Kopš Lehman sabrukuma pārdzīvots daudz, tomēr jāatceras krīzes mācības
Svētdien aprit pieci gadi kopš bankrota, kurš satricināja pasauli. Lielās Ņujorkas investīciju bankas Lehman Brothers sabrukums 2008.gada 15.septembrī radīja tādu paniku finanšu tirgos, kāda nebija pieredzēta kopš 1929.gada. Ļoti daudzi baidījās, ka sekos Lielās depresijas atkārtojums – masveidīgi bankroti, milzīgs bezdarbs, un vai tad varētu būt tālu politiskā nestabilitāte un pat karš? Tikai retais, kurš tajā laikā sekoja notikumiem Volstrītā, Sitijā, Vašingtonā, Briselē un Frankfurtē, var aizmirst baiļu sajūtu, kas pārņēma finanšu atvarā ierautos.
Ieplūdinot tautsaimniecībā simtiem miljonu dolāru, eiro un jenu, lielo valstu valdības un centrālās bankas metās glābt gan bankas, gan uzņēmumus, un tā novērsa draudošo ekonomisko apokalipsi. Taču pretstatā citām, «normālām» ekonomiskajām lejupslīdēm strauja atkopšanās nesekoja. Krīze kļuva hroniska, un, tiklīdz viena pasaules vai tirgus daļa šķita nostabilizēta, tā citā sāka ļodzīties pamati. 2009.gada beigās sāka pierimt bailes par Ameriku, un tūlīt jau bija klāt eirozonas krīze. Divus gadus bailes par kopējās valūtas nākotni radīja satraukumu ne tikai Eiropā, bet arī tālu aiz tās robežām. Pēdējā laikā šis saspīlējums mazinājies, bet līdz ar to strauji pieaug bažas par lielo attīstības valstu – Indijas, Brazīlijas – izaugsmes piebremzēšanos. Treknie gadi, kurus pirms krīzes piedzīvoja ne tikai Latvija, bet arī liela daļa pārējās pasaules, ir prom, un neviens nevar pareģot, kad tie atgriezīsies.
Latvijas loma šajā epohālajā, vēsturiskajā drāmā bija maza, bet spilgta, un, kamēr pārējā pasaule vēl cenšas formulēt un vienoties par galvenajām krīzes mācībām, Latvijas gadījumā daži secinājumi jau tagad ir pavisam skaidri.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.