Gāze Latvijā
Ernests zīmē
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Bišofa skats
Sezonas
Pirms atver muti, samaksā nodokli
Ungārija ir visapņēmīgākā valsts, kas ķērusies pie dažādu neveselīgu pārtikas produktu patēriņa ierobežošanas, apliekot tos ar jauniem nodokļiem. Vai šāda taktika tiešām darbojas?
Gizela Bereša strādā pārtikas veikalā Zena vienā no Budapeštas rajoniem, kur pārsvarā dzīvo cilvēki ar vidējiem ienākumiem. Viņa katru dienu redzot, kā praksē darbojas tā dēvētais sāls nodoklis. «Pēc skolas ienāk bērni un uzreiz paķer čipsu pakas, bet, kad es pasaku cenu, viņi tās noliek atpakaļ. Dažu zīmolu apgrozījums ir samazinājies par 10 procentiem.»
Dažādu veidu nodokļus specifiskiem pārtikas produktiem ir ieviesušas vai apsvērušas vairākas valstis, piemēram, Francija, Somija, Dānija, Lielbritānija, Īrija un Rumānija. Līdzīgi rīkojušās arī dažas pilsētas Amerikā. Tomēr neviena valsts šim jautājumam nav pievērsusies tik nopietni kā Ungārija, kas pēdējā pusotra gada laikā ir ieviesusi papildu nodokli produktiem ar augstu sāls daudzumu, augstu cukura daudzumu un dažām enerģijas dzērienu sastāvdaļām, cerot, ka ieguvumi būs divi: papildu ienākumi valsts budžetā un cilvēku atturēšana no neveselīgiem produktiem. Jaunajos nodokļos iekasēto naudu plānots novirzīt veselības sistēmai, kas pēdējos taupības gados arvien smagāk izjūt līdzekļu trūkumu.
Ungāru ēšanas paradumus vislabāk var redzēt jebkurā no galvaspilsētas tirgiem. Protams, tur tiek tirgoti dārzeņi un augļi. Taču krietni vairāk stendu piedāvā dažādus saldumus, treknas desas un biezas speķa šķēles, ko vietējiem patīk ēst kopā ar sīpoliem brokastīs. Kādas ir sekas? Gandrīz divām trešdaļām ungāru ir liekais svars vai pat nopietnas aptaukošanās problēmas, un Ungārija ir valsts ar vislielāko sāls patēriņu Eiropas Savienībā. Statistika liecina, ka katrs ungārs dienā apēd 18 gramus sāls. Vidējais rādītājs pasaulē ir 9-12 grami. Savukārt Pasaules Veselības organizācija iesaka lietot mazāk par pieciem gramiem, lai samazinātu saslimstību ar sirds un asinsvadu kaitēm.
Visi šie faktori kopā nozīmē to, ka Ungārijā ir viens no īsākajiem vidējā mūža ilgumiem Eiropā: 2011.gadā tas bija 71,2 gadi vīriešiem un 78,7 gadi sievietēm.
«Mums ir nopietna sabiedrības veselības krīze,» saka Ungārijas veselības ministrs Miklošs Sočka, skaidrojot, kāpēc tika ieviesti jaunie nodokļi. «Mūsu valsts ir dažādu slimību tabulu galvgalī. Tāpēc tiem, kas izvēlas noteiktu dzīvesstilu, ir kaut nedaudz jāpiemaksā par to, lai vēlāk saņemtu nepieciešamo veselības aprūpi.»
Daudzi uzturzinātnes eksperti uzskata, ka specifiski nodokļi ir ļoti spēcīgs rīks neveselīgu paradumu izskaušanai – to labi varot redzēt smēķēšanas un alkohola ierobežošanas iniciatīvās. Tomēr citi šaubās – vai nodokļi tiešām spēs mainīt ēšanas paradumus? Un ko tie ietekmēs visvairāk – resnus cilvēkus vai drīzāk cilvēkus ar zemiem ienākumiem?
«Patiesībā pašlaik daudzviet tiek meklēti dažādi mijiedarbības ceļi, lai mainītu cilvēku uzvedību,» saka Žao Breda, Pasaules Veselības organizācijas Eiropas nodaļas programmu menedžeris uztura, fizisko aktivitāšu un aptaukošanās jautājumos. Viņa nodaļa plāno tuvākajā laikā izdot jaunu ziņojumu par pašreizējo situāciju Eiropā un veidiem, kā to uzlabot. «Interesanti, ka jaunas iniciatīvas nāk no dažādām valdībām – gan labēji noskaņotām, gan kreisajiem, gan arī centristiem.»
Kritiķi gan norāda, ka jauna interese par nodokļiem atsevišķiem pārtikas produktiem aizdomīgi sakritusi ar laiku, kad Eiropa piedzīvo ekonomiskās grūtības. Tālab dažiem šķiet, ka valdību mērķis, visticamāk, ir iekasēt vairāk naudas, nevis patiesas raizes par iedzīvotāju neveselīgajiem paradumiem.
Dānija paklūp
Viens eiropiešu mēģinājums uzlikt nodokli piesātinātajiem taukiem jau ir cietis neveiksmi. 2011.gadā Dānija kļuva par pirmo valsti ar jaunu nodokli sviestam, pienam, sieram, picām, gaļai, eļļai un citiem produktiem, kuros piesātināto tauku līmenis pārsniedz 2,3 procentus. (Par katru piesātināto tauku kilogramu bija jāpiemaksā 16 kronas jeb 1,5 lati, un, piemēram, čipsu cenu tas palielināja vidēji par 8%, bet sviesta cenu – par 30%.)
Taču pēc gada, tas ir, pērn novembrī, nodokli atcēla. «Tik daudz kritikas par kādu konkrētu nodokli mēs sen nebijām piedzīvojuši,» skaidroja pārtikas, lauksaimniecības un zvejniecības ministre Mete Gerskova. «Tagad mēs mēģināsim uzlabot sabiedrības veselību ar citiem paņēmieniem.»
Gada laikā «tauku nodoklis» Dānijas budžetā ienesa 110 miljonus latu, taču tika kritizēts pat to, ka pamatīgi apgrūtinājis pārtikas ražotāju un tirgotāju grāmatvedību, kā arī apdraud vietējās darbavietas, jo daudzi dāņi sāka arvien biežāk doties iepirkties uz kaimiņvalstīm Vāciju un Zviedriju, kur pārtika bija lētāka.
Dažu citu valstu valdības ir apņēmīgākas un pagaidām negrasās mainīt savu lēmumu. Piemēram, Somija pirms diviem gadiem atjaunoja nodokli saldumiem, kāds tur eksistēja līdz 1999.gadam. Par konfektēm, šokolādi un saldējumu ir jāpiemaksā 0,75 eiro (53 santīmi) uz kilogramu. Par katru saldināta atspirdzinošā dzēriena litru ir jāpiemaksā pieci santīmi. Dīvainā kārtā no nodokļa ir izsprukuši cepumi un kūkas.
Francija 2012.gada janvārī sāka iekasēt nodokli par saldinātajiem dzērieniem – 7,16 eiro uz dekalitru. To uzreiz samaksā produkta ražotājs. Veikalā dzērienu skārdenes vidējā cena palielinājās par 1,7 santīmiem.
Par nodomu tuvākajā laikā ieviest atspirdzinošo dzērienu nodokli paziņojusi Lielbritānijas valdība un jau saņēmusi atbalstu no aptuveni 60 dažādām organizācijām, lielākoties sabiedrības veselības un mediķu apvienībām. Statistika liecina, ka briti ir resnākā nācija Eiropā, un īpaši satraucošs ir fakts, ka liekais svars ir trešdaļai bērnu un pusaudžu.
Veselības aprūpes speciālisti sarēķinājuši, ka neveselīgas diētas radītās kaites, piemēram, diabēts un sirds slimības, britu veselības aprūpes sistēmai katru gadu izmaksā sešus miljardus mārciņu (4,8 miljardus latu, tik lieli ir visi Latvijas valsts budžeta plānotie izdevumi – red.), bet līdz 2050.gadam var pieaugt līdz 50 miljardiem.
Plānotais saldināto dzērienu nodoklis Lielbritānijā ir 0,2 mārciņas (16 santīmi) uz litru un gadā valsts kasē ienestu vienu miljardu mārciņu, ko iecerēts novirzīt veselīgāka dzīvesveida reklamēšanai.
Atlantijas okeāna otrā krastā ar līdzīgām iniciatīvām līdz šim visvairāk izcēlusies Ņujorka. Mērs Maikls Blumbergs ir aizliedzis atspirdzinošo dzērienu automātu izvietošanu skolās un ieviesis noteikumu, ka visiem restorāniem ēdienkartēs pie katra ēdiena ir jānorāda kaloriju daudzums. Pērn viņš nāca klajā ar iniciatīvu, piemēram, ātrās ēdināšanas restorānos vai kinoteātros vispār aizliegt tirgot atspirdzinošos dzērienus glāzēs, kuru tilpums ir lielāks par 16 uncēm jeb nepilnu puslitru. (Tas gan neliedz nopirkt divas mazākas glāzes – red.) Aizliegumam būtu jāstājas spēkā šāgada 12.martā, taču pilsētas mazo tirgotāju asociācija un dzērienu ražotāji ir iesnieguši prasību tiesā ar lūgumu jaunos noteikumus nepieļaut, jo tie apdraudot biznesu.
Aptaujas liecina, ka pārliecinošs vairākums – 76% ņujorkiešu – mēra ierosinājumu atbalsta. Tomēr kopumā Amerikā situācija ir pretēja: pret saldināto dzērienu un treknu ēdienu aplikšanu ar nodokli iebilst 60% iedzīvotāju.
Tajā pašā laikā statistika liecina, ka amerikāņi kopā ar Saūda Arābiju un Apvienotajiem Arābu Emirātiem ir pirmajās vietās visresnāko valstu sarakstā – liekais svars ir 70% cilvēku, bet nopietna aptaukošanās problēma ir 35% (viņu ķermeņa masas indekss pārsniedz 30).
Pērk mazāk, bet…
Pirms jauno nodokļu ieviešanas Ungārijā aptaujas liecināja, ka vairākums iedzīvotāju šo ideju atbalsta, ja tie tik tiešām veicinās veselīgāku dzīvesstilu. Tomēr tagad optimisms ir izzudis un daudzi uzskata, ka tas ir kļuvis par papildu slogu jau tā grūtos laikos.
Turklāt nodokļa ieviešana notika diezgan dīvaini. Vispirms to sauca par «hamburgera nodokli», jo mērķis bija ierobežot treknas ātrās uzkodas. Vēlāk to pārdēvēja par «čipsu nodokli», uzsvaru liekot uz sāli, bet aizmirstot par taukiem. Tas iedzīvotājiem radīja sajūtu, ka procesu sākuši kontrolēt starptautisku korporāciju lobisti. Galu galā, nodoklis tika uzlikts tikai tiem produktiem, kas tiek tirgoti iepakojumā. Likme ir atkarīga no pārtikas grupas, piemēram, par šokolādes tāfelīti jāpiemaksā aptuveni septiņi santīmi, bet par nelielu kartupeļu čipsu paku – 10 santīmi.
Tagad daudziem ungāriem šķiet, ka nodoklis tomēr nedarbojas. To saka arī pārdevēja Gizela Bereša. Jā, bērni čipsus pērk mazāk, bet tas nenozīmē, ka to vietā viņi pērk ābolus. Vienkārši izvēlas līdzīgu uzkodu, kas ir lētāka, jo tajā ir mazāk sāls vai tā vienkārši ir ražota no lētākām izejvielām.
«Pārtikas nodoklis ir pārvērties par joku,» saka Bereša.
Amatpersonas norāda, ka sālītu un cukurotu produktu tirdzniecības apjomi pērn ir samazinājušies. Tiesa, ir grūti pierādīt, ka tas noticis tieši nodokļa dēļ, jo kopumā ungāri, kam bezdarba līmenis pašlaik turas 11% līmenī un iekšzemes kopprodukts pēc smagās krīzes joprojām neuzrāda atlabšanas pazīmes, pērn kopumā mazāk iegādājās visu veidu pārtikas preces.
Ungārijas valdība ar jauno nodokli pērn cerēja iekasēt 20 miljardus forintu (48 miljonus latu). Rezultāts bija par septiņiem miljoniem latu mazāks. Viens no iemesliem – enerģijas dzērienu ražotāji steidzami nomainīja atsevišķas sastāvdaļas, lai izvairītos no papildu nodevas. Tagad tas līdzinās kaķa un peles attiecībām, jo valdība atkal pārstrādājusi ar nodokli apliekamo izejvielu sarakstu un šogad cer īstenot savas ienākumu prognozes.
Daži eksperti tomēr uzskata, ka šādi ražotāju triki patiesībā pierāda to, ka pārtikas nodokļa ideja darbojas: ja kāds ražotājs samazina sāls daudzumu savā precē, lai izvairītos no nodevas, tas jau ir sava veida sasniegums – cilvēks, kas to ēdīs, patērēs mazāk sāls.
Ungārijas pārtikas industrija par to visu ir pretējās domās – tā sūdzas, ka ticis dots pārāk maz laika, lai pieskaņotos jaunajam nodoklim.
«Ražotāji bija šokā,» saka Ungārijas Pārtikas ražotāju asociācijas vadītāja Reka Šolozi. «Pirms šo nodokļu ieviešanas faktiski nenotika nekāda konsultēšanās. Vienkāršai sāls izņemšanai no produkta ir zināmas sekas – daudzos gadījumos tas darbojas kā konservants.»
Šolozi apgalvo, ka lielāko daļu no ikdienā patērētā sāls ungāri uzņem nevis no iepakotajiem produktiem, bet gan no mājās gatavotā ēdiena. Nodoklis radot nepareizu priekšstatu: cilvēki domā, ka no sāls pārtēriņa izvairīsies tad, ja nepirks vienu vai otru preci, bet nepievērš uzmanību tam, ko dara paši savā virtuvē. «Tagad viņi pie sevis prāto – «ja es neēdīšu čipsus, tad ar mani viss būs kārtībā», bet tā taču nav taisnība!»
Mēslu monopoli
Līdzīgi kā par siltumu, arī par atkritumu savākšanu daudzviet Latvijā nākas pārmaksāt. Kāpēc rēķini pieaug un Viesītē par mēslu kubikmetru jāmaksā teju 20 latu, bet Salaspilī cena ir sešreiz zemāka? Atbilde slēpjas politbiznesā – dārgos poligonos, kas vērienīgi uzcirsti treknajos gados, un pašvaldību vēlmē atkritumu neizsīkstošo straumi apsaimniekot bez konkurences, sadalot biznesu starp «savējiem»
Tās ir šausmas, pensionāre Lilija saka par atkritumu apsaimniekotāju darbu savas daudzdzīvokļu mājas pagalmā. Trūkst konteineru, un tos izved retāk, tāpēc sētā slienas plastmasas maisiņu krāvumi. «Labi, ka pieturas aukstums un žurkas vēl nav savairojušās,» ar bažām pavasara tuvošanos gaida pensionāre.
Lilija dzīvo Rēzeknē – pilsētā, kura ir ietekmes sfēru pārdales jaunākais piemērs politizētajā atkritumu biznesā. Iepriekš te atkritumus savāca somu privātfirma L&T (kādreizējā Hoetika), bet no janvāra biznesu pārņēmusi reģiona pašvaldībām piederošā Austrumlatgales atkritumu apsaimniekošanas sabiedrība (ALAAS). Uzņēmums Rēzeknes domes portālā aicina iedzīvotājus ziņot, kur trūkst konteineru, un sūrojas – namu apsaimniekotāji nesteidzot slēgt līgumus par atkritumu savākšanu.
Rēzekne nav vienīgā, kas atkritumu apsaimniekošanā nevēlas paļauties uz brīvā tirgus likumiem – Latvijā ir bieži sastopama prakse, ka pašvaldības par izdevīgāku uzskata atkritumu savākšanu, šķirošanu un noglabāšanu paturēt savās rokās.
Konkurences padome (KP) gan to uzskata par tirgus kropļošanu. Un pamatoti. Analizējot iedzīvotāju sūdzības par strauji kāpušajiem atkritumu izvešanas tarifiem un pašvaldību centienus monopolizēt tirgu Vidzemē, Malienā, Ventspilī, Zemgalē un tagad arī Austrumlatgales reģionā, KP skarbi secina – tieši monopols nosaka straujo cenu kāpumu dažās pašvaldībās.
Tajos 19 novados, kur atkritumu izvedējs izraudzīts konkursa kārtībā, pašvaldība par vienu kubikmetru atkritumu maksā krietni mazāk nekā vidējā cena Latvijā (8,1 lats). Turklāt novados, kur cena ir zemākā, konteinerus izved privātfirmas, bet daudz dārgāk šis pakalpojums izmaksā vietās, kur to nodrošina pašvaldībām daļēji vai pilnībā piederoši uzņēmumi. Lētākais piedāvājums ir Salaspils novadā – 2,86 lati, dārgākais – 19,67 lati Viesītes novadā, liecina atkritumu savācējfirmu L&T un ZAAO apkopotie dati.
Pašvaldību tieksmei pasargāt atkritumu biznesu no īstas konkurences ir senas saknes. Kaut gan jau kopš 2002.gada pašvaldībām ir jārīko konkurss šā pakalpojuma iepirkšanai, praksē daudzviet tas nenotiek, jo politiskā elite visaugstākajā līmenī gadiem ir devusi zaļo gaismu «savējo» lobēšanai.
Vēl 2010.gada oktobrī, pieņemot jauno Atkritumu apsaimniekošanas likumu, 9.Saeima savā pēdējā sēdē akceptēja pārejas periodu, atļaujot pašvaldībām turpināt līgumus ar atkritumu apsaimniekotājiem, kaut arī tie nav izvēlēti konkursa kārtībā. Par likumu atbildīgo Tautsaimniecības komisiju tobrīd vadīja bijušais Valkas mērs Vents Armands Krauklis (Tautas partija), kurš medijos saņēma asu kritiku par partijas līdera Andra Šķēles interešu lobēšanu atkritumu biznesā.
Pārejas noteikumi paredzēja – ja pašvaldību līgumi noslēgti pēc 2005.gada jūlija, Saeima atļāva tos turpināt līdz pat 2013.gada jūlijam, bet vēl agrāk noslēgtie līgumi var bez ierobežojumiem darboties līdz beigu termiņam. Un šie termiņi ir iespaidīgi – piemēram, Rīgā un Liepājā atkritumu apsaimniekošanas līgumi ir noslēgti līdz 2020.gadam, bet Jelgavā – līdz pat 2029.gadam.
Taču nu šai bezkonkursu leiputrijai punktu ir pielikusi Satversmes tiesa, pērn decembrī nolemjot, ka Saeimas noteiktais izņēmums neatbilst Satversmei un visi bez konkursa slēgtie līgumi tomēr būs jāizbeidz jau šovasar. Līdz ar to tuvākajos mēnešos cīņa par ietekmi atkritumu biznesā uzmutuļos ar jaunu sparu.
Par kara priekšvēstnesi var uzskatīt janvāra vidū valdībā noraidīto ideju, ka lielie uzņēmumi varētu paši izvēlēties atkritumu savācēju, pat ja tam nav līguma ar pašvaldību. Šādu reformu virzīja Edmunda Sprūdža (Reformu partija) vadītā Vides un reģionālās attīstības ministrija, taču pret to ļoti asi iebilda pašvaldības. Lemjot valdībā, ministru balsis sadalījās uz pusēm, un izšķiroša izrādījās premjerministra Valda Dombrovska (Vienotība) nostāšanās pašvaldību pusē.
Argumentu klāsts pret tirgus atvēršanu bija raibs – no baumām par cenu celšanos līdz pat absurdam pieņēmumam, ka privātfirmas visus mēslus metīšot mežā, ko valdības sēdē pieļāva Pašvaldību savienības pārstāvji. Ieskanējusies arī nacionālā nots, proti, privātuzņēmumi galvenokārt pieder ārvalstu kapitālsabiedrībām, kuras interesējot peļņa, nevis tīra Latvijas vide.
«Visi pretargumenti skan pieļāvuma formā, nav nekādu racionālu aprēķinu. Nozarei ir jāiet uz priekšu un jāstrādā pēc tirgus likumiem,» secina KP vadītāja Skaidrīte Ābrama.
Gan KP, gan ministrija atbalsta tirgus liberalizāciju, taču Sprūdžam trūkst ne tikai koalīcijas partneru atbalsta reformu īstenošanai, bet traucē arī paša vadītās iestādes nespēja likt galdā aktuālus aprēķinus par situāciju nozarē. Kā pārliecinājāmies arī šā raksta tapšanas gaitā, jaunākie dati par apsaimniekotājiem un cenām ir biznesa lielākajiem spēlētājiem – Vidzemes reģiona pašvaldībām piederošajam atkritumu uzņēmumam ZAAO un privātfirmai L&T, nevis ministrijai. Nav pat precīzi zināms Latvijā saražoto atkritumu apjoms, kas dažādos aprēķinos svārstās ap 700 un 800 tūkstošiem tonnu gadā.
Sprūdža trīs vaļi
Ministrs Sprūdžs pašreizējo atkritumu apsaimniekošanu bez minstināšanās sauc par «politbiznesu» (nevienu konkrēti vārdā gan neminot) un piedāvā reformu, kam no 2015.gada radikāli jāmaina spēles noteikumi.
Sprūdža vīzija balstās uz trim vaļiem – ministrs vēlas beidzot ieviest Latvijā tā saukto depozītsistēmu jeb otrreiz izmantojamās taras savākšanu, būtiski palielināt atkritumu šķirošanu un atdalīt atkritumu biznesa atsevišķos posmus, lai vairotu konkurenci.
«Mēs pašlaik savācam tikai 40% no visas plastmasas, turklāt tā ir netīra. Ieviešot depozītsistēmu, savāksim līdz pat 90%, turklāt kvalitatīvāku,» Sprūdžs aicina domāt par atkritumiem kā vērtīgu resursu, kas nevis jāapglabā poligonos, bet jāizmanto atkārtoti.
Depozītsistēma attieksies uz skārdenēm, stikla un plastmasas (PET) pudelēm, kuru savākšana vienlaikus gan palielinās šķiroto atkritumu īpatsvaru, gan arī samazinās poligonos noglabājamos apjomus.
Šāda sistēma darbojas faktiski visās Rietumeiropas valstīs un arī kaimiņos Igaunijā. Latvijā idejai ir jau teju desmit gadi, taču līdz šim tā vienmēr atdūrusies pret nozares lobiju – dzērienu ražotāji biedē ar cenu kāpumu, protestē arī atkritumu apsaimniekotāji. Tikmēr PET pudeļu atšķirošanas un pārstrādes ekonomisko izdevīgumu pierāda Latvijā vienīgās šādas pārstrādes rūpnīcas PET Baltija biznesa rādītāji – 2011.gadā tās apgrozījums bija 12,7 miljoni latu, peļņa – 5,3 miljoni.
Kā izdosies panākt, ka no 2015.gada katrā lielveikalā būs pudeļu nodošanas automāti kā Igaunijā, Sprūdžs nav gatavs detalizēti stāstīt, taču saka: «Progress sarunās ar nozari ir panākts.»
Ministrija aprēķinājusi, ka depozītsistēmas ieviešana varētu izmaksāt 9-12 miljonus latu. Cenas svārstību nosaka pudeļu savākšanas veids – īstermiņā lētāk būtu katrā lielveikalā nosēdināt pudeļu pieņēmēju; bet dārgāk, taču ilgtermiņā efektīvāk – uzstādīt automātus. Igaunijā darbojas 935 automāti, Latvijā prognozēts līdzīgs skaits. Naudu depozītsistēmas ieviešanai varētu ņemt no ES struktūrfondiem, taču to vēl nav apstiprinājusi Finanšu ministrija.
Līdz šim niknākie depozītsistēmas pretinieki bija dzērienu ražotāji, kas nebeidza atkārtot – pudeļu savākšana izmaksāšot sešreiz dārgāk, nekā metot tās kopējā miskastē. Visticamāk, pret depozītsistēmu sacelsies arī pašvaldības, it īpaši tās, kurām jāsedz kredītmaksājumi par treknajos gados sabūvētajiem atkritumu poligoniem, jo tajos pašlaik noglabā līdz pat 90% no visiem atkritumiem. Atšķirojot nost pudeles un skārdenes, atkritumu masa būtiski samazināsies, un tātad saruks arī pašvaldību ieņēmumi. Turklāt liekas kļūs primitīvās atkritumu šķirošanas līnijas, kas darbojas pie daudziem poligoniem.
Tas pašvaldībām būs sāpīgs zaudējums, jo 10 poligonu izveidē un labiekārtošanā aizvadītajos gados ir ieguldīti 84,6 miljoni eiro – kaut arī lauvastiesu šo izmaksu sedz Kohēzijas fonda nauda, pašvaldības ir garantējušas kredītus kopumā 29,3 miljonu eiro apmērā.
Poligoni un monopols
Lielākā problēma ar poligoniem ir tā, ka treknajos gados tika pārāk optimistiski plānots atkritumu apjoms un nozares infrastruktūra sabūvēta ar tik plašu vērienu, ka tagad velk nozari dzelmē kā akmens.
Kohēzijas fonda naudas izlietojuma un poligonu skaita pamataprises tika ieskicētas jau Induļa Emša (Zaļā partija) valdības laikā 2004.gadā, bet tālāk to īstenoja trekno gadu premjers Aigars Kalvītis (Tautas partija). Par atkritumu apsaimniekošanas politiku atbildīgo Vides ministriju vadīja Raimonds Vējonis (Zaļā partija), kurš mediju arhīvos redzams poligonu atklāšanas pasākumos.
Miljonus vērtos projektus visā Latvijā īstenoja ap 20 būvkompāniju. Vēriena ziņā šī poligonu būvniecība atgādina citu trekno gadu politbiznesu – milzīgās investīcijas medicīnas infrastruktūrā, pār ko smaga aizdomu ēna krīt, kopš KNAB atklāja koruptīvas shēmas Bērnu slimnīcas remontā un izmeklēšanas materiāli norāda uz politiskiem «otkatiem».
«11 poligoni Latvijai ir par daudz, turklāt, atverot tirgu konkurencei, arī atkritumu šķirošanā, būs arvien mazāk, ko tajos noglabāt,» skaidro KP vadītāja Ābrama.
To pierāda statistika – aptuveni trešdaļu visu Latvijā saražoto atkritumu apglabā Getliņos pie Rīgas, bet pārējais apjoms tiek sadalīts starp 10 poligoniem. Latgales, Vidusdaugavas un Malienas četri poligoni kopā noglabā mazāk mēslu nekā Liepājas, Ventspils vai Ziemeļvidzemes poligons katrs atsevišķi. Zemgalē dīvainā kārtā viens uzņēmums – Jelgavas un Bauskas domēm piederošais Zemgales EKO – apsaimnieko veselus divus poligonus. Regulators ir akceptējis, ka dažādos poligonos cena par vienu noglabāto atkritumu tonnu atšķiras pat par 40%.
Uzskatāms piemērs trekno gadu pārspīlējumiem ir jau piesauktā Austrumlatgale un tur 2007.gadā atklātais poligons Križevnieki. To apsaimnieko pašvaldību uzņēmums ALAAS, kurā vairākums daļu pieder Rēzeknes pilsētai un novadam, bet iesaistījušās arī Ludzas, Ciblas, Kārsavas, Viļānu un Zilupes pašvaldības. Poligona celtniecība izmaksāja 6,8 miljonus eiro, no kuriem 75% sedza ES fondi, bet atlikušie 2,5 miljoni jāatmaksā kredītu garantējušajām pašvaldībām. Būvdarbus te veica poligonu izbūvē pieredzējušais uzņēmums Būvalts R, kas dažādus celtniecības un izgāztuvju rekultivācijas darbus veicis arī Getliņos, Demenē, Kaudzītēs, Janvāros un Daibē. Starp firmas mājaslapā atrodamajiem sadarbības partneriem ir arī Daugavpils būvfirma Gādība, kuras darbību izmeklēja KNAB, jo firma ar viltotu izziņu palīdzību bija uzvarējusi vairāk nekā desmit Daugavpilī izsludinātos konkursos.
Drošākais veids, kā pašvaldībai atmaksāt kredītu un rēķināties ar stabiliem ienākumiem, ir «paplašināties» – pārņemt pēc iespējas vairāk atkritumu apsaimniekošanas biznesa posmu, noglabāšanai klāt liekot arī savākšanu un šķirošanu. Tieši to Rēzekne dara. Rēzeknē cenas par atkritumu savākšanu palikušas iepriekšējās – 7,24 lati par kubikmetru, kas tuva vidējai cenai Latvijā. Taču citu reģionu piemērs rāda – pašvaldībai monopolizējot atkritumu tirgu, cenas iespējams celt.
Šis piemērs arī parāda, kāpēc ar nopietnu pretestību var saskarties ministra Sprūdža priekšlikums nodalīt atsevišķos atkritumu biznesa ķēdes posmus, lai viens un tas pats uzņēmums nebūtu gan poligona apsaimniekotājs, gan atkritumu savācējs, gan šķirotājs.
Nozares ietekmīgāko spēlētāju teiktais liek domāt, ka šo KP atbalstīto ideju ministram ieviest nebūs viegli. Viņš vispirms grib panākt, ka visas pašvaldības rīko konkursu, izvēloties atkritumu savācēju, taču skaļi iebildumi skan jau pret šo soli.
«Atkritumu apsaimniekošana nav pielīdzināma citām tirgus nozarēm, kurās pastāv pilnīgi brīva konkurence,» strikts ir Vid-zemes pašvaldībām piederošā uzņēmuma ZAAO valdes priekšsēdētājs Aivars Sirmais. Viņš aizstāv pašvaldību tiesības atkritumu apsaimniekošanu bez konkursa nodot pašām piederošam uzņēmumam, bet cenu caurskatāmību garantēt tādējādi, ka tarifu noteiktu regulators, nevis pašvaldība.
Viens no ZAAO argumentiem – cena, kuru par atkritumu savākšanu maksā iedzīvotājs, ne vienmēr ir zemāka tad, ja pašvaldība rīkojusi konkursu. Šādi gadījumi tiešām ir, piemēram, Jūrmalas pašvaldībā. Tomēr objektīva pārskata par situāciju visā Latvijā nav ne ministrijai, ne KP (tā analizē cenas pašvaldību un atkritumu savācēju līgumos, bet par iedzīvotāju maksātajām summām ir fragmentāra informācija).
Arī Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektors Māris Kučinskis (agrāk TP, pēdējās vēlēšanās startēja ZZS sarakstā), kurš savulaik kā Valmieras mērs lika pamatus ZAAO, iebilst pret atkritumu biznesa ķēdes sadalīšanu. «Kā pašvaldības piespiedīs privātos iet uz skolām un izglītot par atkritumu šķirošanu, kā panāks, ka izveido šķiroto atkritumu savākšanas laukumus?» retoriski jautā Kučinskis.
Tikmēr KP secina – Ziemeļvidzeme pašlaik ir uzskatāmākais piemērs, kā no atkritumu apsaimniekošanas tirgus tiek izspiesti privātie komersanti un grauta konkurence.
Atkritumu savākšanas tirgus līderis ZAAO pieder 28 pašvaldībām un bauda faktisku monopolu – apkalpojot 31 pašvaldību, tikai divos gadījumos atkritumu tirgus pīrāgu dala ar kādu konkurentu: Gulbenes novadā ar citu pašvaldības uzņēmumu Alba 5, bet Mālpilī ar privātuzņēmumu L&T. Līdztekus atkritumu savākšanai ZAAO apsaimnieko reģiona atkritumu poligonu Daibe, kurā apglabā aptuveni 10% visu Latvijas saražoto atkritumu.
Līdzīga situācija ir arī citviet – pašvaldību kontrolētajos poligonos galvenais atkritumu piegādātājs ir pašvaldību uzņēmumi. Ābrama uzskata – šāda tendence nav atbalstāma. «Nozare ir jāatver konkurencei, turklāt ne tikai dramatisko cenu atšķirību dēļ, bet arī tāpēc, ka, atrodoties komforta zonā, pašvaldības nevis izstrādā atkritumu apsaimniekošanas un šķirošanas politiku, bet faktiski iet pašas dibinātā uzņēmuma pavadā.»
Rīgas karaliste
Satversmes tiesas lēmums, kas pieprasa no jūlija izbeigt bez konkursa slēgtos atkritumu līgumus, atvērs tirgu virknē pašvaldību, taču šo pārmaiņu sākums ir konkurences cīņa Rīgā. Tiesvedību, kas noslēdzās ar Satver-smes tiesas lēmumu, sāka uzņēmums Lobbel, apstrīdot Rīgas domes atteikumu ļaut šai firmai piedalīties atkritumu apsaimniekošanā galvaspilsētā. Divām privātpersonām piederošais uzņēmums atkritumu tirgū cenšas iespraukties jau kopš 2001.gada. Administratīvā apgabaltiesa Lobbel prasību noraidīja, atsaucoties uz Atkritumu apsaimniekošanas likuma pārejas noteikumiem, bet tad Augstākās tiesas senāts lūdza Satversmes tiesu noskaidrot, vai šis likuma regulējums nav antikonstitucionāls, jo ierobežo konkurenci.
Galvaspilsētas iemītnieki gadā «saražo» aptuveni 137 tūkstošus tonnu atkritumu, un tos izved pieci komersanti – jau minētais somu uzņēmums L&T, zviedru uzņēmums Ragn–Sells, ar Šķēli saistītā Vides pakalpojumu grupa, kā arī firmas Eko Rīga un Eko Kurzeme, kas pieder vienam no PET Baltija īpašniekiem Eko Baltija. Lielākais no šiem spēlētājiem ir L&T, kas 2011.gadā apgrozījis 12 miljonus latu, seko Vides pakalpojumu grupa ar 4,9 miljoniem, bet pārējiem apgrozījums svārstās ap diviem miljoniem.
Tarifs, par kādu noslēgti pašvaldības līgumi, ir zem Latvijas vidējā – 5,85 lati par kubikmetru atkritumu, un arī iedzīvotājiem atkritumu izvešana ir viena no lētākajām valstī – nepilns lats par kubikmetru. Turklāt Rīgas domei piederošais Getliņu poligons neslimo ar citos reģionos izplatīto kaiti – zaudējumiem. 2011.gadā tā apgrozījums bija 7,5 miljoni latu, peļņa – 0,8 miljoni.
Tomēr tieši ap Getliņu poligonu jau ilgāku laiku savērpusies visasākā cīkstēšanās par ietekmi galvaspilsētas atkritumu biznesā. Saskaņā ar vērienīgu ES finansētu projektu Getliņos līdz 2015.gadam jāizbūvē jauna atkritumu šķirošanas rūpnīca. Pašvaldības uzņēmuma zeme 1,7 hektāru platībā 2011.gada novembrī par aptuveni tūkstoš latiem gadā iznomāta uzņēmumam Ekodoktrīna. Tā sazarotā īpašnieku struktūra vēl pērn aizveda līdz ārzonas firmām Kiprā un ASV, bet neoficiāli Ekodoktrīna tiek saistīta ar Andra Šķēles un Aināra Šlesera interesēm. Faktiski Ekodoktrīna ir vienam pamatmērķim radīts uzņēmums – uz nomā esošās zemes tai jāuzceļ atkritumu pārstrādes rūpnīca, kuras kopējās izmaksas lēstas ap 9,5 miljoniem latu. Šis nomas līgums tiek uzskatīts par nepamatotu privilēģiju, tāpēc pagaidām visi līdzšinējie Getliņu rīkotie konkursi par rūpnīcas būvi ir apturēti. Pēdējais tika izsludināts pērn decembrī, sākotnēji pieteikumu iesniegšanu nosakot februārī, bet tagad termiņš pagarināts līdz 2.aprīlim.
Sprunguļi riteņos
Solis uz priekšu, divi atpakaļ – tā pašlaik kopumā var raksturot ministra Sprūdža iecerēto atkritumu nozares reformu. Atkritumu savākšanas tirgus lielākais spēlētājs no privātsektora L&T neslēpj bažas par to. L&T patlaban ir līgumi ar 11 pašvaldībām, apgrozījums 2011.gadā pārsniedza 12 miljonus latu, peļņa – 0,9 miljonus.
«Tas ir brīdinājums jebkuram biznesam, kurš atkarīgs no valsts un pašvaldības,» L&T direktors Reinis Ceplis vērtē janvārī valdībā caurkritušo Sprūdža piedāvājumu liberalizēt tirgu vismaz attiecībā uz lielajiem uzņēmumiem, kas saražo 240 kubikmetrus atkritumu gadā. Viņaprāt, ja atkritumu apsaimniekošanā turpināsies monopolizācija, ārzemju investoriem piederošie uzņēmumi Latviju vienkārši atstās.
Ne tik kategoriska, taču nepārprotama kurnēšana skan arī no lielo uzņēmumu puses. «Rimi ir savi standarti un prasības atkritumu apsaimniekošanā, un ne visās pašvaldībās tas tiek garantēts,» saka Rimi Latvia valdes priekšsēdis Valdis Turlais. Tarifi, kurus dažādās pilsētās maksā uzņēmums, ir vēl viens nesakārtotā tirgus pierādījums – zemākā cena ir 2,7 lati par kubikmetru, augstākā – 11,4 lati. Līdzīgu cenu starpību fiksējusi arī Maxima, dažādos reģionos tā var atšķirties par 10 latiem. Tāpēc abas lielveikalu ķēdes jau ieviesušas savu atkritumu šķirošanas sistēmu, lai pēc iespējas mazāk nodotu oficiālajam apsaimniekotājam. Piemēram, Rimi pērn vispārējai apsaimniekošanai 27 pilsētās kopā nodeva 12 tūkstošus tonnu atkritumu, bet paši sašķiroja un izvēlētajam pārstrādātājam nogādāja vairāk – 15,5 tūkstošus.
Sprūdžs sola, ka caurkritušais mēģinājums nav pēdējais, un pie tirgus liberalizācijas apņēmies atgriezties, kad Saeima sāks grozīt Atkritumu apsaimniekošanas likumu (janvārī izmaiņas sāka virzību valdībā, bet līdz parlamentam vēl nav nonākušas). Šādu pavērsienu ar sajūsmu neuzņem neviens no tirgus spēlētājiem. Kučinskis prognozē aktīvu lobismu – ja pirms grozījumu sākšanas nebūs definēta skaidra nozares koncepcija, «parādīsies deputāti atkritumu apsaimniekošanas speciālisti ar gataviem likuma grozījumiem». Līdzīgi domā arī Ceplis.
Ko šīm bažām pretī liek ministrija? Februāra beigās valdība pieņēma Atkritumu apsaimniekošanas plānu 2013.-2020.gadam, kurā aprakstīta gan iecerētā depozītu sistēma, gan dalītā atkritumu savākšana, gan tirgus sadalīšana «pirmreizinātājos». Spraiga cīņa rit atkritumu šķirošanas biznesā, jo ir skaidrs, ka pašreizējās jaudas nedz Rīgā, nedz novados nav pietiekamas un būs jāpalielina – tikai jautājums, vai to darīs privāti investori, pašvaldībām piederoši uzņēmumi vai biznesmeņi ar politisko aizmuguri.
Ministrs Sprūdžs ir apņēmies savā atlikušajā pilnvaru laikā padarīt atkritumu biznesu caurskatāmu un konkurencei atvērtu. Taču pašvaldības un privātie apsaimniekotāji, katrs savu motīvu vadīts, kritizē ministriju par gausumu un skaidra redzējuma trūkumu. Tikmēr KP vadītāja Ābrama iezīmē lielāko risku: «Iedzīvotāji jau tagad pārmaksā. Dramatiski, līdz pat trim reizēm, ir cēlušās cenas iedzīvotājiem Bauskā, Carnikavā un Saulkrastos. Ilgstoša nesakārtotība novedīs pie tā, ka jomu atstās privātie komersanti un pašvaldību kapitālsabiedrības būs neierobežotas savā cenu kāpumā.»
Par sadarbību ar «hūti» nezinu
Satiksmes ministrs Anrijs Matīss vienīgais valdībā bauda nevis pilnu koalīcijas, bet opozīcijas atbalstu. Kādi ir viņa plāni?
Aizgājušais ministrs Aivis Ronis ir izteicies, ka viņa laikā Satiksmes ministrija (SM) atgriezās valsts pārvaldē. Jūs te strādājāt jau pirms Roņa – kur tad ministrija bija aizpeldējusi?
Tas vairāk ir jautājums, kādi politiskie un ekonomiskie grupējumi pārvaldīja kādas jomas. Aivis Ronis bija bezpartejisks ministrs, daudzas lietas – gan [uzņēmumu] valdes, gan citi jautājumi – tika risināti ar profesionāļu palīdzību, nevis politiski virzītiem kadriem. Piemēram, lidostā, Pasažieru vilcienā.
Latvijas dzelzceļā sēž partiju pārstāvji vēl no agrākiem laikiem.
Tur strādā profesionāļi, Uģis Magonis, piemēram. Ir sasniegts kravu rekordapjoms.
Vai, būdams valsts sekretārs, izjutāt, ka SM ir īpaša milzīgās politiski ekonomisko grupējumu intereses dēļ?
Tiešā veidā neizjutu, bet, protams, uzņēmumu valdes, kurās bija partiju pārstāvji, runāja ne jau ar ministrijas ierēdniecību, kā tas būtu jādara, bet ar ministru, ar ministra biroju.
Jūsu apstiprināšanu amatā sociālajos tīklos cilvēki novērtēja kā zīmi, ka koalīcija turpinās sadarbību ar «hūti» satiksmes jomā. Kā jums šķiet – kāpēc tāds iespaids?
Man ir grūti spriest. Neesmu politikā, un tā varbūt ir mana sliktākā īpašība, ka nezinu par koalīcijas sadarbību ar «hūti» vai citus politiskos gājienus. Varu pateikt – lai risinātu nozarei svarīgos jautājumus, ir nepieciešams plašs atbalsts. Ja politiskā atbalsta nav, tad vadīt šo ministriju un realizēt būtiskus pasākumus nav iespējams.
Ceļu sakārtošanu jūs esat nosaucis par prioritāti. Ko šajā sāpīgajā lietā darīsit?
Vispirms ir runa par organizatoriskā modeļa pilnveidošanu, kontroles efektivitātes uzlabošanu, lai nodrošinātu kvalitāti visos līmeņos, sākot ar jaunu ceļu būvniecību. Pārdomāsim ceļu uzturēšanas modeli, iespējams, piesaistīsim privāto sektoru, ja tas samazina izmaksas. Pilnveidosim kvalitātes standartus, lai dažādas klases ceļiem būtu dažādas kvalitātes prasības un visu rekonstrukcija nebūtu vienlīdz dārga.
Pērn martā publiski kļuva zināms EK atzinums, kurš apstiprināja acīmredzamo, ka vairāki par ES naudu remontētie ceļi ir nekvalitatīvi. Kas gada laikā ir izdarīts, lai ceļiem atvēlēto naudu izmantotu efektīvi?
Ir darīts diezgan daudz. Uzlabotas [iepirkumu] specifikācijas, pagarināts garantijas periods. Šajā gadā valsts budžetā ir paredzēti pieci miljoni latu par ES fondiem izbūvēto ceļu uzturēšanai, virskārtas atjaunošanai, kas agrāk netika darīts.
Jūsu priekšgājējs ceļu būvniekiem nesen pārmeta arī neskaidras savstarpējas vienošanās un sadārdzinājumus, par ko daži nozares pārstāvji runā jau sen. Kā šī problēma tiks atrisināta?
Pēdējos šogad izsludinātajos konkursos pieteicās 7-11 pretendenti, arī no ārvalstīm, un es nezinu, kā ir iespējama vienošanās šādā situācijā. Turklāt cenas bija ļoti atšķirīgas. Lētākais piedāvājums bija par kādiem 30% lētāks nekā prognozētā cena. Neredzu, ka ir bijusi kāda vienošanās pēdējos iepirkumos.
Kur jūsu prioritāšu skalā ir jauno vilcienu iepirkums?
Visi nepieciešamie lēmumi valdībā jau ir pieņemti. 12.marts ir datums, kad tiek pārdalīta [vilcieniem paredzētā ES fondu] nauda, ja sarunas par līguma grozījumu parakstīšanu nav pabeigtas.
Neviens nav ticami paskaidrojis, kāpēc sarunas ar CAF ir izvērtušās bezgalīgas, lai gan to objekts sen zināms – vai nu CAF piekrīt konkursa noteikumiem, vai līguma nav. Ko tur pusotra gada garumā runāt?
Abas puses, jo sevišķi Latvijas puse, cenšas nodrošināties pret jebkādiem tālākiem tiesvedības riskiem. Bet nu valdībā ir pieņemts lēmums, ka process nevar būt bezgalīgs un 8.marts ir datums, kad jābūt līgumam.
Jūs bijāt valsts sekretārs laikā, kad Pasažieru vilciena priekšnieks Nils Freivalds veica virkni soļu, lai konkursa norisi kontrolētu ar Šleseru un Lembergu saistīti cilvēki un tajā uzvarētu CAF, kura piedāvājums, kā vēlāk konstatēja pati SM, ir «sabiedrībai neizdevīgs» un tā «ekonomiskā atdeve ir negatīva». Kāda ir jūsu atbildība par šā konkursa rezultātu?
Man nav ziņu, ar ko ir saistīts Spānijas uzņēmums. Mēs regulāri informējām valdību, ka process iet nepareizā virzienā. Ja valdes locekļi izvēlas parakstīt līgumu, klaji ignorējot valdības mandātu, tad jāatbild tiem, kas to ir izdarījuši. SM kompetencē nav pārņemt valdes funkcijas.
Jūs savulaik parakstījāt SM ziņojumu valdībai, kurā konstatēts, ka līgums ar CAF ir neizdevīgs. Kāpēc joprojām notiek centieni to parakstīt?
Nevis parakstīt to līgumu, bet atjaunot tādā redakcijā, lai tas būtu izdevīgs un atbilstošs. Ja līgums nebūs atbilstošs valsts interesēm, tas netiks īstenots.
Vai bijāt informēts, ka jau pirms līguma slēgšanas CAF rakstiski darīja zināmu, ka negrasās pildīt konkursa nolikumu?
Cik man zināms, Iepirkumu uzraudzības birojs šo jautājumu skatīja un atļāva slēgt līgumu.
Vai vēl ir runa par to, ka RVR piedalās tajā procesā kā apakšuzņēmējs?
Neesmu dzirdējis, ka kāds būtu atteicies no RVR pakalpojumiem.
Kam negatīva sarunu iznākuma gadījumā tērēs naudu, kas atvēlēta vilcieniem?
Mēģinājām naudu daļēji novirzīt ceļu infrastruktūrai, diemžēl EK skaidri pateica, ka tā domāta dzelzceļa infrastruktūrai, citi projekti nav iespējami. Tiks rekonstruēti dažādi dzelzceļa mezgli, peroni.
Par kādu naudu tad pirks vilcienus?
Acīmredzot PV būs jāmaina ritošais sastāvs, līdzīgi kā izdarīja Rīgas satiksme. Visticamāk, nomaiņa notiks pakāpeniski, par pašu līdzekļiem un kredītiem. Bet skaidrs, ka tā notiks jebkurā gadījumā.
Kā sokas airBaltic ar biznesa plāna izpildi?
Labāk, nekā sākotnēji prognozēja. Pagājušā gada zaudējumi būs ievērojami zemāki. Arī šogad finanšu situācija ir labāka, nekā bija paredzēta biznesa plānā. Kompānijas darbība stabilizējas.
Kāda ir jūsu kā airBaltic kapitāldaļu turētāja atbildība par to, kas ir noticis ar aviosabiedrību – sākot no laika, kad Bertolts Fliks veidoja privātfirmu tīklu, kas barojās no airBaltic, un beidzot ar valsts sniegto atbalstu, kura likumību EK pašlaik vērtē?
Līdz 2011.gada oktobrim, kā zināt, bija spēkā ļoti «izdevīgs» akcionāru līgums, [kas noteica], ka vairākuma akcionārs – Latvijas valsts – faktiski bija mazākumā. Nebija iespējams pieņemt nevienu lēmumu. 2011.gada oktobrī tika noslēgta vienošanās par kompānijas tālāku darbību un finansēšanu, nomainīta vadība. Kopš tā brīža valsts pārņēma kontroli un kompānijā sākās restrukturizācija, normāla biznesa plāna izstrāde, finanšu rādītāji ir uzlabojušies.
Kurš ir atbildīgs par to, ka valsts ieguldījums airBaltic, visticamāk, neatbilst ES regulējumam?
Sākotnēji vienošanās tika parakstīta starp diviem akcionāriem – Baltijas Aviācijas sistēmām, Latvijas valsti – un finansētājiem. Valsts un privātie akcionāri proporcionāli apņēmās palielināt pamatkapitālu līdz 109 miljoniem latu. Pirmais ieguldījums tika veikts 2011.gada nogalē, valsts ieguldīja 16 miljonus, privātais akcionārs – 14. Tad sekoja Latvijas krājbankas krīze, privātais akcionārs vairs nespēja ieguldīt finansējumu. Kas atlika Latvijas valstij? Valsts bija apstiprinājusi, ka ieguldīs vēl 41 miljonu. Privātajam investoram vajadzēja ieguldīt 37 miljonus. Valsts to izdarīja, privātais akcionārs neizdarīja – ar visām no tā izrietošajām sekām. Mēs uzskatām, ka ieguldījums veikts pēc privātā investora principa. (ES likumu izpratnē ieguldījums netiek uzskatīts par valsts atbalstu, ja veikts pēc nosacījumiem, kādiem tirgus apstākļos piekristu privāts investors – red.) Sarunās ar EK cenšamies pierādīt, ka citādi rīkoties nebija iespējams.
Kā SM gatavojas iespējai, ja EK liks atmaksāt valsts atbalstu airBaltic?
Tāda iespēja pastāv attiecībā uz otro maksājumu, kad privātais akcionārs vairs nespēja pildīt savas saistības. Ieguldījums joprojām nav konvertēts kapitālā, tas ir akcionāru aizdevums. Ja līdzekļus atzīs par nepamatoti ieguldītiem, pamatkapitāls nebūs jāsamazina. Līdzekļi būs saprātīgā laika periodā jāatmaksā. Ņemot vērā biznesa plānā noteikto izaugsmi, domāju, ka to var izdarīt. Piesaistot privāto investoru, iespējas vēl vairāk palielinās.
Kas būtu šis privātais investors?
Kompānija tikko sāk pierādīt, ka biznesa plāns ir īstenojams. Ja ir 80 miljonu latu zaudējumi [kā 2011.gadā], es gribētu redzēt, kurš ir gatavs investēt. Tad vēl ir neskaitāmas tiesvedības. Tajās mums iet diezgan pozitīvi, valsts ir guvusi uzvaras, protams, tās ir pārsūdzētas, process turpinās. Plus – EK pārbaude. Ja mēs pašlaik gribētu piesaistīt investoru, būtu jāpiemaksā. Mūsuprāt, tas nav valsts interesēs. Vispirms jāatrisina šie jautājumi, tad investora piesaiste vedīsies daudz labāk.
Es gan dzirdēju, ka pašlaik notiek sarunas ar Azerbaidžānas investoru.
Nekomentēšu sarunu gaitu, varu tikai teikt – nekādas konkrētas sarunas par konkrētiem nosacījumiem pašlaik nenotiek. Ir apzināti vairāki investori, bet konkrētu lēmumu nav.
Vai jums ir kādi plāni ostu jomā?
Protams. Pirmo etapu ostu pārvaldības uzlabošanā [paveicām], izmainījām ostu nolikumus, palielinot atklātību. Noteikti turpināsim vērtēt ostu efektivitāti kontekstā ar Pasaules Bankas pētījumu, kura rezultāti būs zināmi jūnija vidū. Ostu konkurētspēju noteikti var un vajag palielināt, neraugoties uz to, ka mūsu ostām pagājušajā gadā bija vērojama izaugsme, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju.
Valsts kontrole ir pabeigusi Rīgas brīvostas revīziju, kurā konstatēts, ka osta netiek pārvaldīta atbilstoši labas pārvaldības principiem, kā rezultātā ir radīti nelikumīgi un nelietderīgi tēriņi. Kāda būs valdības reakcija?
Ja konstatēs sistēmiskas dabas trūkumus, tie tiks novērsti. Ja pārkāpumi ir lēmumu pieņemšanā un normatīvu ieviešanā, nu, tad, protams, ir jautājums, kā šie lēmumi tika pieņemti.
Vai Leonīds Loginovs var turpināt vadīt brīvostu?
Grūti spriest. Tikko būs ziņojums un konstatēti būtiski pārkāpumi, tiks vērtēta pārvaldes darbība.
Neesmu ienaidnieks
Skandalozu «Latvijas nīdēja» slavu pērn iemantojušais skolotājs Vladislavs Rafaļskis atklāj, kāpēc viņam nav pa ceļam ne ar Lindermanu, ne ar SC
Ar krievu valodas un literatūras skolotāju, PCTVL biedru Vladislavu Rafaļski (54) tiekamies kādā bistro Čaka ielā, netālu no Rīgas 40.vidusskolas, kur viņš strādā. Sarunāt šo interviju nav viegli – kopš Rafaļskis pērnruden publiski paziņoja «esmu šai valstij nelojāls, es šo režīmu vienkārši nicinu», viņš vairās no liekas publicitātes, it īpaši latviešu medijos. Ēstuves galdiņi slēpjas aiz kolonnām, un tos atdala augstas dīvānu sienas. «Tur var paslēpties kādā diskrētākā stūrī,» saka Rafaļskis. No ēdiena viņš atsakās – esot jau pusdienojis.
Biju cerējusi sarunu sākt neitrāli – apspriest Rafaļska biogrāfiju un tikai tad nonākt pie skandalozā paziņojuma un tam sekojušajām pārbaudēm skolā, pēc kurām viņš tomēr netika atlaists. Taču viņš pats uzreiz ierunājas par to, ka ir nolicis pilsonības eksāmenu, jau skolas laikā iemācījies latviešu valodu un pašlaik pat algojot cilvēku, ar kuru ik nedēļu divas stundas varētu vienkārši runāt, lai uzturētu valodas zināšanas. Viņš arī lasot pasaules literatūras klasiku latviski, daudzi draugi esot latvieši, kaut gan daži ar viņu vairs nerunājot kopš pērnā gada notikumiem.
Liekas, ka Rafaļskis mēģina parādīt – kaut gan nejūtas piederīgs politiskajai sistēmai, viņš apzināti «iepazīstas» ar latviskumu. Mūsu saruna notiek krieviski, skolotājs runā aizrautīgi, dažreiz piesit ar plaukstu pa galdu un abas stundas skatās tieši acīs.
«Man tas bija protests vai drīzāk sašutuma izpausme. Uzskatu – ja apkārt notiek sūdi, man ir tiesības tos saukt par sūdiem,» viņš skaidro, kāpēc septembrī Radio Baltkom raidījumā gandrīz izkliedza, ka nav lojāls Latvijai. Ar to domājis valdošo režīmu, kas pastāv jau 23 gadus, un cilvēkus, kuri to izveidojuši.
Kas tad Rafaļski neapmierina? «Pašlaik mana pensija būtu 130 latu. Tūkstošiem bērnu nevar tikt skolā, jo vienkārši nevar līdz tai nokļūt. Mans 87 gadus vecais tēvs aiziet pie onkologa, un izrādās, ka pierakstīties var tikai pēc diviem mēnešiem. Var atnākt arī rīt, ja samaksā 25 latus. Vai tad par to ir jāpriecājas? Kad brālis vairs nevarēja staigāt, viņam lika atbraukt uz komisiju un to pierādīt, lai varētu saņemt 30 latu pabalstu. Mīlēt to visu? Piedodiet…»
Pēc Rafaļska domām, Latvijas valdībai nav lojāli visi pieaugušie iedzīvotāji. «Es skaļi pateicu to, par ko runā katrā Latvijas virtuvē – gan krieviski, gan latviski.» Temats, pie kura viņš atgriežas atkal un atkal, ir krievvalodīgo atstumšana no varas: «Latvieši ir paši vainīgi pie tā, kas notika ar viņu valsti. Krievus nostūma no varas, pataisīja par ienaidniekiem. Uzskatu, ka latviešiem nav jābaidās no pilsonības nulles varianta – jo vairāk būs balsstiesīgo, jo uzmanīgāki un godīgāki būs deputāti.» Neko par Latvijas nīšanu Rafaļskis teicis vai domājis neesot, viņa vārdus par politiskā režīma ienīšanu nepareizi esot pārfrāzējis Nacionālās apvienības politiķis Raivis Dzintars. Tad sekoja Drošības policijas pārbaude un arī Izglītības kvalitātes valsts dienesta darbinieku viesošanās Rafaļska darbavietā.
Rafaļskis sevi uzskata par labu skolotāju un apgalvo – jau pārbaudes sākumā zinājis, ka viņu neatlaidīs. «Ir tik daudz cilvēku, kurus no skolas vajag ar koku patriekt! Daudzi skolotāji vienkārši ienīst bērnus, pat nesaprot savu priekšmetu! Un tad vērsās pret mani, kaut gan es nekad neatļaujos haltūrēt, es cienu savus skolēnus!»
Kad pajautāju, kāpēc Rafaļskis izvēlējies šo profesiju, viņš atplaukst smaidā: «Es dievinu savu darbu, gūstu no tā baudu, kaifu. Jau 30 gadus strādāju katru dienu vienā un tajā pašā kabinetā, pie vienas un tas pašas tāfeles, bet katru rītu vienkārši skrienu uz darbu, man nekad nav vēlmes pagulēt vēl piecas minūtes, lai tikai neietu uz darbu.» Par skolotāju esot kļuvis nejauši – pēc skolas gribējis studēt aktiermākslu Sanktpēterburgā, bet nav izturējis konkursu. Vieglāko ceļu iedams, iestājies Latvijas Universitātes krievu filologos. Pēc mācību beigām trīs gadi bija jānostrādā Rīgas 40.vidusskolā. «Nebija ne mazākās vēlmes kļūt par skolotāju, tomēr beigu beigās sapratu, ka tā ir mana lieta. Aktieris no manis nesanāca, tomēr katru dienu esmu tēlā, radu kaut ko jaunu. Biju vienkārši sašutis, kad oktobrī daži ierunājās, ka tādi skolotāji kā es nedrīkst strādāt ar bērniem. Neizglītoti cilvēki skolā strādāt var, un es nevaru?! Tas bija tiešām sāpīgi.»
Vai stundās Rafaļskis runā par politiku? Vīrietis vienā mirklī kļūst nopietns, sakniebj lūpas. Nē. Vai tiešām ne reizi nav stāstījis par to, ka viņu neapmierina Latvijas «režīms»? Nē. Neesot nedz aģitējis skolēnus piedalīties Krievu skolu aizstāvju štāba aktivitātēs, kad pirms desmit gadiem Rafaļskis bija viens no redzamiem pretiniekiem pret valodu reformu izglītībā, nedz runājis par paša pārstāvēto PCTVL, kuras frakcijā Rīgas domē bija deputāts iepriekšējā sasaukumā.
Tagad Rafaļskis stāsta, ka politikā ir vīlies un nezina, vai šogad kandidēs pašvaldību vēlēšanās. Piedāvājumi esot bijuši, to skaitā no Vladimira Lindermana partijas. «Ļoti labi saprotu, ka ar manu pašreizējo popularitāti es mierīgi iekļūtu domē un arī Saeimā, atnestu Lindermanam kādus 4% no vēlētāju balsīm,» savu ietekmi apzinās Rafaļskis. «Mums bija pārrunas, bet atteicos, jo Lindermanam un viņa līdzgaitniekiem pietrūkst inteliģences. Vienkārši neesmu tik radikāls. Neesmu latviešu tautas ienaidnieks, Latvijai nevēlu neko sliktu, neatbalstu arī Latgales autonomiju. Lai tagad nomierinās visi, kuri domā, ka es un Lindermans esam viens un tas pats.» Saskaņas centrs viņu neesot uzrunājis, bet ar šo politisko spēku pa ceļam neesot – pēc Rafaļska domām, saskaņieši esot karjeristu partija, kuru īstais mērķis ir pelnīt, nevis cīnīties par labāku dzīvi. Par PCTVL Rafaļskis runā negribīgi, iespēju startēt vēlēšanās nenoliedz, bet neko par saraksta veidošanu neesot dzirdējis.
Kafija ir sen izdzerta, diktofons ieraksta jau pusotru stundu, un var redzēt, ka Rafaļskis ir noguris. Tomēr viņš vēl un vēl runā par netaisnībām. Piemin draudzeni, kura piecus mēnešus gaidījusi operāciju, paša nelielo algu, augstās cenas un divu valodu kopienu atsvešināšanos, greizo integrācijas procesu, kuram būtu jānotiek «pēc savstarpējas cieņas principa».
Ja jau Latvijas valdība Rafaļskim šķiet slikta un pats jūt, ka to nevar mainīt, kāpēc neizvēlas citu valsti? «Piedzimu Sanktpēterburgā, tāpēc neuzskatu Latviju par dzimteni. Bet braukt prom netaisos. Te nodzīvoju visu dzīvi, [vecāki pēc studijām atbrauca strādāt uz Rīgu], te pabeidzu bērnudārzu, skolu, universitāti, te ir manu tuvāko radinieku kapi.» Rafaļskim patīkot Kanāda, kur divvalodības jautājums esot atrisināts. Februārī viņš saņēmis piedāvājumu strādāt privātā skolā Maltā – ar pilnu nodrošinājumu. Tomēr viņš nevar atstāt slimo māti un nevēlas aiziet no savas skolas. «Varbūt vienkārši baidos no pārmaiņām, bet nekad neesmu mēģinājis aizbraukt, neesmu par to pat domājis.»
Saruna jābeidz, jo Rafaļskim jāsteidzas pie mātes. Pirms izslēdzu diktofonu, viņš atkārto frāzi, kuru jau teicis vismaz trīsreiz – skandālu neesot izraisījis publicitātes labad. «Vienkārši tā mēle man ir par asu. Bet vēlreiz – neesmu ienaidnieks.» Man rodas iespaids, ka šie divi teikumi ir galvenais vēstījums, kura dēļ viņš vispār piekritis intervijai. Atvadoties vairākkārt uztraukti pārvaicā, vai nav sastāstījis neko skandalozu. Ar pērnrudens notikumiem viņam esot pieticis, kaut arī toreiz teikto Rafaļskis nenožēlo un no saviem vārdiem neatsakās.
Ēdienkarte
Melna kafija
Latte
Vistas salāti
Ir jautā
Kāpēc turpinām svinēt starptautisko sieviešu dienu 8.martā?
Rasma Kārkliņa, Saeimas deputāte:
Tas ir šajā reģionā saglabājies paradums, kas daudziem liekas kā jauks žests – izrādīt cieņu sievietēm. Paradumi mēdz būt ļoti sīksti. Man pašai šī diena ir sveša un pat nedaudz traucējoša vēsturiskās pieskaņas dēļ.
Andrejs Mamikins, žurnālists:
Tāpēc, ka Latvijas brīvvalsts Saeima pieņēmusi likumu par svētku un atceres dienām. Un mūsu valstī tikai Saeima ir un paliek vienīgais likumdošanas avots.
Dārta Daneviča, aktrise:
Latviešiem patīk svinēt svētkus, ko pierāda gan tradicionālo svētku dienu ievērošana, gan jaunu svētku pārņemšana. Nenoliedzams ir PSRS atstātais iespaids. Arī es esmu uzaugusi ģimenē, kura šo datumu atzīmē, kopš sevi atceros kā mazu meiteni.
Neriskē!
Reklāma pret ārstu kukuļošanu – sanaido sabiedrību vai atveseļo?
KNAB sāktā reklāmas kampaņa Neriskē ir tikai sākums vērienīgai cīņai pret korupciju veselības aprūpē, kas ir viens no KNAB prioritārajiem darba virzieniem. Kāpēc tieši medicīna, nevis kāda cita joma? Tāpēc, ka korupcija medicīnā palielina sociālo nevienlīdzību – trūcīgo cilvēku nespēja veikt papildu maksājumus liedz kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu pretstatā tiem, kuri šādus papildu maksājumus var atļauties. Otrkārt, tā kā pati mediķu vide ar «pateicību» tradīciju acīmredzami nespēj tikt galā, ir nepieciešama radikāla iejaukšanās no malas. Treškārt, Latvijas sabiedrībā ir augsta tolerance pret korupciju medicīnā, tādēļ, lai mainītu attieksmi pret ierastajām aploksnītēm, tā ir jāveido ar visai aktīvu kampaņu un sociālo reklāmu palīdzību – tādu, kas parāda, cik nenormāla patiesībā ir šī prakse.
Būtu naivi domāt, ka KNAB neveic kādas citas, nopietnākas darbības korupcijas apkarošanai medicīnā, taču kampaņai ir cits uzdevums – piesaistīt sabiedrības uzmanību un pateikt: «Tā dzīvot nevar!»
Jebkura reklāma var patikt vai nepatikt, bet, ja tā ir sociālā reklāma, tai jābūt aktuā-lai, patiesai un iedarbīgai. Rullītis Neriskē acīmredzami tāds ir, par ko liecina aktīvā sabiedrības reakcija un viedokļu dažādība. Sašutums par reklāmas neētiskumu nav pamatots, jo minētais reklāmas rullītis ir patiess – tas ataino problēmu, kas nav patīkama ne pēc satura, ne pēc formas. Runāt par korupciju maigā formā būtu pretrunā ar problēmas būtību un kampaņas mērķiem.
Nav godīgu vai negodīgu profesiju, ir vienīgi godīgi vai negodīgi cilvēki. Lai ieviestu skaidrību samaksas jautājumos, jau 1949.gadā Pasaules Medicīnas asociācijas starptautiskajā medicīnas ētikas kodeksā par neētisku tika definēta «jebkura veida papildu maksas ņemšana par sniegtajiem pakalpojumiem, pat ja pacients to dod labprātīgi». No ētikas viedokļa šajās pamatnostādnēs nekas nav mainījies. Gluži otrādi, uzskatāmāka kļuvusi prasība un nepieciešamība skatīt profesionālās ētikas jautājumus kopā ar citiem profesionālās kompetences kritērijiem. To, ko pacients izdara ar papildu maksājumiem, korupcijas terminoloģijā sauc par «iebarošanu». Profesionālis tiek gan garīgi, gan materiāli pieradināts pie tā, ka viņam būs papildu ienākumi, bet pacients iegūs ne tikai mediķa zināšanas un prasmes, bet arī īpaši labvēlīgu attieksmi.
Protams, neadekvātais atalgojums medicīnā ir neatrisināta problēma jau divas desmitgades. Pacienti to redz un saprot, un turpina «glābt» savus ārstus ar individuālām aploksnēm. Tomēr 90.gados tas bija izdzīvošanas jautājums, bet tagad, attīstoties privātajai medicīnai, situācija vairs nav tik nepārprotama. Uzkrītoša neatbilstība starp korumpēto profesionāļu oficiālajām algām un reālo labklājību ir iemesls skandalozām reportāžām plašsaziņas līdzekļos. Rezultātā, lai gan par korupciju ir atbildīgas visas trīs iesaistītās puses – mediķi, pacienti un valsts -, visgraujošāk tā iespaido tieši mediķu reputāciju.
Var saprast Latvijas Ārstu biedrības prezidenta Pētera Apiņa sašutumu par KNAB kampaņu, taču kampaņa nav problēmas cēlonis, bet gan tās rezultāts. Nevar piekrist, ka, parādot korupcijas pleķu aptraipītos baltos virsvalkus, KNAB, «izmantojot cilvēku instinktus un bailes, kūda un mēģina sanaidot vienu sabiedrības sociālo grupu ar citu, proti, ārstus ar pacientiem». Gluži otrādi – tas ir aicinājums pacientiem pievienoties cīņā pret korupciju medicīnā, ko jau īsteno valsts iestādes un sabiedriskās organizācijas.
Eiro standarts
Vēsture rāda, cik izplatīta ir valstu vēlme nodrošināt stabilu valūtas režīmu
Zelta standarts, kurš ilgus gadus noteica lielas daļas pasaules valstu valūtu vērtību, radās vismaz daļēji tāpēc, ka viens no visu laiku lielākajiem ģēnijiem, modernās matemātikas un fizikas pamatlicējs sers Īzaks Ņūtons kļūdījās aprēķinos. Dzīves pēdējos 30 gadus viņš bija Karaliskās naudas kaltuves vadītājs, un 1717.gadā viņa noteiktais sudraba kurss pret zeltu manāmi pārvērtēja dzelteno dārgmetālu. Kā savā klasiskajā modernās pasaules monetārās sistēmas vēsturē Globalizing Capital (Kapitāla globalizācija) raksta Bērklijas Universitātes ekonomikas profesors Berijs Eihengrīns, Ņūtona lēmuma rezultātā teju viss Anglijas sudrabs tika izpirkts un pazuda no apgrozības, atstājot valsti de facto uz zelta standarta.
Tolaik tas padarīja Lielbritāniju par izņēmumu, jo gandrīz visas pārējās valstis savas naudas sistēmas pamatā lika sudrabu, dažkārt laižot apgrozībā arī zelta monētas, ja vajadzēja naudu ar lielāku nominālu. Taču nākamo 150 gadu laikā industriālā revolūcija padarīja Lielbritāniju par pasaules tirdzniecības un finanšu sistēmas asi, un rezultātā līdz 19.gadsimta 70.gadiem faktiski visas pasaules valstis bija nomainījušas sudrabu pret zeltu kā savas naudas pamatu. Tas atviegloja norēķinus starptautiskajā tirdzniecībā un pasargāja no neprognozējamām valūtas kursa svārstībām. Zelta standarta zelta laiki bija no 1871. līdz 1914.gadam, kad pasaule piedzīvoja līdz tam nepieredzētu labklājības un starptautiskās tirdzniecības pieaugumu.
Par šo aizgājušo laiku nācās domāt saistībā ar nedēļas galveno notikumu: valdības lēmumu oficiāli lūgt Eiropas Savienību izvērtēt Latvijas gatavību ieviest eiro. Tā ir kulminācija procesam, kas formāli sākās ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, tika atstāts novārtā treknajos gados un ieguva jaunu, gandrīz izmisīgu intensitāti pēc valsts nonākšanas uz bankrota robežas 2008.gada beigās, kad eiro ieviešana tika noteikta kā tautsaimniecības glābšanas programmas gala punkts, patvērums no graujošās nestabilitātes, kuru ekonomikā radīja plaši izplatītās šaubas par valsts spēju noturēt noteikto lata kursu.
Eihengrīna grāmatā rakstītais liek saprast, ka tiekšanās pēc valūtas maiņas kursa stabilitātes ir ne tikai Latvijas īpatnība. Modernajā pasaules monetārajā sistēmā valstis nemitīgi cenšas radīt mehānismus, lai izvairītos no straujām svārstībām valūtu savstarpējās attiecībās un no šaubām par noteikto attiecību noturību.
Zelta standarts sabruka Pirmā pasaules kara laikā, un centieni to atjaunot starpkaru gados bija nesekmīgi, jo bija zuduši vairāki priekšnoteikumi tā pastāvēšanai: Lielbritānijas ekonomiskā dominance, valstu gatavība sadarboties ekonomiskās politikas veidošanā un centrālo banku neatkarība no politiskās ietekmes.
Taču pēc Otrā pasaules kara sabiedrotie atkal atgriezās pie regulētiem valūtu kursiem, kuri ar dolāra starpniecību bija piesaistīti zeltam. Tā sauktā Bretonvudsas sistēma pastāvēja līdz 1971.gadam, kad ASV prezidents Niksons apturēja dolāra brīvo konvertēšanu zeltā. Kā raksta Eihengrīns, lielas valstis ar augsti attīstītiem finanšu tirgiem, kurām starptautiskā tirdzniecība neveidoja pārāk lielu daļu no ekonomikas, atklāja, ka var ļaut tirgiem noteikt savu valūtas kursu, nenodarot pārāk lielu kaitējumu tautsaimniecībai. Taču mazākām, atvērtām ekonomikām šis ceļš likās pārāk riskants, un nav pārsteigums, ka pēc Bretonvudsas sistēmas iziršanas tirdzniecībā aizvien integrētākās Eiropas valstis uzreiz metās veidot mehānismu, kā pēc iespējas cieši koordinēt savu valūtu savstarpējo maiņas kursu. Tika izmēģināti dažādi varianti, līdz beidzot ES priekšteces Eiropas Kopienas valstis nonāca pie secinājuma, ka vislielāko drošību dotu vienotas valūtas ieviešana.
Eiropas valstis arī nav vienas savos stabilitātes meklējumos. Vēl tagad, 40 gadus pēc zelta standarta beigām, krietni vairāk nekā puse no pasaules valstīm savu valūtas kursu piesaista kādam ārējam atskaites punktam, vai tas būtu dolārs, vai eiro vai kāds valūtu grozs.
Protams, vēsture rāda, ka neviens no šiem izkārtojumiem nav mūžīgs. Taču ir arī redzams, kādi ir priekšnoteikumi sistēmas pēc iespējas ilglaicīgai pastāvēšanai, par spīti iekšējām pretrunām. Starp galvenajiem ir efektīva starptautiskā sadarbība un politiskā griba.
Par spīti krīzei, eirozonai piemīt abas šīs īpašības. Gan ES rīcībā esošie, gan topošie instrumenti nodrošina tādu ekonomiskās politikas koordinācijas līmeni, kāda līdz šim nav bijis nevienā vairāku valstu monetārajā apvienībā. Savukārt politiskā griba sistēmu saglabāt izšķirošos brīžos ir atkārtoti sevi apliecinājusi kaut vai tāpēc, ka alternatīva – eirozonas iziršana – iedveš šausmas visos atbildīgajos lēmumu pieņēmējos.
Savukārt Latvija kā maza, atvērta ekonomika ar vāji attīstītiem finanšu tirgiem ir klasisks piemērs valstij, kura cenšas pēc iespējas cieši piesaistīt savu monetāro politiku šādai lielākai valūtai.
Nav tādu vēstures likumu, kas darbotos vienmēr un visur līdzīgi Ņūtona pirmajam likumam, tomēr ir valdošas tendences un kopsakarības. Gan eirozonas izveidošana, gan Latvijas vēlme tur iestāties atspoguļo noturīgu, plaši izplatītu valstu tiekšanos pēc stabilitātes. Būtu dīvaini, ja Latvija necenstos iestāties eirozonā. Par to arī vērts padomāt.
Komentārs 140 zīmēs
Ēnainā aprite. Vidējā alga «uz rokas» pērn pieauga par 3,9%. Savukārt mazumtirdzniecība pieauga par teju 10%. Naudas ir vairāk, bet kur to ņemam?
Pat zirgam jāsmejas. Islandē attiecīgie dienesti pārbaudīja kādu vietējo liellopu gaļas pīrāgu un atklāja, ka tajā vispār nav gaļas.
Amats uzliek pienākumu. Valdība strādā pie reemigrācijas plāna, savukārt prezidentam nepiedien apšaubīt, vai kāds vispār vēlētos atgriezties.
Gāzes Zaķis
Komisijas atbalstītie grozījumi Enerģētikas likumā neatbilst valsts interesēm
Nedēļas laikā pieredzējām divus gadījumus, kad valdības koalīcija nespēja vienoties par valstij svarīgiem jautājumiem. Vispirms jauno satiksmes ministru apstiprināja amatā ar opozīcijas partiju atbalstu, jo viena no koalīcijas partijām bija pret. Pēc tam Saeimas Tautsaimniecības komisija nobalsoja par grozījumiem Enerģētikas likumā, kurus neatbalsta neviena no valdības partijām.
Visu atbildību par Anrija Matīsa apstiprināšanu satiksmes ministra amatā beigu galā uzņēmās premjerministrs Valdis Dombrovskis. VL–TB/LNNK bija pret kandidātu, Reformu partija iebilda pret «procedūru» – ministra apstiprināšanu ar opozīcijas atbalstu, daļai Vienotības deputātu bija iebildumi pret vienu vai otru. Taču premjerministrs pieprasīja Saeimas ārkārtas sēdi, un pagājušo piektdien Matīss kļuva par ministru.
Var minēt, vai koalīcijas un valdības spējai strādāt šis spēka demonstrējums kaitēs vairāk, nekā būtu kaitējusi tirgošanās par šo un līdztekus droši vien arī par citiem valdības amatiem, ko bija vēlējusies sākt Nacionālā apvienība. Toties vismaz ir skaidrs, no kā prasīt atbildību par bezpartejiskā ministra lēmumiem – no Vienotības un premjerministra Dombrovska paša.
Kādam ir jāatbild arī par Tautsaimniecības komisijas lēmumu atbalstīt grozījumus Enerģētikas likumā, kuri varētu nozīmēt gāzes tirgus liberalizācijas atlikšanu un ilgtermiņā ir Latvijai nesalīdzināmi svarīgāki nekā viena ministra apstiprināšana vai neapstiprināšana amatā.
Eiropas Savienības direktīva paredz no 2014.gada atvērt gāzes tirgu konkurencei. Valdība bija gatavojusies tuvāko nedēļu laikā lemt par grozījumiem likumā, kuri nodrošinātu šo ES regulu ieviešanu un Gazprom monopola beigu sākumu. Taču pagājušo otrdien Saskaņas centrs pēkšņi iesniedza Saeimas komisijā Latvijas gāzes priekšlikumu atlikt gāzes brīvā tirgus ieviešanu līdz brīdim, kad Latvijā būs radies gāzes brīvais tirgus, kas varētu nozīmēt, ka tāda nebūtu nekad. Un jau trešdien komisija to atbalstīja.
Slēgtā sēdē atbalstīto likuma grozījumu saturs nav pieejams plašākai sabiedrībai, tāpat arī valdības gatavotie priekšlikumi. Taču divas lietas gan ir skaidras. Pirmkārt, valstij stratēģiski svarīgais lēmums atņemts valdībai un bez nopietnas sagatavošanas nonācis Saeimā. Otrkārt, tas noticis ar valdības koalīcijas deputātu atbalstu, kaut gan neviena no koalīcijas partijām to neatbalsta.
Pirmdien koalīcijas padome nolēma piebremzēt grozījumus. Pret tiem ir gan Reformu partija, kuras divi pārstāvji komisijā bija balsojumā atturējušies (kaut gan darba kārtībā to bija iekļāvis komisijas vadītājs Vjačeslavs Dombrovskis), gan VL–TB/LNNK, kas sava pārstāvja Romāna Naudiņa atbalstu grozījumiem nu skaidro kā pārpratumu, gan arī Vienotība, kura likusi grozījumu dedzīgākajam atbalstītājam Dzintaram Zaķim atsaukt likumprojekta tālāku virzīšanu.
Arī premjerministrs Dombrovskis uzkrītoši distancējas no komisijas lēmuma, kas «netika saskaņots ne ar mani, ne ar valdību». Jau uzreiz pēc komisijas balsojuma pagājušonedēļ viņš uzsvēra, ka mandāts sarunām ar Gazprom ir valdībai, tāpēc «nav korekti, ka likumdevējs iejaucas valdības vestajās sarunās, jo šādi tomēr iespējams kaut kā ietekmēt gan sarunu gaitu, gan rezultātus».
Tomēr «likumdevējs», Vienotības frakcijas vadītājs Zaķis vēl arī pirmdien turpināja aizstāvēt komisijas lēmumu. Latvijas radio raidījumā Krustpunktā viņš tandēmā ar SC deputātu Ivaru Zariņu lēkāja starp divām loģiski pretējām argumentu kopām. Ka, no vienas puses, tirgus atvēršana nozīmēšot gāzes sadārdzināšanos mājsaimniecībām, tāpēc nevajagot nostāties uz «kara takas» ar Gazprom. No otras, komisija esot pārņēmusi šo jautājumu, lai dotu «impulsu» valdībai pasteigties ar valstij nepieciešamo grozījumu izstrādāšanu. Un beigās apstulbināja klausītājus ar paziņojumu, ka Saeima neatbalstīs viņa lobēto likumprojektu, «jo Vienotības frakcija tādu nevar atbalstīt».
Vienotības lēmumu pieņemšanas mehānisms palaikam nav bijis saprotams pat pašiem partijas biedriem. Taču nu ir aiziets pāri jebkādām robežām. Jāvaicā, ko pārstāv Zaķis, ja valstij stratēģiski tik svarīgā jautājumā nepārstāv ne savu frakciju, ne valdības koalīciju, ne savas partijas premjerministru? Saskaņas centru? Kremli un Gazprom, kuram šis komisijas lēmums var, kā daži min, kļūt par argumentu iespējamajā tiesvedībā pret Latvijas valsti?
Šis vairs nav tikai ētikas jautājums, kāds pērn bija par likumīgo, tomēr tiesiskuma principu deklarētājam nepiedienīgo nodokļu apiešanas shēmu, pērkot sev auto. Tolaik partijai pietika ar Zaķa novēloto grēku nožēlošanu un nodokļu samaksāšanu. Šoreiz jau darīšana ar valsts ilgtermiņa politikas veidošanu, kas var atstāt nopietnu iespaidu uz ES kopējo politiku Eiropai vitāli svarīgā jautājumā. Vai Vienotības deputāti saprot, kādi ir partijas frakcijas vadītāja motīvi un mērķi un kāpēc tie ir pretēji partijas un tās premjerministra vadītās valdības mērķiem?
Zaķim ir vai nu jāprasa premjerministra Dombrovska demisija, vai nu pašam jāatkāpjas no partijas frakcijas vadītāja amata. Tā kā viņš droši vien nedarīs ne vienu, ne otru, par to būtu jālemj frakcijai. Premjerministra partija nevar būt vienlaikus gan par, gan pret valdības īstenoto politiku.
Komentārs 140 zīmēs
Jāprecizē. Kurā pirmajā simtniekā Ķīlis grib iecelt kādu Latvijas augstskolu? Reputācijas topā no Baltijas ir tikai Tartu Universitāte 351.-400.vietā.
Diktatoru partneri. Saskaņas centram sadarbības līgums ar Putina Vienoto Krieviju, bet nupat Urbanoviča Saskaņai – arī ar Lukašenko Belaja Rus.
60 gadi kopš Staļina nāves – iegansts itin daudziem «patriotiskiem» krieviem slavināt pasaules vēsturē lielāko krievu slepkavotāju.
