Žurnāla rubrika: Svarīgi

Latvkomnadzor?

Posted on septembris 11, 2013 by - Viedoklis

Iecerētā mediju politikas struktūrvienība nedrīkst atkārtot slikto praksi

Latvijā nav struktūrvienības, kas atbild par mediju politikas plānošanu un mediju regulējuma iniciatīvām. To pamanījusi, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija pilnīgā vienprātībā deva uzdevumu Kultūras ministrijai «izvērtēt iespēju» tādu izveidot ministrijas paspārnē. Šonedēļ ministrija ideju attīsta tālāk, rīkojot diskusiju par struktūrvienības nepieciešamību, funkcijām un darbības principiem. Tātad laika posmā no aprīļa, kad notika komisijas sēde, līdz septembrim, kad notiek diskusija, «iespēja» ir pārtapusi par «nepieciešamību», un dienas kārtībā jau ierakstītas neesošās struktūrvienības funkcijas, uzdevumi un principi. Rodas iespaids, ka izpētes un argumentācijas fāze beigsies tā arī pa īstam nesākusies un mediju politikas institūcijas izveide ir tikai laika jautājums. Taču, ja strēbsim karstu, riskējam replicēt vismaz Ungārijas, ja ne Krievijas mediju politikas modeli.

Velns slēpjas detaļās – pamats bažām meklējams formulējumos. Apaļā galda diskusijas darba kārtībā ir punkts «ārvalstu pieredze». Vai nieka četru mēnešu laikā ir iespējams īstenot pamatīgu pētījumu un nonākt pie secinājumiem par pārņemamu labo praksi? Nē. Tomēr tā ierakstīta darba kārtībā. Vai iespējams formulēt informētu viedokli un noturēt jēgpilnu diskusiju, ja izpēte nav notikusi? Nē. Tomēr tā notiek. Mazi velniņi ir atrodami arī ministrijas agrākajos tekstos – jūnijā rakstītā vēstulē ministrija norāda, ka ar mediju politiku saistītos likumprojektus virza jau tagad, «kaut arī tas nav paredzēts ministrijas uzdevumos un funkcijās». Vai tas automātiski nozīmē, ka ministrijā šādai struktūrvienībai būtu labākā vieta? Nē. Tomēr runa ir par mediju nodaļas izveidi tieši tur.

Eiropas Savienības pamattiesību hartas 11.2.pants lakoniski postulē: «Tiek ievērota plašsaziņas līdzekļu brīvība un plurālisms.» Un jebkurām izmaiņām mediju politikā šī brīvība būtu jāievēro un jāvairo. Nevis otrādi, kā tas bija, piemēram, Ungārijas gadījumā. 2010.gadā Ungārijas valdība ātri un necaurskatāmi veica vērienīgas pārmaiņas mediju regulējumā – izveidoja ar plašām pilnvarām apveltītu un politiski ietekmējamu Mediju padomi, kā arī ieviesa visu mediju reģistrāciju, ieskaitot blogus. Jauno regulējumu asi kritizēja starptautiskās preses brīvības organizācijas, Eiropas Komisija un EDSO pārstāve mediju brīvības jomā, uzsverot, ka regulējums ļauj apklusināt kritiskus medijus. Ungārijas gadījums pamudināja Eiropas Komisijas viceprezidenti Nēli Krusu izveidot augsta līmeņa grupu par mediju brīvību un plurālismu, kurā darbojas arī Latvijas eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Grupas ziņojums par mediju plurālismu, kas nāca klajā šāgada janvārī, iezīmēja pavērsienu ES līdz šim piesardzīgajā nostājā – tas iesaka Briselei būt aktīvākai mediju brīvības monitoringā nacionālajā līmenī.

Kamēr izpēte nav notikusi un argumenti par labu mediju struktūrvienības izveidei nav izturējuši kritikas pārbaudi, vārdu konotāciju spēlē («saule – rīts», «zemene – Gudele») jēdziens «mediju departaments ministrijā» izraisa tūlītēju asociāciju ar Roskomnadzor. Tas ir viens no mediju departamentiem Krievijas Komunikāciju ministrijā. Funkcija – uzraudzīt mediju likumdošanas ievērošanu, prakse – neērtu pārkāpēju selektīva sodīšana. Tikai izsvērts, iekļaujošs un informēts lēmumu pieņemšanas process par mediju politiku Latvijā varētu šo konotāciju mainīt. Teiksim, uz «mediju politikas institūcija – vairāk brīvības un plurālisma».

5 gadi pēc panikas

Posted on septembris 11, 2013 by - Komentārs

Kopš Lehman sabrukuma pārdzīvots daudz, tomēr jāatceras krīzes mācības

Svētdien aprit pieci gadi kopš bankrota, kurš satricināja pasauli. Lielās Ņujorkas investīciju bankas Lehman Brothers sabrukums 2008.gada 15.septembrī radīja tādu paniku finanšu tirgos, kāda nebija pieredzēta kopš 1929.gada. Ļoti daudzi baidījās, ka sekos Lielās depresijas atkārtojums – masveidīgi bankroti, milzīgs bezdarbs, un vai tad varētu būt tālu politiskā nestabilitāte un pat karš? Tikai retais, kurš tajā laikā sekoja notikumiem Volstrītā, Sitijā, Vašingtonā, Briselē un Frankfurtē, var aizmirst baiļu sajūtu, kas pārņēma finanšu atvarā ierautos.

Ieplūdinot tautsaimniecībā simtiem miljonu dolāru, eiro un jenu, lielo valstu valdības un centrālās bankas metās glābt gan bankas, gan uzņēmumus, un tā novērsa draudošo ekonomisko apokalipsi. Taču pretstatā citām, «normālām» ekonomiskajām lejupslīdēm strauja atkopšanās nesekoja. Krīze kļuva hroniska, un, tiklīdz viena pasaules vai tirgus daļa šķita nostabilizēta, tā citā sāka ļodzīties pamati. 2009.gada beigās sāka pierimt bailes par Ameriku, un tūlīt jau bija klāt eirozonas krīze. Divus gadus bailes par kopējās valūtas nākotni radīja satraukumu ne tikai Eiropā, bet arī tālu aiz tās robežām. Pēdējā laikā šis saspīlējums mazinājies, bet līdz ar to strauji pieaug bažas par lielo attīstības valstu – Indijas, Brazīlijas – izaugsmes piebremzēšanos. Treknie gadi, kurus pirms krīzes piedzīvoja ne tikai Latvija, bet arī liela daļa pārējās pasaules, ir prom, un neviens nevar pareģot, kad tie atgriezīsies.

Latvijas loma šajā epohālajā, vēsturiskajā drāmā bija maza, bet spilgta, un, kamēr pārējā pasaule vēl cenšas formulēt un vienoties par galvenajām krīzes mācībām, Latvijas gadījumā daži secinājumi jau tagad ir pavisam skaidri.

Pirmais, protams, ir: aizņemies prātīgi! Tagad šo it kā pašsaprotamo patiesību cenšamies atgādināt pat cilvēkiem, kuri gatavi palienēt dažus desmitus latu no ātrā kredīta izsniedzēja. Taču līdz 2007.gadam to bija aizmirsuši pat baņķieri, kuri izsniedza, un uzņēmēji, kuri saņēma kredītus simtiem tūkstošu vai pat miljonu latu vērtībā, lai piedalītos nekustamo īpašumu spekulācijās vai censtos pelnīt no tām atkarīgajos uzņēmējdarbības virzienos. Latvija nebija vienīgā, kuru pārņēma šis trakums, līdzīgu ļaušanos dzīvei uz parāda piedzīvoja arī ASV, Īrija, Spānija un Islande, tomēr pie mums tas sita visaugstāko vilni, un sekoja visdziļākais ekonomikas kritums pasaulē.

Otra mācība: tērē prātīgi! Pircēji par zemi pie Baltijas jūras maksāja Vidusjūras cenas. Valdība aizvien lielākos nodokļu ienākumus nevis ieguldīja zināšanu ekonomikas attīstībā vai pataupīja nebaltai dienai kā igauņi, bet gan dalīja pa labi un pa kreisi apēšanai. Par spīti strauji pieaugošajiem ieņēmumiem, kad pienāca krīze, ne iedzīvotājiem, ne uzņēmējiem, ne valdībai nebija uzkrājumu, lai amortizētu pēkšņo attīstības kritumu. Nācās strauji un sāpīgi samazināt tēriņus, lai atkal samērotu ienākumus ar izdevumiem.

Trešā mācība: eksportē! Nekustamo īpašumu burbuļa laikā algas auga ātrāk par produktivitāti, padarot mūsu eksportu aizvien mazāk konkurētspējīgu. Savukārt lielā nauda, kuru varēja īsā laikā nopelnīt ar nekustamo īpašumu spekulācijām, lika daudziem domāt, ka tik piņķerīga lieta kā ražošana un ārzemju tirgu meklēšana vispār nav pelnījusi viņu uzmanību. Tagad gan uzņēmēji, gan valdība atcerējušies, ka atvērta ekonomika ar mazu iekšējo tirgu nevar attīstīties bez nopietnas eksporta bāzes.

Ceturtā mācība: pieskati bankas! Latvija nebija vienīgā valsts, kura uzskatīja par nepieciešamu krīzes laikā glābt kādu no valsts lielajām bankām. Proporcionāli līdzvērtīgu vai pat lielāku un tikpat politiski sprādzienbīstamu atbalstu sniedza arī ASV, Lielbritānijas, Īrijas un citu valstu valdības. Tagad visā pasaulē atzīst, ka regulatoriem daudz rūpīgāk jāskatās līdzi banku darbībai un neviena finanšu institūcija nedrīkst būt «pārāk liela, lai bankrotētu», tas ir, tik ekonomiski nozīmīga, ka valsts nevar atļauties to neglābt. Tiesa, gan Latvijā, gan Eiropā, gan ASV jaunieviestie mehānismi vēl aizvien nav visus pārliecinājuši, ka pārraudzība nākotnē novērsīs visas briesmas banku sektoram. Tomēr, ja Latvijas valdība ļāva nogrimt pat Krājbankai, grūti iedomāties, ka tā varētu izmantot nodokļu maksātāju naudu, lai glābtu kādu citu banku.

Pretstatā lielākajai daļai pasaules Latvija pēc krīzes akūtā saasinājuma atkal piedzīvo strauju izaugsmi, un nav vairs tālu laiks, kad vidējie ienākumi atgriezīsies augstākajā pirmskrīzes līmenī. Turklāt esam daudz stabilākā situācijā nekā burbuļa vislielākā blīduma brīdī – izaugsme ir līdzsvarota, eksports spēcīgs, inflācija zema. Daudzas valstis, kas no krīzes vēl nav izkūņojušās, varētu mūs apskaust. Taču, ja pārāk ātri aizmirsīsim pēdējo piecu gadu sāpīgās, toties vērtīgās mācības, varam ieslīdēt atpakaļ visapkārt vērojamajā hroniskajā krīzē, no kuras, šķiet, ir vēl grūtāk izkļūt nekā no īslaicīgās un asās.

Komentārs 140 zīmēs

Eiro nāk, cenas krīt. Augustā preces kļuva lētākas, un siltuma cena Rīgā rudenī samazināsies. Pat eiroskeptiķiem būtu jāpriecājas.

Sirdsgudrība. Noklausījies brīvās Latvijas deputātes runu, dalailama, kurš jau 54 gadus dzīvo trimdā, mierina: esi optimistiskāka, esi laimīgāka!

Pārāk rāmie ūdeņi. Valsts kontrole pārmet Satiksmes ministrijai un Rīgas domei bezdarbību, jo tās nereaģē uz Rīgas ostas amatpersonu pārkāpumiem.

Politisko ziepju opera

Posted on septembris 11, 2013 by - Komentārs

Operas skandāls kaitē Latvijas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas tēlam

Gadījums ar operu esot signāls, ka «būs stingrība, kārtība, mērķtiecība», kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende teica pērn aprīlī, kad viņai nebija izdevies pirmais mēģinājums nomainīt operas vadītāju Andreju Žagaru. Un apsolīja: «Ja man tas būtu jādara otrreiz, es to darītu, jo ieguvums ir milzīgs.»

Ministre tur savu solījumu un «dara otrreiz» – skandāls nupat uzbangojis ar jaunu sparu. Tikai ieguvumus no tā neredz.

Pat nevērtējot, kuram ir taisnība šajā ieilgušajā strīdā, rezultāts ir Latvijas kultūras jomas ļaužu sašķelšanās ministres demisijas prasītājos un viņas atbalstītājos, potenciāls kaitējums operas mākslinieciskajai kvalitātei un jau notiekošais kaitējums Latvijas starptautiskajam tēlam.

Demisijas pieprasītāji sākuši parakstu vākšanu internetā. Viens no viņiem, izcilais teātra režisors Alvis Hermanis nodēvējis ministri par «katastrofu» un «bīstamu apkārtējiem» un Latvijas kultūrai kopumā. Pretējā nometnē Siguldas Opermūzikas svētku organizētājs Dainis Kalns pirmdien nosauca par «šausmīgu pārpratumu» operas līdzšinējo vadītāju Žagaru, tiesa, slavēt ministri gan atturējās. Ministres pusē ir arī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra arodbiedrība, tiesa, tās vadītājs ir viņas pārstāvētās VL–TB/LNNK biedrs.

Vēl sliktāks šā skandāla rezultāts būtu kaitējums operas mākslinieciskajai kvalitātei. Operdziedātāja Kristīne Opolais ar asarām acīs teic, ka atteikusies piedalīties operas nama 150 gadu svinībās pagājušonedēļ, jo nevarot dziedāt, juzdama diskomfortu par šo situāciju. Līdzīgi ir arī skatītājiem. Valsts prezidents Andris Bērziņš atcēla plānoto jubilejas pasākuma apmeklējumu, jo, kā skaidro intervijā Ir, «zinot, kā tas tur notiek, man nav iekšējā komforta». Ne tikai viņam vien.

Prezidents norāda arī uz kaitējumu, ko šis skandāls nodara Latvijas starptautiskajam tēlam. Tas notiek brīdī, kad Latvija gatavojas nākamgad kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu. «Ko mums dod tā reklāmas kampaņa, ka esam kultūras galvaspilsēta?» Bērziņš retoriski taujā un secina, ka skandāls «to tēlu neglābjami bojā».

Pat ja ministrei būtu pilnīga taisnība strīdā par operas administrēšanu, ļaut konfliktam aizēnot operas nama jubilejas pasākumu un kļūt par Latvijas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas vizītkarti ir ļoti slikta kultūras un vispār politika. Taču ministrei piemīt spējas piešķirt lēta skandāla pieskaņu teju jebkam, ko dara. 

Jaunzemes-Grendes konflikts ar operas vadītāju ir tikai viens un skaļākais no virknes skandālu un pārpratumu, ko viņa pastāvīgi izraisījusi, būdama ministres amatā. Var pieminēt kaut vai tikai braucienu pie tautiešiem Austrālijā pērnā gada nogalē – svarīgu un vajadzīgu iniciatīvu, ko viņa pamanījās diskreditēt ar komandējuma kārtošanas niansēm, kuras radīja aizdomas par iespējamajiem interešu konfliktiem. Ministre izvēlējās jautājumu uzdevējiem citēt Koko Šaneli: «Domājiet par mani, ko gribat, es par jums nedomāju vispār.»

Jaunzeme-Grende acīmredzami nesaprot, ko nozīmē politiķa darbs. Īstais konflikts viņai ir nevis ar Žagaru, bet gan ar ministres amatu. Viņas situācija ne tuvu nav unikāla. Ļeņinam nebija taisnība, ka valsti varot vadīt katra ķēkša. Ne katrs var darīt jebkuru darbu, ne katrs var būt politiķis un ne jebkurš politiķis var būt jebkurā politiskā amatā. 

Diemžēl Latvijā arvien ir iespējams kļūt par ministru bez jebkādas iepriekšējās politiskās darbības pieredzes. Diemžēl pašreizējā Ministru prezidenta Valda Dombrovska vadības stils ir atstāt lemšanu par ministriju darbu un vadību koalīcijas partiju ziņā. Diemžēl apvienībai VL–TB/LNNK, kurai Jaunzeme-Grende neilgi pirms tapšanas par ministri pievienojās, piederība partijai ir galvenais politiskas rīcības «pareizuma» kritērijs. Un viņa centīgi ievēro spēles noteikumus. 

Skaidrodama, kāpēc nolēmusi stāties partijā, bijusī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētāja Jaunzeme-Grende 2011.gada jūnijā paziņoja, ka negribot samierināties ar dzīvošanu oligarhu kontrolētā Latvijā (tas bija pirms tautas nobalsošanas par Saeimas atlaišanu) un viņai arī neesot pieņemami, ka nodokļu maksātāju naudu «esošā politiskā sistēma konsekventi izšķiež savējiem». Kļuvusi par ministri, viņa konsekventi nostiprināja «sistēmu», pieņemdama darbā par sava biroja vadītāju partijas līdera Imanta Parādnieka māti, bet par padomnieci – VL ideologa Jāņa Iesalnieka sievu. Un partija stāv kā mūris par savu ministri.

Ministrei par labu jāteic, ka viņa laikam nav bijusi īpaši sekmīga vietējās politikas virtuves ciniķu skolniece. Par viņas iekšējo diskomfortu amatā varbūt liecina arī nesen paziņotais, ka nākamgad Saeimas vēlēšanās viņa nekandidēšot un atkārtoti uz ministres amatu nepretendēšot. Izskatās atkal pēc «atliktas demisijas» – kā nupat vides ministram Edmundam Sprūdžam, tikai ar vēl garāku termiņu. Tieši tāpat kā Sprūdžam, Jaunzemei-Grendei var ieteikt neatlikt uz rītdienu to, kas jādara šodien.

Komentārs 140 zīmēs

Eirāzijas integrācija. Hokeja komandas Dinamo īpašnieki nopirkuši arī Arēnu Rīga. Tak jau arī VIP ložu, kurā labprāt gozējas Latvijas politiķi.

Neticami – Maskavas mēra vēlēšanās Navaļnijs piedalījās un pat ieguva 27% balsu! Varbūt Kremlim tieši šādi oponentu panākumi varētu būt pa prātam?  

Sīrijas diktators Asads piekritis nodot savus ķīmiskos ieročus Krievijas, piedodiet, «starptautiskā uzraudzībā». Tātad nosacījumus varētu apspriest gadiem ilgi.

Pašu rokās

Posted on septembris 11, 2013 by - Redaktores sleja

 

Omulīgs, ar sevi apmierināts un gatavs pamācīt citus, kā dzīvot. Šāds īpašību savienojums var būt ārkārtīgi kaitinošs, taču ne dalailamā. Ļaudis daudzās valstīs gatavi klausīties viņa padomus, kaut arī viņš nepasaka neko tādu, ko bērnībā katram nebūtu mācījusi gādīga mamma. Ka ir jāmīl cilvēki un jāpiedod viņiem. Kaut gan es pārspīlēju – nav visas mammas to teikušas, un nav visi bērni sadzirdējuši. Piemēram, mana mamma nekad nav teikusi, ka dusmas kaitē prātam. Tāpēc labi, ka dalailama klusi nesēž Daramsalā, bet apbraukā pasauli, aizpildot mammu atstātos audzināšanas robus.

Skanēs dīvaini, bet, rediģējot šā numura tekstus, pēkšņi saskatīju līdzību starp mūsu prezidentu un dalailamu. Arī prezidents ir visai omulīgs, apmierināts un gatavs mācīt. Tiesa, viņš retāk smejas un bieži tiek pārprasts. Taču svarīgā vēsts, ko šonedēļ Arēnā Rīga atstāja dalailama – nākotne ir pašu rokās, jo to veido šodienas darbi -, ir tā pati, ko intervijā mums saka Andris Bērziņš. Turklāt viņš ir gatavs uzņemties vainu par to, ka ne vienmēr spēj šo vēsti pateikt vienkārši un skaidri. Tad nu baudiet vēsturisko dalailamas un Valsts prezidenta tikšanos, kas šonedēļ notiek nevis dzīvē, bet Ir lappusēs.

Radars pasaulē

Posted on septembris 4, 2013 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Sīrijas prezidents Bašars al Asads pagājušajā mēnesī uzbrukumā Damaskas pievārtē ir pielietojis ķīmiskos ieročus. Par to ir pārliecināts gan NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens, gan ASV valsts sekretārs Džons Kerijs, kurš min «neapstrīdamus pierādījumus» par zarīna gāzes izmantošanu. ASV prezidents Baraks Obama jau oficiāli lūdzis Kongresu apstiprināt militāru uzbrukumu Sīrijai. Rasmusens paziņojis, ka NATO Damaskai neuzbruks, ja nu vienīgi aliansei būs nepieciešams aizstāvēt Turciju. Savukārt Asads intervijā franču Le Figaro izteicis brīdinājumu – Rietumvalstu trieciens pret Sīriju var izraisīt «reģionālu karu» Tuvo Austrumu «pulvermucā».

No amata gāztajam Ēģiptes prezidentam Muhamedam Mursi būs jāstājas tiesas priekšā par «musināšanu uz slepkavībām». Par to vēstīja valsts televīzija, gan neminot, kad eksprezidenta tiesas process sāksies. Apsūdzībās par «musināšanu uz slepkavībām un vardarbību» Mursi tiesas priekšā būs jāstājas kopā ar vēl 14 aizdomās turamajiem. Apsūdzības saistītas ar 2012.gada decembri, kad pie prezidenta pils starp Mursi atbalstītājiem un pretiniekiem izcēlās vardarbīgas sadursmes. 

Krievijas Ārlietu ministrija ieteikusi tiem savas valsts pilsoņiem, kuriem ir pamatotas aizdomas, ka ASV varas iestādēm pret viņiem varētu būt pretenzijas, nedoties uz valstīm, kuras parakstījušas ar Vašingtonu līgumu par savstarpēju izdošanu. Kopumā šādus līgumus ASV noslēgušas ar vairāk nekā simts pasaules valstīm, tai skaitā ar Latviju un Lietuvu. Pēdējā laikā dažādās valstīs aizvien biežāk tiekot aizturēti Krievijas pilsoņi, kurus ASV varas iestādes lūdz izdot kriminālvajāšanai.

Vācijā sācies viens no pēdējiem nacistu kara noziedznieku tiesas procesiem – Hāgenē tiesas priekšā stājies 92 gadus vecais bijušais SS virsnieks Zīrts Bruinss. Viņš apsūdzēts par kāda nīderlandiešu pretestības kustības dalībnieka slepkavību, kas pastrādāta pirms 70 gadiem. Ja Bruinss tiks atzīts par vainīgu, viņam draud mūža ieslodzījums. 

Japānas valdība iepazīstinājusi ar 470 miljonu dolāru vērtu plānu radioaktīvā ūdens noplūžu novēršanai no avarējušās Fukušimas atomelektrostacijas (AES). Projekts paredz sasaldēt zemi zem AES un attīrīt toksisko ūdeni. Gruntsūdeņi no netālajiem kalniem plūst zem AES un sajaucas ar piesārņoto ūdeni, kas jau iesūcies augsnē. Šis ūdens pēc tam plūst uz Kluso okeānu. Zinātnieki vēlas ar caurulēm ievadīt zemē speciālu saldēšanas līdzekli, lai radītu «sasalušu sienu», kas mazinātu gruntsūdeņu pieplūdumu. 

74 gadu vecumā mūžībā aizgājis slavenais britu žurnālists un raidījumu vadītājs Deivids Frosts. Frosts starptautisku atpazīstamību guva pēc TV interviju sērijām ar bijušo ASV prezidentu Ričardu Niksonu. Niksons vairāk nekā divus gadus pēc savas atkāpšanās no amata 1974.gadā piekrita interviju sērijai, kurā eksprezidents publiski atvainojās amerikāņiem par bēdīgi slaveno Votergeitas skandālu. Frosta intervijas ar Niksonu pie TV ekrāniem pulcēja tam laikam rekordlielu auditoriju – 45 miljonus skatītāju.

Latviešu imigranta Edvarda Liedskalniņa Floridā uzbūvētā Koraļļu pils iekļauta starp televīzijas kanāla CNN novērtētajām septiņām iespaidīgākajām pilīm ASV. Kompleksu veido koraļļu kaļķakmens megalīti, kuri katrs sver vairākas tonnas. Koraļļu pili Edvards Liedskalniņš cēla no 1923.gada līdz pat savai nāvei 1951.gadā Floridasitijā kā veltījumu dzimtenē palikušajai līgavai Hermīnei Lūsis.

Eiropas lielākā bibliotēka atvērta Birmingemā Lielbritānijā. Tās platība ir 35 tūkstoši kvadrātmetru, celtniecība izmaksājusi 290 miljonus dolāru. Caurspīdīgo fasādi ietver alumīnija «bruņukrekls», kas rada asociācijas ar pilsētas industriālo pagātni. Ēku projektējis nīderlandiešu birojs Mecanoo.

Radars Latvijā

Posted on septembris 4, 2013 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Jauno mācību gadu sākuši par pusprocentu jeb 1000 skolēniem mazāk nekā iepriekšējā gadā. 2012./2013.mācību gadā skolēnu skaits bija 200 706, savukārt šogad, pēc Izglītības ministrijas aplēsēm, tas varētu noslīdēt zem 200 000. Pirmklasnieku šogad ir ap 20 tūkstošiem, bet slēgta tikai viena skola – Ciblas novada Zvirgzdenes pagastā esošā Cirmas pamatskola. Iepriekšējā mācību gadā Cirmas pamatskolu apmeklēja 31 skolēns.

Triju Baltijas valstu prezidentu tikšanās ar ASV prezidentu Baraku Obamu un viceprezidentu Džo Baidenu augusta beigās bija pievērsta pasaules mediju uzmanība, jo norisinājās Sīrijas notikumu satraucošajā gaisotnē. Tikšanās nozīmi daži politikas vērotāji skaidro ar Obamas vēlmi izveidot plašāku Baltijas jūras reģiona valstu aliansi pret Krieviju un pārliecinošām drošības garantijām. Kopīgajā ASV un Baltijas valstu prezidentu paziņojumā teikts – gatavojoties nākotnes izaicinājumiem, ir apziņa, ka ASV sadarbībai ar Baltijas valstīm, Baltijas valstu savstarpējai sadarbībai ar citiem reģionālajiem partneriem, piemēram, Ziemeļvalstīm, kā arī sadarbības centieniem transatlantiskajos un starptautiskajos forumos būs izšķirīga nozīme kopīgo panākumu nodrošināšanā.

Valdis Dombrovskis ir visilgāk Ministru prezidenta amatā nostrādājušais premjers pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kā arī kļuvis par ilgāko demokrātiskā ceļā ievēlēto premjeru Latvijas valsts vēsturē. 30.augustā apritēja 1633 dienas, kopš viņš izraudzīts par valdības vadītāju. Iepriekšējais rekordists šajā ziņā bija Ivars Godmanis, kurš laikā no 1990.gada 7.maija līdz 1993.gada 3.augustam un, vadot valdību no 2007.gada 20.decembra līdz 2009.gada 12.martam, amatā bija 1632 dienas. Tiesa, Igaunijas premjers Andruss Ansips Dombrovski apsteidz par 1430 dienām.

Operas žanra cienīgas kaislības raisījis kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes (NA) lēmums piekāpties Latvijas Nacionālās operas (LNO) arodbiedrības prasībai jaunajā LNO valdē neiekļaut līdzšinējo Operas vadītāju Andreju Žagaru. Komponists un LNO direktora padomnieks muzikālajos jautājumos Arturs Maskats, kuram piedāvāts kļūt par operas valdes priekšsēdētāju, publiski paziņojis par atteikšanos no šā amata. Savukārt Žagars atteicies no piedāvātā padomnieka amata. Ministre negrasās mainīt savu lēmumu.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs (RP) no 1.decembra nolēmis pamest amatu. Reformu partijai pagaidām nav cita oficiāla kandidāta šim amatam. Sprūdžs šādu lēmumu pieņēmis, jo savu turpmāko profesionālo darbību nesaista ar politiku.

Šveices Alpos gājuši bojā divi Latvijas alpīnisti Māris Dauškans un Edgars Jakimovs. Traģiskais negadījums noticis, kad alpīnisti kāpuši Šveices alpu kalnu Aržentjēras (Aiguille d’Argentière) smailē. Notikuma apstākļus noskaidro Šveices policija.

Augustā Latvijā novērota jauna spāru suga, kurai nosaukums latviešu valodā gan vēl nav piemērots, taču atbilstoši zinātniskajam nosaukumam un spāres izskatam to var dēvēt par zaļo zaigspāri. Dabas pētnieks Uģis Piterāns augusta sākumā Ķengaragā novērojis un fiksējis spāri Chalcolestes viridis. Zaļā zaigspāre, kurai citi alternatīvi nosaukumu varianti varētu būt lielā zaigspāre vai krūmu zaigspāre, ir 61.konstatētā spāru sugu Latvijā. Tā ir plaši izplatīta Centrālajā un Rietumeiropā. Tuvākās atradnes Latvijai līdz šim bijušas Lietuvā un Baltkrievijā. 

Sīrijas ķīmija

Posted on septembris 4, 2013 by - Pasaulē

Amerikāņi uz īsu brīdi atlikuši tūlītēju Sīrijas režīma sodīšanu par 21.augustā notikušo ķīmisko uzbrukumu. Vašingtona ir pārliecināta, ka tā sarīkošanā vainojams diktators Bašars al Asads. Tieši tā liek domāt arī liecības no traģēdijas vietas

Kopš sacelšanās sākuma Sīrijā ir pagājuši divarpus gadi, un tagad Damaska ir kļuvusi par dīvaini tukšu pilsētu. Pagājušajā piektdienā ielas bija kā izslaucītas gan Babtumas rajonā galvaspilsētas austrumos, gan Mezes rajonā rietumos – tos abus joprojām kontrolē valdības spēki, un tajos aizvien ir elektrība, ūdensapgāde un darbojas telefonsakari.

Todien galvaspilsēta gatavojās ļaunākajam. Dienu iepriekš dažu stundu laikā robežu uz Libānu šķērsoja vairāk nekā 10 000 bēgļu. Liela daļa no tiem bija valsts armijas kareivju ģimenes. Gandrīz pilnīgi tukša bija arī Sīrijas izlūkdienesta galvenā ēkā. Virsnieki un ģenerāļi, kuru vairākums nāk no prezidenta Bašara al Asada pārstāvētās alavītu sektas, bija devušies uz ostas pilsētu Tartūsu un tās apkaimi.

Pilnībā evakuēts bija arī Kasiuna kalns, no kura labi pārskatāma gandrīz visa tā pakājē gulošā Damaska un kuru līdz šim izmantoja 4.armijas divīzija, lai apšaudītu nemiernieku pozīcijas galvaspilsētas nomalēs. Daļa armijas munīcijas tika savesta Nacionālajā muzejā, kas savukārt pārcēlis savu kolekciju uz centrālas bankas pagrabiem. Jau iepriekšējā trešdienā no starptautiskās lidostas pazuda tanki – tie esot pārdislocēti uz apkārtējiem ciemiem.

Līdzīga «izgaišana» tika novērota arī valsts trešajā lielākajā pilsētā Homsā, kur iedzīvotāji no režīmam lojālajiem rajoniem devās kalnos. Uz vietas bija palikuši tikai bēdīgi slavenie Asadam uzticamie un brutālie kaujinieki jeb shabiha, kas parasti ģērbjas civildrēbēs. «Tagad shabiha izlaupa cilvēku atstātos dzīvokļus,» apgalvo kāds Homsas iedzīvotājs, kas nolēmis palikt uz vietas. Evakuēšanās noritējusi mierīgi, lai gan bijusi jūtama panikas dvesma. Šķiet, ka Asada režīma varēšanu tagad sāk apšaubīt pat visuzticamākie pilsoņi. No otras puses, protams, viņi baidās no Rietumu militārā pārspēka un iespējas, ka drīz varu varētu pārņemt tie, kurus režīms sauc par teroristiem un salašņām.

«Sarkanā līnija»

Pagājušajā nedēļā šķita, ka viens no zvēriskākajiem uzbrukumiem Arābu pavasara konfliktā beidzot pieliks punktu diktatora klanam. Saskaņā ar ASV valdības ziņojumu 21.augusta naktī ķīmiskajā uzbrukumā Damaskas piepilsētā tika nogalināti vismaz 1429 cilvēki, no tiem 426 bērni. Izmantojot ķīmiskos ieročus, tika pārkāpta «sarkanā līnija», ko pirms dažiem mēnešiem noteica ASV prezidents Baraks Obama. Taču pēc nedēļu ilgas zobenu vicināšanas Obama pieņēma lēmumu, kuru neesot gaidījuši pat viņa galvenie padomnieki nacionālās drošības jautājumos – ASV prezidents pagājušās piektdienas vakarā nolēma prasīt Kongresa atļauju militāra trieciena īstenošanai.

Jau pēc dažām stundām Sīrijas armijas elites vienības atgriezās Kasiuna kalnā un atsāka nemierinieku pozīciju apšaudīšanu. Sīrijas līderis Asads triumfāli paziņoja, ka viņa valsts «ir spējīga atvairīt ārēju agresiju». Viņa sirreālais propagandas kanāls Dunya TV pat paziņoja, ka pirmie divi amerikāņu karakuģi, kas bija ieņēmuši pozīcijas pie Sīrijas krastiem, esot aizbēguši prom, jo baidījušies no sīriešu atriebības.

Nav noslēpums, ka ASV politiskajai elitei īpaši neinteresē režīma gāšana Sīrijā. Amerikāņi baidās iekulties jaunā asiņainā un bezcerīgā konfliktā. Taču viņi vēlas demonstrēt Asada sabiedrotajai Irānai, ka jebkuri Vašingtonas brīdinājumi ir nopietni un tas attiecas arī uz irāņu pretrunīgo kodolprogrammu.

Pagājušajā svētdienā ASV valsts sekretārs Džons Kerijs izteicās, ka Kongress, viņaprāt, «nepagriezīs muguru mūsu valstiskajām interesēm» un «palīdzēs nodrošināt ķīmisko ieroču lietošanas aizliegumu». Tajā pašā laikā vairāki kongresmeņi ir izteikuši šaubas, vai Obama saņems uzbrukuma atļauju.

Viens gan ir skaidrs – ziņojums par to, ka Asada režīms lietojis ķīmiskos ieročus, ir «viens no nozīmīgākajiem ASV izlūkdienestu pēdējās desmitgades dokumentiem», uzskata Entonijs Kordesmans no Vašingtonas Stratēģisko un starptautisko pētījumu centra. Tagad uz kārts esot likts viss amerikāņu ārlietu politikas prestižs.

Kā zināms, ticību Vašingtonas teiktajam pamatīgi iedragāja iebrukums Irākā 2003.gadā, tur valdošo Sadama Huseina režīmu vainojot masu iznīcināšanas ieroču slēpšanā. ASV izlūkdienestu savākto informāciju toreizējais valsts sekretārs Kolins Pauels pompozi demonstrēja ANO Drošības padomes sēdē. Un vēlāk izrādījās, ka nekas no tā nav taisnība. «Irākas kampaņa līdz pat šai dienai ir viena no mūsu valsts nesadzijušajām brūcēm,» saka kāds pieredzējis amerikāņu diplomāts, kas nevēlas publiskot savu vārdu.

Tagad amerikāņi atkal norāda uz masu iznīcināšanas ieročiem, un informācija atkal tiek balstīta uz izlūkdienestu savāktajām ziņām. Jauno faktu publiskošana atkal uzticēta valsts sekretāram. «Ņemot vērā Irākas pieredzi, izlūkdienesti tagad ir rīkojušies ļoti piesardzīgi,» teica Džons Kerijs. «Mēs negribam vēlreiz piedzīvot to pašu.» Politiķis piebilda, ka «vēsture skarbi tiesās ASV, ja mēs pievērsim acis uz diktatora kaprīzēm lietot masu iznīcināšanas ieročus».

Arī šoreiz publiskotajos pierādījumos nav tādu faktu, ar kuriem «varētu iet uz tiesu». Tā drīzāk ir pierādījumu ķēde, kas sākās 18.augustā, tas ir, trīs dienas pirms indīgās gāzes lietošanas. Tā bija svētdiena, un Adras militārajā bāzē pie Damaskas tika novērota sakāpināta rosība. Līdz pat 21.augusta rīta stundām lietošanai tika sagatavota zarīna gāze. Valsts armijas kareivjiem tika izdalītas gāzmaskas. Šie fakti nāk no personām, kas strādā bāzē un slepus piegādā informāciju ārvalstu spiegiem.

Indīgās gāzes krājumi

Kerijs demonstrēja amerikāņu izveidotu karti ar 12 Damaskas piepilsētu rajoniem, kurus pašlaik kontrolē opozīcijas spēki. Pēc tam viņš parādīja no satelītiem uzņemtas fotogrāfijas, kurās redzamas gan raķešu izšaušanas, gan eksplodēšanas vietas. Nav šaubu, ka ķīmisko ieroču palaišana notikusi no režīma kontrolētiem rajoniem, savukārt mērķi ir opozīcijas teritorija. Protams, neviens nevar precīzi pateikt, vai par apšaudi bija informēta Asada režīma elite. Vienīgais pierādījums ir pārtverta telefonsaruna, kurā kāda valdības amatpersona runā par indīgās gāzes radītajām sekām.

Arī citu Rietumu valstu valdību eksperti norāda, ka Sīrijas režīms ir vienīgā vara reģionā, kuras rīcībā ir gan indīgās gāzes krājumi, gan to palaišanai nepieciešamās raķešu iekārtas. Viņi šaubās par nemiernieku prasmi sagatavot gāzi uzbrukumam un pareizi izmantot tehniku. Vēl vairāk – neilgi pirms ķīmiskā uzbrukuma nemiernieki bija sākuši lielu vienību mobilizēšanu iebrukumam Damaskā. Dažas dumpinieku vienības jau bija iefiltrējušās pilsētas centrā, un, visticamāk, režīms ķērās pie izmisīgas savu pozīciju aizstāvēšanas.

Tiek lēsts, ka Sīrijas armijai ir 1000 tonnu militāriem mērķiem paredzētu ķīmisko vielu. Pirmsākumos šī munīcija tika gatavota varbūtēja Izraēlas trieciena atvairīšanai vai vienkāršai iebiedēšanai. Ķīmisko galviņu palaišanai bija paredzētas Scud raķetes, kas nav piemērotas precīziem trāpījumiem.

Pēdējā laikā Sīrijas ķīmisko ieroču eks-perti esot strādājuši, lai radītu alternatīvas. Jau pērn septembrī Der Spiegel ziņoja, ka Sīrijas armija izmēģina jaunas ķīmisko kaujasgalviņu palaišanas sistēmas – saskaņā ar vairāku savā starpā nesaistītu avotu teikto pērn augustā izmēģinājumu poligonā Diraiham tuksnesī tika veikta piecu vai sešu tukšu jauno kaujasgalviņu detonēšana. Izmēģinājumu esot novērojuši arī virsnieki no Irānas, kas tur ieradušies ar helikopteriem.

«Šaujiet uz viņiem!»

Šāgada 21.augusta rītā salīdzinoši nelielas raķetes sāka krist Damaskas austrumu piepilsētās. Tas ir nofilmēts vairākos video. Viens ieraksts tapis arī valdības kontrolē esošajā dienvidrietumu piepilsētā Darajā. Redzams, kā militārajā lidlaukā no kravas mašīnām tiek izkrautas raķetes un uzstādītas uz palaišanas platformām. Austrāliešu militārais eksperts Niks Jenzens-Džonss apgalvo, ka tās izskatās pēc Irānā ražotajām Falaq-2 raķetēm.

Pagaidām neatbildēts ir jautājums, kas pavēlēja lietot ķīmiskos ieročus. Vai pats prezidents Asads vai viņam tuvas amatpersonas? Vai varbūt lauka komandieri, kas saskaņā ar noklausītām tālruņu sarunām jau pirms vairākiem mēnešiem mudināja izmantot indīgo gāzi.

ANO amatpersona, kas nevēlas atklāt savu vārdu, apgalvo, ka ANO ekspertu ziņojumā ir minēts viens visticamākais zvērīgā uzbrukuma iniciators. Tas ir prezidenta jaunākais brālis Māhers al Asads. Viņš vada divas režīma elites vienības – Republikas gvardi un Sīrijas armijas 4.bruņoto divīziju. 2008.gadā viņš «izcēlās», apspiežot dumpi vienā no cietumiem, vienkārši pavēlot šaut uz ieslodzītajiem.

Tiesa, pēdējo divu gadu laikā izšķirīgus lēmumus pieņēmuši vēl divi vīri – gaisa spēku izlūkdienesta vadītājs Džamils Hasans un viņa vietnieks Hafezs Maklūfs, kas, starp citu, ir prezidenta brālēns.

Hasanam ir nežēlīga armijnieka slava. Viņa birojā uz sienas ir milzīgs monitors, kas sadalīts 14 daļās. Viņš var pievilkt tuvāk un labāk izpētīt attēlus, kas pienāk no dažādām novērošanas kamerām, un pēc tam dot pavēles, kā rīkoties tālāk. Gaisa spēku pulkvedis Izmails Ajubs, kas tika izsaukts pie Hasana 2011.gada beigās, stāsta, ko redzējis Hasana kabinetā. «Kameras translēja video no dažādām vietām. Viņš paskatījās uz mani, tad atkal uz monitoru un sāka kliegt: «Šaujiet uz viņiem!» Tas bija pilnīgi nereāls skats.» Vairāki citi sīrieši, kam ir sakari režīma kodolā, stāsta, ka Hasans noteikti būtu spējīgs dot pavēli masu slaktiņam.

No otras puses, tagad pat nav vairs tik svarīgi, kurš no Sīrijas vadītājiem deva pavēli. Skaidrs ir tas, ka šai personai vai personām, visticamāk, bija bažas par režīma aizsardzības līniju sabrukumu. Bailes pieņēmās spēkā jau vairākas pēdējās nedēļas – Asadam lojālās kaujinieku vienības uz savu roku bija pametušas vairākus prezidentam lojālo alavītu apdzīvotos ciemus. Regulārās armijas rindās noskaņojums kļūstot arvien drūmāks, jo kritušo skaits aug, bet pārliecinošu uzvaru nav. Baumoja, ka nemiernieki gatavojas jaunam triecienam. 

Pagrieziena punkts

Interesants video nesen tika nofilmēts no Damaskas netālajā Harastā. Nemiernieki trāpīja kādam armijas tankam, un, kad tas sāka degt, no tā izlēca un projām metās divi civildrēbēs gērbušies vīrieši. Tas mudina domāt, ka robus armijas rindās sāk aizpildīt shabiha kaujinieki.

Šis video nesaskan ar apgalvojumiem, ka režīma militārās pozīcijas pēdējā laikā esot uzlabojušās. Šādu teoriju izsaka daži ārzemju militārie eksperti, kopš vasaras sākumā Sīrijas armijai izdevās no nemierniekiem atkarot nelielo Kusairas pilsētu. Asada armijai tur palīdzēja vairāk nekā tūkstoš kaujinieku no Libānas šiītu militārā grupējuma Hezbollah.

Drīz pēc tam novērotāji lēsa, ka režīms atguvis kontroli arī Homsā, kas tagad ir pārvērtusies par gruvešu pilsētu. Asads un Hezbollah arī paziņoja, ka viņu nākamais stratēģiskais mērķis ir Alepo, kas ir Sīrijas biznesa centrs. Šī pilsēta ar diviem miljoniem cilvēku pēdējos divus gadus principā ir pārdalīta uz pusēm, kur vienā pusē nostiprinājušies nemiernieki, bet otrā – Asada armija.

Tomēr pagrieziena punkts par labu režīmam var izrādīties iluzors. Jo karš turpinās tieši tāpat kā vairākus pēdējos mēnešus – cīņas notiek par katru rajonu, par katru kalnu. Mazu uzvaru ik pa laikam paziņo viena puse, bet pēc tam otra.

Piemēram, jūlijā nemiernieki pārņēma nelielo Hān el Asalas pilsētu, kas atrodas starp Alepo un Hamu, un augusta sākumā iekaroja tai tuvumā esošo militāro lidlauku. Augusta vidū nemiernieki sagrāba stratēģiski svarīgo Hanāsiras pilsētu uz dienvidiem no Alepo, tādā veidā nogriežot pēdējo valsts armijas piegāžu koridoru savām vienībām, kas tagad Alepo atrodas ielenkumā.

No malas tas, iespējams, atgādina nenozīmīgas kustības ar maziem triecieniem vai nelielu atkāpšanos. Tomēr šīs vietas, kuru nosaukumi parastam Rietumu pilsonim neko neizsaka, demonstrē, ka nemiernieki lēnām, bet pakāpeniski samazina to teritoriju, kuru kontrolē režīms.

Galu galā – ja Asada armija gūst virsroku jau kopš jūnija, kā apgalvo daži novērotāji, kāpēc tad tai vajadzētu ķerties pie tik izmisīga soļa kā ķīmisko ieroču lietošana?

Nemiernieku rokās

Piepilsētās uz ziemeļaustrumiem no galvaspilsētas Damaskas Asada spēki kontrolē vairs tikai dažas saliņas, lai nezaudētu arī tās, armijai ir nepieciešami lidlauki. Lai gan tikai nelielu skaitu gaisa spēku bāžu pilnībā ir sagrābuši nemiernieki, vairākas citas ir kļuvušas gandrīz neizmantojamas. Piemēram, lidlauks Nairabā uz austrumiem no Alepo ir nemiernieku ielenkumā, un tie ar pretgaisa ieročiem spēj notriekt helikopterus un iznīcinātājus pacelšanās vai nosēšanās laikā. Vairāki gaisa spēku komandieri, kas nesen pārbēguši nemiernieku pusē, apalvo, ka režīms kontrolē vairs tikai septiņus vai astoņus no 26 lidlaukiem, kas izsēti pa visu valsti.

Nav šaubu, ka bez atbalsta no gaisa tās armijas vienības, kas dažādās vietās nonākušas nemiernieku ielenkumā, sāks kapitulēt cita pēc citas. Kaut vai tāpēc vien, ka viņiem beidzas pārtikas krājumi. Kad šāgada janvārī saņēma gūstā kādu režīma kājnieku vienību Alepo, nebija iespējams nekavējoties nopratināt nevienu no 70 kareivjiem. «Vispirms viņi stundu ēda bez mitas, bet nākamās 24 stundas gulēja. Viņi bija pārguruši,» atceras gaisa spēku pulkvedis Hasans Hamada, kas pārbēdzis nemiernieku pusē.

Tiek uzskatīts, ka bez lidlaukiem Asads būtu spējīgs noturēties tikai Damaskas centrā un alavītu drošajās patvēruma vietās kalnos. Taču iespējams, ka arī tas vairs nebūt nav tik droši, un režīms sācis spert šokējošus izmisuma soļus.

Jaunās asinis

Posted on septembris 4, 2013 by - Tēma

Viņiem ir iespēja būt pārmaiņu aģentiem un vitamīniem pagurušajā izglītības sistēmā. Taču daudzi jaunie pedagogi skolai met līkumu. Uzmeklējot vienu pedagogu kursu, kas pirms trim gadiem saņēma diplomus, Ir pārliecinājās – profesijā tagad strādā mazāk par pusi. Kas un cik labi mācīs bērnus pēc 10 gadiem, kad skolās būs jānomaina gandrīz puse skolotāju?

Angļu valodas skolotāju Gunti Zenfu var saērcināt tie, kas viņa profesionālos panākumus izskaidro gluži vai ar pārmetumu: «Tev jau viss sanāk, jo esi jauns…» Guntis tic, ka arī 70 gados būs labs pedagogs. Vecums nav izšķirošais, ja vien piemīt diagnoze «skolotājs». Tāds cilvēks domās ir skolā arī pēc darba dienas beigām un vēl pirms iemigšanas prāto, «kā rīt astotajai klasei «iegriezīšu» kārtīgu kontroldarbu». Pats galvenais – viņam patīk savs darbs. Guntis ir viens no «saslimušajiem», bet pēc pieciem gadiem skolotāja darbā Latvijā viņš ir aizbraucis «slimot» uz Lielbritāniju. Latvijā kļuva par šauru – vairs neredzēja, kur augt skolotāja profesijā, arī iespējas izglītoties maģistrantūrā un doktorantūrā Lielbritānijā esot labākas.

Pirms trim gadiem Latvijas Universitātes (LU) angļu valodas skolotāja programmu pabeidza 19 Gunta kādreizējie kursabiedri. Kā noskaidroju, veidojot šo rakstu, tagad skolā strādā deviņi. Daži skolotāja darbu jau paspējuši pamest, citi devušies peļņā uz ārzemēm un neprognozē, vai atgriezīsies, vēl citi atzīst – strādā ar pedagoģiju nesaistītās, ienesīgākās jomās un par angļu valodas skolotājiem nekad nav plānojuši kļūt.

Tas, ka skolā strādā mazāk nekā puse no absolventiem, nav izņēmums. Tā ir tendence, saka LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāns Andris Grīnfelds. Pēdējos gados par skolotājiem kļūst tikai 30-40% šīs fakultātes absolventu.

Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas (RPIVA) un Liepājas Universitātes dati rāda lielāku izglītībā strādājošo absolventu proporciju. Dažās programmās, piemēram, pirmsskolas izglītība, tā ir īpaši augsta, bet stipri zemāka priekšmetos, kuru pārzināšana ļauj tikt pie labāk atalgota darba ārpus skolas. Tas attiecas arī uz valodām.

Tikmēr skolas pamazām noveco. Latvijā strādā vairāk nekā 22 tūkstoši skolotāju, un starp viņiem tikai pusotrs tūkstotis ir jaunāki par 30 gadiem – skolās strādājošu sešdesmitgadnieku ir krietni vairāk.

Pērn tikai 231 jaunais pedagogs ir sācis darbu. Vakanču skaits skolās pašlaik arī nav liels, un tāpēc Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji atzīst – īpaši piesaistīt jaunos skolotājus nav jēgas, jo viņiem nav kur iet. Taču gluži cita būs aina pēc gadiem desmit, kad «veco gvardi» vajadzēs strauji nomainīt un būs nepieciešami aptuveni 40% jaunu pedagogu.

Starptautiski eksperti ir vienisprātis –  izglītības kvalitātes atslēga ir labi skolotāji. Kā Latvija pie tādiem tiks, ja pašlaik valsts tērē naudu, mācot pedagogus, kas skolā negrib spert kāju?

Starta komplekts

Manis uzmeklētie LU pedagogu programmas absolventi, kuri palikuši skolā, ar darbu ir kopumā apmierināti un izklausās aizrautīgi. Bet – kāpēc skolā strādā mazākā daļa no kursa? Iemeslu daudz un katram savi, bet pārliecinoši dominē trīs – maza alga, nepietiekami radoša vide un vienkārši «sapratu, ka tas nav man».

Linards Kumskis, kuram ir vairākas nodarbošanās vienlaikus un skolā – maza slodze, secina, ka negribētu strādāt tikai par skolotāju. Darbs diezgan monotons, ātri iztukšo. Tikmēr pāris viņa bijušie kursabiedri nogroza galvu: ja skolotāja darbs patīk, var paciest arī lielu slodzi. Bet tiem, kam nepatīk, nav ko skolā meklēt.

Mārtiņš Rudzītis neslēpj, ka lēmums stāties pedagogos bijis impulsīvs un jau prakses laikā viņš sapratis, ka šī profesija viņam neder. Lienei Kukainei sanāca otrādi – sākot studijas, viņa neplānoja kļūt par skolotāju, bet prakses laikā saprata, ka to vēlas. Tiesa, pēc augstskolas Liene sāka strādāt tūrisma aģentūrā. Kāpēc ne skolā? «Man nepieciešama lielāka brīvība, izpausmes spējas, alternatīvākas pieejas. Jūtu, ka šī izglītības sistēma ierobežo,» Liene norāda uz iesūnojušo skolu vidi. Šoruden gan Liene ieviesīs pārmaiņas dzīvē – pienākumus tūrisma aģentūrā apvienos ar pusslodzes darbu skolā.

Ir ļoti svarīgi, kādā skolā nonāk jaunais skolotājs, atzīst arī programmas Iespējamā misija valdes locekle Zane Oliņa. Jaunie var augt progresīvās skolās, kuras vada spēcīgi līderi, kurās pedagogi sadarbojas un ir noteikti skaidri mērķi un darbības stratēģija. Ja tā nav, viņi ātri atbirst.

Pēc pašu jauno pedagogu atzinuma, galvenā problēma ir atbalsta trūkums, stāsta Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) pārstāvis Edgars Grigorjevs. Nereti jaunos ieved tukšā klasē un atstāj, lai kuļas, kā paši prot. Reizēm no pieredzējušajiem kolēģiem atbalsta vietā jāpiedzīvo intrigas.

Prasības pret jaunajiem skolotājiem ir augstas, tāpēc Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas prezidente Ineta Tamane uzsver: milzīga loma ir mentoriem, kas var sniegt padomu. Pateicoties Eiropas naudai, par mentoriem ir izmācījušies vairāk nekā 900 pedagogu. Taču nav zināms, cik no viņiem reāli pilda mentora pienākumus – arodbiedrības pārstāvji atgādina, ka finansējums par šo papildu darbu nav paredzēts. 

Atšķirīga situācija ir Igaunijā – jau kopš 2004.gada darbojas nacionāla programma, kuras mērķis ir palīdzēt jaunajiem skolotājiem pirmajā darba gadā. Programmas vaļi ir tieši mentori, kopumā šīm aktivitātēm valsts gadā atvēl 191 tūkstoti eiro, stāsta Izglītības ministrijas pārstāve Vilja Saluvēra.

Taču ne mazāk biedējošas par atbalsta trūkumu Latvijā ir knapās algas. To apmērs dažādās Latvijas skolās gan atšķiras, jo ir atkarīgs no pašvaldību rocības un skolēnu skaita, bet skolotājiem ar mazu darba stāžu zemākā iespējamā alga par vienu slodzi (21 mācību stunda nedēļā) ir 270 latu.

«Pēc LU pabeigšanas sapratu, ka Latvijā par skolotāju strādāt un pelnīt grašus neesmu vēl gatava,» saka Inga Beizaka no manis aptaujātā pedagogu kursa. Līdzīgi saka arī citi. «Kaut kādu sociālo slāni mēs ieņemam. Jāsaprot, ka ar jaunāko mersedesu mēs nekad nebrauksim. Bet – vai tā ir laime?» domīgi skolotāju algu problēmu komentē Linards Kumskis. Vienīgi Guntis Zenfs gatavs teikt, ka pelnīja labi. Tiesa, viņa darba slodze bija nevis liela, bet milzīga – mēdzis strādāt arī 12 stundas dienā un faktiski bez brīvdienām, jo papildus darbam skolā sniedza arī privātstundas un strādāja valodu skolā.

Valdība ir atbalstījusi pedagogu motivācijas programmu, kas paredz līdz 2016.gadam ieviest jaunu atalgojuma sistēmu – ne tikai palielināt algas, bet arī mainīt to aprēķina principus. Tomēr nav vienprātības, vai tā palīdzēs piesaistīt skolām jauniešus. Arodbiedrība ir kritiska: «Motivācijas programmā par jaunajiem ir viens vārds.» Savukārt Evija Papule no Izglītības un zinātnes ministrijas uzskata: programma parādīs profesiju kā labāk atalgotu un noteiktāku nekā pašlaik, kad mācībspēkiem jāuzņemas dažādi darbi, lai «sakasītu» pieņemamu algu.

Galu galā, paši jaunie pedagogi atzīst – svaigu asiņu piesaistei skolās nepieciešams vesels «starta komplekts», kurā bez atalgojuma ietilptu arī citas nacionāla un reģionāla līmeņa sastāvdaļas, piemēram, papildu atalgojums prakšu vadītājiem un mentoriem, arī metodiskais atbalsts, stāsta LIZDA.

Iepriekšējais nozares ministrs Roberts Ķīlis rosināja kombinēt «burkānu» un «pātagu» – ja budžeta grupas students pēc absolvēšanas kādu noteiktu laiku neatstrādā profesijā, viņam valsts ieguldītā nauda būtu jāatmaksā. «To var darīt. Es neuzskatu, ka tas būtu kaut kas ļoti slikts,» piekrīt arī LU pedagogu dekāns Grīnfelds, piebilstot, ka valsts šādus nosacījumus varētu attiecināt tikai uz ceturtdaļu fakultātes studentu, jo pārējie mācās maksas grupā. Taču šai idejai nu trūkst politiska atbalsta, jo skeptisks par to ir Ķīļa pēcnācējs Vjačeslavs Dombrovskis.

Otrā iespēja

LU pedagoģijas bakalauros šogad uzņemti 185 studenti, un konkurss bija vidēji seši cilvēki uz budžeta vietu. Angļu valodas skolotājiem lielākais – 14 uz vietu. Taču pedagogus sagatavo kopumā astoņās augstskolās, turklāt sešas no tām piedāvā arī doktorantūras studijas. Pērn par budžeta naudu pedagoģijas programmās studēja 2402 cilvēki. 

Programmu sadrumstalotība ir kā nūja ar diviem galiem. No vienas puses, reģionālās augstskolas sekmē novadu attīstību, no otras, kvalitātei kaitē resursu – gan naudas, gan profesionālu mācībspēku – trūkums. Turklāt stāsts nav tikai par reģioniem. Piemēram, LU pedagogi un RPIVA atrodas tik tuvu, ka no vienas uz otru var aiziet kājām. LU dekāns Grīnfelds gan uzsver, ka abās augstskolās programmas nemaz īpaši nepārklājoties, to drīzāk var teikt par pirmsskolas un sākumskolas pedagogu mācībām. Augstskolas domājot par sadarbību, arī «kopēju programmu veidošana nav neiespējama».

Tikmēr ministrija mudina augstskolas ķerties pie mājasdarba –  izglītības programmām jākļūst modernākām un daudzveidīgākām, lai sagatavotos lielajam pedagogu pieprasījumam nākotnē. Tas nozīmē arī īsāku pedagoģijas programmu piedāvāšanu tiem, kas jau ieguvuši augstāko izglītību kādā nozarē un grib kļūt par skolotājiem – piemēram, ja diplomēts inženieris vēlas kļūt par skolotāju, viņam jāļauj pedagoģijas smalkumus apgūt ātrāk nekā tiem, kas augstskolā nonākuši tikko pēc vidusskolas. 

Šādām «otrās karjeras iespēju programmām» speciālisti piešķir lielu nozīmi. Tās palīdzētu skolās nonākt tiem, kas ļoti labi pārzina priekšmetu un savā nozarē jau ir kaut ko sasnieguši. Turklāt dzīves jau rūdīti pedagogi skolā ienāk ar citu pieredzes bagāžu nekā tieši no augstskolas sola.

Taču galvenā lieta, kas būtu jāmaina – topošo skolotāju atlase. Te iedvesmojošs piemērs ir daudz slavētā Somija, kur uz pedagoģijas studiju vietām augstskolās ir liels konkurss, sacenšas paši labākie vidusskolu beidzēji un iestājpārbaudījumos augstskola var atlasīt tikai tos, kas ir spējīgāki un motivēti. No Helsinku Universitātes skolotāju izglītības departamenta vadītāja Jari Lavonena stāstītā Ir var secināt, ka šajā ziemeļvalstī ministrija rūpīgi skaitļo, cik skolotāju nākotnē vajadzēs, un uz šiem aprēķiniem balsta finansējuma piešķiršanu studiju vietām. Tieši šādu prognožu trūkumu arodbiedrības vadītāja Ingrīda Mikiško pārmet savas nozares ministrijai – rezultātā tiek «ražoti» skolotāji, kaut arī nav skaidrības par to, kas izglītības sistēmai tiešām vajadzīgs.

Arī studiju kvalitātes uzlabošanā vēl ir ko darīt – nesenajā studiju programmu izvērtējumā pedagoģijas programmas saņēma gana kritiskas piezīmes. Evija Papule rosina pārskatīt gan to, ko augstskolas pedagogiem māca, gan to, kā īstenot praksi, lai studenti jau pirmajos kursos nevis tikai vēro pedagoga darbu, bet reāli var izmēģināt savus spēkus profesijā. 

Taču Zane Oliņa no Iespējamās misijas atgādina – pārliecinošs vairākums pašreizējo skolotāju strādās vēl vismaz 20 gadus, tāpēc nevajag pārvērtēt augstskolu sagatavošanas programmas, drīzāk jāpievēršas pašreizējo skolotāju tālākizglītībai. Tajā pēdējos gados ieplūduši vairāk nekā 10 miljoni latu (pārsvarā ES fondu nauda), kuru iztērēšanas lietderību būtu nepieciešams kompetenti izvērtēt. Tieši no palīdzības pašreizējiem pedagogiem lielā mērā būs atkarīga arī tā vide, kurā nonāks jaunie.

 

Pirms trim gadiem viņi ieguva LU angļu valodas skolotāja diplomu*. Ko dara tagad?

Anda Bērziņa. Nevēlējās atbildēt un tikt pieminēta šajā rakstā. 

Ilvija Graumane-Koka. Audzina bērnu un vienu dienu nedēļā strādā par angļu valodas skolotāju Saulaines profesionālajā vidusskolā.

Ance Grava. Studē angļu valodu maģistrantūrā Dānijā un nenoraida iespēju kļūt par skolotāju, taču vēl nav sasniegusi tādu dāņu valodas zināšanu līmeni, lai varētu strādāt skolā. Turklāt, lai strādātu skolā Dānijā, viņai būtu jāapgūst vēl viens mācību priekšmets. Ance gan atzīst, ka pašlaik vairāk domājot par skolotājas darbu Latvijā, nevis Dānijā. 

Inga Beizaka. Atgriezusies Latvijā pēc studijām Dānijā, strādā par lietvedi privātā uzņēmumā un pasniedz deju fitnesa nodarbības. Kļūt par skolotāju ir Ingas aicinājums, bet par tik mazu algu, kādu pelna Latvijas skolotāji, viņa nav gatava strādāt.

Liene Pūcīte. Nevēlējās atbildēt un tikt pieminēta šajā rakstā.

Ļubova Čuviļova. Uz jautājumiem neatbildēja, bet viņas sniegtā informācija sociālajos medijos un kursabiedru teiktais liecina, ka viņa strādā par skolotāju Rīgas 40.vidusskolā.

Linards Kumskis. Strādā vairākus darbus – neliela slodze Krimuldas vidusskolā par angļu valodas skolotāju, pasniedz angļu valodu LU, ir arī projektu vadītājs Krimuldas novada domē un konsultē privātos uzņēmējus par publiskajiem iepirkumiem, vada tālākizglītības kursus angļu valodas skolotājiem.

Anna Radzihovska. Strādā Ķekavas sākumskolā par skolotāju un vēl dara pedagoģijai tuvu, taču ar angļu valodu nesaistītu darbu – ir sporta trenere un māca kapoeiru (brazīliešu cīņas mākslu, kas ietver arī dejas elementus).

Inguna Bināne. Strādā Rīgas Jāņa Poruka vidusskolā un studē doktorantūrā. Ingunai ir salīdzinoši liela slodze, vairāk nekā 30 mācību stundas nedēļā. Pati atzīst: «Tas ir daudz, bet man patīk tas, ko daru.»

Ance Bohāne. Dažādu apstākļu sakritības rezultātā bija iedzīvojusies Edinburgā, bet plāno atgriezties Latvijā un meklēt darbu kādā no Rīgas skolām.

Anastasija Filatova. Strādā kādā uzņēmumā telekomunikāciju nozarē.

Jelizaveta Tatarinova. Strādā divos darbos: par menedžeri nelielā uzņēmumā un par skolotāju Rīgas 40.vidusskolā.

Rita Jankovska. Otro gadu strādā Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā, divreiz nedēļā mācot angļu valodu arī pieaugušajiem.

Liene Kukaine. Trīs gadus strādā tūrisma aģentūrā, ir atbildīga par mārketingu un tūrisma pasākumu organizēšanu. Šogad sāka uz pusslodzi strādāt Rīgas Valsts 3.ģimnāzijā.

Jeļena Kopitova. Strādā modes industrijā. Pedagoģija Jeļenu nekad neesot interesējusi, tāpēc studijās viņa vairāk fokusējusies uz angļu valodas apgūšanu.

Kristina Demenkova (pēc kursabiedru teiktā, skolā nestrādā), Mārtiņš Rudzītis (strādā IT jomā), Aleksandra Uļičkina (uz jautājumiem neatbildēja, taču, pēc kursabiedru teiktā, strādā Rīgas 64.vidusskolā) un Jevgēnija Jakovļeva-Račika, ar kuru neizdevās sazināties.

* LU profesionālās bakalaura programmas Angļu valodas skolotājs 2010.gada pavasara semestra absolventi, kuri studēja pilna laika klātienē