Bostonas terora aktos apsūdzētie brāļi bija jauni vīrieši starp divām pasaulēm – jauno dzīvi Amerikā un raizēm par savu senču dzimtenes problēmām
Pirms trim gadiem Džoharam Carnajevam angļu valodas skolotājs uzdeva rakstīt kārtējo sacerējumu. Par kaut ko tādu, kas viņu saviļo dziļi personiski. Tobrīd 16 gadus vecais pusaudzis izvēlējās paust pārdomas par savu vecāku dzimteni Čečeniju. Lai savāktu papildu informāciju, Džohars sazinājās ar islāma vēstures pasniedzēju Masačūsetsas universitātē. «Viņš gribēja kaut ko vairāk uzzināt par savām čečenu saknēm. Iegūt vairāk informācijas par Krievijas genocīda karu pret čečeniem,» atceras pasniedzējs Braiens Glins Viljamss.
Profesors puisim aizsūtīja dažādus materiālus gan par 1944.gadā Staļina pavēlēto apmēram 30% čečenu deportāciju uz Centrālāziju, gan par abiem asiņainajiem kariem 90.gados, kad pret čečenu separātistiem vērsās Krievija un kuros dzīvību zaudēja aptuveni 200 000 cilvēku no viena miljona lielās tautas.
Lai gan pats Džohars piedzima Čečenijai kaimiņos esošajā Dagestānā, senču dzimtenes liktenis viņu esot ļoti interesējis.
Tagad ar tikpat lielu interesi paša Džohara (19) un viņa brāļa Tamerlana (26) dzīvi ķidā amerikāņu izmeklētāji, cešoties izprast, kāpēc abi brāļi 15.aprīlī sarīkoja divus sprādzienus Bostonas maratona laikā, nogalinot trīs un ievainojot vairāk nekā 170 cilvēku. Pagaidām neatbildētus jautājumus savā uzrunā tautai drīz pēc teroristu meklēšanas operācijas beigām pagājušajā piektdienā uzdeva arī ASV prezidents Baraks Obama: «Kāpēc šie jaunie vīrieši, kas ir uzauguši un mācījušies mūsu zemē, izvēlējušies ķerties pie vardarbības?»
Identitātes šķelšanās
Abi brāļi nekad nav slēpuši, ka ir islāmticīgie. Vecākā brāļa ieraksti sociālajos tīklos mudina domāt, ka viņam ir pievilcīgs arī radikālisms. Taču nekas publiski neliecina, ka viņi atbalstījuši vardarbīga džihāda jeb svētā kara ideoloģiju. Kā izgatavot uz maratona finišu atnestos spridzekļus – ātrās vārīšanas katlos ieliktu sprāgstvielu ar skrūvēm un skrotīm, piemēram, var izlasīt interneta izdevumā Inspire, ko izdod starptautiskas teroristu organizācijas Al Qaeda nodaļa Jemenā. Taču tikpat labi šādas instrukcijas var atrast arī citviet internetā.
Brāļu tuvinieki tagad pauž mokošu mulsumu un neizpratni. Iespējams, ka uzbrukumu motīvu līdz galam nespēs izprast arī izmeklētāji, jo līdzīgi noticis vairākos citos masu slaktiņos, kas piedzīvoti vai tikuši plānoti Amerikā pēdējos gados.
Piemēram, 2009.gada septembrī arestētais afgāņu izcelsmes amerikānis Nadžibula Zazi (tolaik 24) bija plānojis ienest mugursomas ar spridzekļiem Ņujorkas metrostacijās. Līdz tam piecus gadus viņš nodarbojās ar kafijas tirgošanu Manhetenas finanšu rajonā un uz viņa pārvietojamiem ratiņiem bija rakstīts Dievs, svētī Ameriku.
2009.gada novembrī majors Nidals Maliks Hasans (tolaik 39) atklāja uguni uz saviem dienesta biedriem ASV armijas bāzē Teksasā, nogalinot 13 cilvēkus. Virdžīnijas štatā dzīvojošo palestīniešu ģimenē dzimušais vīrietis bija pabeidzis medicīnas skolu un kļuvis par armijas psihiatru. Taču kaut kad dienesta laikā viņš sācis paššaustīt sevi ar dilemmu, kas viņš ir – amerikāņu kareivis vai tomēr musulmaņu sabiedrotais? Izmeklētāji atklāja, ka dažus mēnešus pirms uzbrukuma Hasans bija slepus sazinājies ar radikāli noskaņotu amerikāņu un jemeniešu imāmu Anvāru al Avlaki, kurš devis savu svētību amerikāņu karavīru nogalināšanai, jo tā būtu atmaksa par ASV iebrukumu Afganistānā.
Savukārt 2010.gada maijā Ņujorkas Taimskvērā neveiksmīgu spridzināšanas mēģinājumu īstenojušais pakistānietis Faizals Šāzads (tolaik 30) bija studējis universitātē Konektikutas štatā, ieguvis maģistra grādu biznesā un strādāja par finanšu analītiķi. Viņš bija precējies ar amerikānieti un audzināja divus bērnus. Taču kādā brīdī viņu sāka interesēt radikālisms, un Šāzads pat devās uz Pakistānu, lai iegūtu iemaņas terorisma paņēmienos.
«Es domāju, ka vairumā gadījumu ir notikusi lojalitātes šķelšanās – vai es pirmām kārtām esmu amerikānis vai tomēr musulmanis? Turklāt tāds musulmanis, kurš gatavs rīkoties,» komentē terorisma pētnieks Braiens Fišmans no Jaunās Amerikas fonda Vašingtonā. Viņš norāda, ka pagaidām pāragri izdarīt secinājumus par brāļu Carnajevu rīcību, taču arī šoreiz ir intriģējošas sakritības ar citiem gadījumiem, kad jaunu vīriešu prātus sākusi «rīvēt» pašu dzīve Amerikā un problēmas tālajās tēvijās, radot apmulsumu par savu identitāti.
«Viņi ir amerikāņi, taču ne līdz galam,» secina islāma pētnieks Akbars Ahmeds no Amerikāņu Universitātes Vašingtonā. «Viņi tā īsti nemaz nepazīst savu veco zemi, taču arī jaunajā dzīvesvietā nav iejutušies pilnībā.» Bieži vien viņus sāk mocīt vainas sajūta par to, ka Amerikā bauda ērtu dzīvi, kamēr viņu iedomātie brāļi un māsas cieš. Ar laiku tas rada atsvešinātības sajūtu. Zināmā mērā to apliecina arī kāds Tamerlana Carnajeva izteikums kādā senākā intervijā, kad viņš bija nodzīvojis Amerikā jau piecus gadus: «Man nav neviena amerikāņu drauga. Es viņus vienkārši neizprotu.»
Ceļš uz Ameriku
Džohars un Tamerlans ir dzimuši Dagestānā, un pēc tam viņu ģimene pārcēlās uz Kir-gizstānu, kur pastāv neliela čečenu dispora kopš Staļina organizētajām deportācijām 1944.gadā. Carnajevi ar abiem dēliem un divām meitām dzīvoja pie kādas cukurfabrikas aptuveni 60 km no Kirgizstānas galvaspilsētas Biškekas. Ieceļotāju lielākais atbalsts bijusi tante, ko vietējās čečenu diasporas vadītājs Adnans Dzarbrailovs raksturo kā «inteliģences pārstāvi».
Pirms 11 gadiem Carnajevi emigrēja uz ASV, pieprasot tur politisko patvērumu. Ieceļojot Amerikā, vecākajam dēlam bija 15 gadu, jaunākajam – tikai astoņi.
Džohars mācījās Bostonas piepilsētas Kembridžas skolā Rindge and Latin School, kuru savulaik apmeklējuši arī aktieri Bens Afleks un Mets Deimons. Simpātiskajam un smaidīgajam pusaudzim esot bijis daudz draugu. Uz izlaiduma balli viņš ieradies melnā smokingā un ar sarkanu tauriņu. «Viņš izskatījās ļoti laimīgs,» atceras klasesbiedrene.
Džoharam padevās cīņas sports, un vienā no ziemām pusaudzis pat tika iekļauts sezonas labāko sportistu sarakstā. «Viņš bija gudrs puika,» saka trenera palīgs Pīters Pajeks (63). Pēc vidusskolas pabeigšanas
2011.gadā Džohars saņēma Kembridžas pilsētas stipendiju – 2500 dolāru, ko katru gadu piešķir 35-40 talantīgākajiem jauniešiem.
Vecākā brāļa Tamerlana dzīve, šķiet, bija sarežģītāka. Arī viņš bija labs sportists un 2009.gadā nacionālajā boksa turnīrā izcīnīja Zelta cimdu trofeju. Viņu pamanīja jauns fotožurnālistikas students no Bostonas universitātes un izveidoja fotogrāfiju sēriju. To papildināja īss apcerējums, kurā Tamerlans cita starpā sūdzas: «Cilvēkiem vairs nav nekādu vērtību. Viņi nespēj sevi kontrolēt.»
Brāļu tēvs Anozrs Carnajevs, kurš pirms diviem gadiem izšķīrās no sievas un atgriezās dzīvot Dagestānā, stāsta, ka vecākais dēls ļoti vēlējies kļūt par ASV pilsoni. Džoharam to naturalizācijas kārtībā piešķīra jau pērn septembrī, savukārt Tamerlana iesniegums tika apturēts. «Viņš iesita savai draudzenei. Tā viegli, un viņu ielika aiz restēm uz pusotru stundu,» stāsta tēvs. «Tur bija greizsirdības problēmas.» Vēlāk pāris salaba, apprecējās, un viņiem ir mazs bērns.
Tagad kļuvis zināms, ka naturalizācijas procesu ir apturējusi ASV Iekšzemes drošības ministrija. Saskaņā ar imigrācijas likumu pilsonību var atteikt arī par vardarbību ģimenē. Vainīgo pat var deportēt no ASV. Ministrija uzzināja, ka Tamerlans ir ticis arestēts, taču drīz pēc tam atbrīvots un pēc apstākļu noskaidrošanas nekāda oficiāla apsūdzība viņam netika izvirzīta.
Iesnieguma bloķēšanas galvenais iemesls ir cits – izrādās, ka 2011.gadā jauno vīrieti ir pratinājis Federālais izmeklēšanas birojs (FIB), kas savukārt saņēmis tiesiskās palīdzības lūgumu no Maskavas. Krievijā ir aizdomas par Tamerlana sadarbošanos ar radikālistiem Kaukāzā. FIB neko aizdomīgu neatklāja, savukārt pilsonības piešķiršana tika atlikta, lai veiktu «papildu analīzi», tagad skaidro Iekšzemes drošības ministrija.
Brāļu cīņas
Džohars esot dievinājis savu vecāko brāli. «Man liekas, ka viņš pats pievērsās cīņas sporta veidam tikai tāpēc, ka brālis bija bokseris,» saka Džohara bijušais komandas biedrs Pīters Tīns. «Viņš ļoti mīl savu brāli un cenšas viņam līdzināties.»
Tamerlans iestājās Bunker Hill koledžā pie Bostonas un sāka studēt inženierzinātnes, taču pēc kāda laika mācības pārtrauca. Jaunākais brālis izvēlējās Masačūsetsas universitāti Dortmutā, un arī viņam pēc kāda laika studijās vairs neveicās. Universitātes arhīvs liecina, ka Džohars triju semestru laikā ir izkritis vairākos eksāmenos. «Viņš sāka runāt, ka dzīvē neveicas tik labi, kā cerēts,» stāsta kursabiedrs Sens, kas nevēlas atklāt savu uzvārdu. «Viņš bija ļoti apķērīgs, taču saprata, ka mācības vidusskolā un studijas universitātē tomēr ir divas atšķirīgas lietas.»
Abu brāļu oficiālā dzīvesvieta ir Kembridžas piepilsētā, aptuveni trīs kilometrus no Bostonas centra. Tas ir karameļkrāsas nams ar vairākiem dzīvokļiem trīs stāvos. Tuvējās ielas ir ļoti multikulturāla vide ar ieceļotājiem no dažādām valstīm, lai gan lielākoties dominē brazīliešu un portugāļu restorāni. Kaimiņi stāsta, ka brāļi te ieradušies laiku pa laikam un nav radusies pārliecība, ka tā ir viņu pastāvīgā dzīvesvieta. Tamerlans iekritis acīs ar krokodilādas kurpēm un košiem krekliem, bet Džohars devis priekšroku džinsiem un parastiem krekliņiem.
Ko darīja Dagestānā?
Pagājušā gada janvārī vecākais brālis devās uz Dagestānu. «Mēs daudz runājām par reliģiju,» stāsta viņa tante Patimata Sulejmanova, kura mitinās daudzdzīvokļu namā Mahačkalā. Tamerlans bija pārtraucis lietot alkoholu, nēsāja īsu bārdiņu un skaitīja lūgšanas piecreiz dienā.
Satikšanās ar radiem bijusi aizkustinoša. Bieži pļāpājuši par atšķirīgo dzīvi Amerikā un Dagestānā. «Viņš teica, ka cilvēki tur ir pilnīgi citādāki. Lūdzas citādi,» atceras tante.
«Ieklausies šajā lūgšanā, kas tagad skan no mošejas! Tas mani dara ļoti laimīgu. Jo tā skan visapkārt un es to vienmēr varu dzirdēt.»
«Vai Amerikā tā nav?» brīnījusies tante.
«Ne gluži,» atbildējis vīrietis.
Tamerlans dzimtenē pavadīja sešus mēnešus, un tagad izmeklētāji cenšas noskaidrot, vai viņam tur nav bijusi saskarsme ar jebkādiem organizēta terorisma radikālistiem.
Radi, kaimiņi un draugi apgalvo, ka neko tādu nav manījuši. Vairāk bijusi sajūta, ka pēc aiziešanas no koledžas jaunais vīrietis neesot vēl domājis, ar ko nodarboties turpmāk. Cēlies vēlu, slaistījies pa mājām, reizēm apciemojis attālus radus un palīdzējis savam tēvam remontēt veikalu. «Reiz viņus redzēju strādājam jau astoņos no rīta. Lika flīzes. Tēvs gribēja atvērt smaržu vaikalu,» stāsta ģimenes draugs Vjačeslavs Kazakevičs.
Iespējams, Tamerlans Mahačkalā tik tiešām juties kā īstajās mājās vairāk nekā Amerikā, lai gan daudziem cilvēkiem no malas Dagestānas federālā republika var šķist kā pavisam nepiemērota vieta, kur meklēt sirdsmieru. Piemēram, dažas dienas pirms Tamerlana ierašanās kāds 13 gadus vecs zēns guva smagus ievainojumus, jo uz ielas pacēla saini ar tajā paslēptu spridzekli, bet ceļu policijas posteni kāds apšaudīja ar granātmetēju. Divas nedēļas vēlāk vienā no dzīvojamo namu puduriem tika iemesta granāta. Kad pēc dažām minūtēm ieradās policija, viņi, pašiem negribot, nonāca slazdā – nezināmi uzbrucēji atklāja uguni uz drošībsargiem.
Kamēr jaunais vīrietis atradās Dagestānā, tika piedzīvoti līdzīgi incidenti – vidēji divi trīs nāvējoši uzbrukumi mēnesī, kuriem parasti sekoja «speciālās operācijas», tas ir, federālā policija veica «musulmaņu nemiernieku likvidēšanu».
Kā savdabīgs vietējās ikdienas moto skan grafiti uzraksts uz kādas Mahačkalas mošejas – Uzvara vai paradīze.
Dzīve šādā vidē varēja iespaidot Tamerlana psihi, pat tad, ja viņam nebija nekādu sakaru ar vietējiem militārajiem grupējumiem, pieļauj Mairbeks Vatčahajevs no Kaukāza pētniecības asociācijas Parīzē. Viņš norāda, ka pēdējos gados vardarbība Dagestānā ir krietni biežāka nekā Čečenijā vai Ingušijā.
Pēdējā cīņa
Sākot Bostonas sprādzienu izmeklēšanu, amerikāņu izmeklētāji un policija saņēma tūkstošiem liecību no dažādiem cilvēkiem – ko viņi redzējuši un kas viņiem šķitis aizdomīgi. Tomēr neviens no ziņojumiem nav pavirzījis lietu uz priekšu. Lielākais izrāviens bija kāda lielveikala novērošanas kameras ieraksts – tajā redzami divi jauni vīrieši, kas ar somām ierodas vietā, kur notika otrs sprādziens. Jaunākais vīrietis izvilka mobilo tālruni un kādam zvanīja. Apkārt esoši cilvēki strauji pagrieza galvu pa kreisi – viņi visi pievērsa uzmanību pirmajam sprādzienam pie finiša. Vienīgi zvanītājs tur neskatījās, viņš nolika uz ietves savu mugursomu un devās prom. Pēc 10 sekundēm soma eksplodēja.
Taču arī iegūtie videoattēli bija zināms strupceļš: izmeklētāji paši nespēja identificēt, kas ir šīs personas. Tika izmēģināta pat sejas vaibstu datorizētā salīdzināšanas tehnika (kāda dažkārt redzēta filmās un TV seriālos), taču programmatūra nav atpazinusi videoierakstos redzamos vīriešus, lai gan Džoharam ir izsniegta autovadītāja apliecība un viņa ģīmetne glabājas tiesībsargu arhīvā.
Ceturtdienas pēcpusdienā tika pieņemts lēmums lūgt sabiedrības palīdzību, tas ir, četras dienas pēc sprādzieniem tika publiskoti aizdomās turamo personu uzņēmumi. No vienas puses, bija cerība, ka kāds viņus tik tiešām atpazīs, no otras – pastāvēja varbūtība, ka vīrieši var sākt slēpties.
Reakcija bija negaidīta. Dažas stundas pēc foto publiskošanas tika aplaupīts diennakts veikals netālu no Bostonas centra. Policisti videoierakstā pamanīja jaunāko aizdomās turamo. Iespējams, tas bija mēģinājums iegūt papildu naudu pirms prombēgšanas. Drīz pēc tam pienāca trauksmes signāls, ka pie Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta nošauts mašīnā dežurējošs policists.
Tad atkal iestājās saspringts klusums. Īsi pēc pusnakts policiju sazvanīja kāds vīrietis, kurš ticis sagrābts kā ķīlnieks savā automašīnā. Pie viena no bankomātiem viņam piedraudēts izņemt 800 dolāru. Noziedznieki paši paziņojuši, ka ir Bostonas maratona spridzinātāji, un pēc kāda laika izgrūduši auto īpašnieku uz ielas. Nolaupītais mersedess un tumšzila honda, kas tam sekoja, drīz vien tika pamanīti, un sākās iespaidīga pakaļdzīšanās. Policijas ekipāžai tika ieteikts sekot bēgļiem un gaidīt papildspēkus. Taču auto pēkšņi apstājušies uz ielas Votertaunas pilsētiņā, aptuveni 15 km no Bostonas centra. No tiem izlēkušie vīrieši sākuši šaut uz policistiem un pat metuši paštaisītus spridzekļus.
Tuvumā dzīvojošie liecinieki apgalvo, ka dzirdējuši aptuveni 200 šāvienu. Tamerlans tika ievainots un vēlāk slimnīcā mira. Džohars ielēca atpakaļ savā hondā un, pārbraucis pāri brālim, metās bēgt. Policisti tagad pieļauj, ka tieši viņš nāvējoši savainojis brāli, kuram bija arī ložu brūces un sprādzienā apdedzināta miesa.
Pēc tam Džohars burtiski izgaisa gandrīz uz 20 stundām. Policija nobloķēja 20 pilsētas kvartālus un, austot gaismai, ap 7.30 sāka iespaidīgu Votertaunas pārmeklēšanas operāciju, pārbaudot māju pēc mājas. Tomēr piektdienas vēlā pēcpusdienā tā bija spiesta samierināties, ka bēglis ir nozudis. Brīdinātajiem vietējiem iedzīvotājiem atkal atļāva iziet no savām mājām.
Kārtējā neveiksme izmeklēšanā. Taču tad atkal izrāviens. Policijā atskanēja vēl viens trauksmes zvans – kāds vīrietis savā pagalmā novietotā motorlaivā ieraudzījis asinis uz tās pārsega un pamanījis, ka zem tā slēpjas jauns vīrietis.
Visticamāk, Džohars bija ievainots jau pirmās apšaudes laikā, bet pirms aresta neveiksmīgi mēģināja izdarīt pašnāvību, iešaujot sev kaklā. Viņu nogādāja slimnīcā smagā, taču stabilā stāvoklī. Runāt viņš nespēja, jo kaklā bija ievietota mākslīgās elpināšanas caurulīte. Pirmās liecības izmeklētājiem viņš sniedzis rakstiski, ziņo prese. Esot atzinis savu vainu spridzināšanā.
Brāļu Carnajevu dzīvoklī Kembridžā policija atradusi nelielu ieroču arsenālu, munīciju un paštaisītus spridzekļus. Tiek pieļauts, ka abi plānojuši arī vēl citus uzbrukumus. Amatpersonas pieļauj varbūtību, ka aizdomās turētie rīkojušies uz savu roku (to pirmajā pratināšanā apgalvoja arī Džohars), taču aizvien tiek pētīti iespējami sakari ar citiem potenciālajiem līdzzinātājiem vai iedvesmotājiem.
Jārod arī atbilde uz jautājumu, kāpēc 19 gadus vecais puisis, kurš savā Krievijā populārajā sociālās saziņas portālā V Kontakte pie anketas jautājuma par «galveno lietu dzīvē» pierakstījis «karjera un nauda», negaidīti izvēlējies citu ceļu, lai gan turpat anketā pat citus mudināja: «Dariet labu, jo Allāhs mīl tos, kuri dara labas lietas!»
