Žurnāla rubrika: Svarīgi

Ieķīlējies

Posted on decembris 12, 2012 by - Tēma

Sācis ar zibenskara cienīgu uzrāvienu, izglītības ministrs Roberts Ķīlis (44) nupat spiests piebremzēt reformu tempu augstākajā izglītībā, jo palicis bez ieročiem. Miljonu izmaksājušais studiju programmu izvērtējums, uz kuru viņš grasījās balstīt lēmumu par valsts naudas sadali augstskolām, izrādījies apšaubāmas kvalitātes, un tā ticamību nu izvērtēs starptautiski auditori. Tikmēr augstskolas turpina apšaubīt paša ministra uzticamību un viņa kritiķu pulkam pievienojies arī premjerministrs. Kas notiks ar reformu?

Mierīgi, pat smaidīgi – tādi augstskolu pārstāvji nav redzēti jau sen. Bet tieši tādi viņi nāk laukā no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) sēžu zāles, kur notikušas pirmās sarunas par valsts budžeta finansējumu nākamajam gadam. Sanāksmes krietni ievilkušās, jo nevienam nav jāsteidzas tālāk uz valdības sēdi – ministrs Roberts Ķīlis nemaz nav klāt, viņam, pēc ārstu atzinuma, pašlaik vispirms jāparūpējas par savu un tikai tad par izglītības sistēmas veselību.

Taču ne jau ministra prombūtne nomierina augstskolu pārstāvjus – drīzāk jau fakts, ka nākamgad ministrija nevienai augstskolai neatņems nevienu latu, kas tiek tērēts apšaubāmas kvalitātes studijām. Ministra skarbais solījums jau no nākamā gada pārstāt finansēt nekvalitatīvās programmas ir jāatliek vismaz uz gadu, un lēmuma pieņemšana par to pašlaik daļēji atrodas pašu augstskolu ziņā.

Tomēr augstskolu miers par budžeta naudas sadali var izrādīties neilgs. Saskaņā ar ministrijas plānu tuvākā pusgada laikā tiks veikta visu augstākās izglītības studiju virzienu akreditācija, un tie, kas netiks galā ar šo pārbaudījumu, izstāsies arī no konkurences par valsts finansējumu.

Budžeta cīņas

Valsts finansējums pašlaik tiek aptuveni trešdaļai visu studējošo. Tā saukto budžeta vietu skaits visās augstskolās ir 30,5 tūkstoši, un valsts kopumā šim mērķim tērē 55,6 miljonus latu gadā. Ministrs Ķīlis uzskata, ka daļa šīs naudas tiek izdota neefektīvi, jo finansējumu saņem ne tikai kvalitatīvas programmas, bet arī vājas.

Tāpēc novembrī ministrija nāca klajā ar bargu secinājumu – no 854 studiju programmām, kuru kvalitāte un ilgtspēja tika analizēta Augstākās izglītības padomes (AIP) paspārnē veiktā izvērtējumā, 162 nav pelnījušas turpmāku valsts budžeta finansējumu, bet vēl 93 programmām jāveic papildu analīze.

Šis ministrijas secinājums bija stipri skarbāks nekā sākotnējais AIP novērtējums, saskaņā ar kuru ilgtspējas problēmas šovasar tika norādītas 55 programmām. Ķīlis apšaubīja AIP vērtējumu, un ministrija nāca klajā ar alternatīvu šo datu analīzi, kas par slēdzamām atzina trīsreiz vairāk programmu.

Tomēr tagad budžeta naudas sadalē netiek ņemts vērā neviens no šiem atzinumiem. «Stopkrānu» norāva pats Ķīlis, kad pētījuma dati nonāca skandāla krustugunīs – augstskolas apšaubīja ministrijas veiktās analīzes korektumu, savukārt vairāki starptautiskie un pašmāju eksperti izteica nopietnas šaubas par AIP pētījuma kvalitāti, un ministrija pat pieļāva, ka dati tikuši viltoti (par to liekot domāt augstskolu pārstāvju un ekspertu liecības par izmaiņām datos pēc to iesniegšanas, kā arī apstāklis, ka ceturtajā daļā programmu vērtējumi ir absolūti identiski ar kādu citu programmu).

Ministrs paziņoja, ka AIP pētījums vispār netiks izmantots budžeta naudas sadalei, kamēr tā ticamību nebūs pārbaudījuši auditori. Šonedēļ auditors ir noskaidrots – par aptuveni 20 tūkstošiem latu analīze līdz 15.janvārim ir jāsagatavo starptautiskajai auditorkompānijai Deloitte.

Taču lēmumi par budžeta naudas sadali 2013./2014. akadēmiskajā gadā tad jau būs pieņemti – ministrija plāno par to vienoties ar augstskolām jau līdz šāgada nogalei. Tāpēc arī ministrijā tagad notiek sarunas, kurās IZM pārstāvji neizvirza priekšlikumus par budžeta vietu samazinājumu, jo, pēc ministra atzinuma, «veikt apjomīgu budžeta pārdali starp augstskolām šogad būtu bīstami». Augstskolu pārstāvji no sēžu zāles nāk ārā visai apmierināti. Asās ministra demisijas prasības pāris nedēļas vairs nav skanējušas.

Tomēr, kaut arī ministra plāns par naudas pārdali starp augstskolām pašlaik nav īstenojies, lemšana par valsts budžeta naudas sadali šogad notiek citādi nekā agrāk.

Augstskolu likums paredz, ka budžeta studiju vietu skaitu augstskolā nosaka ministrs pēc AIP priekšlikuma. Iepriekš sadales projektu gatavoja AIP, taču šoreiz vērsim pie ragiem ķērusies pati ministrija. Ķīlis skaidro – tā kā ministrijā sapratuši, ka AIP lēmumiem tās pašreizējā sastāvā nevar uzticēties, turklāt AIP līdz šim nav izrādījusi interesi par citādu līdzekļu sadali kā tikai pēc vēsturiskā principa, tiešas IZM sarunas ar augstskolām «šķita vienīgais iespējamais risinājums, kā konstruktīvā ceļā panākt līdzekļu pārdali par labu studentu un valsts interesēm». 

IZM Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktors Dmitrijs Kuļšs skaidro, ka priekšlikumi tiek uzklausīti no visām pusēm – darba devējiem, augstskolām, AIP, lobistiem un citiem, bet «ministram ir jāpieņem lēmums». Tikmēr AIP priekšsēdētājs Jānis Vētra joprojām uzsver, ka AIP nāks ar savu redzējumu decembra beigās un nevajagot postulēt, ka ministrijas sarunās ar augstskolām jau tiek pieņemts galīgais lēmums.

Runājot ar augstskolām, IZM tās rosina atteikties no vēsturiskā principa un pēc būtības skatīties uz budžeta vietu sadalījumu augstskolas iekšienē. Kuļšs skaidro, ka studiju programmām tiek vērtēti trīs aspekti: kvalitāte, darba tirgus pieprasījums un specializācija. «Balstoties uz šiem trim pīlāriem, tiks piešķirtas budžeta vietas,» stāsta Kuļšs. Ministrija sarunās prasa augstskolas pašas piedāvājumu un aicina to koriģēt, ja saredz atbilstības problēmas.

Taču, kā minēts, attiecībā uz pro-grammu kvalitāti IZM pašlaik jāpaļaujas uz augstskolu pašu vērtējumu: «Ministrijai patlaban nav instrumentu, lai pateiktu – lūk, mums ir pierādījums, ka šeit nav kvalitātes. Tā ir tā problēma, jo dati ir apšaubīti,» teic Kuļšs.

Sarunu par programmu specializāciju IZM sāk, aplūkojot augstskolas publikācijas Web of Science datubāzē un novērtējot, kuros studiju virzienos to ir vairāk. Savukārt darba tirgus pieprasījuma novērtēšanai ir pieaicināti Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) pārstāvji, kas novērtē, cik atbilstošas ir Ekonomikas ministrijas darbaspēka pieprasījuma prognozes. 

LDDK izglītības un nodarbinātības eksperte Anita Līce formulē darba devēju intereses – svarīgi, lai valsts finansējums aiziet uz stratēģiski svarīgām jomām, kuras jāattīsta vai kur potenciāli būs darbaspēka trūkums. LDDK atbalsta konsolidāciju augstākajā izglītībā, tomēr Līce nekritizē to, ka tagad naudas pārdales notiks tikai augstskolu iekšienē, tieši otrādi – viņa uzsver, ka risinājumi nedrīkst būt vieglprātīgi un reformu formulēšanā jāpanāk arī augstskolu un AIP iesaiste, jo tām izmaiņas būs jāīsteno. «Gadiem ilgi nav bijušas vispār nekādas pārmaiņas, un ir jāsāk. Tāpēc ir svarīga virzība. Pašlaik man izklausās neticami, ka tiks pieņemti kādi ļoti radikāli lēmumi. Nedomāju, ka tas būtu labi – mehāniski risinājumi ir mehāniski risinājumi,» secina darba devēju pārstāve Līce.

Jau ir skaidrs, ka uzlabojumi augstākajā izglītībā būs arī no pašreizējā procesa, augstskolām koriģējot budžeta līdzekļu izlietojumu savā iekšienē. Visticamāk, turpmāk vairs netiks finansētas vismaz tās 55 programmas, kas bija iekļuvušas AIP izvērtējuma zemākajā grupā, jo augstskolas tās jau ir slēgušas vai piekrīt šādam solim. Kuļšs gan atzīst, ka dažas augstskolas runā par atsauksmēm no darba devējiem, ka programma ir ļoti svarīga un jāturpina, bet IZM, visticamāk, šādu pieeju neakceptēs. No programmu slēgšanas gan budžetam nekāda ietaupījuma nebūs, jo līdzekļi tiek pārdalīti augstskolas iekšienē.

Gadījumi, kad kāda augstskola studentu interesēs brīvprātīgi atsakās no savām budžeta vietām par labu citai augstskolai, gan nav izplatīti. Ventspils Augstskola piedāvājusi uz Latvijas Universitāti līdz ar budžeta naudu pārcelt dažas doktorantūras studiju vietas, bet tas arī ir vienīgais piemērs.

Augstskolu pārstāvji sarunas vērtē pozitīvi. «Gandrīz pirmā ļoti konstruktīvā saruna ar IZM darbiniekiem,» pēc tikšanās atzīst Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas rektore Dace Markus. Savukārt Ventspils Augstskolas zinātņu prorektors Aigars Krauze norāda uz problēmu, kas augstskolām šķiet daudz akūtāka par budžeta vietu sadali – valsts finansējums vienai budžeta vietai krīzes laikā ir būtiski samazināts, un pašlaik valsts maksā tikai 85% no tās summas, ko pati aprēķinājusi kā nepieciešamu. To uzsver arī citu augstskolu pārstāvji, taču Kuļšs atgādina – augstākā izglītība nākamā gada budžetā nav saņēmusi papildu finansējumu.

Tā kā naudas jautājums uz laiku pierimis, augstskolas atkārtoti aicina ministru skaidrāk formulēt reformu īstenošanas plānu – Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors studiju un zinātniskajā darbā Andris Teikmanis uzsver, ka līdz šim esot dzirdētas tikai dažas idejas, bet nav skaidri mērķi un resursi to īstenošanai.

Stratēģisku skatu piedāvā Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš, kurš atgādina – Latvijā ir nepieciešama skaidra vienošanās par to, ka studiju jomās, kur ir par daudz augstskolu un tiek sadrumstaloti līdzekļi, jāizvēlas «kristalizācijas centri», kuros attiecīgo nozari attīstīt. Tāpēc Auziņš pašreizējās sarunas ar IZM uzskata tikai par starpposmu: «Man šķiet, ka process virzās vēlamajā virzienā – uz augstākās izglītības sakārtošanu. Ka tas vēl nav nonācis līdz gala mērķim, ir skaidrs.» Nākamo soli IZM jau gatavo. 

Akreditācijas «siets»

Pēc budžeta vietu sadales nākamais pārmaiņu process būs 2013.gadā paredzētā akreditācija. Ja nekvalitatīvas studiju programmas pēc jaunās kārtības netiks akreditētas, arī budžeta naudu tās vairs nesaņems.

Jaunos akreditācijas noteikumus ar grūtībām valdībā izdevās pieņemt 25.septembrī, un saskaņā ar tiem līdzšinējo studiju pro-grammu akreditāciju aizstās studiju virzienu akreditācija.

Praksē tas nozīmēs, ka vienas augstskolas ietvaros vienā grupā tiks – vai netiks – akreditētas visas konkrēta virziena studiju programmas. Piemēram, veselības aprūpes virzienā var būt 15 dažādas studiju programmas, ietverot gan stomatoloģiju, gan ķirurģiju, gan bakalaura, gan maģistra un doktorantūras līmeņa programmas. Augstskolas būs motivētas savas nekvalitatīvās programmas slēgt, pilnveidot vai pievienot citām, jo pretējā gadījumā viena «melnā avs» var sabojāt visa virziena akreditācijas rezultātus.

Lēmumu par studiju virziena akreditāciju pieņems studiju akreditācijas komisija – no tās būs atkarīgs, ar cik smalku sietu studiju programmas tiks sijātas.

Šonedēļ beidzot ir kļuvis skaidrs komisijas sastāvs, un tās priekšsēdētājs būs Kuļšs. Intensīvs komisijas darbs gan, visticamāk, notiks tikai pēc tam, kad būs skaidri Deloitte audita rezultāti un būs zināms akreditācijas organizētājs – IZM grasās izsludināt konkursu, lai atrastu starptautiski atzītu institūciju, kuru pilnvaros praktiski organizēt akreditācijas procesu. Ministrs Ķīlis uzskata – kad tā būs izvēlēta, bažām par nepietiekamu akreditācijas «sietu» nebūs nekāda pamata.

«Akreditācijas komisijai ir milzīga vara,» skaidro Kuļšs. Komisijas pamatsastāvā darbosies pārstāvji no Rektoru padomes, AIP, Zinātnes padomes, Koledžu asociācijas, Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības, Studentu apvienības, kā arī no IZM, LDDK un Tirdzniecības un rūpniecības kameras.

Pašlaik akreditēto programmu skaits tuvojas deviņiem simtiem – uz sešiem gadiem akreditētas 813 studiju programmas, uz diviem gadiem – 74. Akreditācija pēc vecās kārtības ir iespējama vairs tikai šomēnes, bet turpmāk tā būs jāveic pēc jaunajiem nosacījumiem. Lēmumi par studiju virzienu akreditāciju jāpieņem sešu mēnešu laikā, tātad, vēlākais, līdz nākamā gada jūnija beigām.

Tiesa, akreditācijas process ir iekavējies, jo pēc likuma tam bija jāsākas jau septembrī. Tomēr ministrija uzsver – pat ja akreditācija iekavēsies, tas neradīs lielas problēmas, jo akreditācijas termiņš studiju programmām tiks pagarināts līdz brīdim, kad būs pozitīvs vai negatīvs jaunās akreditācijas komisijas lēmums. Vienīgās problēmas ar valsts atzītu diplomu izsniegšanu var būt gadījumā, ja programma ir licencēta, bet nekad nav bijusi akreditēta (tādu nav vairāk par dažiem desmitiem).

Pēc jaunās sistēmas akreditācija būs jānokārto visām programmām. Tomēr paradoksālā kārtā – ja to iepriekšējās akreditācijas termiņš vēl nebūs beidzies, tās būs uzskatāmas par akreditētām un varēs turpināt darbu arī tad, ja jaunā komisija tās atzīs par sliktām. Tomēr publiski zināmā informācija par akreditācijas rezultātiem ļautu pašiem studentiem pieņemt lēmumu par augstskolas izvēli.

Visticamāk, tāpat kā budžeta vietu sadales procesu, arī akreditāciju var negatīvi ietekmēt  problēmas ar AIP izvērtējumu, jo uz tā būtu jābalsta secinājumi par pro-grammu kvalitāti. Tikai pēc gaidāmā audita vispār kļūs skaidrs, vai un kādus izvērtējumā savāktos datus akreditācijas procesā var izmantot.

Noteikumos paredzēts, ka par pētījumā izvērtētajām studiju programmām akreditācijas procesā papildu informācija nav jāsniedz. Kuļšs ieskicē potenciālu scenāriju – ja auditā atklās, ka daļa datu nav ticami, akreditācijā varēs izmantot tos datus, kam var ticēt, iespējams, tie varētu būt ekspertu aprakstošie vērtējumi. Ja komisija uzskatīs, ka pieejamie dati nav pietiekami, augstskolas varēs iesniegt papildu informāciju, un tās atbilstību patiesībai atkal izvērtēs. Tādā gadījumā akreditācijas komisijai gan būs daudz vairāk darba.

Bažas par to, vai komisija spēs laikus akreditēt visus studiju virzienus, jau tagad pauž AIP vadītājs Vētra, ņemot vērā arī to, ka komisijai darbs jāveic bez papildu atlīdzības. Vētra uzskata – ja vēl auditā secinās, ka izvērtējuma dati nav ticami, «tad vienkārši iestājas pilnīga paralīze un krahs». Tiesa, Vētra arvien ir pārliecināts, ka AIP izvērtējuma rezultāti ir «absolūti korekti», un savukārt apšauba ministrijas piesaistītā un apmaksātā audita neatkarību.

«Manā ieskatā šī auditoru piesaiste ir tikai tāpēc, lai neskaidrības padarītu vēl lielākas, nevis lai kaut ko atrisinātu,» komentē Vētra. Ķīlis oponē: «Ja Vētras kungs vai kāds cits vēlas apšaubīt starptautiskas, kvalificētas un prestižas auditorfirmas atzinumu, tad novēlu viņam veiksmi tajā. Manā skatījumā tā ir tikai vāja retorika, baidoties no auditoru atzinuma un mēģinot to laikus diskreditēt.»

Ja audits problēmas AIP izvērtējumā tiešām konstatēs, Latvija no ES var nesaņemt tam iztērēto vienu miljonu latu. Zaudējumi tādā gadījumā rastos valstij, jo AIP tādas naudas nav – to finansē no valsts budžeta, atvēlot padomei aptuveni 67 tūkstošus latu gadā.

Šādā scenārijā augstākās izglītības sektors tā arī paliks bez kvalitatīva pētījuma, jo jaunu izvērtējumu nākamgad nav plānots īstenot. Kuļšs skaidro, ka izvērtējumi ir jāveic regulāri, bet neesot normāli likt augstskolām tik drīz atkal tērēt laiku šādam apjomīgam procesam. Kuļša ieskatā izvērtēšanu varētu īstenot reizi trijos gados. Viņš cer, ka vismaz ārvalstu ekspertu aprakstošos vērtējumus arī pēc audita tomēr varēs izmantot un uz tiem, kā arī akreditācijas rezultātiem varēs balstīt lēmumus par budžeta vietu sadali jau 2014.gadam. Ķīlis arī atklāj, ka ir sāktas konsultācijas ar ekspertiem, to skaitā profesoru Mihailu Hazanu, par veidiem, kā mērīt studiju programmu kvalitāti, lai pēc gada tomēr būtu droša, skaidra un saprotama atskaites sistēma.

Par novērtējuma esamību vai trūkumu gan īpaši neuztraucas paši studenti. Liepājas Universitātes Studentu padomes priekšsēdētāja Elita Medne daudz kritikas velta nesen veiktajam vērtējumam un ir skeptiska par tā reālo pielietojumu: «Ja es gribu studēt, tad tomēr aizbraucu un apskatos vidi, aprunājos ar cilvēkiem. Vai es ietu cauri datiem un skatītos kaut kādus kritērijus, no kuriem varbūt pusi es vēl pat nesaprotu?» Līdzīgi arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes Studentu pašpārvaldes vadītāja Signija Dziļuma norāda uz citām studentu prioritātēm – tiek gaidīts stratēģisks plāns un labāka komunikācija ar studentiem un augstskolu vadību, tāpat nepieciešama labāka zinātniskā, materiālā bāze, jāveicina pasniedzēja profesijas prestižs, jāseko līdzi tam, kādu profesiju pārstāvji valstī nepieciešami.

Politiskais atbalsts

Ķīlis ir definējis, ka reformu rezultātā vismaz vienai Latvijas augstskolai līdz 2020.gadam ir jāiekļūst starp Eiropas 100 labākajām, bet vismaz trim augstskolām – starp pasaules 500 labākajām. Ministra reformu uzstādījumi turpmākajos gados paredz būtiskas izmaiņas augstākās izglītības sektorā. Konsolidācijas rezultātā valsts dibināto augstskolu un koledžu skaitam jāsamazinās uz pusi, plānots mainīt augstskolu pārvaldības modeli, īstenot augstskolu internacionalizāciju, sasniedzot 10% ārvalstu studentu un 5% ārvalstu akadēmiskā personāla īpatsvaru, iecerēts ieviest arī jaunu augstākās izglītības finansēšanas modeli (ministrija tagad gatavojas izsludināt konkursu konkrētu aprēķinu veikšanai).

Ķīlim nav nekādu šaubu, ka augstskolu skaits Latvijā ir par lielu, bet ministrija patlaban gatava izmantot galvenokārt «burkāna» stratēģiju, nākamā gada laikā nodrošinot, ka ES fondu nauda būs pieejama tikai kvalitatīviem un uz konsolidāciju vērstiem projektiem. Konsolidācijas procesu gan varētu stimulēt arī pārvaldības reformas, augstskolām veidojot neatkarīgas padomes, kur vairākums ir darba devējiem un citiem pārstāvjiem no ārpuses.

Vairākumam izmaiņu īstenošanas termiņš noteikts 2014.gada septembrī, taču reformu ieceres jau līdz šim saskārušās ar koalīcijas partneru iebildumiem. Piemēram, augstskolu internacionalizācija un pārvaldības modeļa maiņa iespējama tikai ar likumu grozījumiem, kas jāatbalsta Saeimā. Vairāki deputāti līdz šim kritizējuši iecerētās reformas, un pagājušajā nedēļā pārmetumus Ķīlim izteica arī premjers Valdis Dombrovskis, saasinot publisko retoriku starp Vienotības un Reformu partijas pārstāvjiem, kas tagad viens otru vaino reformu bremzēšanā.

«Kopumā no Vienotības puses neesmu jutis aktīvu atbalstu reformām izglītībā,» komentē Ķīlis. Viņš gaida skaidru lēmumu arī no premjera, kura neseno kritiku novērtējis kā padošanos rektoru spiedienam vai pārpratumu. «Dombrovska kungam būs jāieņem viena vai otra pozīcija. Mēs nevaram tikai runāt, konsultēties un diskutēt. Mums ir sagatavoti lēmumi, kas jāpieņem,» saka Ķīlis.

20.decembrī Saeimā varētu lemt par AIP locekļu apstiprināšanu uz nākamo pilnvaru termiņu. Rektoru padome amatam atkārtoti izvirzījusi arī līdzšinējo AIP vadītāju Vētru, savukārt  IZM kritiski vērtē līdzšinējo AIP darbu un iebilst pret pašreizējo pārstāvju atkārtotu apstiprināšanu. Saeimas balsojums būs indikators koalīcijas noskaņojumam un Ķīļa reformu atbalstam.

Ministrs pats atkārto, ka atrašanās politikā nav viņa pašmērķis un ministra amats ir tikai instruments konkrētu darbu paveikšanai, bez kuriem valsts pilnvērtīga ilgtermiņa attīstība ir neiespējama. «Esmu gatavs pielikt visas pūles, lai par to pārliecinātu partnerus un sabiedrību. Ja atklāsies, ka šos darbus nav iespējams izdarīt, neredzu iemeslu turpināt būt par ministru,» secina Ķīlis.

Mīl latu, lieto eiro

Posted on decembris 12, 2012 by - Analīze

Iedzīvotāji saista latu ar identitāti, bet lielu daļu naudas glabā eiro

Tuvojoties brīdim, kad Latvijai būs jāpieņem lēmums par iestāšanos eirozonā, sarosījušies arī opozīcijas politiķi no Saskaņas centra un Zaļo un Zemnieku savienības, kuri sākuši runāt par iespējamību rīkot referendumu šajā jautājumā. Tas savukārt licis pievērst pastiprinātu uzmanību sabiedrības attieksmei pret eiro.

Jau pirmajā acu uzmetienā ir skaidrs, ka 2012.gadā veiktās aptaujas nenorāda uz milzīgu sajūsmu par pāreju no lata uz eiro. Taču rezultāti ir dažādi, un ne visās aptaujās redzams viennozīmīgs noliegums. Piemēram, augustā Latvijas Bankas pasūtītā aptauja norāda, ka kopumā 59% iedzīvotāju drīzāk vai pilnīgi neatbalsta eiro ieviešanu Latvijā, savukārt novembrī veiktā DNB Latvijas barometra aptauja – ka 50% atbalsta eiro ieviešanu tuvākā vai tālākā nākotnē (skat. grafikus).

Kā norāda gan sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš, gan sociālo pētījumu aģentūras Latvijas fakti vadītājs Aigars Freimanis, aptauju rezultātus nozīmīgi ietekmē pat visai sīkas izmaiņas respondentiem uzdoto jautājumu formulējumos un piedāvātajās atbilžu izvēlēs.

Varbūt tāpēc redzamas atšķirīgas tendences, arī salīdzinot rezultātus aptaujās, kurās tiek uzdoti tie paši jautājumi vairāku gadu garumā.

SKDS jau kopš 2003.gada iedzīvotājiem uzdod jautājumu: «Vai jūs atbalstāt Latvijas pievienošanos eirozonai, t.i., šobrīd Latvijas teritorijā lietotie lati tiktu aizstāti ar eiro naudas vienībām?» Augstākais atbalsta līmenis tika reģistrēts 2004.gadā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, kad 41,1% atbalstīja pāreju uz eiro, 46,5% neatbalstīja, bet 12,4% bija grūti atbildēt. Vēl 2009.gada vasaras beigās, kad finanšu krīze bija pilnā spēkā, atbalsts joprojām bija visai tuvs šim līmenim – 36,7% atbalsta, 50,2% neatbalsta, pārējiem grūti pateikt. Taču kopš tam atbalsts manāmi samazinājies, un tagad tikai 23,1% ir par, 67% pret, bet 9,9% grūti atbildēt.

Savukārt Eiropas Komisijas veiktās Eurobarometer aptaujas, kuras regulāri apzina sabiedrības viedokli par eiro ES dalībvalstīs, uzdod atšķirīgu jautājumu un iegūst ne tikai citus rezultātus, bet arī citu dinamiku.

Jau kopš 2004.gada iedzīvotājiem tiek uzdots jautājums, vai eiro ieviešanas sekas valstī būtu pozitīvas vai negatīvas, un, pēc šīs aptaujas datiem, pozitīvā attieksme pret eiro ieviešanu 2011. un 2012.gadā ir sasniegusi vēsturiski augstāko līmeni – attiecīgi 44% un 43%, kas ir otrais augstākais rādītājs jaunajās ES valstīs pēc Rumānijas.

Situācija kļūst vēl sarežģītāka, ja aplūkojam cilvēku attiecības ar eiro personīgajā dzīvē – gan viedokļos, gan rīcībā. Eurobarometer aptauja rāda, ka Latvijā jau divus gadus cilvēki pārsvarā uzskata, ka viņu personīgo dzīvi eiro ieviešana ietekmētu pozitīvi. Atkal Latvijā šis rādītājs ir otrais augstākais starp jaunajām dalībvalstīm, un Latvija ir viena no tikai trim valstīm, kur pozitīvais vērtējums apsteidz negatīvo.

Izvēle par labu eiro redzama arī rīcībā. Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi bankās glabā pat nedaudz vairāk eiro nekā latus un vairāk nekā 80% kredītu ir ņemti eiro. Zīmīgi, ka arī opozīcijas partiju deputāti, kuri tagad runā par nepieciešamību aizstāvēt latu, savā privātajā dzīvē tomēr dod priekšroku citām valūtām. Kā pārliecinājāmies, izskatot viņu amatpersonu deklarācijas, arī viņi vairāk naudas glabā eiro un dolāros nekā latos, un viens no Saskaņas centra deputātiem, kurš nesen izveidoja lata atbalsta grupu, – Igors Meļņikovs – demonstrē uzkrītošu neuzticību Latvijas nacionālajai valūtai. Kā redzams viņa amatpersonas deklarācijā par 2011.gadu, Meļņikovs bankās glabā nedaudz mazāk par 4000 latiem, bet nedaudz vairāk par 100 000 dolāru.

Sabiedriskās domas pētnieki izvirza divus šīs sarežģītās ainas skaidrojumus. Pirmkārt, gan Freimanis, gan Kaktiņš norāda uz lata kā nacionālā simbola nozīmīgumu. Šie vērtējumi gūst spēcīgu atbalstu Eurobarometer aptaujā, kura 2012.gadā uzrāda, ka Latvijā no jaunajām dalībvalstīm ir augstākais cilvēku īpatsvars (68%), kuri piekrīt apgalvojumam «eiro ieviešana nozīmēs, ka mana valsts zaudēs nozīmīgu daļu savas identitātes», un zemākais cilvēku skaits (31%), kas šim apgalvojumam nepiekrīt.

Otrs skaidrojums ir Latvijā jau tradicionālā neuzticība pret tiem, kas ir pie varas. Negatīva attieksme pret pārēju uz eiro ir tikai viens elements kopējā noraidošajā nostājā. Tomēr gan Freimanis, gan Kaktiņš uzskata, ka šo sabiedrības nostāju var mainīt. Spēcīgākais arguments ir nacionālā drošība. Tā nostrādāja arī 2003.gadā, kad bija jābalso par iestāšanos ES. Ja elite, ne tikai politiskā, bet arī sabiedriskā un kultūras elite, konsolidēsies ap ideju, ka eiro jāievieš, tad atbalsts pieaugs un sabiedrība šo nostāju pieņems. «Kur tad dēsies?» retoriski vaicā Kaktiņš. Tomēr viņš ir noraizējies par šā procesa «pēcgaršu». Ja sabiedrība jutīs, ka viedoklis šajā jautājumā, kas saistīts ar vienu no nacionālajiem simboliem, tai ir uzspiests, tad rezultātā atsvešinātība no valsts un tās vadītājiem var arī pieaugt.

Negrozāmi panti

Posted on decembris 12, 2012 by - Pusdienās

Par eiro ieviešanu jau vienreiz esam nobalsojuši, un otrreiz tas nav jādara, uzskata bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš

Bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju un Turības mācībspēku Aivaru Endziņu tikko izdodas noķert starp lidojumiem uz Briseli un Venēciju. Nupat nosvinējis 72. dzimšanas dienu, viņš joprojām aktīvi darbojas gan Latvijā, gan starptautiski – kā Eiropas Padomes tā sauktās Venēcijas komisijas eksperts sniedz padomus konstitucionālajos jautājumos. Par spēju noturēt Satversmes tiesas neatkarību Endziņš savulaik iemantoja lielu autoritāti, un vēlējāmies viņu uzklausīt par jautājumiem, kas aktuāli saistībā ar Latvijas valsts pamatlikumu. 

Vai Latvijā ir jārīko tautas nobalsošana par eiro ieviešanu? «Mēs par to vienreiz jau esam nobalsojuši – kad stājāmies Eiropas Savienībā,» Endziņa atbilde, sēžot restorānā Neiburgs, ir īsa un tieša. Pēdējā lielajā paplašināšanas kārtā visas jaunās ES valstis apņēmās ieviest eiro, iestāšanās līgumā tas «skaidri un gaiši bija ierakstīts». Līdz ar to ir «galīgi garām» uz eiro ieviešanu attiecināt Satversmes normu, kas noteic, ka būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā izlemjamas tautas nobalsošanā, ja to pieprasa vismaz puse Saeimas deputātu.

Endziņu izbrīna pašreizējā Satversmes tiesas priekšsēdētāja Gunāra Kūtra interpretācija, kurš vēstulē Saeimas opozīcijas partijām «kā Latvijas pilsonis» paudis nostāju, ka tautai ir tiesības izlemt pievienošanos eirozonai. «Satversmes tiesas priekšsēdētājam nav jādod rakstiska atbilde un skaidrojums politiskai partijai,» saka Endziņš. «Ja viņš būtu vienkārši pilsonis – nu, cienīsim pilsoņa viedokli. Bet tiesnesim vai tiesas priekšsēdētājam tas nebūtu jādara, jo sevišķi jautājumā, ko ir iespējams apstrīdēt Sa-tversmes tiesā. Tas ir pilnīgi nepareizi. Faktiski tiek liets ūdens uz musinātāju dzirnavām,» uzskata Endziņš.

Kāpēc bijušais kolēģis Kūtris tā dara? «Vai nu tas saistīts ar to, ka viņam nākamgad beidzas [tiesneša pilnvaru] termiņš, viņš grib doties politikā un attiecīgi veido tam pamatu, vai ko citu – man, atklāti sakot, grūti saprast.»

Lai arī Endziņš savulaik asi kritizēja politikai pietuvinātu cilvēku (Viktora Skudras, Kaspara Baloža, vēlāk arī Vinetas Muižnieces) iecelšanu par Satversmes tiesas tiesnešiem, to nosaucot par mēģinājumu Satversmes tiesu uzspridzināt no iekšpuses, tagad viņš secina, ka, par laimi, tas nav piepildījies, jo «nav tā, ka viņi nepildītu pienācīgi šīs funkcijas». Par neadekvātu viņš vienīgi sauc situāciju, ka kriminālnoziegumā apsūdzētā Muižniece, kuras tiesneša pilnvaras ir apturētas, turpina saņemt pilnu amata algu. 

Nākamnedēļ Satversmes tiesa paredzējusi paziņot spriedumu krievu valodas referenduma kontekstā ierosinātajā lietā, kurā jāizvērtē, vai atsevišķi tautas nobalsošanas likuma panti atbilst Satversmei. Faktiski Saeimas deputāti toreiz Satversmes tiesā vēlējās noskaidrot, vai tautas nobalsošanai ir nododami vēlētāju iniciēti likumprojekti, kuri, viņuprāt, neatbilst valsts pamatlikumam. Endziņš šajā lietā paudis viedokli kā tiesas pieaicināta persona – viņš uzskata, ka šo lietu ierosināt nebija pamata, jo «deputāti būtībā apstrīd to, kā konkrēto pantu daļās nav, proti, ka prezidents vai Centrālā vēlēšanu komisija [ar iesniegto likumprojektu] varēja kā citādi rīkoties». «Teikt, ka pieteikumā būtu juridiska argumentācija – praktiski tādas nav. Paldies Dievam, par veselu virkni citu faktu, ko apstrīdēja, lietu neierosināja. Domāju, ka šo lietu ierosināt, visticamāk, spieda politiskā ažiotāža, kas tika sacelta.» Endziņš mudinājis lietu izbeigt, jo tautas nobalsošanas likumā ir pieņemti grozījumi, kuros tagad ir precizēts mehānisms, kā rīkoties ar iniciatīvas grupas iesniegtu likumprojektu. 

Par Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) rīcību, neturpinot vākt parakstus par ierosināto pilsonības «nulles variantu», Endziņš atturas paust stingru vērtējumu, jo nav analizējis CVK argumentāciju. «Taču šajā gadījumā [CVK] varbūt bija vairāk pamata, jo tik tiešām likumprojekts nebija pilnībā izstrādāts.» Administratīvajā tiesā par šo CVK lēmumu ir ierosināta lieta, un Endziņš prognozē, ka tā pēc gala slēdziena varētu griezties Satversmes tiesā. 

Vaicāju, vai Latvijas Satversmei vispār ir kodols, ko nevar grozīt pat tautas nobalsošanā, kā to atzinusi Valsts prezidenta izveidotā Konstitucionālo tiesību komisija. «Mūsu Satversmē principā nav šādu absolūti negrozāmu pantu,» uzskata Endziņš. Tautas nobalsošanā var nonākt arī grozījumi pamata pantos, kas noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, valsts suverēnā vara pieder tautai, valsts valoda ir latviešu valoda u.c., taču, lai tie stātos spēkā, tos ir jāatbalsta vairākumam no visiem balsstiesīgajiem pilsoņiem, kas praktiski neesot iespējams. «No tāda aspekta varētu teikt, ka tie ir negrozāmi panti. Tajā pašā laikā nav kā Francijas konstitūcijā, kur noteikts, ka republikāniskā pārvaldes forma nevar tikt grozīta pat referendumā.» 

Endziņš neredz lielu jēgu Konstitucionālo tiesību komisijas ierosinājumam preambulā nostiprināt Satver-smes kodolu. «Var ierakstīt, bet no tā nekas nemainīsies. Tā varētu spēlēt tikai audzinošu, ideoloģisku lomu, neko vairāk. Galu galā, Satversmes 2.pants pasaka – suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Ja tauta kaut kam nepiekritīs, būs nobriedusi kam citam, nu, tad tas ir tautas rokās. Manuprāt, arī viss šis pasūtījums Konstitucionālo tiesību komisijai ir politisku apsvērumu diktēts, nekas vairāk.»

Ēdienkarte

Liellopa buljona zupa ar grilētiem dārzeņiem, apsvilinātu rostbifu, čili, citronzāli un zaļumiem
Grilēta laša fileja ar krāsnī ceptiem rudens dārzeņiem, zaļo zirnīšu biezeni un citrusotu kaperu un zaļumu mērci
Krāsnī cepta bute ar kartupeļu biezeni, selerijas saknes un graudu sinepju salātiem un baltvīna mērci
Mandeļu un dateļu pīrāgs ar aprikozu marmelādi
Svaigi spiesta apelsīnu sula, smilšērkšķu dzēriens, espreso

Ir jautā

Posted on decembris 12, 2012 by - Viedoklis

Cik laba ziņa ir tā, ka Latvija šogad atmaksā SVF aizdevumu?


Gunārs Ķirsons, uzņēmējs:

Pozitīva ziņa. Jo ātrāk valsts spēj atdot parādu, jo bagātāki kļūstam paši. Vienmēr, ja iespējams, parādi jāatdod ātrāk, tad vari pats rīkoties ar savu naudu un arī, ja vajadzēs, atkal aizņemties, jo pašlaik kredīti ir lētāki nekā agrāk.

Andris Vilks, finanšu ministrs:

Laba ziņa, jo SVF nākamajos gados par aizdevumu procentos būtu jāsamaksā 18,3 miljoni latu. Faktiski tas nozīmē, ka dārgs īstermiņa aizņēmums ir pārfinansēts ar lētu ilgtermiņa aizņēmumu.

Mārtiņš Kazāks, Swedbank ekonomists:

Ļoti laba ziņa. Pirmkārt, pārfinansēšana ir lētāka, tātad mēs ieekonomējam naudu. Otrkārt, tas ir labs signāls finanšu tirgiem un apliecina, ka Latvijas ekonomika kļuvusi sabalansētāka, lielās problēmas ir aiz muguras. Sāktais darbs gan ir jāturpina.

Svinam uz parāda

Posted on decembris 12, 2012 by - Viedoklis

Vai Latvijā jāievieš papildu brīvdiena reliģisko svētku svinēšanai?

Pagājušajā nedēļā Reformu partija nāca klajā ar priekšlikumu papildināt obligāto brīvdienu skaitu ar vēl vienu, kurā darba ņēmējs var pēc izvēles svinēt sev nozīmīgu reliģisku svētku dienu. Šai idejai ir būtiski trūkumi – tā radīs ievērojamas ekonomiskās izmaksas, vienlaikus piedāvājot nepilnvērtīgu brīvdienu. Turklāt ir apšaubāma šā priekšlikuma atbilstība Satversmes garam un noderība nācijas vienošanas nolūkiem.

Brīvdienas ir uzņēmumu izmaksas, tāpēc svarīgi novērtēt Latvijas situāciju salīdzinājumā ar citām ES valstīm. Konsultāciju uzņēmuma Mercer pētījums liecina, ka Latvija ar 32 brīvdienām – 12 oficiālām brīvdienām un ikgadējo atvaļinājumu 20 darba dienu apmērā – ierindojas aptuveni pa vidu ES valstu skaitā. Piemēram, Lielbritānijā ir garantētas 26 brīvdienas. Arī Beļģijā, Itālijā, Šveicē garantēto brīvdienu darba ņēmējiem ir mazāk nekā Latvijā. Vācijā atkarībā no zemes ir 9-13 svētku dienas papildus minimālajam 20 dienu atvaļinājumam. Turklāt jāņem vērā, ka Latvijā oficiālās brīvdienas tiek garantētas – ja svētku diena iekrīt nedēļas nogalē, tā tiek kompensēta, kas vēl vairāk palielina izmaksas uzņēmumiem.

Pateicoties sāpīgai iekšējai devalvācijai, Latvija kopš 2008.gada ir atjaunojusi konkurētspēju. Papildu brīvdiena palielinātu darbaspēka izmaksas, samazinātu produktivitāti, tādējādi daļu no šā ieguvuma nosvītrotu. Latvijas darbaspēka produktivitāte attiecībā pret tā izmaksām joprojām ir zemāka nekā, piemēram, Vācijā.

Varētu domāt, ka priekšlikums var līdzēt nācijas veidošanai, kompensējot to, ka esošās brīvdienas sakrīt ar dažām kristīgām konfesijām svarīgiem svētkiem – Lieldienām un Ziemassvētkiem. Tomēr šādam argumentam ir vairāki trūkumi. Esošo svētku saistība ar reliģiju nav noteicoša – tās ir valstij nozīmīgu notikumu atceres dienas. Turklāt Ziemassvētki sakrīt ar saulgriežiem, kas ir astronomiska parādība un tika atzīmēta jau pirms kristietības ienākšanas Latvijā. Tādējādi brīvdienu saistība ar noteiktām konfesijām ir nosacīta, un, iespējams, lielākā daļa iedzīvotāju esošo brīvdienu svinēšanu tieši nesaista ar piederību kristietībai.

Pašlaik ir pietiekami daudz apstākļu, kas sadala Latvijas sabiedrību divās daļēji autonomās kopienās – piemēram, krievu valodas pašpietiekamība, divas atšķirīgas mediju telpas utt. Nācijas vienošanas nolūkos būtu jāsamazina etnisko un politisko grupu nošķirtība. Savukārt reliģiski iezīmēta brīvdiena sekmētu pretējo – sabiedrības nodalīšanos arī brīvdienās pēc etniskā vai reliģiskā principa.

Visbeidzot, saskaņā ar Satversmes 99.pantu baznīca ir atdalīta no valsts. Jaunais priekšlikums paredz noteiktu reliģisku konfesiju un ar tām saistīto svētku sarakstu, kurās tad būtu izmantojama šī papildu brīvdiena. Manuprāt, darba ņēmēju dažu tiesību saistīšana ar reliģiskām konfesijām un to svētkiem ir pretrunā ar Satversmes garu. Nav pamatojuma, kāpēc cilvēkiem, kuri ir ateisti vai pieder pie kādas no neuzskaitītajām konfesijām, būtu jāpiekrīt šādai ierobežotai izvēlei attiecībā uz brīvdienas izmantošanu.

Pašreizējā kārtība neliedz cilvēkiem vienoties ar darba devēju par ikgadējā atvaļinājuma izmantošanu veidā, kas sakrīt ar kādiem reliģiskiem svētkiem. Vienīgais, kas būtu svarīgi – pārliecināties, ka darba devēji nediskriminē darbiniekus atkarībā no to reliģiskās piederības. Tomēr tas ir cits jautājums, kas būtu jāizvērtē jebkurā gadījumā neatkarīgi no papildu brīvdienas piešķiršanas.

Lieliskais 2012.

Posted on decembris 12, 2012 by - Komentārs

Pēc teju visiem svarīgākajiem rādītājiem šis gads ekonomikā bijis pārsteidzoši labs

Pagājušajā nedēļā finanšu tirgi ielika atzīmi Latvijas šāgada ekonomiskajam veikumam – 2,75%.

Izcili.

Nosauktie procenti ir likme, kuru saņems Latvijas izlaisto septiņgadīgo obligāciju pircēji. Kā zināms, likme atspoguļo uzticēšanos parādzīmju pārdevējam – jo mazāka likme, jo lielāka pārliecība, ka aizdevums tiks atmaksāts. 2,75% ir zemākā likme, kādu Latvijas valsts jebkad maksājusi par šādu ilgtermiņa aizdevumu. Vēl tikai pirms 10 mēnešiem par desmitgadīgajām obligācijām valsts maksāja gandrīz divreiz augstāku likmi – 5,25%. Tieši salīdzināmi šie skaitļi nav, jo februārī ņemtais aizdevums bija uz trīs gadus ilgāku laiku, tomēr normāli atšķirības starp septiņgadīgo un desmitgadīgo obligāciju likmēm varētu būt starp 0,5% un 1%. Likmes izmaiņa par veseliem 2,5% nozīmē ļoti būtisku uzticēšanās pieaugumu šāgada laikā. Tie nav tikai atzinīgi vārdi no pieklājīgiem vērotājiem. Tas ir investoru spriedums, un viņiem interesē peļņa, nevis Latvijas labā vai sliktā slava.

Latvija šādu novērtējumu nopelnījusi ar lielisku, pārsteidzoši sabalansētu tautsaimniecisku veikumu.

Jau sesto ceturksni pēc kārtas iekšzemes kopprodukta izaugsme pārsniedz 5% (salīdzinot ar iepriekšējo gadu), un kopš 2012.gada sākuma Latvija pārņēmusi stafeti no Igaunijas un kļuvusi ne tikai par Baltijas, bet par visas Eiropas Savienības visstraujāk augošo tautsaimniecību. Vēl vairāk – laikā, kad ES ekonomikas kopējā attīstība kļūst aizvien lēnāka, Latvija spējusi panākt pat zināmu paātrinājumu, kāpinot izaugsmi no 1,2% gada otrajā ceturksnī (salīdzinot ar iepriekšējo ceturksni) līdz 1,7% trešajā ceturksnī. Lai gan tautsaimniecības kopējais apjoms vēl atpaliek no 2007.gadā sasniegtā maksimuma, DNB bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš norāda, ka IKP uz vienu iedzīvotāju tagad ir pārsniedzis pirmskrīzes augstāko punktu.

Līdzās ekonomikai pieaug arī nodarbinātība. Bezdarbs ir samazinājies līdz 14,2% (atbilstoši Eurostat datiem, kas veidoti, lai būtu salīdzināmi ar citām ES valstīm). Tas gan ir nedaudz mānīgs rādītājs, jo ir atkarīgs arī no cilvēku skaita, kuri uzskata sevi par darba meklētājiem. Tā kā aizvien vairāk Latvijas iedzīvotāju atgriežas darba tirgū, gada otrajā ceturksnī bezdarba līmenis pieauga laikā, kad pieauga arī nodarbinātība. Taču nodarbināto cilvēku skaits gada laikā pastāvīgi palielinājies no 857,6 tūkstošiem gada pirmajā ceturksnī līdz 905,1 tūkstotim trešajā ceturksnī, un ir pieaudzis arī nodarbināto īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā – no 54,5% līdz 57,5%. Diemžēl dati par nodarbinātību pirms 2011.gada vēl nav koriģēti atbilstoši pagājušā gada tautas skaitīšanas rezultātiem, tāpēc nav iespējams tieši salīdzināt šāgada datus ar pirmskrīzes laiku, tomēr šķiet ticami, ka nodarbinātības ziņā esam visai tuvu 2009.gada sākuma līmenim.

Nereti ekonomiskais pacēlums un strādājošo skaita palielinājums izraisa inflāciju, jo augošais naudas daudzums cilvēku kabatās ļauj tirgotājiem celt cenas. Šī sakarība skaidri izpaudās treknajos gados, kad pārstraujās izaugsmes pēdās sekoja vēl lielāki cenu kāpumi. Taču šogad Latvijā vērojams pretējais. Izaugsme turpina skriet uz priekšu, ievērojami palielinājies arī mazumtirdzniecības apgrozījums, bet cenu pieaugums pastāvīgi piebremzējies. Visā 2011.gadā inflācija bija 4,4%, taču kopš tam tā ir pastāvīgi samazinājusies, un šāgada novembrī tā bija tikai 1,6% (salīdzinot ar iepriekšējā gada novembri).

Viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc izaugsme saglabājusi šo veselīgo līdzsvaru, ir tās balstīšanās nevis uz iekšzemes patēriņu, bet uz ļoti sekmīgo eksporta sektoru. Tas audzis gandrīz bez apstājas visa gada garumā, palielinoties no 471,8 miljonu latu apjoma janvārī līdz 689,9 miljoniem oktobrī, kas ir par 16,6% vairāk nekā gadu agrāk. Tas noticis par spīti ES tautsaimniecības atdzišanai, jo, kā atzīmē Swedbank analītiķi, «uzņēmēji agresīvi meklē iespējas palielināt eksportu ne tikai labi zināmos, bet arī līdz šim mazāk apgūtos tirgos». Preču eksports uz šīm jaunajām valstīm devis vairāk nekā pusi no trešā ceturkšņa eksporta pieauguma, un nozīmīgs lēciens vērojams pārdošanā uz Alžīriju, Turciju, ASV, Ēģipti un Kazahstānu. Allaž piesardzīgie Swedbank vērotāji atzīst, ka Latvijas ekonomika izrādījusies «spēcīgāka un elastīgāka, nekā iepriekš domāts».

Ja vēl paņem klāt valdības acīmredzamo apņēmību turpināt samazināt budžeta deficītu, tad ir skaidrs, kāpēc starptautiskie investori bija tik naski uz Latvijas obligāciju pirkšanu un pieprasījums vairāk nekā četras reizes pārsniedza piedāvāto apjomu. 

Te gan lasītājs varētu uzdot jautājumu – kas man no tā, ka investori tik labprāt pērk šīs parādzīmes? Atbilde ir pavisam elementāra: vairāk naudas budžetā. Konkrēto ietaupījumu par zemo likmi varētu rēķināt dažādi, bet izmantosim visvienkāršāko – cik daudz vairāk Latvijai būtu jāmaksā par šo aizdevumu, ja procentu likme būtu nevis šomēnes fiksētie 2,75%, bet gan februāra 5,25%. Kā pēc Ir lūguma aprēķināja Valsts kase, atšķirība ir iespaidīga: ar augstāko likmi septiņu gadu laikā būtu jāmaksā papildus aptuveni 119 miljoni latu.

Godam nopelnītai tirgus labvēlībai ir liela vērtība.

Kļūdas labojums: 2012.gada februārī Latvija emitēja piecgadīgas, nevis desmitgadīgas obligācijas, kā minēts komentārā. Tas gan nozīmē, ka likmes samazinājums desmit mēnešu laikā ir bijis vēl ievērojamāks, nekā norādīts rakstā, jo obligācijām ar īsāku atmaksas termiņu būtu jābūt zemākai, nevis augstākai likmei. (P.Raudseps)

Komentārs 140 zīmēs

Pasargi mūs no tādiem draugiem. Noslaucījis muti karogā, ieradies Saeimā dzērumā, Kabanovs tagad stājies lata aizstāvju rindās.

Arī tu, Butkevič? Nepatīkama ziņa mūsu opozīcijai. Lietuvas kreisās valdības vadītājs grib valsti ievest eirozonā «kopā ar Latviju» 2014.gadā.

Impērijas nekropole. Putins noliedz vēlmi sovjetizēt kaimiņus, bet iebalzamē paša valsti. Viņaprāt, Ļeņina mauzolejs atbilstot Krievijas tradīcijām.

Melnie saraksti

Posted on decembris 12, 2012 by - Komentārs

ASV pieņem Magņitska likumu, Klintone pārmet Krievijai kaimiņu sovjetizāciju

Krievija veidošot cilvēktiesību pārkāpumos vainojamo ASV amatpersonu «melno sarakstu», kurā ieliktajiem tikšot liegtas vīzas un iesaldēti banku konti. Dīvains joks? Nē, tā ir daļa no Maskavas solītās atbildes uz tā dēvētā Magņitska likuma pieņemšanu ASV, kas paredz šādas sankcijas pret cilvēktiesību pārkāpējiem Krievijā.

ASV Senāts 7.decembrī ar pārliecinošu vairākumu pieņēma likumu, kas saista tirdzniecību ar Krieviju ar cilvēktiesību ievērošanu šajā valstī. Novembrī tādu pašu likumu pieņēma ASV Kongresa Pārstāvju palāta. Senāta gatavotais variants sākotnēji paredzēja attiecināt nosacījumu par cilvēktiesību ievērošanu arī uz citām valstīm. Taču abu likuma versiju saskaņošana būtu prasījusi laiku, bet, tā kā pašreizējā Kongresa sastāva pilnvaras tūlīt būs jāapstiprina par jaunu, tas būtu nozīmējis likumdošanas procesa sākšanu vēlreiz. Senāts izlēma apstiprināt likumu vienkāršākajā variantā, ko pēc tam varētu papildināt. Prezidents Baraks Obama ir pateicis, ka nekavēsies ar tā parakstīšanu.

Likums tiešā veidā skars pirmām kārtām ap 60 Krievijas amatpersonu, kuras atbildīgas par britu advokātu firmas Firestone Duncan darbinieka, Krievijas pilsoņa Sergeja Magņitska bojāeju. Magņitskis sniedza pakalpojumus amerikāņu investīciju fondam Heritage Capital Management un 2008.gadā atklāja nodokļu atmaksas shēmu, ar kuras palīdzību Krievijas ierēdņu, policistu un organizēto noziedznieku grupa bija izkrāpusi 230 miljonus ASV dolāru, kurus fonds bija samaksājis nodokļos. Viņu arestēja tie paši policisti, kuru līdzdalību shēmā viņš bija atklājis, un pēc gadu ilgas spīdzināšanas cietumos, lai piespiestu atteikties no liecībām, Magņitskis 2009.gada 16.novembrī nomira.

Likuma ierobežojumi attiecas uz it kā šauru personu loku, taču viens no tā autoriem senators Bendžamins Kārdins uzsver, ka «šis likums ir mūsu standarts» attieksmei pret visiem cilvēktiesību pārkāpējiem Krievijā un citur pasaulē. Viņš mudina arī citas valstis sekot ASV likumdevēju piemēram.

Krievija nikni pretojās likuma pieņemšanai un draudēja gan ar «simetriskiem», gan ar «asimetriskiem» pretpasākumiem. No Kremļa izskanēja pārmetumi par cilvēktiesību un demokrātijas pārkāpumiem gan ASV, gan arī Eiropas Savienībai, kuras valstīs arī notiek diskusijas par līdzīgiem ierobežojumiem Krievijas amatpersonām. Bet uzreiz pēc Senāta balsojuma ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs paziņoja, ka senatori esot aizmirsuši, «kurš gads ir Vašingtonā, un uzskata, ka joprojām ir Aukstais karš».

Magņitska likuma pieņemšana nesāks jaunu Auksto karu ASV un Krievijas attiecībās, un var prognozēt, ka pēc skaļās blefošanas un atsevišķiem «atbildes pasākumiem» (piemēram, Krievija apsver iespēju aizliegt gaļas importu no ASV un varētu arī demonstratīvi atteikt vīzas dažiem amerikāņiem) Kremlis centīsies pabāzt šo jautājumu zem tepiķa. Putins kā cilvēktiesību ievērošanas globālu standartu noteicējs un uzraugs nav gluži pārliecinošākais Krievijas prezidenta tēls un ne jau kopā ar paša īstenotajiem demokrātijas mērķtiecīgas ierobežošanas pasākumiem un savu un citu pasaules autoritāro režīmu «suverēno tiesību» aizstāvēšanu.

Taču, ja arī tektoniski pavērsieni abu valstu attiecībās nav gaidāmi, korekcijas notiek. ASV valsts sekretāre Hilerija Klintone tieši likuma pieņemšanas dienā konferences laikā Dublinā, kur tikās arī ar Lavrovu, paziņoja, ka Krievija vēlas no jauna sovjetizēt kaimiņvalstis, ja arī dēvē to citādi, un ASV centīsies to nepieļaut. Viņa kritizēja arī mēģinājumus Krievijā kriminalizēt pilsoniskās sabiedrības izpausmes un pieminēja virkni pēdējā laikā pieņemtu likumu, kuri ierobežo nevalstisko organizāciju darbību. ASV ārlietu resora vadītājas sacītais būtiski atšķiras no Obamas administrācijas līdz šim piekoptās «restarta» politikas tonī runātā.

Likuma pieņemšana trāpa Putina mafiozās varas vertikāles vārīgākajā vietā. Turpmāk ikvienam sistēmas «ģimenes» loceklim būs jāpatur prātā, ka režīma pavēļu pildīšana vairs automātiski nenodrošinās nesodāmību, turklāt var apdraudēt vissvētāko – paša ārzemēs noglabāto naudu un iespējas iebraukt pašlaik ASV, bet turpmāk varbūt arī citās valstīs, kurās to bija iecerēts tērēt. Jo ASV likumdevēju piemērs var iedrošināt arī citus straujāk virzīties ar līdzīgu likumu pieņemšanu (Kremlis jau brīdina Kanādu un Eiropas valstis to nedarīt).

 Latvijai Magņitska likuma pieņemšana un ar to saistītās norises ir pat aktuālākas nekā dažām citām Eiropas valstīm. Pirmkārt, ļoti tiešā veidā – daļa noziedzīgajā shēmā nozagtās naudas ir atmazgāta caur Latvijas bankām. Taču arī pastarpināti politiski – līdz šim Maskava tieši Latviju un Igauniju vienmēr minēja kā ES valstis, kurās tiekot pārkāptas cilvēktiesības, bet nu šis politiskā spiediena rīks vēl vairāk zaudē ticamību, jo paliekam Kremļa ieskatā ļaunākā cilvēktiesību pārkāpēja Amerikas ēnā. 

Latvija – tieši otrādi – arvien vairāk kļūst par zemi, kuru izvēlas Krievijas pilsoņi, kuriem bažas par drošības situācijas pasliktināšanos savā dzimtenē. (Iepriekšējā Ir numurā var izlasīt stāstus par dažām šādām ģimenēm.) Viņu izvēle ir papildus arguments gan pret Krievijas apmelojumiem, gan pret tās «maigās varas» kārdinājumiem. Un par labu ASV likumdevēju ieviestajām līdzīgu normu pieņemšanai arī Eiropā.

Komentārs 140 zīmēs

Cīņa būs nikna. Ja Saeima atbalstīs valdības lēmumu samazināt pašvaldību deputātu skaitu (Rīgā no 60 līdz 35), katrs mandāts kļūs vēl vērtīgāks.

Latvijas eiro monētas kals Vācijā. Ja nepievienosimies Eiropas kopējai valūtai, kalsim savu laimi Krievijā?

Labāk krusttēvs nekā tēvs. Kas īsti ir Lemberga ģimene, ja, kā pats saka, dēls un meita neesot?

De-mi-si-ju!?

Posted on decembris 12, 2012 by - Redaktores sleja

 

Šogad ministru demisijas paģēr tik bieži, ka jāsāk brīnīties, kāpēc bulvārpresē šo fenomenu vēl nekomentē astrologi. Tikko LU studenti rosināja, ka Ir jāuztaisa infografika par demisiju pieprasījumiem, citādi visiem jau nojukuši rēķini. Latvijā ilgi nebijis paziņa brīnījās: vai tad pie varas tieši tagad iešmugulējuši tūkstošgades vissliktākie politiķi?

Tā nav. Veselības, labklājības, izglītības ministri, kuru demisijas pieprasītas, nav ne sliktākie ministri šajā valdībā, ne vēl jo vairāk savās nozarēs, salīdzinot ar priekštečiem – drīzāk otrādi. Un «galvu» prasīšana nav ne vienīgais, ne konstruktīvākais līdzeklis domstarpību risināšanai politikā. Kā šonedēļ mums intervijā saka kinorežisors Rolands Kalniņš – kritizēšana vien neko nedod, ir jābūt piedāvājumam, kā lietas darāmas.

Viskarstāk iet izglītībā, kur daudzi ministra kritiķi dedzīgi atkārto «esam par reformām, bet pret Ķīli», taču darbos labi redzams tikai «pret» – priekš «par» laikam dukas vairs nepietiek.

Latvija nav unikāla. Tikko McKinsey globālā pētījumā izķidāja problēmu, kas nodarbina daudzus politikas un biznesa līderus, – augsts jauniešu bezdarbs iet rokrokā ar kvalificēta darbaspēka trūkumu. Atbilde slēpjas izglītības sistēmā. Tā dzīvo citā realitātē – pētījumā 70% izglītības iestāžu pārstāvju ir pārliecināti, ka adekvāti sagatavo jaunos darba tirgum, turpretim pašu jauniešu un darba devēju vidū tam piekrīt tikai ap 40%. Tas, ka sāpīgas reformas nenotiks pašas no sevis, ir tikpat skaidrs kā tas, cik ļoti tās nepieciešamas.

Radars pasaulē

Posted on decembris 5, 2012 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Otrdien NATO ģenerālsekretārs Anderss Fo Rasmusens brīdināja – ja Sīrijas režīms izmantos ķīmiskos ieročus pret savu tautu, starptautiskā sabiedrība nekavējoties reaģēs. ASV amatpersona, kas vēlējās saglabāt anonimitāti, pirmdien paziņoja aģentūrai AFP, ka Sīrijas režīma bruņotie spēki ir sākuši sajaukt ķimikālijas, kas var tikt izmantotas zarīna gāzes iegūšanai. ASV prezidents Baraks Obama pirmdien brīdināja Asadu nelietot ķīmiskos ieročus pret Sīrijas tautu.

ANO Ģenerālā asambleja atbalstījusi pieaicinātās valsts statusa piešķiršanu palestīniešu pašpārvaldei. Līdz šim palestīniešu pašpārvaldei ANO bija novērotājorganizācijas statuss. No 193 ANO dalībvalstīm par palestīniešu iesniegtās rezolūcijas projektu balsoja 138, bet pret – deviņas valstis. 41 dalībvalsts, to skaitā Latvija, balsojumā atturējās.

Piecās ES valstīs – Liebritānijā, Francijā, Spānijā, Dānijā un Zviedrijā – pirmdien uz Ārlietu ministrijām izsaukti Izraēlas vēstnieki, lai izteiktu protestu pret Telavivas plāniem turpināt okupēto palestīniešu teritoriju kolonizāciju. Izraēlas laikraksts Haaretz pirmdien vēstīja, ka Lielbritānija un Francija apsver iespēju par savu vēstnieku atsaukšanu no Izraēlas. Pret Izraēlu tiek izvērsts spēcīgs diplomātiskais spiediens par plāniem celt 3000 kolonistu mājokļus Rietumkrasta okupētajās teritorijās.

ES dalībvalstu finanšu ministri otrdien nespēja vienoties par vienoto bloka valstu banku uzraudzības sistēmu, un nolēma rīkot jaunu sanāksmi nākamajā nedēļā. ES līderi vēlas līdz nākamā gada 1.janvārim vienoties par banku uzraudzības sistēmas likumdošanas regulējumu, bet pati sistēma varētu sākt efektīvi darboties 2013.gada laikā. Valstis ārpus eirozonas paudušas bažas par Eiropas vienotās valūtas savienības varu nesaskaņu gadījumā.

Vācijas kanclere Angela Merkele otrdien atkārtoti ievēlēta par Kristīgo demokrātu savienības (CDU) vadītāju. Par viņu partijas kongresā nobalsojuši vairāk nekā 97% delegātu, kas ir politiķes labākais rezultāts, kopš viņa 2000.gadā pirmo reizi tika ievēlēta CDU vadītājas amatā.2013.gada septembrī Vācijā notiks federālās vēlēšanas, kurās Merkele gatavojas kandidēt uz trešo valdības vadītājas pilnvaru termiņu.

Eirozonas finanšu ministru padomes jeb tā dēvētās Eirogrupas prezidents Žans Klods Junkers pirmdien paziņoja, ka mēneša beigās plāno atstāt augsto amatu. Junkers Eirogrupas prezidenta amatu ieņēmis kopš 2005.gada, un viņa pašreizējā mandāta termiņš beidzas 17.jūlijā.

Demisionējusi Ukrainas premjerministra Mikolas Azarova vadītā valdība, kas gan turpinās darbu līdz jaunas valdības apstiprināšanai. Vairāki valdības locekļi, arī pats Azarovs, 28.oktobrī aizvadītajās vēlēšanās tika ievēlēti parlamentā, un jau bija sagaidāms, ka viņi atkāpsies no darba valdībā.

Britu karaļnams pirmdien oficiāli apstiprināja, ka prinča Viljama sieva Keita Midltone ir gaidībās. Vēl nedzimušajam troņmantniekam dāvanu jau sarūpējusi valdība, solot nekavējoties virzīt pieņemšanai likumu, kas vienādas tiesības uz troni paredzētu gan pirmdzimtajam zēnam, gan meitenei.

12.decembrī Romas pāvests Benedikts XVI oficiāli pievienosies populārajai mikroblogošanas vietnei Twitter, un no sava konta @pon-tifex izplatīs vēstījumus astoņās valodās. Pāvests pats personiski neko nerakstīs. To darīs Vatikāna amatpersonas, kuru veikums vispirms tiks iesniegts apstiprināšanai pāvestam.

Radars Latvijā

Posted on decembris 5, 2012 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā


Partijas Vienotība valdes priekšsēdētāja pienākumus partijas biedri sestdien savā kongresā atkārtoti uzticēja līdzšinējai vadītājai Solvitai Āboltiņai, savukārt partijas domi turpinās vadīt Sandra Kalniete. Par Āboltiņu nobalsoja 371 no 483 klātesošiem partijas biedriem. Kongresā ievēlēta jauna partijas valde, kurā nav pārvēlēts partijas Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis.

Valdība otrdien nolēma neatpirkt fotoradarus no Vācijas ražotāja Vitronic GmbH. Valdība atļāva IeM un Valsts policijai veikt nepieciešamās iepirkuma procedūras, lai aprīkotu policijas transportlīdzekļus ar radariem un videoieraksta sistēmu. Pirms diviem mēnešiem IeM uzdeva kompānijai Pricewaterhouse Coopers veikt auditu par situāciju ar fotoradariem, lai varētu izvērtēt, vai fotoradaru atpirkšana būtu valstij izdevīga.

Nacionālā apvienība frakcijas sēdē 12.decembrī «visticamāk» izlemšot par virzību uz eiro ieviešanu, otrdien sacīja Saeimas VL-TB/LNNK frakcijas priekšsēdētājs Einārs Cilinskis. Taču, ja ne, koalīcijas darbs būšot apgrūtināts vai arī būs jāveido jauna koalīcija. NA patlaban esot radušās šaubas par eiro nepieciešamību, un notiekot aktīvas diskusijas, kādi būs argumenti par labu eiro, ko skaidrot sabiedrībai.

Latvijā pērn līdz 40,1% ir palielinājies nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars, liecina ES statistikas biroja Eurostat dati par 2011.gadu. Šādam riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars kopš 2008.gada krīzes sākuma ir pastāvīgi pieaudzis. 2008.gadā šis rādītājs bija 33,8%, 2009.gadā tas pieauga līdz 37,4% bet 2010.gadā – līdz 38,1%.

Līdzšinējais Privatizācijas aģentūras valdes priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs Ansis Spridzāns oficiāli iecelts par aģentūras vadītāju. Pretendentu vērtēšanas komisija ieteikusi akcionāru sapulcē apstiprināt viņu valdes priekšsēdētāja amatā, bet valdes locekļa amatā – Gunti Lauski. Konkurss tika sarīkots, jo PA akcionāru sapulcē 10.septembrī tika atbrīvota visa līdzšinējā valde, arī tās priekšsēdētāja Iveta Zalpētere.

Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta vadītāja pienākumu izpildītāja būs producente Dagnija Neimane. Visticamāk, Panorāmas producente vadīs LTV Ziņu dienestu, līdz jaunā LTV valde, kas sāks darbu nākamajā gadā, izvēlēsies jaunu vadītāju, pavēstījis LTV ģenerāldirektors Edgars Kots. Pagājušās nedēļas beigās apstiprinājās ziņa, ka LTV Ziņu dienesta vadītājs Dzintris Kolāts nolēmis atstāt šo amatu.

Saeimas koalīcijas partijas runās par Reformu partijas iniciatīvu noteikt valstī vēl vienu brīvdienu cilvēkiem, balstoties uz viņu reliģisko pārliecību, pēc koalīcijas partiju sēdes žurnālistiem pavēstīja RP valdes priekšsēdis Valdis Zatlers. RP jautājumu par darbinieku tiesībām izvēlēties papildu svētku dienu, lai tajā atzīmētu reliģiskos svētkus, aktualizējusi atkārtoti. Martā šāds priekšlikums netika izskatīts.

Pirmā a/s Latvenergo obligāciju emisijas daļa plānota vismaz 20 miljonu eiro apmērā, vērtspapīra nominālvērtība būs 1000 eiro. Obligāciju termiņš var būt pieci vai septiņi gadi. Pirmreizējo emisiju, kurā obligācijas varēs pirkt institucionālie investori no Baltijas, paredzēts veikt šogad. Latvenergo augusta beigās paziņoja, ka plāno veikt publisku obligāciju emisiju, lai iegūtu papildu finansējumu koncerna ilgtermiņa kapitālieguldījumu programmai.

Otrdien mūžībā aizgājis rakstnieks Olafs Gūtmanis. Gada sākumā viņam tika svinēta 85.dzimšanas diena. Gūtmanis sarakstījis vairākas dzejoļu un prozas grāmatas, viņa darbi apkopoti piecos sējumos Rak-stos, kuru pēdējais sējums klajā nāca šogad.