Žurnāla rubrika: Svarīgi

Nedrošā pils apdrošināšana

Posted on septembris 25, 2013 by - Analīze

Rīgas pils nav papildus apdrošināta remontdarbu laikā, tāpēc apdrošināšanas atlīdzība varētu nesegt ugunsgrēka dēļ radušos zaudējumus

Tūlīt pēc jūnija ugunsnelaimes Rīgas pilī viss šķita vienkārši – ēka un būvniecības riski ir apdrošināti, tāpēc pārskatāmā laika posmā valstij ir cerības saņemt kompensāciju par zaudējumiem, lai turpinātu būvniecības darbus pilī. Tomēr trīs mēnešus pēc ugunsgrēka, kad pils palika bez daļas jumta, lietas vairs tik vienkāršas nerādās, jo iesaistītās puses pinas birokrātijas un ekspertīžu mudžekļos, kamēr pils joprojām zem baltā pagaidu jumta gaida rudens vētras un ziemas sniegu un nav skaidrības, cik lielu summu valsts saņems no apdrošinātājiem un vai tā segs nodarītos postījumus. 

Tiek izteikti pieņēmumi, ka ēkas apdrošināšanas summa varētu būt mazāka par zaudējumu kopsummu, tāpēc valstij daļēji būs jāmaksā pašai. Pils apsaimniekotājs Valsts nekustamie īpašumi pagaidām tikai izsaka cerību, ka apdrošināšana segs zaudējumus, un lauza galvu, kā šo vērtīgo īpašumu apdrošināt turpmāk, jo pēc ugunsgrēka pils tiek uzskatīta par augsta riska objektu, kas sadārdzina tā apdrošināšanu.

Trīs polises

Pēc nelaimes gadījuma uz Rīgas pili attiecas trīs apdrošināšanas polises. Apdrošināšanas sabiedrībā Baltijas Apdrošināšanas nams (BAN) pils bija apdrošināta kā nekustamais īpašums par 5,4 miljoniem latu, un šo apdrošināšanu ir pirkuši VNĪ. Savukārt apdrošināšanas sabiedrībā BTA Insurance Company (BTA) pils būvnieki – pilnsabiedrība SBRE – ir apdrošinājuši celtniecības riskus par 21,9 miljoniem latu, un šajā summā ietilpst celtniecības darbu, materiālu un būvlaukuma aprīkojuma apdrošināšana, kā arī izdevumi būvgružu novākšanai pēc apdrošināšanas gadījuma. Tāpat BTA būvnieki par 2,7 miljoniem latu ir apdrošinājuši savu civiltiesisko atbildību, kas stāsies spēkā, ja atklāsies, ka ugunsnelaimē vainojami celtnieki. Atlīdzību šajā gadījumā saņems trešās personas – pils nomnieki, tas ir, muzeji un Valsts prezidenta kanceleja. 

Pirms mēneša, pamatojoties uz savstarpējo līgumu ar SBRE par visu veidu celtniecības riskiem, apdrošināšanas atlīdzību 145 665 latu apmērā izmaksāja BTA. Tā kā apdrošināšanas līgums ir noslēgts par labu VNĪ, atlīdzības summa tika pārskaitīta uz VNĪ kontu. VNĪ valdes priekšsēdētāja Baiba Strautmane gan saka, ka VNĪ kā ēkas apsaimniekotāji joprojām nav BTA apstiprinājuši, ka izmaksātā nauda ir galējā atlīdzības summa, jo, saņemot ekspertu slēdzienu par pilī nodarītajiem postījumiem, VNĪ patur tiesības vērsties pie BTA par papildu atlīdzības izmaksu. 

Minētie nepilnie 146 tūkstoši latu ir pagaidām vienīgā apdrošināšanas atlīdzība, ko valsts ir saņēmusi, un nav zināms, vai un cik tā vēl dabūs. Uz pilij nodarīto postījumu fona tā, pat raugoties ar neapbruņotu aci, šķiet pārāk maza summa. Pagaidām nav ziņu, cik atlīdzībā būtu jāizmaksā BAN par pilij kā nekustamajam īpašumam nodarīto postījumu. Baiba Strautmane skaidro, ka atlīdzību nevar aprēķināt, kamēr nav saņemts ekspertu – Latvijas Būvinženieru savienības – ziņojums par kopējiem zaudējumiem Rīgas pilī, jo, tikai pamatojoties uz šo aprēķinu, VNĪ varēs pieteikt prasību apdrošinātājiem. Otrs apstāklis, kas bremzējot apdrošinātāju lēmumu, – pagaidām nezināmie ugunsgrēka cēloņi. Būvnieku ekspertīzi VNĪ cer saņemt septembra beigās, bet ziņu par to, kad beidzot varētu būt zināmi ugunsnelaimes cēloņi, nav. Līdz šim tiesībsargājošās institūcijas ir skaidrojušas, ka izmeklēšana ir sarežģīta, tāpēc slēdziens par ugunsgrēka cēloņiem kavējas.  

Augstais riska procents

Saprotams, VNĪ pat nemēģina prognozēt, vai no BAN varētu saņemt maksimālo atlīdzību, tas ir, 5,4 miljonus latu. «Tā nav pilna atjaunošanas vērtība. Jāsaprot, ka pils ir pietiekami nolietojusies. Piemēram, ja tā nolietojusies par 60%, bet atjaunošana ir 100%, tad apdrošināšana tiks segta tikai par 60%, jo atlikušie 40% jau ir pievienotā vērtība, kas nav apdrošināta,» skaidro Strautmane. «Tā ir klasiskā slimība – nekustamo īpašumu apdrošināt par bilances, nevis atjaunošanas vērtību,» saka Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abāšins. Viņš stāsta, ka parasti būvdarbu vai nopietna remonta laikā saskaņā ar apdrošināšanas noteikumiem ēkas apdrošinājuma summa stipri krītas vai pat ir nulle, tādēļ vēlams iegādāties papildu polisi, ar kuru ēku apdrošina remontdarbu laikā. Ar šo polisi ēka ir apdrošināta par atjaunošanas vērtību un šādu polisi var iegādāties gan pasūtītājs pats, gan to var uzticēt celtniekiem.  

Neoficiāli zināms, ka BTA, slēdzot līgumu ar SBRE par celtniecības riskiem, piedāvājuši par pieciem miljoniem apdrošināt arī ēku kā nekustamo īpašumu remontdarbu laikā, taču VNĪ no tā atteikušies. Strautmane gan teic, ka neko par šādu piedāvājumu nav dzirdējusi, taču viņa uzskata, ka papildu polise nebija nepieciešama, jo apdrošināšanas līgums ar BAN par 5,4 miljoniem latu paredz arī ēkas apdrošināšanu remontdarbu laikā, «tāpēc arī būvniekiem netika izvirzītas prasības par ēkas papildu apdrošināšanu». Savukārt BAN līdz ekspertīžu rezultātu uzzināšanai atturas no komentāriem, tāpēc nav skaidrs, kā nekustamā īpašuma apdrošinātāji interpretē polises nosacījumus – vai pils kā nekustamais īpašums ir apdrošināta rekonstrukcijas laikā. 

Strautmane atzīst, ka VNĪ, apdrošinot nekustamo īpašumu, problēmas rada finansiālās iespējas. Piemēram, pirms būvniecības Rīgas pili VNĪ varēja atļauties apdrošināt, prēmijā samaksājot 2000 latu. Patlaban ir radušās problēmas ar apdrošināšanas summu, par kādu apdrošinātāji ir ar mieru pili apdrošināt pēc ugunsgrēka, kad riski šajā ēkā tiek uzskatīti par ļoti augstiem. Līdz oktobra beigām VNĪ par 5000 latu ēku kā nekustamo īpašumu ir apdrošinājuši BAN. Taču paralēli tam pils apsaimniekotāji meklē apdrošinātājus, kas būtu ar mieru pašreizējā situācijā pili apdrošināt par VNĪ pieņemamu cenu. Rādās, ka tas nebūs viegli. Pašmāju apdrošināšanas sabiedrību portfeļi varētu izrādīties par plānu tik apjomīgam objektam, tāpēc tiem būtu jāmeklē pārapdrošināšanas iespējas un partneri ārpus Latvijas. Strautmane stāsta, ka BTA piedāvātie apdrošinātāji no Lielbritānijas vērtē, ka tagad būvniecības laikā pilī viens kvadrātmetrs varētu maksāt 10 000 latu un, ja ēku apdrošina pēc šāda aprēķina, tad prēmijā VNĪ nāktos samaksāt 300 000 latu. Tas nozīmētu, ka pils kā nekustamais īpašums pēc šāda cenrāža būtu apdrošināta vismaz par 60 miljoniem latu, nevis tikai par 5,4 miljoniem kā līdz šim, lēš BTA valdes loceklis Oskars Hartmanis. Minētā summa ir viens no indikatoriem, kas rāda, ka pils iepriekš, iespējams, apdrošināta par nesamērīgi zemu cenu. 

«Tas mūsu apstākļiem ir absolūti nesamērīgs piedāvājums,» Strautmane vērtē britu priekšlikumu. Patlaban VNĪ mēģinot izzināt tirgus situāciju un veicot sarunas ar vairākiem apdrošinātājiem, tāpēc «es ceru, ka, izsludinot iepirkumu, tomēr dabūsim saprātīgu apdrošināšanu visā objektā». Noprotams, ka VNĪ prēmijā varētu atļauties maksāt aptuveni 20 000 latu. 

Plēve atbaida apdrošinātājus

Hartmanis gan vērš uzmanību, ka «saprātīgu apdrošināšanu» nevarēs dabūt, kamēr pils būs apjumta ar pagaidu baltās plēves jumtu: «Celtnieks mums arī prasījis apdrošināt plēves jumtu. Mēs sakām – siltumnīcu var apdrošināt, kamēr ārā ir vasara. Bet, līdzko sāksies apkures periods, brandmūri, kas vietām ir līdz pusotram metram un kuram virsū nav pastāvīga jumta, var sildīt, cik gribi, viss iet ārā pa jumta konstrukciju. Ko mēs varam apdrošināt?»

«Es apdrošinātājus saprotu,» saka Abāšins, apstiprinot, ka tagadējās pils apdrošināšanas cenu noteikti ietekmēs «jēlumjēlais» pagaidu jumts 3200 kvadrātmetru platībā. VNĪ gan atsaucas uz būvniekiem, kas apgalvojot, ka pagaidu jumta segums, kas uzstiepts uz metāla konstrukcijām, ir pietiekami drošs. Tomēr ir skaidrs, ka lēnā iepirkumu procesa dēļ pilij šī ziema būs jāpārlaiž bez pastāvīgā jumta. VNĪ vēl tikai sākuši sarunas ar iespējamajiem jumta projektētājiem, jo «mēs esam valsts uzņēmums un mums arī ārkārtas apstākļos jāievēro iepirkumu procedūras», saka Strautmane. Viņa prognozē, ka jumtu tomēr varētu sākt likt vēl šoruden – oktobra beigās vai novembra sākumā, un pagaidu jumts nodrošināšot pastāvīgā jumta izbūvi arī ziemā. 

Kā pili apdrošināt pašreizējā situācijā, kad pastāvīgo jumtu nav iespējams ātri uzlikt? Jānis Abāšins min iespēju īpašumu apdrošināt ar ļoti lielu pašrisku. Vai šādu iespēju nāksies izmantot VNĪ, noskaidrosies, visticamāk, tuvākā mēneša laikā. Bet ir jārēķinās, ka tie pēc ugunsgrēka nebūs vienīgie apdrošināšanas izdevumi, jo, tiklīdz sāks likt pastāvīgo jumtu, no BTA būs jāpērk papildu polise arī celtniecības riskiem, jo jauna jumta likšana nav ierēķināta pašreiz spēkā esošajā polisē. Un tāpat, visticamāk, jārēķinās, ka šī nebūt nebūs pēdējā reize, kad nodokļu maksātājiem būs jāsedz ugunsgrēka radītie papildu izdevumi Rīgas pilī.

Daļa cilvēku neizprot, kas ir Latvijas valsts

Posted on septembris 25, 2013 by - Pusdienās

Pirmo reizi Latvijas tiesību zinātnes vēsturē ir mēģināts formulēt Latvijas valsts būtību, pārliecināts ES tiesas tiesnesis Egils Levits

Egilam Levitam patīk priekšlikums tikties viesnīcas Radi un draugi restorānā HE’s. Saskaņas centra Saeimas frakcijas deputāts Andrejs Elksniņš ir paziņojis, ka šajā viesnīcā «perināts pēc būtības valsts apvērsums», kā viņš nodēvējis šeit notikušās Levita apspriedes ar politiķiem par Satversmes preambulas teksta projektu. Levits ir pikts par masu mediju nekritiskumu – «žurnālistiem vajadzētu lietas noskaidrot, nevis tiražēt muļķības». Brīvi cilvēki brīvā valstī varot apspriest jebko, protams, arī valsts pamatlikumu.

Arī mūsu saruna izvērtās vairāk nekā triju stundu garumā, un sazvērestības teoriju cienītājiem varu pateikt, ka ārpus tās atstāsta paliks tādi temati kā Latvijas robežlīgums ar Krieviju, Kvebekas un Katalonijas neatkarības centieni, ebreju apmetnes Palestīnā, turki Ziemeļkiprā, somu piekrišana tiesāt ģenerāli Mannerheimu un citi starptautisko tiesību samezglojumi, par kuriem uzklausīt Levita viedokli vienmēr ir interesanti. Kas ir nacionālā identitāte, kādai jābūt morālai nostājai pret savu valsti, kā mijiedarbojas tiesiskums un politika – tie ir daži jautājumu loki, par kuriem viņam ir daudz sakāmā saistībā ar sagatavoto preambulu, kuras mērķis ir pateikt, kāda ir Latvijas valsts jēga.

Levits ir norūpējies par viņa sacītā atstāstu presē – «man vislabāk patīk intervijas, kurās man uzraksta jautājumus un es uzrakstu atbildes». Sarunas laikā viņš brīžiem sevi pārtrauc – «nē, tā es nevaru šo interviju turpināt» vai «slēdz ārā to» (proti, diktofonu). Taču palaikam arī piekodina – «to tu noteikti atstāj» un «es to gribētu pateikt».

Vaicāju, ciktāl gatavs «valsts apvērsums» jeb preambulas projekta teksts? Būs Jurista Vārdā 24.septembrī kopā ar komentāriem, viņš atkārto jau pirms tam publiski solīto. Bilstu, ka viņš ir privileģētā situācijā, ja savu «zinātnisko darbu», kā to ir dēvējis, cer publicēt arī valsts pamatlikumā. Neatkarības deklarācijas autors Levits reaģē mierīgi – jebkura ideja nākot no konkrēta cilvēka. Piemēram, preambulu Šveices konstitūcijai uzrakstījis Neue Zürcher Zeitung žurnālists, un politiķiem formulējumi šķituši veiksmīgi. «Manuprāt, šis teksts ir labi noformulēts,» viņš saka par savējo. Taču uzsver: «Atbildību par to, vai tas ir vajadzīgs, uzņemas politiķi.»  

Saku, ka tieši politiķu rīcības motīvi un mērķi vieš bažas par ieceres gala rezultātu, un tās ir divējādas – ka, pirmkārt, lai cik labi būtu formulēts pašreizējais teksts, Saeima priekšvēlēšanu gaisotnē var sabalsot tajā potenciāli bīstamas lietas, turklāt, otrkārt, dažu preambulas atbalstītāju izteikumi liek domāt par vēlmi ierobežot tautas tiesības lemt. Ideja par preambulu kā Satversmes «negrozāmā kodola» satvaru kļuva aktuāla pērn, kad tika gatavots referendums par otras valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai un pēc tam arī nenotikušais referendums par automātisku pilsonību nepilsoņiem. Levita vadītā Konstitucionālo tiesību komisija savā ziņojumā pagājušogad septembrī ieteica, ka šo neaizskaramo «kodolu» varētu aizsargāt, pieņemot Satversmes preambulu.

«Man politiķu motivācija nav svarīga, man ir svarīgi, kā viņi rīkojas,» Levits saka. Viņš vēlētos, lai partijas saglabātu preambulas projektā ietvertos principus, ja arī ne burtiski pašreizējo tekstu. Tomēr – «es neizslēdzu, ka var būt pekstiņi». Ja tā notiktu, «es teiktu – nē, tas nav mans projekts».

Tieši vēlēšanu tuvums, kad partijām grūtāk par kaut ko vienoties, neviešot optimismu par iespējām preambulas tekstu tiešām pieņemt. «Es pieņemu, ka tas netiks izdarīts.» Taču darbs arī tad nebūšot velts. «Pirmo reizi Latvijas tiesību zinātnes vēsturē ir mēģināts noformulēt Latvijas valsts būtību», un tas būšot «viens no ideju vēstures maziem elementiem».

Kāpēc Satversmei vajadzētu preambulu tieši tagad? Idejas autors atzīst, ka bez tās varētu iztikt arī turpmāk un preambula «nav kaut kas tāds, bez kā valsts nevarētu funkcionēt». Diskusijas par to tiešām aktualizējušās pērn referendumu iespaidā, taču pati ideja viņam radusies jau pirms gadiem, kad viņš ievēlēts Starptautiskajā salīdzinošo tiesību akadēmijā un, pētīdams citu valstu konstitūcijas, konstatējis, ka Latvija ir viena no retajām, kuras pamatlikumam nav skaidrojošas ievada daļas.

Viņaprāt, Latvijai to vajadzētu pat vairāk nekā daudzām Rietumeiropas demokrātijām, lai parādītu pilsoņiem valsts jēgu, mērķi un identitāti. Piemēram, Dānijā diezin vai kāds sāktu diskutēt par tēmu «kādēļ mums vajadzīga Dānija» un vai var balsot par korumpētu politiķi, kurš «pats zog, bet dalās ar citiem». («Vai tāds varētu iziet cauri vēlēšanām un dabūt kaut vai 10 balsis?» Levits retoriski vaicā.) «Es teikšu tā – cinisms ir tas, kas Latvijai vismazāk vajadzīgs.» «Visiem cilvēkiem saprotamā valodā» labi formulēta preambula varot dot «politiski stabilizējošu efektu». Tas ir «jautājums par morālo nostāju pret valsti – kas ir šī valsts, kāpēc tu šeit dzīvo, kādi ir tavi morālie pienākumi». Un «tas ir jo svarīgāk, jo lielāka loma pilsoņiem savas valsts dzīvē».

Levits norāda – pat Eiropas Savienībai ir preambula tās Lisabonas līgumam, kurā norādīts, ka ES respektē dalībvalstu vienlīdzību un arī to nacionālo identitāti. Taču, kad viņa vadītā komisija pirms gada sniedza viedokli par Latvijas valsts pamatiem, kurā teikts, ka arī Latvijai ir sava nacionālā identitāte, «tas bija absolūti smieklīgi, ka lielākā daļa juristu pat nezināja, ka Latvijai ir sava nacionālā identitāte». «Tātad ES respektē 27 valstu nacionālo identitāti, bet Latvija saka – mums nav savas nacionālās identitātes?»

Jautājumu par preambulu aktualizējusi nevis referendumu ierosināšana, bet gan «argumentatīvi nevarīgā daudzu politiķu, juristu, politologu nostāja par šo jautājumu pēc būtības». «No tās izrietēja pilnīgi skaidri, ka daļa cilvēku neizprot, kas ir Latvijas valsts,» Levits uzskata. «Uzsveru speciāli šeit – nav runa par referendumu pieļaujamību, bet par argumentāciju, kādēļ vajag vai nevajag latviešu valodu, kādēļ pilsonība nav piešķirama visiem.» Viņaprāt, «ievērojama daļa Latvijas sabiedrības redz Latviju kā kaut kādu mazāk vērtīgu valsti, nekā tas ir ar normālu Eiropas nacionālu valsti», tāpēc preambula «palīdzētu Latvijai neuzskatīt pašai sevi par otrās šķiras valsti».

Vai lielāka loma pilsoņiem valsts dzīvē nav pretrunā ar domu par Satversmes kodolu, ko nedrīkstētu mainīt pat tautas nobalsošanā? Un vai valodas referendumam, kuru daļa politiķu centās nepieļaut, nav bijis stabilizējošs iespaids uz valsti un sabiedrību? Vai vēl svētīgāks iespaids nebūtu bijis referendumam par pilsonību, kura iznākums būtu bijis līdzīgs?

«Es nevērtēju abus referendumus un neizsaku savu viedokli,» Levits stingri teic un precizē: «Juridiski nevērtēju. Tas prasa daudz dziļāku analīzi nekā šeit pie salātiem.» (Atskāršu, ka stundas laikā tiešām neesam tikuši tālāk par salātiem.) Valodu referenduma «rezultāts bija konstitucionāli ļoti vērtīgs», viņš atzīst, jo «pirmo reizi Latvijas valsts vēsturē tika panākts konstitucionālais vairākums». «Var teikt, ka tas ir Latvijas nacionālās identitātes juridisks apstiprinājums – ka šis jautājums pieder pie Satversmes kodola» un vairs nav apspriežams. Taču «no tīrās tiesiskās loģikas tas nebija apspriežams arī pirms tam». «Nevar likt kaut ko uz nobalsošanu, rēķinoties ar to, ka rezultāts būs okei, ja pats jautājums nav okei.» «Politika nedrīkst nonākt pretrunās ar tiesībām, un nekāda politika nedrīkst būt prettiesiska.» «Šī ir tiesiska demokrātija, un tiesiskā demokrātijā ir jautājumi, kuri nav formāli – formāli, nevis sabiedriski – apspriežami.» Piemēram, nevar jautājumu, vai atjaunot nāvessodu, nodot referendumam, pat ja socioloģiskās aptaujas rāda, ka tauta to noraidīs.

Vaicāju, vai viņam nav sajūta, ka politiķi viņu varētu izmantot kā tiesisku piesegu saviem nebūt ne tik cēliem mērķiem? «Domāju, ka ne. Jo mani priekšstati par to, kā funkcionē demokrātiska un tiesiska valsts, ir ļoti stingri un atbilst tiem, kādi par to ir Eiropā.» 

Ko viņš domā par minējumiem, ka ar diskusijām par preambulu viņam tiek bruģēts ceļš uz Valsts prezidenta amatu? «Tā ir viena lieta, par ko iepriekš nav nekādas jēgas spekulēt,» Levits atbild. «Katrā ziņā man ir zināmas domas, es tās neslēpju, balta un neaprakstīta lapa es neesmu.» «Kas būs, tas būs, nākotne ir atvērta,» viņš teic. Taču piebilst: «Katrā ziņā būtu muļķīgi savu rīcību vērst uz kaut kāda amata iegūšanu, man tas absolūti nav vajadzīgs.» Un salīdzina: «Tā ir tā pati situācija, kas man bieži ir kā tiesnesim. Tiesnesim jautā: ko jūs domājat par šo lietu, kāds būs iznākums? Un es godīgi atbildu: es nezinu, ko es domāju, jo es vēl neesmu par to domājis.»

Ēdienkarte

Lapu salāti ar Mozarella sieru un pesto
Tomātu krēmzupa ar siera standziņām
Sarkanvīnā sautēts cālis ar sarkanajiem kāpostiem un ābolu un dzērveņu mērci
Ogu drumstalkūka ar skābā krējuma saldējumu
Ūdens, kafija

Ir jautā

Posted on septembris 25, 2013 by - Viedoklis

Kā kārtīgi nosvinēt Miķeļdienu?

Vidvuds Medenis, folklorists:

Miķeļi ir viena no bagātākajām rudens gadatirgus dienām. Tirgus placis ir īstā vieta dziesmām, dančiem, rotaļām. Miķeļdienā nedrīkst ne kult, ne malt, tad peles nāks mājās. Nedrīkst daudz pa māju dzīvoties, jāiet uz tirgu! Pēc Miķeļiem jāskābē kāposti.

Miķelis Baštiks, dizainers:

Savu vārdadienu latviskā izpratnē nesvinu, man nav nekādu tradīciju vai uzstādījumu. Svinu kā jebkuru citu vārdadienu, kad ir uz robežas, svinēt vai ne, drīzāk tā paiet garām. Nevarēšu pateikt, kādas ir īstās Miķeļdienas tradīcijas, zinu, ka ir gadatirgi.

Jānis Vinters, zemnieku saimniecības Līgo līdzīpašnieks un motobraucējs:

Laika apstākļi nav atļāvuši izdarīt visus darbus. Var gadīties, ka visa svinēšana būs jāpavada darbos. Ja būs brīvs laiks, uztaisīsim pasēdēšanu, pateiksimies par ražu un iesim uz baznīcu.

Bez vajadzības

Posted on septembris 25, 2013 by - Viedoklis

Eiropas slimnīcās pacienti cieš no infekcijām un saņem pārāk daudz antibiotiku

Nesen tika publicēti Eiropas Slimību kontroles centra (ECDC) apjomīga pētījuma rezultāti par antibiotiku lietošanu un ar veselības aprūpi saistītām infekcijām Eiropas slimnīcās. Pētījums tika veikts vairāk nekā 1000 slimnīcās 30 valstīs. Tā mērķis nebija salīdzināt valstis, bet gan pirmo reizi vēl nedzirdētā mērogā apstiprināt jau it kā zināmo: Eiropā pacienti cieš no slimnīcā iegūtām infekcijām un ārstēšanā saņem pārāk daudz antibiotiku. Rezultāti rāda, ka vienam no 18 slimnīcas pacientiem pievienojas infekcija. Reanimācijā šāda infekcija rodas vidēji katram piektajam.

Ar veselības aprūpi saistītas infekcijas var izraisīt nopietnas problēmas jau tā slimajiem cilvēkiem. Visbiežāk novērotās ir pneimonijas un ķirurģiskās rētas sastrutojumi, par kuru bīstamību lieki pārliecināt. Intensīvās terapijas nodaļās liela problēma ir asinsvados ievietoto ierīču inficēšanās. Tagad šīs infekcijas parasti izraisa pret antibiotikām rezistentas baktērijas. Agrāk brūces varēja iztīrīt un nozīmēt faktiski jebkuru antibiotiku, taču tagad bieži to nav iespējams piemeklēt, jo zāļu, kas darbosies, vienkārši nav. 

Rezistentu baktēriju problēmu var risināt, pastiprinot infekciju kontroles pasākumus slimnīcās un samazinot nevajadzīgu antibiotiku lietošanu. Infekciju kontrole Latvijas slimnīcās ar katru gadu nedaudz uzlabojas, taču ar to nav pietiekami, lai ierobežotu jaunu rezistentu baktēriju izplatību. Tam būtu nepieciešama dzelžaina griba, cita aprīkojuma slimnīcas un citāds personāls. 

Bez antibiotikām mūsdienu medicīna nav iedomājama. Pētījumi rāda, ka Latvijas slimnīcās vidēji katrs trešais pacients saņem antibiotikas. Diemžēl daļai antibiotikas tiek lietotas bez būtiska pamatojuma. Galvenokārt šī nevajadzīgā lietošana ir nepamatoti turpinātas antibiotikas pēc ķirurģiskās operācijas un pārāk ilgstoša zāļu nozīmēšana. Tas skaidrojams ar nedrošību, vecām tradīcijām, kā arī ar ierobežoto pieeju adekvātiem izmeklējumiem pašreizējo neprātīgo taupības pasākumu dēļ. 

Pretestība jāorganizē valsts līmenī. To pierāda Skandināvijas valstu piemērs, kuras spēj noturēt savus rezistences rādītājus pieklājīgā līmenī. Slimnīcās tiek izmantota tikai neliela daļa no valstī lietotām antibiotikām. Galvenokārt pacienti tās saņem, ārstējoties mājās. Lai samazinātu antibiotiku patēriņu, ir jāinvestē milzu līdzekļi gan infekciju kontroles pasākumu uzlabošanā slimnīcās, gan laboratoriskās uzraudzības sistēmu uzlabošanā, gan pacientu drošības sistēmu ieviešanā, gan, pats dārgākais, izglītībā.

Arī pacients var daudz darīt, lai samazinātu infekciju risku. Jāsaprot, ka slimnīcas ir bīstama vieta, un jādara viss, kas paša spēkos, lai infekciju draudus samazinātu. Dodoties uz plānveida operāciju, gripas laikā noteikti jābūt vakcinētam, jo vīruss pats var izraisīt nopietnu slimību, kā arī trīskāršot strutainu komplikāciju divas nedēļas pēc pārslimošanas. Svarīgi ir pārtraukt smēķēšanu vismaz 30 dienas pirms operācijas, jo tad infekcijas risks ir divreiz mazāks. Tikpat svarīgi ir salabot zobus, likvidēt citus infekcijas perēkļus, kā arī optimizēt svaru un kontrolēt glikozes līmeni asinīs. 

Cerības, ka drīzumā ieraudzīsim jaunas efektīgas antibiotikas, nav lielas. Tās novest līdz ražošanai ir dārgi, un paredzamā peļņa ir neliela. Zāļu ražotājiem daudz izdevīgāk ir ieguldīt hronisku slimību ārstēšanā. Jācer uz principiāli jaunu infekciju novēršanas, diagnostikas un ārstēšanas metožu izstrādi. Pašreiz grūti pateikt, vai tās būs jaunas vakcīnas, antivielu preparāti vai imunitāti modelējoši medikamenti. Skaidrs, ka šīs zāles neparādīsies drīz un būs dārgākas nekā vecās, labās antibiotikas. Tāpēc ir tik svarīgi taupīt to, kas vēl palicis.

Überkanclere

Posted on septembris 25, 2013 by - Komentārs

Ko Merkeles uzvara nozīmēs Vācijai, Eiropai un Valdim Dombrovskim?

Angelas Merkeles uzvara svētdien notikušajās parlamenta vēlēšanās Vācijā padarījušas viņu ne tikai par savas valsts, bet arī par visas Eiropas neapšaubāmo līderi. Kopš kopēja tirgus izveidošanas Francija allaž Saules karaļa stilā sliekusies domāt, ka L’Europe – c’est moi («Eiropa, tā esmu es»), tomēr pēc vēlēšanām Le Monde pirmajā lappusē Merkeli nodēvēja par «Eiropas šefu». Itālijas La Repubblica viņu nosauca par «carieni», Grieķijas Ta Nea par «taupības karalieni». Vēl četrus gadus viņa valdīs, nodrošinājusi savai partijai labākos rezultātus gandrīz 25 gadu laikā un gandrīz pusi vietu Bundestāgā, Vācijas parlamentā, kamēr gandrīz visi citi Eiropas valstu vadītāji saviebtu seju skatās uz saviem reitingiem un ar bailēm, nevis cerībām, uz nākamajām vēlēšanām.

Šis nebijušais vienas valsts vadītāja politiskais pārsvars Eiropā liek dažiem cerēt, ka nu beidzot Merkelei atraisīsies rokas un viņa varēs izlēmīgi ķerties pie eirozonas krīzes risināšanas. Uz ceturto pilnvaru termiņu viņa diezin vai pretendēs. Vācijas vēlētāji viņai acīmredzami uzticas. Nu viņa varēs piekrist tādām, daudzuprāt, nepieciešamām reformām, kuras agrāk nevarēja atļauties apsvērt, piemēram, spēcīgas banku savienības izveidi. 

Tādas cerības vairoja jau gandrīz gadu dzirdētās runas, ka viens vai otrs būtisks lēmums tiekot atlikts vai vilkts garumā «Vācijas vēlēšanu dēļ», lai nenobiedētu piesardzīgos vācu vēlētājus. Šīs gaidas manāmas pat Vācijā – ietekmīgās avīzes Die Welt izdevējs Tomass Šmids savā avīzē raksta: «Tagad Merkelei vairs nav ko zaudēt. Viņa var iznākt no slēpņa un izmantot savu, iespējams, pēdējo parlamentāro periodu, lai ne tikai Eiropā, bet arī mājās ķertos pie reformām.»

Taču šķiet, ka Merkelei slēpnī tīri labi patīk. Gan viņas personiskais tēls, gan visa līdzšinējā politika lielā mērā balstījusies piesardzībā. Bieži vien tiek uzskatīts, ka populāram politiķim ir jābūt ar harismu apveltītai spilgtai, izlēmīgai personībai, aizraujošam oratoram un varbūt vēl smukulim, taču Merkele kļuvusi par pēdējās desmitgades sekmīgāko vēlēto amatpersonu ne tikai par spīti, bet lielā mērā pateicoties savam mierīgajam ikdienišķumam. Ar viņu nesaistās neviena spārnota frāze vai iedvesmojoša politiska iniciatīva. Vācieši viņu sauc par Mutti – «mamma» -, un viņa tiem liek justies drošībā.

Taču no politiskā viedokļa slēpnim ir arī tāda priekšrocība, ka no ārpuses grūti redzēt, kas tur iekšā notiek. Merkele sava nomierinošā tēla aizsegā ir izdarījusi lietas, kas citiem, ārēji uzstājīgākiem politiķiem nebūtu bijušas iespējamas.

Viņas valdības laikā Vācija uzņēmusies tiešas un netiešas saistības par aizdevumiem citām eirozonas valstīm, kuru kopējā vērtība, pēc pētniecības centra ifo aprēķiniem, varētu sasniegt 643 miljardus eiro. Tas vairāk nekā divas reizes pārsniedz Vācijas plānoto 2014.gada budžetu. Viņa klusēdama piekrita Eiropas Centrālās bankas prezidenta solījumam sniegt ārkārtas palīdzību valstīm, ja tas būtu nepieciešams eirozonas glābšanai, lai gan pret šo politiku publiski iebilda Vācijas plaši cienītā un ietekmīgā centrālā banka.

Drīz viņai nāksies darīt vēl vairāk. Tieši Vācijas vēlēšanu dienā (kāda sagadīšanās!) Atēnās ieradās kārtējā Starptautiskā Valūtas fonda, Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālās bankas delegācija, lai pārbaudītu, cik akurāti Grieķija ievēro starptautiskā aizdevuma programmas prasības. SVF jau labu laiku apgalvo, ka Grieķijai neiztikt bez jaunas naudas pievedumiem, un Vācijas finanšu ministrs augustā atzina, ka dienvidu valstij būs nepieciešama «vēl viena programma».

Daudz labāk neklājas kontinenta rietumgalā, kur Portugāles stāvoklis kopš vasaras valdības krīzes ir pastāvīgi pasliktinājies, un ir lielas šaubas, vai tā spēs nākamgad sekmīgi pabeigt savu aizdevumu programmu.

Merkele ar šīm gaidāmajām problēmām, visticamāk, tiks galā tikpat neuzkrītoši kā līdz šim, pagarinot aizdevumu atdošanas termiņus, samazinot procentu likmes. Publikai liksies, ka nekas būtisks nav noticis, un Eiropa turpinās savu lēno ceļu uz atkopšanos.

Latvijai kopumā Merkeles lielā uzvara neko daudz nemainīs, taču Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim, kura politiskais stils un sekmju atslēga tik ļoti līdzinās viņa Berlīnes kolēģei, paradoksālā kārtā viņa it kā tuvās sabiedrotās veiksme var izrādīties nelabvēlīga daudz apspriestajai iespējai kļūt par nākamo Eiropas Komisijas prezidentu. Merkeles sekmes vēlēšanās tomēr nenodrošināja viņai absolūtu vairākumu parlamentā, un šķiet gandrīz neizbēgami, ka viņai būs jāveido «lielā koalīcija» ar sociāldemokrātiem. Tiem savukārt ir savs spēcīgs kandidāts uz EK prezidenta amatu – Martins Šulcs, Eiropas Parlamenta prezidents. Interneta vietne Euraktiv.com jau ziņo, ka lielās koalīcijas ietvaros sociāldemokrāti pieprasīs tiesības nominēt Vācijas eirokomisāru. Šim amatam kļūstot par vienu no dalāmajiem labumiem Vācijas koalīcijas iekšējos darījumos, jādomā, Dombrovska izredzes mazināsies.

Komentārs 140 zīmēs

Galvu reibinošā ātrumā parādās «legālās narkotikas». Saeima beidzot sāk skatīt iespēju šo nāvējošo rūpalu ierobežot.

Atklātība veicina godīgumu. Saeima mainījusi Satversmi, lai turpmāk par Satversmes tiesas tiesnešiem nebūtu aizklātais balsojums.

Vai cilvēki gudrāki, vai vienkārši sēņu nav tik daudz? Šogad ar sēnēm saindējušies ievērojami mazāk nekā pērn.

Ministrijas patiesība

Posted on septembris 25, 2013 by - Komentārs

Izglītības ministrija par nodokļu maksātāju naudu pērk «izglītojošas» ziņas

Reformu partijas biedra Vjačeslava Dombrovska vadītā Izglītības un zinātnes ministrija pērk ziņas privātos plašsaziņas līdzekļos, jo tie paši negribot runāt par «sabiedrībai svarīgām tēmām», un pārmet saviem kritizētājiem, ka tie nesaprotot, ar ko atšķiras «reklāma no informācijas». Partijas dibinātājs Valdis Zatlers neredzot neko sliktu. Jaunais priekšsēdētājs Edmunds Demiters programmatiski norāda – neesot «laba prakse», ka Latvijā politisko dienaskārtību nosaka mediji. Nav pirmā reize vēsturē, kad partija zina labāk un vēlas noteikt arī mediju dienaskārtību un ziņu saturu.

Reformu partijas politiskais mūžs noslēdzas ironiski. Pirms diviem gadiem tā vētraini ielauzās politikā, solīdama izbeigt oligarhu varu. Aizstāt valdībā oligarhus ar Saskaņas centru (kas būtu varējis nozīmēt Krievijas pašreizējā režīma parauga disciplinētas varas un korupcijas «vertikāles» veidošanos Latvijas valsts izpildvarā) Zatlera partijai neizdevās. Nu partijas cilvēka vadīta ministrija nekautrēdamās uzpērk plašsaziņas līdzekļus, kā to dara oligarhi, un dara to SC kontrolētās Rīgas domes administratīvo resursu izmantošanas stilā – ar «oficiāliem» līgumiem par «informatīvi izglītojošu materiālu izplatīšanu». Aplis ir noiets.

Ministrija nopirkusi reklāmas četros masu medijos uz četriem mēnešiem par 22 tūkstošiem latu. Ar Latvijas Avīzi noslēgts pakalpojumu līgums par 6050 latiem. Avīze apņēmusies publicēt sešus rakstus, bet ministrija sniegs norādījumus, par ko tie būs. Par 3000 latu līdzīgs līgums noslēgts ar portālu Sportacentrs. Ministrija publicējusi reklāmu arī avīzē NRA. Bet lielākais līgums tai ir ar Radio SWH, kas nu tik ceps augšā 24 «ziņu» raidījumus un vēl 24 autorraidījumus «par izglītības procesiem Latvijā».

Tā nav tikai nodokļu maksātāju naudas nelietderīga un, iespējams, arī pretlikumīga tērēšana. (Likums aizliedz «sponsorēt ziņu raidījumus un raidījumus par politiskām tēmām», bet plašsaziņas līdzekļiem uzliek pienākumu nodrošināt, lai «fakti un notikumi raidījumos tiktu atspoguļoti godīgi, objektīvi» un «atbilstu vispārpieņemtajiem žurnālistikas un ētikas principiem».) Ministrija diskreditē sabiedrībai svarīgu informāciju par tai ļoti svarīgu jomu, aizstādama to ar mehānistisku sabiedrisko attiecību kampaņu. Līdz ar to, kā precīzi teic Valsts kancelejas direktore Elita Dreimane, veicina sabiedrības neuzticību visu valsts iestāžu praksei un grauj valsts pārvaldes reputāciju un uzticamību kopumā.

Ne tikai to. Faktiski valdības ministrija apdraud gan preses brīvību, gan katra tiesības brīvi saņemt un izplatīt informāciju. RP vadoņu ieskatā informācijas plūsmai Latvijā acīmredzot būtu jāveidojas no ministriju pasūtītiem reklāmas sižetiem (sak, tā taču ir «informācija»!), kuros «izglītības ziņas» mītos ar «ekonomikas», «sociālajām», «aizsardzības», «ārlietu», «lauksaimniecības» un citām ministriju preses relīzēm un reklāmas sižetiem par politiķu pasūtītiem tematiem. Ideālā variantā «brīvai presei» demokrātiskā Latvijā acīmredzot būtu jābūt Ministru kabineta vai kādas Patiesības un izglītības ministrijas diktētam pasūtījumam.

Tieši šādu varas un sabiedrības saziņas kultūru mērķtiecīgi un vērienīgi kopj Nila Ušakova vadītā Rīgas dome, no kuras RP importējusi bijušo mēra preses sekretāri Annu Kononovu, kas tagad ir izglītības ministra Dombrovska preses sekretāre. Nav šaubu, ka viņai šādu attiecību pieredze ir milzīga. Pērn vien Rīgas pašvaldības uzņēmumi par domei vēlamu informāciju (galvenoties par Ušakova un Andra Amerika nesavtīgo strādāšanu «visu rīdzinieku labā») samaksājusi plašsaziņas līdzekļiem vismaz 600 tūkstošus latu. 

Protams, darījumā ir jābūt divām pusēm – arī pārdoties gataviem medijiem un žurnālistiem. Diemžēl pircējiem tā pašlaik Latvijā nav problēma. 

Radio SWH valdes priekšsēdētājs Jānis Šipkēvics dievojas, ka «sponsors» neietekmējot izglītības «tematisko ziņu» saturu, «to izvēlas mūsu pieredzējušie žurnālisti». Kā tas notiek, var uzzināt, noklausoties Šipkēvica paša vadīto raidījumu Ar dziesmu par dzīvi 3.septembrī, kad tajā viesojās ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts. Vai atbilst, vai neatbilst patiesībai neoficiālā informācija, ka Kononova piestrādājusi, lai uz šo raidījumu aicina RP ministrus, Šipkēvics iztaujāja Pavļutu, vai viņš domājis par Valsts prezidenta amatu, jo Latvijā ir «vispār maz cilvēku», ja nu vienīgi vēl Vaira Vīķe-Freiberga, «kuri ir spējīgi tik pārliecinoši, aizrautīgi (..) pasniegt savu domu, pārliecināt, motivēt un aizraut» kā Pavļuts. Pie reizes no «pieredzējušā žurnālista» uzzinājām, ka ministru un viņa partijas biedrus Robertu Ķīli un Edmundu Sprūdžu, izrādās, «tautā sauc» par «trim musketieriem»; tiesa, esot arī ceturtais – izglītības ministrs Dombrovskis – un piektais musketieris – ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs no tās pašas partijas.

Premjerministrs Valdis Dombrovskis pieprasījis izglītības ministram paskaidrojumus par budžeta līdzekļu tērēšanu mediju satura pirkšanai. Tie jāsniedz līdz 27.septembrim. Pēc tam valdībai nekavējoties jāizbeidz no Izglītības ministrijas lienošais putinisms.

Komentārs 140 zīmēs

Arī valodas manevri. Zapad 2013 tiekot izspēlēta Baltijas valstu iekarošana, uzskata eksperti. Maskava teic, ka trenējoties «nelikumīgu bruņotu formējumu likvidācijā».

Rubiks mūžīgi mūžos! Nelokāmais komunists atkal kandidēšot Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kaut arī Saskaņas centrs viņu vairs negribot savā sarakstā.

Ķemeru sanatorijas «baltais kuģis» turpina grimt. Uz izsoli otrdien neieradās neviens pirkt gribētājs.

Unikālie mēs

Posted on septembris 25, 2013 by - Redaktores sleja

 

Latvija ir unikāla – sirds dziļumos vienmēr esam paši nojautuši, taču nu pat Starptautiskā Valūtas fonda ļaudis to atzīst ar mazliet kautrīgu mulsumu (jo eksaktiem prātiem šāda atziņa var izklausīties pēc padošanās vai kļūdas). Un tomēr tā secinājuši SVF ekonomikas guru, nule publiskotā ziņojumā meklējot atbildi uz jautājumu, kas nodarbina ekonomistus abpus okeānam – vai Latvijas pieredze, pārvarot krīzi, ir veiksmes stāsts?

Atbilde nav vienā vārdā fomulējama, citādi par to nelauztu tik daudz šķēpu, taču SVF eksperti drīzāk sliecas par labu optimismam, gan brīdinot, ka veiksmes faktoru kombinācija nav droši atkārtojama citur.

Viens no iemesliem, kas netiek skaidri tā nosaukts, bet ir labi noprotams – cilvēki Latvijā spēj neparasti ātri pielāgoties apstākļiem, un viņu pacietības slieksnis ir augstāks nekā daudzviet. Sausā faktu valodā ekonomisti pasaka to, ko zinām no pieredzes – krīzi Latvijā lielā mērā izraisīja (vai vismaz padziļināja) tuvredzīga un arī savtīga politika, bet tās rūgto cenu samaksāja tūkstošiem cilvēku, kas «izglāba valsti», dodoties peļņā uz ārzemēm, tepat Latvijā strādājot cītīgāk un radot eksportspējīgus produktus, vai arī samierinoties ar algu samazināšanu vai to izmaksu aploksnēs.

Trīs «e» vaļi – emigrācija, eksports un ēnu ekonomika. Valsts «glābšana» nozīmē valsts pamešanu tādā vai citādā veidā. Skan pietiekami ķecerīgi, lai beidzot gan vēlētāji, gan politiķi nopietni padomātu par neērto jautājumu – kas valstī ir šķērsām? Un kā to var labot? Šie jautājumi maz interesē ārzemju ekonomistus, tā ka būs vien jāmeklē atbildes pašiem.

Radars pasaulē

Posted on septembris 18, 2013 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

ANO eksperti paziņojuši, ka iegūti pārliecinoši pierādījumi par zarīna gāzes izmantošanu raķešu apšaudē pagājušajā mēnesī Damaskā. Aizliegtie ieroči Sīrijas pilsoņkarā, kas ilgst jau 30 mēnešus, pielietoti lielā apmērā, un tas ir nežēlīgs kara noziegums. ASV un Lielbritānija paziņojušas, ka ANO ziņojums apstiprina Sīrijas prezidenta Bašara al Asada režīma vainu 21.augusta uzbrukumā. Pašiem ANO ekspertiem gan nebija prasīts noteikt, kurš uzbrucējs izmantojis ķīmiskos ieročus. 

No 2014.gada septembra 150 ES lielākās bankas tieši uzraudzīs Eiropas Centrālā banka, jo Eiropas Parlamenta deputāti deva zaļo gaismu ES banku pārraudzības sistēmai. Panākta lielāka pārredzamība un demokrātiska kontrole, kā arī uzdots izstrādāt vadlīnijas dalībvalstu banku uzraudzītājiem. Eirozonas valstīm dalība sistēmā būs obligāta, pārējās ES valstis varēs pievienoties brīvprātīgi. 

Piecus gadus pēc ASV investīciju bankas Lehman Brothers bankrota apjomīgais darbs, lai novērstu iespējas finanšu sektora sabrukumam sagraut ASV ekonomiku, joprojām ir nepabeigts. ASV Kongress 2010.gada jūlijā apstiprināja tā dēvēto Doda-Frenka paketi, kas paredz nopietnas pārmaiņas finanšu sektorā. Tomēr tās stāšanās spēkā joprojām atkarīga no plašas likumu izstrādes un interpretācijas, kā arī saskaras ar banku pretestību. Viens no sasniegumiem ir tas, ka lielākajām ASV bankām nācies izveidot «dzīvības uzturēšanas pilnvaru», kas noteiks, kā tās ir jālikvidē ar iespējami mazākiem postījumiem, ja bankas nonāktu nopietnās problēmās. Tāpat bankām jāpiedalās ikgadējos stresa testos, lai pierādītu, ka tās var pārciest jaunas krīzes. Šogad šādus testus neizturēja tikai viena no 18 lielākajām bankām.

Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, atšķirībā no saviem Latvijas kolēģiem, ir privāti tikusies ar dalailamu. Par to Lietuvas vēstniece Pekinā tikusi uzaicināta uz Ķīnas Ārlietu ministriju. Savukārt bijušais prezidents Valds Adamkus norādījis, ka amatpersonu attieksme pret dalailamas vizīti Viļņā ir morāles principu jautājums un nav pamata baidīties, ka viņu tikšanās ar augsto viesi pamudinātu Ķīnu noteikt Lietuvai sankcijas. 

Lietuva pēc atbalsta pret Krievijas diskriminējošām darbībām pie abu valstu robežas vērsusies Eiropas Savienībā. Iemesls tam ir kopš 11.septembra Krievijas muitas īstenotā Lietuvas autopārvadātāju kravu pastiprināta pārbaude uz robežas, radot lielas problēmas tirdzniecībai un transporta uzņēmumiem.

Krievija izdara spiedienu uz Austrumu partnerības valstīm, lai tās pievienotos Muitas savienībai. Tā noteikusi importa aizliegumu Moldovas vīniem un citiem alkoholiskajiem dzērieniem, šādu lēmumu skaidrojot ar riskiem veselībai. Kritiķi uzskata, ka tas paredzēts, lai apturētu bijušās Padomju Savienības valsts virzību uz ES. Krievijas galvenais sanitārais ārsts Genādijs Oņiščenko paziņojis, ka Moldova tikusi informēta, lai tā uzlabo valsts produktu kvalitāti, taču tā nav to izdarījusi.

Spānijas valdības vadītājs Mariano Rahojs oficiāli noraidījis Katalonijas premjerministra lūgumu atļaut reģionā sarīkot referendumu par atdalīšanos no pārējās valsts. Rahojs rakstiskā atbildē norādījis, ka «saites, kas mūs saista kopā, nevar tikt sarautas bez milzīgiem izdevumiem». 

Eiropas Parlaments atkārtoti aicinājis Starptautisko Hokeja federāciju pārskatīt lēmumu 2014.gada pasaules čempionātu rīkot Baltkrievijā. Izskanējušas ziņas, ka dažas valstis varētu čempionātu boikotēt. Šāda iniciatīva iepriekš nākusi no ASV Senāta un Eiropas Parlamenta, un tas saistīts ar Baltkrievijā valdošo politisko režīmu. Tikmēr Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko vēlas ierobežot baltkrievu vēlmi iepirkties kaimiņzemēs, uzliekot ap 100 dolāru nodokli ikvienam, kas grib izbraukt no valsts. Lukašenko nule piešķirta arī ikgadējā pasaules jocīgāko sasniegumu balva – par aizliegumu publiski aplaudēt, bet Baltkrievijas milicija to saņēma, jo par neatļauto aplaudēšanu arestēja vīrieti ar vienu roku.

Radars Latvijā

Posted on septembris 18, 2013 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Pēc tam kad kultūras ministre no amata atbrīvoja Operas direktoru Andreju Žagaru un vadību pārņēma jaunā valdes locekle Inese Eglīte, premjers Valdis Dombrovskis (Vienotība) pirmdien no rīta parakstīja rīkojumu par kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes (NA) atbrīvošanu no amata. Ar 17.septembri kultūras ministra amata pienākumus pilda tieslietu ministrs Jānis Bordāns (NA). Tikmēr Nacionālās apvienības vadība nesteidzas atstāt valdību vai izvirzīt jaunu ministra kandidātu, bet sākusi politisko tirgošanos par 2014.gada budžetu – NA cīnīsies par papildu finansējumu dzimstības veicināšanai un cer atcelt uzturēšanās atļauju izsniegšanu.

Par sarkano līniju neesamību ar oligarha ietekmē esošo ZZS paziņojis Reformu partijas vadītājs Edmunds Demiters. Tas politiskā šaha vērotājiem ļauj spriest, ka ieilgusī drāma ar Nacionālās apvienības (NA) atbildībā esošo Kultūras ministriju un Operas skandālu bruģējusi ceļu NA nomaiņai valdībā ar ZZS. Tiesa, šādu paziņojumu mīkstina RP dibinātājs un sarkano līniju savilcējs oligarhiem Valdis Zatlers, norādot, ka  «gribētu redzēt to cilvēku, kurš tagad pirms eiro ieviešanas un budžeta pieņemšanas uzdrošināsies gāzt valdību». Arī ZZS līderis Augusts Brigmanis apliecinājis, ka runāt par Dombrovska valdības gāšanu esot priekšlaicīgi.

Valsts prezidents Andris Bērziņš nosūtījis Saeimai ierosinājumus grozīt Satversmi, Ministru kabineta iekārtas likumu un Saeimas kārtības rulli. Eksperti, kas tos izstrādājuši, iesaka – par Ministru prezidentu var būt tikai tāda persona, kura saņēmusi Saeimas uzticību. Turklāt Saeima apstiprina vispirms Ministru prezidentu un viņa izstrādāto kabineta stratēģisko plānu valsts attīstībai. Ieteikts, ka pēc Ministru prezidenta priekšlikuma citus valdības locekļus ieceļ Valsts prezidents. Rosināts ieviest arī konstruktīvā neuzticības balsojuma procedūru, nosakot Saeimas iespējas mainīt valdību tad, kad parlamenta vairākums nav apmierināts ar tās darbu.

Latvijas Universitāte (LU) pirmo reizi iekļuvusi QS Top Universities reitingā, ieņemot 701.-800.vietu. LU to vērtē kā lielu sasniegumu, jo esot kļuvusi par pirmo Latvijas augstskolu, kas iekļuvusi šāda līmeņa reitingā. Reitinga augšgalā ir pazīstamas ASV un Lielbritānijas augstskolas – Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts un Hārvarda Universitāte ASV, Kembridžas un Oksfordas Universitātes Lielbritānijā.

Latvijas Universitātes asociētais profesors, kvantu fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs saņēmis Pasaules Ekonomikas foruma balvu. Viņš ir viens no 40 pasaules jaunajiem zinātniekiem, kas šogad pagodināts ar šo balvu, un vienīgais laureāts no Centrāleiropas un Austrumeiropas.

Par spilgtāko notikumu pagājušajā sezonā Latvijas Nacionālajā operā (LNO) atzīta tetraloģija Nībelunga gredzens, savukārt balvu par leģendāru mūžu operā saņēma dziedātāja Žermēna Heine-Vāgnere. Tradicionālās Gada balvas operā par sasniegumiem saņēma Operas labākie solisti Liene Kinča un Egils Siliņš, bet balva par mūža ieguldījumu LNO pasniegta Vladimiram Okuņam.

ASV Kinoakadēmijas Oskara balvai eksperti izvirzījuši režisora Jāņa Norda filmu Mammu, es tevi mīlu. Spēlfilma pirmizrādi Latvijā piedzīvoja šogad 21.februārī, ir ieguvusi galveno žūrijas balvu Losandželosas filmu festivālā un Berlīnes starptautiskajā filmu festivāla sadaļā Generation Kplus, iegūstot žūrijas Grand Prix balvu kā labākā spēlfilma.

Mūžībā aizsaukti divi ievērojami Latvijas kultūras darbinieki – rakstnieks Vladimirs Kaijaks un aktieris Roberts Ligers. Rakstnieks Kaijaks savas dzīves laikā sarakstījis virkni stāstu krājumu, bet viņa romāni Enijas bize, Zem Marsa debesīm, Nārbuļu dēli un Nārbuļu mantinieki paliks atmiņā arī ar LTV seriālu Likteņa līdumnieki. Aktieris un režisors Ligers bija savulaik slavenās Rīgas pantomīmas dibinātājs un vadītājs. Starp Ligera skolniekiem minami tādi mākslinieki kā Alvis Hermanis, Ilmārs Blumbergs, Raimonda Vazdika, Ansis Rūtentāls un citi.