāzts cars Nikolajs II. Kultūras centrā uz skatuves sēž Lurjē un vēsturnieks, kas publicējis Rasputina dienasgrāmatas un strīdas par to, cik daudz ļaunuma Krievijai savulaik nesis Rasputins. Tajā pašā laikā šajā diskusijā ieskanas arī mūsdienīgas notis: Nikolaja laikos valsts bija sašķēlusies starp eliti un vienkāršo tautu – gluži tāpat kā tagad. Un arī tolaik bija viena valdošā partija, gluži tāpat kā Putina Vienotā Krievija pašlaik. Un gan tolaik, gan tagad baznīca ir ieņēmusi ļoti izteiktu ultranacionālistisku pozīciju.
Zālē sēž aptuveni simt cilvēku, kuri par biļeti samaksājuši 12 eiro (tā ir salīdzinoši liela summa parasta Krievijas iedzīvotāja budžetā). Šķiet, viņus šādas sarunas aizrauj. Laiku pa laikam atskan izsaucieni un komentāri no zāles. Ir grūti iedomāties, ka kaut kas līdzīgs varētu notikt neiecietīgajā un ar biznesu apsēstajā Maskavā.
Uz skatuves sēdošie vīri norāda, ka savulaik nacionālisti izmantoja Rasputinu, lai manipulētu ar caru, piebilstot, ka politika pagājušā gadsimta sākumā bija ļoti necaurspīdīga. Autokrātija nebūtu dzīvotspējīga atvērtas sabiedrības apstākļos. Un šajā aspektā mūsdienu Krievija ļoti atgādina Rasputina laikus. «Ikvienam, kas sapņo, ka Krievija reiz kļūs brīva, vienlaikus arī jāapzinās, ka Krievija līdz ar to beigs pastāvēt,» secina kāds prātvēders auditorijā. Nav šaubu, ka vairākas pasākumā izteiktās domas ir sava veida ķecerība.
«Vienmēr bijuši atšķirīgi»
Protesta gars ir sena Sanktpēterburgas pazīme. Pilsēta tika apzināti vājināta komunisma gados, kad Maskava to uzskatīja par intelektuālu un politisku draudu. 30. gados Staļins pavēlēja iznīcināt lielu pilsētnieku skaitu, un represijas turpinājās arī pēc Otrā pasaules kara. Kad 50. gados paklīda ziņas par «Ļeņingradas afēru» jeb vēlmi dibināt alternatīvu komunistisko partiju, Kremlis pavēlēja nošaut visu pilsētas vadību. Lai izrēķinātos, īpaši šim gadījumam tika atjaunots 1947. gadā atceltais nāvessods.
Savukārt 70. gadu beigās Kremlis ar lielu nadzību medīja pagrīdes grupas Ļeņingradā, kas nodarbojās ar aizliegtās literatūras izplatīšanu.
«Mēs vienmēr esam bijuši atšķirīgi,» saka Lurjē. «Mūsu pilsētā ir relatīvi progresīvi mediji, un mūsu vietējā parlamentā joprojām darbojas arī opozīcijas partija. Un, protams, pēc Krimas aneksijas pie mums pavisam reti kāds valkāja oranžmelno Sv. Georga lentīti – Krievijas patriotu simbolu -, salīdzinot ar citām vietām valstī.»
Viens no diviem opozīcijā esošās partijas Jabloko deputātiem Sanktpēterburgas asamblejā ir matemātiķis Boriss Višņevskis. Otrs ir ģeogrāfs Mihails Amosovs. Savulaik šai liberālajai partijai bija sava parlamentārā frakcija Krievijas domē. Bet tas bija sen. Tagad liberāļi nav pārstāvēti pat Maskavas pilsētas domē.
Opozicionāriem viegli neklājas arī Sanktpēterburgā. Pērn kandidējot vietējās asamblejas vēlēšanās, Višņevskis saskārās ar daudziem netīriem trikiem. Piemēram, no sadarbības atteicās visas reklāmas aģentūras, baidoties no represijām. Tajā pašā laikā ielās kāds izlīmēja plakātus ar vīrieša portretu un parakstu: «Es esmu opozīcijas kandidāts. Lai mani atbalstītu, lūdzu ieskaitiet 1000 rubļu šajā kontā…»
Višņevskis stāsta, ka viltus plakāti ir Putina Vienotās Krievijas roku darbs. «Ārsti, skolotāji, muitnieki, armijnieki – visi tie, kas saņem valdības algu, – tika noskaņoti pret Jabloko,» stāsta deputāts. Viņam tika liegts rīkot priekšvēlēšanu pasākumus skolās un slimnīcās. Pat Krievijas vēlēšanu komisija netipiski atklāti secināja, ka Sanktpēterburgā tikušas «ciniski izmantotas valdības ietekmes sviras» vēlamo kandidātu atbalstīšanai.
Par savu lielāko politisko pretinieku Višņevskis uzskata gubernatoru, kas pārstāv Kremļa varu. Viņš ir pirmais Sanktpēterburgas gubernators, kuram ir VDK pagātne. Pēdējā laikā viņš izceļas ar ārišķīgu reliģiozitāti – agrāk viņa kabinetā bija sarkani karogi, tagad tos aizvietojušas ikonas. Partijas apspriežu vietā tiek rīkotas lūgšanu pauzes.
Publiskos pasākumos gubernatoru var redzēt reti, jo viņš uzvedas ļoti piesardzīgi. Priekšgājēja tika gāzta, kad pilsētas iedzīvotāji sāka protestēt pret sešu cilvēku nosalšanu ziemā. Šiem bezpajumtniekiem vajadzēja sevi sasildīt, šķūrējot sniegu, toreiz teikusi bijusī līdere, izraisot niknus iedzīvotāju protestus.
Sanktpēterburgieši ir gatavi iebilst pret lietām, kas viņiem netīk. Viņi ir patriotiski, taču vairumā gadījumu tas attiecas tikai uz savu pilsētu. Piemēram, tūkstošiem cilvēku izgāja protestēt, kad tika paziņots lēmums nojaukt vēsturisko viesnīcu Angleterre, kurā 1925. gadā pakārās dzejnieks Jeseņins. Pārbūves plāni tika atcelti. Nekādi tamlīdzīgi protesti nav manīti Maskavā, kur bez skaļiem sirdsapziņas pārmetumiem nolīdzinātas daudzas vēsturiskas ēkas.
Pilsēta pret Gazprom
Taču par vislielāko Sanktpēterburgas iedzīvotāju uzvaru var uzskatīt cīņu pret Putina valdībai piederošo kompāniju Gazprom. Firmas vadība vēlējās būvēt biznesa centru ar 400 metrus augstu debesskrāpi līdzās pilsētas vēsturiskajam centram. Pirmkārt, augstas ēkas centrā ir aizliegtas ar likumu. Otrkārt, Gazprom vēlējās, lai būvniecība tiek finansēta no pilsētas budžeta.
Par protesta kustības līderi kļuva Višņevskis. Pats uzrakstīja vairāk nekā 400 viedokļrakstu vietējā presē, lai mobilizētu sabiedrību. Strīdu izskatīšana nonāca līdz pat Augstākajai tiesai. Pēc četru gadu stīvēšanās Gazprom atkāpās. Debesskrāpis tiks būvēts, taču attālāk no centra. Višņevska pūles pierāda, ka iespējams «panākt savu tad, kad valdība aizmirst jebkādas proporcionalitātes sajūtas», savā rakstā secināja aktieris Aleksejs Devotčenko.
Nesen pilsētā sācies jauns strīds – vai Sv. Izaka katedrāle būtu jāatdod Krievijas pareizticīgo baznīcai? Katedrāle ir viens no visvairāk apmeklētajiem muzejiem pasaulē. Tā nekad nav bijusi baznīcas vai jebkādas vietējās draudzes īpašums. Savulaik to uzcēla par valsts naudu. Tomēr jaunais gubernators bija padevies pareizticīgo baznīcas spiedienam un apsolījis katedrāli nodot viņiem.
«Viņš nejautāja, kāds ir Sanktpēterburgas iedzīvotāju viedoklis. Viņš ignorēja visas juridiskās barjeras,» saka Višņevskis. «Kāda nicinoša attieksme pret sabiedrību! Kāda stulba pieeja!»
Opozicionāra aģitēti, protesta vēstuli internetā īsā laikā parakstīja 200 tūkstoši iedzīvotāju. Gubernators atkāpās no savas idejas. Pilnīgi droši var teikt, ka Krievijā nav citas vietas, kur aktīvisti tik veiksmīgi spēj turēt grožos vietējo varu.
Atgriežamies mūzikas arēnā. Sāk skanēt dziesma Muzika dļa mužika jeb Mūzika īstam vecim. Sergejs Šnurovs, nometis krekliņu, puskails lēkā uz skatuves. «Pasaulē ir gan labas lietas un ir arī ļaunas,» viņš dzied. «Celt un dzīvot palīdz mūzika.»
