Vasara smalkjūtīgi pieklust, lai mazie skolas bērni vieglāk ievilināmi klasēs pie tāfelēm un kārtības. Taču pirmās salnas nenozīmē, ka kritusies arī temperatūra diskusijās par to, kā un kam turpmāk jāapmaksā «bezmaksas» izglītība Latvijā.
Vecāku lielākais ieguvums šogad – par mācību grāmatām vairs nav jāizdod ne lats. Tomēr valsts finansējums joprojām ir knaps, un tas, kāds mācību līdzekļu nodrošinājums pieejams skolā, atkarīgs no katras pašvaldības rocības. Summas, ko dažādas vietvaras spēj atvēlēt grāmatu iegādei, atšķiras pat par trešdaļu. Tā nedrīkst būt, jo Latvija ir valsts, nevis feodāls lupatu deķis, un tieši skola tūkstošiem bērnu ir vienīgais lifts, ar kuru izkļūt no nabadzības un nevienlīdzības plaisas.
Taču 1.septembra svētki ir ideāls brīdis sev atgādināt, ka mācīšanās ir ikdiena – tā nesākas un nebeidzas skolas solā. Un arī ne universitātes auditorijā. Pēdējais zvans skan, bet ne jau skolā. Kā intervijā mums saka jaunais Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš – lai kļūtu veiksmīgi, mums jāspēj trīskāršā spirālē kā nācijas DNS savīt kopā izglītību, valsts pārvaldi un industriju. Jo, tikai radot augstāku pievienoto vērtību, pie turības var tikt valsts, kas nesēž uz naftas pumpja vai citiem dārgumiem. Mēs nesēžam, tātad ir jāmācās visiem. Jo labāk – dibens nenotirpst, un garlaicība nedraud.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.