Žurnāla rubrika: Svarīgi

Kā gribu, tā valdu

Posted on augusts 28, 2013 by - Pasaulē

Austrumeiropā izveidojusies jauna demokrātiski ievēlētu autokrātu paaudze

Uz dienvidrietumiem no Budapeštas aptuveni 40 minūšu brauciena attālumā atrodas tipisks ungāru ciems Felčūta. Garās galvenās ielas abās pusēs kārtīgi rindojas privātmājas. Taču Ungārijas laukiem pavisam netipiska ir šeit valdošā būvnieku rosība. Privātu drošībnieku uzraudzībā iespaidīgs celtnieku daudzums svīst vasaras saulē, cenšoties laikus pabeigt modernu futbola stadionu, kas līdzās iekoptajiem augļu dārziem un dārzeņu dobēm izskatās kā nesamērīgs milzis.

Kompleksā atradīsies stadions, seši treniņu laukumi un futbola akadēmija, kas nosaukta ungāru dievinātā Ferenca Puskaša vārdā, kurš 60.gados bija vadošais futbolists spāņu klubā Real Madrid.

Ciems ar 1800 iedzīvotājiem varētu šķist dīvaina vieta tik iespaidīgām investīcijām. Taču Felčūta ir Ungārijas ietekmīgā premjera Viktora Orbana dzīvesvieta. Viņš pazīstams kā kaislīgs futbola līdzjutējs un izcēlies arī ar to, ka viņam patīk manipulēt ar likumiem, lai pieskaņotu tos savām interesēm un šāda veida projektiem.

Vai tā ir lielummānija? Varbūt mirkļa vājība? Vai arī vēl viens pierādījums tam, kādas pārmaiņas ir piedzīvojusi Ungārija kopš Orbana un viņa vadītās partijas Fidesz uzvaras vēlēšanās pirms trim gadiem? Šajā laikā Orbans ir sarūpējis savai valstij jaunu konstitūciju un simtiem jaunu likumu, reizēm pat sasniedzot iespaidīgu tempu – jauns likums katru dienu. To vidū ir izmaiņas nodokļu likumdošanā, kas attiecas uz biznesa investīcijām, un atlaides tiem, kas sponsorē sportu.

Rezultātu tagad var redzēt ciemā, kur Orbans izaudzis un kur viņam joprojām pieder ģimenes māja. Divos neatkarīgos preses pētījumos noskaidrots, ka pērn uzņēmēji dažādiem ar futbolu saistītiem projektiem Ungārijā ziedojuši sešus miljardus forintu (14 miljonus latu). Gandrīz neticami, bet puse no šīs summas ieplūdusi Orbana ciemā.

Dāsnie ziedojumi mudina domāt, ka ungāru uzņēmēji visādi cenšas izpatikt savam «dzelzs» premjeram, kura partija vēlēšanās savāca 52% balsu un tika pie divām trešdaļām krēslu parlamentā. Ikvienas citas Eiropas valsts līderis par tādu vairākumu var tikai sapņot. Tajā pašā laikā tiek uzskatīts, ka šāds nospiedošs vairākums Ungārijā tika izmantots vēl lielākai savas varas nostiprināšanai.

«Ir skaidri redzama tendence koncentrēt varu un visu izlemt savā lokā,» secina pilsonisko tiesību aktīvists akadēmiķis Peters Molnars, kurš agrāk bija viens no tuvākajiem Orbana domubiedriem. «Pēdējā laikā Ungārijas demokrātija ir nopietni novājināta. Viņš ir veicis izmaiņas, lai visa vara koncentrētos viņa paša rokās.»

Līdzīgie

Taču Ungārijas līderis nav vienpatis Eiropas austrumu un dienvidu zemēs, kur arī citi demokrātiski ievēlēti populisti ķērušies pie savas ietekmes nostiprināšanas, kritiķu iebiedēšanas, opozīcijas demonizēšanas un mediju iegrožošanas.

Krievijā un Turcijā, kas ir divas agrākās impērijas, prezidents Vladimirs Putins un premjers Redžeps Tajips Erdogans agresīvi šausta kritiķus, cenšas ieslodzīt redzamākās opozīcijas personības un nekautrējas ar spēku apspiest miermīlīgas protesta akcijas. Tajā pašā laikā abi līderi aizvien ir populāri un dominē savā nacionālajā politikā.

Pērn Rumānijā premjers Viktors Ponta centās īstenot, kā to daudzi uztvēra, konstitucionālu apvērsumu, lai veiktu sava lielākā sāncenša un ienaidnieka – Valsts prezidenta Trajana Besesku – impīčmentu un gāšanu no amata. Šis manevrs neizdevās.

Prāgā Valsts prezidents Milošs Zemans izmantoja valdības krīzi, lai nostiprinātu savu ietekmi. Čehijas Republika ir parlamentāra demokrātija, kurā izpildvara ir valdības rokās, taču pēc premjera demisijas šāgada jūnijā korupcijas skandāla dēļ prezidents valdības vadītāja amatā iecēla sev tuvu politiķi. Parlaments ar to nebija mierā un augusta sākumā izteica neuzticību jaunajam premjeram, paverot ceļu ārkārtas vēlēšanām, jo citas izejas no strupceļa nav.

Atšķirībā no Krievijas, kur demokrātijas standarti ir krietni vaļīgāki, visās citās minētajās valstīs pēc varas izsalkušie līderi ir tikuši ievēlēti demokrātiskā ceļā, un viņiem ir uzmanīgi jārīkojas pastāvošo likumu robežās. «Domāju, ka viņš kopumā tic principam, ka vēlēšanām jābūt atklātām un godīgām, taču tā sistēma, ko viņš veido pašlaik, darbojas pretēji šiem principiem,» par Orbanu secina ungāru IT speciālists un informācijas brīvības aktīvists Akošs Marojs.

«Orbans ir pasaules klases meistars, kurš spēj panākt, ka viņa virzītās pārmaiņas vismaz formāli ir likumīgas, lai gan ir acīmredzams, ka viņš pārkāpj likumus,» saka akadēmiķis Molnars, kas 80.gados, studējot tieslietas, dzīvoja vienā kopmītņu istabā ar pašreizējo premjeru un 1988.gadā, tas ir, gadu pirms komunisma sabrukuma, piedalījās Ungārijas pilsoniskās savienības Fidesz dibināšanā. Molnars partiju pameta 90.gados.Bijušā studiju biedra Orbana tagadējo rīcību politikā raksturo šādi: «Diskusijas, protams, ir pieļaujamas, bet rezultāts būs tāds, kā es teikšu. Es taču darbojos savas valsts labā!»

Līdzīgi kā Putins un Erdogans, arī Orbans uzskata, ka uzvarētājs var rīkoties tā, kā pats vēlas. Oponenti tiek saukti par ekstrēmistiem un nodevējiem. Iespējams, tā ir viņu pārliecība vai varbūt vienkārša populistiska taktika, taču visi trīs regulāri piesauc ārvalstu iejaukšanos iekšējās lietās. Nacionālistiska retorika viņiem ir parocīgākais paņēmiens oponentu apkarošanai un saukšanai par svešu spēku marionetēm.

«Redzams, ka pret Ungāriju tiek veikta apzināta antikampaņa,» uzskata Ungārijas Eiropas lietu ministre Eniko Gjori. «Ārzemju uzņēmēji braukā uz Briseli un sūdzas par jaunajiem nodokļiem. Un tagad daži Eiropā stāsta, ka mēs ierobežojam demokrātiju. Tā nav taisnība! Tomēr jauna konstitūcija un paātrināts likumdošanas un reformu ātrums Eiropai šķiet politiski nekorekts. Mūsu kritiķi izsaka muļķīgus spriedumus, un tas Ungārijā tikai vairo negatīvu noskaņojumu pret ES.» 

Pati ministre Orbanu uzskata par līderi ar spēcīgu vīziju, lai atjaunotu Ungārijas reģionālo diženumu un apturētu ieilgušo nacionālās lejupslīdes procesu. «Neviens negrasās mainīt Eiropas robežas. Mēs vienkārši vēlamies izdzīvot. Mūsu ilgtermiņa vīzija ir tāda, ka ungāru tautai ir jāizdzīvo, un, lai to panāktu, mums vajag vairāk bērnu. Patlaban iedzīvotāju skaits samazinās. Tas ir šausmīgi! Tas ir biedējoši. Ja jūs vēlaties izdzīvot Karpatu baseinā, ja jūs vēlaties, lai cilvēki te paliek, mums vajag vairāk ungāru. Jums ir jāiedrošina cilvēki, ka tā ir laba lieta.»

«Krīzes menedžments prasa ātru un izšķirīgu rīcību. Tieši to pašlaik arī dara mūsu līderis,» saka konstitucionālo tiesību speciālists Balažs Orbans, kas strādā valdību atbalstošajā domnīcā Szazadveg. «Viņš ir paraugs visai Austrumeiropai. Spēj paveikt lietas, ar ko citi Eiropas līderi netiek galā.»

Ņemot vērā faktu, ka premjera partijai parlamentā ir parliecinošs vairākums, likumdevēji principā apstiprina ikvienu valdības iniciatīvu. Tomēr tas novedis pie domstarpībām ar Briseli. Jaunākā saķeršanās ir ļoti kritisks Eiropas Parlamenta ziņojums, kurā tiek pierasīts izveidot īpašu uzraudzības sistēmu Orbana darbības vētīšanai. Tas ir sava veida bezprecedenta gadījums, kad pārējās ES vienojas sākt uzraudzīt demokrātijas procesus vienā no savām 28 dalībvalstīm, paredzot arī soda sankcijas par novērotiem pārkāpumiem. Izskatās, ka debates par šo jautājumu Briselē pieņemsies spēkā šoruden.

Orbana valdību pašlaik caurauž autoritāra nacionālisma tonis, norāda viņa kritiķi. Pēc pārliecinošās uzvaras vēlēšanās 2010.gadā partija Fidesz deklarēja, ka premjeram ir dots mandāts «jaunam sociālam līgumam» ar valsti. «Ungāri ir nolēmuši veidot jaunu sistēmu – nacionālās sadarbības sistēmu. Tam piekrīt ungāri, kas dzīvo gan savā zemē, gan ārvalstīs. Tā nav tikai iespēja, bet arī katra ungāra pienākums!» Savukārt parlamenta un valdības «pienākums ir vest ungāru tautu cauri šim jaunajam izaicinājumam».

Akadēmiķis Molnars šādu uzsaukumu sauc par «Orvela romānu cienīgu valodu un pilnīgiem meliem», jo kaut kas tāds vairāk piestāvētu pagājušā gadsimta 30.gadiem.

Lai vai kā, Orbana valdība ir izdevusi rīkojumu deklarācijas tekstu ierāmēt un izkarināt ikvienā sabiedriskā iestādē.

Liels parks līdzās Ungārijas parlamentam Donavas krastā Budapeštā līdz šim bija bieža politisko protestu vieta, taču tagad tas ir norobežots un tur sākušies vērienīgi celtniecības darbi. Tas tiks pārveidots par laukumu tādā pašā veidolā kā pagājušā gadsimta 30.gados, kad pie varas bija admirāļa Mikloša Horti autoritārais režīms.

Preses žņaugi

Viena īpaša joma, kur Orbana, Erdogana un viņiem līdzīgo nepatika pret plurālismu izteikta jo īpaši, ir plašsaziņas līdzekļi. Lai tos kontrolētu, tiek radīti jauni likuma ierobežojumi, tiek veidotas uzraudzības padomes ar saviem ielikteņiem, sabiedriskie mediji tiek homogenizēti, bet privātie mediji nonāk valdībai lojālu biznesmeņu un oligarhu rokās.

Orbana «sasniegums» ir pretrunīgi vērtētais mediju likums, kas centralizējis visu ziņu ražošanu valsts televīzijas, radio un nacionālās ziņu aģentūras paspārnē. Viņš personīgi iecēlis arī visus mediju uzraudzības padomes locekļus.

«Viņi ir panākuši mediju savaldīšanu un sabaidīšanu. Te jūs netiekat ielikts cietumā vai nogalināts, kā tas notiek Krievijā. Te jūs vienkārši zaudējat darbu,» saka informācijas brīvības portāla Atlatszo redaktors Tomašs Bodokijs. «Cenzūra ir kļuvusi par iekšējo lietu,» papildina viņa kolēģis Akošs Marojs. «Cilvēki sargā savu ienākumu avotu, uzvedoties tā, kā viņiem tiek prasīts.»

Cits plaši izplatīts paņēmiens lojalitātes izspiešanai un disidentu sodīšanai ir nodokļu inspektoru uzsūtīšana nepakļāvīgiem biznesa līderiem un privātpersonām, kā arī viņu atstumšana no līdzdalības valdības pasūtījumos un darbības licenču saņemšanā.

Piemēram, Orbans ir ieviesis jaunu tabakas preču licencēšanas sistēmu, no šā tirgus vispirms izstumjot aptuveni 40 000 mazo ģimenes uzņēmumu, bet pēc tam izsniedzot tikai 5000 atļauju. Pētnieciskie žurnālisti atklājuši, ka lielākā daļa jauno licenču ir tikusi premjeram lojāliem biznesmeņiem.

Vēl viena premjera iniciatīva ir pilsonības piešķiršana simtiem tūkstošu etnisko ungāru, kas dzīvo citās valstīs. Pirmā reize, kad viņi varēs piedalīties vispārējās vēlēšanās, būs nākamā gada aprīlī. Šāds solis sperts ar aprēķinu, ka jaunie vēlētāji par viņiem doto iespēju pateiksies partijai, kas nāca klajā ar šo ideju, proti, Fidesz, tādā veidā palīdzot Orbanam palikt amatā uz otru termiņu.

Opozīcijas līderis un bijušais premjers Gordons Bajnajs valstī notiekošo dēvē par orbanizāciju, Felčūtas ciema futbola kompleksu piesaucot kā tipisku piemēru.

Arī pētnieciskais žurnālists Tomašs Bodokijs futbola projektu raksturo kā «tīru feodālismu», kas ir diezgan simptomātiska parādība jaunajā sabiedriskajā klimatā, ko Orbans radījis Ungārijā. «Viņš ir ļoti apķērīgs un ļoti autoritārs cilvēks. Viņam patīk kontrolēt. Viņš labi pārzina, kā darbojas valsts – visos svarīgākajos amatos ir salicis savus virsniekus un ignorē jebkuru neatkarīgu institūciju, kas cenšas ierobežot viņa varu.»

Tajā pašā laikā Orbana atbalstītāji (viņš joprojām ir līderis sabiedriskajās aptaujās) uzsver, ka viņu vadonis vienkārši uzdrošinās novirzīties no kopējās Eiropas straumes, pirmajā vietā liekot savas valsts intereses. Viņi ir pārliecināti, ka gan Ungārija, gan Orbans ir uzvarētāji.

Citi par to nav tik droši. «Tā ir traģēdija,» uzskata akadēmiķis Molnars. «Tā ir drāma, kurā ļoti talantīgs politiķis sāk iznīcināt pats sevi, zaudējot realitātes sajūtu. Es domāju, ka viņš ir zudis cilvēks.»

Ungārija. Viktors Orbans
Amats: premjers
Laiks amatā: 3 gadi
263 deputāti no 386 vietām parlamentā
Politiskā orientācija: labējais.
Atbalstītāji saka: ātrs un izlēmīgs krīzes situācijās.
Kritiķi saka: izmantojot vairākumu parlamentā, koncentrējis varu savās rokās un ierobežojis preses brīvību.
Sabiedrības reakcija: plaši protesti 2012.gadā pret «Viktatora» mēģinājumu mainīt konstitūciju.

Čehija. Milošs Zemans
Amats: prezidents
Laiks amatā: 5 mēneši
Vēlēšanās martā ieguva 55% balsu
Politiskā orientācija: centriski labējais.
Atbalstītāji saka: var uzticēties vairāk nekā premjeram, jo ievēlēts tiešās vēlēšanās.
Kritiķi saka: izmantojot valdības krīzi, nostiprinājis savu varu.
Sabiedrības reakcija:nelieli protesti šovasar.

Rumānija. Viktors Ponta
Amats: premjers
Laiks amatā: 15 mēneši
395 deputāti no 588 vietām parlamentā
Politiskā orientācija: centriski labējais.
Kritiķi saka: pārkāpis konstitūciju, pērn mēģinot gāzt prezidentu Trajanu Besesku.
Atbalstītāji saka: centās glābt valsti no prezidenta dzelzs tvēriena.
Sabiedrības reakcija: protesti visa 2012.gada garumā.

Krievija. Vladimirs Putins
Amats:  prezidents, premjers, atkal prezidents
Laiks amatā: 13 gadi
64% balsu 2012.gada marta vēlēšanās
Politiskā orientācija: labējais.
Atbalstītāji saka: atjaunojis Krieviju lielvaras statusā.
Kritiķi saka: vajā opozīciju un iedragājis demokrātiju.Sabiedrības reakcija: 2011.gada beigās uzviļņojušie protesti lielākoties pierimuši, jo tiek vajāti opozīcijas līderi.

Turcija. Redžeps Tajips Erdogans
Amats:  premjers
Laiks amatā: 10 gadi
327 deputāti no 550 vietām parlamentā
Politiskā orientācija: mērens islāmists.
Atbalstītāji saka: atjaunojis izaugsmi, valsts kļuvusi par nozīmīgu spēlētāju reģionā.
Kritiķi saka: kļuvis konservatīvāks un autoritārāks, ignorē Turcijas kultūrvēsturisko mantojumu par labu jauniem projektiem.
Sabiedrības reakcija: masu protesti, lielākoties Stambulā šovasar.

Uz skolu!

Posted on augusts 28, 2013 by - Tēma

Kaut arī pērngada ideja smagās skolas somas aizstāt ar viegliem planšetdatoriem ir izkūpējusi, valsts vismaz parūpējusies, lai šogad 1.septembri ģimenes sagaidītu ar pilnākiem maciņiem – vecākiem vairs nav jāpērk neviena mācību grāmata. Cik patiesībā izmaksā «bezmaksas izglītība» dažādās Latvijas vietās, atkarīgs no pašvaldību rocības un tā, kādu lēmumu skolas un vecāki pieņems par vēl neatrisinātu jautājumu – vai un kam jāmaksā par skolēnu darba burtnīcām, ko valsts pēkšņi atzinusi par liekām

Pērn vecāki pirms mācību gada sākuma kurnēja, cik daudz naudas iziet, lai sapirktu visu skolai nepieciešamo. Šogad kurn, jo skaidri nav zināms, ko pirkt un ko ne. Likumdevēji tikai trīs nedēļas pirms jaunā mācību gada pieņēma lēmumu, ka smagāko skolas somu nastu – mācību grāmatas – pirks par valsts naudu.

Līdz pat nesenai pagātnei valsts atvēlētā nauda mācību līdzekļiem bija tik smieklīgi maza, ka, uz katru skolēnu izdalot, tā drīzāk atgādināja pusdienu vai kabatas naudu, nevis nopietnu finansējumu. Agrāk šie izdevumi nepārsniedza pat latu, 2012.gadā bija 3,43 lati skolēnam, šogad – 6,27 lati, pirms jūlijā šī summa tika palielināta.

Tā kā vairākums pašvaldību nespēja piepildīt skolu bibliotēkas, parasti vecāki pirms mācību gada saņēma garumgaru sarakstu ar pērkamajiem mācību līdzekļiem, un augusts kļuva par grāmatnīcu šturmēšanas mēnesi. Pērn neapmierinātība ar to sabiezēja līdz secinājumam, ka prasība vecākiem pirkt mācību grāmatas ir prettiesiska, jo valstij jāpilda Satversmes 112.pants par bezmaksas pamata un vidējo izglītību. Tāpēc tika precizēts Izglītības likums, un šovasar kļuva skaidrs – katram skolēnam valsts šogad atvēlējusi nepilnus 8,16 latus mācību līdzekļu iegādei, bet nākamgad summa augs vēl vairāk – līdz 13,26 latiem. Turklāt atšķirībā no iepriekšējiem gadiem šogad naudu saņem arī privātskolu audzēkņi, kā arī sešgadīgie bērni, kuri gatavojas pirmajam mācību gadam.

Grāmatas ir!

Lai gan pašvaldības ar prieku uzņēmušas ziņu, ka valsts katram skolēnam mācību līdzekļu iegādei atvēlējusi lielāku naudu nekā iepriekš, tomēr praktiski visa šī nauda to kontos vēl nav ienākusi. Problēma tā, ka sākotnēji 2013.gada budžetā bija piešķirti 6,27 lati katra skolēna mācību līdzekļiem, bet vēl 1,89 latus valsts pielika tikai vasarā. Izglītības likuma grozījumus, saskaņā ar kuriem grāmatas jāpērk valstij, Saeima pieņēma jūlijā, tie stājās spēkā augustā, taču trūkstošo papildu naudu – kopā 537 112 latus – valsts pašvaldībām sola pārskaitīt tikai septembrī.

«Valsts nepārskaita šiem mērķiem naudu, bet pašvaldībām un skolām tik un tā ir jātiek galā ar to, ko prasa Izglītības likums,» skaidro Jaunpils novada priekšsēdētāja Ligita Gintere, kura ir arī Latvijas Pašvaldību savienības izglītības un kultūras komitejas vadītāja.

Vairākums pašvaldību jau iepriekšējos gados lēnām pildīja skolu bibliotēkas, kurās skolēni, gluži kā padomju gados, saņem lietošanā grāmatas vienam mācību gadam. Arī šogad daudzas pašvaldības, paredzot grozījumus Izglītības likumā un arī to, ka nauda valsts budžetā netiks atrasta un pārskaitīta laikus, jau pavasarī vai vasarā izlēma sagādāt mācību līdzekļus par savu naudu. Piemēram, Talsu pašvaldība pieņēma lēmumu piešķirt skolām 36 391 latu mācību līdzekļu iegādei, Rīga savā budžetā atrada 896 400 latus. Pašvaldībās sola, ka tad, kad valsts līdzekļi beidzot sasniegs pašvaldības, tos neizmantos nekam citam kā tikai izglītībai.

Pašlaik Izglītības likums skaidrāk nekā jebkad agrāk pasaka, kas mācību procesā jāpērk vecākiem, kas – pašvaldībām, kas – par valsts naudu. Tomēr gan vecāki, gan skolotāji un pašvaldību darbinieki atzīst, ka tuvākajos mēnešos vēl būs daudz strīdu un pārpratumu.

(Ne)vajadzīgās burtnīcas

Vislielākās neskaidrības jau tagad radījusi Izglītības un zinātnes ministrijas atteikšanās darba burtnīcas uzskatīt par obligātu mācību līdzekli, kas jāpērk valstij. Līdz šim tās bija teju visos mācību priekšmetos, pat ētikā un mūzikā, un neviens neapsprieda to lietderīgumu – ja skolotāji prasīja, vecāki pirka. Taču tagad katrā skolā ir jābūt skolas padomei, kuras sastāvā ir gan pedagogi, gan vecāki, kas lemj – ir vai nav nepieciešamas darba burtnīcas, kuros mācību priekšmetos tās ir neaizstājamas un kas tās pērk.

Likumdevēji jau ir izlēmuši, ka darba burtnīcas nav obligātas, tātad valsts nauda tām nav izmantojama. «Pagājušā gadsimta beigās, kad Eiropā bija modē mācību līdzekļu komplekti, arī Latvija izveidoja tādu terminu, kurā bija mācību grāmata un darba burtnīca,» darba burtnīcu rašanos skaidro Evija Papule, Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece. «20 gadu laikā metodika ir mainījusies, un darba burtnīcas ir novecojis mācību līdzeklis. Mācību grāmata un darba burtnīca ir saplūdušas vienā izdevumā. Vienīgais izņēmums ir svešvalodas, kur valsts un pašvaldību līdzekļus varētu izmantot, lai iegādātos gan skolotājiem un skolēniem paredzēto mācību grāmatu, gan darba burtnīcu. Arī sociālajās zinībās darba burtnīca pilda mācību grāmatas funkcijas.»

Taču pedagogi nepiekrīt ministrijas viedoklim, ka jāatsakās no visām darba burtnīcām – jo īpaši sākumskolu audzēkņiem tās ir tikpat būtiskas kā mācību grāmatas, tādēļ daudzās pašvaldībās izlemts pirkt tās par pašvaldību naudu. «Vienlaikus jāatzīst, ka dažos mācību priekšmetos šīs burtnīcas skolēni atvēra dažas reizes mācību gada laikā, tādēļ paredzu, ka katrā skolā vēl būs diskusijas,» saka Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības eksperte vispārējās izglītības jautājumos Modra Jansone.

Tātad diskusijas, vai darba burtnīcas nepieciešamas un kas par tām maksās, vēl gaidāmas katrā klasē, skolā un pašvaldībā. «Vienīgais, kam mums vēl augusta beigās nebija naudas, ir svešvalodu un sociālo zinību darba burtnīcas. Par to, vai pirkt darba burtnīcas citos mācību priekšmetos, lems skolas padome. Ja skolotāji vecākiem pierādīs, ka vajag, un vecāki piekritīs pirkt, tad būs darba burtnīcas arī vēl kādā mācību priekšmetā,» stāsta Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolas sociālo zinību skolotāja Ināra Radčenko. Šajā skolā daudzās stundās darba burtnīcas vairs neizmanto, jo tās bijušas pārlieku dārgas. «Tieši to cena bija viens no iemesliem, kādēļ mācību līdzekļu sagāde vecākiem prasīja tik daudz naudas, ka, galu galā, vecāki lūdza pārskatīt jautājumu par to, kā valsts nodrošina bezmaksas izglītību,» secina pedagoģe.

Turklāt izdevniecības jau izteikušas bažas, vai skolotāji un vecāki, lai ietaupītu naudu, neizmantos sakopētus darba burtnīcu materiālus, tādējādi neievērojot autortiesības. Un bažas ir pamatotas. «Skolotāji saka – vecāki var atteikties pirkt darba burtnīcas, viņi izlīdzēsies ar sakopētiem materiāliem. Taču šādā gadījumā jāuzmanās nepārkāpt grāmatu autoru un izdevēju autortiesības. Tādēļ sanāk, ka mēs atkal esam iesprūduši kādā mazā strupceļā, jo ir mācību priekšmeti, piemēram, matemātika sākumskolām, kur mācību grāmata bez darba burtnīcas ir nepilnvērtīga,» secina divu skolēnu mamma Jogita Kristiņa, kas pārstāv biedrību Vecāki par izglītību.


Cik maksā somas saturs?

Valsts šā mācību gada pirmajiem mēnešiem garantē 1,9 miljonus latu jeb 8,16 latus katra skolēna mācību līdzekļiem. Taču, tā kā skolas visu šo naudu līdz mācību gada sākumam vēl nebija saņēmušas, katra pašvaldība pēc savām iespējām centās apmaksāt grāmatu iegādi. Līdz ar to katrā pašvaldībā mācību līdzekļu iegādei atvēlētā nauda atšķiras

Talsos

Mācību grāmatas: pašvaldības finansējums – Ls 15.
Darba burtnīcas: par to iegādi vēl jāvienojas katras skolas padomei.
Individuālie mācību līdzekļi: pērk vecāki.

Jaunpilī

Mācību grāmatas: pašvaldības finansējums – Ls 11.
Darba burtnīcas: Ls 6, maksā pašvaldība.
Individuālie mācību līdzekļi: pērk vecāki.

Kārsavā

Mācību grāmatas: pašvaldības finansējums – Ls 13,91.
Darba burtnīcas: pašvaldība segs izmaksas, ja pedagogi izlems, ka bez darba burtnīcām nav iespējams iztikt.
Individuālie mācību līdzekļi: pērk vecāki.

Valmierā

Mācību grāmatas: pašvaldības finansējums – Ls 10,17.
Darba burtnīcas: iegādājas pašvaldība par grāmatām atvēlēto naudu.
Individuālie mācību līdzekļi: pērk vecāki.

Rīgā

Mācību grāmatas: pašvaldības finansējums – Ls 14,19.
Darba burtnīcas: iegādājas pašvaldība par grāmatām atvēlēto naudu.
Individuālie mācību līdzekļi: pērk vecāki.

 

Mācību līdzekļi, ko apmaksā valsts

Mācību literatūra – mācību grāmatas, tām pielīdzinātās darba burtnīcas un citi izglītības satura apguvei paredzēti izdevumi, kuri tiek izmantoti mācību procesā.

Metodiskie līdzekļi un citi pedagoga darba vajadzībām paredzēti mācību izdevumi.

Papildu literatūra – uzziņu literatūra, kartogrāfiskie izdevumi, nošu izdevumi, daiļliteratūra un izglītības programmu īstenošanai nepieciešamie periodiskie un neperiodiskie izdevumi.

Uzskates līdzekļi – attēlizdevumi, tekstuāli izdevumi, vizuāli materiāli, naturālie mācību objekti, maketi un modeļi, kuros ievietota vizuāla vai audio informācija.

Didaktiskās spēles – mācību procesā izmantojamas spēles.

Digitālie mācību līdzekļi – elektroniskie izdevumi un resursi, kuros iekļauts izglītības programmai nepieciešamais saturs.

Izdales materiāli, mācību tehniskie līdzekļi, mācību materiāli, iekārtas, kabinetu aprīkojums, sporta inventārs.

Mācību līdzekļi, kas jāpērk vecākiem

Dienasgrāmata

Burtnīcas un klades

Viss vizuālajai mācībai un mājturībai nepieciešamais, piemēram, krāsas, otas, zīmēšanas papīrs, plastilīns, adatas, dzija.

Rakstāmpiederumi un citas kancelejas preces

Apģērbs un apavi, sporta tērps

Dati: Izglītības un zinātnes ministrija, pašvaldības

Dzīve pēc cunami

Posted on augusts 28, 2013 by - Analīze

Krīzē zaudējusi pusi reklāmas ieņēmumu, mediju nozare joprojām nīkuļo, un pelnīt spēj retais

Latvija saņem starptautiskas uzslavas kā krīzes pārvarēšanas čempione, lepojas ar eksporta rekordiem un visstraujāko IKP pieaugumu Eiropas Savienībā, taču ne visi iedzīvotāji un nozares vienlīdz jūt «ekonomikas izrāvienu». Mediju nozare ir starp tām, kas pēc krīzes nespēj atkopties – daudzi uzņēmumi gadiem strādā ar zaudējumiem, un nīkulīgajā tirgū izceļas tikai daži spēcīgi spēlētāji.

Mēdz teikt, ka nelaime nenāk viena, un arī Latvijas mediji cieš no vairākām kaitēm vienlaikus. Sāpīgākā – kopš 2009.gada uz pusi sarukušie reklāmas ieņēmumi nav atgriezušies un nesasniedz pat to līmeni, kāds bija pirms trekno gadu dzīrēm. Sevišķi dramatisks ir reklāmas ienākumu sarukums drukātajā presē – pretstatā Igaunijai un Lietuvai, kur avīzes un žurnāli cietuši stipri mazāk un saglabā spēcīgas pozīcijas iepretim televīzijai.

Visticamāk, drukāto mediju salīdzinošais vājums Latvijā skaidrojams ar ilgstošu tirgus kropļošanu, jo līdzās pelnītspējīgiem uzņēmumiem darbojas tādi, kuru īpašnieki gadiem finansē milzīgus zaudējumus. Piemēram, Mediju nams (izdod Neatkarīgo Rīta Avīzi) nekad nav pelnījis, un 11 pastāvēšanas gados tā zaudējumi pārsniedz 10 miljonus latu. Arī viens no savulaik Baltijā lielākajiem mediju koncerniem Diena kopš krīzes turpina uzkrāt miljonos mērāmus zaudējumus un lielu parādu nastu.

Savukārt televīzijas un radio tirgū milzīgus zaudējumus radījusi sīva konkurence salīdzinoši nelielajā tirgū, kas turklāt ir sašķelts divās valodu grupās un ir atvērts spēcīgai Krievijas mediju ietekmei. 

Latvijai secen neiet arī globāla tendence, kas apdraud žurnālistiku daudzās valstīs – gan auditorijas uzmanība, gan reklāmdevēju nauda no tradicionālajiem medijiem pārvietojas uz internetu. 

Platformas maiņa nebūtu problēma, ja vien reklāmas nauda joprojām paliktu pie satura radītājiem, taču interneta reklāmas tirgū medijus pārliecinoši izkonkurē meklēšanas un komunikācijas servisi, kas paši saturu nerada. Arī Latvijā interneta tirgū redzams, ka mediji tajā nav spēcīgākie spēlētāji un nespēj gūt ienākumus, kas aizstātu zudušos reklāmas miljonus.

Krievi stabilizējas, ķīnieši aug

Posted on augusts 28, 2013 by - Analīze

Šonedēļ valdība diskutē, vai jāmaina uzturēšanās atļauju programma, kas ienesusi Latvijā 454 miljonus latu un nepilnus astoņus tūkstošus ārzemnieku

Šis gads ir pirmais, kad pagaidu uzturēšanās atļauju programmā, ko Latvija sāka 2010.gada jūlijā, pieteikumu skaits katru mēnesi pārsniedz simtu. Februārī Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP) vērsās 105 investori, martā – 113, un skaitļi turpināja tikai augt, līdz jūlijā sasniedza jaunu rekordu – 178 pieteikumi mēneša laikā. Iepriekšējā gadā «viskarstākais» pieteikumu mēnesis bija novembris, kad saņemti 139 pieteikumi. Kāds ir secinājums – krievi nāk? Ne tikai.

Ķīniešu izrāviens 

Rekordrādītājus šogad nodrošina ne tikai jau ierastie Krievijas un NVS valstu pilsoņi, bet gan investori no Ķīnas. Pēc pieteikto personu kopskaita (235) ķīnieši šogad ieņem otro vietu aiz krieviem (1646) un atstāj aiz sevis gan uzbekus (164), gan ukraiņus (132) un kazahus (82). Kopumā pēdējos gados Latvijā ieradies jau 371 ķīniešu investors un viņu gimenes locekļi, par ieguldījumiem pretī saņemot uzturēšanās atļauju.

Ķīniešu skaita pieaugums ir viseksplozīvākais – 2010.gadā programmā bija pieteikušies tikai divi cilvēki, nākamajā gadā – 16, pērn – 118, bet šogad līdz augustam skaits jau dubultojies. Līdzīga tendence ir tikai Uzbekistānas pilsoņiem, kas šogad ir pēc skaita trešā lielākā grupa un arī ir pārspējuši savu pagājušā gada rādītāju. Citu valstu iedzīvotāju slieksme pēc Latvijas ja arī pieaug, tad krietni mērenākos tempos.

Ar ko ķīniešu investors atšķiras no tiem, kas ierodas no bijušās PSRS republikām? Nekustamo īpašumu kompānijas Latio vadītājs Edgars Šīns, kas kopš pērnā gada aktīvi strādā tieši ķīniešu segmentā (firmas mājaslapā līdzās latviešu, angļu un krievu valodas sadaļām ir parādījusies arī ķīniešu sadaļa), uz žurnāla Ir jautājumiem nevarēja atbildēt, jo atradās komandējumā. Taču, kā stāstīja Nira Fonds vadītāja Jevgēnija Markova, investori no Ķīnas atšķiroties no krieviem, ukraiņiem vai kazahiem, kurus saista nostalģija un pievelk atpūta pie Baltijas jūras, – pati Latvija ķīniešus interesē mazāk, drīzāk tā ir nevis vieta dzīvošanai, bet atspēriena punkts tālākam ceļam uz turīgākām ES valstīm. «Piemēram, daudzi ķīnieši pie mums vairāk interesējas par nekustamajiem īpašumiem laukos – ar domu, lai uzturēšanās atļaujas maksātu pēc iespējas lētāk,» stāsta Markova.

To apliecina arī PMLP statistika – ķīnieši ir orientēti uz laukiem. Piemēram, Krievijas pilsoņi, kas tīko saņemt uzturēšanās atļaujas, tradicionāli izvēlas Rīgu vai Jūrmalu (šogad 80% darījumu attiecas uz šīm abām pilsētām), bet ķīniešus Jūrmala neinteresē – tur dzīvokli nopircis tikai viens investors. Rīga ir populārāka, taču arī to šogad izvēlējās tikai aptuveni trešā daļa ķīniešu, kas investēja nekustamajos īpašumos. Pārējās divas trešdaļas ieguldīja novados – pat ne reģionu pilsētās, bet tieši laukos.

Kopumā ķīniešu investori uzturēšanās programmas ietvaros Latvijā šogad ieguldījuši 7,9 miljonus latu – tā ir otrā vieta aiz Krievijas ar 84 miljoniem latu.

Tomēr PMLP nav statistikas par to, cik no uzturēšanās atļauju saņēmējiem reāli dzīvo Latvijā un kāda daļa no Ķīnas pilsoņiem no mūsu valsts dodas tālāk ES iekšienē.

Bizness nepiesaista

Kas darāms, lai investori mazāk pirktu nekustamos īpašumus un vairāk ieguldītu ražošanā – šis ir galvenais jautājums, kas pēdējā laikā apspriests saistībā ar atļauju programmu.

Jaunākie dati rāda, ka šogad ir palielinājies to investoru skaits, kas noformē uzturēšanās atļaujas, balstoties uz investīcijām biznesā. Visos iepriekšējos gados no investīciju kopsummas tikai 4% jeb 12,1 miljons latu tika ieguldīts uzņēmumos, bet šāgada pirmajos astoņos mēnešos tie ir jau 8% jeb 10,8 miljoni latu. Taču investīcijas biznesā joprojām ir vismazāk populāras, un šis procentuālais kāpums noticis tāpēc, ka ir krities pieprasījums pēc subordinētajiem banku depozītiem. Vienlaikus nekustamo īpašumu tirgū ieguldīto līdzekļu īpatsvars šogad izaudzis no 79% līdz 83%.

Cik tas ir reāli – piesaistīt investorus nevis ar mājām un dzīvokļiem, bet gan «veicināt Krievijas investīcijas ražošanā vai pakalpojumu sniegšanā, piesaistot labākos Krievijas prātus un kapitālu», kā nesen rosināja ekonomists Jānis Ošlejs?

Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) vadītājs Andris Ozols uzskata, ka sevišķi reāli tas nav. Uzturēšanās atļauja ir laba piedeva mājiņas iegādei Jūrmalā, kas neuzliek nekādus pienākumus un dod iespēju vasarā nodoties patīkamai atpūtai. Taču biznesa izvēršanai Latvijā vajadzīgi citi argumenti – izglītības sitēma, kas sagatavotu vajadzīgos darbiniekus, ražošanas infrastruktūra, energoresursi, ceļi. «Domāju, pašlaik nevaram atļauties greznību izbrāķēt vai apturēt kādu no investēšanas formām. Protams, ražošanai jāpievērš vislielākā uzmanība. Taču tāpēc diez vai investoriem jāslēdz nekustamo īpašumu tirgus,» spriež Ozols.

Tikmēr diskusija par programmu turpinās. Valdības koalīcijas partnere Nacionālā apvienība ir iesniegusi divus priekšlikumus – vai nu būtiski paaugstināt investīciju slieksni, vai pilnībā likvidēt sistēmu.

Finanšu ministrijai uzdots veikt aprēķinus, kā šie lēmumi ietekmētu budžeta ieņēmumus. Savukārt Ekonomikas ministrija pēta uzturēšanās atļauju ietekmi uz tautsaimniecību un pirmdien paziņoja pirmos secinājumus – no katras uzturēšanās atļaujas daļu līdzekļu varētu novirzīt jaunveidojamā Ekonomiskās attīstības fondā, no kura tiktu finansētas uzņēmējdarbības atbalsta un jaunu darbavietu izveides programmas, kā arī ieguldījumi industriālajā infrastruktūrā reģionos. «Investors līdzekļus iemaksātu fondā, bet valsts sadarbībā ar pašvaldībām izvēlētos, kādās aktivitātēs tos investēt, lai sasniegtu lielāko ieguvumu ekonomikai un iedzīvotājiem,» saka ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts. Vai jāpalielina arī investīciju slieksnis, ministrija pagaidām neizsakās – diskusija tikai sākas, un potenciālās izmaiņas varētu stāties spēkā no nākamā gada.

Uz kura krēsla jāsēž

Posted on augusts 28, 2013 by - Pusdienās

KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe par vērtību sadursmi birojā un vēlmi pēc vadītāja, ar kuru varētu lepoties

Jaroslavs Streļčenoks, KNAB priekšnieks, neiebilda pret savas vietnieces korupcijas apkarošanas jautājumos Jutas Strīķes sarunu ar žurnālu Ir. Satiekamies pie biroja ieejas un dodamies uz mazu kafejnīciņu līdzās Artilērijas ielā, kur viņa mēdzot pusdienot, jo tur ātri apkalpojot un ēdiens esot «vienkāršs, latvisks un garšīgs». Virs durvīm izkārtne SIA Will. Jāmaksā jau pasūtot ēdienu, un Strīķe kategoriski uzstāj, ka par savām pusdienām maksās pati. Bet ēdiens tiešām garšo labi. Atceros, ka Streļčenoks mūsu žurnālam pagājušomēnes stāstīja, ka ieturot pusdienas kādā no apkaimes skolām, jo viņam patīkot, ka tur ir ēdiens noteiktai dienai, piemēram, zivju kotletes ceturtdienās.

KNAB priekšniekam un viņa vietniecei atšķiras diemžēl ne tikai pusdienošanas ieradumi. Konflikts nu samilzis tiktāl, ka Streļčenoks ir likvidējis biroja ētikas komisiju, kura norādījusi uz viņa iespējamo likuma pārkāpumu, un ir paziņojis, ka būtu gatavs Strīķi atlaist no darba. Nupat ir spiesti iejaukties abi iestādes pārraudzītāji – premjerministrs un ģenerālprokurors.

Pirms nedēļas Ministru prezidents Valdis Dombrovskis paziņoja, ka tiks veidota darba grupa KNAB nolikuma pilnveidošanai, jo, viņaprāt, konflikta pamatā esot nevis personāliju, bet gan sistēmiskas problēmas. Bet ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers paudis, ka Streļčenoks un Strīķe ir «pietiekami pieauguši un loģiski cilvēki», un viņš cerot uz abu veselo saprātu.

Birojā sen gruzdošais konflikts pirms divām nedēļām ieguva jaunu asumu, kad Streļčenoks ierosināja disciplinārlietu par viņa atvaļinājuma laikā priekšnieka pienākumus pildījušās Strīķes lēmumiem.

Vai ir pareizi, ja priekšnieka aizvietotājs viņa prombūtnē pieņem lēmumus, kuri ir acīmredzami pretrunā ar viņa gribu? Strīķe uzstāj, ka minētie lēmumi «nekādā gadījumā nebija domāti konflikta turpināšanai vai par spīti – tikai tāpēc, ka tie ir viņa lēmumi». Viņa pieņēmusi darbā labu izmeklētāju ar 15 gadu darba pieredzi prokuratūrā, kuram kopš aprīļa nebija dota nekāda atbilde. Bet Streļčenoka atlaistajai preses sekretārei atjaunojusi pārbaudes termiņu, jo priekšnieks to bija pirms laika izbeidzis bez jebkādiem paskaidrojumiem.

«Ja es esmu amatā, tad es daru. Ja es sākšu domāt, ko viņš padomās… Esmu gatava arī viņam izskaidrot, bet viņš nekad nav prasījis,» Strīķe teic. Un retoriski vaicā – ja arī korupcijas apkarošanā sāktu domāt, vai tas kādam patiks un ko padomās premjerministrs vai kāds politiķis?

Atgādinu, ka konflikts ir ilgstošāks nekā šīs atsevišķās epizodes. Viņa uzsver, ka tas neesot «par būtiskajām lietām». «Man rodas sajūta, ka Streļčenoku neinteresē lietas būtība – tas darbs, kas notiek,» viņa saka. «Bet kādās birokrātiskās lietās viņš iedziļinās regulāri un katru dienu.»

Strīķe min piemērus. «Ja es pasaku, ka rīt būs aizturēšana, bet tā, iespējams, nav notikusi tāpēc, ka kukuli nepaņēma, viņš man – bet jūs taču bijāt ieplānojuši!»

Streļčenoka kabinetā esot daudz krēslu, un «katru reizi, kad pie viņa aizeju, viņš man norāda, uz kura man ir jāsēž», bet kādai citai darbiniecei aizrādījis, ka nebija ļāvis viņai apsēsties. «Tā visa burbuļošana notiek nevis pēc būtības, bet par kaut ko tādu, kam vispār nevajadzētu būt.»

Vaicāju, vai Streļčenoks ir jebkad iejaucies konkrētās operatīvās darbībās. Nē. «Bet ir svarīgi viņam noziņot, cik cilvēki ir aizturēti, skaits. Taču mēdz jau būt tā, ka vienu aiztur piecos, otru vienpadsmitos, trešo divos naktī.» Izmeklētāji pieņem lēmumus patstāvīgi, un reizēm notiekot tā, ka kratīšanā atrasts «papīrs» viņiem liek izlemt aizturēt vēl kādu. «Un nākamajā rītā ir pārmetumi, kāpēc esmu viņu maldinājusi, teikdama, ka aizturēs vienu, ja ir aizturēti trīs.»

Korupcijas apkarošanā vajadzīgs koleģiāls darbs un spēja ātri reaģēt uz situācijas izmaiņām. Taču priekšnieks esot uzlicis «kā pirmo un laikam vienīgo punktu – hierarhijas ievērošanu». Viņa ļoti skarbi raksturo Streļčenoka vadības stilu: «Viņš nav Rietumu izpratnē demokrātiski orientēts uz viedokļa raisīšanu un veicināšanu pieņemt lēmumus, domāt patstāvīgi. Viņš drīzāk ir tāds monarhistiski aziātisks. Vai arī padomisks. Ja es esmu priekšnieks, tad dariet, ko lieku.»

«Mums tikko bija sanāksme ar Igaunijas un Lietuvas dienestiem,» Strīķe pastāsta. «Klausoties šo dienestu vadību, es sapratu, ka arī gribētu priekšnieku, ar kuru varētu lepoties.»

Viņasprāt, Aleksejs Loskutovs bija ļoti laba korupcijas apkarošanas «Latvijas seja» starptautiski. Taču Streļčenokam esot «cita izpratne par vadītāja misiju, stilu, par valsts pārvaldes uzbūves jēgu». Kā padomju laikos – «ja esi priekšnieks, tev ir privilēģijas un gods».

Atgādinu, ka viņai bija itin ass konflikts arī ar Loskutovu.

Strīķe skaidro, ka konflikts bijis tikai «sākotnēji», ņemot vērā viņa ievēlēšanas apstākļus, par kuriem vēlāk pats stāstījis – ka bija ticies ar «atsevišķiem personāžiem» (piemēram, Aivaru Lembergu). Taču, kad KNAB pēc Saeimas vēlēšanām bija pieņēmis lēmumus par lieliem sodiem Zaļo un Zemnieku savienībai, «es sapratu, ka Loskutovs nekādā gadījumā nekalpos saviem amatā iecēlājiem». Un arī viņš esot sapratis, ka Strīķe nekalpo kādam politiskam spēkam, kā viņam sākotnēji varētu būt licies.

Loskutovs bijis «vairāk pieredzējis gan dzīvē, gan vadīšanā, gan izglītībā», Strīķe skaidro. «Starptautiski» neesot nekad runājis «par datnēm, vietnēm, komandējuma laika atskaitēm». Un pārzinājis arī Krimināllikumu. (Vai tad Streļčenoks to nepārzina? «Apkarošanu – vispār ne. Sliktākais – man liekas, ka viņam nav pat intereses.»)

«Ar Loskutovu mums nebija nekādu atšķirību demokrātijas izpratnē, par valsts uzbūvi. Tādā ziņā skatījāmies vienā virzienā, bet pārējo var atvasināt dažādos veidos. Šeit kaut kādu iemeslu dēļ es nevaru saskatīt, kas vieno Streļčenoku un KNAB kolektīvu.»

Nebūšot tā, ka «atlaidīs Strīķi un iestāsies miers», viņa bilst. «Es jau esmu tikai pirmais robežpunkts.» Viņa zinot, ka «izmeklēšanas nodaļas vadība, operatīvo nodaļu vadītāji dabū savos vērtējumos to pašu, ko es», un, «tiklīdz manis nebūs, viņš vērtēs nākamos». Tāpēc esot aplami runāt par «Strīķes un Streļčenoka konfliktu», esot runa «par divām vērtību sistēmām – vai nu kolektīvs ir tāds, kurā katrs spēj patstāvīgi pieņemt lēmumus un aizstāvēt savu viedokli, vai arī gaida, cikos un kur ir jābūt, un, atbildot uz telefona zvanu, pieceļas kājās».

Kāpēc pirms diviem gadiem viņa pati nebija pieteikusies uz KNAB priekšnieka amatu? Esot divi iemesli. Konkursos piedalījusies «trīs vai četras reizes, pat neatceros», un vienreiz Saeima viņu nav apstiprinājusi amatā, tāpēc – «cik var pieteikties»? Otrkārt, «es labāk protu, jūtu un zinu apkarošanu nekā politiskās partijas un interešu konfliktus».

Kad esam paēduši, namamāte apvaicājas, vai vēlamies, piemēram, kafiju. Jā, kafija arī šeit esot laba, Strīķe ieteic. Uzstāju, ka vismaz to viņai uzsaukšu. Nu, tik daudz «korumpēties» viņa negribīgi, tomēr piekrīt.

Vai pati ir domājusi par citu darbu, varbūt starptautisku karjeru?

«Es tādās kategorijās nedomāju,» Strīķe nešaubīdamās atbild. «Man tagad nav tiesību savu darbinieku priekšā to darīt. Ko es pēc tam viņiem teikšu – ka man vienalga, kas notiek ar jums un ar iestādi, es atradu labāku darbu? To es pat nevarētu «miera laikos» – kad būtu droša, ka vietnieks tiks izvēlēts vislabākais no esošajiem.»

Bet kāds tad varētu būt risinājums? Strīķei ir atbilde, ko Streļčenoks diezin vai uzskatīs par risinājumu: «Ikdienā ir jādara tas, kas ir jādara. Ar to es dzīvoju, ka izplānot nākotni var tikai tad, ja, aizejot gulēt, tu sev pasaki – es šodien visu izdarīju pareizi un, ja kļūdījos, tikai minimāli, nevis lielās lietās. Ja mēs katru dienu rīkosimies tā, kā taisnīgi jārīkojas, tad jau risinājums pats par sevi atnāks.»

Komentārs 140 zīmēs

Borščs, skābu kāpostu zupa
Dārzeņu salāti, liellopu aknu stroganovs
Melna kafija ar citronu

Ir jautā

Posted on augusts 28, 2013 by - Viedoklis

Kā pēc brīvdienām sagatavot skolēnu jaunam mācību cēlienam?

Inna Celmiņa, Jēkabpils Valsts ģimnāzijas skolotāja:

Tas ir ne tikai vecāku, bet arī skolotāju uzdevums, tādēļ jau augustā uzmeklēju audzēkņus sociālajos tīklos un pajautāju, kā jūtas, ko domā, kādas idejas mūsu projektiem. Galvenais ir skolēnu domas aizvirzīt uz skolu, kur viņus gaida ne tikai mācības, bet arī jauni notikumi un pasākumi. 

Gunta Andžāne, psihoterapeite:

Vecākiem ik pa laikam jāaprunājas par skolu tā, lai bērni apjaustu, ka mācīties ir fantastiski. Nekad dzīvē vairs nebūs tā, ka katru dienu varēs uzzināt daudz jauna. Ir bērni, kuriem mācīšanās procesā laupīts atklājuma prieks. Kāpēc bērniem patīk Kristofers Robins un viņa draugi? Tādēļ, ka viņi paši pēta, izzina, atklāj, un tas viss ir kā aizraujoša spēle. 

Evita Zālīte, operas soliste un četru bērnu mamma:

Mani bērni gaida jauno mācību gadu. Taču vasaras brīvlaiks ir tik garš, ka tā laikā piemirstas daudz kas no apgūtā. Tādēļ augusta pēdējās divas nedēļas atrodam laiku, lai lasītu grāmatas, atkārtotu reizrēķinu un spēlētu galda spēles, no kurām daudzas veicina koncentrēšanos, trenē atmiņu, mudina lasīt.

Veiksmes stāsts blakus Krievijai

Posted on augusts 28, 2013 by - Viedoklis

Prezidenti iezīmē ASV un Baltijas sadarbības vadlīnijas nākamajiem 5-10 gadiem

ASV prezidents Baraks Obama šonedēļ Baltajā namā tiekas ar triju Baltijas valstu prezidentiem – kā jau atzīmēts, šāda līmeņa tikšanās nav notikusi kopš 2005.gada maija, kad toreizējais ASV prezidents Džordžs Bušs viesojās Rīgā.

Šīs vizītes kontekstā daudz runāts par ASV un Eiropas, ASV un Baltijas attiecību dinamiku un nereti uzsvērts – ASV ģeopolitisko interešu sfēra pēdējā laikā diemžēl attālinās no Eiropas. Baltijas valstu un ASV attiecības ir palikušas nemainīgi draudzīgas, faktiski joprojām reālais drošības garants Baltijai ir ASV. Taču, kā vairāku ASV latviešu un baltiešu centrālo organizāciju vadītājs jau 17 gadus, varu droši apgalvot – Baltijas valstis vairs nav ASV valdības uzmanības centrā kopš mūsu iestāšanās NATO. Lielākās baltiešu lobiju organizācijas Joint Baltic American National Commitee un Baltic American Freedom League turpina darbu, lai panāktu Baltijas valstīm lielāku atbalstu ASV valdībā, bet atsaucība ne tuvu nav tāda, kāda pirms Baltijas-ASV hartas parakstīšanas 1998.gadā vai pirms Latvijas uzņemšanas ES un NATO. Parastā atbilde skan: «Jūs esat veiksmes stāsts, mums tagad ir citas prioritātes.» Krietni samazinājies arī to senatoru un kongresmeņu skaits, kas piedalās baltiešu atbalsta grupās.

Patlaban labi zināmu iemeslu dēļ (Snoudena neizdošana, Magņitska lieta, nesadarbošanās Sīrijas krīzes risināšanā u.c.) ievērojami saasinājušās ASV un Krievijas attiecības. Obama netiksies ar Putinu Maskavā pirms G-20 valstu sanāksmes Sanktpēterburgā 5. un 6.septembrī. Būtībā ASV attiecību «restartēšanas» politika ar Krieviju ir cietusi neveiksmi (savulaik šīs politikas ietvaros ASV nebūvēja solītās raķešu bāzes Polijā un Čehijā, atbalstīja Krievijas iestāšanos Pasaules Tirdzniecības organizācijā u.c.). Ir skaidrs, ka tuvākajā nākotnē turpināsies nepieciešamā taktiskā sadarbošanās, piemēram, teroristu tvarstīšanā, starp ASV un Krieviju, bet nav gaidāmas nekādas grandiozas vienošanās.

Kā uz šī starptautiskā fona izskatās Baltijas valstu prezidentu definētās prioritātes sarunām ar Obamu? Baltijas-ASV hartas mērķi lielā mērā ir sasniegti, tāpēc vizītē Baltajā namā četri prezidenti iezīmēšot ASV un Baltijas valstu sadarbības vadlīnijas nākamajiem 5-10 gadiem.

Prezidents Andris Bērziņš paziņojis, ka uzmanību pievērsīs ekonomisko saišu stiprināšanai ar ASV, koncentrējoties uz topošā ES un ASV tirdzniecības un investīciju partne-rības līguma nozīmi. Bērziņš arī informēs Obamu par iespējām, ko Latvija var piedāvāt ASV uzņēmējiem, kas plāno savu uzņēmējdarbību ES Austrumu partnerības valstīs, Krievijā un Centrālāzijā. Savukārt Lietuvas prezidentes Grībauskaites sarunu prioritāte ir enerģētiskā drošība un slānekļa gazes imports no ASV, bet Igaunijas prezidents Ilvess runās par sadarbību ar ASV kiberdrošības jomā.

Sarunās iekļauti arī jautājumi, kas saistīti ar Baltijas valstu attiecībām ar kaimiņvalstīm. Un kas nebijis – prezidentiem iecerēts runāt arī par baltiešu kopienām ASV, kas devušas milzīgi daudz gan ASV attīstībā, gan Baltijas valstu neatkarības atgūšanā.

Man un citiem baltiešu aktīvistiem ASV ir patiess prieks, ka Baltijas valstis atkal būs ASV politiķu un diplomātu redzeslokā. Nešaubos, ka Baltijas valstu vadītāju tikšanās ar prezidentu Obamu būs vērienīgs notikums, kas dos Baltijas valstīm redzamību (gan uz īsu brīdi), tomēr uzskatu, ka Latvijas valsts tālākā attīstība, pat valsts pastāvēšana ir tikai mūsu pašu rokās.

Vietvaras vājums

Posted on augusts 28, 2013 by - Komentārs

Nacionālo politiku nedrīkst pārvērst par cīņu, kā sadalīt labumus 119 hercogistēm

Tuvojas Saeimas vēlēšanas, bet politiskā spektra «latviskajā» spārnā paredzamas pārbīdes. Lai gan Reformu partija vēl nav pacēlusi balto kapitulācijas karogu, gandrīz visi politikas vērotāji jau tagad uzskata, ka tās saraksta pagājušajās vēlēšanās iegūtie 22 mandāti tiks sadalīti starp citām partijām. Savukārt Vienotības salīdzinoši vājais sniegums Rīgā radījis iespaidu, ka arī Saeimas vēlēšanās premjerministra partija ir ievainojama, un aizēnojis faktu, ka pašvaldību vēlēšanās tā ieguva vairāk vietu Latvijā nekā jebkura cita partija.

Kur citur meklēt spēkus, kas spēj šo atmatā pamesto politisko lauku uzplēst, ja ne «uz vietām»? Ne viens vien politiskais censonis dzird himniskos akordus un redz – nāk vīri pelēkos vadmalas svārkos, lai parādītu Rīgas kundziņiem, kā sakārtot valsti.

Gājiens jau sācies. Pagājušajā nedēļā mediju uzmanību piesaistīja trīs lielāko reģionālo partiju – Reģionālās alianses, Latgales partijas un Vidzemes partijas – konceptuālā vienošanās izveidot kopēju Reģionu apvienību un startēt 12.Saeimas vēlēšanās. Citi pašvaldībnieki šo kustību apsveic. Bijušais Valmieras mērs un reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs no Tautas partijas, tagad Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektora vietnieks Māris Kučinskis sūdzas, ka Saeimā esot vispārēja pašvaldību krīze, jo parlamentā neesot deputātu ar iepriekšēju darba pieredzi pašvaldībās. «Tagad Saeimā ir diezgan liels tukšums. Tas ir tik liels, ka ir visas iespējas to aizpildīt ar reģionālo partiju apvienību,» ziņu aģentūrai LETA pauž Kučinskis.

Ir pilnīga taisnība, ka ne daba, ne politika nemīl tukšumu. Taču ir jājautā – vai no pašvaldību laukiem atvestie materiāli būs īstie Saeimas bedru lāpīšanai. Piedāvā mums pamatīgu granti, bet piegādāt var pavisam ko citu, un rezultātā var nākties iestigt vēl dziļāk dubļos. Jo pašvaldību politiķu galvenais mērķis ir panākt sev labvēlīgu naudas pārdali no valsts budžeta, un viņu izslavētais saimnieciskums lielā mērā izpaužas tieši nodokļu maksātāju naudas grozīšanā caur iepirkumiem, bet mēs visi zinām, kā šajā jomā lietas mēdz notikt.

Protams, pilnīgi neprašas par pašvaldību vadītājiem nekļūst, un pareizais cilvēks šajā amatā var ļoti daudz izdarīt savas pilsētas vai novada labā. Tomēr iemaņas un pasaules skats, kas attīstās vietējās varas pārstāvim, var izrādīties nepiemērots vai pat kaitīgs valstij kopumā.

Kas pēc pēdējos gados pārdzīvotās krīzes varētu būt skaidrāks par atziņu, ka parāds nav brālis? Tomēr jaunākie dati liecina: kamēr pēdējos sešos mēnešos valdība samazinājusi valsts parādu par 123 miljoniem latu, pašvaldību kopējais parāds ir ievērojami pieaudzis. Patlaban šo pieaugumu piebremzē nepieciešamība pilsētām un novadiem saņemt Finanšu ministrijas atļauju aizņemties naudu, bet ar to ne mēri, ne pagastveči nav apmierināti. Nupat Jūrmalas galva Gatis Truksnis (ZZS) pieskandināja visu Latviju ar savu sašutumu, ka FM liedz viņa pilsētai aizņemties 4,6 miljonus, lai nopirktu Ķemeru sanatoriju, lai gan viņš nevar pat uzrādīt plānu, kā domā šo objektu apsaimniekot. Tikmēr viena no Pašvaldību savienības galvenajām prasībām valdībai ir nodrošināt iespēju pašvaldībām «brīvi aizņemties finanšu līdzekļus». Bet kas atbildēs, kad pašvaldība nevarēs atdot naudu, kuru aizņēmās, lai uzbūvētu tukšu konferenču centru, reti apmeklētu sporta zāli vai neefektīvu apkures katlu? Taču jau visi Latvijas nodokļu maksātāji.

Tā kā viņu galvenais ietekmes un politiskās popularitātes iegūšanas rīks ir budžeta nauda, pašvaldību vadītājiem ir arī spēcīga nosliece censties pēc iespējas lielu daļu savas pilsētas vai novada ekonomikas pakļaut sev. Kā parāda Konkurences padomes pētījums, pēdējos gados nozīmīgi pieaudzis pašvaldību uzņēmumu skaits un tiem ir tendence iesaistīties nozarēs, kurās nemaz nevar sūdzēties par privāto uzņēmumu trūkumu. Pašvaldībām pieder autoservisi, viesnīcas, zobārstniecības, pat kapraču kantori. Tāda ekspansija nodrošina vietējiem politiķiem kontroli pār lielāku naudas plūsmu un patronāžas iespējas, taču, mazinot konkurenci, tā patērētājiem nozīmē augstākas cenas, sliktāku kvalitāti un neefektīvi ieguldītus budžeta līdzekļus.

Arī izslavētā «tuvība tautai» ir savā ziņā iluzora, jo reti kur ārpus Rīgas atrodami neatkarīgi mediji un sabiedriskas organizācijas, kuras grib un spēj uzraudzīt pašvaldību darbu un informēt par to iedzīvotājus. Divas trešdaļas pašvaldību vadītāju saglabāja amatu pēc pašvaldību vēlēšanām, bet jautājums paliek – vai tas ir pagastveču spēka vai drīzāk politiskās konkurences un mediju uzraudzības vājuma rezultāts? Grūti iedomāties, ka atrašanās šādos politiskās siltumnīcas apstākļos neveicinātu visatļautības sajūtas pieaugumu, ja jau pat Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC), kuram pievērš vairāk uzmanības nekā jebkuram citam pašvaldības vadītājam, var atļauties boikotēt sev netīkamus medijus. Bet korupcijas skandālu skaits tikai pieaug.

Protams, visi šeit nosauktie pašvaldību vadītāju trūkumi atrodami arī nacionālā līmeņa politikā. Tomēr tās ir tendences, kuras būtu jāapkaro, nevis jāstiprina. Ja nacionālā politika pārvērtīsies par cīņu, kā sadalīt valsts resursus starp 119 hercogistēm, zaudētāji būsim gan mēs visi individuāli, gan Latvija kopumā.

Komentārs 140 zīmēs

Strausu audzētava. Krievija pastiprina spiedienu uz Ukrainu un rīko manevrus pie Latvijas robežas, bet mūsu valdība plāno samazināt aizsardzības budžetu.

1633 dienas, 3 valdības. Šonedēļ Valdis Dombrovskis kļūst par visilgāk premjerministra amatā nostrādājušo valdības vadītāju atjaunotās Latvijas vēsturē.

Smuka naudiņa. Rīgas dome izdos 100 000 latu par Vanšu tilta margu krāsošanu. 2011.gadā Bauskas novads atklāja gājēju tiltu pār Lielupi, kas maksāja 46 000.

Līnija pārkāpta

Posted on augusts 28, 2013 by - Komentārs

Ķīmisko ieroču lietošana Sīrijā nepaliks nesodīta

Jau šonedēļ var notikt rietumvalstu militārs trieciens pilsoņu kara plosītajā Sīrijā valdošā režīma spēkiem. ASV prezidents Baraks Obama pirms gada bija piekodinājis, ka «sarkanā līnija» spēka lietošanai būšot ķīmisko ieroču izmantošana šajā karā. Pagājušonedēļ šī līnija pārkāpta nepārprotami. Rietumvalstu līderu paziņojumi neliek šaubīties, ka šoreiz viņi rīkosies.

Pagājušo trešdien galvaspilsētas Damaskas priekšpilsētās lietoti ķīmiskie ieroči, acīmredzot neiroparalītiskā gāze zarīns. Ķīmiskajā uzbrukumā nogalināti vairāk nekā tūkstoš cilvēki, lielākoties civil-iedzīvotāji. 

Diezin vai kāds vairs apšauba, ka starptautiski aizliegtie ieroči tiešām lietoti. Sīrijas valdošais režīms, kuram ir ievērojami šādu ieroču krājumi (Sīrija ir viena no septiņām valstīm, kura nav pievienojusies līgumam par ķīmisko ieroču aizliegšanu), turpina uzstāt, ka tā esot bijusi opozīcijas kaujinieku provokācija, kā to bija apgalvojis arī iepriekšējās reizēs, kad tika ziņots par masu iznīcināšanas līdzekļu lietošanu šajā konfliktā – pagājušā gada pavasarī un pirms tam decembrī. Tāda pati «provokācija» esot bijusi arī ANO inspektoru konvoja apšaudīšana pirmdien. 

Režīma un tā atbalstītāju argumenti ir šķietami loģiski – ka būtu «neprāts» kaut ko tādu darīt, zinot, ka par to visi vainos vispirms tieši valdības spēkus. Līdzīgu «loģiku» režīma propaganda bija piesaukusi ikreiz, kad bija pastrādājusi kārtējo zvērību karā, kas paņēmis jau 100 tūkstošu cilvēku dzīvību. Taču sīriešiem ir teiciens valdošā režīma ciniskuma raksturošanai: «Viņi tevi noslaktēs, un pēc tam paši ies bēru procesijas galvgalī.» 

Ar Krievijas un Ķīnas ieročiem un diplomātisko aizmuguri ANO Drošības padomē un Irānas un Lībijā bāzētās Hezbollah organizācijas kaujinieku atbalstu reģionā Bašara al Asada režīms, kura armijai pēdējos mēnešos izdevies atgūt kontroli pār vairākām svarīgām pirms tam nemiernieku kontrolētām teritorijām, acīmredzot jūtas gana stiprs, lai mēģinātu iedvest šausmas savos pretiniekos un liktu saprast, ka paliks nesodīts. Jo īpaši tāpēc, ka, neraugoties uz valdības armijas pēdējā laika panākumiem, kara «kopējā bilde» nav būtiski mainījusies un liela daļa Sīrijas arvien ir ārpus Damaskas režīma kontroles.

Sīrijas diktatoram Bašaram al Asadam bija pamats cerēt, ka rietumvalstis, kuras bija atturējušās tieši iesaistīties jau vairāk nekā divus gadus ilgstošajā pilsoņu karā, arī šoreiz neriskēs to darīt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pēdējā laikā tikai pieauguši un vēl vairāk saasinājušies iemesli, kuri jau konflikta sākumā bija likuši rietumvalstīm būt atturīgām. Šis ir nevis vienkārši brutāla diktatora konflikts ar savas valsts tautu, bet gan vienlaikus arī cilšu, klanu un reliģisku grupu savstarpēju rēķinu kārtošana, kurā īsti nav vienotas opozīcijas režīmam, kuras pusē nostāties. Pat lielākajā no opozīcijas grupējumiem – Brīvās Sīrijas armijā – nav vienprātības. Pat uz Irākas, Afganistānas un Lībijas fona Sīrijas konflikts izskatās pārāk sarežģīts, lai to mēģinātu atrisināt ar tiešu militāru iejaukšanos.

Tomēr vēl smagākas sekas būtu nekā nedarīšanai, kad nepārprotami noticis civiliedzīvotāju masveida slaktiņš, pielietojot aizliegtus ieročus. Tas iedvesmotu Bašaru al Asadu jauniem kara noziegumiem un padarītu karu vēl nežēlīgāku. Savukārt ASV prezidenta Baraka Obamas un citu rietumvalstu vadītāju skaļie paziņojumi par «sarkanajām līnijām» zaudētu ticamību un vājinātu arī politiskas iespējas risināt šo un citus starptautiskus konfliktus (piemēram, ar Irānu un Ziemeļkoreju). Turklāt aizliegtu masu iznīcināšanas ieroču nesodītai lietošanai būtu grūti prognozējamas tālejošas sekas. Rietumi šoreiz vienkārši nevar nereaģēt.

Iespējamo reakciju var prognozēt līdzīgu kā 1995.gadā pilsoņu karā Dienvidslāvijā pēc serbu sarīkotā 8000 bosniešu slaktiņa Srebreņicā. NATO valstis sāka gaisa uzlidojumus serbu bruņotajiem spēkiem bez ANO Drošības padomes sankcijas, ko arī toreiz bloķēja Krievija.  

Bijušajā Dienvidslāvijā rietumvalstu militāra iejaukšanās izbeidza pilsoņu karu un darīja iespējamu turpmāko politisko valsts sadalīšanās procesu. Arī Sīriju mēdz dēvēt par Tuvo Austrumu Dienvidslāviju – pēc Otrā pasaules kara veidotu valsti, kurā mākslīgi apvienotas dažādas tautības un reliģijas. Tikai Sīrijā gaisa uzlidojumi valdības armijas daļām un aviācijas bāzēm, kas ir ticamākā plānotā iejaukšanās, pilsoņu karu diezin vai izbeigs, kā tas notika Dienvidslāvijā. 

Taču pašreizējās krīzes politiska risinājuma priekšnoteikums šajā valstī ir Asada režīma aiziešana un dialogs starp mērenākajām konkurējošajām grupām par valsts turpmāko izkārtojumu. Šis process būtu ilgstošs un sāpīgs. Tomēr Asada armijas kaujas spēju vājināšana (atkarībā no tā, cik plašas gaisa operācijas ASV un sabiedrotie būs izlēmuši veikt), varētu būt daļa no procesa sākuma. Ne velti visu pasaules diktatoru aizstāve Krievija nu ceļ trauksmi, ka jebkādai Rietumu militārā spēka lietošanai Sīrijā būšot «katastrofālas sekas».

Komentārs 140 zīmēs

KNAB priekšniekiem katram sava taisnība. Taču viņu konflikts mazina uzticēšanos iestādei un vēlmi ar to sadarboties.

Zelta vilcieni nerimst rībēt. Spāņu uzņēmums CAF draud ar arbitrāžas tiesu par vilcienu iepirkuma lauzto līgumu.

Jumta cinisms. Pēc ugunsgrēka ilgi liktais Rīgas pils pagaidu jumts ziemā nederēšot, jātaisa cits, pavēstījuši tā uzlicēji.

Skola bez zvana

Posted on augusts 28, 2013 by - Redaktores sleja

 

Vasara smalkjūtīgi pieklust, lai mazie skolas bērni vieglāk ievilināmi klasēs pie tāfelēm un kārtības. Taču pirmās salnas nenozīmē, ka kritusies arī temperatūra diskusijās par to, kā un kam turpmāk jāapmaksā «bezmaksas» izglītība Latvijā.

Vecāku lielākais ieguvums šogad – par mācību grāmatām vairs nav jāizdod ne lats. Tomēr valsts finansējums joprojām ir knaps, un tas, kāds mācību līdzekļu nodrošinājums pieejams skolā, atkarīgs no katras pašvaldības rocības. Summas, ko dažādas vietvaras spēj atvēlēt grāmatu iegādei, atšķiras pat par trešdaļu. Tā nedrīkst būt, jo Latvija ir valsts, nevis feodāls lupatu deķis, un tieši skola tūkstošiem bērnu ir vienīgais lifts, ar kuru izkļūt no nabadzības un nevienlīdzības plaisas.

Taču 1.septembra svētki ir ideāls brīdis sev atgādināt, ka mācīšanās ir ikdiena – tā nesākas un nebeidzas skolas solā. Un arī ne universitātes auditorijā. Pēdējais zvans skan, bet ne jau skolā. Kā intervijā mums saka jaunais Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš – lai kļūtu veiksmīgi, mums jāspēj trīskāršā spirālē kā nācijas DNS savīt kopā izglītību, valsts pārvaldi un industriju. Jo, tikai radot augstāku pievienoto vērtību, pie turības var tikt valsts, kas nesēž uz naftas pumpja vai citiem dārgumiem. Mēs nesēžam, tātad ir jāmācās visiem. Jo labāk – dibens nenotirpst, un garlaicība nedraud.

«Veiksmi, labas atzīmes un foršas skolotājas,» sagaidot pirmo skolas dienu, sev un citiem novēl trešklasnieks Oskars. Es viņam no sirds pievienojos!