Politiskā nestabilitāte Turcijā smagi iedragājusi arī ekonomiku. Investori zaudējuši uzticēšanos, tūristi nebrauc, un nacionālā valūta strauji zaudē vērtību. Tieši ekonomikas uzplaukums savulaik palīdzēja Redžepam Erdoganam baudīt vēlētāju atbalstu un nostiprināt varu, taču tagad prezidents, šķiet, dzīvo ilūzijās un nenovērtē situācijas nopietnību
Vēl pavisam nesen Hači Bojdaks bija populāra persona. 56 gadus vecais vīrietis pārvaldīja vairākus desmitus uzņēmumu, ieskaitot Istikbal un Boytas, kurus var uzskatīt par vietējo konkurentu pasaulē populārajam masveida mēbeļu milzim IKEA. Politiķi pieteicās vizītēs, lai uzklausītu biznesmeņa padomus. Viņa dzimtajā Kajseri pilsētā Bojdaka vārdā tika nosaukts futbola stadions.
Taču šī ēra ir beigusies. Ja viss notiks pēc Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana prāta, valstī tiks izdzēstas jebkuras atsauces uz Bojdaku. Pagājušā gada pavasarī biznesmenis un divi viņa padotie no ģimenes holdinga kompānijas tika arestēti un ieslodzīti cietumā pie galvaspilsētas Ankaras. Valsts pārņēma visu Bojdaka firmu aktīvus. Pat futbola stadions tika pārdēvēts.
Erdoganam ir aizdomas, ka Bojdaks atbalsta trimdā ASV dzīvojošo musulmaņu garīdznieku Fetullu Gulenu (75), kuru prezidents uzskata par pērn 15. jūlijā notikušā valsts apvērsuma mēģinājuma iedvesmotāju.
Biznesmeņa liktenis labi parāda, kādu virzienu pēc pagājušās vasaras satraucošajiem notikumiem uzņēmusi Turcija un kā Erdogans savu zemi arvien vairāk pārvērš par diktatorisku režīmu. Uz aizdomu pamata par apvērsuma atbalstīšanu no darba jau atlaisti vai atstādināti aptuveni 130 000 ierēdņu, savukārt 45 000 ir arestēti. Lai izbrīvētu ieslodzījuma vietas jauniem gūstekņiem, prezidents rudenī «par labu uzvedību» pirms termiņa no cietumiem izlaida 34 000 personu, kas bija sodītas par dažādiem kriminālpārkāpumiem.
Pēdējā laikā tīrīšanas skārušas arī valsts biznesa eliti. Bojdaks ir tikai viens no pazīstamiem uzņēmējiem, kuri aizturēti uz aizdomu pamata par sazvērestības atbalstīšanu.
Šādai tendencei, protams, ir sekas. Pēdējā desmitgadē piedzīvotais Turcijas ekonomikas brīnums sācis pamatīgi buksēt: iekšzemes kopprodukta pieaugums, kas Erdogana valdīšanas veiksmīgākajos gados uzlēca līdz 9%, pērn noslīdēja līdz 1,8%. Decembrī bezdarbs sasniedza 13%, kas ir augstākais līmenis pēdējos septiņos gados. Savukārt turku liras kurss attiecībā pret ASV dolāru nokritis līdz vēsturiski zemākajam līmenim, sāpīgi iecērtot tām kompānijām, kurām ir parādsaistības dolāros.
Iespējams, pavisam drīz cietējs var izrādīties arī Erdogans, iekrītot paša izliktajās politiskajās lamatās. 16. aprīlī valstī notiks referendums par izmaiņām konstitūcijā, kas ievērojami palielinātu prezidenta pilnvaras. Pagājušā gada beigās veiktās aptaujas liecināja, ka Erdogana vēlmes piepildīsies, taču tagad uzvara vairs neizskatās tik pārliecinoša. Tieši ekonomikas problēmu dēļ.
Miljoniem turku par Erdogana ievēlēšanu prezidenta amatā 2014. gadā balsoja nevis tāpēc, ka atbalstīja viņa nacionālisma un islāma idejas, bet tieši ekonomiskās pārticības dēļ, kas uzlabojās gados, kad Erdogans pildīja premjera pienākumus (2003-2014). Šajā laikā izveidojās spēcīga vidusšķira, kuras dzīves standarts tagad tiek apdraudēts. Kādā nesen veiktā aptaujā divas trešdaļas turku sūdzējās par pašreizējo ekonomikas virzību. Prezidentu arvien biežāk kritizē pat tādās vietās kā valsts vidienes pilsētā Kajseri, kas ilgu laiku tika uzskatīta par līdera pārstāvētās Taisnības un attīstības partijas (AKP) spēcīgāko bastionu.
«Rēgu pilsēta»
Nesenā drēgnā marta dienā kopā ar 54 gadus veco biznesmeni Kenanu Marsali apstaigājām Kajseri centrālo tirgus laukumu. Daudzas bodītes slēgtas, logos izlikti «Pārdod» plakāti. «Kajseri ir kļuvusi par rēgu pilsētu,» saka Marsali. «Pat pēc militārās huntas apvērsuma 1980. gadā bezcerības sajūta nebija tik spēcīga kā tagad.»
Stiegrajam vīram ar kuplām ūsām un sirmiem matiem piederēja pārtikas vairumtirdzniecības bāze, taču bizness apsīka pēc pērnā gada apvērsuma. Decembrī kurdu ekstrēmisti sarīkoja uzbrukumu armijas autobusam, nogalinot 13 karavīrus. Nacionālistu pūlis sarīkoja atriebību, uzbrūkot kurdus atbalstošās partijas HDP birojam. Pats Marsali, kas bija aktīvs HDP piekritējs, sāka saņemt izrēķināšanās draudus. Un bija spiests slēgt savu tirgošanās vietu. Līdzīgi rīkojās arī daudzi citi uzņēmēji.
Kajseri tika uzskatīta par «Anatolijas tīģeru» dzimteni – tā tiek dēvēti konservatīvi musulmaņu biznesa līderi, kuri pie pārticības tikuši Erdogana valdīšanas gados. Pilsēta atrodas Anatolijas sirdī – reģionā, kas plešas no Irānas robežas austrumos līdz Vidusjūras krastam rietumos. Kajseri iedzīvotāju skaits pēdējos 30 gados bija īsts demogrāfisks sprādziens – no 500 000 līdz 1,5 miljoniem. 2004. gadā pilsēta pieteicās Ginesa rekordu grāmatai – vienā dienā tika reģistrēti 139 jauni uzņēmumi.
Viens no šo uzņēmumu dibinātājiem bija Hači Bojdaks, kas tagad atrodas ieslodzījumā. Viņa holdinga kompānija nodarbina vairāk nekā 12 000 cilvēku, eksportē preces uz vairāk nekā 140 valstīm, viņš bija dāsns ziedotājs valdošajai AKP partijai. Domnīca Eiropas stabilitātes iniciatīva, kas darbojas Briselē, Berlīnē un Stambulā, kādā pētījumā Bojdaku nosauca par «islāma kalvinistu», proti, cilvēku, kas apvieno islāmu ar mūsdienu realitātēm, kapitālismu – ar dievbijību.
Līdzīgi kā daudzi citi Kajseri iedzīvotāji, Bojdaks tiešām simpatizē Fatullam Gulanam un ziedojis nozīmīgas naudas summas garīdznieka kustībai, kas daudzviet pasaulē atbalsta skolas, medijus un apdrošināšanas kompānijas. Gulana sekotāji viņu uzskata par musulmaņu reformatoru, savukārt kritiķi sauc par islāmistu sektas līderi. Gulans kopš 1999. gada dzīvo ASV.
Līdera paralēlā pasaule
Ilgu laiku Gulans un Erdogans bija sabiedrotie, taču 2013. gadā viens no otra atsvešinājās. Prezidents ir pārliecināts, ka garīdznieks bija pērnā dumpja iniciators, tāpēc tagad naski vajā viņa sekotājus, ieskaitot tos, kas palīdzējuši stiprināt valsts ekonomisko varenību.
Pēdējos mēnešos Erdogans licis konfiscēt aptuveni 800 kompāniju aktīvus – to kopējā vērtība tiek lēsta ap 10 miljardiem dolāru. Kajseri pilsētā vien arestēti 60 biznesa līderi – dažus apsūdz puča atbalstīšanā, citus vaino pat terorismā. Ieslodzīto vidū ir arī vietējās Komercijas un rūpniecības kameras vadītājs. Kopējais eksporta apjoms no šā reģiona pērn samazinājās par 4%, bet pilsētas centrā slēgti divi no katriem pieciem veikaliem, stāsta Marsali.
Izskatās, ka Erdoganu tas īpaši neuztrauc. Viņš arī agrāk izrādījis savu vienaldzību pret statistiku. Gluži pretēji – savās runās prezidents turpina cildināt Turciju, kura esot spējusi atsvabināties no Eiropas jūga un drīz kļūs par vienu no lielākajām ekonomikām pasaulē.
Patiesība gan ir tāda, ka valstī sācies ekonomikas sabrukuma process. Represijas radījušas baiļu un neuzticēšanās atmosfēru, un tas atstāj ietekmi arī uz biznesu.
Stambulas banku rajonā, kur ielās patrulē pretterorisma policijas vienības, bet mūri aplīmēti ar referendumu atbalstošiem plakātiem, satiekamies ar kādu turku menedžeri, kas strādā amerikāņu investīciju bankā. Izspraucoties cauri drošības barjerai, apsēžamies Starbucks kafejnīcā. Viņš piekrita intervijai ar diviem nosacījumiem: mēs neatklājam viņa vārdu un nenorādām darba devēju. Pretējā gadījumā menedžeris nešaubās par valdības represijām. «Ja kritizē Erdoganu, Turcijā neviens nevar būt drošs.»
Menedžeris agrāk atbalstīja prezidenta AKP partiju, jo pēc Erdogana kļūšanas par premjeru tika modernizēta valsts ekonomika, samazināta birokrātija un atvērts tirgus privātiem investoriem. Ārvalstu finansisti steidzās investēt turku kompānijās, tādā veidā Turcijā no 2003. līdz 2012. gadam iepludinot aptuveni 400 miljardus ASV dolāru. Šī summa bija 10 reizes lielāka nekā 20 gadus ilgā periodā pirms tam.
«Risks ir pārāk augsts»
Puča atskaņas – opozīcijas aktīvistu masu aresti un kompāniju konfiscēšana – atbaidījusi investorus. Aģentūras Moody’s un Standard & Poor’s Turcijas kredītreitingu samazinājušas līdz miskastes līmenim, āvalstu tiešās invetīcijas pērn samazinājušās par 40%.
Menedžeris stāsta, ka reti kuru vairs interesē jauni biznesa izaicinājumi Turcijā. «Vienkārši – investoriem risks ir pārāk augsts.» Daudzi klienti, kurus menedžeris apkalpoja līdz šim, pēc vairāku gadu darbošanās nolēmuši pamest šo tirgu.
Kapitāla atplūde visuzskatāmāk jūtama celtniecībā. Turcijas izcilos ekonomikas pieauguma tempus pēdējos gados īpaši veicināja infrastruktūras projekti, jo Erdogans atvēlēja prāvas summas autoceļu, slimnīcu un lidostu būvniecībai. Tagad sāk trūkt ārvalstu partnerības kapitāla un izaugsme stagnē.
Papildus tam politiskā nestabilitāte izraisījusi arī krasu tūrisma ieņēmumu kritumu – pērn ikgadējais viesu skaits saruka par trešdaļu. Tā dēvētajā Turcijas Rivjērā valsts dienvidrietumu krastā pārdošanai izlikts simtiem viesnīcu. Kopš pagājušās vasaras Stambulas Lielajā tirgū slēgti aptuveni 600 no 2000 veikaliņiem. Turkish Airline no apgrozības izņēmusi 30% lidmašīnu.
Ekonomikas problēmas, protams, atstājušas sekas arī uz vietējo iedzīvotāju ikdienu: kompānijās sākušās darbinieku atlaišanas, un tiek samazinātas algas. Rezultātā ievērojami sarucis iekšējais patēriņš, kas pērn vēl veidoja 60% no iekšzemes kopprodukta.
Turcijas lira zaudējusi vērtību, bet inflācija turas pie 10% robežas. «Mēs virzāmies uz ļaunāko scenāriju: ekonomiska stagnācija mijiedarbībā ar ietiepīgu inflāciju,» saka Stambulā dzīvojošais ekonomists Mustafa Sēnmezs. «Turcija ir uz bankrota sliekšņa.»
Izcils potenciāls
Ekonomikas eksperti bažījas, ka Turcija līdzi sev var ieraut pagrimumā arī citas valstis. Starptautiskās bankās atrodas 270 miljardu dolāru valsts parāda, ieskaitot 87 miljardus Spānijā, 42 miljardus Francijā un 15 miljardus Vācijā. Ja Turcijai iestātos maksātnespēja vai daļēja maksātnespēja, tas varētu izraisīt jaunu finanšu krīzi Eiropā, prāto Sēnmezs.
Situācija tik tiešām ir izaicinoša, saka Vācijas un Turcijas komercijas kameras vadītājs Jans Nēters, pa kura biroja logiem paveras skaists skats uz Bosfora šaurumu. Viņaprāt, Turcijai ir izcilas izredzes kļūt par ekonomikas lielvaru: moderna infrastruktūra un gados jauni iedzīvotāji. «Priekšnoteikumi ir lieliski,» uzskata Nēters. Taču valsts pašreizējā virzība ārvalstu uzņēmējiem ir grūti izprotama. Statistika liecina, ka, piemēram, Volkswagen kravas auto tirdzniecība pērn samazinājusies par trešdaļu. «Turcijas tirgus ir apstājies politisko notikumu dēļ,» secina Volkswagen Truck and Bus nodaļas vadītājs Andress Renšlers. Cits piemērs: Hamburgā bāzētais lielveikalu operators ECE bija spiests atteikties no jauna tirdzniecības centra pārvaldīšanas Stambulā, jo viņu partnerfirmai Turcijā pēc puča tika konfiscēti visi aktīvi.
Erdogans publiski skaidro, ka krīzes cēlonis ir starptautisku lielvaru sazvērestība pret viņa zemi. «Nav nekādas atšķirības starp teroristu ar šauteni vai bumbu un teroristu, kurš operē ar dolāriem, eiro vai kredītlikmēm,» prezidents paziņoja janvārī. «Abu mērķis ir nospiest Turciju uz ceļiem.»
Pēdējās nedēļās Ankara lielākoties izceļas ar mutisku apsaukāšanos pret tām valstīm, kuras aizliegušas Turcijas valdības pārstāvjiem organizēt referenduma popularizēšanas pasākumus ārvalstīs dzīvojošajās turku pilsoņu kopienās. Par «nacistu atliekām» nosaukti nīderlandieši, bet Vācija apsūdzēta «rasismā» un «islāmofobijā». Nupat Erdogans paziņojis, ka pēc referenduma par izmaiņām konstitūcijā gatavs rīkot vēl vienu referendumu – vai Turcijai būtu jānoraksta mērķis iestāties Eiropas Savienībā?
Dzīvo savā pasaulē
Vērojot no malas, arvien uzskatāmāk ir redzams, ka Erdogans vienkārši cenšas novērst iedzīvotāju uzmanību no tā, ka viņam patlaban nav plāna ekonomisko problēmu risināšanai. Lai palielinātu budžeta ieņēmumus, uzlikts jauns īpašais nodoklis degvielai un celta pievienotās vērtības nodokļa likme. Finanšu ministrs Mehments Simšeks februārī devās vizītē pie sava vācu kolēģa Volfganga Šaubles un lūdza sniegt atbalstu valsts ekonomikas stabilizēšanai.
Eksperti jau vairākus mēnešus mudina Turcijas Centrālo banku celt procentu likmes, lai tādā veidā apturētu tālāku liras vērtības krišanos. Taču Erdogans uztraucas, ka šāds solis vēl vairāk slāpēs ekonomiku. Tāpēc viņš ķēries pie «procentu likmju lobija» lamāšanas un katrā izdevīgā brīdī mudina tautiešus mainīt savus iekrājumus dolāros un eiro pret vietējo valūtu.
Stambulā satiktais menedžeris neticībā groza galvu. Viņš pats pēdējos mēnešos piedalījies vairākās konferencēs ar AKP politiķiem un uzskata, ka valdība vēl nav aptvērusi ekonomiskās situācijas nopietnību. Erdogans tikai turpina lielīties, ka Turcija ir globāla lielvara un citas valstis vienkārši apskauž tās veiksmi, stāsta menedžeris. «Mūsu prezidents pašlaik dzīvo pats savā pasaulē.»
Turcijas mīnusi
