Žurnāla rubrika: Svarīgi

Tev būs reemigrēt!

Posted on februāris 20, 2013 by - Tēma

Valdībai netrūkst ambīciju – līdz 2030.gadam tā vēlas uz Latviju atpakaļ atsaukt vairāk nekā 100 tūkstošus aizbraukušo pilsoņu. Taču reemigrācijas atbalsta plānā trūkst empīrisko datu un zināšanu par reālajiem cilvēkiem, kuri apvienoti ar vienu tehnisku terminu «mērķauditorija».  Citu valstu pieredze brīdina – kampaņā iztērēti miljoni negarantē veiksmi. Varbūt pie īstā risinājuma nonāktu emigrantu «parlaments»?

Ja kāds zvana no pilsētas astoņu laika zonu attālumā, tad klausule jāceļ, arī esot sapulces vidū. Galu galā, tai jābūt svarīgai ziņai, ja komunikācijai tiek izmantots telefons, nevis e-pasts vai Skype. Šoreiz zvanītāja ir mana 26 gadus vecā meita Daina, kuru darba devējs no Londonas nosūtījis komandējumā uz Sietlu ASV. Par laimi, nekas ļauns ar viņu nav atgadījies – starpkontinentālā zvana iemesls ir Dainas neizpratne par Latvijas valsts iestāžu neelastību. Ar izcilību pabeigusi universitāti Kanādā un trīs gadus nostrādājusi Londonā, viņa ir nolēmusi atgriezties Rīgā un pieteikusies uz vakanci valsts iestādē, kas šķita pilnībā atbilstam viņas spējām un kvalifikācijai. Pieteicās un aizlidoja uz Sietlu. Tur viņu pirms rītausmas pamodināja zvans no Rīgas – Dainai paziņots, ka rīt jāierodas uz atlases pirmo kārtu Rīgā, kurā būs jāraksta pārbaudes darbs. 

Paskaidrojusi, ka termiņš «rīt» nebūtu reāls pat tad, ja viņa atrastos Londonā, nemaz nerunājot par 8000 kilometrus attālo Sietlu, Daina ierosināja kārtot pārbaudi elektroniski. Nē, zvanītājs palicis pie sava – pārbaudei jānotiek Rīgā, jo tāda ir kārtība. Daina bija vīlusies – kā tad tā, vai tiešām priekšraksti ir svarīgāki par labiem kandidātiem? Man nebija ko viņai atbildēt. Ironiskā kārtā tieši tobrīd biju sākusi pētīt valdības priekšlikumus reemigrācijas atbalsta pasākumiem, un Dainas zvans kalpoja kā ilustrācija būtiskam šā plāna šķērslim – izpratnes trūkumam par to, kāda ir ārpus Latvijas esošo cilvēku dzīves realitāte. Tiesa, Dainas stāstam beigas izrādījās labas – potenciālais darba devējs pēc piecām stundām e-pastā paziņoja, ka elektroniska pārbaudes darba kārtošana tomēr būs iespējama un arī interviju varēs veikt Skype. Elastība tomēr ir iespējama!

Mērķi bez darītāja

Valdībā 29.janvārī atbalstītais ziņojums Par priekšlikumiem reemigrācijas atbalsta pasākumiem ir Ekonomikas ministrijas vadītās darba grupas 2012.gada rudens intensīvā darba rezultāts. Tas nosauc astoņus galvenos pasākumu virzienus, bet līdz aprīļa sākumam tie vēl tiks detalizēti. Mērķis ir skaidrs – veidot reemigrācijai labvēlīgus apstākļus, lai Latvijas darba tirgū neizbēgamo darbaroku trūkumu vismaz daļēji aizpildītu ar Latviju atstājušajiem pilsoņiem vai, kā formulēja ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, «dotu iespēju Latviju celt pašu rokām».

Par to, ka darbaroku caurums būs, minisrijai nav šaubu – tā aprēķinājusi, ka, valsts ekonomikai turpinot augt vidēji par četriem procentiem gadā, bet iedzīvotāju skaitam turpinot samazināties un sabiedrībai turpinot novecot, līdz 2030.gadam tirgū varētu būt aptuveni 100 000 darbavietu, kuras nevarēs aizpildīt tikai uz paaugstinātas produktivitātes vai samazināta bezdarba rēķina. Tāpēc izvēle esot vai nu piesaistīt darbaspēku no citām valstīm, vai veicināt emigrējušo atgriešanos. 

Katram no astoņiem reemigrācijas virzieniem ir piedāvāts konkrēts risinājumu kopums, kas ļautu panākt vēlamo rezultātu. Piemēram, darba tirgus informācijas pieejamībai kā piemēri minēti «visiem pieejamas, iespējami pilnīgas, aktuālas un pārskatāmas informācijas par nodarbinātības iespējām Latvijā nodrošināšana». Savukārt atbalsts reemigrantu bērniem, kam būtu jāiekļaujas Latvijas izglītības sistēmā, paredz iegūtās izglītības pielīdzināšanu.

Dokumenta formāts ir lasītājam draudzīgs, 13 lappušu teksts pirmajā acu uzmetienā šķiet fokusēts un skaidrs – vispirms fona informācija un pamatojums, kam seko problēmu formulējums un konkrēti risinājumi. Taču šajā tekstā, kā daudzos Latvijas valdības politikas dokumentos, dāsni skan ciešamā kārta. Teikumos trūkst darītāja, līdz ar to formulētās problēmas it kā risināsies pašas no sevis. Pie katra risinājuma iekavās gan ir minētas «atbildīgās institūcijas», taču dažos gadījumos tās ir vairākas – pat sešas, un nav saprotams, kurš būs konkrētā darba konkrētais darītājs. Iekavas piedāvā iespēju paslēpties no atbildības.

Ziņojumā uzkrītoša ir arī skaitļu aptuvenība. Dokumenta autori runā par «diasporu», kurā ietilpst gan «vecā», gan «jaunā» daļa, kas valsti atstājuši attiecīgi pirms vai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. «Diaspora iekļauj cilvēkus, kas ir atstājuši vai kuru senči ir atstājuši Latviju, un kas sevi saista ar Latviju,» deklarēts ziņojumā, taču saiknes kritēriji nav paskaidroti – vai tā ir pilsonība, latviešu valoda, regulāra saikne ar Latviju, naudas pārvedumi, latviešu pasākumu apmeklēšana ārzemēs, līdzdalība koros, Latvijas mediju patēriņš vai pilsoniskā aktivitāte?

Šīs diasporas lielums tiek lēsts ap 350-400 tūkstošiem cilvēku. No tiem lielākā daļa dzīvo ASV un Lielbritānijā, katrā aptuveni 100 tūkstoši, otrā lielākā kopiena ir Īrijā – no 25 līdz 30 000, bet Zviedrijā atkarībā no avotiem tiek minēti 5000 vai pat 30 000. Emigrantu kopskaita svārstības dažādās aplēsēs ir milzīgas – kā Valmiera, Talsi un Ludza, kopā ņemot.

Skaidrības nav arī par to, cik cilvēku no Latvijas izbraukuši pēdējos desmit gados – un tieši šajā grupā ir gados jaunie, darbspējīgie, latviski runājošie, izglītotie iedzīvotāji un ģimenes ar bērniem, uz kuru atgriešanos valdība liek vislielākās cerības. Oficiālā statistika saskaitījusi vairākus desmitus tūkstošu, bet Latvijas Universitātes profesors Mihails Hazans (viens no retajiem akadēmiskajiem prātiem Latvijā, kurš ir nopietni pētījis emigrāciju) lēš, ka patiesais skaitlis ir tuvāk 200 tūkstošiem. 

«Esmu veicis brīvprātīgo darbu – ar ārvalstu institūciju oficiālajiem datiem dokumentētu pētījumu, kas atklāj, ka patiesībā Latvijā dzīvojam paralēlās realitātēs, kas attiecas uz oficiālo iedzīvotāju statistiku. Būtiskās novirzes no faktiskās situācijas ir vērojamas tādos rādītājos kā emigrācijas saldo, emigrācijas sadalījums pa valstīm, iedzīvotāju skaits un vecumstruktūra, nodarbināto un darba meklētāju skaits,» pētījuma Latvijas demogrāfiskā situācija šķērsgriezumā: kas šodien dzīvo Latvijā? prezentācijā teica profesors Hazans. Izpētot pieejamos datus – Eurostat, OECD, Eiropas Ekonomiskās zonas valstu statistiku un citus -, Hazans konstatēja, ka minimālais dokumentētais emigrācijas novērtējums ir 140 tūkstoši, bet maksimālais – 250 tūkstoši. Jebkurā gadījumā tas vairākkārt pārsniedz oficiālos datus.

«Frustrāciju par datiem» piedzīvojuši visi reemigrācijas plāna veidotāji, intervijā atzīst Ekonomikas ministrijas darba grupas vadītāja, sabiedriskās politikas centra Providus pētniece Dace Akule. «Nav, nezinām,» bija bieži dzirdētā atbilde no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes, kuras pienākumos būtu šādus datus apkopot. Kamēr uzticamu datu nav, valdība paliek absurdā situācijā, vēloties uz Latviju atsaukt vairāk cilvēku, nekā oficiāli no tās izbraukuši.

Salīdzinājumam – Polijai, kas ir lielākais darbaspēka donors jauno ES dalībvalstu vidū, ir daudzveidīgi un bagātīgi dati par diasporu. Polijas Statistikas birojs zina, ka kopš 2008.gada valsti atstājuši 2,2 miljoni cilvēku, no kuriem 650 tūkstoši ir Lielbritānijā (kur poļu valoda nesen kļuva par otro lielāko valodu valstī). Vācijā ir 398 513 Polijas pilsoņu, kuru vidējais vecums ir 37,3 gadi, un trešā daļa no viņiem tur nodzīvojuši mazāk par četriem gadiem. Īrijā dzīvo 63 276 Polijas pilsoņi, tie ir krietni jaunāki – vidējais vecums 27,5 gadi, puse no vīriešiem strādā būvniecībā un rūpniecībā, bet puse sieviešu – tirdzniecībā un pakalpojumu nozarē. Kopš 2008.gada no Polijas emigrējis miljons cilvēku vecumā no 20 līdz 29 gadiem. Polijas valdība to zina, jo par statistiku atbildīgās institūcijas sistemātiski dara to, ko Latvijā sporādiski veic viens pats profesors Hazans – ievāc datus no citām Eiropas Savienības valstīm un pētī migrācijas plūsmas.

Neuzrunātais vairākums

Aptuvenība reemigrācijas pasākumu plānā ir ne tikai skaitļos, bet arī aizbraukušo cilvēku vajadzību apzināšanā. Tāpat kā nav pētīts emigrējušo skaits, trūkst datu par to, kādēļ cilvēki ir aizbraukuši, kādu apsvērumu dēļ būtu gatavi atgriezties un kāda palīdzība viņiem būtu nepieciešama visvairāk. 

Dažas no nepieciešamajām atbalsta jomām plāna izstrādātāji ir identificējuši precīzi, bet sarunas ar diasporas pārstāvjiem liek noprast, ka no valdības tiek gaidīts iejūtīgāks un ieinteresētāks skatījums.

Kaut arī nevaru pretendēt uz reprezentatīvu izlasi, aptaujājot Londonas latviešus, visbiežāk kā aizbraukšanas iemeslu dzirdēju nespēju atrast darbu ar adekvātu atalgojumu. «Mums galvenais iemesls bija izdzīvošana,» man saka divu mazu bērnu mamma, kas nevēlas nosaukt savu vārdu. Otrs biežākais iemesls – kredītsaistības Latvijā, kuras krīzes dēļ nebija iespējams segt no Latvijas algām. Citiem mērķis bijusi kvalitatīva izglītība un vairāk iespēju atrast kvalifikācijai atbilstošu darbu, vēl citiem – iespēja veidot karjeru nozarē, kas Latvijā ir neliela vai nepastāv vispār. Šie iemesli parādās arī reemigrācijas plānā, taču manis aptaujātie min arī citus, piemēram, neoficiālo, bet ļoti izplatīto vecuma diskrimināciju Latvijas darba tirgū. 

«Latvijā darba tirgū spēcīgi dominē vecuma cenzs. Neoficiāli, protams, bet ir. Sēdēdams bezdarbniekos, pirmos mēnešus ik dienu izsūtīju vienu CV, bet pieklājīgu atteikumu saņēmu tikai divas reizes,» stāsta Timurs Ancovs, kurš uz Londonu pārcēlās 2009.gadā. Vēl citi minēja neiecietību pret seksuālajām minoritātēm, un tikai viens intervētais – Aivars Jēkabs Zariņš – teica, ka aizbraucis tādēļ, ka gribējis «apskatīt pasauli». Viņš arī vienīgais no 12 manis aptaujātajiem tuvākajā laikā domā atgriezties Latvijā, taču negaida nekādu palīdzību no valsts.

Adekvāts atalgojums – tas ir galvenais faktors, kas motivētu cilvēkus atgriezties, bet to nevar nodrošināt, sacerot ziņojumus un plānus. Timura vārdiem sakot, runa ir par atalgojumu, lai «varētu nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi – atļauties kvalitatīvu veselības aprūpi, dzīvot civilizētos sadzīves apstākļos, atļauties vismaz reizi gadā ceļojumu un veidot uzkrājumus laikam, kad kļūšu darba tirgū neaktīvs». Arī Liene Rudziša vēlas darbu, «kas interesē un nodrošina normālus dzīves apstākļus», taču viņai svarīgs apsvērums ir arī tas, lai ģimenes locekļi būtu novērtēti un pieņemti – Lienes vīrs ir Krievijas pilsonis un gribētu apmeklēt latviešu valodas kursus.

Visi atzīst, ka laba ideja ir vienas pieturas aģentūra. Taču ar nosacījumu, ka tā ir lietotājam draudzīga un satur kvalitatīvu informāciju. Ja mājaslapa izskatītos tāpat kā Ekonomikas ministrijas lapa par reemigrāciju – milzīga, ar tekstu pārblīvēta tabula, kurā nevienmērīgi izkaisītas Word un PDF dokumentu ikoniņas -, tad aģentūras jēga būtu minimāla. Ja aģentūras lapā varēs saprast, «ko reāli sagaidīt atgriežoties», tad šāda institūcija būtu noderīga un visvairāk tiem, kas svārstās – «nevar izdomāt, atgriezties vai palikt», uzskata Aivis, kurš uz Londonu pārcēlās 2011.gadā, jo pēc augstskolas pabeigšanas nevarēja atrast darbu Latvijā. 

Aivis pats neplāno tuvākajā laikā atgriezties, tāpat kā Timurs, bet tie, kuri šādu iespēju apsver, min gluži praktiskus šķēršļus. Piemēram, ja Anglijā ir iekrāta iedzīve, tās pārvešana uz Latviju izmaksātu ap 3000 mārciņu. Lai šos lielos izdevumus segtu, būtu jāņem kredīts, bet, kur lai to ņem, ja Anglijā ienākumi bankā vairs neienāk, bet Latvijā – vēl neienāk? Nemaz nerunājot par loģistiskajiem sarežģījumiem, piemēram, to, ka galamērķī iedzīve būtu jānogādā uz konkrētu adresi, bet dzīvesvietas atrašana prasa laiku. Līdzīgi ir ar darba meklējumiem – pārlidojumi uz Rīgu, lai piedalītos darba intervijās, ir liels ieguldījums, tāpēc ārzemēs dzīvojošie gribētu sagaidīt no darba devējiem elastību un iejūtību interviju organizēšanā – tās taču var rīkot arī ar Skype starpniecību un tādā laikā, kad darba meklētājam nav nakts vidus.

Gandrīz katrs Londonas latvietis, ar kuru runāju, apšaubīja valdības labo reemigrācijas nodomu patiesumu. «Man nav sajūtas, ka valsts grib kaut ko palīdzēt. Palīdzību, kurai ir tikai ķeksīša efekts, es neuztveru par palīdzību,» saka Timurs. Aivis piebilst, ka atgriešanās gadījumā izmantotu visu, ko valsts spētu piedāvāt, «taču saprotu, ka tas līdzinātos nekam». Vairāki uzrunātie arī godīgi atzīst, ka par plāna izstrādi uzzinājuši no Latvijas medijiem vai radiniekiem – procesa laikā nekādi nav uzrunāti, lai gan daži būtu labprāt piedalījušies dokumenta apspriešanā.

Protams, plāna izstrādātāju darba grupa nevar komunicēt ar individuāliem emigrantiem, tai jāstrādā ar stratēģiskiem partneriem. Dace Akule stāsta, ka grupa intensīvi konsultējusies ar Eiropas Latviešu apvienību un fondu Laimas zeme, tā aptverot gan «veco», gan «jauno» diasporu. «Jaunās» diasporas pārstāvju 2012.gadā dibinātā fonda Laimas zeme misija ir «palīdzēt atgriezties no Latvijas emigrējušajiem talantiem, kompetencei un finansēm un izveidot sadarbības tīklus», bet Eiropas Latviešu apvienība piesaka sevi kā diasporas interešu pārstāvi Eiropas mērogā. Taču absolūtais vairākums emigrantu – un tātad valdības plāna «mērķauditorijas» – nepiedalās lielo nevalstisko organizāciju aktivitātēs. Pēdējā desmitgadē Latviju atstājušie, kas vispār iesaistās sociālās aktivitātēs, dod priekšroku mikrokopienām. Piemēram, Liene dzied Londonas latviešu korī, bet Aivars Jēkabs spēlē kokli, gandrīz visi aptaujātie reizumis aiziet uz kādu latviešu pasākumu Daugavas vanagu namā Londonā. Iespējams, skepse par valdības plāniem mazinātos, ja sadarbība ar diasporu paredzētu plašāka tīkla izveidošanu, iekļaujot dialogā arī mikrokopienas.

Nauda vai ideja

Latvija nav pirmā, kas kaļ reemigrācijas plānus – ar mainīgiem panākumiem tos īstenojusi Izraēla, Somija, Īrija, Polija un citas valstis.

Igaunijas Migrācijas fonda 2009.gada pētījums par repatriāciju konstatē, ka izplatītākie iemesli šādas politikas ieviešanai ir darbaspēka un demogrāfiskie apsvērumi, taču ir arī citi, piemēram, ģimeņu atkalapvienošanās un vēlme piesaistīt uzņēmējus, kapitālu un inovācijas.

Postpadomju telpā vairākās valstīs, arī Igaunijā un Lietuvā, 90.gadu sākumā tika pieņemti repatriācijas likumi, kuru mērķis bija veicināt «vecās» diasporas atgriešanos dzimtenē.

No jaunajām ES dalībvalstīm pirmā par «jaunās» diasporas piesaistīšanu sāka domāt Polija, kuras valdība 2007.gadā īstenoja kampaņu Vai tev ir atgriešanās PLāns? Tās elementi bija līdzīgi, kā pašlaik top Latvijā – informācija par birokrātiskajām ar repatriāciju saistītām procedūrām, iespējas darba tirgū, vakanču reklamēšana. Polijas valdība kampaņai iztērēja vienu miljonu eiro. Lai gan tā tika atzīta par informatīvu, lietotājam draudzīgu un interaktīvu, tā tomēr nekļuva par veiksmes stāstu. Viens no iemesliem – kampaņai nesekoja strukturāli pasākumi, kas nodrošinātu procesam ilgtspēju.

Lai uz diasporu vērstie pasākumi izdotos, katrai no iesaistītajām pusēm būtu līdzvērtīgi jāpiedalās procesā – tā secina Īrijas pētnieki Kingslijs Eikins un Nikola Vaita, kuri publicējuši apjomīgu pētījumu Global Diaspora Strategies Toolkit. «Diasporas stratēģijām, tāpat kā citām sadarbības formām, ir pamatos jābūt balstītām sadarbības tīklos.» Tas nozīmē, ka valdībai jārada apstākļi, kas veicina dažādu diasporas kopienu un organizāciju dialogu, jo panākumu atslēga ir radošu indivīdu pienesums. «Centralizēta pieeja var radīt līdzsvara trūkumu,» norādīts pētījumā, «tā var kaitēt attiecībām ar diasporu, un atsevišķi diasporas segmenti var justies atstumti.»

Citiem vārdiem, valdībai nevajadzētu teikt – «tev būs reemigrēt tā, kā mēs esam nolēmuši». Viens no veidiem, kā panākt iesaisti, ir veidot diasporas parlamentu – tāds ir, piemēram, Somijā. Reizi divos gados diasporas delegāti sanāktu uz kongresu dzimtenē, lai dialogā ar valdību un likumdevējiem vienotos par diasporas politikas virzieniem. Ja tāds būtu arī Latvijā, delegātu vidū varētu būt gan Laimas zeme, gan Timurs.

 

Ko dara citas valstis?

Diasporas parlaments – diasporas vēlēta institūcija emigrantiem svarīgu jautājumu risināšanai. Darbojas Somijā, Francijā, Grieķijā, Gruzijā.

Pirmās pieturas mājoklis – lēta pagaidu dzīvesvieta, kuras īri un komunālos maksājumus daļēji sedz valsts vai pašvaldība. Darbojas Igaunijā, Polijā, Kiprā.

Pārcelšanās pabalsts – ceļa izdevumu daļēja vai pilnīga segšana, pārceļoties uz dzimteni. Darbojas Igaunijā, Polijā, Šveicē.

Diasporas gadatirgus – regulāri, īpaši diasporai organizēti informatīvi pasākumi, kuri ik reizi veltīti vienai aktuālai tēmai: sociālā apdrošināšana, nodokļi, ģimenes vai īpašumtiesības regulējošā likumdošana u.tml. Darbojas Somijā.

Avots: Repatriation policies and practices, Igaunijas Migrācijas fonds, 2009

 

Latvijas valdības iecere. Kā atbalstīt reemigrāciju?

Vienas pieturas aģentūra, lai palīdzētu potenciālajiem reemigrantiem saziņā ar valsts iestādēm

Darba tirgus informācijas pieejamība

Augsti kvalificēta darbaspēka piesaiste

Latviešu valodas mācīšana reemigrējušā ģimenes locekļiem

Sadarbība ar diasporu biznesa saiknes un uzņēmējdarbības veicināšanai 

Atbalsts skolēniem, integrējoties Latvijas izglītības sistēmā

Svešvalodu prasību pārskatīšana pieejamajām vakancēm

Repatriācijas likuma izmaiņas – personu loka paplašināšana, kuri drīkst pretendēt uz repatrianta statusu, attiecinot to arī uz pilsoņiem, kas izceļojuši pēc 1990.gada 4.maija

Jāpadara redzamāks Baltijas zīmols

Posted on februāris 20, 2013 by - Intervija

Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis uzskata, ka Baltijas reģiona ekonomikas modelis ir īstais visai Eiropai

Radoslavs Sikorskis ir kļuvis par vienu no spilgtākajiem «jauno dalībvalstu» pārstāvjiem uz Eiropas skatuves. Viņa runas par Eiropas Savienības nākotni, mudinājumi Vācijai ar lielāku enerģiju ķerties pie eirozonas stabilizēšanas un aicinājumi Lielbritānijas konservatīvajiem nepagriezt muguru ES nonāk laikrakstu virsrakstos. Pagājušajā nedēļā žurnālam Ir bija iespēja intervēt Sikorski, kad viņš apmeklēja Rīgu.

Pirms nedaudz vairāk nekā gada, kad eirozonas krīze bija sevišķi saasinājusies, jūs teicāt, ka lielākais drauds Polijai ir nevis Krievijas raķetes, bet eirozonas sabrukums. Vai tagad jūtaties drošāk?

Es negribētu apgalvot, ka manai runai [2011.gada novembrī Berlīnē] bija izšķiroša nozīme, bet fakts ir tāds – vācieši izdarīja to, kas, manuprāt, bija nepieciešams. Viņi ir finansējuši glābšanas programmas un ir vadījuši centienus reformēt eirozonas ekonomisko pārvaldību. Ir dramatiski samazinājušās atšķirības starp procentu likmēm, kuras par aizņēmumiem maksā stabilās valstis un krīzes skartās valstis – Grieķijai [likmes gada laikā ir kritušās] no 35% līdz 11%. Ja neizdarīsim kaut ko neapdomīgu, šķiet, esam ceļā uz krīzes pārvarēšanu. Turklāt es turpinu stāstīt saviem kolēģiem Rietumeiropā, ka ir valstis, kas to spējušas izdarīt bez grautiņiem un nepārmetot visiem citiem par savām problēmām. Piemēram, Latvija, kura cieta visvairāk, bet arī izdarīja visvairāk, lai pārvarētu krīzi.

Nesen izlasīju Polijas prezidenta padomnieka Romāna Kuzņara teikto: «Eiro ieviešana ir mūsu ekonomiskās un finansiālās drošības jautājums. Pastāv risks, ka pretējā gadījumā Polija šajā procesā tiks nostumta ES perifērijā. Tas ir svarīgāk nekā [eiro ieviešanas] īstermiņa izmaksas.» Vai Polijas līdz šim atturīgā attieksme pret iestāšanos eirozonā mainās?

Mūsu attieksme nav atturīga. Ja nebūtu notikusi eirozonas parādu krīze, iespējams, mēs būtu iestājušies jau šogad. Taču krīze mums liedza šo iespēju. Mūsu situācija atšķiras no Latvijas, jo valūta nav piesaistīta eiro. Vēl gluži neizpildām kritērijus, lai iestātos eirozonā, un mums ir arī jāmaina konstitūcija. Tomēr mums ir pilnīga apņēmība to izdarīt līdz šīs desmitgades beigām.

Vai jūs satrauc iespēja, ka eirozona varētu pārvērsties par «īsto» ES un valstis ārpus tās paliks perifērijā?

Mēs sliecamies domāt, ka nupat pieņemtais septiņgadu budžets būs pēdējais lielais budžets visai ES. Nākamajā budžetā, kurš darbosies pastiprinātās solidaritātes un savstarpējās pārraudzības apstākļos, liela daļa fondu sociālajam atbalstam, palīdzībai banku sistēmai u.c. atradīsies eirozonas iekšpusē. Tas ir papildu iemesls pievienoties.

Divi lieli ES finansētie infrastruktūras projekti attiecas gan uz Baltijas valstīm, gan uz Poliju. Viens ir Rail Baltica. Vai Polija ir gatava spēlēt aktīvāku lomu šīs ātrgaitas vilcienu līnijas izbūvei no Tallinas līdz Varšavai?

Mēs atpaliekam dzelzceļu tīkla modernizācijā, vispirms mums jāpievērš uzmanība galvenajām šaurajām vietām pašā Polijā. Pēc tam ļoti priecātos, ja Baltijas valstis vēlētos būt labi savienotas. Taču mēs, piemēram, prasām lietuviešu partneriem atjaunot dzelzceļa līniju no Mažeiķu naftas līdz Ventspilij, un arī tas nenotiek. Baidos, ka daudz kur ir iekavējušies darbi.

Otrs mūsu kopējās intereses skarošs projekts ir dabasgāzes savienojuma izbūve no Polijas uz Lietuvu.

Esam piedāvājuši šādu iespēju. Tas ir apjomīgs projekts gandrīz pusmiljarda eiro vērtībā, kuram nav ekonomiskas jēgas bez ES atbalsta. Taču droši vien nav arī jēgas būvēt gan šo savienojumu, gan sašķidrinātās gāzes termināli Lietuvā. Abi nevar atmaksāties. Tas ir jautājums lietuviešiem, ko viņi izvēlēsies.

Atgriežoties pie plašākiem ES jautājumiem – nesen pieņemtais ES budžets būs mazāks par pašreizējo lielā mērā Lielbritānijas spiediena dēļ. Vai to, ka Lielbritānija varētu izstāties no ES, uzskatāt par reāliem draudiem?

Ja būs nedaudz politiskās līderības, tas nenotiks. Taču ir nepieciešams, lai politiskie līderi bez eirofobiskās preses starpniecības izskaidrotu britu tautai, kā ES patiesībā darbojas, kādas ir priekšrocības un kādas ir problēmas, atrodoties ārpus ES.

Kāpēc ir svarīgi, lai Lielbritānija paliek ES?

Jo briti ir ekonomiskā liberālisma atbalstītāji, viņi palīdz nodrošināt labu saikni ar ASV. Viņiem ir diplomātisks spēks, viņi ir nozīmīgi militārajā jomā. Briti palīdz noturēt mūs atvērtus globālajiem jūras ceļiem, no kā mēs kontinentā gūstam labumu. Mums būtu ļoti, ļoti žēl, ja viņi atstātu ES.

Runājot par drošības jautājumiem – šomēnes NATO ģenerālsekretārs Rasmusens aicināja Krieviju un Baltkrieviju būt atklātākām par militārajiem manevriem Baltijas reģionā. Vai jūs satrauc Krievijas militāro spēku augošā koncentrācija mūsu reģionā un lielie manevri?

Es formāli izteicu savus iebildumus par pēdējiem lielajiem manevriem Zapad 2009, jo tiem bija provokatīvs scenārijs, [kurā tika izspēlēts atomieroču pielietojums pret Poliju, kamēr līdztekus notiekošajos manevros Ladoga 2009 izspēlēja iebrukumu Baltijas valstīs]. Ceru, ka nākamie notiks atbilstoši starptautiskajiem noteikumiem. Ir nepieciešama pilnīga atklātība plānošanā un manevru gaitā, ar novērotājiem utt. Mēs negribam uzskatīt Krieviju par draudu, un mēs domājam, ka Krievijai nevajadzētu uzvesties, it kā tā varētu būt drauds.

Šoruden Baltijas valstīs un Polijā notiks NATO reaģēšanas spēku lielie manevri Steadfast Jazz. Kāds ir to mērķis?

Tie būs pirmie NATO manevri jauno dalībvalstu teritorijā, kopš pievienojāmies organizācijai 1999.gadā. Militārām aliansēm ir jābūt gatavām dažādiem scenārijiem. Ir ļoti svarīgi, kuras valstis piedalīsies manevros. Jo ir lielāka varbūtība, ka tie, kas gatavi sūtīt karaspēku, kad to ir viegli darīt, būs gatavi rīcībai arī grūtību gadījumā. Iespaids ir ļoti labs. Piemēram, Francija sūtīs 1000 kareivju, ASV aptuveni 300. Tās ir līdervalstis.

Plašāk vērtējot drošības kontekstu – vai esat noraizējies par ASV prezidenta Obamas runām par «pavērsienu» uz Āziju, un kā tas ietekmē amerikāņu iesaisti Eiropā?

Viņš nosauca vārdā procesu, kas notiek jau kādu laiku – alianses saišu stiprināšana ar Japānu, Klusā okeāna flotes nostiprināšana, attiecības ar Ķīnu. Tas mūs nepārsteidz, bet tas prasa atbildi no Eiropas. Mums ir jāuzņemas lielāka atbildība par savu drošību.

Desmit gadu laikā jūs esat pirmais Polijas ārlietu ministrs, kas apmeklē mūs. Ir sajūta, ka pēdējā laikā Polija izrāda lielāku interesi par Latviju. Vai tam ir kāds sevišķs iemesls?

Mūsu prezidents arī bija šeit pērn. Tomēr jāatceras, ka mēs visu laiku satiekamies Briselē, ES process mūs visus padara savstarpēji pazīstamus. Taču tā ir taisnība – mēs Baltijas valstis uzskatām par ļoti svarīgiem partneriem. Viena no finanšu krīzes mācībām ir tā, ka mūsu ekonomikas modelis – sakārtotas finanses, augsts sabiedrisko pakalpojumu kvalitātes līmenis, kā arī attīstīti ražošanas veidi – ir tas, kas, šķiet, būtu nepieciešams pārējai Eiropai. Mūsu un Baltijas reģions ir tas, kur Eiropā notiek izaugsme. Būtu jāpadara mūsu zīmols redzamāks.

Parādās ziņas, ka Polijas izaugsme sāk nedaudz piebremzēt. Vai tā ir īslaicīga parādība?

Vācija ir mūsu lielākā tirdzniecības partnere. Ja atsāksies izaugsme eirozonā, arī mūsu rūpniecība atžirgs.

Polijai pēdējos gados ir bijušas nesaskaņas ar Lietuvu tur dzīvojošās poļu minoritātes dēļ. Kādas patlaban ir attiecības?

Gaisotne ir labāka, kopš jaunā valdība [decembrī] sākusi darbu. Kā lielākais partneris mēs izjūtam atbildību spert pirmo soli un esam piedāvājuši dažādas iespējas, atbalstu Lietuvai ES prezidentūras laikā [šāgada otrajā pusē] un jaunas investīcijas – jau minēto gāzesvadu. Ceram, ka Lietuva pieņems draudzīgi pasniegto roku.

Kā raksturotu Polijas attiecības ar Krieviju?

Tās ir pragmatiskas, bet trauslas. Tirdzniecība strauji attīstās un sasniegusi gandrīz 38 miljardus dolāru. Ir dažas kopējas iniciatīvas. Mums ir atvieglots vīzu režīms pierobežā dzīvojošajiem, kas skar trīs miljonus cilvēku Kaļiņingradā un Polijas robežreģionos. Daži smagie jautājumi tiek risināti. Krievija ir nodevusi mums daļu no dokumentiem par Katiņu, [kur 1941.gadā padomju drošības spēki noslepkavoja vairāk nekā 20 000 Polijas armijas virsnieku]. Polijas katoļu un Krievijas pareizticīgo baznīcas ir sākušas izlīguma procesu. Taču ir arī dažas pēc būtības konkurējošas intereses un daži attiecību kairinātāji. Piemēram, fakts, ka vēl aizvien nav atdotas mūsu prezidenta avarējušās lidmašīnas paliekas [pēc katastrofas Smoļenskā 2010.gadā]. Tātad bilde nav viendabīga, bet mēs cenšamies pret to izturēties pragmatiski.

Polija savulaik bija noraizējusies par gāzesvada Nordstream celtniecību Baltijas jūrā, kas savieno Krieviju un Vāciju, apejot Poliju. Vai pēc tā pabeigšanas izjūtat kādas problēmas?

Mums šķiet, ka tā bija naudas izšķiešana, jo varēja uz pusi lētāk uzbūvēt otru gāzesvadu līdztekus Jamal vadam, [kas iet caur Poliju]. Cik var saprast, Nordstream patlaban tiek noslogots tikai par 30%, līdz ar to neesam mainījuši savus uzskatus.

Kāds ir jūsu viedoklis par Krievijas plāniem būvēt atomelektrostaciju Kaļiņingradā? Vai jūs satrauc drošības jautājums, vai arī uzskatāt to par iespējamu elektroenerģijas piegādātāju Polijai?

Mēs esam paziņojuši par milzīgu investīciju programmu mūsu pašu elektrības ģenerēšanas kapacitātē. Plānojam kļūt par elektrības eksportētājiem, nevis importētājiem.

Tas, visticamāk, nozīmē, ka neplānojat iesaistīties arī Visaginas AES projektā Lietuvā.

Mēs joprojām neesam saņēmuši īsti pamatotu piedāvājumu, lai varētu veikt nepieciešamos aprēķinus.

Sadrumstalotā zeme

Posted on februāris 20, 2013 by - Analīze

Kā Latvija cer līdz 2020.gadam dubultot ražošanā izmantojamo lauksaimniecības zemi?

Nemaz ne tik sen vispārzināma patiesība visās malās skanēja, ka pēc neatkarības atgūšanas Latvijas lauksaimniecība ir «iznīcināta». Jāšaubās, vai kādam vairs ienāktu prātā tā teikt tagad. 2012.gadā Latvijas lauksaimnieki ievāca lielāko graudu kopražu mūsu zemes vēsturē, pirmo reizi pārsniedzot divus miljonus tonnu. Lauksaimniecības un pārtikas preču eksports starp 2001. un 2011.gadu pieauga deviņas reizes. 2012.gada pēdējos mēnešos, pateicoties lieliskajai ražai, šīs preces ieņēma pirmo vietu eksporta struktūrā.

Taču, vērtējot lauksaimniecības situāciju kopumā, kļūst skaidrs, ka šajā jomā Latvija vēl ne tuvu nav izsmēlusi savu potenciālu. 

Trīs ceļi

Nesen uzstājoties Valsts prezidenta Andra Bērziņa rīkotajā konferencē Rīcība un risinājumi Latvijas reģionu attīstībai, zemkopības ministre Laimdota Straujuma atzina, ka ražīgums un ienākumu līmenis visās lauksaimniecības un mežsaimniecības jomās varētu būt augstāks, un norādīja uz ļoti sadrumstaloto lauksaimniecības zemes īpašuma un apsaimniekošanas struktūru kā vienu no būtiskākajiem kavēkļiem zemes resursu efektīvai izmantošanai.

Pat ļoti virspusējs skats uz statistiku parāda, cik šī kopaina ir fragmentēta. No 83 386 lauku saimniecībām valstī 2010.gadā teju 95% bija klasificējamas kā mazas, ar gada apgrozījumu zem 15 000 eiro (10 500 latu). Tās apstrādāja vidēji tikai 11,4 hektārus lauksaimniecības zemes, un slaucamo govju skaits uz saimniecību bija vidēji mazāk nekā viena.

Turklāt lielākā daļa – 61 000 – no šīm mazākajām saimniecībām ir pavisam sīkas, ar gada apgrozījumu zem 4000 eiro (2800 latu), un puse no tām pieder cilvēkiem, kuri vecāki par 55 gadiem.

Rezultātā nav pārsteigums, ka atbilstoši Zemkopības ministrijas (ZM) sniegtajai informācijai 80% no tirgum domātās lauksaimniecības produkcijas tiek saražoti 800 000 hektāru kopplatībā, kas ir 40% no visas lauksaimniecības zemes. Milzīgas platības – ap 400 000 hektāru – tiek izmantotas pašpatēriņam. No visām saimniecībām tikai 45% ražo produkciju tirgum.

Kopš pagājušā gada ZM ir sākusi daudz aktīvāk rīkoties, lai veicinātu efektīvāku saimniekošanu laukos, un Straujuma kā mērķi ir izvirzījusi līdz 2020.gadam nodrošināt, ka divi miljoni hektāru tiktu izmantoti lauksaimniecības produkcijas ražošanai.

ZM plāni šā mērķa sasniegšanai dalās trīs virzienos. Viens saistīts ar tehnisku un finansiālu palīdzību zemniekiem, lai uzlabotu lauku infrastruktūru un zemes auglību.

Otrs, kas piesaistījis lielāku sabiedrības uzmanību, ir valsts aktīva rīcība, lai veicinātu zemes īpašumu konsolidāciju. Pērn valsts sāka izsniegt izdevīgus kredītus lauksaimniecības zemes iegādei. Šogad top plāni izveidot Zemes fondu, kas uzpirktu zemi tālākai pārdošanai vai iznomāšanai. Kā stāsta ZM Meža departamenta direktors Arvīds Ozols, kurš ministrijā atbild par šo projektu, šādi fondi darbojas daudzās Eiropas valstīs, piemēram Francijā, Skotijā, Norvēģijā, jo sadrumstaloti īpašumi ir ne tikai Latvijas problēma. Tiek strādāts pie fonda ekonomiskā pamatojuma, taču Ozols atzīst – patlaban nav atrasts, kā fonds strādātu ar peļņu. Tas gan būtu akceptējams, ja sabiedrība būs gatava pieņemt, ka zemes īpašumu konsolidācija ir sabiedrisks labums, kurš veicinās efektīvāku ražošanu. Ozols cer, ka priekšlikumi būs gatavi plašākai apspriešanai martā, tikmēr par konkrētiem skaitļiem vēl nav gatavs runāt.

Trešais ZM piekoptais virziens ir regulējuma radīšana, kas veicina zemes izmantošanu ražošanai. Viens konkrēts solis jau ir sperts, nosakot, ka paaugstināta nekustamā īpašuma nodokļa likme neapstrādātajai zemei – 1,5% vietā 3% – attiecināma uz zemi, no kuras tiek apsaimniekoti mazāk nekā 70%. Agrāk slieksnis bija tikai 30%. Nākamais solis būs noteiktas kvalifikācijas prasības potenciālajiem lauksaimniecības zemes pircējiem. Ar šādu kritēriju palīdzību valsts censtos nodrošināt, ka pircēji tiešām zemi izmanto lauksaimnieciskai ražošanai. Ozols atzīst, ka šo noteikumu izstrādāšana saistīta arī ar faktu, ka no 2014.gada tiks atcelti ierobežojumi ārzemniekiem iegādāties zemi Latvijā un no tās izrietošās vēlmes ierobežot iespējas zemi iegādāties tīri spekulatīvos nolūkos.

Patlaban ZM plāni virzās uz priekšu bez lielas pretestības, bet nav garantiju, ka tā tas būs arī nākotnē. Valsts aktīva iejaukšanās īpašumu tirgū zināmos apstākļos varētu izraisīt arī aizdomas un iebildumus. Tas pēdējā laikā redzams Zvārdē, kur lielu satraukumu izraisījuši Latvijas valsts mežu plāni Aizsardzības ministrijas uzdevumā uzpirkt mežus, kuros varētu būt atrodamas daudzas aviācijas bumbas, kuras tur nomestas padomju laikos kara lidmašīnu treniņu lidojumos.

Savukārt īpašumu konsolidācija un ražošanas efektivitātes celšana neizbēgami nozīmēs lauksaimniecībā strādājošo skaita samazināšanos, jo ar atbilstošu tehniku daži cilvēki var apstrādāt ļoti lielas platības. Vai tie, kuriem uz kombaina neatradīsies vieta, vispār varēs atrast darbu laukos, nebūt nav skaidrs.

Tiesa, šīs potenciālās problēmas nav iemesls neķerties pie lauksaimniecības efektivizēšanas. Tomēr, ja valsts var būt aktīva šajā virzienā, tā nedrīkst būt pasīva, domājot arī par šā kursa negatīvo sociālo seku samazināšanu.

Ķīļa uzstādījumu labi saprotu

Posted on februāris 20, 2013 by - Pusdienās

Sanda Liepiņa starptautisku karjeru pārtrauca, lai ļautu bērniem izaugt par latviešiem. Kļuvusi par Izglītības ministrijas valsts sekretāri, viņa vēlas panākt, lai Latvija izglītības jomā ir soli priekšā citiem

Lai arī pusdienu saruna kafejnīcā Da-Da ieplānota labu laiku iepriekš, tikšanās reizē neizbēgami nākas izjust to, ka Sanda Liepiņa ir kļuvusi par valsts sekretāri šīs valdības trauksmainākajā ministrijā. Pusdienu laiku ir saīsinājusi negaidīta sanāksme Saeimā, un viņa pasūta ēdienu, ko var dabūt ātri – vjetnamiešu zupu. «Nostalģija?» jautāju, zinot, ka Liepiņa tikko pārcēlusies no Vjetnamas, kur nodzīvoja divus gadus, strādājot Pasaules Bankas grupā ietilpstošajā Starptautiskajā finanšu korporācijā. «Zupa nedomājot iekrita acīs,» viņa atbild, kaut arī «šādā virzienā» ēdienu izvēloties parasti.

Kaut Sandas Liepiņas vārds publiski nav plaši zināms, Pasaules Bankas hierarhijā tik augstu tikuši latvieši ir retums. Starptautiskajā finanšu korporācijā Liepiņa vadīja uzņēmējdarbības vides virzienu Austrumāzijas un Okeānijas reģionā, pirms tam šos pašus pienākumus veica Eiropā un Centrālāzijā.

Tramplīnu uz starptautisku karjeru radīja labi paveikts darbs valsts pārvaldē tepat Latvijā – 90.gadu beigās Liepiņa strādāja Latvijas Attīstības aģentūrā. Tajā tapušo pasākumu plānu administratīvo šķēršļu novēršanai biznesam un sadarbību ar Ārvalstu investoru padomi starptautiskās organizācijas novērtēja kā «inovatīvu praksi», un, kā stāsta Liepiņa, «uz tā viļņa» Pasaules Banka lūdza viņu prezentēt Latvijas pieredzi citām tālaika ES kandidātvalstīm un Austrumu kaimiņvalstīm. Šos pakalpojumus Liepiņa kādu laiku arī sniedza kā individuālais komersants gan Latvijā, gan ārpus tās Pasaules Bankas un Eiropas Komisijas projektos. 2005.gadā viņa pieteikusies darbā uz amatu Pasaules Bankā, un «tā es tur nonācu».

«Darbs vienmēr ir bijis ļoti mobils. Ģimenes dēļ esmu mēģinājusi atrast veidus, kā varu gan būt pietiekamu laiku Latvijā, gan pildīt darba pienākumus. Paskatījos pēdējos divus gadus – 130-140 darbadienas gadā esmu bijusi komandējumos,» viņa secina. Netradicionāla Liepiņas pieredze ir arī tāpēc, ka uz Vjetnamu viņa aizbrauca ar diviem bērnudārza vecuma bērniem. «Par to var grāmatas rakstīt,» viņa atbild, kad painteresējos, kā, būdama tālu prom no mājām, viņa ir spējusi apvienot augstu amatu ar mazu bērnu audzināšanu. «Ir salīdzinoši viegli to darīt, kamēr viņi ir ļoti mazi. Atkarībā no situācijas abus bērnus bieži ņēmu sev līdzi. Jānis ir bijis laikam deviņos komandējumos, Marta – arī deviņos vai desmit savā pirmajā gadā vien. Milzīga plānošana uz priekšu, loģistika.» 

Tomēr uzturēties ar maziem bērniem Austrumāzijā bijis salīdzinoši viegli, jo šajā sabiedrībā ir milzīgs uzsvars uz ģimenes vērtībām. Bērnu klātbūtne dažkārt pavērusi «papildu iespējas», piemēram, tas bijis veids, kā «personīgā līmenī atrast saskarsmes atslēgu ar Indonēzijas kolēģiem». «Nevaru teikt, ka man bija grūti. Darba vide ir patīkama, dinamiska, ļoti spējīgi cilvēki, fantastiska darba kultūra. Tas bija arī sevis un kolēģu izzināšanas process – saprast, kā funkcionē Vjetnama, Indonēzija un citas valstis, kas katram svarīgi.» 

Tomēr tieši bērni bija galvenais dzinulis atgriezties Latvijā. Vērojot kolēģu pieredzi, Liepiņa sapratusi, ka «šajā vidē viņus izaudzināt par latviešiem būtu sarežģīti». «Starptautiskajā skolā Jānis iemācījās runāt angļu valodā. Šajā skolā ir liels uzsvars uz to, no kurienes esi, un viņam radās liela interese, kas ir Latvija. Viņš zina, ka ir arī daudzas citas valstis. Tad es sapratu – vēl viens gads, un tās intereses nebūtu, viņi ar māsu arī sāktu runāt angļu valodā.»

Pieteikties uz Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra amatu Liepiņu motivējusi doma, ka «izglītības un zinātnes sistēma būtībā noteiks Latvijas attīstības virzienu nākamajos 10 gados». «Skaidri saredzu tās iespējas, kas globālās ekonomikas pārmaiņu laikā paveras Latvijas iedzīvotājiem, ja viņu kompetences būs soli priekšā citiem. Latvija kā salīdzinoši maza valsts nepieciešamās pārmaiņas var ieviest ātrāk, un tas arī būs priekšnosacījums, vai izdosies panākt ekonomisko izrāvienu un iedzīvotāju ienākumu straujāku kāpumu.»

Par lielo mērķi Liepiņa sauc «iekļaujošu, uz radošumu un kompetenču attīstību vērstu izglītības sistēmu». Viņa uzskata, ka ministra Roberta Ķīļa reformu pieteikums un sāktā ministrijas reorganizācija dod iespējas uz to virzīties. «Arī iepriekš esmu strādājusi apstākļos, kad kaut kas ir iesākts un ir daudz ideju, bet tālāk ir daudz jādara, lai tās iedzīvinātu. Tas ir izaicinājums, kas mani personīgi piesaista.»

Koalīcijas partneri un izglītības nozares pārstāvji Ķīlim ir pārmetuši skaidra reformu plāna trūkumu. Jautāju, vai valsts sekretāre saprot, ko Ķīlis vēlas. «Ļoti labi saprotu uzstādījumu, ko Ķīļa kungs man dod. Tā ir ministrijas darba organizācijas efektivitāte un arī palīdzēt veidot tehnisko piedāvājumu reformu idejām, kur tās tālāk ir jāizvērš.» Liepiņa aizstāv ministru – kaut Ķīlim ir vīzija, «manas sarunas liecina, ka viņš ir atvērts alternatīviem piedāvājumiem, ja tie sasniedz mērķi». Attiecībā uz augstāko izglītību «mērķis, manuprāt, ir skaidrs – nodrošināt kvalitatīvu, starptautiski konkurētspējīgu un zinātnē balstītu augstāko izglītību, ko īsteno efektīvi pārvaldītas institūcijas ar konsolidētiem resursiem». Par vēl vienu «fundamentālu prioritāti» ministrijas augstākā ierēdne sauc konkurētspējīgas profesionālās izglītības sistēmas izveidi. 

Atgādinu plaģiātisma skandālu LU filozofos (kad pasniedzēju darbos saskatīja plaģiātismu, un fakultāte uz to reaģēja ar aizvainojumu un augstprātību) un jautāju, vai šajā milzīgajā sistēmā būtiskas reformas vispār ir iespējamas, jo tās ir neērtas daudziem, kas tagad atrodas prestižās pozīcijās. «Atbildei ir divas daļas. Viens ir organizāciju efektīva pārvalde – kā mēs nosakām mērķus, kā sasniedzam tos,» Liepiņa lasa kā no mācību literatūras. Līdz šim ES struktūrfondu iniciatīvas vairāk bijušas vērstas uz mācībspēku kvalifikāciju un konkrētu mācību priekšmetu attīstību, vadītāju kompetences atstājot novārtā. Turpmāk lielāks uzsvars būtu jāliek uz organizāciju efektīvu vadību. «Otra atbildes daļa: esmu pārliecināta – ja ir pietiekami skaidrs uzstādījums un ir stimuli, lielākā daļa cilvēku pārskatāmā laika periodā spēj pielāgoties. Dažiem tas izdosies labāk, citiem sliktāk. Tad ir jābūt novērtēšanas sistēmai, par ko ir runāts, bet līdz šim tā nav ieviesta.»

Liepiņa pati ir studējusi gan Latvijā (LU politikas zinātni un jurisprudenci), gan ASV Sirakūzas Universitātes Maksvela skolā, kur ieguvusi maģistra grādu sabiedrības vadībā. «Es neteiktu, ka pieredze bija radikāli atšķirīga. Arī šeit bija pasniedzēji, kuriem bija augstas prasības un bija iedvesmojoši mācīties, un bija pasniedzēji, pie kuriem tā nebija. Maksvela skolā šī atšķirība starp mācībspēkiem bija mazāka,» salīdzinājumu ar prestižo amerikāņu skolu Latvijas mācību iestādes Liepiņas skatījumā iztur gluži labi. 

Pēc studijām ASV kopā ar domubiedriem Liepiņa ķērusies pie līdzīgas starpdisciplināras studiju programmas izveides Latvijā, kur līdztekus valsts pārvaldei varētu apgūt arī ekonomikas un finanšu vadības pamatus, kas vietējā studiju piedāvājumā viņai pašai pietrūcis. LU tas neesot interesējis («jo viņiem bija sajūta, ka tas viss jau tiek darīts»), taču tapa sabiedrības vadības programma Vidzemes augstskolā. «Tas bija interesants eksperiments, kā ieviest pārmaiņas augstākajā izglītībā ļoti konkrētā jomā,» viena minireforma Izglītības ministrijas jaunās valsts sekretāres «kontā» jau ir.

Ēdienkarte

Vjetnamiešu zupa ar nūdelēm un garnelēm
Dzidrā baraviku zupa
Svaigi spiesta ābolu sula
Zaļā tēja ar ženšeņu un citronu

Ir jautā

Posted on februāris 20, 2013 by - Viedoklis

Kā Latvijai noderētu sava kiberaizsardzības zemessargu vienība?


Valdis Šķesters, datoru drošības tehnoloģiju speciālists:  

Tas galvenokārt ir organizatoriskas dabas jautājums. Skaidrs, ka lielu kiberincidentu gadījumā papildu speciālisti varētu būt nepieciešami un noderīgi.

Leonīds Kalniņš, zemessardzes komandieris:

Zemessardze seko līdzi pasaules drošības situācijas izaicinājumiem. Šo iemeslu dēļ tiek veidota kiberaizsardzības vienība, kuras darbība skars gan civilās, gan militārās sfēras. Esmu pārliecināts, ka šo speciālistu devums būs būtisks valsts aizsardzībai.

Ilmārs Poikāns, IT speciālists:

Iniciatīva ir apsveicama – tā varētu veicināt informācijas apmaiņu starp kiberdrošības speciālistiem, paaugstināt kompetences līmeni, un nāktu par labu gan uzņēmēju, gan interneta lietotāju drošībai. Tas būtu papildu atspaids nopietnāka kiberuzbrukuma gadījumā. Lai izdodas!

Būt modē

Posted on februāris 20, 2013 by - Viedoklis

Kad vēl bijis tik daudz slavenību, kas slavenas tikai ar to, ka ir slavenas! Un kur to vēl vairāk kā tieši modes pasaulē

Tepat blakus uz galda man stāv komiska un vienlaikus nozīmīga vēstures liecība. Kad pirms 12 gadiem dzīvoju un mācījos Japānā, mamma vēstulēs no Latvijas ielika arī pa kādam rakstam no žurnāliem vai avīzēm, kas mani varētu interesēt. Konkrēti šis ziņo par tolaik jaunajām tendencēm džinsu modē – biksēm, kas speciālas apstrādes rezultātā izskatās labi panēsātas. Raksts ilustrēts ar foto, tajā četri puiši (vienā no tiem sazīmēju mākslinieku Kristianu Brekti) pozē sadriskātos džinsos. Paraksts vēsta: «Rīgas Lietišķās mākslas koledžas studentu Rolanda un Mares kolekcija ir gandrīz 100% no džinsa – vecie džinsi tika sadīrāti un sabatikoti, pārvērsti līdz nepazīšanai. Skolasbiedri grib tos nēsāt kā traki!»

Tikmēr pirms nedēļas interneta grāmatzīmēs saglabāju rakstu par «modes cirku» – tēmu, kas kā apdzijis pušums tiek uzplēsts atkal un atkal pirms kārtējās Ņujorkas modes nedēļas, lai gan ne mazāk aktuāla tā ir arī Milānā vai Parīzē. ««Kam šodien bēres?» sačukstējās garāmgājēji, redzot mūs – modes cilvēkus – gaidām uz Comme des Garçons skati sen atpakaļ deviņdesmitajos,» raksta nopelniem bagātā (un modes blogerus īpaši nemīlošā) modes kritiķe Sūzija Menkesa. «Mūs dēvēja par melnajām vārnām, taču cilvēki, kas šodien redzami ārpus vietām, kur notiek modes skates, līdzinās pāviem.» Kaut autores emocionālie epiteti un pārdomas daļēji tiešām ir no sērijas «reiz zāle bija zaļāka», tomēr sausais atlikums ir rūgts un patiess: kad vēl bijis tik daudz slavenību, kas slavenas tikai ar to, ka ir slavenas, kā 2013.gadā. Un kur to vēl vairāk kā tieši modes pasaulē! Saprotams, internets dara savu, vairākums nemaz negrib lasīt garas modes analīzes, bet gaida fotogalerijas ar slavenībām, kurām ātri izskriet cauri, un tomēr.

Neatkarīgi no modes blogu miljoniem un «šodien aktuāli – rīt vairs ne» interneta bildīšu terabaitiem viena lieta paliek nemainīga: lai jauns un daudzsološs dizainers izsistos vietējā tirgū, kur nu vēl ārzemēs, nepieciešama milzīga pacietība un neiedomājamas darbaspējas. Kāda Rīgas veikala mārketinga cilvēks man nesen sūdzējās, ka jau trīs gadus gaidot, kad beidzot vietējie dizaineri būs iemācījušies, kā jātaisa bizness (spēja saražot pasūtījumu pietiekamā daudzumā un visos izmēros, savlaicīga kolekciju piegāde veikalam utt.). Man nācās laipni attraukt, ka tie ir tikai trīs gadi. MAREUNROL’S, kas skolas laikā draugiem šuva džinsus, nupat jau otrreiz piedalījās Parīzes modes nedēļas oficiālajā programmā. Bet tas viņiem prasīja 12 gadus! Un ar to nekas nav beidzies, smagais darbs tikai sākas. Vienlaikus ar viņiem pasaules modes tirgū neatslābstoši sevi piesaka arī citi latvieši un dara to, sevi nežēlojot un turpinot prātot, kur ņemt modes pārdošanas speciālistus, bez kuriem nevar, bet kuru Latvijā gandrīz nav. 

Latvijā būt dizaineram, apskatniekam un arī pircējam modes jomā (saukt to par industriju man vēl neceļas roka) nozīmē peldēt kuģī, kuru vienlaikus vēl paši būvējam. Gaidot, kad tas aizies jūriņā, vērts paturēt prātā divas lietas. Pirmkārt, iespēju robežās būt tolerantiem pret jaunajiem dizaineriem, kuri vēl nevar atļauties dārgus audumus savām kolekcijām-viendienītēm (un kuriem tomēr būs nākotne, ja vien viņi laikus sapratīs, ka ar mazītiņo Latvijas tirgu biznesam būs par maz). Un, otrkārt, nesaukt par modi un stilu to, kas tāds nav. Jo ne jau katrs, kurš uzgleznojis vienu gleznu, tagad ir gleznotājs.

Valūtu kari

Posted on februāris 20, 2013 by - Komentārs

Japānas lēmums sākt masīvu naudas drukāšanu var radīt sekas tālu aiz robežām

Eiro atguvies. Kopš pagājušā gada jūlija, kad aizvien augošās bažas par eirozonas nākotni lika tā vērtībai noslīdēt līdz gandrīz $1,20, eiro ir pakāpeniski atkal pieņēmies spēkā un februāra sākumā sasniedza $1,35, kas ir augstākais līmenis kopš 2011.gada beigām. Vēl viens apliecinājums faktam, ka finanšu tirgos ir pārgājusi panika par eirozonas iespējamo sabrukumu.

Eiro atgūšanās ir labvēlīgs simptoms, kas norāda uz kopējās valūtas dzīvotspējas novērtējumu, taču tā ir slikta ziņa tiem, kuri cer uz ātru un nesāpīgu atkopšanos no ekonomiskās lejupslīdes, kura pārņēmusi eirozonu. Eurostat dati rāda, ka 2012.gada pēdējos trīs mēnešos eirozonas ekonomikas sarukums, salīdzinot ar iepriekšējo ceturksni, kļuvis manāmi straujāks, sasniedzot -0,6%. Šādās reizēs valūtas kursa vājināšana, lai veicinātu eksportu, daudziem šķiet labākais līdzeklis tautsaimniecības atdzīvināšanai, un Francijas prezidents Fransuā Olands jau februāra sākumā izteicās par nepieciešamību vadīt valūtas kursu, lai tas atbilstu tautsaimniecības «patiesajai situācijai».

Olanda paziņojums izraisīja tūlītēju Vācijas kancleres Angelas Merkeles atbildi. Viņas pārstāvis jau nākamajā dienā pēc Francijas prezidenta runas paziņoja, ka «valūtas kursa vadīšana nav piemērots instruments konkurētspējas veicināšanai; tas paļaujas uz īstermiņa stimulu, izmantojot mērķtiecīgu devalvāciju, bet ilgtspējīgu konkurētspēju tādā veidā nav iespējams sasniegt». Viņam piebalsoja Vācijas centrālās bankas prezidents Jens Vaidmans, kārtējo reizi apliecinot, cik atšķirīgi franči un vācieši mēdz izturēties pret ekonomiskajiem jautājumiem.

Eiropas Centrālās bankas prezidents Mario Dragi ieņēma savu tradicionālo lomu kaut kur pa vidu. Viņš piekrita vāciešiem, ka principā ECB nevar izvirzīt valūtas kursu vadību kā savas politikas mērķi, taču vienlaikus norādīja, ka augoša eiro vērtība varētu arī negatīvi ietekmēt cenu stabilitāti, kuras saglabāšana ir bankas uzdevums. Šķiet, ar šo mājienu Dragi nedaudz arī piebremzēja kursa kāpumu, tādējādi vismaz daļēji panākot to, ko Olands vēlas.

Šīs sadursmes par eiro kursu notiek laikā, kad pasaulē kopumā atkal uzvirmo runas par iespējamo «valūtu karu» starp pasaules lielākajiem ekonomiskajiem blokiem. Kareivīgais noskaņojums radies pēc Japānas jaunā premjerministra Sindzo Abes stāšanās amatā, jo viņš par savu galveno mērķi ir pasludinājis valsts ekonomikas spēcīgu stimulēšanu. Blakusefekts šādai naudas drukāšanai būtu ne tikai jenas vērtības krišana Japānā, bet arī tās kursa kritums pret citām valūtām, jo pieaugtu vēlme pārdot šādu aizvien mazvērtīgāku valūtu.

Abe savu politiku vēl pat nav iedarbinājis, bet rezultāts jau ir. Kopš viņa stāšanās amatā decembrī jenas vērtība pret dolāru samazinājusies par vairāk nekā 10 %. Vājāka jena drīzāk iepriecina Abi, nekā satrauc, jo tā padara Japānas eksportu lētāku. Taču tās tirdzniecības partneri jau sākuši manāmi nervozēt par iespēju, ka pasaules trešā lielākā ekonomika piekopj politiku, kas mērķtiecīgi samazina tās valūtas vērtību. Satraukums ir tik liels, ka pagājušās nedēļas nogalē G20 – pasaules 20 lielāko tautsaimniecību – finanšu ministri izplatīja paziņojumu, kurā kolektīvi paziņoja, ka «mēs atturēsimies no konkurējošās devalvācijas politikas». Nedēļu agrāk G7 valstu – ASV, Japānas, Vācijas, Lielbritānijas, Francijas, Kanādas un Itālijas – finanšu ministri jau bija nākuši klajā ar līdzīgu paziņojumu.

Taču vēsture liecina, ka šādiem labas gribas apliecinājumiem bieži vien nav lielas nozīmes, ja iekšpolitiskais spiediens liek valstu vadītājiem rīkoties atbilstoši vietējām īstermiņa interesēm, nevis ar skatu uz pasaules ekonomikas ilgtermiņa stabilitāti. Jāšaubās, vai Abe būs gatavs mainīt savu politiku. Japānas ekonomika stagnē jau kopš 90.gadu sākuma, kad plīsa nekustamo īpašumu un akciju tirgus burbulis. Kopš 2000.gada Japānas vidējā izaugsme ir bijusi mazāk nekā 1% gadā, kas pat attīstītai ekonomikai ir nožēlojami maz. Japānas valdība šajos 20 gados vairākas reizes centusies atdzīvināt tautsaimniecību ar vērienīgu stimulēšanas politiku, taču vienīgais rezultāts ir līdz monstroziem apmēriem pieaugušais valsts parāds, kurš sasniedzis 214% no IKP.

Jau ilgāku laiku Japānas mocības ekonomistu aprindās tiek apspriestas kā biedējošs piemērs tam, kas varētu notikt ar citām attīstītajām valstīm, kurām vienlaikus jācīnās ar finanšu krīzes sekām un sabiedrības novecošanu (Japānā jau tagad gandrīz ceturtā daļa iedzīvotāju ir vecāki par 65 gadiem, un dzimstība ir ļoti zema). Ieteikumi, ko darīt, protams, atšķiras atkarībā no padomdevēju ekonomiski ideoloģiskajām nosliecēm. Daži uzskata, ka ekonomikas stimulēšana ir izgāzusies un Japānai jādara vairāk, lai liberalizētu savu sklerotisko iekšējo tirgu. Citi ir pārliecināti, ka agrākie stimuli vienkārši nav bijuši pietiekami apjomīgi, lai iekustinātu ekonomiku.

Japānas premjerministrs ir ieklausījies šīs otrās nometnes pārstāvjos un sola bez aizturēm sekot viņu ieteikumiem. Ja viņš šos solījumus arī izpildīs un jenas vērtības kritums paātrināsies, tas radīs ļoti nopietnu spriedzi pasaules ekonomikā. Jācer, ka ar laiku nenāksies pamosties ar atziņu, ka labāk slikts miers un lēna izaugsme, nekā labs valūtas karš.

Komentārs 140 zīmēs

Pieej pie krāna, piepildi pudeli, pārdod ar lielu uzcenojumu. Sarežģīts uzdevums Ušakovam un Amerikam, kuru solītais pudeļūdens projekts stipri kavējas.

Atkal izceļamies. Kamēr ES ekonomika 4.ceturksnī saruka, Latvijā straujā izaugsme turpinājās – 5,7% gadā, pēc Eurostat aprēķina.

Kremlis stājas Dieva vietā. Putina režīms gatavs tiesāt ne tikai dzīvos, bet arī mirušos, uz apsūdzēto sola nosēdinot paša nogalināto juristu Magņitski.

Ušakova panika

Posted on februāris 20, 2013 by - Komentārs

Pirms gada notikušais valodu referendums mazinājis etnisko spriedzi sabiedrībā

Valodu referendums labējiem politiķiem ļoti palīdzēja, – pērn septembrī secināja Saskaņas centra līderis Nils Ušakovs, bez kura izšķirīgās palīdzības šis referendums vispār nebūtu noticis. Skarbs novērtējums savai politikai SC tik eksistenciāli svarīgā jautājumā.

Gadu pēc referenduma par otras valsts valodas statusu krievu valodai var secināt, pirmkārt, ka tas ir noņēmis jautājumu par otru valsts valodu no politiskās dienas kārtības un nostiprinājis latviešu valodas stāvokli, līdz ar to samazinājis iespējas izmantot valodu politiku sabiedrības šķelšanai.

Tāpēc, otrkārt, Vienotības un Nacionālās apvienības centieni nepieļaut valodu referendumu un pērn panāktie grozījumi likumā par tautas nobalsošanu, lai nepieļautu referendumu par automātisku pilsonību nepilsoņiem (kuri padara gandrīz neiespējamu jebkādu tautas nobalsošanu), bija nopietna politiska kļūda. Ja arī šis referendums būtu noticis, iznākums būtu bijis līdzīgs, un arī otrais no diviem galvenajiem politiskās segregācijas ieročiem būtu notrulināts.

Toties lēmums pēc Saeimas ārkārtas vēlēšanām neveidot koalīciju ar SC tāpēc vien, ka tā esot «krievu partija» un tās «ņemšana valdībā» vairošot etnisko izlīgumu valstī, var stiprināt Latvijas sabiedrības saliedētību. SC uzstāj, ka neesot iesaistīti valdībā tāpēc, ka esot «krievi», nevis tāpēc, ka partijas ekonomiskie, sociālie, tiesiskuma un ārpolitiskie principi nesakrīt ar valdības koalīcijas partiju piedāvātajiem. Etnisku kvotu ieviešana valdībā būtu postoša sabiedrības integrācijai.

Vislabākā integrācijas politika ir vienkārši laba politika. Vairāk demokrātijas, sekmīga ekonomika, godīga, no korupcijas brīva valsts pārvalde vairākumam iedzīvotāju ir svarīgāka nekā politiķu centieni šķirot viņus pēc nacionālās piederības un pašiem uzmesties par viņu etnisko tiesību aizstāvjiem.

Valdības izdarītais ekonomiskās krīzes pārvarēšanai ir veicinājis integrāciju daudz vairāk nekā valsts valodas lietošanas uzraugu bardzība no vienas puses un «krievvalodīgo» tiesību prasītāju aktivitātes no otras. To vislabāk apzinās politiķi un partijas, kuru politiskās izdzīvošanas priekšnoteikums ir sabiedrības etniska sašķeltība. Viņi nervozē.

Rīgas mērs Ušakovs pagājušonedēļ paziņoja, ka viņa sabiedrotais valodu referendumā Vladimirs Lindermans un viņa «tā saucamā partija Par dzimto valodu», izrādās, esot Vienotības un specdienestu «politprojekts». Šīs sazvērestības mērķis esot atņemt SC 4,5% balsu Rīgas pašvaldības vēlēšanās, «un tad Rīgā pie varas atgrieztos labējie». 

Šādu Ušakova atbildi uz Lindermana piedāvājumu veidot kopēju vēlēšanu sarakstu var salīdzināt ar Kremļa klauna Vladimira Žirinovska ap to pašu laiku paziņoto, ka Čeļabinskas meteorīts patiesībā esot bijis slepens ASV ierocis. Tikai Žirinovskis ir konsekvents savā retorikā, ka visas Krievijas nelaimes ir no amerikāņu sazvērestībām. Ušakovs ar tagad runāto par Lindermanu kā Vienotības «rokaspuisi» runā pretī paša teiktajam un darītajam valodu referenduma laikā un faktiski paziņo, ka viņš pats iznāk esam Vienotības rokaspuisis un lielākais ienaidnieks sev.

Vēl ļaunāks SC ienaidnieku aģents un provokators laikam tomēr ir partijas Saeimas frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs, kas 2011.gada pavasarī, kad valodu referenduma iniciatori sāka vākt parakstus, nodēvēja Lindermanu un viņa līdzgaitnieku Jevgeņiju Osipovu par krievu «goda un cieņas bruņiniekiem», kuri «dod pienācīgu pretsparu provokatoriem». Un apsolīja, ka mudinās savas partijas biedrus viņiem ne tikai netraucēt, bet arī palīdzēt, kā vien var – «tas ir goda jautājums», tāpēc «palīdziet Lindermanam».

Kā zinām, izšķirīgo palīdzību, kas nodrošināja parakstu savākšanu, Lindermanam sniedza tieši Ušakovs, 2011.gada novembrī parakstīdamies par referendumu, kas arī viņam esot bijis «pašcieņas» jautājums. 

«Ušakovam bija jārīkojas tā, kā viņš rīkojās,» Urbanovičs to novērtēja gadu vēlāk. Taču tolaik jau notika parakstu vākšana par pilsonības referendumu. Arī pret to SC attieksme esot «tikai pozitīva», apliecināja Urbanovičs. Taču paskaidroja, ka arī tas būs lemts neveiksmei, bet SC pirms pašvaldību vēlēšanām nevarot atļauties divus zaudētus referendumus gada laikā, un «pašlaik galvenais – neaizbaidīt latviešus».

Lindermans, nav šaubu, atbaida latviešus, tāpēc Ušakovam, kurš valodu referendumā rīkojās vēl atbaidošāk, taču kopš tam ir atmiekšķējis daļas rīdzinieku atmiņu ar brīvbiļetēm un salūtiem, šis bijušais sabiedrotais un bruņinieks nu ir politisko pretinieku provokators un naidīgās Latvijas valsts specdienestu aģents. Vairs nedzirdam referenduma laikā Ušakova un citu SC ļaužu dimdināto par «krievu goda» sargāšanu no apspļaudītājiem – «latviešu» partijām un arī «krievsiem», kā Urbanovičs nicīgi dēvē Latvijas krievus, kuri nav putinisti un SC atbalstītāji. 

Tas, iespējams, ir labākais pirms gada notikušā referenduma rezultāts – galvenie segregācijas politikas ideologi un praktizētāji atzīst, ka viņu piekoptā etniskās šķelšanas politika darbojas pret viņu pašu interesēm.

Pārējiem politiķiem un viņu vēlētājiem būtu jāpārstāj mocīties ar sīkumainiem kompleksiem par šķietamiem apdraudējumiem latviešu valodai un tautai un jāvienojas par praktiskiem pasākumiem sabiedrības sašķeltības samazināšanai. No tiem tuvākajā laikā aktuālākais būtu Lindermana aģenta Ušakova un viņa etniskās politikas kopēju komandas atstumšana no varas Rīgas domē.

Komentārs 140 zīmēs

Kurš ir traks? Leonīds Jākobsons publicēja Nila Ušakova saraksti ar krievu spiegu, un policija viņu uz mēnesi iebāza psihiatriskajā slimnīcā.

Vecajam brālim jānoskumst. Pērn Latvijā saražots par 8% mazāk alus, bet alkohola patēriņš pieaudzis. Dzeram svešu?

Stāvoklis pasaulē. 12.janvārī divi ar kodolraķetēm bruņoti Krievijas bumbvedēji pirms Obamas runas par stāvokli valstī riņķojuši ap ASV karabāzi Guamas salā.

Vidējie

Posted on februāris 20, 2013 by - Redaktores sleja

 

Nav vēl palaimējies redzēt karstāko latviešu kinojaunumu – Mammu, es tevi mīlu, bet ap to jau savērpies tāds sižets, kas pats derētu ekrānam. Nekā te netrūkst!

Ir panākumi un augšāmcelšanās pēc klupiena: filma guvusi starptautisku atzinību prestižajā kinoforumā Berlīnē, un režisors Nords sarūpējis sev godam pelnītu, ne skandalozu slavu (kā pirms laika Londonā, iekuļoties afērā ar nesamaksātiem restorānu rēķiniem).

Ir traģikomiska «pretspēku» sadursme. Kinomīļi cer, ka sasniegums brīnumaini dziedēs valsti no taupības akluma un nozarē sāksies finanšu atmoda. Tikmēr sevi kā ģēniju menedžeri pozicionējusī kultūras ministre noliek sapņotājus pie vietas – līdz šim no kinoļaudīm neesot dzirdējusi salīdzinošu izvērtējumu, kas ir Berlīnes kinofestivāls, un prasa sarakstu ar «pasaules līmeņa» kultūras notikumiem, kuros gūtie panākumi valstij būtu jāatalgo. Vārdu sakot, paši vainīgi – ja ministriju mucā tur, jāatceras pa spundi pabarot. Šādi savērptai intrigai prasītos krāšņs fināls, lai skatītājiem nav neērtībā nodurtām acīm jālavās laukā no zāles, titrus nesagaidot.

Taču pārliecinošs atrisinājums nav latviešu trumpis ne kino, ne politikā. Kā ir, tā jādzīvo – samiernieciski nopūšas vidējais latvietis. Un klusi kļūst par viduvējo. Tiešām, nekur jau nav iesniegts tāds saraksts ar solījumiem, ka latvieši taisīs izcilas filmas un līdzenus ceļus, ministrus un prezidentus izvēlēsies tos labākos, bet kļūdas atzīs un labos, nevis staigās ar klekšiem kā ordeņiem. Nav, bet vajadzētu.

Radars pasaulē

Posted on februāris 13, 2013 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Pāvests Benedikts XVI 28.februārī atkāpsies no amata, pirmdien paziņoja Vatikāna preses pārstāvis Federiko Lombardi. Kā atkāpšanās iemesls tiek minēts viņa veselības stāvoklis. 85 gadus vecais garīdznieks par Romas katoļu baznīcas galvu tika ievēlēts 2005.gada 19.aprīlī pēc Jāņa Pāvila II nāves. Benedikts XVI būs pirmais pāvests pēdējo sešu gadsimtu laikā, kas atkāpies no katoļu baznīcas vadītāja amata.

Ziemeļkoreja apstiprinājusi, ka otrdien veikusi kodolizmēģinājumu. Gaidāms, ka šāds Ziemeļkorejas solis izraisīs ārkārtīgi asu ASV un Japānas reakciju, kā arī saniknos Ziemeļkorejas vienīgo nozīmīgo sabiedroto Ķīnu. Valsts oficiālā ziņu aģentūra KCNA vēsta, ka šoreiz kodolizmēģinājumā sasniegts «lielāks sprādziena spēks» nekā 2006. un 2009.gadā veiktajos kodolizmēģinājumos.

Kirgizstānas militārā garnizona tiesa otrdien aizmuguriski piesprieda 24 gadu cietumsodu gāztajam valsts prezidentam Kurmanbekam Bakijevam. Viņa brālim Džanibekam aizmuguriski piespriests mūža ieslodzījums par noziegumiem, kas pastrādāti no 2005. līdz 2010.gadam. Abi pēc varas maiņas Kirgizstānā 2010.gada aprīlī pameta valsti. Bijušais Kir-gizstānas prezidents ar ģimeni pašlaik dzīvo Baltkrievijā, kas viņam piešķīrusi politisko patvērumu.

Venecuēla paziņojusi, ka devalvē savu valūtu attiecībā pret ASV dolāru par 32%, lai iegrožotu milzīgo budžeta deficītu. Inflācija pērn bija sasniegusi 20%. Tā ir pēdējās desmitgades laikā jau piektā devalvācija Venecuēlā. Eksperti prognozē, ka rezultātā inflācija vēl pieaugs.

Kanādas tiesa par spiegošanu Krievijas labā piespriedusi 20 gadu cietumsodu kara flotes jaunākajam leitnantam Džefrijam Delilam. Delils strādāja par analītiķi kara flotes izlūkošanas centrā HMCS Trinity, kas atrodas Halifaksā. Viņš atzinis savu vainu. Piedāvāt savus pakalpojumus Krievijas vēstniecībai Otavā viņam likušas ģimenes likstas.

Vācijas reģionālās amatpersonas izplatījušas brīdinājumu nelietot uzturā Baltijas jūrā nozvejoto mencu aknas, īpaši izceļot Latvijā ražotos konservus. Pēdējos piecos gados veiktajās analīzēs Baltijas jūrā nozvejotajās mencu aknās konstatēts paaugstināts dioksīna līmenis.

Britu kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā svētdien triumfējusi Bena Afleka filma par Irānas ķīlnieku krīzi Argo, kas ieguva trīs balvas, to skaitā kā labākā filmā un par labāko režisoru. Labākā aktiera titulu ieguvis politiskās drāmas Lincoln zvaigzne Daniels Dejs-Lūiss, bet labākās aktrises godu izpelnījusies 85 gadus vecā Emanuela Riva par tēlojumu filmā Amour.

Svētdien Losandželosā sadalītas mūzikas industrijas prestižākās balvas Grammy. Par gada labāko ierakstu atzīts austrāliešu dziedātāja Gotjē singls Somebody That I Used to Know, par labāko albumu – grupas Mumford&Sons ieraksts Babel, bet kategorijā Gada jaunais mākslinieks – grupa fun.