Kareivīgajai čečenu tautai laiks kopš Otrā pasaules kara sākuma nesis vienu traģēdiju pēc otras. 1944.gadā Staļins par sadarbību ar vāciešiem sodīja visu tautu, deportējot pusmiljonu cilvēku uz Centrālāziju. Pēc Staļina nāves daudzi atgriezās savā tēvzemē Kaukāza kalnu ziemeļu nogāzēs, un pēc PSRS sabrukuma 1991.gadā bijušā padomju ģenerāļa Džohara Dudajeva vadībā Čečenija pasludināja neatkarību. Taču padomju vara Čečeniju bija iekļāvusi Krievijas sastāvā, un arī pēc PSRS republiku neatkarības atzīšanas Maskava nebija gatava pieļaut pašas Krievijas iziršanu. Rezultātā tika izcīnīti divi asiņaini un nežēlīgi kari.
Pirmajā, kas ilga no 1994. līdz 1996.gadam, Čečenija atvairīja Krievijas bruņotos spēkus. Otrais sākās pēc bijušā VDK virsnieka Vladimira Putina kļūšanas par Krievijas valdības vadītāju 1999.gadā, kad mīklaini sprādzieni trijās Krievijas pilsētās tika piedēvēti čečeniem un kļuva par ieganstu atkārtotam uzbrukumam. Gandrīz visi neatkarības kustības vadītāji mira karadarbībā vai atentātos, teritorijas galvaspilsēta Groznija tika nolīdzināta līdz ar zemi, un Maskava 2000.gadā tur kā savu vietvaldi iecēla čečenu kaujinieku līderi Ahmadu Kadirovu.
Pēc visu sekulāro pretestības kustības vadītāju likvidēšanas priekšplānā izvirzījās islāmisti, kuru vadībā Krievijā tika organizēta virkne terora aktu, no kuriem asiņainākie bija Maskavas teātra
ieņemšana 2002.gadā, kurā mira 130 cilvēku, un Ziemeļosetijas pilsētiņas Beslanas skolas ieņemšana 2004.gadā, kurā mira 330, no kuriem puse bija bērni.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.