Mēs ilgojamies, lai Latvijas bērni uzaugtu draudzīgā vidē. Bet – kā to panākt, ja neprotam veidot cilvēkam draudzīgu valsti?
Saule ir atgriezusies! Rāmi, lēnām, ramm. Ezers kūp. Upes un ceļi met līkumu līkumus kā tikai Latvijā. Pavasarī dzimušie jēri rāmi plūc jauno zālīti, un dzērves kliedz tik tuvu, ka jāapstājas. Un bērni no tuvējām un tālajām kaimiņu mājām ar grābekļiem pār plecu dodas uz talku, uz savu Zaļo Rāmuļu skolu. Priecīga audzīte, man garām ejot, nosauc: «Paldies par centīgo meitiņu!»
Kāds miers. Bērnam draudzīga vide – kā mēs to gribētu Latvijā. Rāmi, lēnām, ramm. Ejot uz mājām, domāju un redzu to centīgo meitiņu. Mans Līžuks. Vai tu atceries, kā mēs satikāmies? Tik nejauši, tik neplānoti Cēsu slimnīcā. Tu biji tikai mēnesi veca, bet tavas acis skaidri un nepārprotami jautāja: «Kur tu biji tik ilgi?» Ceļš atkal met līkumu līkumus.
Tad negaidīti iezvanās telefons: «Jā. Zvannieku mājas. Jā, bāriņtiesas priekšsēdētāja, sapratu – puisītim, marta beigās dzimušam, ir vajadzīga ģimene. Tēvs nav zināms. Mātei trešais bērns. Divi vecākie nodoti adopcijai. Jā, meklēsim ģimeni!» Meklēsim aizbildni, kā to priekšzīmīgi paredz brīvvalstī rakstītais Latvijas Civillikums.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.