Žurnāla rubrika: Svarīgi

Kapitulācija

Posted on jūlijs 5, 2012 by - Pasaulē

Vācijas kanclere Angela Merkele pēdējā sanāksmē Briselē piedzīvojusi smagu sakāvi, jo viņu stūrī iedzina Itālijas, Spānijas un Francijas līderi. Eiropā ir pārbīdījies varas centrs, un, izskatās, ka Vācijai vairs nebūs tik liela teikšana kā līdz šim

Tas bija Mario Monti jeb Supermario, kā viņu mīlēja dēvēt Berlīnē. Pieklājīgais ekonomikas profesors un, pēc Vācijas kancleres vārdiem, «labākā lieta, kas pēdējā laikā notikusi ar Itāliju». Vīrs, kas var «izglābt Eiropu», – savukārt tā viņu raksturojis žurnāls Time.

Taču tieši Monti bija tas, kurš pagājušo ceturtdien septiņos vakarā sarīkoja negaidītu sprādzienu. Eiropas Padomes sanāksmē Briselē Itālijas premjers paziņoja: viņš neatbalstīs tā dēvēto izaugsmes paktu, ja Eiropas valstu līderi nedarīs kaut ko lietas labā, lai nekavējoties samazinātos kredītprocenti Itālijas valdības parādzīmēm. Un Monti nebija viens. Viņam pievienojās Spānijas premjers Mariano Rahojs.

«Jūs gribat mūs sagrābt par ķīlniekiem?» sašuta Dānijas premjere Helle Torninga-Šmita. Tad ierunājās Vācijas kanclere: «Bezcerīgi. » Šādu komentāru Angela Merkele parasti rezervē pašām sarežģītākajām situācijām. Jau pēc nepilnām desmit stundām Monti bija panācis to, ko bija vēlējies, – Merkele piekāpās un atbalstīja ieteikumu, kurš viņai pirms tam bija kategoriski nepieņemams. Par spīti viņas agrāk teiktajiem vārdiem: «Pavisam vienkāršs solidaritātes žests, neko nesaņemot pretī, būtu pilnīgi nāvējošs solis eiro izdzīvošanas izredzēm.» Viņai tā bija sarkanā līnija, ko nedrīkst pārkāpt, taču galu galā viņa to izdarīja.

Ja Eiropas glābšanas fonds nākotnē iepirks atsevišķu valstu parādzīmes, lai stabilizētu to cenu, palīdzību lūdzošā valsts varēs izvairīties no tā dēvētās «troikas» – daudziem šermuļus uzdzenošās uzraudzības komandas, ko veido Eiropas Komisija, Eiropas Centrālā banka (ECB) un Starptautiskais Valūtas fonds (SVF). Pirms tam Merkele šādu atvieglojumu bija kategoriski noraidījusi, jo, viņasprāt, tas būtu vēl viens solis tuvāk eirozonas pārvēršanai par «Eiropas parādu savienību».

Citas kancleres piekāpšanās, salīdzinot ar šo, bija maigākas. Grūtībās nokļuvušās bankas varēs tieši saņemt palīdzību no Eiropas palīdzības fonda, ja vien tiks izpildīts nosacījums par jauna Eiropas banku regulatora izveidi ECB paspārnē. Šāda palīdzība jau apsolīta Spānijas bankām, un tagad tas nozīmē, ka fonds uzņemas tikpat lielu risku kā privātie investori.

Šajā Briseles samitā Merkele kļuva par upuri pašas piekoptajam menedžmenta stilam. Līdz šim viņa mēdza uzstādīt latiņu būtiskiem Eiropas lēmumiem tikai tik augstu, lai to tomēr izdotos pārlēkt, un viņa no šādām situācijām izgāja kā uzvarētāja. Vācieši par to bija pateicīgi – aptaujas liecina, ka Merkele aizvien ir populārākā politiķe Vācijā.

Bet kāpēc šoreiz latiņa bija parāk augsta? Vēl īsi pirms tam, tiekoties ar saviem koalīcijas partneriem no Brīvo demokrātu partijas (FDP), Merkele taču bija uzstājusi, ka nekādas kopējas parādu nastas uzņemšanās nebūs, «kamēr es esmu dzīva». Viņa pat tika nokristīta par Dzelzs kancleri.

Merkele satiek konkurentu
Izmantojot savas tautas atbalstu stingrajam bezkompromisu kursam, Merkele varēja īstenot stratēģiju, kas līdz šim viņai itin labi noderēja. Viņa izmantoja iekšpolitisko situāciju, lai citu eiropiešu prasībām piekāptos, cik vien maz iespējams. Taču šoreiz izskatās, ka kancere aizgājusi par tālu, – viņai pretī tikpat stringri nostājās Itālijas premjers.

Bijušais ES konkurences komisārs Monti spēja sakaut Merkeli ar viņas pašas ieročiem. Viņš bloķēja 120 miljardu eiro izaugsmes paktu līdz pat pagājušās piektdienas rītam. Viņš zināja, ka atgriezties mājās bez šī pakta Merkele nevar. Tas viņai ir nepieciešams, lai Vācijas parlamentā saņemtu Sociāldemokrātu partijas (SPD) un Zaļās partijas atbalstu finanšu paktam, kas savukārt uzliek par pienākumu grūtībās nonākušajām valstīm sākt ievērot stingru budžeta disciplīnu. Balsojums par to Vācijas Bundestāgā bija ieplānots tieši piektdien. (Un galu galā tas tika pieņemts ar nepieciešamo divu trešdaļu vairākumu.)

Monti spēja gūt virsroku, jo viņam ir uzradies ietekmīgs sabiedrotais. Varas sviras Eiropā ir izkustējušās kopš jaunā Francijas prezidenta Fransuā Olanda stāšanās amatā. Viņa priekštecis Nikolā Sarkozī parasti atbalstīja Vācijas pozīciju. Taču Olands ir iedzinis Merkeli stūrī, sadarbojoties ar saviem kolēģiem Itālijā un Spānijā.

Franču sociālistam ir savi «rokaspuiši» arī Vācijā. SPD partijas vadība lielās, ka kopā ar Olandu tai ir izdevies iespiest kancleri stūrī. Olands pret šādiem glaimiem neiebilst. Taču pašiem Vācijas sociāldemokrātiem tā ir riskanta stratēģija – tā var nepatīkami atmaksāties, kad vācieši sapratīs, uz kādiem kompromisiem tika piespiesta Merkele.

«Taisni uz elli»
Par to, ka Monti izmantos dažādus trikus Vācijas iebilžu pārvarēšanai, kļuva skaidrs jau kādu laiciņu pirms sanāksmes Briselē. Pirmās pazīmes bija jūtamas G-20 valstu grupas samitā Meksikā pirms pāris nedēļām.

Kādā pārtraukumā Eiropas valstis no G-20 kluba nolēma atsevišķi tikties ar ASV prezidentu Baraku Obamu. Merkelei par pārsteigumu, Monti un Obama pārējiem izdalīja dokumentu, kas propagandēja ideju par tiešiem eiro glābšanas fonda maksājumiem grūtībās nonākušajām valstīm, neuzstādot īpašus noteikumus.

Olands un Spānijas premjers Rahojs atbalstīja netipisko Itālijas – ASV aliansi.

Merkele bija dusmīga, un sanāksme tika pārtraukta. Klāt bija arī Eiropas Padomes prezidents Hermans van Rompejs un Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu, un arī viņiem šķita dīvaini, ka Eiropas iekšējās problēmas tiek risinātas ar ASV prezidenta iejaukšanos.

Četras dienas vēlāk Monti aiz slēgtām durvīm mēģināja vēlreiz. Četru līderu sanāksmē Itālijas premjers centās salauzt Merkeles nostāju, jo viņam piebalsoja arī Olands un Rahojs. Taču kanclere nepiekāpās.

Merkeles labās attiecības ar Monti kļuva vēsas jau pirms kāda laika. Sākumā Merkele cildināja Monti, jo pēc Berluskoni atkāpšanās jaunais Itālijas premjers un viņa valdība, kurā dominē bezpartejiskie tehnokrāti, ķērās pie taupības pasākumu ieviešanas un necentās izvairīties no strukturālām reformām. Taču drīz vien pašmāju mediji sāka kariķēt premjeru kā iztapīgu Merkeles uzpiestās taupības politikas aģentu. Monti pamazām mainīja savu nostāju: Vienlaikus ar taupības pasākumiem jādoma arī par izaugsmes stimulēšanu.

Tādā veidā Monti sāka attālināties no Merkeles kursa.

Nedēļām ilgi viņš aģitēja par kolektīvu eiroparādzīmju izlaišanu un ignorēja asās iebildes no Berlīnes. Viņš lika saprast, ka gaidāmajā ES sanāksmē tiks piedzīvota katastrofa, ja vien līderi nevienosies par efektīviem pasākumiem, kas atvieglotu Itālijas un Spānijas parādzīmju kredītprocentus. «Ir atlikušas desmit dienas, lai izglābtu eiro,» paziņoja Monti tieši desmit dienas pirms sanāksmes Briselē. Viņš nenoliedza izskanējušās baumas, ka gatavs atkāpties, ja vien Vācijas kancleres nostāja paliks nelokāma, un publiski draudēja, ka samits var izvērsties par izgāšanos, kas nosūtīs «eiro taisni uz elli». Merkeles agrākais partneris bija pārvērties par sīvāko oponentu.

Ledaina atmosfēra
Kad naktī uz pagājušo piektdienu stundu pēc pusnakts sēžu zāli pameta desmit eirozonā neietilpstošu ES dalībvalstu līderi, turpināt diskusiju palika 17 eirozonas valstu pārstāvji. Atmosfēra bija ledaina.

Somijas premjers Jirki Katainens cīnījās pret parādu kolektivizāciju. Viņš skaidri pateica, ka, aizdodot naudu, pretī vēlas saņemt stingras garantijas. Tieši tas līdz šim ticis prasīts Grieķijai. Tagad tas pats būtu jādara arī Spānijai, Itālijai un Kiprai, jo somi vienkārši nevēlas steigties kādam palīgā tikai par pliku paldies.

Nīderlandes premjers Marks Rutte vienā brīdī vairs nespēja savaldīties un paziņoja, ka līdzīgi somiem arī viņš vēlas saņemt kādu ķīlu no Spānijas, ja reiz tā prasa ziemeļeiropiešiem nopietnus aizdevumus. Bija skaidrs, ka Merkele tobrīd nebija viena savā stingrajā nostājā. Nonākot līdz svarīgām detaļām, kanclere varēja paļauties uz Austrijas, Maltas, Slovākijas un vēl dažu citu valstu atbalstu.

Turpretī Monti aizmugure bija divas citas no lielākajām ES valstīm – Spānija un Francija. Viņiem klusējot piekrita arī Īrija un Portugāle, cerot, ka Itālijas līderis gūs virsroku un tas atvieglos parādu noteikumus arī citām grūtībās iestigušajām zemēm, proti, tās visas izspruks no «troikas» sāpīgās pātagas.

Eiropas līderi bija sašķēlušies divās acīmredzami pretējās nometnēs. Grupas patriarhs Kipras prezidents Demetris Kristofi js sāka mudināt kolēģus atgriezties pie veselā saprāta. «Tagad jūs saprotat, kāpēc es dodos uz Ķīnu vai Krieviju, ja man vajag steidzamu palīdzību.» Tā gan bija tikai daļa patiesības. Kipra pati iepriekšējā pirmdienā bija iesniegusi palīdzības lūgumu eiro glābšanas fondam, jo vairāk vai mazāk bija skaidrs, ka tā vairs nesaņems kāroto aizdevumu no Maskavas, kā tas bija izdevies pērn.

Tipisks kompromiss
Īsi pēc pulksten četriem rītā 17 eirozonas valstu grupa beidzot bija panākusi kompromisu, kas ir diezgan tipisks Briselei. Tādi eksperti kā Guntrams Volfs no Briselē bāzētās Brēgela domnīcas īpaši uzslavēja vienu punktu samita noslēguma paziņojumā. «Tas ir revolucionāri, ka eirozona beidzot tiks pie efektīva un vienota banku uzrauga.» Jau tuvākajā nākotnē bankas vairs neregulēs nacionālās aģentūras, bet gan centrāla institūcija. Tas ir mēģinājums iznīcināt līdz šim tikai galvassāpes sagādājušo savstarpējo atkarību starp bankām un nacionālajām valdībām.

Piemēram, spāņu bankas piedzīvo pamatīgus zaudējumus, jo tās ir lielā daudzumā iepirkušas Spānijas valdības parādzīmes. Lai tagad palīdzētu glābt bankas, fi nanšu ministram ir jāaizņemas vēl vairāk naudas. Tas samazina Spānijas kredītreitingu, rezultātā valsts parādzīmju vērtība samazinās vēl vairāk.

Nākotnē bankas saņems tiešu atbalstu no pastāvīgā palīdzības fonda – Eiropas Stabilitātes mehānisma, un tas paglābs konkrētu zemju valdības no iestigšanas lielākos nacionālajos parādos. Taču jaunā palīdzības sistēma sāks darboties tikai tad, kad tiks iedarbināta jaunā Eiropas banku uzraudzības programma. Vismaz šajā ziņā Vācija spējusi nosargāt savu pozīciju, ko raksturo moto: «Nekādas naudas bez uzraudzības!» Tas principā bija kancleres vienīgais panākums samitā.

Kancleres lielākais zaudējums bija citā jautājumā. Nākotnē valstīm, kas saņems naudu no palīdzības fonda, būs jāizpilda mazāk prasību īstenot reformas nekā līdz šim. Pietiks ar to, ka tās apsolīs stingri ievērot Eiropas Komisijas rekomendācijas, kas principā ir krietni vien maigākas nekā SVF uzstādījumi. Līdz ar to ir maz ticams, ka valstis nonāks «troikas» uzraudzībā.

Savā ziņā tā ir postoša ziņa krīzes satricinātajām zemēm: tās, kuras sākušas īstenot plašas reformas, tagad sapratīs, ka pietiek ar absolūto minimumu, jo izrādās, ka īpaša centība diez ko netiek godāta. «Tas ir nepieņemami, ka tādām lielām valstīm kā Spānija un Itālija būs jāievēro mazāk prasību nekā tādām mazām valstīm kā Portugāle un Īrija,» uzskata Ķelnes Ekonomikas izpētes institūta direktors Mihaels Hūters. Nav šaubu, ka valstis, kas jau saņēmušas aizdevumus, piemēram, Grieķija, drīz uzstās, lai tiek atvieglotas arī viņu taupības programmas prasības.

Vāciešiem vienīgais mierinājums ir garantija, ka viņi var aizkavēt palīdzības maksājumus, ja uzskata, ka reformu centieni ir pārāk vaļīgi,- Vācijai pieder mazākuma tiesības bloķēt glābšanas fonda lēmumus.

Dumpinieki Berlīnē
Pēc strīdu pilnās nakts Briselē Merkele atgriezās Berlīnē, un jau piektdienas vakarā Bundestāgs atbalstīja fi skālo paktu – par to nobalsoja 493 no 604 parlamenta deputātiem.

Taču Merkele par to visu ir samaksājusi augstu cenu. Pagulējusi tikai vienu stundu, viņa jau pēcpusdienā ieradās uz parlamentārās grupas apspriedi, un atturīgas uzslavas par panākto vienošanos Briselē bija tikai blāva simpātiju izpausme.  tri vien laipnības apsīka. Vairāki konservatīvākie Bundestāga locekļi sāka pārmest, ka Merkeles diriģētā glābšanas politika ir cietusi sakāvi. Apspriedē tika panākta vienošanās, ka piektdienas vakarā parlaments balsos par pastāvīgo eiro glābšanas fondu un fiskālo paktu, lai gan daži no to aspektiem jau bija mainījušies. Par nupat Briselē panāktajām izmaiņām parlamentam nāksies balsot vēlreiz.

Šāda taktika nodrošināja Merkelei vairākuma atbalstu, taču tas nav nekāds mierinājums viņas kritiķiem. Kancleres pārstāvētās Kristīgo demokrātu partijas (CDU) ekonomikas eksperts Tomass Bareiss atturīgi saka: «Sarkanās līnijas tiek pabīdītas arvien tālāk un tālāk. Es vairs tam neredzu galu. Man bail, ka tirgi piespiedīs visu atbildību uzņemties Vācijai.»

Merkeles koalīcijas partneris – Kristīgi sociālā savienība (CSU) – norāda, ka pozitīvais balsojums par Eiropas Stabilitātes mehānismu nav ne atbalsts, ne iebildums Briselē panāktajam kompromisam. Un viņi zina, kas tajā vainojams: opozīcijā esošie vācu sociāldemokrāti. «Izsakot atbalstu mehānismam un tajā pašā laikā pieprasot, lai tiktu pieņemts arī izaugsmes pakts, sociāldemokrāti kopā ar zaļajiem nostādīja kancleri tādā pozīcijā, ka viņai bija jāpiekrīt izspiedēju prasībām Briselē, » saka CSU pārstāvis. «Sociāldemokrāti un zaļie ir nodevuši Vācijas intereses.»

Paši sociāldemokrāti vismaz ārēji centās neizrādīt savas taktikas uzvaru. Tikai Reihstāga kuluāros sociāldemokrātu partijas budžeta eksperts Lotārs Bindings klusi atzina: «Tas, ko mums izdevās panākt, ir diezgan neticami.»

Spēks, ar kuru jārēķinās
Viena no personām, kas panāca Monti uzvaru pār Merkeli, bija Olands. Francijas sociālistu partijas līderis vienmēr ir uzskatījis, ka Merkeles stratēģija ir nepareiza. Pirmkārt, Olands un viņa domubiedri uzskata, ka Vācijas stingrā pozīcija novedīs pie eiro sabrukuma. Viņi ir pārliecināti, ka taupības pasākumi iestums krīzes skartās valstis bezgalīgā recesijā, tās vairs nespēs atmaksāt savus parādus un būs spiestas izstāties no kopējās valūtas bloka. Tāpēc franči uzskata, ka naudas pārskaitījumi no bagātākajām uz nabadzīgākajām valstīm ir neizbēgami.

Otrkārt, pašas Francijas ekonomikai un fi nansēm nebūt neklājas labi. Olanda priekšgājējs Sarkozī vēlējās sākt taupīt budžeta naudu, īstenojot Vācijas stila reformas. Savukārt jaunais Francijas prezidents dod priekšroku maigākām reformām. Un, starp citu, nav izslēgts, ka kādu dienu arī Francijai var aptrūkties naudas un tā būs spiesta lūgt citu palīdzību.

Treškārt, pēdējos gados piedzīvotā vāciešu dominēšana Eiropā rīvē franču pašpārliecinātības sānus. Olanda uzvedību daudzi mediji pašu mājās jau uztvēruši ar atvieglojumu – redz, Merkele beidzot ir savaldīta!

Tajā pašā laikā arī Francijā netrūkst konservatīvu komentētāju, kā, piemēram, bijušās valdības ministrs Brundo le Mērs, kas skaļi brīdina par to, ka Olands iznīcina Francijas attiecības ar Vāciju. Pēc ilgiem sadarbības gadiem šis Briseles samits bija pirmā reize, kad Vācija un Francija uz līderu sanāksmi neieradās ar jau iepriekš kopīgi saskaņotu pozīciju. Lai gan Olands un Merkele sazinās bieži, viņu attiecības ir uzkrītoši formālas.

Pagājušās piektdienas naktī, kad Olands starodams stājās kameru priekšā, viņš paziņoja, ka pēc tikko noslēgtās sanāksmes nav ne uzvarētāju, ne zaudētāju. Īstais sasniegums esot tas, ka izdevies «vienoties par noteikumu maiņu» – tieši to viņš bija solījis savā priekšvēlēšanu kampaņā.

Nākamajā rītā Parīzes laikraksts Le Monde iznāca ar virsrakstu Dienvideiropa piespiež Merkeli kapitulēt.

Jūrmala kārdina Hiltonu

Posted on jūlijs 5, 2012 by - Tēma

Jaunais teritorijas plānojums nākamajai desmitgadei pēc sabiedrības protestiem jau mainīts un pludmales betonēšanu vairs neparedz. Tomēr vides aktīvisti iebilst pret jauniem piecstāvu namiem Jūrmalas kāpās, kamēr centrā joprojām nav sakopti grausti, un gatavi taisnību meklēt Satversmes tiesā 

Priežu mežs Dubultu kāpās, tieši pie jūras. Jauka vieta pastaigām svaigā gaisā, koptā vidē. Tomēr šos 4,6 hektārus gaida nozīmīgas pārmaiņas – dabas pamatnes teritoriju nākotnē domāts apbūvēt. Konkrēta piedāvājuma gan vēl nav, taču iekārojamais kāpu gabals jaunajā pilsētas teritoriālajā plānojumā ir pārveidots par apbūves teritoriju. Dome iecerējusi, ka šajā vietā reiz varētu atrasties ekskluzīva piecstāvu viesnīca, kurā saimniekotu kāds no pasaules tirgus līderiem. Vietējo dabas aizstāvju karognesēji no Jūrmalas aizsardzības biedrības ( JAB) gan ir uztraukušies – zinot, kādas shēmas līdz šim īstenotas ar nekustamajiem īpašumiem, neviens nebūs pārsteigts, ja pēc laika iedzīvotāji tiks informēti, ka Hilton uz Jūrmalu tomēr nenāk, toties ir parādījies kāds cits «ļoti labs piedāvājums» un kāpas tiks apbūvētas tik un tā.

Dubultu meža apbūve nav vienīgais karstu strīdu objekts jaunajā Jūrmalas teritorijas plānojuma versijā, kas iezīmē pilsētas attīstības ieceres līdz pat 2022.gadam. Tā sabiedriskā apspriešana nesen beigusies, un tagad dome tuvāko nedēļu laikā varētu lemt par plāna apstiprināšanu. Šis būs jau otrais piegājiens pusgada laikā – pērn decembrī pieņemtais plānojums raisīja skaļus protestus un tika atcelts, jo iebildumus pauda ne vien iedzīvotāji, bet arī institūcijas, īpaši par iecerēm apbūvēt applūstošās teritorijas Lielupes krastā.

Turklāt plāna pieņemšana jau tā ir dramatiski iekavēta, jo tam vajadzēja būt skaidram jau 2009.gadā. Par pārkāpumiem plāna veidošanā un citiem grēkiem bijušais Jūrmalas mērs Romualds Ražuks šopavasar pat rosināja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju atlaist pilsētas domi un izsludināt jaunas vēlēšanas.

Jūrmalas mērs Gatis Truksnis intervijā Ir uzsver – jaunajā plāna redakcijā tagad veiktas daudzas izmaiņas, tostarp no 2% uz 0,4% samazināta tā pilsētas teritorija, kurā dabas pamatnes paredzēts pārvērst par apbūves teritorijām. «Šis plānojums manā uztverē ir labākais iespējamais variants, un, tālāk vēl kaut ko darot, tas var tikai kļūt sliktāks,» uzskata Truksnis. Tomēr Jūrmalas vides aktīvisti tā nedomā.

Kāpa rezervēta
Tieši pret vecā priežu meža apbūvi pašā jūras krastā Dubultos skan visskaļākie iebildumi no JAB. Dabas aizstāvji par grandiozu vērtību to sauc tāpēc, ka pludmalei piegulošā teritorija ir ļoti plaša un ar unikālu dabas vides kvalitāti. Šajā vietā plānots noteikt kūrorta teritoriju ar maksimāli atļauto piecu stāvu apbūvi.

Plāna izstrādātāju argumenti skan loģiski – lai dotu reālu impulsu kūrorta attīstībai, Jūrmalā ir nepieciešams vismaz viens piedāvājums, kas varētu interesēt kādam no slavenākajiem pasaules kūrortviesnīcu zīmoliem. Piemēram, Marriott International, Hyatt Hotels & Resorts, Four Seasons Hotels, Hilton, Intercontinental Hotels and Resorts, Crowne Plaza Hotels and Resorts. Plāna izstrādātāji – Grupa93 arhitekte Lolita Čače un direktors Neils Balgalis – uzsver, ka pasaulē par šādu investīciju piesaisti notiek cīņa, tāpēc ir nepieciešama proaktīva plānošana, bet, kamēr šāda līmeņa viesnīcas nebūs, tikmēr ekskluzīvā teritorija paliks neapbūvēta.

Arī Truksnis atkārto – «tas nav nopietni », ja Jūrmalā ierodas liels investors un interesējas par iespējām, bet pašvaldībai jāatbild, ka neko nevar piedāvāt. Mērs intervijā Ir apliecina, ka šis pašvaldības zemesgabals paredzēts tikai un vienīgi nopietnam investoram, turklāt būvniecība jākoncentrē tā ziemeļaustrumu stūrī, kas neesot bioloģiski tik vērtīgs, savukārt pārējā teritorijā – pēc iespējas nemainot kāpas reljefu un neaizskarot priedes, kas resnākas par 30 centimetriem. Zemesgabalu nedrīkstēs norobežot, tam jābūt brīvi pieejamam.

Vienlaikus var saprast JAB valdes pārstāvju Ulda Kronblūma un Riharda Pētersona skepsi, jo neviens slavenais zīmols «te pat savu degunu nav bāzis». Viņi uzsver – ja unikālajai vietai būtu skaidrs un pārbaudāms priekšlikums, par to varētu domāt, taču šobrīd tas ir nenoteikts un pagātnes shēmošanas pieredze liek būt aizdomīgiem.

«Kamēr es būšu priekšsēdētājs, kamēr man būs kaut kāda teikšana, es nekādā veidā nepieļaušu, ka tas tiek izmantots jebkādiem citiem mērķiem,» Truksnis gatavs solīt. Tomēr pēc gada būs jaunas pašvaldību vēlēšanas, un neviens nevar zināt, vai solījuma dēvējs tiks ievēlēts un turpinās saimniekot mēra amatā, kuru ieņem kopš 2010.gada septembra. Pašreizējā domē viņš pārstāv Aināra Šlesera veidoto partiju LPP/LC, kas pēc sakāves ārkārtas Saeimas vēlēšanās pērn decembrī nolēma pašlikvidēties. Mērs gan atzīst – pašvaldības ļoti garais skandālu saraksts traucē uzticēties jauniem politiskiem solījumiem. Tomēr aizdomas par kādām slēptām shēmām šajā Dubultu zemesgabala gadījumā uzskata par nepamatotām: «Mēs labas lietas sabojājam ar savu [slikto pieredzi par] pagātni», mērs rezumē.

Koncertzāles piecstāvu kaimiņi
Cits «karstais punkts» jaunajā plānojumā ir tieši blakus leģendārajai Dzintaru koncertzālei, Smiltenes ielā. Te jaunais plānojums paredz kūrorta teritoriju ar piecu stāvu apbūvi. JAB pārstāvji uzskata – koncertzāle ir integrēta kultūrvidē, kur apbūve nav augstāka par diviem stāviem, tādējādi piecstāvu nami sabojās apkārtējo ainavu. Plānojuma izstrādātāji gan domā, ka pilsētas centrā un jūras krastā vispiemērotākais attīstības ceļš ir tieši kūrortu veidošana, kas «vietas pievilcību var būtiski vairot», piedāvājot kvalitatīvus pakalpojumus visa gada garumā. Grupa93 pārstāvji piecu stāvu apbūvi uzskata par ilgtspējīgāku risinājumu – ēkas var veidot kompaktākas, mazāk ietekmēt reljefu un dzīvo dabu. Arhitektu skatījumu atbalsta arī mērs, kurš atgādina – pilsētas «aktīvajā centrā» jau ir līdzīga augstuma celtnes, un šie jaunie projekti nekādi nemazināšot Dzintaru koncertzāles pievilcību.

Piecstāvu kūrorta celtnes plānots atļaut arī citā, tuvējā Smiltenes ielas zemesgabalā pie jūras, kurā atrodas rekonstruējama ūdensdziedniecības ēka. Vecajai ēkai ir tikai divi stāvi. Plānojuma izstrādātāji norāda, ka būvniecība konkrētajā teritorijā būs jāsaskaņo Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā. Par negatīvu piecstāvu apbūves ietekmi uz Jūrmalas ainavu viņi nav uztraukušies, jo šāds augstums nepārsniedz koku galotnes un neietekmē pilsētas siluetu.

Abi Smiltenes ielas īpašumi atrodas privātās rokās – pirmais pieder uzņēmumam Santlat, kas zināms kā Ķemeru sanatorijas attīstītāja Ominasis Latvia īpašnieks (jūnijā pret to vērsta prasība par 38 tūkstošu latu piedziņu par labu Privatizācijas aģentūrai sakarā ar investīciju prasību neizpildi Ķemeros), bet otrs zemesgabals pieder ar Latvijas Propāna gāzi saistītajam Jurijam Gorbovam un uzņēmumam EG REAL INVESTMENTS LLP.

Ar sabiedrības neuzticību jāsastopas arī attiecībā uz hektāru plašu, neapbūvētu pašvaldības īpašumu Piebalgas ielā, līdztekus Dzintaru prospektam. To paredzēts veidot par sabiedriskās apbūves teritoriju, arī te maksimāli atļautais ēku augstums – pieci stāvi. JAB piekrīt, ka zemesgabalā būvēt var, taču pirms zonējuma maiņas grib zināt, kas tieši tiks būvēts. Šis zemesgabals tika izveidots specifiskai vajadzībai – 2007. gadā dome lēma izstrādāt detālplānojumu, paredzot bērnudārza būvniecību, taču bērnudārzs pēc tam ir uzcelts Priedainē. Informācijas trūkuma dēļ JAB plānojumā saskata «slēptu interesi, par kuru sabiedrība netiek informēta».

Mērs Truksnis skaidro, ka ar laiku Jūrmalā varētu būt tomēr vajadzīgs vēl viens bērnudārzs. Un, pat ja tā nebūs, apkārtnē varētu noderēt citas sabiedriskas būves, piemēram, sporta zāle. Vai arī uz šo teritoriju varētu pārcelt Jūrmalas Alternatīvo skolu, kas atrodas īrētās telpās un apvienot ar tās pirmsskolu.

Uz izbrīnu par piecstāvu skolas vai bērnudārza nepieciešamību mērs uzsver – stāvu skaits ir norādīts maksimālais, turklāt sporta zāles esot arī piecstāvīgas. Viņš neredz pamatu, kāpēc tikai aizdomu dēļ pašvaldībai būtu jānosaka divu stāvu celtniecības ierobežojums: «Attīstības plāns nav tehniskais projekts!». Truksnis atgādina, ka ikvienam atsevišķam būvniecības gadījumam būs jāizstrādā detālplānojums ar sabiedrisko apspriešanu.

Pilsēta, nevis rezervāts
Aizdomu pilno skatījumu uz piecstāvu apbūves pieļaušanu var saprast – vēl gluži nesen izskanēja informācija par būvniecību Asaros, Dzimtenes ielā, kur oficiāli tiek celts viesu nams, bet tikmēr internetā jau pavīdējuši piedāvājumi iegādāties dzīvokļus. Truksnis gan akmeni met valsts dārziņā – ja projekts atbilst pazīmēm, kādas ir minētas būvnoteikumos, valsts nav paredzējusi pašvaldībai mehānismu, kā nodrošināt, ka šādā saskaņotā būvē pēc tam nepārdod ilgtermiņa apartamentus. «Ja mums ar likumu būtu aizliegts viesnīcās piedāvāt apartamentus, tad, tiklīdz īpašnieks to dara, tā viņam jānojauc savs objekts un jāsamaksā valstij milzīga soda nauda. Ok, iestrādājiet to likumā! Mēs jau to nevaram kā pašvaldība, tas nav Jūrmalas jautājums!» komentē mērs.

Blakus skandālu izraisījušajiem būvdarbiem Asaros jaunajā plānā ir iecerēta kūrorta teritorija ar maksimāli iespējamiem 3,5 stāviem. JAB uzskata, ka kāpa un priežu mežs te nav jāapbūvē, bet gan jāsaglabā.

Citviet – 2,4 hektārus lielā dabas pamatnes teritorijā Dubultos – domstarpības ir par to, ko tieši būvēt. Plānojuma izstrādātāji uzskata, ka vieta piemērota jauktai kūrorta teritorijai, kurā starp citām būvēm drīkst atrasties arī dzīvojamās mājas ar maksimāli atļautiem pieciem stāviem, jo «teritorija atrodas plānotajā pilsētas centrā ar tam atbilstošu blīvu apbūvi un daudzveidīgu izmantošanu ». JAB savukārt vēlas, lai vietu rezervētu sabiedriskām funkcijām, jo Dubulti turpina attīstīties un nākotnē pašvaldībai var rasties vajadzība tur vēl kaut ko būvēt.

Savukārt Vikingu ielā neskartu mežu plānots pārveidot par jauktu kūrorta teritoriju ar maksimāli iespējamu 3,5 stāvu apbūvi. Tas ir pašvaldības īpašums, un JAB spriež, ka tajā ir jāatstāj mežs, kamēr pilsētai šī zeme nav vajadzīga kādām sabiedriskām funkcijām. Savukārt plānotāji uzskata – atpūtas un kūrorta pakalpojumi ievērojami palielinātu teritorijas «izaugsmes potenciālu» pilsētas mērogā.

Neapmierināti ar izmaiņām var būt individuālo māju īpašnieki, kuri dzīvo blakus pašreizējām dabas pamatnes teritorijām, kuras iecerēts apbūvēt – jaunās ēkas pacelsies augstāk nekā viņu divstāvu nami. Tomēr mēra nostāja kaimiņu jautājumā ir strikta: «Šeit tomēr ir pilsēta, nevis rezervāts – jābūt saprātīgai pilsētbūvnieciskai attīstībai.»

Grausti starp villām
Paradoksāla gan šķiet situācija, kad senos, neskartos mežos plāno cirst kokus un būvēt jaunas ēkas, kamēr pat pilsētas centrā joprojām ir desmitiem neizmantotu graustu. Ja dome atļauj apbūvēt jaunas teritorijas, tas nerada spiedienu uz privāto sektoru sakārtot jau esošos īpašumus. Aprīlī dome savā informācijas biļetenā publiskoja sarakstu ar sliktā tehniskā un vizuālā stāvoklī esošām būvēm – to skaits sasniedza simtu, turklāt ar piebildi, ka graustu apzināšana joprojām turpinās. Tās nav tikai vecas un aizsargājamas, bet arī aizlaistas individuālās mājas. Apjomīgā ēka Turaidas ielā, tikai pārsimt metru no Dzintaru koncertzāles, ir uzskatāms piemērs tam, ka grausti aizņem teritorijas, kurās varētu atrasties gan kūrorta objekti, gan daudzdzīvokļu mājas, ja vien tās sakoptu.

Šobrīd vairumam īpašnieku par sliktā tehniskā stāvoklī esošām būvēm nav liela bēda, jo administratīvie sodi nav lieli – 100 vai 250 lati, ja pārkāpums gada laikā konstatēts atkārtoti (juridiskām personām sodi tikai divreiz lielāki).

Jūrmalas mērs gan jaunu apbūvi ar vecās sakopšanu saistīt negrib – tā tiktu radīta absurda situācija, ka nesakārtotajiem zemesgabaliem mākslīgi paceltu vērtību. Viņaprāt, jālieto citi risinājumi. No nākamā gada Jūrmalā graustiem tiks piemērots palielināts nekustamā īpašuma nodoklis – 3% apmērā no būvei piekritīgās zemes kadastrālās vērtības, un mērs cer, ka tas liks īpašniekiem sarosīties.

Tikmēr Jūrmalas teritorijas plāns nākamajai desmitgadei gaida domnieku lēmumu, kas teorētiski var būt arī negatīvs, paredzot taisīt plāna trešo redakciju. JAB vadītājs Kronblūms brīdina – ja dome pieņems esošo plāna redakciju, biedrība to apstrīdēs Satversmes tiesā. Truksnis ar to rēķinās, taču aktīvistos saredz nevis plašu iedzīvotāju pārstāvību, bet gan politiskas intereses.

Reāls situācijas risinājums, par ko vienisprātis ir abas strīda puses, būtu pašvaldību referendumi. Kronblūms uzskata – ja par plānojumu būtu iespēja rīkot referendumu, vismaz pusi strīdīgo priekšlikumu dome nemaz nebūtu iekļāvusi. Mērs gan uzsver, ka referendumiem būtu jānosaka «pietiekoši liels» kvoruma slieksnis, lai rezultāts tiešām atspoguļotu pilsētnieku gribu, nevis kaimiņu vai attīstītāju inspirētas idejas. Tomēr šis strīdnieku cerētais risinājums tik drīz nav gaidāms – vietējo pašvaldību referendumu likumprojekts, kas jau februāra sākumā tika izsludināts valsts sekretāru sanāksmē, vēl aizvien nav ticis cauri pat valdības gaiteņiem, nemaz nerunājot par Saeimu, kura nu devusies vasaras brīvdienās.

Tiesa noper tarifu regulatoru

Posted on jūlijs 5, 2012 by - Analīze

Latvenergo tarifu lietā tiesa pārmet, ka sabiedrisko pakalpojumu regulators pēc būtības nedara savu darbu

Rīgas Administratīvās apgabala tiesas lēmums, ka pērn ieviestie Latvenergo elektrības tarifi ir prettiesiski un jāatceļ, izraisījis pretrunīgu viedokļu gūzmu. Prasības pieteicēji uzskata, ka tiesa atzinusi tarifu nepamatotību un šis lēmums, ja tas pēc pārsūdzēšanas paliks spēkā, liks turpmāk ļoti skrupulozi izvērtēt energokompānijas darbību un samazinās elektrības izmaksas. Savukārt tarifu ieviesēji uzsver – spriedums novedīs tieši pie augstākiem tarifiem, jo tiesa ir atzinusi tos par nepamatoti zemiem. Visticamāk, galīgo lēmumu vēl tik drīz neuzzināsim, jo spriedums tiks pārsūdzēts.

Izlasot 39 lappuses garo spriedumu, kļūst skaidrs – lielāko brāzienu saņem Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK), kas, pēc tiesas domām, nav pildījusi savu pienākumu rūpēties par to, lai tarifi būtu ekonomiski pamatoti, nepārkāptu vienlīdzības principu starp patērētājiem un vienlaikus veicinātu godīgu konkurenci elektroenerģijas tirgū.

Tāpēc par trim galvenajiem tiesas pārmetumiem lūdzām komentāru SPRK pārstāvjiem – tarifus pērn apstiprinājušajam padomes vadītājam, tagad Saeimas deputātam Ivaram Zariņam (Saskaņas centrs) un pašreizējam vadītāja pienākumu pildītājam Rolandam Irklim.

Tiesa: SPRK tikai pārkopē Latvenergo prezentācijas
«SPRK vērtējums par tarifu pamatotību balstās tikai uz pašā tarifu pamatojumā [Latvenergo] norādītajiem skaitļiem, taču tas, vai šie skaitļi atbilst pirmdokumentiem, nav norādīts. (..) Dokumentu, kas pamatotu katra tabulās ierakstītā skaitļa esamību vai patiesumu (..), lietas materiālos nav. Tāpēc bez šādas padziļinātas pārbaudes nevar spriest par to, vai tarifi atbilst metodikai un ekonomiskās pamatotības principam.»

Ivars Zariņš: Manuprāt, šis ir absurds viedoklis, un SPRK tas jāpārsūdz. Runa šeit ir tikai par tirdzniecības pakalpojuma izmaksām, kuras sastāda apmēram 1% no tarifa, un šie skaitļi ir tikai prognozes. Prognozēm nav pirmdokumentu. Kad parādās konkrētas izmaksas un dokumenti, mēs tos salīdzinām ar iepriekš prognozēto. Tiesa nav iedziļinājusies procesā, tas liecina par tiesas nekompetenci.

Rolands Irklis: Sabiedrībā ir sajūta, ka viss tarifs ir nepareizs, kamēr mēs runājam tikai par mazu komponentu – 0,0017 latiem par kW/h. Vidējam patērētājam tas ir 2,05 lati gadā. Mēs kategoriski noraidām pārmetumus, ka šeit kaut kas nav pareizi izvērtēts. Saskaņā ar šābrīža metodiku, viss izdarīts pareizi. Regulators pieprasa dokumentus, pēc kuriem tiek vērtēta nākotnes prognoze, bet pirmdokumenti nākotnei nav iespējami. Vēlāk, saņemot izmaksu dokumentus, mēs pārbaudām, kā tas atbilst esošajai situācijai. Ja ir novirze vairāk par 5%, tad mums ir tiesības lūgt pārrēķinu. Pagaidām tas nav konstatēts.

Tiesa: tarifi nepamatoti samazināti
«Tarifu sadalīšana starta un pamata tarifā pēc savas būtības neatbilst diferencēšanas definīcijai. Šajā gadījumā ir notikusi mehāniska tarifa samazināšana, kurai trūkst ekonomiska pamatojuma. (..) Rodas bažas, ka ir notikusi šķērssubsidēšana. (..) Tie saistītie lietotāji, kuri patērē vairāk elektroenerģijas, saņem aizvien mazāku subsīdiju. Tiek pārkāpts vienlīdzības princips. (..) Katras sprieguma pakāpes tarifs nesedz izmaksas, un tiek pārkāpti metodikā nospraustie principi, ka tarifam jābūt ekonomiski pamatotam un jānodrošina sabiedriskā pakalpojuma rentabilitāte.»

Ivars Zariņš: Pilnīgas muļķības. Latvenergo ir piedāvājuši, ka viņi no savas peļņas gatavi segt daļu tarifa, lai mājsaimniecībām būtu līdzenāka pāreju uz jauno tarifu. Latvenergo kā komercuzņēmumam ir tiesības rīkoties ar peļņu tā, kā vēlas, ja vien tas nav diskriminējoši un neapdraud paša uzņēmuma darbību. Šie nosacījumi ir izpildījti. Vienlīdzības principa pārkāpšana ir tikai tiesas interpretācija. Jā, tas ir savdabīgs risinājums, es arī kritizēju šādu Latvenergo piedāvājumu, bet tas ir normatīviem aktiem atbilstošs un ekonomiski pamatots. Regulatoram nebija pamata to noraidīt, lai gan es to būtu izdarījis ar vislielāko gandarījumu.

Rolands Irklis: Pamattarifs pilnībā sedz izmaksas, bet starta tarifs to tiešām nedara. Šajā gadījumā regulators novērtēja to, ka mazākais tarifs tiek piemērots uz Latvenergo brīvā tirgus peļņas rēķina. Pakalpojuma tarifam jāsedz izmaksa tāpēc, lai tā sniegšana netiktu apdraudēta. Šādu risku mēs nekonstatējām. Ja Latvenergo to gatavs darīt uz savas peļņas rēķina, mēs neredzam problēmu. Par vienlīdzības principu – SPRK nekad nav iestājusies par šo tarifu. Mums tāds lēmums nebija jāpieņem. Jā, lietojot vairāk elektroenerģijas, vidēji viena kW/h gadā kādam iznāk dārgāka, tomēr vienlīdzības princips ir ievērots, jo visiem lietotājiem ir tiesības uz vienādu atlaidi, ap 30 latiem gadā. Likums aizliedz šķērssubsīdijas starp pakalpojumiem, piemēram, starp sadali un tirdzniecību, bet šajā gadījumā pakalpojums ir viens – elektroenerģijas pārdošana.

Tiesa: tarifi kropļo konkurenci
«Regulētie piegādes tarifi, kas noteikti zemāki par tirgus cenām, atbaida jaunienācējus [enerģijas tirgū]. Netiek sekmēta ekonomiski pamatota konkurence konkrētajā regulējumā. (..) Šādā veidā [SPRK] uzdevums, veicināt konkurenci un attīstību, nav izpildīts.»

Ivars Zariņš: Tiesa ir šauri skatījusies uz tiesisko regulējumu. Eiropas likumdošana ved uz to, lai konkurence visu regulētu, tajā pašā laikā paredzot iespēju zināmai patērētāju kopai būt pasargātai. Normāli būtu, ja valdība beidzot izstrādātu normatīvo vidi tā saucamajam universālajam pakalpojumam, ar kura palīdzību noteiktai patērētāju kopai tiktu nodrošināta iespēja iegūt sabiedriskos pakalpojumus pēc regulatora nosacījumiem, nevis tirgus nosacījumiem. Tie, kas populistisku mērķu vadīti apstrīdēja tarifa paaugstināšanu, var iegūt tikai tālāku tarifa paaugstināšanu. Latvenergo, pārsūdzot šo lēmumu, cīnās pret tūlītēju tarifu paaugstināšanu, jo, atstājot šo tiesas lēmumu spēkā, vajadzēs iesniegt jaunu tarifa projektu.

Rolands Irklis: Jā, attiecībā uz pirmajām 1200 kW/h, cena ir zemāka, nekā tirgus cena, bet tirgus konkurenti nesūdzas ne par kādu dempingu. Mēs neuzskatām, ka tirgus tiek kropļots. Mazo mājsaimniecību tirgus arī nav pievilcīgs konkurentiem, jo uzturēt daudz mazu klientu ir neizdevīgāk nekā pāris lielu. Lielo patērētāju, juridisko personu starpā šī konkurence notiek, un no 1. aprīļa 70% no pārdotās elektroenerģijas jau ir brīvajā tirgū. Tajā iesaistīties nav aizliegts arī mājsaimniecībām, bet tām trūkst piedāvājuma. Vispār tiesas spriedums ir uzrakstīts tā, it kā tajā būtu vērsies kāds Latvenergo konkurents.

Attīstības recepte

Posted on jūlijs 5, 2012 by - Analīze

Nacionālais attīstības plāns izvirzīs Latvijai līdz 2020.gadam sasniedzamos mērķus. ES ietvarā Latvija tos jau ir nospraudusi

Latvijā krīze nu ir oficiāli beigusies, taču uz jautājumu – ko darīt tālāk? – atbildes vēl tikai meklējam. Valda Dombrovska valdība izvēlējusies saukli «Ekonomiskais izrāviens!». Tā tagad strādā pie Nacionālā attīstības plāna, kura pirmo redakciju valdības ministri slēgtā seminārā apspriež šonedēļ.

Pagājušajā gadā pasūtītais Latvijas konkurētspējas novērtējums iesaka neizšķiest spēkus uz padsmitiem prioritāšu un izvirzīja četras, kuras dotu vislielāko efektu: ēnu ekonomikas apkarošana, izglītības sistēmas uzlabošana, transporta infrastruktūras stiprināšana un politiskās sistēmas izmaiņas, lai tā spētu efektīvāk nodrošināt ilgtermiņa mērķu sasniegšanu.

Taču bez šiem iekšējiem virziena meklējumiem Latvija jau ir iesaistīta plašākā Eiropas Savienības attīstības stratēģijas Eiropa 2020 realizācijā. Tās ietvaros ir izvirzīti Eiropas Savienībai kopumā galvenie līdz 2020. gadam sasniedzamie mērķi, kā arī virkne apakšmērķu, un no šiem kopējiem mērķiem izriet katrai dalībvalstij noteiktie uzdevumi. Savukārt fi nanšu krīzes rezultātā Eiropas Komisija ir sākusi daudz uzmanīgāk sekot līdzi katras dalībvalsts ekonomiskajai politikai un tās atbilstībai fi skālās atbildības principiem.

EK regulāri laiž klajā valstu vērtējumus, kur vienlaikus izsaka arī ieteikumus, kā valstis varētu labāk izpildīt savas apņemšanās. Šogad tas tika izdarīts maija beigās, un šie atzinumi var lieti noderēt kā atskaites punkts gan Latvijas attīstības progresam, gan topošajiem pašmāju attīstības plāniem.

«Johaidī, ja esi vecis, tad kaut ko dari!»

Posted on jūlijs 4, 2012 by - Pusdienās

Nākamo Tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāru Aigaru Lūsi uztrauc, ka vara izslīd ārpus Saeimas, bet pats viņš sola «nekāpt uz auguma» priekšniekam, uz kura krēslu neoficiāli pretendēja

Aivars Lembergs! – tā pērnruden, kad Valdis Dombrovskis veidoja pašreizējo koalīciju, Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars man ironiski stādīja priekšā advokātu Aigaru Lūsi, kas tovakar piedalījies oficiālajās sarunās. Tagad, uzaicināts uz pusdienu interviju, kurai izvēlējies viesnīcas Alberts restorānu, Lūsis pārsteidzoši detalizēti atstāsta toreizējo tikšanos – Dzintara teiktais šķitis labs joks. Neesot jau fenomenāla atmiņa, taču «jūs kā mūsu ģimenes draugu es nevarēju aizmirst», iedzeļ Lūsis, no kura partijas biedriem Ir žurnālisti bieži dzird pārmetumus par Nacionālās apvienības kritizēšanu. Pusdienu piedāvājumam Lūsis lielu uzmanību nepievērš – koncentrējas uz sarunu, oficiantes atnestie baklažāni pamazām atdziest.

Politikā iesaistījies, jo «tāpat kā lielākai daļai cilvēku, kas virtuvē lamā valdību, kādreiz tas apnīk un liekas – nu, johaidī, ko tu lamā, ja esi vecis, tad kaut ko dari». Abi ar dzīvesbiedri, Latvijas Radio producenti Evu Lūsi kļuvuši par Visu Latvijai! atbalstītājiem – sieva partijā nav iestājusies, kaut pašvaldību vēlēšanās startējusi, bet viņš kļuvis par biedru 2009.gada sākumā. Visu Latvijai! esot vistuvāk viņa pārliecībai, turklāt citām partijām jau neesot nekādas ideoloģijas. «Valstij ir vajadzīga ideoloģija, bet latviešu auditorijai faktiski ir tikai viens [politiskais spēks], kuram ir ideoloģija,» saka Lūsis. Partijā viņam patīk cilvēki – «nākotnes valstsvīri » – Dzintars, Jānis Dombrava, Jānis Iesalnieks, «kas gan vēl nav atklājies», Lūsis piebilst (Iesalnieks pērn atstāja partijas valdi, kad skandālu sacēla viņa komentārs par radikāļa Breivīka sarīkoto asinspirti Norvēģijā – pie vainas esot multikulturālisms). Nosauktajiem esot svarīga loma, jo šobrīd politikā «augstu vilni sit viduvējības». Vai pats sevi par tādu neuzskata? «To lai citi spriež.»

Izvirzīts parlamentārā sekretāra amatam, Lūsis par galveno uzdevumu uzskata jaunā ministra Jāņa Bordāna viedokļa aizstāvēšanu parlamentā, ar savām iniciatīvām nenākšot. «Visam, ko [Bordāns] nosauca pats, tam es piekrītu,» Lūsis atsaucas uz ministra trim prioritātēm – tiesu sistēmas, komerctiesību un cietumu sistēmas sakārtošanu.

Tomēr Lūsi satraucot kas cits. «Ir ļoti novājināta politiskā vara – partijas. Ja partija ir vāja, tad vājš ir parlaments. Un, ja ir vājš parlaments, tad varas centrs pārvietojas – dienaskārtību nosaka kaut kas cits.» Kas nosaka dienaskārtību tagad? «Es uzskatu, ka šobrīd cīnās trīs strāvojumi – izpildvara, mediji un kaut kādā mērā tiesībsargājošās iestādes. Mēs esam parlamentāra valsts, mums ir jādabū, lai varas centrs atgriežas atpakaļ parlamentā, kā tas bija 1994.gadā, kad parlaments diktēja modi valstī,» uzskata Lūsis.

Jautājumu, kā izdevies tik īsā laikā izveidot strauju karjeru partijā, Lūsis atvaira – nekādu karjeru neesot izveidojis. Arī tam, ka partijai kopš 2009.gada marta teju ik mēnesi ziedojis prāvas summas (līdz šim kopumā 9425 latus), neesot būtiskas nozīmes, svarīgākais – gatavība strādāt sabiedrības labā. «Divreiz atteicos, bet trešo reizi bija nepieklājīgi,» viņš skaidro piekrišanu jaunajam amatam. «Jums visiem un arī man ir jānotic, ka var notikt procesi arī tikai pārliecības, nevis kāda ietekmes dēļ.» Kad vaicāju, vai viņš ar savu darbību to pierādījis, Lūsis atbild: «Kā es to varu zināt? Ja jūs meklēsit, droši vien visu ko atradīsit. Bet es viennozīmīgi centīšos.»

Viens no pretrunīgāk vērtētajiem faktiem viņa jurista karjerā saistīts ar Jelgavas siltumtīklu uzņēmuma maksātnespēju. 2004.gada rudenī – pēc tam, kad Jelgavas dome bija jau spērusi lielu soli maksātnespējīgā uzņēmuma finanšu problēmu risināšanā, kapitalizējot parādus par 18 miljoniem latu, Lūsis kā maksātnespējas administrators bez konkursa uz 30 gadiem iznomāja uzņēmuma infrastruktūru privātai kompānijai Jelgavas koģenerācija, bet vēlāk aiz tās bija manāma saikne ar Andra Šķēles biznesa impēriju.

Finanšu policija ierosināja krimināllietu par prettiesisku lēmumu pieņemšanu, kā rezultātā valsts manta nonākusi privātuzņēmēju valdījumā, un Lūsis pat desmit dienas pavadīja ieslodzījumā, taču lieta vēlāk tika izbeigta. Lūsis tagad skaidro – likums nav pārkāpts, un tā rīkoties nolēmuši uzņēmuma akcionāri un kreditori. Ar Šķēli viņam nekādu darīšanu neesot bijis. «Baumoja, ka Šķēle stāvēja aiz uzņēmuma, kurš pēc tam pārņēma to [uzņēmumu], kuram es biju iznomājis,» viņš skaidro. Vai arī tagad Lūsis atbalstītu šādu darījumu? «Ja godīgi jāsaka, man tagad būtu pārliecība un spēks cīnīties ar visām šīm institūcijām,» saka Lūsis, bet uz jautājumu, vai notikušais nemet ēnu uz viņa karjeru amatos, kuros nepieciešama sabiedrības uzticība, atbild: «17 gados, kopš esmu advokāts, pasauli vairāk vai mazāk redzu caur jurista prizmu, un jurista prizma šeit ir ļoti vienkārša – bija lieta un tā tika izbeigta.»

Nesen viņš pievērsa sabiedrības uzmanību ar neveiksmīgiem centieniem kļūt par maksātnespējīgās Latvijas Krājbankas administratoru. Lūsis uzskata, ka viņa kandidatūra nepamatoti noraidīta tikai tāpēc, ka viņš ir VL biedrs. Bankas administrators KPMG Baltics nedarot visu, lai nodrošinātu kreditoru interešu aizstāvību, turklāt nepamatoti noraidīta bankas sanācija. «Es tomēr sliecos [domāt], ka to [bankas sanāciju] varēja izdarīt,» saka Lūsis, norādot, ka KPMG neesot pat apzinājusi, cik daudzi no kreditoriem būtu ar mieru parādus kapitalizēt. Uz piebildi, ka līdzīgos uzskatos ir arī VL atbalstītājs, uzņēmējs Bislans Abdulmuslimovs, Lūsis atbild – ar viņu, tāpat kā ar Aivaru Lembergu, nekad neesot ticies.

Uzņemoties parlamentārā sekretāra pienākumus, Lūsis ir gatavs nolikt malā biznesa lietas, kas, spriežot pēc paša stāstītā, pēdējā laikā bijušas gana ienesīgas. «Es kā fiziska persona par pagājušo gadu iedzīvotāju ienākuma nodoklī samaksāju vairāk nekā 100 000 latu,» raksturojot savu finanšu stāvokli, kas cita starpā ļauj ieguldīt ģimenes līdzekļus arī mediju biznesā, saka Lūsis. Pēc viņa teiktā, a/s KNK mediji, kuras akcionāre ir viņa sieva, šobrīd ir īpašniece Rīgas apriņķa portālam, Rīgas apriņķa Avīzei, portālam ogrenet.lv un laikrakstam OgresVēstis. Kāpēc viņa ģimene iesaistījusies mediju biznesā? «Atbildēšu sievas vārdiem. Nevis ģimene, bet viņa pievērsās – tāpēc, ka sabiedriskais medijs nepilda savu lomu, respektīvi, neinformē un neatspoguļo sabiedrības vairākuma viedokli,» skaidro Lūsis. Uz jautājumu, kas tad traucē sabiedriskā medija darbu, Lūsis strupi pieliek sarunai punktu: «Nezinu.»

Kaut jautājumu vēl daudz, sarunbiedrs interviju pārtrauc – ieplānotais laiks jau pārsniegts un vēl daudz darbu priekšā! Uz vaicājumu, vai ir pamats runām, ka faktiskais ministrijas vadītājs būs enerģiskais Lūsis, nevis klusais Bordāns, viņš atbild: «Kategoriski noliedzu! Beidziet, lai es kāptu uz auguma savam priekšniekam? Nē, es ļoti labi saprotu subordināciju!» Atvadoties viņš uzdāvina personisku apsveikuma kartīti, ko visiem sūtot leģionāru piemiņas dienā 16.martā. «Ja gribat, sūtīšu arī jums.» Bilde nevilšus atsauc atmiņā deputātu Imantu Parādnieku, kurš savā privātajā bērnudārzā mazuļiem šopavasar noorganizēja ieroču parādi. Fotogrāfi jā leģionārs – 15.divīzijas 34.grenadieru pulka štāba rotas komandieris Edvīns Leimanis – biedriem demonstrē prettanku granātmetēju, bet ieraksta četrrinde vēsta: «Šāva mani, dūra mani, bet es nieka nebēdāju. Izput mani šāvumiņi, nolūst tavi duramie.»

Ēdienkarte
Baklažānu rullītis ar grillētiem dārzeņiem 
Rabarberu uzputenis ar vaniļas mērci 
Balta kafija 
Ūdens

Ar rīdzinieka acīm

Posted on jūlijs 4, 2012 by - Viedoklis

Pašlaik atkal ir «pēdējais brīdis» iedzīvotājiem iesaistīties, jo grozījumi Rīgas vēsturiskā centra plānā ir nodoti publiskai apspriešanai

Pilsētplānošanas procesa galvenais izaicinājums ir dažādu biznesa interešu un sabiedrības vajadzību sabalansēšana, problēmsituāciju novēršana vai vismaz kompromisu atrašana. Privātās vai biznesa intereses savā veidā ir vienkāršas, parasti – konkrētas investoru vai attīstītāju vēlmes un vajadzības, kuras katrā no attīstības plāniem tiek iestrādātas. Bet kā gan ir ar tām «otrām», bet varbūt tieši «pirmajām» – sabiedrības vajadzībām, ko cilvēki īsti nemāk formulēt, kaut arī daudzi jūt un zina, ka nejūtas labi savā pagalmā, kvartālā, pilsētā? Jūt, ka gribētu ko labāku, savādāku, bet ko tieši? Kā piepildīt viņu/mūsu vēlmes, kā tās iedzīvināt, kā redzēt cilvēkus apmierinātus esam? Kā veicināt pilsētnieku prasmi formulēt savas vajadzības un veidot pasūtījumu vai pat pieprasījumu? Kā sarunāties ar līdzpilsoņiem – pilsētniekiem, lauciniekiem, visiem? Kādas metodes pielietot šīs atgriezeniskās saiknes veicināšanai? Kā tikt pie atbildēm – kas tad īsti ir tas, kas vajadzīgs un svarīgs pilsētniekiem – rīdziniekiem? Te vairāk jautājumu nekā atbilžu.

Protams, plānošanas process piedāvā sabiedrības līdzdalību – risinājumu publisku apspriešanu, viedokļu uzklausīšanu, to nosaka arī vairāki likumi, tomēr tas parasti notiek tikai tad, kad lielākais darbs jau ir speciālistu paveikts, bet izpaliek pašas sabiedrības iniciēti priekšlikumi un līdzdalībaprocesā, kad tiek veidots priekšstats par sabiedriskajām interesēm – pasūtījums kopīgo interešu vārdā.

Būtu labi, ja šī sleja kalpotu par impulsu, jo tieši šobrīd atkal ir klāt šis «pēdējais brīdis» – jo grozījumi Rīgas vēsturiskā centra plānā ir izlikti publiskai apspriešanai.

Tāda lieluma pilsētā kā Rīgā un tās vēsturiskajā centrā ir daudzas lietas, kuras vajadzētu saprātīgi izlīdzsvarot starp vienu vajadzībām un citu interesēm, tomēr trūkst liela, skaidra un nepārprotama kopīga redzējuma par sabiedriska labuma attīstīšanu un vairošanu pilsēttelpā, un būtu jārod kāds īpašs veids, kā iedvesmot pilsētniekus. Pasaules pilsētas dažādi veido savas vīzijas, plānojumus un stāstus ar mērķi rādīt citiem savu izpratni par pilsētu, tās nākotni, bet pirmām kārtām tas tiek darīts pašu pilsētnieku labad. Domāju, ka svarīgākais ir, lai tieši viņiem/mums dotu skaidru zīmi – kas un kāpēc notiek, kas ir tie aspekti, tie sabiedriskie labumi, ko vēlamies sev un citiem, kurp virzāmies, kāpēc ir vērts censties, mīlēt un lepoties ar savu pilsētu.

Dažas pilsētas uzskata par īpašu godu būt par pasaules dizaina galvaspilsētām, kā, piemēram, Helsinki šogad. Kopenhāgena nepārprotami savu nākotni saista ar līdzsvarotu un veselīgu dzīvesveidu, to neslēpj, ar to lepojas. Dažas pilsētas iedvesmo pilsētniekus un pasauli ar publiskās ārtelpas attīstību milzu teritorijās īpašā veidā, tas vērojams gan Barselonā, gan Manhetenas perimetrā un pilsētas «iekštelpā», gan Oslo ūdensmalā, kas kopā ar skaidru vīziju un secīgu kultūras objektu būvniecību veido tiešām pārliecinošu pilsētas nākotnes ainu. Lielākoties dzīves kvalitāti pilsētu veidotāji saista tieši ar sabiedrisko (publisko) labumu veidojošām pilsētvides struktūrām, elementiem un funkcijām.

Arī raugoties uz Rīgas vēsturiskā centra plānu, nebūtu jāslinko, jāvīpsnā vai jākautrējas, vajadzētu runāt tieši par sabiedriskajām interesēm – par pilsētas «plaušām» jeb parku un zaļo zonu vienotu sistēmu, par ūdens artērijām pilsētas telpā, par pilsētnieku drošību, par troksni un klusumu, par riteņbraukšanas un kājām iešanas prieku, par to, kā rīdzinieks – mazs, jauns vai vecs – jūtas savā Rīgā.

Šīs un līdzīgas lietas ir tās, kuras mūs interesē visvairāk, veido dzīves kvalitāti, rada patikšanu un iedvesmo. Kopīgam labumam pilsētas attīstībā būtu jādod «pirmā roka» un, katru konkrēto jautājumu risinot, jālūkojas ar rīdzinieka acīm.

Bez pavērsieniem

Posted on jūlijs 4, 2012 by - Komentārs

Aizgājušais mēnesis parādījis Latvijas un ASV attiecību noturību

Pērn novembrī vizītes laikā Austrālijā ASV prezidents Baraks Obama vairākkārt uzsvēra, cik svarīga Āzija ir Amerikai, un līdz ar to radīja jaunu ārpolitiski tehnokrātisku žargonvārdu «pivot» jeb «pavērsiens», kuru nostādīt blakus jau viņa prezidentūras sākumā izsludinātajam «reset» jeb «pārlādēšanai» attiecībās ar Krieviju.

Kopš tam ASV «pavērsiens»  Āzijas virzienā ir kļuvis par ārpolitikas vērotāju un apspriedēju iecienītu terminu. Tajā lakoniski sakoncentrējas ģeopolitiķu visai viengabalainais spriedums, ka divdesmit pirmajā gadsimtā Amerikas uzmanība tiks pavērsta prom no novecojošās, ekonomiski stagnējošās un militāri aizvien maznozīmīgākās Eiropas un pievērsta strauji augošajām un drošības ziņā aizvien nozīmīgākajām Āzijas valstīm un to tirgiem.

Šīs globālās bažas sakrīt ar tēmu, kura tikusi Latvijā cilāta jau kopš 2004.gada, kad iestājāmies NATO: kā saglabāt lielākā un spēcīgākā stratēģiskā partnera interesi par mums pēc tam, kad lielie uzdevumi ir izpildīti? Baltijas valstis ieņēma nozīmīgu vietu Vašingtonas dienas kārtībā no neatkarības kustības sākumiem līdz pat NATO paplašināšanas veiksmīgajai kulminācijai. Tomēr visas pasaules problēmas lielākā vai mazākā mērā skar ASV intereses, tāpēc nebija bez pamata bažas, ka «izpildītās misijas» apziņa varētu vienlaikus kļūt par iemeslu noglabāt mūs sekmīgo piemēru aktīs un ķerties pie jauniem, aktuālākiem izaicinājumiem.

Vērojot politisko notikumu lielos strāvojumus, noteikti ir pamats zināmām bažām par šādu ģeopolitisku ASV uzmanības «pavērsienu» no Eiropas uz Āziju. Taču, ja būtu jāspriež pēc pēdējā mēneša notikumiem Latvijā, tikpat labi varētu apgalvot pilnīgi pretējo – ka ASV interese par saviem sabiedrotajiem Baltijā reti kad ir bijusi tik aktīva.Ādažos jūnijā notika divas nedēļas ilgas starptautiskās militārās mācības Sabre Strike 2012, kurās piedalījās 1700 karavīru no Latvijas, ASV, Igaunijas, Kanādas un Lietuvas. ASV iesaiste bija būtiska. Mediju uzmanību sevišķi piesaistīja milzīgās militārā transporta lidmašīnas C5 Galaxy nolaišanās Rīgas lidostā, kura uz Latviju atveda bruņumašīnas Stryker. Ja vajadzētu, varētu arī atvest helikopterus un tankus.

Tomēr tas nebija vienīgais iemesls, kāpēc šīs varētu saukt par lielākajām militārajām mācībām Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas. ASV gaisa spēki trenējās sniegt sauszemes spēkiem tuvo gaisa atbalstu, un pirmo reizi tas notika ar īstas kaujas munīcijas izmantošanu.

Vēl ir jo zīmīgi, ka mācībās lielākais karavīru kontingents bija no ASV: 700 cilvēku. No Latvijas piedalījās 600. Krievija, kura pēdējā laikā mīl rīkot lielas militārās mācības mūsu robežu tuvumā, šo ASV aktivitāti noteikti ievēros un pareizi novērtēs.

Drīz pēc Sabre Strike mācību beigām Latvijā ieradās ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone. Tā bija pirmā reize, kad ASV valsts sekretārs ierodas Rīgā divpusējā vizītē, un Latvija kļuva par simto valsti, kuru Klintone savu pilnvaru laikā apmeklējusi.

Parādījās dažādi spriedelējumi par šīs vizītes «īstajiem» iemesliem, nosaucot virkni jautājumu (ebreju īpašumi, airBaltic lidmašīnu iepirkums), kuri varbūt šķiet lieli to minētājiem, bet kuri objektīvi būtu pārāksīki, lai piesaistītu pat kāda no Klintones vietnieku uzmanību. Stratēģiski ASV ir ļoti svarīgs tranzīts caur Rīgas ostu, kuru saspīlējums ASV attiecībās ar Pakistānu padarīja par galveno nemilitāro kravu apgādes ceļu bruņotajiem spēkiem Afganistānā. Tomēr šajā sadarbībā nozīmīgu problēmu nav, un par to jau dažas dienas iepriekš ar prezidentu Andri Bērziņu un ministriem Arti Pabriku un Aivi Roni bija runājis ASV gaisa spēku ģenerālis Viljams Freizers.

Klintone atbrauca uz Latviju nevis tāpēc, ka būtu jārisina kādas sasāpējušas problēmas, bet gan par spīti tam, ka tādu problēmu nav. Ņemot vērā, ka krīžu un saspīlējumu pasaulē netrūkst, viņas gatavība atrast laiku šādai tikai ārēji šķietami «formālai» vizītei pati par sevi apliecina, ka Latvija un Baltijas valstis nav pazudušas no ASV dienas kārtības.

Un tūlīt pēc Klintones Rīgā ieradās gan liela kongresmeņu, gan arī ASV uzņēmēju delegācija.

Simbolisks brīdis Klintones vizītes laikā bija jauna nosaukuma piešķiršana ielai, kur atrodas nesen uzceltā ASV vēstniecība. Tagad tā saucas Samnera Velsa iela – par godu ASV diplomātam, tolaik valsts sekretāra vietas izpildītājam, kurš 1940.gada 23.jūlijā, divas dienas pēc Latvijas «Tautas Saeimas» izteiktā lūgumu uzņemt Latviju PSRS, oficiāli paziņoja, ka ASV neatzīst Latvijas un pārējo Baltijas valstu iekļaušanu PSRS.

Arī tolaik netrūka krīžu, pat pasaules mēroga katastrofu, kas nodarbināja Vašingtonas prātus: Hitlers bija tikko iekarojis Franciju, un viss liecināja, ka viņa nākamais mērķis būs Anglija. Tomēr ASV neaizmirsa Baltijas valstis, un piecdesmit gadus vēlāk Samnera Velsa deklarācija bija viens no spēcīgiem argumentiem par labu Latvijas tiesībām uz neatkarības atjaunošanu.

Pēdējā mēnesī notikusī aktīvā sadarbība liek domāt, ka arī mūsdienās Latvijas un ASV saites ir gana stipras – dažiem par nožēlu, bet Latvijas neatkarības draugiem par prieku.

Komentārs 140 zīmēs
Jūnijā Saskaņa un Vienotība apmainījās vietām uz naudas un slavas pjedestāliem, Vienotībai kļūstot par populārāko partiju, bet Saskaņai – par lielāko ziedojumu saņēmēju

Būs darbs novērotājiem: par vēlēšanu rezultātu viltošanu notiesātais Boldāns esot gatavs nākamgad atkal startēt pašvaldību vēlēšanās.

Žēl itāļu. Pēc skaistās, emocionālās uzvaras pār Vāciju Azzuri tika samalti spāņu sarkanajos zobratos. 

Labo nodomu bruģis

Posted on jūlijs 4, 2012 by - Komentārs

Nedrīkst atņemt pilsoņiem reālas iespējas ierosināt tautas nobalsošanas

Jaunais referendumu regulējums, ko Valsts prezidents ir atdevis atpakaļ Saeimai otrreizējai caurlūkošanai, radās no vēlmes nepieļaut vienu konkrētu tautas nobalsošanu – par valsts valodu. Referendums par valodu februārī tomēr notika. Toties tā aizliegšanas centienu rezultātā ir tapis likums, kas var darīt praktiski neiespējamas jebkādas tautas nobalsošanas.

Turklāt jaunais likums pats var kļūt par iemeslu tieši tādam bezjēdzīgam referendumam, kādus tā autori it kā vēlētos novērst. Zaļo un zemnieku savienība kopā ar Saskaņas centru varētu bez problēmām savākt 34 Saeimas deputātu parakstus, lai rosinātu par to referendumu. SC satelītu organizācijas piedraud, ka vākšot pilsoņu parakstus šāda referenduma ierosināšanai. Latvijas sabiedrība tiktu ierauta diskusijās par sasteigtu un apšaubāmu likumu, kura normas turklāt nebūtu aktuālas vēl divarpus gadus – likumā paredzēts, ka tam jāstājas spēkā 2015.gada 1.janvārī.

Likuma grozījumu pamatbūtība ir atteikšanās no divpakāpju parakstu vākšanas tautas nobalsošanas ierosināšanai. Līdz šim pilsoņiem vispirms bija jāsavāc 10 tūkstoši notariāli apstiprinātu parakstu, bet otrajā posmā to vākšanu turpināja Centrālā vēlēšanu komisija. Grozījumi paredz, ka vēlētājiem pašiem būtu jāsavāc visi vienas desmitās daļas balsstiesīgo pilsoņu jeb apmēram 150 tūkstoši parakstu, kuri atbilstoši Satversmei nepieciešami tautas nobalsošanas ierosināšanai.

Pašas par sevi šādas izmaiņas nebūtu nedemokrātiskas – ja vienai desmitajai daļai pilsoņu būtu arī daudz plašākas iespējas parakstīties, nekā pašlaik 10 tūkstošiem, kuri to var darīt tikai par samaksu pie notāriem. Taču šādas plašākas iespējas pieminētas tikai kā vēlējumies. Likumā rakstīts: «Ja tiek nodrošināta parakstītāju identifikācija un fizisko personu datu aizsardzība, parakstus var vākt arī elektroniski.» Taču nekas tāds pat ne tuvu nav nodrošināts!

Prezidents Andris Bērziņš aizrāda, ka šāds risinājums un citas papildu iespējas likumā tikai «vispārīgi ieskicētas» un deleģētas Ministru kabinetam, taču tam nepieciešamo valdības noteikumu un grozījumu citos likumos «aprises nav skaidras». Navskaidras arī šādu iespēju nodrošināšanas izmaksas (kaut gan budžeta naudas taupīšana ir teju svarīgākais likuma grozītāju arguments). «Tā nav laba likumdošanas prakse – tiesiskā regulējuma stāšanos spēkā atlikt uz vairākiem gadiem un vienlaikus nenoregulēt principiāli būtiskus jaunā regulējuma darbības aspektus,» secina prezidents.

Tā kā likuma grozījumi atstāj iespēju apstiprināt parakstus pamatā tikai pie notāriem, arī likuma autoru deklarētā vēlme ierobežot naudas lomu politikā izvērtusies par naudas lomas palielināšanu. Tātad arī viņu sākotnējā vēlme novērst Krievijai draudzīgu politisko spēku radīto apdraudējumu valsts pamatiem pārtapusi par priekšrocību nodrošināšanu tieši šiem spēkiem, kuri var rēķināties ar finansējumu no plašiem avotiem Austrumos. (Var droši paredzēt, kādu risinājumu likuma autori piedāvās šai pašu radītajai problēmai – vēl vairāk aizliegumu un ierobežojumu.)

Likuma autoru darba stilu labi raksturo veids, kā viņi pirms trešā, galīgā lasījuma pašu ieskatā atrisināja absurdo situāciju, ka pēc šo grozījumu pieņemšanas ierosināt Saeimas atlaišanu tautai būtu bijis vienkāršāk nekā ierosināt likumprojektu. (Laikam aizliegšanas karsonī tāds «sīkums» bija paslīdējis garām.) Ļoti vienkārši – ar kopēt/ielīmēt paņēmienu jauno regulējumu attiecināja arī uz Saeimas atlaišanas ierosināšanu. Bez diskusijām un plašākiem skaidrojumiem. Likuma «motors » Ilma Čepāne tikai garāmejot bilst, ka problēma nu esot atrisināta. Rezultāts – arī Saeimas atlaišanu tauta faktiski vairs nevarēs ierosināt.

(Der atgādināt, ka tieši partijas Jaunais laiks un Pilsoniskā savienība, kuras tagad apvienojušās Vienotībā, 2008.gadā aktīvi aicināja referendumā atbalstīt Satversmes grozījumus, kuri dotu pilsoņiem tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu. Bet nu šo iespēju faktiski likvidē ar «tehnisku labojumu».)

Šā likuma īsā epopeja ir kļuvusi par klasisku «paši pūta, paši dega» likumdošanas paraugu. Arī ceļš uz elli, ka zinām, ir bruģēts ar labiem nodomiem. Vēlme aizsargāt demokrātiju ir izvērtusies par demokrātijas būtisku ierobežošanu.

Vienotība un Nacionālā apvienība, kuru politiķi šo likumu ierosināja un turpina stūrgalvīgi un lielā steigā bīdīt, ir iegājušas apburtā lokā, no kura izrauties traucē likuma autoru aizliegšanas un nepieļaušanas instinkti un konstitucionālās ambīcijas. Prezidenta lēmums atdot likumu atpakaļ Saeimai ir iespēja deputātiem attapties un piebremzēt rakšanos arvien dziļāk bedrē. Gribēdami «pielikt punktu» Lindermana un citu provokatoru izdarībām, likuma autori faktiski pārvelk treknu svītru Latvijas pilsoņu iespējām ierosināt tautas nobalsošanu. Šķiet, ka galvas nociršana tomēr nav labākais līdzeklis pret galvassāpēm.

Saeimai ir jāietur pauze referendumu regulēšanā, pirms nav novērstas prezidenta vēstulē norādītās problēmas. Likumdevēji to nevar izdarīt ceturtdien, kad atkārtoti skatīs prezidenta atpakaļ nosūtīto likumu. Šādus likuma grozījumus var pieņemt tikai tad, ja valsts saglabā pilsoņiem reālas iespējas īstenot Satversmē garantētās tiesības ierosināt tautas nobalsošanu.

Komentārs 140 zīmēs
Lembergs pret Latvijas valsti. Smagos kriminālnoziegumos apsūdzētais sūdzas Strasbūras liberālajiem sorosistiem par savu cilvēktiesību pārkāpšanu. 

Nu, labi, tieslietu ministrs būs VL-TB/LNNK Jānis Bordāns. Tomēr – kāpēc bija jāatkāpjas Gaidim Bērziņam? 

Neatzīst nevienu okupāciju. Krievijas premjerministrs Medvedevs apmeklējis Kuriļu salas – padomju armijas 1945.gadā okupēto Japānas teritoriju.