Strīds par Gibraltāru rāda, kādi rēgi sāk līst no britu atvērtās Pandoras lādes
Lepnais kuģis Brexit pagājušajā nedēļā tika nolaists ūdenī un tūlīt atdūrās pret Akmeni. Ne jau šādu tādu kvarca vai granīta šķembu, bet gan pret the Rock, kā Lielbritānijā mēdz dēvēt vienu no retiem impērijas atlikušajiem dārgakmeņiem, – Gibraltāru.
6,7 kvadrātkilometrus lielo teritoriju Spānijas pussalas pašos dienvidos britu spēki ieņēma 1704. gadā tā sauktā Kara par Spānijas mantojumu laikā, un sekojošā Utrehtas mierā līgumā 1713. gadā Gibraltārs tika atdots Lielbritānijai «uz mūžīgiem laikiem». Kad britu impērijas kuģi valdīja pār pasaules okeānu viļņiem, mazā teritorija ar 426 metrus augsto kaļķakmens klinti kontrolēja 13 km šauro ieeju Vidusjūrā un bija viena no stratēģiski svarīgākajām britu ārzemju bāzēm.
Tomēr spāņi nekad nav samierinājušies ar teritorijas zaudēšanu. Pirms Spānijas iestāšanās Eiropas Kopienā robeža bija slēgta, un pat salīdzinoši nesen Madride bijusi gatava vienpusēji ieviest stingrākus robežšķērsošanas apstākļus kādu politisku apsvērumu dēļ. Savukārt Gibraltāra daži desmiti tūkstošu iedzīvotāju jau divas reizes referendumos ir noraidījuši Spānijas vēlmi iegūt kādu teikšanu pār mazo zemes pleķīti.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.