Žurnāla rubrika: Svarīgi

Kozlovska drošība

Posted on oktobris 10, 2012 by - Komentārs

Iekšlietu ministrs cītīgi meklē iespējas samaksāt fotoradaru uzstādītājiem

Līgums ar fotoradaru uzstādītājiem it kā vairs nav spēkā. Uzstādītie fotoradari kopš 28.septembra izslēgti. Tomēr iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis laikam apņēmies turpināt šo valsts un privāto partnerību, līdz privātais līguma nepildītājs būs dabūjis no valsts visu, ko vien var izspiest. Viņa piedāvātais «risinājums» – nopirkt uzstādītos radarus. 

Arī ministrs saprot, ka tas nebūs vienkārši. Ja līguma vairs nav, bet radarus vajag, jārīko jauns valsts iepirkums. Taču Kozlovskis pagājušo piektdien LTV raidījumā 100.panta preses klubs ņēmās skaidrot, kāpēc, viņaprāt, konkursu varētu nerīkot. Tāpēc, ka tas esot «vistiešākajā veidā saistīts ar sabiedrības drošības jautājumiem».

Kozlovskis ir ne tikai ministrs, bet arī skolots jurists. Šajā reizē jāteic – diemžēl. Jo viņa centieni pabāzt radaru pirkšanu zem valsts drošības interešu jumta izpauž nevis likuma nezināšanu, bet gan laikam tomēr apzinātu vēlmi to apiet vai pārkāpt.

Publisko iepirkumu likums paredz izņēmumu, kad konkursu var nerīkot – «ja tas radītu būtisku kaitējumu valsts interešu aizsardzībai». Taču Eiropas Savienības direktīva, kas Latvijā ieviesta ar šo likumu, noteic, ka publiskā iepirkuma procedūru var izņēmuma kārtā nepiemērot tikai gadījumos, kad tas saistīts ar valsts pamatinteresēm  – valsts drošības vai valsts noslēpuma aizsardzību. Tas ir ļoti šauri tulkojams formulējums, ko var attiecināt tikai uz būtiskiem valsts drošības, nevis jebkādiem valsts un sabiedrības interešu jautājumiem. Katrā šāda izņēmuma gadījumā par to jābūt atsevišķam Ministru kabineta lēmumam.

Latvijā ir bijis gadījums, kad valdība paplašināti tulkojusi «būtiskas valsts intereses», lai nebūtu jārīko valsts iepirkuma konkurss. 2008.gada februārī Ivara Godmaņa valdība nolēma nerīkot jaunu konkursu par Nacionālās bibliotēkas celtniecību, kad valsts aģentūra Jaunie trīs brāļi bija pārtraukusi pirms tam izsludināto. Valdība nosprieda, ka tas aizkavētu projektu un radītu papildu izmaksas, līdz ar to kaitētu valsts interesēm. Un atļāva bez konkursa slēgt līgumu ar vienu no iepriekšējā konkursa dalībniekiem. 

Sabiedrība par atklātību Delna tolaik sagatavoja juridisko skaidrojumu, kāpēc šāda interpretācija neatbilst likuma burtam un garam. Taču pieteikums Satversmes tiesai ar lūgumu atzīt valdības lēmumu par prettiesisku palika Saeimā, kur tam neizdevās iegūt nepieciešamo 20 deputātu atbalstu.

Paliek iespaids, ka juridiski izglītotais ministrs Kozlovskis gribētu redzēt pašreizējo valdību  atkārtojam Godmaņa valdības veikumu likuma interpretācijā. Tikai pats laikam labi apzinās, ka dažu desmitu fotoradaru iepirkšanu uzdot par valsts drošības jautājumu būs sarežģīti. Tāpēc savus naivi populistiskos argumentus publiski min it kā neuzkrītoši un kā vienu no iespējamajiem «risinājuma variantiem». 

Tomēr gan valsts puses līdzšinējā auklēšanās ar līguma privātajiem nepildītājiem – uzņēmumu V-Traffic, kā tagad pārdēvējies Vitronic Baltica, kā arī uzreiz pēc līguma laušanas sāktās sarunas ar šo firmu par «pagaidu risinājumu» vēl diviem mēnešiem, bet ar radaru ražotāju, Vācijas uzņēmumu Vitronic – par radaru atpirkšanu – neļauj šaubīties, ka tiek meklēts tieši līguma nepildītājiem izdevīgākais risinājums.

Ja pieņemtu ministra argumentus par radariem kā valsts drošības jautājumu, tad viņa vadītā ministrija turpmāk varētu vispār nerīkot iepirkumu konkursus. Jo vai tad, piemēram, ķiveres vai automašīnas policijai nebūtu valsts drošības jautājums? Iekšlietu ministrs norāda, ka bez radariem būšot vairāk satiksmes negadījumos bojāgājušo. Satiksmes ministrija varētu aizrādīt, ka vismaz tikpat svarīgi ceļu satiksmes drošībai ir arī salaboti ceļi. Veselības ministrija – ka cilvēku dzīvības ik dienu glābj arī ārsti slimnīcās. Bet bērnudārzi ir svarīgi demogrāfijai. Teju jebkurš valsts iepirkums ir tiešāk vai netiešāk saistīts ar ministra piesauktajiem «sabiedrības drošības jautājumiem». 

Vēlmē pamatot nepamatojamo Kozlovskis biedē, ka jauns iepirkuma konkurss aizkavētu radaru uzstādīšanu par nezin kāpēc trim gadiem. Un piesauc arī statistiku – ka nedēļā pēc radaru atslēgšanas ceļu satiksmes negadījumu skaits pieaudzis par 9%. 

Kozlovskim varētu aizrādīt, ka šāgada pirmajā pusē, kad tie daži fotoradari bija uzstādīti un strādāja, ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo skaits pieauga par 16%, salīdzinot ar pagājušā gada pirmajiem sešiem mēnešiem, kad radaru uz ceļiem nebija. Taču ministrs to droši vien zina un saprot, ka šādi manipulēt ar statistiku nav korekti. 

Par radaru iespējamo atpirkšanu Kozlovskis ieminējās jau jūlijā, kad policijas un ministrijas juristi strādāja, kā varēja šķist, lai atrastu korektu veidu, kā izbeigt valstij par sliktu noslēgto līgumu. Tagad ir skaidrs, ka viņa tolaik bilstais nebija nejauša aplamība. Acīmredzot vismaz viņam pašam jau tad šķita svarīgi atrast veidu, kā ļaut līguma nepildītājiem nopelnīt arī pēc līguma laušanas.

Līgums, kurā sabiedrības drošības intereses bija pakārtotas privātuzņēmēju biznesa interesēm, ir vairojis nevis drošību, bet gan tiesisko nihilismu. Taču fotoradarus uz Latvijas ceļiem vajag. Tātad jārīko jauns iepirkuma konkurss. Jo ātrāk iekšlietu ministrs pārstās to novilcināt, izdabādams dažiem politiski ietekmīgiem uzņēmējiem, jo drošāk jutīsies sabiedrība.

Komentārs 140 zīmēs
«Dzintara latvieši» izvirza valdībai demogrāfisku ultimātu, Lemberga zaļzemnieki grib eiro referendumu un pensiju indeksāciju. Nākamās valdības programma?

Latvijas problēma. Pēc ilgās ņemšanās ap bijušo prezidentu nodrošinājumu prezidents Bērziņš piedāvā piešķirt viņiem papildus 800 latu dzīvokļa īrēšanai.

Jubilejas domas. Putins savā 60. dzimšanas dienā paziņoja televīzijā, ka Pussy Riot dalībnieces ir pelnījušas viņām piespriesto cietumsodu.

Parādu nolīdzināšana

Posted on oktobris 10, 2012 by - Redaktores sleja

 

Lieli un mazi parādi vai pat tikai sajūta, ka esi kādam parādā, dzīvi vērš atskabargainu kā neēvelētu dēli, uz kura tik viegli uzplēst miesu vai apģērba valdziņu. Taču parādi ne tikai parādniekiem nav brāļi, bet arī cits no cita atšķiras kā īsti svešinieki. Dažādo parādu atskabargu nolīdzināšanai tāpēc der pavisam atšķirīgi ēvelēšanas un pulēšanas paņēmieni.

Jaudīga parādu slīpmašīna kauc biznesā – tā spēj novīlēt latu un eiro miljonus, ka nemetas. Turpinot pētīt maksātnespējas procesus, esam atklājuši gadījumus, kad parādu nasta tiek atlaista ietekmīgiem ļaudīm vai arī tie paši izrādās sev parādnieki. Ja runa ir par naudu, reizēm parādu sloga dzēšana nenozīmē atvieglojumu, bet ielaišanos mīklainos darījumos ar izdedzinošām procentu likmēm.

Šonedēļ svinīgā noskaņā punkts tiks pielikts gandrīz visu atjaunotās brīvvalsts laiku ilgušajam darbam pie jaunā, trešā Bībeles tulkojuma slīpēšanas. Koordinators Juris Cālītis intervijā mums stāsta – noliekot blakus veco un jauno versiju, lasītājs piedzīvotu šoku. Mācītājs sauc Bībeli par sarunbiedru, kura valoda nu atbrīvota no stīvuma, arhaisma un liekvārdības, atklājas brīnišķīgi skaidra, askētiska un gudra. Latviešu Bībeles atskabargas rūpīgi izpulētas, valodas parāds nolīdzināts.

Šonedēļ arī sākas nākamā gada preses abonēšanas kampaņa. Nepalieciet paši sev laipnību parādā, jo tikai divas nedēļas līdz 21.oktobrim Ir gada abonementam būs visizdevīgākā cena, ko esam rūpīgi novīlējuši, un laist to garām nebūtu prāta darbs.

Radars pasaulē

Posted on oktobris 3, 2012 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili otrdien atzina savas koalīcijas sakāvi parlamenta vēlēšanās. Pirmdien notikušajās vēlēšanās uzvarēja viņa konkurents miljardieris Bidzina Ivanišvili (attēlā) ar sarakstu Gruzijas sapnis, kuram būs vairākums parlamentā. Otrdien apkopotie rezultāti liecināja, ka opozīcijas bloks saņēmis 53% balsu, bet Saakašvili koalīciju atbalstījuši 42% balsstiesīgo.

Grieķijas valdības pirmdien likumdevējiem prezentētajā budžeta likumprojektā prognozēts, ka 2013.gadā Grieķijā sesto gadu pēc kārtas turpināsies recesija, un ekonomika samazināsies par 3,8%. Budžeta deficīts, kas šogad būs 6,6% no IKP, nākamgad varētu būt 4,2%. Valsts parādsaistības pieaugs no 169,5% līdz 179,3% no IKP. Tikmēr bezdarbs šogad varētu sasniegt 23,5%, bet nākamgad palielināties līdz 24,7%.

Kopš 2011.gada marta, kad sākās sacelšanās pret prezidenta Bašara al Asada vadīto režīmu, Sīrijā asiņainajos nemieros dzīvību zaudējuši vismaz 31 022 cilvēki, no kuriem vairākums bijuši civiliedzīvotāji, paziņojusi cilvēktiesību aizstāvju organizācija Syrian Observatory for Human Rights. Septembrī vien Sīrijā dzīvību zaudējuši vismaz 4727 cilvēki.

Maskavas Pilsētas tiesa atlikusi apelācijas izskatīšanu pankgrupas Pussy Riot lietā, kuras trīs dalībniecēm piespriests divu gadu cietumsods par februārī notikušo akciju Maskavas Kristus Pestītāja katedrālē. Apelācijas izskatīšana pārcelta uz 10. oktobri, jo viena no apsūdzētajām atteikusies no sava advokāta pakalpojumiem. Tikmēr Krievijas pareizticīgā baznīca aicina notiesātās nožēlot savu nodarījumu, norādīdama, ka tas likšot tiesai būt iecietīgākai.

Lietuvas iedzīvotāju skaits nokrities zem triju miljonu robežas, kurai daudzi lietuvieši sliecas piešķirt simbolisku nozīmi. No janvāra līdz augustam iedzīvotāju skaits samazinājies par 19 300, un saskaņā ar septembra sākuma datiem Lietuvā dzīvo 2,988 miljoni cilvēku. Šajā laikā no Lietuvas izceļojušo iedzīvotāju skaits par 15 100 cilvēkiem pārsniedzis ieceļojušo skaitu.

Vācijas bijušais finanšu ministrs Pērs Šteinbriks izvirzīts par opozīcijā esošās Sociāldemokrātu partijas (SPD) kandidātu kanclera amatam nākamā gada Bundestāga vēlēšanās. 65 gadus vecajam Šteinbrikam vēlēšanās būs jāsacenšas ar konservatīvās Kristīgi demokrātiskās savienības (CDU) kandidāti un pašreizējo Vācijas kancleri Angelu Merkeli, kurai ir spēcīgs sabiedrības atbalsts.

Otrdien Stambulā ekshumēja 1993.gadā mirušā bijušā Turcijas prezidenta Turguta Ozala mirstīgās atliekas, lai izmeklētu viņa nāves iemeslus. Lēmumu par ekshumāciju 17.septembrī pieņēma Ankaras prokuratūra, izmeklējot versiju, ka Ozals miris saindēšanas dēļ, kā uzskata viņa tuvinieki. Saskaņā ar oficiālo versiju Ozals miris no sirdstriekas.

Interneta gigants Google tirgus vērtības ziņā apsteidzis ASV kompāniju Microsoft un kļuvis par otro lielāko tehnoloģiju uzņēmumu. Kompānijas tirgus kapitalizācija pirmdien sasniedza 249,1 miljardu dolāru, bet Microsoft tirgus vērtība nedaudz saruka līdz 247,2 miljardiem. Taču abas kompānijas joprojām atpaliek no Apple, kura tirgus vērtība pārsniedz 618 miljardus.

Radars Latvijā

Posted on oktobris 3, 2012 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Otrdien 37 Rīgas domes koalīciju veidojošie Gods kalpot Rīgai un Saskaņas centra deputāti vienojās 2013.gada pašvaldību vēlēšanās veidot kopēju sarakstu. Kopējā saraksta mēra kandidāts būs SC līderis un pašreizējais domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs. Domes valdošajā koalīcijā pašlaik ir 24 SC un 12 nu jau likvidētās partijas LPP/LC deputāti, kuri tagad pārstāv vicemēra Andra Amerika jaundibināto partiju GKR.

Septembrī Saeimas vēlēšanās par Saskaņas centru būtu gatavi balsot 20,5% respondentu, liecina Latvijas faktu aptauja. Otrā populārākā partija septembrī bija Vienotība, par kuru būtu balsojuši 15,1% vēlētāju. Par Zaļo un Zemnieku savienību parlamenta vēlēšanās būtu gatavi balsot 7,9% pilsoņu, bet par Visu Latvijai-Tēvzemei un brīvībai/LNNK – 7,2%.Pārējās partijas nesasniedz 5% vēlētāju atbalstu, kas nepieciešams iekļūšanai Saeimā. Par valdības koalīcijas Reformu partiju balsotu 3,5%.

Aizdomās par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu policija aizturējusi pašvaldības uzņēmuma Rīgas nami valdes priekšsēdētāju Kārli Kavacu, kurš pašlaik ir atstādināts no amata. Policija arī veikusi vairākas kratīšanas. Rīgas vicemērs, RN kapitāldaļu turētāja pārstāvis Andris Ameriks pavēstīja, ka otrdien pieņemts lēmums Kavacu un otru atstādināto RN amatpersonu Almeru Ludviku izslēgt no partijas Gods kalpot Rīgai.

Kopš svētdienas fotoradaru darbība uz laiku ir pārtraukta. Līgums, kas tika noslēgts starp Valsts policiju un komersantu V-Traffic (pirms tam – Vitronic Baltica), ir izbeigts. Iekšlietu ministrija vērtēs iespēju atpirkt no Vācijas ražotāja 57 radarus, kuri pašlaik jau izvietoti uz Latvijas ceļiem.

Ministru kabinets otrdien nolēma pagarināt mandātu Latvijas Nacionālo bruņoto spēku dalībai NATO vadītajā operācijā Afganistānā Starptautisko drošības atbalsta spēku (ISAF) sastāvā. Saskaņā ar ANO Drošības padomes rezolūciju pašreizējais mandāts ir spēkā līdz šāgada 13.oktobrim, bet par mandāta pagarināšanas jauno termiņu ANO vēl nav lemts.

Tuvākajā laikā pieaugs cenas cukuram, pienam, maizei, gaļai un kafijai, paredz Latvijas Tirgotāju asociācija. Cenu pieauguma iemesli esot dažādi – sezonālās svārstības, spekulācijas biržās, nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi.  

Salīdzinot ar jūliju, ražotāju cenas Latvijā šāgada augustā palielinājās par 0,3%, kas ir otrais mazākais pieaugums no visām Eiropas Savienības dalībvalstīm, liecina Eurostat jaunākie dati. Vēl mazāks ražotāju cenu kāpums reģistrēts Slovēnijā – par 0,1%. Straujākais ražotāju cenu kāpums mēneša salīdzinājumā augustā reģistrēts Dānijā – par 2,9%, Lielbritānijā – par 1,8% un Somijā – par 1,7%.

Sanktpēterburgas kinofestivāla galvenā balva piešķirta latviešu režisora Jura Poškus filmai Kolka Cool. Filma pirmizrādi piedzīvoja 2011.gada decembrī un kļuva par 2011.gada trešo visvairāk skatīto pašmāju filmu Latvijas kinoteātros.

Nākamā gada 5.jūnijā pirmo reizi Latvijā uzstāsies Ēriks Kleptons, leģendārais dziedātājs un dziesmu autors, viens no visu laiku labākajiem un ietekmīgākajiem ģitāristiem. Kleptons ir vienīgais mūziķis, kas uzņemts Rokenrola slavas zālē trīs reizes – vienu reizi kā solists, divas reizes kā grupu The Yardbirds un Cream dalībnieks.

Mēs nezogam, mēs ticam!

Posted on oktobris 3, 2012 by - Pasaulē

Mūsdienās miljoniem cilvēku visā pasaulē ignorē autortiesības un nelegāli lejupielādē mūziku, filmas, grāmatas un citus materiālus. Tagad Zviedrijā šī prakse ir kļuvusi par īstu reliģiju. Bez jokiem

Lai gan Zviedrija atbalsta lielo mediju koncernu prasību apturēt nelegālu failu apmaiņu internetā, valsts šogad oficiāli reģistrējusi reliģiju, kuras centrālā dogma deklarē – failu apmaiņa ir svēta lieta. «Man pašam tā ir ticība kaut kādām dziļākām vērtībām nekā laicīgās vērtības,» saka filozofijas students Izaks Gersons, kas piedalījās jaunās baznīcas dibināšanā 2010.gadā un kuram tagad ir galvenā misionāra tituls. «Tas sēž kaut kur dziļi manās muguras smadzenēs.»

Reliģijas nosaukums «kopimisms» ir atvasinājums no zviedru vārdiem «kopiera mig» jeb «kopē mani». Baznīcas mājaslapā kā draudzes locekļi ir reģistrējušies vairāk nekā 8000 ticīgo. Baznīca iesniegusi arī pieteikumu, lai iegūtu tiesības veikt laulību ceremonijas un saņemt valsts subsīdijas, kādas Zviedrijā pienākas arī citām reliģiskām organizācijām. Tas nekas, ka visas kopimisma aktivitātes lielākoties notiek tikai virtuālajā pasaulē.

Zviedrijas luteriskā baznīca, kas oficiāli apvieno 70% no 9,5 miljoniem zviedru, par jaunās reliģijas izveidošanos pagaidām savu viedokli nav paudusi. Tai ir pašai savas problēmas: ticīgo īpatsvars Zviedrijā pastāvīgi samazinās. Pirms trim gadiem veiktā aptaujā tikai 17% zviedru atbildēja, ka reliģijai ir būtiska loma viņu dzīvē, un tikai 2% luterāņu atzina, ka apmeklē baznīcu regulāri.

«Mēs darbojamies līdzīgi tipiskiem mācītājiem,» skaidro Gersons (20), norādot, ka viņš pats dievišķo lietu kārtošanai izmanto savu Nokia viedtālruni. «Mēs viņus saucam par opsiem jeb operatoriem – viņu uzdevums ir palīdzēt organizēt, piemēram, sapulces. Principā mums nav daudz rituālu. Un mēs esam ļoti iecietīga kopiena.»

Jautāts, vai viņš tic Dievam, Gersons atbild: «Nē. Es ticu mūsu vērtībām. Tā ir ticība svētām vērtībām.»

Var teikt, ka kopimisms ir izaudzis kā atzars no Pirātu partiju kustības, kas sākās Zviedrijā pirms desmit gadiem un tagad ir izplatījusies pa visu pasauli. Eiropas Parlamenta vēlēšanās 2009.gadā Zviedrijas Pirātu partija saņēma 7,1% balsu, un to Strasbūrā tagad pārstāv divi deputāti. Tiesa, pēc gada nacionālā parlamenta vēlēšanās atbalsts pirātiem nokrita līdz 1%.

Līdzīgai partijai pēdējā laikā labāk veicas Vācijā: šogad maijā notikušajās Ziemeļreinas-Vestfālenes (federālā zeme ar lielāko iedzīvotāju skaitu) parlamenta vēlēšanās pirāti ieguva gandrīz 8%, bet pērn Berlīnē – 8,9% balsu. Kopumā visā Vācijā pirāti ir tikuši pie 45 vietām federālo zemju parlamentos un 163 vietām pašvaldību pārvaldē.

Tiesa, pēdējās nedēļās vācu pirātu prestižu ir iedragājusi viņu partijas augsta ranga pārstāve Jūlija Šramma: līdz šim jaunā politiķe (27) īsti pirātiskā garā publiski nosodīja intelektuālā īpašuma aizsardzības likumus, saucot tos par «pretīgām lietām», bet, kad nesen iznāca viņas pašas sarakstītā grāmata Uzklikšķini man: Interneta ekshibicionistes atzīšanās, Šramma un izdevējs sāka vajāt tās nelikumīgos kopētājus un izplatītājus. Nebija ilgi jāgaida, lai Šrammu sāktu dēvēt par liekuli. Pat kolēģi un partijas biedri tviterī viņu lamāja par «iedomīgu muļķi», «korporatīvo palaistuvi» un «sūda gabalu».

Tikmēr zviedru kopimists Gersons, kura tēvs ir ebrejs, bet mamma kristiete, uzsver, ka viņa baznīca politikā savas rokas nesmērēs. Viņš gan atzīst, ka reizēm robeža starp politiku un reliģiju ir diezgan gaistoša.

«Paskatieties, kas notika Amerikā Republikāņu partijas prezidenta kandidāta priekšvēlēšanu laikā vai kas notiek Tuvajos Austrumos!» saka Gustavs Nipe, vēl viens kopimisma baznīcas līdzdibinātājs. Viņš ir studējis ekonomiku un tagad sabiedriskā kārtā pilda gan kopimisma baznīcas priekšsēdētāja pienākumus, gan vada Zviedrijas Pirātu partijas jauniešu nodaļu. Nipe, kura vecāki ir aktīvi kristieši, uzsver, ka jaunās baznīcas uzdevums nav reklamēt nelegālu failu apmaiņu, bet gan iestāties par to, ka dalīšanās ar informāciju ir svēta lieta.

«Es to uztveru kā teoloģisku remiksu,» piebilst Gersons. «Kristieši aizņēmās idejas no jūdaisma un attīstīja kaut ko jaunu. Līdzīgi rīkojās arī musulmaņi. Mēs esam daļa no šīs tradīcijas.»

Valdības acīs šī tradīcija, šķiet, nekādas problēmas nerada, kamēr vien jaunās baznīcas locekļi nenodarbojas ar likumu pārkāpšanu.

«Mūsu atbildība ir reģistrēt reliģiskas kopienas, kas izpilda zināmus kritērijus,» skaidro valdības aģentūras amatpersona Mareta Grondāla. «Mūsu uzdevums nav analizēt to, kā šīs kopienas izpaužas praktiski.» Par oficiālu reliģiju var kļūt tad, ja šai ticības kopienai ir sava harta, ja tā ievēlē valdi un maksā aptuveni 40 latu nodevu gadā. Kopimistu reģistrēšanas iesniegums tika divreiz noraidīts, jo tajā bija tehniskas neprecizitātes, bet, kad tās novērsa, baznīcai tika dota zaļā gaisma.

«Valdība nevar un nedrīkst iejaukties cilvēku uzskatos un reliģiskajā pārliecībā,» saka Grondāla. «Tas būtu ļoti riskants precedents.» Tajā pašā laikā valdība ir gatava rīkoties, ja cilvēki pārkāpj likumu.

«Tiek pieķerts arvien vairāk un vairāk cilvēku, kas nodarbojas ar failu apmaiņu. It īpaši pēdējā gada laikā,» atzīst Anna Troberga no Zviedrijas Pirātu partijas, kas apvieno 8500 biedru. «Lielās filmu kompānijas un lielās mūzikas ierakstu kompānijas vēlas, lai kāds beidzot tiktu arī notiesāts un būtu kā bubulis citiem.» Tajā pašā laikā ir pavisam maza varbūtība, ka kāds tik tiešām tiks reāli sodīts. «Ir lielāka varbūtība kļūt par zibens upuri, nevis tikt notiesātam,» saka Troberga. Tiek lēsts, ka nelegālas lejupielādes iespējas ir izmantojuši divi miljoni zviedru.

Lai vai kā, bet tiesībsargājošo iestāžu cīņa pret nelegālu failu apmaiņu Eiropā pastiprinās, un izskatās, ka to nespēs apturēt pat jaunas lūgšanas. Pērn WikiLeaks nopludinātajā diplomātiskajā sarakstē varēja lasīt, cik detalizēti ASV ir instruējusi Zviedrijas valdību novērst autortiesību pārkāpumus. Šāgada maijā tiesa Nīderlandē pieprasīja interneta pakalpojumu sniedzējiem sākt bloķēt nelegālo failu apmaiņas vietni Pirate Bay, vai arī rēķināties ar iespaidīgiem sodiem. Šis pats tiesas spriedums paredz, ka nīderlandieši nevar pieslēgties, piemēram, Pirate Bay dvīņu lapai citā valstī. Līdzīgu lēmumu šāgada aprīlī pieņēma arī Lielbritānijas Augstākā tiesa.

Zviedru kopimists Nipe to uzskata «par sava veida inkvizīciju – kā cilvēku dedzināšanu».

Savukārt Troberga (38), kas agrāk bija menedžere iespieddarbu industrijā, bet kopš 2008.gada vada Zviedrijas Pirātu partiju, norāda, ka viņa nav kopimiste. «Esmu agnostiķe.» Un tūlīt pat gan piebilst, ka jaunā baznīca ir «ļoti interesanta». Dažiem cilvēkiem varbūt šķiet, ka «viņi tikai vēlas paironizēt par reliģiju, taču patiesībā viņi pievērš uzmanību interesantiem jautājumiem».

Ne visi zviedri piekrīt kopimisma dogmai, ka informācija tiecas būt brīva un neatkarīga no autortiesību ierobežojumiem, tomēr viņi atbalsta jaunās grupas centienus meklēt jaunus informācijas apmaiņas veidus.

«Protams, ir svarīgi samaksāt par to, ko jūs lejupielādējat,» saka Dženifera Halberga (32), kas nupat ieguvusi maģistra grādu uzņēmējdarbībā un meklē darbu. Viņasprāt, ja kopimisti atradīs jaunu ceļu, kā māksliniekus un rakstniekus atalgot par viņu darbu, bet failu apmaiņa tomēr notiks par velti, tad «viņi būs pelnījuši Nobela prēmiju».

Kopimisma dogmas
1. Visa informācija visiem
2. Informācijas meklēšana ir svēta
3. Informācijas apmaiņa ir svēta
4. Kopēšanas akts ir svēts

Zviedru kopimisma baznīcas mājaslapā ir norāde, ka līdzīgas reliģiskas kopienas nodibinātas vēl 12 valstīs, to skaitā arī Latvijā. Kā saziņas kontakts ir norādīta Inbox e-pasta adrese, taču uz to adresētās vēstules tiek atsūtītas atpakaļ.

Elektrība «sit» biznesam

Posted on oktobris 3, 2012 by - Tēma

Kāpēc galvenie elektrības patērētāji – uzņēmumi – par enerģiju Latvijā spiesti maksāt vairāk nekā citās reģiona valstīs?

Kad pirms pāris nedēļām parādījās ziņas, ka Latvenergo bijušos vadītājus KNAB tur aizdomās par astoņu miljonu eiro kukuļu saņemšanu, un tviterī sākās pukošanās par to ietekmi uz elektrības cenām, Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce ierakstīja: «Elektrība Latvijā ir lēta, nevis dārga.» Mīts par lētu elektrību Latvijā ir tik spēcīgs, ka tā varā dzīvo pat cilvēks, kurš elektroapgādes uzņēmumā Latvenergo īsteno īpašnieka – valsts – tiesības. Realitātē uzņēmumi Latvijā jau gadiem par elektrību maksā vairāk nekā kaimiņos un par dārgu uzskatītajā Skandināvijā. Piemēram, valsts lielākais kokrūpniecības eksportētājs Latvijas finieris sarēķinājis, ka tā elektrības izmaksas ir par 50% lielākas nekā konkurentam Zviedrijā.

Ir gan Latvijā patērētāju grupa, kura uz Eiropas valstu fona patiešām par elektrību maksā uzkrītoši zemu cenu – tās ir mājsaimniecības. Taču mājsaimniecības patērē tikai vienu ceturto daļu no visas elektroenerģijas, bet pārējās trīs ceturtdaļas – uzņēmumi, un to elektrības izmaksas tā vai citādi atstāj ietekmi uz visiem iedzīvotājiem, kuri tāpēc vai nu saņem mazāku algu vai maksā vairāk par šeit ražoto pārtiku.

Eurostat dati rāda – jo vairāk elektrības uzņēmumi Latvijā patērē, jo tās cena ir lielāka, salīdzinot ar tāda paša apjoma industriālajiem lietotājiem citur Eiropā. Piemēram, vidēja maizes ceptuve vai piena ražotne 2011.gadā Latvijā par elektrību, neskaitot PVN, maksāja vairāk nekā Igaunijā, Lietuvā un jebkurā no Skandināvijas valstīm. Šī cena ir mazliet zemāka par vidējo rādītāju ES, taču lielākiem patērētājiem, piemēram, vērienīgākiem būvmateriālu ražotājiem tā jau sasniedz vai mazliet pārsniedz vidējo ES cenu. Pēc Energy.eu apkopotās informācijas, 2012.gadā Latvija statistikas tabulā izskatās mazliet labāk – Lietuva un Dānija elektrības dārdzības ziņā ir pakāpusies augstāk.

Analizējot cenas struktūru, redzams, ka pie vainas nav nedz «zaļā» enerģija, kurai atbalstu šī valdība ir iesaldējusi, nedz brīvais elektrības tirgus. Daudz būtiskāku iespaidu uz rēķiniem ir atstājuši regulēti pasākumi – tīkla tarifi un subsīdijas elektrības ražošanai no gāzes, galvenokārt Rīgas TEC stacijām. Piemēram, nelielam rūpniecības uzņēmumam 35% no kopējā rēķina veido elektrības transportēšanas izmaksas, 34% – elektrības cena, nepilnus 3% – atbalsts zaļajai enerģijai, bet vairāk nekā 9% – atbalsts elektrības ražošanai gāzes koģenerācijas stacijās, kas vienlaikus ražo elektrību un siltumu. Pārējo rēķinu veido maksa par strāvu un PVN.

Augsti tīkla tarifi
«No finansiālajām analīzēm var secināt, ka pēdējos piecos gados elektrības rēķinus palielināja nevis elektrības cenas, bet pārvades un sadales tarifi,» saka enerģētikas konsultants Juris Ozoliņš. 

«Nevaru spriest, kā tas ietekmēja pakalpojumu kvalitāti un drošību. Šis ir arī laiks, kad Latvenergo koncernam radās ievērojama peļņa, ko dividendēs saņēma īpašnieks. Aptuveni 5% no patērētāju gala maksājuma aizgāja valsts budžetā,» sarēķinājis Ozoliņš.

«Tīkla tarifiem jābūt tik lieliem, lai segtu izmaksas. Augstsprieguma tīkls un Sadales tīkls iepriekš strādāja ar zaudējumiem,» nepieciešamību celt meitasuzņēmumu piemērotos tarifus pamato Latvenergo valdes loceklis Uldis Bariss. Šis ir arguments, ar kuru elektrības cenu kāpumu attaisno arī Latvenergo īpašnieks Ekonomikas ministrija (EM) un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK). Pašlaik tīkla tarifi Latvijā ir vieni no augstākajiem reģionā, un «tie nekad nebūs zemāki kā vidēji ES, ja vien nesamazina tīklu pārklājumu, kas tagad ir blīvs», brīdina ministrijas valsts sekretārs Pūce.

Tarifu augsto līmeni visi kā viens pamato ar iedzīvotāju zemo blīvumu un salīdzinoši mazo elektrības patēriņu, kas sadārdzina vienas kilovatstundas transportēšanas izmaksas. Patēriņa kritumu krīzes gados (par 4-8%) Sadales tīkls minējis kā vienu no iemesliem tarifu celšanai pērn, skaidro SPRK padomes loceklis Rolands Irklis. 

Kā vēl vienu tarifu pieauguma iemeslu min nepieciešamību uzlabot tīklu kvalitāti, kas ir zema, jo 90.gados investīcijas tajos bijušas niecīgas. Jautājums, vai, maksājot vairāk par tīkliem, patērētājs ir ieguvis labāku pakalpojumu, Barisu saērcina: «Šo problēmu nevar atrisināt nākamajā dienā pēc tarifu palielināšanas. Būtisku uzlabojumu var plānot nākamajos 10-20 gados.» 

Arī elektrības piegādes pārtraukumu statistika ir Latvijas patērētājam nelabvēlīga – klienti Latvijā neplānoti bez elektrības paliek krietni ilgāku laiku nekā kaimiņvalstīs, un pēdējie gadi uzlabojumu tendenci neuzrāda (ko gan ietekmēja dažādas dabas stihijas). Savukārt Ozoliņš vērš uzmanību, ka Doing Business reitingā, kas vērtē, cik viegli dažādās valstīs ir veidot biznesu, elektrības pieslēgumu iegūšana Latvijā joprojām tiek novērtēta kā sarežģīta, lai arī šāgada reitingā vērtējums uzlabojies. Līdz ar to patērētājs pašlaik faktiski par elektrības tīkliem maksā dārgi, cerot, ka nākotnē elektrības piegādes kvalitāte būs labāka.

Pēc Latvenergo sniegtās informācijas, ieguldījumi tīklos tieši pēdējos gados ir būtiski auguši – 2010.gadā ieguldīti 26 miljoni latu, pērn nepilni 46 miljoni, bet šogad kopumā plānoti 65 miljoni latu. Par šiem līdzekļiem gaisvadu elektrolīnijas tiek nomainītas ar kabeļu līnijām, modernizētas transformatoru apakšstacijas un dispečervadības sistēmas, elektrolīniju trases attīrītas no bīstamiem kokiem. Bariss apgalvo, ka tīklos investē visu no tarifu pieauguma iekasēto naudu un vēl vairāk – šiem mērķiem līdzekļus arī aizņemoties. EM un regulators uzslavē Sadales tīklu par šāgada jaunievedumu – iespēju saņemt atpakaļ maksu par pieslēgumu, ja uzņēmums izmanto pietiekami daudz elektrības.

Paceļot tarifus, nav vērtēts to iespaids uz uzņēmumu konkurētspēju un patērētāju spēju rēķinus nomaksāt. Pūce to sauc par operatīvās darbības lēmumu, kura pieņemšanā īpašnieks neiesaistās, savukārt Irklis norāda – regulators pārbauda izmaksu ekonomisko pamatotību, un tam nav likumisku tiesību vērtēt «sociāli politiskos aspektus». 

Viņš gan nepiekrīt, ka regulators faktiski patērētāju nav spējīgs aizsargāt, un min piemēru – Sadales tīkls gribējis vēl augstāku tarifu, prognozējot nepamatoti lielu patēriņa samazinājumu, ko SPRK nav akceptējusi. Te jāpiebilst, ka Administratīvā apgabaltiesa, šogad lemjot par mājsaimniecību tarifu atcelšanu, regulatoram ir pārmetusi formālu tarifā ietilpstošā tirdzniecības pakalpojuma izmaksu pārbaudi, neiedziļinoties Latvenergo ieniegtajos skaitļos. Irklis gan norāda, ka to pašu secinājumu nevar attiecināt uz tīkla tarifiem, kuriem ir citāda apstiprināšanas kārtība.

Lielākās subsīdijas gāzei
Otra elektrības cenu sastāvdaļa, kas pēdējos gados augusi, ir piemaksas par elektroenerģiju, kas saražota no atjaunojamajiem resursiem un gāzes koģenerācijas stacijās (formāli to sauc par obligāto iepirkumu). Pretēji populārajam uzskatam, ka mēs dārgi piemaksājam par zaļo enerģiju, trīsreiz lielāku daļu rēķinos aizņem subsīdijas par elektrību, ko saražo no gāzes. Uz vienu vienību atbalsts zaļajai enerģijai ir lielāks, taču tās apjomi absolūtos skaitļos ir nesalīdzināmi mazāki. 

«Būtiska ietekme uz cenu ir bijusi finansiālajam atbalstam lielajiem TEC,» saka Ozoliņš. Viņš norāda, ka, piemēram, šovasar, beidzoties apkures sezonai, TEC elektrību ražoja ļoti maz, līdz ar to atbalsta ieviešana nav attaisnojusies. Ar to cerēja paaugstināt koģenerācijas staciju konkurētspēju, taču faktiski tas nav noticis – gāzes cenas ir tik augstas, ka elektrību importēt ir lētāk. Savukārt no Latvenergo viedokļa, kā vērtē Ozoliņš, tie ir droši ieguldījumi, jo atbalsta mehānisms nodrošina investīciju atdevi, neatkarīgi no TEC noslodzes.

Secinājumam par atbalsta nelietderīgumu gāzes stacijām nepiekrīt Bariss – TEC vairo apgādes drošību. «Ja nebūtu TEC, šovasar patērētājiem būtu elektroenerģijas piegādes ierobežojumi,» viņš norāda uz tehniskiem iemesliem, kuru dēļ nebija iespējams elektrību importēt no Krievijas. Ozoliņš atbild – tas bija netipisks gadījums un ilga tikai dažas dienas, «kad TEC-2 piepūta vaigus ar gandrīz pilnu jaunā bloka jaudu».

«Pieķersimies arī gāzei – redzēs, ko man tas politiski maksās,» saka ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts (RP), pēc kura iniciatīvas vasaras beigās ieviesa moratoriju zaļās enerģijas attīstībai. Pavļuts aizstāv šo soli, jo, īstenojot visus projektus, kuriem izsniegtas atļaujas, atbalsta lielums zaļajai enerģijai var kļūt lielāks nekā gāzei. (Industrijā gan uzskata, ka tas ir nereāls scenārijs, jo daudzas atļaujas saņēmušas personas, kurām nav kapacitātes projektus īstenot.) Kādas pārmaiņas gaida elektroenerģijas ražošana no gāzes, pašlaik nav zināms. Pavļuts sola izvērtēt visas iespējamās izvēles. 

Gaidāms, ka obligātā iepirkuma komponente elektrības cenā turpmākajos gados augs, jo atbalstāmās enerģijas būs vairāk, tajā skaitā nākamgad plānots nodot ekspluatācijā TEC-2 otro bloku. Precīzu tā ietekmi uz cenu prognozēt nav iespējams, jo, kā skaidro SPRK, patērētājs maksā starpību starp tirgus cenu un atbalstāmās enerģijas iepirkuma cenu, kas savukārt atkarīga no gāzes cenas. (Bariss prognozēja, ka gāzes cena kritīs, elektrības tirgus cena augs, līdz ar to obligātais iepirkums nemainīsies, taču tā ir netipiska prognoze.)

«Man grūti iedomāties, ka vidējā termiņā (līdz 10 gadiem) elektroenerģijas cenas varētu samazināties – patērētājiem ir jāuztur jau uzceltā sistēma, vai tā strādā, vai ne. Importētā elektroenerģija var tikai piedāvāt tirgus cenu,» prognozē Fizikālās enerģētikas institūta pētnieks Gaidis Klāvs, kurš kopā ar kolēģi Jāni Reķi ir modelējuši Latvijas enerģētikas attīstību. Secinājumi ir TEC neglaimojoši – ņemot vērā autoritatīvu institūciju prognozētās gāzes cenas, elektrības ražošanai no gāzes tiek paredzēta vāja konkurētspēja. Modelēšanas rezultāti parādīja, ka no izmaksu viedokļa optimālā variantā gāzes lomai Latvijā ir jāsamazinās, to aizstājot ar oglēm un biomasu.

Nākotnē vēl lielāks tirgus
«Jā, tas mani ļoti uztrauc,» skatoties augošās elektrības cenu līknes industriālajiem patērētājiem, saka ekonomikas ministrs Pavļuts. Taču problēmas apzināšanās nenozīmē vienkāršus tās risinājumus. 

Lielie uzņēmumi Latvijā jau vairākus gadus elektrību pērk brīvā tirgū, līdz šāgada beigām tirgū tiks palaisti visi uzņēmumi. Savukārt mājsaimniecībām tarifi vēl tiek regulēti, un brīvā tirgus attiecības tām varētu piedāvāt no nākamā gada septembra. Amatpersonas izvairās apgalvot, ka mājsaimniecību zemie elektrības tarifi pašlaik tiek uzturēti uz industriju rēķina. «Latvija ir izvēlējusies šādu modeli,» saka Pūce, un tā nav neparasta prakse arī citās valstīs, piebilst Ozoliņš. Bariss to dēvē par «nepareizu apgalvojumu», jo gan tīkla tarifi, gan obligātā iepirkuma komponente mājsaimniecībām ir vienādi, savukārt zemāku cenu par pirmajām 1200 kilovatstundām gadā Latvenergo iedzīvotājiem var piedāvāt uz savas peļņas rēķina. (Tiesa savā spriedumā gan secināja, ka vidējais mājsaimniecību tarifs nesedz izmaksas.)

Uz jautājumu, kur tad Latvenergo pelna, Bariss atbild – «tirgū». Aiz šā vārda, visticamāk, slēpjas tie paši Latvijas uzņēmumi. Kā teikts Latvenergo 2011.gada pārskatā, darījumi ārpus Latvijas koncernam nes tikai ceturto daļu no kopējiem ieņēmumiem. Pērn Latvenergo nopelnīja nepilnus 44 miljonus latu, no kuriem 39,9 miljonus izmaksāja dividendēs valstij. «Tas ir abpusēji griezīgs zobens,» par praksi valsts budžetu papildināt ar uzņēmuma peļņu saka Pavļuts. Salīdzinot ar kapitālu, Latvenergo maksātās dividendes ir mazas, un «budžets šīs dividendes ļoti grib». 

Jāuzsver, ka ar normatīvajiem aktiem noteiktais obligātais iepirkums un regulatora apstiprinātais tīklu tarifs ir jāmaksā visiem patērētājiem neatkarīgi no tā, kādu elektrības piegādātāju tie ir izvēlējušies. Tirgotāji var variēt tikai ar pašas elektrības cenu. 

Patērētājiem nedraudzīgas ir ne tikai prognozes par atbalstāmās enerģijas īpatsvaru, bet arī par tīkla tarifu. Tīklu uzņēmumi «savu biznesu veidos tā, lai nebūtu zaudējumu», saka Bariss, bet Pūce nevairās runāt tiešu valodu – «tīklu tarifi tikai augs», ja vien netiek izvēlēta alternatīva atsevišķās teritorijās, kur mazāks patēriņš, samierināties ar zemāku pakalpojuma kvalitāti.

EM pašlaik runā par iespēju lielos rūpniecības uzņēmumus atbrīvot no pienākuma segt obligātā iepirkuma izmaksas, kā tas ir, piemēram, Vācijā. Lēmums vēl nav pieņemts, un tas nenozīmē automātisku obligātā iepirkuma izmaksu pazušanu – tās tiktu pārceltas uz pārējo patērētāju pleciem.

Vienīgās patērētājam labvēlīgās prognozes ir par pašas elektrības ilgtermiņa tirgus cenu. Lai arī tās nav precīzi prognozējamas, visi uzsver, ka elektrības tirgus izveidošanās starp Baltijas un Skandināvijas valstīm, kurās ir pieejama salīdzinoši lēta elektroenerģija, nodrošinās cenu stabilitāti. Tiesa, lai baudītu šī tirgus priekšrocības, vēl jāpaveic priekšdarbi un jāizveido starpsavienojumi starp valstīm vai jāpalielina to jaudas. Kā norāda igauņu enerģijas tirgotāja Enefit valdes priekšsēdētājs Jānis Bethers, «nav dienas, kad Latvijā elektrība būtu lētāka nekā Igaunijā», taču tīklu jauda uz Igaunijas un Latvijas robežas nav pietiekama, lai lēto enerģiju šurp atgādātu. (Zemākas cenas Igaunijā skaidrojamas ar lielu elektroenerģijas piedāvājumu, ko nodrošina vietējie ražošanas apjomi un savienojumi ar Somiju un Krieviju.)

Bethers EM pārmet arī tirgus atvēršanu, neparūpējoties par labu konkurences līmeni. Piemēram, novembrī tirgus tiek atvērts 20 tūkstošiem klientu, taču lēmums par to tika pieņemts tik vēlu, ka tirgotājiem bijuši tikai divi mēneši, lai sagatavotu piedāvājumu. Šī steiga, pēc Bethera domām, lielai daļai uzņēmumu nozīmē risku par elektrību maksāt dārgāk. Proti, labākajā gadījumā puse uzņēmumu pagūs noslēgt līgumus ar tirgotājiem, bet tiem, kas to neizdarīs, būs jāizvēlas pēdējais garantētais piegādātājs – Latvenergo, kura noteiktā cena ir par 10-15% augstāka nekā uzņēmumi maksā pašlaik. «Lietuvā tirgus atvēršanas plāns bija zināms vairākus gadus uz priekšu, patērētājs varēja dabūt 10 piedāvājumus. Latvijā ir tikai pieci elektrības tirgotāji,» uz nepietiekamo konkurenci norāda Bethers. Latvijā elektrību bez Latvenergo un Enefit tirgo vēl viens igauņu uzņēmums Enerģijas avots, lietuviešu izcelsmes BCG Riga un krievu Inter Rao Latvia.

Pūce noraida pārmetumus – cenu pieauguma prognozes viņš dēvē par Bethera «patvaļīgu apgalvojumu», kas nepiepildīsies, un netic tirgotāju nespējai sagatavot piedāvājumu.

Ozoliņš sarunā min, ka cenu pieaugumu nevar nobremzēt, ja paši uzņēmumi uz to nereaģē. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes loceklis Kārlis Šēnhofs pārmetumiem par kuslo reakciju nepiekrīt – sarunas ar EM un Saeimas Tautsaimniecības komisiju notiek. Elektrības cenu pieaugumu jo sevišķi sāpīgi izjūt energoietilpīgie uzņēmumi, piemēram, Liepājas metalurgs vai Valmieras stikla šķiedra.

No Šēnhofa sacītā noprotams, ka labākas energoapgādes vārdā bizness ir gatavs akceptēt augstos tīkla tarifus, taču tas prasa samazināt obligātā iepirkuma komponenti. Pēc zaļās enerģijas pieauguma nociršanas tagad uzņēmēji gaida, ko valdība iesāks ar atbalstu fosilajiem resursiem.

Atvainojiet, mums nav autoritārais režīms

Posted on oktobris 3, 2012 by - Intervija

Augstākās tiesas priekšsēdētāju Ivaru Bičkoviču izjautājam par skaļākajiem skandāliem tiesu sistēmā un četros pilnvaru gados paveikto


Premjerministrs Dombrovskis mums intervijā atzina – tiesu sistēmas nesakārtotība atbaida investorus. Arī globālās konkurētspējas indekss liecina – pēc juridisko un ekonomisko strīdu risināšanas efektivitātes Latvija ir 117.vietā, Igaunija 4., Lietuva 77. Kādu atzīmi jūs tagad liktu Latvijas tiesu sistēmai?
Nemēģināšu ielikt konkrētu atzīmi, bet man pilnīgi jāpiekrīt. Augstākā tiesa (AT) viena no pirmajām sāka skandēt trauksmes zvanu par strauji pieaugošo lietu skaitu. Jebkurš biznesmenis, nesagaidot ātru rezultātu strīdu izšķiršanā, jūt [problēmu] materiāli. Neapšaubāmi, tā ir šodienas problēma numur viens.

Kādu risinājumu piedāvājat?
Baidos, ka neviens nenosauks vienu brīnumlīdzekli. Vienkāršākais būtu palielināt tiesnešu skaitu. Par AT varu teikt, ka otro gadu strādājam vislielākajā skaitā Latvijas vēsturē – 50 tiesnešu. Protams, tas ir ekstensīvās attīstības ceļš, ne intensīvās. Audzēt [tiesnešu skaitu] nepietiekama finansējuma apstākļos – tas nav diez cik prātīgi, jo šī situācija tomēr ir pārejoša.

Pamatproblēma ir procesuālās tiesības. Dažādos forumos profesionāļi pamatoti runā, ka Latvijas tiesāšanās procedūras ir pārlieku smagnējas, sarežģītas.

Ko esat darījis, lai padarītu tās efektīvākas?
AT ļoti aktīvi iesaistās likumu izstrādes darba grupās, nākusi ar iniciatīvu paplašināt to lietu kategoriju, kuras var skatīt rakstveida procesā, kas ir ātrāk un lētāk. Daļa mūsu ierosinājumu jau ir pieņemti, daļa atrodas izstrādes stadijā, daļa parlamentā.

Nepalielinoties tiesnešu skaitam, lietu skaits no 80 tūkstošiem 2007.gadā ir pieaudzis līdz 120 tūkstošiem 2011.gadā. Tāpēc apsveicama lieta ir tiesu atslogošana no lietām, kuras var skatīt kāds cits. Piemēram, bezstrīdus laulības šķiršana nodota notāriem, mēs atbalstām mediācijas [jeb strīdu brīvprātīgu risināšanu].

Kad situācija tiks sakārtota?
Es nevaru noteikt Saeimas dienas kārtību. Redzu, ka pašlaik straume ar likumu grozījumu priekšlikumiem ir lielāka nekā Saeimas spēja tos pieņemt.

Piemēram, kavējas grozījumi administratīvajā procesā. Tas pats ar atteikšanos no [tiesas kontroles pār] uzraudzības sūdzībām un protestiem. Mēs ar ģenerālprokuroru jau pagājušā gada nogalē vienojāmies, [ka to pilnībā nodod prokuratūras kompetencē], diemžēl līdz pat šodienai jautājums tiek skatīts [Saeimā].

Vai jaunā tiesnešu kvalifikācijas vērtēšanas kārtība būs pietiekami stingra, lai panāktu kvalitātes uzlabošanos?
Vajadzētu būt efektīvākai, pretējā gadījumā šai reformai nebūtu jēgas.

Pašlaik mums ir [tiesnešu] kvalifikācijas klases, kas ir diezgan formāla lieta. Ideja ir atteikties no kvalifikācijas klasēm, bet saglabāt periodisko pienākumu nokārtot atestāciju. Pamatlieta – atestācijai jāatspoguļo reālā situācija. Tā ir būtiskā atšķirība starp to, ka laika tecējumā [pēc vecās sistēmas] aug kvalifikācija, bet šeit [pēc jaunās sistēmas] neaugs nekāda kvalifikācija, cilvēkam jāpierāda sava kompetence.

Vai atbalstāt, ka vērtēšanā iesaistās arī citu juridisko profesiju pārstāvji?
Tas nav paredzēts. Likums paredz, ka to darīs tiesnešu kvalifikācijas kolēģija, kuru mēs ievēlējām pagājušā nedēļā, [un tajā ir tikai tiesneši].

Taču ministrs izteicās – lai padarītu vērtējumu objektīvāku, būtu jāiesaista citi juristi.
Nenoliegšu šādas diskusijas nepieciešamību, tikai paturēsim prātā – runa ir ne par uzvedību, ne par ētiku, bet kvalifikāciju. Jaunās kārtības pamatā bija arguments, ka tiesneša kvalifikāciju nevar vērtēt ne vēsturnieks, ne filozofs, [tāpat kā] ārsta kvalifikāciju nevar vērtēt skolotājs, jurists.

Pēc kādiem kritērijiem jāvērtē tiesneša profesionalitāte un reputācija? Piemēram, vai laba reputācija ir tiesnesim Gencam, kuru pēc «tiesu ķēķa» sarunām atbrīvoja no amata, bet jūsu laikā iecēla par civillietu departamenta vadītāju? Vai tāda ir tiesnešiem Strazdam un Buividei, kas iesaistīti nesenajā skandālā ar viltus darbiniekiem Zemgales priekšpilsētas tiesā un tagad slimo?
Man jāsaka, jums tāda druscīt tendencīte… 

Kas tieši ir tendenciozi?
Visu to salikt vienā katliņā.

Sāksim ar profesionalitātes kritērijiem – trīs galvenie?
Tiesneša pieņemto lēmumu likumība, pamatotība, prasme argumentēt savu lēmumu, lai tas būtu pareizs.

Kā ar reputāciju?
Protams, uzvedībai jābūt ētiskai. Te varam citēt visu tiesnešu ētikas kodeksu – ne tieši, ne šķietami viņa uzvedība nevar radīt pārliecību vai pat aizdomas par neobjektivitāti.

Vai šiem uzskaitītajiem kritērijiem atbilst tiesnesis Gencs?
Tiesnesis Gencs. Lai tiesnesis vairs nebūtu tiesnesis…

Vai viņš atbilst šiem kritērijiem?
Es domāju, ka atbilst.

Vai tiem atbilst tiesneši Strazds un Buivide?
Man nav informācijas par to. Tās ir citu līmeņu tiesas. Esmu lasījis informāciju masu medijos, tas ir vienīgais avots. Kā saprotu, KNAB ir aizdomas par kaut kādu rīcību. Ja šāda rīcība patiešām ir bijusi, tā, protams, ir absolūti nosodāma lieta.

Jūs ar Strazdu šo jautājumu pārrunājāt?
Nē, protams.

Vai nu tā būs, ka tikai lasījāt medijos. Tieslietu padome arī skatīja Strazda disciplinārlietu.
Tieslietu padome nav skatījusi [disciplinārlietu]. Padome izskatīja tiesneša Strazda iesniegumu atbrīvot viņu no darba sakarā ar veselības stāvokli. Konstatēja, ka veselības problēmas apliecinošu argumentu nav tik daudz, un nedeva piekrišanu.

Vai jums nebija sevi jāatstata no šīs lietas skatīšanas, jo tieši Strazda kungs bija tas, kurš savulaik skatīja jūsu tā saukto VDK lietu. Vai jūs nebijāt interešu konfliktā?
Nekādā mērā. Vēlreiz atkārtošu – Tieslietu padome nav skatījusi jautājumu [par disciplinārlietu]. Viņa paša iesniegums par atbrīvošanu no amata un disciplinārā iespējamā atbildība – tam nav nekāda sakara. Es drīkstēju skatīt jautājumu par tiesneša iespējamo atbrīvošanos no amata.

Vai ir taisnīgi, ka disciplinārlieta netiek ierosināta? Tieslietu ministrs vērsās ar lūgumu ierosināt…
Precizēsim. Disciplinārlieta ir ierosināta, to ierosināja ministrs. Ministrs lietu nosūtīja izskatīšanai tiesnešu disciplinārkolēģijai. Tā, uzskatot, ka viens lēmums par lietas ierosināšanu nav pietiekams materiālu kopums, [nosūtīja šo lietu atpakaļ ministram ar lūgumu novērst trūkumus]. Ja kaut kas tiek apgalvots, tad ir jāpieliek otrs dokuments, trešais vai piektais, kas to apstiprina.

Kādus dokumentus vajadzēja?
Tad jums ir jārunā ar tiesnešu pašpārvaldes institūcijas vadītāju, [AT priekšsēdētāja vietnieku Pēteri Dzalbi].

Bet kā ir jūsuprāt?
Mēs runājam par disciplinārlietu. Tieši tāpat kā nevar nevienu cilvēku notiesāt tikai uz apsūdzības raksta pamata krimināllietā, ir jābūt pierādījumiem. Kāpēc tad tiek ierosināta disciplinārlieta?

Lai izvērtētu, kas ir noticis.
Nē, nē, nē, nu, pilnīgi aplami, atvainojiet! Amatpersona, kas ir tiesīga ierosināt disciplinārlietu, to dara tikai un vienīgi situācijā, ja viņai ir pārliecība…

Bičkoviča kungs, ir sajūta, ka AT mēģina pasargāt Strazda kungu, un nav saprotams, kādēļ. Jūs varētu paskaidrot?
Es saprotu – vienai [sabiedrības] daļai nav pieņemama disciplinārkolēģijas rīcība. Taču es vēlreiz atgādinu – AT ar disciplinārkolēģiju nav ne mazākā sakara. (Patiesībā disciplinārkolēģijas darbu organizatoriski un finansiāli nodrošina AT, kolēģiju vada AT priekšsēdētaja vietnieks un tajā darbojas pieci AT tiesneši, kā arī divi apgabaltiesu un divi rajonu tiesu priekšsēdētāji un divi zemesgrāmatu nodaļas priekšnieki – red.)

Kā jūs to vērtējat? Ir ierosināts kriminālprocess, bet no tiesnešu vidus ir mēģinājumi pasargāt šo tiesnesi?
Kādi mēģinājumi, par ko jūs runājat?

Par disciplinārlietu.
Bet nav jau disciplinārlietas. Ir lēmums par lietas ierosināšanu, un kolēģija lūdza pievienot šim lēmumam materiālus. Tā ir nevalstiska struktūra, lemj koleģiāli, un AT tur nepiedalās ne padomu došanā, ne lemšanā.

Arī AT priekšsēdētājam ir tiesības ierosināt disciplinārlietas. Mēs paskatījāmies statistiku – Guļāna kungs savā pēdējā darba gadā vien ierosināja piecas disciplinārlietas, jūs visā pilnvaru periodā tikai divas. Kāpēc?
Visos gadījumos, kad esmu uzskatījis par nepieciešamu ierosināt lietu, esmu to darījis. Lietu skaita kritums notika nevis Bičkoviča ievēlēšanas laikā, bet faktiski Guļāna kunga disciplinārkolēģijas vadīšanas pēdējos gados – ja nemaldos, 2006., 2007.gadā parādās kritums no padsmit lietām uz septiņām, astoņām.

2007.gadā ir 17 lietas, tad skaits iet uz leju. Vai tiesneši strādā labāk?
Acīmredzot samazinās gadījumu skaits, kad tiesnesis ir saucams pie disciplināratbildības – kā citādi gan [to] izskaidrot. Atvainojiet, mums nav autoritārais režīms, kur [viss atkarīgs] no AT priekšsēdētāja. Vairāk būtu jāskatās [situācija] uz vietas tiesu priekšsēdētājiem, augstāku instanču tiesu priekšsēdētājiem, tieslietu ministram un arī ētikas komisijai. Ņemot vērā, ka virkne sūdzību saistīta ar ētikas izvērtēšanu, saskaņā ar likumu visdrīzāk sūdzības tiek nosūtītas ētikas komisijai, kura ir tiesīga rosināt lietas. Tā tas darbojas un ļoti labi darbojas. (Saskaņā ar statistikas datiem ētikas komisija nav ierosinājusi nevienu disciplinārlietu kopš 2010.gada, kad tai dotas šādas tiesības – red.)

Viens no tiesu kvalitātes rādītājiem ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi. Aptuveni trešdaļa Latvijai nelabvēlīgo spriedumu ir uz AT sirdsapziņas. Pieļautās kļūdas liecina par paviršību. Piemēram, aizmirst kādu no pusēm uzaicināt uz tiesu. Kā jūs to vērtējat?
Problēma nav tik vienkārša, kā jūs definējāt. Jāsaprot, kas ir [līdzšinējā Latvijas pārstāve ECT] Reines kundze – zaudētājpuses pārstāve, un, beidzoties pilnvaru termiņam, protams, viņai ir kaut kādi argumenti, kāpēc ir zaudētas lietas. Es nevaru piekrist, ka AT pieļauj 30% gadījumos muļķīgas lietas.

Viens piemērs – Podkolzinas lieta. Daļēji politiska (Līdztiesības kandidāti Podkolzinu par valsts valodas prasmes neatbilstību izslēdza no 7.Saeimas kandidātu saraksta), taču šajā daļā spriedums ir daudz mīkstāks par to daļu, kurā ECT secina, ka AT aizmirsa atbildētāju uzaicināt uz tiesas sēdi.
Kāds ir jautājums, mums ir maz laika…

Vai jūs kā AT priekšsēdētājs esat izvērtējis gadījumus, kuros Latvija zaudējusi?
Jā, esmu.

Kā domājat labot situāciju?
Mēs pastāvīgi strādājam ar to. AT tradicionāli vismaz reizi gadā apmeklē Stasbūras tiesu. Katru gadu vismaz reizi [ECT tiesnese] Ineta Ziemele viesojas profesionālai sarunai ar AT tiesnešiem šeit. Šai tematikai būs veltīta rudens lielā tiesnešu konference. 

Vai ar to pietiek, lai šīs paviršības kļūdas vairs nebūtu?
Es nezinu, vai kļūdas nebūs – kurš dos garantiju. Cilvēki mācās no kļūdām. Līdz šim nav bijis tā, ka tiktu konstatēts – spītīgi dara vienu un to pašu, zinot, ka ir bijusi kļūda. Tā ka man ir pamats domāt, ka noteikti turpināsim šo te [mācīšanos].

Vai jūs pats personiski piekrītat attaisnojošam AT spriedumam lietā par Balvu policistiem, kuri viltoja pierādījumus, lai piesegtu kolēģi, kurš dzērumā nobrauca cilvēku?
Es šīs lietas izskatīšanā nepiedalījos. No šādiem jautājumiem atturētos, jo katra lieta prasa iedziļināšanos pierādījumos. Man nav pamata domāt, ka šāds nolēmums ir tapis pretēji likumam vai nebūtu balstīts uz savāktajiem pierādījumiem.

Lietas pret tā sauktajām lielajām zivīm Lavijā tiek iztiesātas gadiem, piemēram, Lemberga lieta, digitālgeita. Jūsuprāt, vai tā ir nelabvēlīga apstākļu sakritība vai arī apliecinājums sistēmas vājumam?
Ne viens, ne otrs. Tas ir apliecinājums lietas komplicētībai un apjomam.

Viena no lietām, kas varētu ietekmēt tīri tehniski, – AT ir atbalstījusi Šveices valdības finansētu projektu, kurā visas Latvijas tiesu zāles tiek aprīkotas ar audio un video sistēmām. Tas neapšaubāmi atvieglos un paātrinās [procesu]. Ticiet man, neviena tiesa nav ieinteresēta vilkt un atlikt lietas.

Viens no iemesliem lietu atlikšanai – advokāti ir ļoti slimīgas profesijas pārstāvji. Ir tiesneši, pie kuriem advokāts, pat slims būdams, ies uz tiesu, bet ir tiesneši, kuriem advokātu sekretāres var piezvanīt pāris minūtes pirms tiesas, un sēdi atliek. Kāpēc ir tāda atšķirība?
Es nevaru ne noliegt, ne apstiprināt jūsu apgalvojumu, kas ietverts šajā jautājumā, varu teikt savu redzējumu. Mēs apskatījām Krimināllietu tiesu palātas statistiku, un parādījās, ka no visām atliktajām lietām aptuveni 30% ir atlikti advokātu neesamības dēļ. Pašlaik ministrijas paspārnē tiek strādāts pie elektroniskās dienasgrāmatas izveidošanas. Līdzīgi kā Igaunijā – nozīmējot tiesas sēdi ar konkrētu advokātu, mēs redzēsim, vai netrāpām lauciņā, kas ir jau aizņemts.

Pētot maksātnespējas procesus, saskārāmies ar daudzām lietām, kurās loģiskākais dažādu dīvainību skaidrojums ir korupcija. Kāpēc, jūsuprāt, uzņēmumi pirms maksātnespējas pieteikuma vairākkārt maina juridisko adresi un līdz ar to tiesu, kurai būtu jāskata lieta?
Neesmu iesaistīts šajos procesos, un man nav skaidrojuma. Es nevaru vienkārši atļauties tā filozofēt.

Jūsu kolēģis Genca kungs skatīja sūdzību par to, ka maksātnespējas procesā tiesnesis lēma par savas bijušās priekšnieces lietu, pieņēma viņai labvēlīgus lēmumus. Genca kungs nesaskatīja problēmu. AT arī to akceptē?
Nē, jūs lūdzu pārāk nevispāriniet. Katru lietu skata konkrēti tiesneši. Man ir grūti komentēt konkrētas lietas.

Kā jūs kontrolējat to, lai tiesneši nenonāktu interešu konflikta situācijās?
Precizējiet, lūdzu, ko jūs ar to saprotat.

Kā jūs kontrolējat, lai tiesneši, piemēram, nelemtu par cilvēkiem, kas ir viņiem ļoti labi pazīstami. Jūs nezināt, ko nozīmē interešu konflikts?
Es zinu, ko nozīmē interešu konflikts. Bet tiesas prieksšēdētājs nav pilnvarots šādas kontroles veikšanai. Kādā veidā tas tiek kontrolēts? Vispirms to nosaka likumi. Ja tiesnesis atrodas interešu konfliktā, viņam pašam sevi jāatstata. Lietā iesaistītajām personām ir tiesības pieteikt noraidījumu. Galu galā, tas var beigties ar disciplināratbildību.

Pašlaik ir cita procedūra, lai pret tiesnesi veiktu operatīvās darbības un noklausītos telefona sarunas…
Iepriekšējā kārtība nav mainīta – līdz procesa ierosināšanai jautājums par operatīvajiem pasākumiem [pret tiesnešiem] notiek ar AT priekšsēdētāja vai viņa pilnvarota tiesneša akceptu. Jautājums varētu rasties, jo mums stāv priekšā visas Latvijas tiesu sistēmas reorganizācija – pārejam uz trīs instancēm. AT tiks samazināts tiesnešu skaits, faktiski tā pārvērtīsies par tīro kasācijas tiesu. Līdz ar to rodas jautājums, vai AT Senāts ir tas, kam būtu jādod akcepti šiem operatīvajiem pasākumiem. Pasaulē mēs diezvai atradīsim tādus piemērus.

Nosauciet trīs lietas, kuras savu pilnvaru laikā esat izdarījis, lai stiprinātu tiesiskumu Latvijā. Un, tā kā nekļūdās tikai tas, kas neko nedara, kādas ir arī būtiskākās kļūdas?
Nelikšu sev atzīmes, to var novērtēt no malas. 2008.gada rudenī uzreiz pēc manu pilnvaru sākšanās AT tika samazināts finansējums, pašlaik strādājam ar budžetu, kas ir par 40% mazāks. Samazinājām darbinieku skaitu par 20%. Lietu skaits ir ļoti pieaudzis. Neraugoties uz to, darbs ir darīts pietiekami kvalitatīvi, AT spējusi noturēt augsto latiņu.

Otra lieta – Tieslietu padomes izveidošana, kas novembrī svinēs savu otro dzimšanas dienu.

Trešais – lielā mērā būšu atbildīgs, lai AT strukturālā reforma norisinātos ar minimāliem zaudējumiem tiesnešiem. Visi 50 tiesneši ir pietiekami augsta līmeņa profesionāļi, un likvidēt divas piektdaļas – mēs Saeimā un ministrijā domāsim, kā pakāpeniski šo reformu realizēt. Tā nav tikai AT problēma,  jo lietu skaits pieaugs rajona tiesās, apagabaltiesās. Neapšaubāmi esam ieinteresēti, lai AT nemazinātos iespēja ietekmēt vienotas tiesu prakses veidošanu Latvijā.

Un kļūdas?
Nedomāju, ka [ir] fatālas kļūdas, kas novedušas pie smagām sekām.

Kā vērtējat grozījumus Kriminālprocesa likumā, kas ļauj pievienot papildu pierādījumus tiesas procesa gaitā?
Atturēšos no šāda jautājuma. Ļausim, lai parlaments strādā. Neviens tiesnesis nepriecāsies, ja deputāts viņam palīdzēs rakstīt spriedumu, tāpat ir virkne Eiropas zemju, kur absolūti korekti pret abiem pārējiem varas atzariem [tiesas norobežojas] – tu neraksti manu spriedumu, es nerakstu tavu likumu. Pieņemsit likumu, es ar to strādāšu.

Izkapts ēnā

Posted on oktobris 3, 2012 by - Analīze

Latvijā pēdējos gados pasliktinājusies pēcoperāciju mirstības statistika, savukārt kopumā dzīvību zaudējušo skaits uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju mūsu valstī ir uz pusi lielāks nekā vidēji ES

Viens raksts starptautiskā medicīnas profesionāļu izdevumā izraisīja vētru Latvijā – mediķi aizstāvējās, pacienti uztraucās. Žurnālā The Lancet septembrī publiskotie starptautiska pētījuma rezultāti par pēcoperāciju mirstību 28 Eiropas valstīs lika domāt, ka Latvijā ir katastrofāla situācija – mirst 21,5% izoperēto pacientu. Tūlīt gan sekoja atspēkojumi, ka pētījumā ieviesusies kļūda. Kādi tad ir patiesie Latvijas rādītāji?

Katrs skaita pa savam
Pētījumā apskatītajās dažādu valstu slimnīcās kopā pirms izrakstīšanas nomira 4% pacientu. No Latvijas pētījumā piedalījās trīs slimnīcas, un mūsu rādītājs ir dramatiski augsts tādēļ, ka pētījumā apgalvots: konkrētajā laika posmā (septiņas dienas 2011.gada aprīlī) tika operēti 302 pacienti, no kuriem slimnīcā miruši 65. Tomēr Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) informācija liecina – no trīs slimnīcās attiecīgajā laika periodā operētajiem pacientiem miruši tikai septiņi. Savukārt Latvijas Anesteziologu un reanimatologu asociācijas viceprezidente Iveta Golubovska, kas koordinēja pētījumu Latvijā, atklāj, ka no minētajiem 302 pacientiem patiesībā miruši tikai divi. Viņa pieļauj, ka SPKC norādīto septiņu mirušo skaitā bija pacienti no tādām grupām, kas pētījumā netika iekļautas, piemēram, neiroķirurģija un kardioķirurģija.

Ir lūdza skaidrojumu par notikušo The Lancet redakcijai, un vecākais izpildredaktors Bils Samerskils autoru vārdā sniedza atbildi, kurā uzsvēra – pētījuma datus nevar izmantot kā precīzus mirstības rādītājus tajās valstīs, kurās pētījumā piedalījās mazs slimnīcu skaits. Atbildē teikts, ka autori ir pārliecināti – datu analīzē viņi nekādas kļūdas nav pieļāvuši. Taču nevarot pilnībā noliegt, ka individuālas slimnīcas sniedz neobjektīvus datus, tāpat daži komentētāji pētījumu varot būt kļūdaini interpretējuši. Vienlaikus Samerskils aicina – ja ir iemesls apšaubīt skaitļu patiesīgumu, redaktori labprāt uzzinātu detaļas.

Latvijas mediķi pēc publikācijas sazinājās ar pētījuma organizētājiem. Golubovska stāsta, ka rakstiska atbilde vēl nav saņemta, un pagaidām neviens arī nav pieprasījis datus papīra formātā. Kļūdaini esot vēl vairāku valstu dati, un asociācijas valde nolēmusi – ja atsūtītā atbilde būs neapmierinoša, sekos vēstule The Lancet galvenajam redaktoram.

Slepenā statistika?
SPKC dati liecina, ka stacionārā operēto pacientu mirstība Latvijā 2011.gadā bija 1,47%. Labā ziņa – šis rādītājs ne tuvu nelīdzinās The Lancet konstatētajam, bet sliktā ziņa – pēcoperāciju mirstības līmenis pēdējos gados ir audzis par gandrīz 40%. Operēto skaits pagājušajā gadā bija par 42 tūkstošiem pacientu mazāks nekā 2006.gadā, taču mirušo skaits bija gandrīz tāds pats.

Veselības ministrijā (VM) šo «lēcienu» pamato ar to, ka nozarē no 2008.gada reformu rezultātā tiek samazināts stacionāros veiktā darba īpatsvars un palielināts ambulatorais darbs. Dienas stacionāros veikto operāciju skaits ir mainījies no 25 tūkstošiem 2007.gadā līdz 69 tūkstošiem 2011.gadā. VM pārstāve Egita Pole skaidro – ja dienas stacionāros veiktās operācijas ieskaitītu stacionāra sadaļā, mirstības līmenis nebūtu pieaudzis. Ministrijā arī atzīst, ka «slimnīcās pašreiz nonāk smagākie pacienti», tāpēc procentuāli pēcoperāciju mirstība pieaug.

Saskaņā ar SPKC datiem 39% no pagājušajā gadā dzīvību zaudējušajiem iedzīvotājiem miruši stacionāros, 47% – mājās, tomēr skaitļi neliecina par tiešu saistību ar oprācijām, jo slimnīcās mirušie var (vēl) nebūt operēti, bet mājās mirušie var būt nesen izrakstīti no stacionāra.

Valsts nenodrošina iedzīvotājiem informāciju par to, kurās slimnīcās ir zemākā pēcoperāciju mirstība. SPKC ir dati par konkrētām iestādēm, tomēr centrs tos nesniedz, atsaucoties uz Valsts statistikas likuma 18.pantu, kas paredz, ka statistiskie dati «uzskatāmi par konfidenciāliem», ja ļauj identificēt konkrētas institūcijas, par kurām tie sniegti. Sava statistika ir Latvijas Ķirurgu asociācijai, tomēr dati nav pilnvērtīgi, jo skaitļus iesniegušas tikai slimnīcu ķirurģijas nodaļas un arī ne no visām slimnīcām.

Informāciju var meklēt slimnīcu pārskatos, ja vien tie ir pieejami. Piemēram, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas mājaslapā ir ievietots 2011.gada pārskats, kurā lasāms, ka pēcoperāciju letalitāte stacionārā bija 1,96% un to būtiski ietekmēja augstā pēcoperāciju letalitāte Biķernieku stacionārā, kas saistīta ar pacientu kontingenta izmaiņām pēdējos gados. Savukārt Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas mājaslapā pārskats nav atrodams.

SPKC apkopotie dati par pēcoperāciju mirstību reģionu dalījumā 2011.gadā liecina, ka viszemākais rādītājs ir Rīgas slimnīcām – 1,35%, mazliet sliktāki rādītāji bija Latgales, Pierīgas un Kurzemes slimnīcās, bet augstākā mirstība bija Vidzemes (1,94%) un Zemgales (1,95%) slimnīcās.

Eiropas Savienības lejasgalā
Skumju ainu atklāj Pasaules Veselības organizācijas dati par kopējo mirstību uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju dažādās ES valstīs 2010.gadā. Latvija līdz ar trim citām valstīm atrodas saraksta pašā lejasgalā. Izrādās – mirstības līmenis uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju pie mums aizpērn bija par 56% augstāks nekā vidēji ES.

VM uzskata, ka tam ir vairāki iemesli – gan zemi ienākumi, gan finanšu trūkums veselības nozarei, kas apgrūtina aprūpes pieejamību, gan arī iedzīvotāju zemā motivācija, jo vizītes pie ārsta ir novēlotas. Pole min piemēru ar bezmaksas vēža profilaktiskajām pārbaudēm – tās aptver mazāku cilvēku īpatsvaru nekā citviet, bet iedzīvotāju argumenti saistīti ar laika trūkumu, bailēm un pārliecību, ka viņus tas neskars. Ministrijā uzskata: «Šo situāciju nevar tik ātri labot, tas ir ilgu gadu izglītības darbs par sabiedrības veselību un profilakses nozīmi, ko sākam un varam atļauties kampaņveidīgi pēdējos gados, kā arī veselības izglītība skolās.»