Žurnāla rubrika: Svarīgi

Viņš savu tēvzemi dzird

Posted on oktobris 7, 2013 by - Tēma

Rokopera Lāčplēsis bija viens no grandiozākajiem 80.gadu nogales Atmodas notikumiem, to noskatījās 88 tūkstoši skatītāju

Tādu tautas dievināšanu roks vēl nebija piedzīvojis nekad. Četri tūkstoši skatītāju, pēc izrādes asarām acīs piecēlušies kājās Sporta manēžā, kur citkārt notika treniņi vieglatlētikā, futbolā, lodes grūšanā un mākslas vingrošanā, aplaudēja pusstundu.

Bija 1988.gada vasara. Jūnija sākumā jau piedzīvots leģendārais Radošo savienību plēnums, tuvojās oktobris – Tautas frontes dibināšana. Lāčplēša pirmizrāde notika tieši pa vidu – 23.augustā. Tā nebija nejaušība, bet gan rūpīgi izplānota Centrālkomitejas funkcionāru «uzmešana» – izrādi, kas skāra Latvijas brīvības tēmu, sāka dienā, kad parakstīts Molotova-Ribentropa pakts. Atbilstoši šā 1939.gada līguma slepenajiem protokoliem Baltijas valstis okupēja PSRS.

Lāčplēsis piedzīvoja 42 izrādes. Taču viss sākās ar telefona zvanu 1986.gada nogalē, kad komponists Zigmars Liepiņš uzdeva jautājumu dzejniecei Mārai Zālītei – vai viņa gribētu sarakstīt libretu rokoperai pēc Pumpura eposa Lāčplēsis motīviem?

Komiskā oficiālā versija

1988.gadā eposam Lāčplēsis apritēja simt gadu. «Kad tad, ja ne tagad?» nodomāja Zālīte. Taču nevarēja vienkārši ņemt un rakstīt. Jebkura radoša darba sākšanai vispirms vajadzēja Kultūras ministrijas pasūtījumu. Abi censoņi – tolaik 34 gadus veci Latvijā pazīstami un cienīti mākslinieki – ķērās pie iesnieguma rakstīšanas. «Tagad par to skaļā balsī smietos. Pamatojums – to laiku frāzēm. Rakstījām, ka Pumpuram ir jubileja un vajag jaunatnei raisīt interesi, mūsdienu izteiksmes līdzekļiem aktualizēt Lāčplēsi,» stāsta Zālīte. «Ne jau lai modinātu latviešu tautu neatkarības centieniem. Tad mēs ne tikai nebūtu dabūjuši atļauju, bet mūs aizliegtu. Toreiz izrādes vienkārši varēja aizliegt.»

Liepiņš par rokoperas žanru interesējās kopš 70.gadiem, kad pats bija Konservatorijas students un pirmo reizi  izdzirdēja padomju valstī aizliegto Endrū Loida Vēbera Jesus Christ Superstar. «Kā apburti kojās to klausījāmies – kaut kur slepeni Zigmars bija dabūjis ierakstu,» atceras režisors Valdis Lūriņš. Tieši viņu Liepiņš uzaicināja kļūt par Lāčplēša režisoru.

Aizrautīgi Endrū Loidu Vēberu klausījās arī filoloģijas studente Māra Zālīte. «Man bija nelegāli atvesta plate, to zināju no galvas. Klausījos piecreiz dienā.» Noskatījusies vēl dažas rokoperas: ungāru dumpīgo Karali Ištvānu, bet igauņiem bijusi rokopera ar Kārļa Skalbes Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties libretu. «Redzētais iedvesmoja. Kad bija jāķeras klāt Lāčplēsim, baidījos sabojāt latviešu nacionālo eposu. Mūžā sev nepiedotu, ja man neizdotos.»

Ieritinājusies dīvānā, dzejniece nedēļām lolojusi idejas, nav varējusi naktīs aizmigt. Librets tapa pusgadu, 60 lappusēs tika izkristalizēts Pumpura eposs.

Uz skatuves ar milzīgu emocionālu jaudu iespaidīgos mākslinieka Uģa Rūķīša kostīmos darbojās 80.gadu Latvijas roka zvaigznes: Igo (Lāčplēsis), Imants Vanzovičs (Kangars), Zigfrīds Muktupāvels (Līkcepure), šo tēlu viņš dalīja ar ekspresīvo baletdejotāju Viesturu Jansonu – viens dziedāja, otrs visu izteica kustībās, Aivars Brīze (Koknesis), Niks Matvejevs (Dīterihs), Maija Lūsēna (Laimdota). Tika piesaistīts arī operdziedātājs ar vareno tenora balsi – Jānis Sproģis (Lielvārdis). Spēlēja Zigmara Liepiņa Opus un Ulda Marhilēviča Remix, uz skatuves bija grupa Jumprava, deju ansamblis Vektors un jauniešu koris Daugaviņa. Divas stundas garais uzvedums paskrēja elpas vilcienā.

Vēlākajos gados Zālīte dzirdēja pārmetumu: kāpēc libretā nebija Spīdolas? «Kas ir Spīdola? Raiņa tēls lugā Uguns un nakts, Lāčplēša garīgā pasaule, viņa alter ego. Rainis nodalīja Spīdolu no Lāčplēša, lai varētu runāt par tēmām, kas viņam bija svarīgas: mākslas atbildību, mākslinieka lomu. Cilvēku apziņā Raiņa Spīdola un Pumpura Spīdala sajaukušās kopā, tās neatšķir. Sapratu – lai kā šo tēlu traktētu, iešu Raiņa pavadā. Tā «noēstu» Lāčplēsi.»

Liepiņš gaidīja, kad Zālīte pabeigs libretu. Sākumā dzejniecei nenāca prātā galvenā doma – par spēku, kas Lāčplēša ausīs. Kas tas ir par spēku? Kāpēc ausīs? «Dzirdēt Tēvzemi. Sajust. Kā ar antenām būt vienotam ar savu zemi, tās kultūru,» viņa skaidro. «Tad nāca Kangara tēls: viņš, kas nodod Lāčplēša noslēpumu. Kangars saka: «Vajag panākt Lāčplēša kurlumu!» Viņš nesaka, ka vajag nocirst ausis, bet tikai panākt, lai Lāč-plēsis nedzird.»

Zālīti biedē, ka pirms 27 gadiem rakstītais sasaistās ar mūsdienām: «Toreiz visiem bija svarīgs «mazs bērniņš krustcelēs». Ilgotā brīvā Latvija, par ko izjusti dziedāja Igo. Nepievērsa uzmanību, ko biju ielikusi Kangarā. Viņš nav primitīvs nodevējs. Bērnības draugs, tāds foršs latviešu puisītis baltiem matiņiem, prievīti. Taču kabatā – sēklas. Tā viņš izsēj: neziņu, neticību, bezcerību, noliegumu. Šodienas Latvijā tas ir izteikti.» Kangars mudina Lāčplēsi: brauc projām, draugs! Laimdota – Latvijas brīvības tēls – nav tevis cienīga! «Tagad tā ir: tauta aizbraukusi, pārvērsta par akmeņiem noburtajā salā,» atzīst dzejniece. Zālītes Lāč-plēsis saka: «Celies, sastingusī tauta! Celieties, klusumā stingušie ļaudis!» Viņš to saka akmeņiem Nāves salā.

Izplānotais «mārketings»

Kad abi autori pirmoreiz Zālītes darbistabā kasešu magnetofonā noklausījās, kā jaunās rokoperas vārdi skan kopā ar mūziku, bira asaras.

Sākās cīņa. Bija skaidrs: kultūras funkcionāri to noraks. Liepiņš, būdams lielisks stratēģis, sāka «mārketinga» aktivitātes, lai gan šādu vārdu toreiz Latvijā nepazina. Tika piestrādāts, lai parādās ziņas, ka rokopera top pēc Pumpura motīviem.

Vēl spožāks gājiens bija ar biļetēm: laikus tika saplānotas 22 izrādes ar 4000 skatītājiem katrā. Tās palaida pārdošanā. Kad Kultūras ministrijā bija runa par pirmizrādi, Liepiņš sacīja: septembrī ne, jo tad sākas mācību gads. Vasarā arī ne, jo cilvēki ir laukos. 23.augusts būtu ļoti labs! Ministrija piekrita, neattopot par traģisko vēstures sakritību. Nervozas sarunas ministrijā sākās vēlāk, bet process vairs nebija apturams – biļetes jau izpirktas.

Divus mēnešus pirms pirmizrādes, 24.jūnijā, Burtniekos bija pārbaudījums, vai tauta rokoperu ņems pretī. Zālīte uz koncertuzvedumu bija paņēmusi līdzi milzīgo 1947.gada Pumpura Lāčplēša izdevumu – gribēja godināt dižgaru, lasīt fragmentu. «Cilvēki nāca klāt, deva simtiem parakstu, kas apliecināja piekrišanu rezolūcijai par neatkarības centieniem, ko bijām pieņēmuši Radošo savienību plēnumā jūnijā. Liku parakstu lapas eposā iekšā. Tas tapa aizvien biezāks un smagāks. Jutu simboliku tajā – Pumpura eposs tika papildināts ar Latvijas tautas balsi.» Bija pilnmēness, tumsa, kad mūziķi sāka spēlēt, solisti (vēl bez tērpiem!) dziedāt. Cilvēki klausījās kā sastinguši. Nu bija skaidrs – tauta rokoperu pieņems, tā gūs īpašu lomu Atmodā.

Beidza ar Dievs, svētī Latviju!

Uz skatuves Sporta manēžā 23.augusta vakarā skatītājiem atklājās trīspakāpju Latvija: bedre – nolemtība, kurā jāieiet iekšā jebkuram, lai pieņemtos spēkā un paceltos, otra – dzīvā Latvija, darbības platforma, un trešā – Latvija zvaigznēs, iztēlotā, ideālā. Skatuve tika veidota kā slīpne, lai skatītājs redz horeogrāfiju (scenogrāfs Gunārs Zemgals). «Kaut kas no Raiņa – vertikāle, kurā var uzrāpties, bet arī nokrist,» skaidro Lūriņš. Istabiņā virs filharmonijas mākslinieks Uģis Rūķītis pēdējās naktīs šuva kostīmus.

Nākot uz mēģinājumiem, Aivars Brīze bija ieviesis saukli: sveiks, brāli, sveika, māsa! Manēžas darbinieki vai uz rokām nēsāja māksliniekus. Zigfrīds Muktupāvels atceras, ka pacilātība bija vienreizēja. «Bijām jauni, dzīvojām ar pilnu krūti,» viņš saka. «Sākās jauns laiks. Sadzīvē tas izpaudās komiski: parādījās lietotās automašīnas no ārzemēm! Sākās mūziķu braucieni pāri robežām, uz festivāliem. Pārņēma sajūta, ka sākam piederēt Eiropas kultūras telpai.»

Rokzvaigznes, kas kāpa uz skatuves, tolaik bija divdesmitgadnieki. Muktupāvels vissavienības jauno izpildītāju konkursā Jūrmala 88 vasarā uz skatuves iznāca, pie žaketes piespraudis sarkanbaltsarkano karodziņu. Lai tiktu cauri cenzūrai, pirms iznāciena aizklāja to ar vijoli. Tiešraidi noskatījās miljoni visā PSRS.

Pirmizrādes dienā 23.augustā ap Sporta manēžu veidojās milicijas ķēdes. Klīda baumas, ka māksliniekus nākšot sist pret neatkarību noskaņotas bandas. Nekas tāds nenotika. Izskaņā zāle dziedāja Pūt, vējiņi! Aplausi nebeidzās.

Imantam Vanzovičam izrādē bija sarkans apmetnis. Viņš demonstratīvi nometa apmetni uz skatuves, līdzās scenogrāfijas elementam – Latvijas kontūrai. Igo un Muktupāvels uz apmetņa sāka likt skatītāju dāvātos baltos ziedus. Veidojās Latvijas karogs. 

Rokoperu tupināja spēlēt visu rudeni un ziemu. Pēdējās izrādes notika 1989.gada pavasarī. Pūt, vējiņi! vietā noslēgumā visi jau dziedāja Dievs, svētī Latviju! Pēc gada tika pasludināta Latvijas neatkarība.

Gribējās pacelties un lidot

Posted on oktobris 7, 2013 by - Tēma

Kā jūs sagaidījāt LTF dibināšanas kongresu – jautājām cilvēkiem, kuru vārds sabiedrībā šodien neprasa komentārus, bet Atmodas laikā katram bija gluži atšķirīga pieredzes bagāža

Andris Bērziņš, Valsts prezidents, 1990.gada 4.maijā balsoja par Neatkarības deklarāciju:

«Tajā laikā dzīvoju Cēsīs, bet strādāju Rīgā par sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku. Ko darīju konkrēti LTF dibināšanas kongresa laikā, neatceros, bet kā Valmieras rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs no partijas komitejas saņēmu daudz pārmetumu par to, ka atļāvu Valmieras nacionālajai kustībai pulcēties pašvaldībai piederošajās telpās. Vēlāk, 1990.gadā, startēju Augstākās Padomes vēlēšanās kā vienīgais kandidāts no sava apgabala, ko atbalstīja LTF.»

Vaira Vīķe-Freiberga, Latvijas eksprezidente, padomju okupācijas laikā dzīvoja trimdā:

«1988.gadā no 15.septembra līdz 2.oktobrim biju ieradusies Latvijā. Lielvārdē pirmo reizi man bija referāts brīvi sanākušai, ne speciāli aicinātai cilvēku grupai. Pasākums bija par Pumpura eposu Lāčplēsis, un manā referātā bija iebūvēts vēstījums par Latvijas brīvības alkām. Pasākums noslēdzās Dailes teātrī Rīgā. Pārpildītajā telpā bija jūtams magnētisms, saspringts brīdis. Tā bija pirmā reize Latvijā, kad teicu impulsīvu, iepriekš negatavotu runu. Saņēmu milzīgu atbalstu, pēc runas bija ļoti spēcīgi aplausi. Kaut arī bija rudens, sajūta bija kā pavasarī, kad ledus sāk brakšķēt un parādās pirmās straumītes. Bija ļoti enerģētisks laiks.»

Valdis Dombrovskis, premjerministrs:

«Tolaik, 1988.gadā, arī man kā vidusskolēnam bija skaidri sajūtama sabiedrības briestošā vēlme pēc pašnoteikšanās un neatkarības atjaunošanas. Daudzviet Latvijā, arī Rīgas 58.vidusskolā, veidojās LTF atbalsta biedrība, kurā es iesaistījos kopā ar klasesbiedriem. Kopā piedalījāmies arī tautas manifestācijā Daugavmalā. Tolaik notikumiem bija cita dinamika un daudzas šodien pašsaprotamas lietas bija kā liela uzdrīkstēšanās, kas paplašināja iespējamā robežas. LTF dibināšanas kongress bija viens no spilgtākajiem notikumiem mūsu ceļā uz neatkarības atjaunošanu.»

Jānis Šipkēvics, mūziķis:

«Man bija 6-7 gadi. Tētis kā raidījuma Labvakar vadītājs aktīvi iesaistījās visos procesos. Viņu redzēju maz – par to, kas notika, uzzināju vairāk no mammas un omītes. Nepārzinot kontekstu, bailes un neziņa bija vēl lielāka. Nezināju, ar ko man ir jārēķinās. Bija sajūta, ka tētis var nepārnākt mājās.»

Māris Sirmais, diriģents:

«Tolaik dienēju padomju armijā, kas jau pats par sevi bija emocionālu kontrastu pilns laiks. Komunikācija ar tuviniekiem bija, un vēsmas par Latvijā notiekošo uztvērām kā papildu skābekļa devu – ar lepnumu un pacilājumu. Bija liela apbrīna un milzīga cieņa pret tiem cilvēkiem, kas to dara. Tas cēla manu jaunieša pašapziņu.»

Imants Lancmanis, Rundāles pils muzeja direktors:

«Kongresu spilgti atceros. Atceros to gaisu zālē – neticams sasprindzinājums un pacēlums. Katra runa bija tāda, ka gribējās pacelties un lidot. Likās neticami, ka šie vārdi izskan, ka mēs tos sakām cits citam. Dziedot himnu, sajuka pantiņu kārtība, jo iepriekš tikai klusībā pie sevis bijām dziedājuši. Kad pēc kongresa braucu uz Meža-parku, taksists atteicās ņemt naudu par braucienu: «Jūs tur par visiem [cīnāties].»»

Trešās Atmodas kurinātāji

Posted on oktobris 7, 2013 by - Tēma

Radikalizētāji, opozicionāri, utopisti, tautas diplomāti – bez šiem cilvēkiem trešās Atmodas Latvijā nebūtu, vai viss būtu risinājies citādi

Ita Kozakeviča – Sieviete Latvija

Itai Kozakevičai neviens nekad neatņems tautas balsojumā un patiesā mīlestībā doto titulu Sieviete Latvija ’90. Augstākās Padomes deputāte, kas balsoja par Neatkarības deklarāciju, Ita Kozakeviča, pēc tautības – poliete, prata astoņas valodas. Viņai 1988.gada decembrī bija liela nozīme Tautu foruma organizēšanā Latvijā. Forums, kurā bija pārstāvētas Latvijas nacionālās minoritātes, faktiski atbalstīja LTF programmu un nomierinoši iespaidoja pēc LTF dibināšanas saspringto iekšpolitisko situāciju.

Kozakevičas nopelns ir arī tas, ka viņas vadībā atjaunotā Latvijas Poļu savienība kļuva par LTF sabiedroto, nevis pretinieci kā Lietuvā. Itas mierīgā un līdzsvarotā stāja nomierinoši ietekmēja pat agresīvākos pretiniekus. Kozakeviča vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas kļuva par «pirmo Latvijas diplomāti», jo Poļu savienība nodibināja «diplomātiskās attiecības» ar Polijas valdību. Kozakeviča kļuva arī par Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas priekšsēdētāju. Viņa bieži atkārtoja poļu dzejnieka Romanovska frāzi: par jūsu un mūsu brīvību!

Kozakeviča traģiski gāja bojā 1990.gada 28.oktobrī Itālijā, kur piedalījās Pasaules poļu kongresā. Referāts par poļu stāvokli Austrumeiropā un PSRS kļuva par viņas pēdējo uzstāšanos.

Viktors Avotiņš nosauca LTF vārdā

Žurnālists un dzejnieks Viktors Avotiņš pirmais jaunajai kustībai deva vārdu – Tautas fronte. To viņš ierosināja Radošo savienību plēnumā 1988.gada jūnijā. Laikabiedru atmiņās vārds «fronte» ierakstīts jau agrāk – viens piemin martu, kad Avotiņa dzīvoklī pulcējās radošo savienību pārstāvji, citi norāda uz maiju, kad pie Avotiņa padomu, ko sacīt pieņemšanā ASV vēstniecībā par godu prezidenta Reigana vizītei Maskavā, meklēja mācītāji Plāte un Rubenis. 

Aicinājumu dibināt LTF, ko nebija gatavs pieņemt Radošo savienību plēnums, Avotiņš vēlreiz pēc dažām nedēļām publiskoja Preses namā. Avotiņa un vēl citu 17 vārdi bija zem aicinājuma, kurš jūnijā bija publicēts izdevumā Auseklis, taču cenzūras kontrolētajos medijos vairāku aicinātāju vārdi netika cauri, tāpēc Padomju Jaunatnē 19.jūlijā publicētajam aicinājumam ir citi parakstītāji.

LTF dibināšanas kongresā Avotiņu izvirzīja kā vienu no iespējamajiem līderiem, taču viņš atteicās. 1989.gadā kā LTF atbalstītais kandidāts ievēlēts PSRS Augstākajā Padomē, taču pēc gada netika ievēlēts Latvijas AP.

Opozicionārs pēc rakstura, Avotiņš savulaik publicējies Literatūrā un Mākslā, Latvijas Jaunatnē, Daugavā. Patlaban ir publicists Neatkarīgajā Rīta Avīzē.

Modris Lujāns – pēdējais LPSR politieslodzītais

Rūpnīcas VEF strādnieks Modris Lujāns, piedaloties 1988.gada 14.jūnija mītiņā, kad pirmoreiz oficiāli varēja pieminēt masu deportāciju upurus, rokās turēja kartona plakātu: «Lāsts tautu slepkavām. «Nē» kangariem!» Zem pirmajiem vārdiem plakātā bija no žurnāla izgriezta Molotova, Staļina un Ribentropa kopbilde, bet zem «kangariem» – Latvijas kompartijas vadoņa Augusta Vosa foto.

Par šāda plakāta turēšanu Lujānam inkriminēja ļaunprātīgu huligānismu, vēlāk arī valsts un sabiedriskās iekārtas apmelošanu. 27.jūlijā viņu arestēja. Lujāns saskaitījis, ka Rīgas Centrālcietumā pavadījis mēnesi un astoņas dienas. Pats teic, ka esot pēdējais LPSR politieslodzītais un laikam arī vienīgais attaisnotais politieslodzītais LPSR. Kad tiesa 1988.gada 30.septembrī nolasīja attaisnojošo spriedumu, sajūsminātā tauta Lujānu uz rokām iznesa no tiesas zāles.

1990.gada 4.maiju viņš sagaidīja Novokuzņeckā pirmajā un vienīgajā PSRS Strādnieku kongresā, kur bija delegāts no LPSR. Nekad nav bijis LTF biedrs, toties bijis Tautas saskaņas partijas, Latvijas Konservatīvās partijas un LPP biedrs. Ievēlēts gan Rīgas domē (1994. un 2005.gadā), gan 6. un 7.Saeimā. Tagad bezpartejiskais Lujāns raksta memuārus, blogo un lasa lekcijas.

Modris Plāte – radikāls patiesības meklētājs

Mācītājam un teologam Modrim Plātem 1987.gadā tālaika LELB vadība, kuru kontrolēja VDK, anulēja mācītāja apliecību. Iemesls bija gan tam laikam brīvdomīgie Plātes sprediķi, gan arī tas, ka no Plātes 1981.gadā iniciētā mācītāju domu apmaiņas neformālā kluba 1987.gadā izveidojās kustība Atdzimšana un atjaunošanās. Tās biedri – mācītāji – bija pakļauti padomju varas iestāžu draudiem un 1987.gadā pat atklātai drošības iestāžu izsekošanai. Tam par spīti, Plāte organizāciju neatstāja.

1988.gada jūnijā Plāte kopā ar citiem pazīstamiem cilvēkiem parakstīja pirmo LTF iniciatīvas grupas aicinājumu dibināt organizāciju. Vēl pirms tam, 19.aprīlī, Plāte kopā ar mācītājiem Augustu Āleru un Juri Rubeni pēdējā gaitā izvadīja disidentu Gunāru Astru.

1988.gada oktobra sākumā pirms LTF dibināšanas kongresa Doma baznīcā, kas tolaik nefunkcionēja kā baznīca, Plāte, vadot pirmo dievkalpojumu, to iesvētīja. Šā vēsturiskā dievkalpojuma vadību Plātem, kurš tobrīd bija izdzīts no luteriskās baznīcas, uzticēja mācītājs Juris Rubenis, tādējādi publiski reabilitējot Plāti.

Tagad Plāte kalpo Jēkabpils Sv.Miķeļa evaņģēliski luteriskajā draudzē un mēģina atjaunot kopš 1933.gada kapitāli neremontēto baznīcu.

Artūrs Snips – Daugavas aizstāvis 

Laikraksts Literatūra un Māksla 1986.gada 17.oktobrī publicēja Artūra Snipa un Daiņa Īvāna kopēju rakstu Par Daugavas likteni domājot, kas sakustināja sabiedrību Daugavas aizstāvēšanai pret padomju varas iecerēto Daugavpils HES celtniecību. Abus raksta autorus Nacionālās bibliotēkas lasītavā sapazīstinājis žurnālists Viktors Daugmalis. 

Tolaik Snips bija Ķeguma HES stacijas maiņas priekšnieks un sava amata dēļ zināja daudz par Daugavpils HES celtniecību. Abi viens otru uzreiz sapratuši no pusvārda, jo HES celtniecība uz Daugavas tolaik nozīmēja gan simtiem laimes meklētāju ievešanu no lielās PSRS, gan Latvijas dabas un kultūrvēsturiskā mantojuma iznīcināšanu – vēl sāpīgas bija atmiņas par Daugavā noslīcināto Staburagu pie Pļaviņām.

Kad kompartijas spicē pēc raksta tika spriests, vai Latvijā atdzimst nacionālisms un ko darīt ar Snipu un Īvānu, galu galā, Snipam ticis piedāvāts braukt mācīties uz Maskavu. Tā 1987.gada oktobrī viņš sācis studijas Gorkija Literatūras institūta augstākajos literārajos kursos. Snips nav bijis ne LTF, ne partiju biedrs. Snips kopā ar Avotiņu uzrakstījuši scenāriju nupat pirmizrādi piedzīvojušajai filma par Latvijas trešo Atmodu Uzturiet debesis spēkā…

Valdis Turins – frontes radikalizētājs

Molotova-Ribentropa pakta gadadienā 1987.gada 23.augustā protesta mītiņā pie Brīvības pieminekļa filozofs Valdis Turins izgāja ar plakātu: «Staļinisma noziegumu dokumentus un faktus – tautai!» Tāpat kā citus – aptuveni  200 cilvēkus un protesta organizatorus no kustības Helsinki-86 -, Turinu apcietināja un pēc tam vairs neļāva strādāt par skolotāju.

Pēc gada Vides aizsardzības kluba prezidents Turins kopā ar Avotiņu, Plāti un citiem parakstīja pirmo aicinājumu dibināt LTF. Tagad viņš sevi pieskaita kreisajiem fundamentālistiem. Turina toreizējā nepacietība un vēlme strauji dibināt tautas kustību biedēja vairākumu. 1988.gada vasarā Turins uz LTF koordinācijas centra sanāksmi ieradās jau ar gatavu frontes programmu. 10.septembrī Mežaparkā nodibinājās Neformālā tautas fronte, kurā reģistrējās 184 grupas ar pusotru tūkstoti cilvēku. Turins toreiz LTF organizatoriem noliedza, ka neformāļu apvienošanās nozīmē frontes šķelšanos, taču viņa darbība kalpoja kā katalizators frontē, kuras mērķi un uzdevumi vēl bija izplūduši.

Padomju varas iestādes pirms LTF dibināšanas kongresa piespieda Turinu pamest Latviju. No Vācijas viņš atgriezās tikai 1991.gada beigās. Tagad Turins jeb Valdis Cers ir docētājs Rīgas Tehniskās universitātes Humanitārajā institūtā.

Neiekurtā asinspirts

Posted on oktobris 7, 2013 by - Tēma

Bijušie miliči, kas vēlāk ieņēma augstus amatus Iekšlietu ministrijā un policijā, uzskata – asiņainā slaktiņa scenārijs, kas 1991.gada janvārī īstenojās pie Viļņas televīzijas torņa, patiesībā bija paredzēts Rīgai

Provokācijas, lai vairotu naidu, neuzticību un bailes, bija galvenie prokomunistiski noskaņoto spēku ieroči 80. un 90.gadu mijā, kad notika cīņa par Latvijas neatkarību. «Lai saprastu, kā tika šķelta sabiedrība, tajā skaitā arī milicija, prokuratūra un citas varas struktūras, jāatceras, ka Rīga bija PSRS Baltijas kara apgabala centrs,» tagad saka bijušais Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas izmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieks un pirmais neatkarīgās Latvijas Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Staris. Viņaprāt, augsne, lai šeit sarīkotu asinspirti, kas ļautu ieviest PSRS prezidenta Gorbačova tiešu pārvaldi, tika gatavota ļoti rūpīgi.

«Bez Valsts drošības komitejas Latvijā tajā laikā bija vēl desmit dažādu specdienestu,» uzsver arī vēlākais Interpola Latvijas biroja vadītājs Juris Jasinkevičs, kas tolaik bija Rīgas iekšlietu daļas priekšnieka pirmais vietnieks. «Militāri stratēģiskā izlūkošana, pretizlūkošana, pretraķešu un robežsardzes izlūkošanas dienesti. Spēks, ar ko nevarēja nerēķināties. Sevišķi, kad viņi saprata – kompartija ar Tautas fronti nevarēs manipulēt, kā sākotnēji acīmredzot tika cerēts.»

«Ģenerāluzbrukumam Baltijas neatkarībai vajadzēja notikt Rīgā,» turpina Staris, «bet tad akciju pārcēla uz Lietuvu. Lietuvas valdība neilgi pirms tam bija paziņojusi par cenu brīvlaišanu, un kādam muļķim Maskavā likās – neapmierinātā tauta tagad ar sajūsmu sagaidīs armiju.»

Sākās ar Brīvības pieminekli

Patiesībā sākās nevis ar pieminekli, bet gan ar ziediem pie tā. Un krietni agrāk nekā 1987.gada 14.jūnijā, kad publiski ziedus tur nolika grupa Helsinki-86. Kā atceras bijušais Rīgas iekšlietu pārvaldes izmeklēšanas daļas priekšnieks un vēlāk Drošības policijas priekšnieks Jānis Apelis, cilvēki ziedus tur sākuši likt jau 80.gadu vidū. Atnāca, nolika puķes un devās projām, ja vien ceļā netrāpījās milicija. Parasti trāpījās.

«Es biju Kirova [tagad Centra] rajona milicijas priekšnieks, piemineklis atradās mūsu rajonā. Drošības komiteja uzstāja, ka milicijā ar aizturētajiem jāveic pārrunas. Tāpēc, ja vien atrados kabinetā, viņus veda pie manis,» atceras Apelis. «Tas nebija patīkams uzdevums. Normāli, godīgi cilvēki, arī bijušie represētie, leģionāri… Ko tur varēja pāraudzināt? Parasti teicu: kāpēc jūs tā darāt, var sanākt nepatikšanas ne tikai pašiem, bet arī ģimenei. Kaut ko man vajadzēja teikt. Sacīju, ka vēl nav pienācis laiks iet un likt puķes pie Brīvības pieminekļa. Vai tāds laiks vispār pienāks, pats nezināju, bet to, ka brieda pamatīgas pārmaiņas, nevarēja nemanīt.» Apelis domā, ka to juta arī ierindas miliči. Gan latvieši, gan krievi. Tikai katrs notiekošo uztvēra citādi.

Savukārt Jasinkevičs saka: «Kaut esmu dzimis Sibīrijā kā tolaik godīgs komunists, līdz 1985.gadam pat nespēju iedomāties, ka PSRS politiskā sistēma varētu mainīties.» Par to, ka tas nav izslēgts, viņš pārliecinājies Maskavā, mācoties Iekšlietu ministrijas akadēmijā, kur bijuši tiem laikiem brīvdomīgi pasniedzēji, kas netieši likuši saprast – padomju politiskā sistēma vairs nespēj pilnvērtīgi funkcionēt, ja vien nepārtop absolūtā diktatūrā. Tāpēc Atmoda Jasinkeviču nepārsteidza.

1987.gada 14.jūnijam sekoja 23.augusts. Ap Brīvības pieminekli bija milicijas kordons, cilvēki tika piekauti un arestēti. Bet 18.novembrī milicija pilnībā aplenca un slēdza laukumu. Toties Sarkano strēlnieku laukumā (tagad Rātslaukums) notika darbaļaužu mītiņš PSRS atbalstam.

Bet jau nākamajā – 1988. – gadā situācija mainījās, un līdz ar to mainījās arī milicijas loma un attieksme. Metode «neatļaut, aizturēt un pārmācīt» neko nebija devusi.

Neizpildītā pavēle

Tūlīt pēc Radošo savienību plēnuma 1988.gada jūnijā Dzeržinska kultūras namā sasauca Iekšlietu ministrijas paplašināto partijas sapulci. Faktiski ar to brīdi arī sākās milicijas šķelšanās.

Atklājās, ka ne visi domā tā, kā liek kompartija, un nebaidās savu viedokli paust skaļi kā, piemēram, Jānis Apelis, toreizējais patruļpolicijas bataljona komandiera vietnieks, vēlāk Valsts policijas priekšnieks Juris Rekšņa vai izmeklētājs, pēcāk prokurors Edvīns Piliksers. Sākumā viņi bija izteiktā mazākumā. Vēlāk, 1990.gadā, kad iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis uzaicināja premjeru Ivaru Godmani uz miliču sanāksmi, puse no zāles ilgi un skaļi svilpa. Tomēr to, kas nesvilpa, bija jau puse. Katrs nākamais Atmodas notikums ikvienam lika izšķirties, kurā pusē nostāties.

1988.gada 21.jūlijā pie Brīvības pieminekļa atkal pulcējās cilvēki. Šoreiz ar sarkanbaltsarkaniem karogiem, pie kuriem bija sēru lentes, protestējot pret 1940.gada okupāciju un pasludināto «tautas lūgumu» uzņemt Latviju PSRS. «Iekšlietu ministra pirmais vietnieks bija tāds Jurijs Astahovs no Vladimiras. Cilvēks ar izteiktu zaldāta domāšanu, ko paši miliči sauca par melno ģenerāli,» atceras Jasinkevičs. «Latvija tam bija sveša. Nekas viņu ar šo vietu nesaistīja, izņemot dienesta dzīvokli.» 

Kad pie pieminekļa sāka pulcēties cilvēki ar karogiem, Astahovs izsaucis Jasinkeviču un pavēlējis vadīt divas civilā ģērbtu miliču grupas, kam šie karogi jānorauj, bet pasākuma iniciatori jāaiztur. Jasinkevičs devies pildīt uzdevumu. Pa to laiku cilvēki no Brīvības pieminekļa dziedādami devušies uz Daugavmalu. Profesionālā ziņā uzdevums bijis vienkāršs – aplenkt karognesējus, atņemt karogus, izolēt iniciatorus un pēc tam pa speciāli izveidotu koridoru kopā ar aizturētajiem pamest notikuma vietu.

«Tajā brīdī, kad sagatavošanās darbi bija pabeigti, karogi aplenkti, bet man atlika vienīgi dot signālu, es pēkšņi ieskatījos cilvēku sejās. Tās bija tik apgarotas un laimīgas, ka sapratu – to, ko no manis prasa, nedrīkst darīt,» turpina Jasinkevičs. Viņš pagriezies un kopā ar saviem cilvēkiem devies projām. Pavisam netālu uz trotuāra stāvējis Astahovs. 

«Teorētiski par pavēles nepildīšanu viņš mani varēja nošaut. Bet man nebija bail. Gaidīju, ka tūlīt piesauks pie sevis, tomēr Astahovs novērsa skatienu un izlikās mani neredzam. Arī vēlāk ne ar pušplēstu vārdu viņš šo atgadījumu nepieminēja.»

Taktikas maiņa

Drīz pēc tam Rīgas milicija, kur 85% bija nelatvieši, tāpēc konfrontācija vislielākā, mainīja taktiku. Lielā mērā tas notika, pateicoties Rīgas iekšlietu pārvaldes priekšniekam Viktoram Bugajam, kurš uzskatīja – uz katru mītiņa kvadrātmetru jābūt vismaz vienam viņa cilvēkam civilā. Nevis lai uzraudzītu mītiņotājus, bet lai laikus pamanītu un tiktu galā ar provokatoriem. Bugajam esot bijuši savi aģenti ne tikai LTF, LNNK, VAK un citās Atmodas laika organizācijās, bet arī Interfrontē. Viņš pats to nenoliedz. Tā Rīgas milicijas priekšnieks bijis lieliski informēts par ikvienu gaidāmo akciju.

Galvaspilsētas milicijas priekšnieks pamatoti baidījās, ka sabiedrībā valdošā spriedze, kas pieauga ar katru mēnesi, var izraisīt haosu. Tāpēc viņa galvenais mērķis bija cīņa ar visu veidu provokatoriem. Vienlaikus viņš centās nepieļaut Rīgas milicijas reālu sašķelšanos pēc nacionalitātes vai politiskās pārliecības. Ar noziedzību, kas tobrīd strauji pieauga, vajadzēja cīnīties visiem kopā.

«Bugajam bija milzīga autoritāte miliču vidū,» atceras Apelis. «Viņš varēja būt ļoti ass, bet nekad netaisns. Un arī sev neļāva kāpt uz galvas. Rubiks viņu kaut kad bija mēģinājis audzināt, tāpēc viņš to lāgā necieta.»

Par Bugaja drosmi un izlēmību liecina ne viens vien notikums. Kad nacionālie spēki rīkoja gājienu no Siguldas uz Rīgu, bet Bugaja vietnieks, vēlākais OMON kurators Nikolajs Gončarenko pie Fizkultūras institūta izvietoja miličus, lai gājiena dalībniekus apcietinātu, Bugajs devās uz Juglu un pierunāja mītiņotājus līdz centram braukt ar tramvaju. Citreiz, kad Gončarenko bez viņa ziņas vērsies pret demonstrantiem, viņš to pats publiski noslānījis ar steku. Bet vēlāk, kad OMON jau bija iekļauts Baltijas kara apgabala karaspēka sastāvā, Bugajs oficiālā vēstulē tā komandieri Kuzminu nosauca par gļēvuli.

«Ja toreiz Rīgas miliciju vadītu nevis Bugajs, bet tādi kā Gončarenko, asinsizliešana būtu nenovēršama un daudz ātrāk nekā Viļņā,» pārliecināts Andris Staris.

Ne velti Latvijas PSR prokurors Valentīns Daukšis pēc tam, kad prokuratūra Latvijā bija sašķēlusies, 1991.gada 15.februārī nosūtīja Bugajam brīdinājumu, ka viņu sauks pie kriminālatbildības par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Savā rezolūcijā uz šā papīra Bugajs sev raksturīgā stilā rakstīja, ka pilnvaras pārkāpj pats Daukšis, un faktiski pasūta viņu uz vienu vietu.

OMON un «baltās beretes» 

1988.gada decembrī visās padomju republikās (vienīgi Igaunija no tā atteicās) izveidoja milicijas speciālās vienības OMON, kas sākotnēji bija pakļautas iekšlietu ministram – tolaik Bruno Šteinbrikam, kuru uz ministriju pārcēla no VDK.

Tas bija nākamais solis milicijas šķelšanā. Ne vairs no iekšpuses, bet no augšas. Lai gan Jasinkevičs atceras, ka sākumā OMON tiešām aktīvi piedalījusies cīņā ar bandītiem. Tomēr uzreiz bija skaidrs, ka šo bruņoto formējumu it kā sabiedriskās kārtības vārdā varēs izmantot politiskā cīņā. Vēlāk, kad OMON nonāca armijas pakļautībā, jo jaunā Latvijas valdība no vienības atteicās, tā arī notika. Taču vēl 1990.gada 15.maijā omonieši aizsargāja jaunievēlēto Augstāko Padomi no interfrontistiem un kara skolu kursantiem, kas tur mēģināja ielauzties.

OMON bija redzamākā, tomēr ne vienīgā šāda spēka struktūra. Apelis atceras, ka 1988.gadā Rīgā tika izveidota Dzelzceļa milicija, kas bija pakļauta tieši Maskavai. Acīmredzot baidoties, ka vietējie miliči varētu nepakļauties centram. Pēc augusta puča dzelzceļa miliči, lai arī krietni apdzērušies, tomēr likuši lietā ieročus, un Apelis bijis viens no tiem, kas vadījis viņu atbruņošanu. Esot gājis kā īstā kariņā. 

Tomēr – jo asāka kļuva konfrontācija starp LTF un Interfronti, jo neitrālāku pozīciju ieņēma milicija. Interfrontes mītiņus nereti apsargāja armija. Jasinkevičs ir pārliecināts, ka lielākā daļa krievvalodīgo miliču bija nevis naidīgi noskaņoti, bet gan apjukuši un nobijušies. «Vai jūs mūs neuzmetīsit, vai beigās nepadarīsit par grēkāžiem? Mums taču nav kur iet – šeit ir mūsu mājas, ģimenes,» viņi teikuši pēc neatkarības atgūšanas. 

1990.gada aprīlī fronte pieņēma lēmumu par LTF īpašo brīvprātīgo kārtības sargu vienības izveidi. Par tās komandieri kļuva pretrunīgi vērtētais Georgs Bezhļebņikovs (vēlāk Maiznieks), un pretstatā OMON, kas valkāja melnas beretes, to sāka dēvēt par «baltajām beretēm». Lai gan patiesībā tai nebija ne berešu, ne formas tērpu, ne bruņojuma. Vienīgi nacionāli noskaņoti neprofesionāli puiši, kas centīgi pildīja savu priekšnieku, par kuriem Staris runā ar neslēptu ironiju, pavēles. OMON meistarīgi izmantoja «baltās beretes» provokācijām, lai paši varētu likt lietā ieročus. Piemēram, it kā OMON kaujinieka sievas nolaupīšanā barikāžu laikā un uzbrukumam Preses namam naktī pirms Iekšlietu ministrijas ieņemšanas.

1991.gada 30.aprīlī zvērestu nodeva pilnīgi no jauna izveidotais 1.policijas jeb tā sauktais Vectirāna bataljons. No Bezhļebņikova vienības tas patapināja «baltās beretes» un atšķirībā no tās bija pietiekami labi bruņots.

Milicijas vienotībai par labu tas nenāca. Tāpēc vissarežģītākais esot bijis laika posms nevis līdz 4.maijam, bet gan no neatkarības pasludināšanas līdz augusta pučam. Pat jaunajai valdībai lojāliem miličiem strādāt bijis grūti.

Nošaujamo saraksts?

Tomēr ne Iekšlietu ministrija, ne milicija formāli nesašķēlās. 1990.gadā, kad tika izdota pavēle par iekšlietu sistēmas depolitizāciju, to pildīt atteicās tikai OMON un Rīgas kriminālmeklēšanas pārvalde ar Vladimiru Antjufejevu priekšgalā. Tiesa, vēl 11.maijā ceturtā daļa Rīgas pārvaldes miliču izteica neuzticību jaunajam iekšlietu ministram Aloizam Vaznim. Tātad absolūtais vairākums divarpus gadu laikā bija kļuvis par absolūto mazākumu.

Pavisam cita aina bija prokuratūrā. «Līdz 1990.gadam mums nekādas konfrontācijas vai šķelšanās nebija,» atceras bijusī sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas daļas priekšniece Rita Aksenoka. «Tā sākās pavasarī, kad pēc Lietuvas parauga sāka veidot no PSRS neatkarīgu Latvijas prokuratūru. Mums, izmeklētājiem, bija skaidrs, ka paliksim visi kopā šajā jaunajā, bet prokuratūrā jau nestrādāja tikai izmeklētāji.»

Septembra vidū prokuratūru ieņēma omonieši, kas uzvedušies ļoti nekaunīgi, un daudz netrūcis līdz bruņotam konfliktam, jo arī prokuroriem bija dienesta ieroči. «Tiem, kuri atteicās palikt LPSR prokuratūrā, 26.septembrī pateica, ka varam paņemt tās lietas, kas atrodas izmeklēšanā, un burtiski visus izlika uz ielas ar ierakstu darba grāmatiņā, ka esam atbrīvoti,» turpina Aksenoka.

Kopš tā brīža Latvijā bija divas prokuratūras. Pirms tam prokuratūrā bija ap 200 darbinieku, vairāk nekā 100, ieskaitot visu izmeklēšanas aparātu, pārgāja uz jauno. Tā savas pirmās mājvietas atrada Iekšlietu ministrijā. Sākums bijis grūts. Ne mēbeļu, ne rakstāmmašīnu. Protokolus rakstījuši, sēžot uz grīdas.

LPSR prokuratūra pildīja kompartijas CK norādījumus un sadarbojās ar OMON. Bieži nozieguma vietās ieradās gan vienas, gan otras prokuratūras pārstāvji.

Decembrī Latvijā sāka grandēt sprādzieni. Pie kompartijas ēkām, karaspēka daļām, armijnieku dzīvesvietās. Tos LPSR prokuratūra neizmeklēja. Sprādzieni tika veikti ārkārtīgi profesionāli. Ar tādu aprēķinu, lai būtu pēc iespējas lielāks troksnis, birtu stikli, bet cilvēki neciestu un kaitējums ēkām nodarīts minimāls. Tika spridzināti arī pieminekļi – Litenē un citur. Tad izmantoja citu taktiku, pieminekļus mēģināja pilnībā sagraut. Staris, kurš kopā ar Aksenoku izmeklēja šos sprādzienus, apgalvo – tādu bijis 26, no kuriem pieci, kriminālistu organizētie, atklāti. Pārējie, kuros pat izmantotas padomju armijas kājnieku mīnas, palika neatklāti.

Viņaprāt, šie sprādzieni bija militāristu provokācijas pirms iecerētā slaktiņa, kas ļautu ieviest PSRS prezidenta pārvaldi. Savukārt Aksenoka atceras, ka ap to pašu laiku paklīdušas runas par sarakstiem, kuros it kā minēti to cilvēku vārdi, ko «bijis paredzēts nošaut bēgot». «Pati šos sarakstus neesmu redzējusi, bet tāda informācija mums bija. Turklāt ļoti ticama.» Jasinkevičs un Staris gan to apšauba, toties Bugajs kādā intervijā 2011.gadā saka: tāds saraksts bijis augusta puča laikā, un to gatavojuši Iekšlietu ministrijas virsnieki.

Diezin vai jebkad mēs uzzināsim patiesību, bija vai nebija šāds saraksts. Galvenais, ko bijušie miliči tagad atzīst – lai arī konfrontācija bija reāla, iekšlietu sistēmas darbu Maskavai tomēr neizdevās paralizēt, to sašķeļot, kas gan neizbēgami būtu novedis pie asinsizliešanas.

Tā nebija kļūda

Posted on oktobris 7, 2013 by - Tēma

Pēdējais LPSR valdības vadītājs Vilnis Edvīns Bresis stāsta par savu sadarbību ar Tautas fronti un brīnās, kā Rubiks varēja turpināt ticēt komunismam

Latvijas Tautas frontes un Latvijas Komunistiskās partijas attiecību šķetināšana ir viens no sarežģītākajiem Atmodas laika vēstures uzdevumiem. Dibināta zem Gorbačova perestroikas atbalsta zīmes, LTF strauji pārtapa par kustību nevis PSRS pārbūvei, bet demontāžai. Tomēr līdz pat 4.maijam LTF būtu grūti pastāvēt, ja nonāktu nesamierināmā konfrontācijā ar varas struktūrām.

Vilnis Edvīns Bresis kļuva par Ministru Padomes priekšsēdētāju tajās pašās 1988.gada oktobra dienās, kad dibināja LTF, un palika amatā, līdz viņu 1990.gada maijā nomainīja LTF virzītais Ivars Godmanis. Viņa vārds iegājis vēsturē ar tā sauktajiem «Breša zemniekiem», kuriem valdība ļāva atdalīties no kolhoziem un dibināt individuālas saimniecības. Savukārt LTF vadītāji savās atmiņās viņu piemin ar labu vārdu – Sandra Kalniete raksturo Bresi kā «vienmēr tik atsaucīgo», Dainis Īvāns raksta: «No visas toreizējās nomenklatūras Tautas frontei visciešākie kontakti un lojālākās attiecības bija ar valdības vadītāju. (..) Viņš bija vienīgais republikas formālās varas pārstāvis, kuru varējām sazvanīt un satikt vienmēr, kad tas bija vajadzīgs, kurš parasti izpildīja arī savus iepriekš dotos solījumus.»

Bet – kā šīs attiecības izskatījās no otras puses? Devos to jautāt pašam Bresim, kurš tagad dzīvo Jelgavā, nedaudz nomaļā vietā pie dzelzceļa. Gar viņa sētu, kā pats smiedamies stāsta, savulaik staigājis Kaupēns, kura māte dzīvojusi ceļa galā pie meža. Taču aiz sētas paveras rūpīgi kopts dārzs, verandas sienas rotā daudzu briežu žuburainie ragi (medības visos laikos bijušas cieņā Latvijas augstākajās politiskajās aprindās). Bresis tagad dzīvo sava vectēva mājās.

Jūs kļuvāt par Ministru Padomes priekšsēdētāju dažas dienas pirms LTF dibināšanas. Būtībā visa Latvijas tālaika vadība nomainījās – gan partijas pirmais sekretārs, gan Augstākās Padomes vadītājs. Tā bija nejaušība, vai tas bija saskaņoti?

Tā bija varbūt ne nejaušība, arī ne saskaņojums ar Tautas fronti, bet tā bija vēsturiska prasība, faktiski tas bija gājiens nacionālās identitātes atzīšanas virzienā. Agrāk pie visām rokām mums karājās kāds Maskavas pārstāvis, kas kontrolēja – CK tas bija otrais sekretārs, Ministru Padomē kāds no vietniekiem. Tad šo cilvēku loma sāka strauji samazināties un pieauga tieši pirmo personu loma. Laiks prasīja, lai vadītājs saprastu, kas notiek tautā. Līdz ar to vairāk tika izvirzīti tieši nacionālie kadri.

Tagad, kad cilvēku ieceļ kādā amatā, bieži vien ir konkurss. Vai kas līdzīgs notika arī tajā laikā, bija jābrauc pie kāda uz Maskavu?

Bija jābrauc, tā ir taisnība. Ar Gorbačova kungu bija jārunā.

Kā tas bija?

Ziniet, bija tā, ka visādā ziņā vēl biju nepieredzējis tajos līmeņos runāt, un tāda saruna šodien notiktu pavisam citādi. Es vērtēju to kā mazlietiņ piezemētu vai pat bailīgu – tāds liels vadonis un es vēl tāds puika toreiz. Svaru bumbas mums nebija vienādas, bet saruna bija diezgan draudzīga, normāla. Toreiz jau bija sākusies tautas kustība, viņš runāja par neatkarību, ko mēs te Latvijā domājam. Viņš to uzskatīja par vājprātu, bet es ļoti piezemēti teicu, ka gribam kļūt patstāvīgāki. Līdz ar to saruna beidzās, acīmredzot viņš deva savu akceptu, un tālāk jau viss nostrādāja automātiski.

Kāda bija jūsu sadarbība ar Tautas fronti?

Vai dieniņ, laba sadarbība! Es personīgi novērtēju, ka es nevarētu būt tās biedrs, bet mana sirds ir kopā ar Tautas fronti. Nācās, protams, daudz ko risināt mūsu mīļajai Tautas frontei, kaut gan Interfronte momentā prasīja tieši to pašu. Tad man vajadzēja viņus pārliecināt, ka divus nevar tā atbalstīt. Teiksim, tādi sīkumi. Tautas frontei vajadzēja autobusu Latvija. Toreiz jau nebija kā šodien, kad uz katra stūra varat nopirkt mašīnu. Iedevām Tautas frontei autobusu Latvija. Otra no materiālajām lietām – Tautas frontei vajadzēja mītni. Tagad visi tik gudri, atjaunot, tā un šitā, bet neviens nepaprasa, kur tad tā radās – nokrita vai kāds mantojumā saņēma? Kad bija sameklēta, man vajadzēja rakstīt rīkojumu un namiņu nodot Tautas frontei. Vēl kāds zīmīgs jautājums – mēs sākām sarkanbaltsarkano karogu pacelšanu. Visi jau tagad gudri, saka – es pacēlu, es pacēlu -, bet neviens negrib teikt, kā tad to juridiski noformēja. Lai toreiz paceltu kaut kādu karogu, bija vajadzīgs Ministru Padomes priekšsēdētāja rīkojums.

Man nācās visus tos rīkojumus parakstīt, un, saprotams, ja laiki mainītos ne tā, kā mēs vēlamies, par katru parakstu viens gadiņš būtu, tā humoristiski runājot.

Vai jums liekas, ka Tautas fronte kādreiz arī kļūdījās līdz 4.maijam?

Varbūt Maskavā mēs varējām kaut kā mazlietiņ citādi, bet, ja ir sasniegts tas rezultāts, ko mēs gribējām, tad meklēt utis kažokā man liekas pilnīgi nevietā.

Jūs sakāt – «ko mēs gribējām». Cik plaša šī apņemšanās bija arī valdībā, partijā? Kā jūs vērtējat LKP pirmā sekretāra Jāņa Vagra lomu šajās pārmaiņās?

Ja Vagris skrietu pa priekšu ar sarkano karogu, tas būtu viens. Ja viņš izsauktu pie sevis represīvos orgānus, kas bija iespējams, un teiktu – veči, jums jāpiegriež viņiem pogas… Bet Vagris to uzņēma absolūti mierīgi. Uzņēma kā latviešu puisis, kuram bija skaidrs, ko tauta grib, un viņš tai simpatizēja. Es neatceros, ka Vagris būtu, ja tā var teikt, «uzmetis» Tautas fronti.

Bet partijas iekšpusē bija diezgan lieli konflikti.

Nu, kā – divās daļās, protams.

Kā tas izpaudās? Pat Ministru Padomē bija konflikti?

Ministru Padomē absolūti nekā nebija. Centrālkomitejā, protams, viņiem bija putra. Gatavojās kongresam, un Rubika kungs gatavoja savu grupu ar saviem materiāliem. Protams, tajā kongresā, kad Latvijas kompartija [1990.gada aprīlī] sašķīda divās daļās, regresīvie palika Rubika kunga vadībā, pārējie aizgāja, to skaitā es.

Kā jūs izskaidrojat Rubika ļoti agresīvo nostāju pret neatkarības kustību?

Man grūti izskaidrot. Nevar teikt, ka es Rubiku nepazīstu. Es viņu labi pazīstu. Rubiks bija pārliecināts savās idejās. Viņš ticēja simbolam – kā cits Dievam, tā viņš sarkanajam karogam, kurš manā uztverē toreiz jau bija sevi pilnīgi izsmēlis un degradējies, tam nebija nākotnes. Rubiks acīmredzot domāja, ka tur var kaut ko izdarīt. Varbūt viņam nebija tādas pieredzes kā mums, jo mēs daudzkur braucām. Es, strādājot Valsts plāna komitejā, PSRS Valsts plānā aizstāvēju Latvijas pozīcijas. Vēlāk braucu uz PSRS Ministru Padomi. Es sapratu, ka tur nekā nebūs. Tā ir sapuvusi ola, kas nav spējīga tālāk attīstīties. Visi tie vadoņi, kas ik pa mēnesim mira un mainījās – cits par citu slimāks nāca valdīt… No tās iekārtas nevarēja neko vairāk sagaidīt. Es nezinu, kur Rubikam tāda ticība.

Un Alberts Kauls? Parādās versija, ka viņš arī bija kandidāts uz MP priekšsēdētāja amatu. 

Jā, bija. Kaula personība ir diezgan sarežģīta. No vienas puses, viņš bija gudrs vadītājs, labs organizators, kolhozu Ādaži pastutēja. No otras puses, kad kādreiz gribēja dibināt kolhozu priekšsēdētāju organizāciju, tur bija Kauls pa priekšu un mani pierunāja uz īsu brīdi aiziet uz lauksaimniecības organizāciju par priekšsēdētāju. Kad aizbraucu runāt ar Kaulu, mani pārsteidza, ka pie galda ar viņu sēdēja visa vecā Latvijas kompartijas lektoru brigāde. Viņš idejas smēlās tur, un tas mani darīja uzmanīgu. Vai tad tev pašam nav domu, kā tālāk laukus pilnveidot? Vēl viņš bija Gorbačova padomnieks. Neviens nevar zināt, kā viņi tur runāja un ko veidoja.

Tajā laikā jāskatās arī uz pašu Gorbačovu – kāda bija viņa loma. Mēs, trīs kaimiņu republikas, perestroiku nevarējām saprast. Es kā saimnieciskais vadītājs valstī – ko man darīt? Kroplā rūpniecība, kas pa daļai bija pakļauta Maskavai, pa daļai mums, budžeta lieta pusskaidra, vienmēr viss atkarīgs no Maskavas – būtu jāsāk veidoties kaut kādām tirgus attiecībām, bet, nu, tādi pussolīši, tālāk iet nedrīkst, īpašumu mainīt nedrīkst, to krāsu mainīt nedrīkst. Tur jau nekas neiznāk… Sauklis pēc pārbūves bija aicinājums bez seguma, bez piedāvātām strukturālām izmaiņām. Es atceros, ka igauņi, kas toreiz ar panākumiem PSRS līmenī bija pirmajā vietā, bija teikuši Gorbačovam: ko mēs vairs varam pārkārtoties? Mēs esam pirmajā vietā! Un tad bija dots viņiem pa cepuri, ka tomēr pārkārtoties vajag. Tā mēs neviens īsti nesapratām, kur tad mums ir jābrauc. Katrs brauca, kā mācēja.

Vai jūsu valdības laikā jau sāka izstrādāt programmas ekonomikas pārveidošanai uz patstāvību?

Mēs jau toreiz izdarījām apsekojumus, ka ražojam budžeta izteiksmē vairāk nekā patērējam, ka mēs varētu dzīvot daudz labāk, ja visa budžetēšana un PSRS uzņēmumi būtu mūsu rokās. Ļoti gribējās veikt tālāk saimnieciskās reformas. Breša zemnieki būtu bijis tikai iesākums.

Pastāstiet vairāk par Breša zemniekiem.

Mēs neizmantojām to potenciālu, ko faktiski Latvija var dot. It sevišķi toreiz – milzīgā, pusbadā esošā PSRS tirgus ap-stākļos. Tur varēja ražot visu velnu un tikai dot. Nelaime bija ražošanas attiecībās. Bija aptuveni 50 ļoti labu kolhozu. To sajaukšana, sadalīšana manā uztverē ir ne visai attaisnojama lieta. Bet pārējie kādi 300 – tie bija reformējami, un reformu pamatā vajadzēja būt privātīpašumam un privātsaimniecībai. Tas bija tas sākums. Mēs izveidojām pāri par 8000 zemnieku [saimniecību], devām viņiem diezgan lielu materiālo atbalstu, un domāju, ka šodien vēl daudzi tos atceras kā veiksmīgus laikus. Bija arī tādi, kas notrallināja, kam tie 200 kubikmetri koku mežā palika par malku. Daļa vienmēr ir laba, daļa – brāķis, nu, ko tur var darīt.

Šai programmai nebija pretestības no kolhozu priekšsēdētājiem?

Gan bija, gan nebija. Es gribētu uzmest Īvānam tādu akmentiņu, ka viņš visus nosauca par sarkanajiem baroniem, un tas ļoti iesita viņiem morāli. Es zinu daudzus priekšsēdētājus, ļoti cienījamus vīrus, kuri faktiski uz saviem pleciem iznesa Tautas frontes attālo nodaļu darbu. Viņi deva autobusus, atbrīvoja no darba cilvēkus, brauca uz Rīgu mītiņot. Viņus visus nosaukt par sarkanajiem baroniem nebija īsti godīgi.

Jūsu laikā izveidojās Interfronte. Kādas bija attiecības ar šo organizāciju?

Viņi jau dvīņubērni, pretpoli. Ja priekšpusdienā uz pārrunām bija ieradusies Tautas fronte, tad pēcpusdienā obligāti bija Interfronte. Ja šiem bija atsevišķs autobuss, tad tiem arī vajadzēja autobusu.

Interfrontei iedevāt autobusu?

Nē taču! Ne namiņa viņiem, ne autobusa. Tad man nācās visādi pierādīt, ka tas tomēr nav lietderīgi un tā tālāk. Locīties un muļķi tēlot.

Kamēr jūs bijāt vadītājs, jūsu mērķis bija panākt Latvijas suverenitāti PSRS ietvaros. Kurā brīdī jūs sapratāt, ka Latvija tiešām varētu būt pilnīgi neatkarīga?

Tad, kad [Augstākā Padome 4.maijā] balsoja. Es visu laiku balansēju uz robežas. Iedomājieties – toreiz gāze, elektrība, visa nafta, kas nāca, viss tirgus mūsu produkcijai. Mani, protams, māca šaubas kā vadītāju. Varu pateikt atklāti – es nevarēju saprast, cik represīvi notiks mūsu nodalīšana. Ja mīkstā veidā, kā tas notika, tad viss ir okei – mēs visi, protams, savilksim jostas, turklāt pamatīgi. Bet nebūs tā, ka jāpakaras, sakot tautas valodā. Bet, ja viņi pateiktu – robežas ciet, nafta nost, elektrība nost, tirgus ciet -, tad ir vāks. Ko tad mēs darīsim? Tad ir jāpāriet uz naturālo saimniecību, visai valstij jādzīvo no rokas mutē, un tad diez vai mēs būtu dikti laimīgi par to, jo Eiropa jau mūs toreiz vēl negaidīja. Tādas šaubas, protams, māca. Nevaru teikt, ka biju absolūti balts kā papīrs. Bija visādas domas. Bet – jo mēs tālāk gājām, jo vairāk radās pārliecība, ka vairs nav atpakaļceļa. Ir jāiet kaujā, un – kā būs, tā būs! Un bija labi. Tā bija vēsturiska laime, ka Krievijā pie varas tolaik bija Jeļcins, baltiešu draugs.

Pēc vēlēšanām 1990.gadā Tautas frontei bija jāizlemj, kādus amatus ieņemt. Visās atmiņās ir rakstīts, ka Godmanis sākumā ļoti šaubījās, vai grib vadīt valdību. Vai LTF runāja ar jums, ka jūs varētu kļūt par MP priekšsēdētāju?

Bija runa. 

Ko jūs atbildējāt?

Protams, nē. 

Kāpēc?

Es paredzēju, ka vairs nevar būt tikai augšup-eja. Ka reformas noteikti vedīs pie problēmām tautsaimniecībā, pie ienākumu sadales un pensionāru [zemā] dzīves līmeņa. Kas tad būs vainīgs? Vainīgs būs «sarkanais barons» vai kā mani toreiz nokristīja. Tāpēc es domāju, ka tas bija pilnīgi loģisks un pareizs mans lēmums. Apzināts lēmums – atteikties no šā goda. Tirgus ekonomikā es nebiju stiprs, man nebija tādu zināšanu, es nebiju stažējies kā Godmanis Austrijā. Līdz ar to es negribēju pat ielaisties tādā lietā.

Arī pēc vēlēšanām jūs ar Īvānu un Gorbunovu aizbraucāt pie Gorbačova runāt par 4.maija deklarāciju. Šī tikšanās ir atspoguļota dažādās atmiņās. Vai jūs atceraties to braucienu?

Miglaini. Gorbačovs nepiedeva nevienu vārdu, tas bija vairāk nekā skaidrs. Bija jālauž ledus, nebija cita varianta. Brīnums, ka Gorbačova kungs šodien tā ir izmainījies, ka viņš, gandrīz tāpat kā Putins, saka, ka PSRS izjukšana bija lielākā kļūda. Tā nebija kļūda, tā bija vēsturiski attaisnota lieta.

Kā saprotu, jūsu tēvs bija represētais. Kā viņš vērtēja to, ka jūs veidojāt savu karjeru partijā? Vai viņš piedzīvoja 4.maiju?

1970.gadā tēvs aizgāja, 1980.gadā mamma, arī nepiedzīvoja. Tas ir atsevišķs stāsts. Šīs ir mana vecātēva mājas, kur mēs esam pašreiz. Mans tēvs bija pilnīgi neitrāls, nekad nav bijis nekādās partijās, nekur. Vienīgais, ko viņš ir darījis – ļoti godprātīgi strādājis uz dzelzceļa. Viņš bija izkalpojies par virskonduktoru, ticis labā godā. Tad pēc kara vienkārši atnāca divi bruņoti veči un aizveda. Tas bija 1946.gads. Ne tiesa, ne troika, nekas. Aizveda kā lopu uz Sibīriju. 

Taču labums bija tāds, ka – «punkts viens», kā Godmanis saka – viņš bija dzelzceļnieks, ļoti perfekti novērtēja, kur, kā iet, kā stāv [vilcienu sastāvi]. Otrais labums – mammai bija pazīšanās pasu galdā. Viņa tām meitenēm palūdza, vai var uzrakstīt pasi, lai tēvu dabūtu atpakaļ. Protams, sarunāja. Visos laikos visu ko var sarunāt. Tad viņa deva ziņu tēvam, un viņš pēc pāris gadiem kādā jaukā dienā bija iekāpis vagonā ar oglēm un aizbraucis. Atbrauca šeit galīgi beigts, tikai kauli un āda. Protams, pasi uzrakstīja, un viņš vairs nerādījās ne uz dzelzceļa, ne kur – strādāja, raka grāvjus, klapēja kastītes. Lai nerādītos nevienam acīs! Ne man kāds prasīja kādreiz, ka viņš būtu tiesāts, ne kā. Līdz ar to es krievu laikā viņu savā biogrāfijā [kā represēto] neuzrādīju. Gluži vienkārši rakstīju: tēvs – strādnieks. Ja būtu uzrādījis, ka tēvs ir izsūtīts, man neredzēt šos amatus kā savas ausis. 

Kā uzņēma mani vecāki? Viņi bija ļoti pragmatiski cilvēki. Vecāki gribēja, lai bērni mācās, lai aug. Tēvs nekad nebija iesaistīts politikā, viņš bija piezemēts, viņam pat prātā nenāca, ka tā ir citas valsts iekārta. Represijas toreiz bija tik milzīgas, un viņš vēl to velnu pārcietis – Sibīriju, tāpēc viņš muti nevirinātu nekad. Mamma tik bļāva: kad tad, dēliņ, būs atpakaļ mūsu mājas? Šī ir māja, kur es esmu piedzimis, te laikam arī nodzīvošu līdz beigām.

CV

Dzimis 1938.gadā Jelgavā
1961.gadā beidzis Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultāti
Bijis Gulbenes rajona partijas 1.sekretārs, Latvijas Komjaunatnes 1.sekretārs, LPSR Valsts plāna lauksaimniecības nodaļas vadītājs, LPSR Valsts Agrorūpnieciskās komitejas priekšsēdētājs un valdības ministrs
1988.-1990. LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājs
1990.gadā ievēlēts Augstākajā Padomē, 4.maijā nobalsojis par neatkarību
Bijis 5., 8. un 9.Saeimas deputāts un ministrs Māra Gaiļa vadītajā valdībā

Igauņi — soli priekšā

Posted on oktobris 7, 2013 by - Tēma

Igaunijas revolūcijas scenārijs daudz neatšķīrās no procesiem Latvijā. Tikai igauņi visu darīja mazliet ātrāk

Tāpat kā Latvijā, arī Igaunijā pirmie Atmodu iesāka kultūras darbinieki un vides aizstāvji, Igaunijā arī senatnes pieminekļu biedrība. Līdzīgi kā pie mums, iespaidīgākās tautas pulcēšanās notika zem dziesmas zvaigznes. Tomēr mūsdienās, pateicoties ASV dokumentālajai filmai The Singing Revolution, Rietumos terminu «dziesmotā revolūcija» saista galvenokārt ar Igauniju.

Pirmie ievērojamākie protesti toreizējā kaimiņu republikā risinājās 1987.gadā, kad vara gribēja īstenot plānus par fosforīta raktuvju paplašināšanu Ziemeļigaunijas laukos. Tas būtu prasījis jaunu strādnieku tūkstošu ievešanu Igaunijā. Igauņiem izdevās šo procesu apstādināt. 1987.gada 23.augustā Tallinā sarīkoja demonstrāciju, kas atgādināja par Molotova-Ribentropa slepeno līgumu. Tajā pašā dienā šāda demonstrācija notika arī Rīgā pie Brīvības pieminekļa. 

Tautas fronti (Rahvarinne latviski burtiski nozīmē «tautas fronte») vispirms nodibināja igauņi, un tas notika spontāni. Igaunijas Radošo savienību plēnumā Tallinā 1988.gada 1. un 2.aprīlī, tātad tieši divus mēnešus pirms Latvijas radošo darbinieku plēnuma, jau pūta jauni vēji. Drosmīgākie runātāji bija rakstnieki, starp viņiem nākamais Igaunijas prezidents Lennarts Meri, Arvo Valtons, nākamais Igaunijas vēstnieks Latvijā Jāks Jeerīts un citi. Televīzijas tiešraidē 13.aprīlī diskusijas dalībnieki izmeta domu par «tautas fronti perestroikas atbalstam». Šo domu Igaunijā uzņēma ar lielu sajūsmu.

Nozīmīgākie Tautas frontes vadītāji bija Edgars Savisārs, vēlākais premjerministrs un tagadējais Tallinas mērs no Centra partijas, un Marju Lauristina, sociālās komunikācijas profesore no Tartu, kas vēlāk kļuva par vienu no igauņu sociāldemokrātu līderiem un sociālo lietu ministri. Savisāram jau tolaik bija daudz ienaidnieku, un baumo, ka abiem radikālajiem spārniem bijuši pat plāni viņu «fiziski likvidēt».

1988.gada vasarā nodibināja ERSP (Igauņu nacionālās neatkarības partiju), kas bija pirmā opozīcijas partija visā Padomju Savienības teritorijā. Rahvarinne dibināšanas kongress notika Tallinā 1988.gada 1. un 2.oktobrī, nedēļu pirms Tautas frontes dibināšanas Rīgā un trīs nedēļas, pirms lietuvieši nodibināja Sajūdis.

Vārdu «neatkarība» atklātībā vēl neminēja, runāja par autonomiju Padomju Savienības ietvaros. Pavisam drīz igauņi sāka domāt par savu naudu rubļa vietā, bet tas nerealizējās vēl vairākus gadus.

Drīz, novembrī, Igaunijas Augstākās Padomes deputāti pirmie PSRS atbalstīja tā saukto suverenitātes deklarāciju, ar kuru Igaunijas likumus pacēla virs Padomju Savienības likumiem. Pats par sevi saprotams, tas saniknoja Maskavu. Tūlīt pēc tam Igaunijas Augstākā Padome pieņēma valodas likumu, ar kuru igauņu valodu noteica par oficiālu valodu.

Tautas frontes nodibināšana padomju Igaunijā izraisīja vairākus sarežģījumus un šķelšanos. Jau pirms kustības oficiālās dibināšanas no igauņiem nošķīrās radikāli noskaņotie Maskavas ietekmē esošie krievi, kuri nodibināja savu Interkustību, kā arī darba kolektīvu padomes un strādnieku miliciju. Šie spēki organizēja streikus un 1990.gada maijā, kad arī Rīgā nebija mierīgi, ar varu centās ieņemt Toompea jeb Igaunijas valdības un parlamenta ēku. Lai nosargātu kārtību, valdība nodibināja zemessargu vienības Kodukaitse.

Igauņi un īstenie igauņi

1990.gada sākumā sašķēlās arī paši igauņi, un izveidojās savāda «divvaldība». Kā konkurentu Tautas frontei nodibināja kustību, kas bija domāta vienīgi «īstenajiem igauņiem». Vēlēšanās, kurās ievēlēja Igaunijas Kongresu, varēja piedalīties vienīgi tie, kuri 1940.gadā bijuši Igaunijas pilsoņi, kā arī viņu pēcnācēji (arī trimdinieki), kurus sāka reģistrēt. Vēlēšanās piedalījās aptuveni 600 000 vēlētāju. Kongresu vadīja Igaunijas komiteja. Manifestā, kuru nolasīja dzejnieks Pauls Ēriks Rummo, teikts, ka mērķis ir «atjaunot likumīgo varu».

Kustības priekšgalā nostājās Trivimi Velliste, Tunne Kelams un vēlākais premjerministrs Marts Lārs. Par Igaunijas Kongresu ieinteresējās arī ārzemes – Kelamu uzaicināja uz Balto namu, kur viņu pieņēma ASV viceprezidents.

Visi trīs vīri bija nacionāli noskaņoti «fundamentālisti», kuri uzskatīja, ka Igaunijas neatkarības atjaunošana notiek nepareizā veidā nepareizu cilvēku vadībā. Viņu mērķis bija nacionāla valsts (rahvusriik), ne tikai neatkarīga valsts. Velliste, Kelams un Lārs, aizdomu pilni, vēroja bijušos komunistus, kas darbojās Tautas frontē, viņi nepiekrita nekādiem kompromisiem un uzskatīja, ka visas padomju struktūras ir nelikumīgas. Turpretim Tautas fronte centās pārņemt varu padomju struktūrās ar to palīdzību un caur tām. Šis asais strīds vēl joprojām atspoguļojas diskusijās par Igaunijas jaunāko laiku vēstures interpretācijām.

Tajā pašā laikā sašķēlās arī Igaunijas Komunistiskā partija. Jaunā, liberālā un igauniskā kompartijas vadība pret Tautas fronti izturējās ar izpratni. No Konstitūcijas izņēma partijas īpašo lomu, un partijas kongress nolēma izstāties no PSRS Komunistiskās partijas. No Igaunijas Komunistiskās partijas nošķīrās konservatīvais spārns, kuram turpmāk bija niecīga nozīme.

Zaudētās derības 

Tautas frontes aktīvākie biedri vēl pirms kustības nodibināšanas bija domājuši par Igaunijas ekonomisko patstāvību. Edgars Savisārs, Sīms Kallass, Tīts Made un Miks Titma jau 1987.gadā piedāvāja IME (isemajandav Eesti – patstāvīgi saimniekojoša Igaunija) projektu. Tas rosināja daudz diskusiju un nonāca pat līdz apspriešanai Augstākajā Padomē, tomēr Maskavas aizdomu un pretestības dēļ praktiski nekas vairāk nenotika.

Tāpat kā Latvijā un Lietuvā, arī Igaunijas Tautas frontei pievienojās simtiem tūkstošu cilvēku, un drīz vien tā bija ievērojami lielāka masu organizācija nekā komunistiskā partija, no kuras arvien straujāk izstājās biedri. Savā starpā cieši sadarbojoties, tautas frontes visās trijās Baltijas republikās organizēja iespaidīgas demonstrācijas un tautas svētkus. Visvarenākā akcija bija Baltijas ceļš 1989.gada 23.augustā, ko ierosināja igauņi un ko šogad atkārtoja Katalonijas tauta. 

1990.gada februārī pieņēma deklarāciju par Igaunijas neatkarības procesa sākšanos un izveidoja delegāciju sarunām ar Maskavu. Sarunas sākās pēc tam, kad Igaunija atteicās no 1989.gada suverenitātes deklarācijas, tomēr drīz vien tika pārtrauktas. 

Prezidents Arnolds Rītels bija prasmīgs un nozīmīgs sarunu vedējs no igauņu puses. Viņš toreiz vislabāk pazina PSKP un padomju valdības, kā arī citu padomju republiku vadītājus. Svarīga loma bija arī ārlietu ministram Lennartam Meri, kurš vēlāk, 1991.gadā, no sava biroja Helsinkos uzturēja sakarus ar Rietumu politiķiem.

1990.gada 30.martā Igaunijas jaunievēlētā Augstākā Padome pasludināja, ka sācies pārejas periods, mazliet vairāk nekā pēc mēneša līdzīgu deklarāciju pieņēma arī Latvijā. Toreiz pavasara vēlēšanās uzvarēja Rahvarinne, kuras iekšienē sāka rasties dažādas partijas. Rezultātā 1991.gada vēlēšanās Riigikogu nebija vairs neviena kandidāta, kas būtu ievēlēts no Tautas frontes. Rahvarinne vairs nebija vajadzīga.

1991.gada janvāra dramatiskajās dienās ierodoties Tallinā, Krievijas Federācijas līderis, Gorbačova oponents Boriss Jeļcins atklāti atbalstīja Baltijas valstu neatkarības kustības. 1991.gada pavasarī baltieši nepievienojās Mihaila Gorbačova piedāvātajam PSRS savienības līgumam, un referendumā Igaunijā 78%  iedzīvotāju bija par neatkarību (Latvijā – 75%, Lietuvā – 91%).

Tūlīt pēc Genādija Janajeva huntas neveiksmīgā varas sagrābšanas mēģinājuma Maskavā igauņi izmantoja iespēju un 1991.gada 20.augustā pasludināja Igauniju par neatkarīgu valsti. Atšķirībā no Latvijas, kas to pašu izdarīja nākamajā dienā, Igaunijā šī ir svinama diena. Vēl tikai nedēļu pirms 20.augusta nākamais ārlietu ministrs, tolaik ministra Meri padomnieks Jiri Luiks bija saderējis ar kādu kolēģi, ka līdz pilnīgai neatkarībai nāksies gaidīt desmit gadus.

Atmoda mums blakus

Posted on oktobris 7, 2013 by - Tēma

Tieši Lietuvai bija lemts izciest vislielāko Maskavas spiedienu un pretošanos neatkarības centieniem, taču tie nebija apturami

Kā lietuvietim, kura bērnība pagāja Viļņā un jaunība, studējot Viļņas Universitātes Medicīnas fakultātē, man bija iespēja tuvumā vērot procesus Lietuvā. Jau darbojoties Latvijas Tautas frontē, neskaitāmas reizes valdes uzdevumā devos uz vēsturiskiem pasākumiem Lietuvā, tāpēc varu sniegt aculiecinieka versiju par turienes Atmodu.

Lietuvieši vienmēr uzsvēruši – neatkarīgās valsts atjaunošanas ideja allaž bijusi dzīva kā 18.gadsimta lielvaru sadalītās Lietuvas un Polijas apvienotās valsts atjaunošana. Lietuviskuma idejas cauri gadsimtiem ne bez grūtībām nesa arī katoļu baznīca. Un, protams, vēsturiski vistuvākie notikumi, kuru aculiecinieki aktīvi piedalījās Lietuvas Atmodā, bija 1940.gada okupācija un pēckara bruņotā pretošanās.

Neatkarības atjaunošana vienmēr bija aktuāla tēma. Labi atceros, kā mēs, piektās vai sestās klases audzēkņi, Viļņā savā starpā spriedām, vai labāk Baltijas valstīm atjaunot neatkarību katrai atsevišķi, vai veidojot savu federāciju. Neizdilstošā atmiņā ir Kauņas jaunieša Kalantas publiskā sadedzināšanās 1972.gadā, protestējot pret Lietuvas okupāciju.

Tādēļ, sākoties Gorbačova pārbūvei, Lietuvā attīstījās diskusiju klubi, apdraudētu dabas un vēstures pieminekļu publiska aizsardzība, protesti pret naftas urbšanas platformas celtniecību Baltijas jūrā netālu no Kuršu kāpām. 1987.gadā tika nodibināta Pieminekļu aizsardzības biedrība, par kuras vadītāju kļuva filozofs Romualds Ozols. Viļņā augstskolu jaunieši nodibināja līdzīgas ievirzes klubu Talka, tam sekoja dabas aizsardzības biedrība Santarve (vēlāk Žemynos). Plašumā gāja Lietuvas zaļo kustība, kuras neformālie līderi vēlāk tapa par lietuviešu tautas frontes Sajūdis būvētājiem.

Slepenais plāns

Lielākais lūzums Lietuvas atmošanās gaitā notika 1988.gada maijā. Filozofs Arvīds Jozaitis pēc ciemošanās Igaunijā, kur tautas kustības organizācija jau bija nodibināta, pārliecināja savus domubiedrus filozofus Ozolu un Genzeli, ka līdzīgai kustībai Lietuvā jau ir nobrieduši apstākļi. Sekoja Igaunijas zinātnieku viesošanās Viļņas Zemkopības ekonomikas zinātniskās pētniecības institūtā, kuru toreiz vadīja profesore Kazimira Prunskiene, kas pēc oficiālās daļas sarīkoja plašas sabiedrības tikšanos ar igauņu zinātniekiem. Viesi pastāstīja arī par Igaunijā nodibināto Tautas fronti. Tā bija sen gaidīta dzirkstele, kas iekurināja Sajūdis ugunskuru. Pēc diskusijas tika nolemts meklēt telpas sapulcei, kurā varētu nodibināt līdzīgu organizāciju, taču šādu zāli bez varas piekrišanas dabūt nebija iespējams. Visbeidzot izdevās panākt, ka Lietuvas Zinātņu akadēmijā tiek atļauts rīkot citu sapulci – diskusiju par tolaik aktuālajiem Lietuvas PSR Konstitūcijas labojumiem Gorbačova perestroikas garā.

Sajūdis iniciatori centās panākt, lai uz šo sapulci 1988.gada 3.jūnijā sanāktu pēc iespējas vairāk progresīvi domājošu cilvēku, jo viņu slepenais mērķis bija ierosināt tautas kustības dibināšanu. Kad sēde notika, zālē nebija kur apsēsties, piedalījās vairāk nekā 500 cilvēku. Sākās stihiskas uzstāšanās par Lietuvas okupāciju, valodu un kultūru. Iekarsušie dalībnieki neklausīja sēdes vadītāja, Zinātņu akadēmijas pārstāvja aicinājumu sapulci slēgt un izklīst. Iniciatīvu pārņēma jauns fiziķis Vaišvila ar domubiedriem, piedāvājot dibināt sabiedrisko organizāciju konstitucionālo tiesību aizstāvībai un izveidot iniciatīvas grupu. Tajā tika ievēlēti pazīstami zinātnieki, rakstnieki, mākslinieki, jau eksistējošo kustību līderi. 17 no 35 bija kompartijas biedri.

7.jūnijā Viļņā klubā Talkos notika pirmā Sajūdis (lietuviski – kustība) iniciatīvas grupas sēde, kas ieskicēja tuvākās darbības aprises. 13.jūnijā sākās ar pavairošanas aparātu drukāta nelegāla izdevuma Sajūdžio Žinios izplatīšana. Visā Lietuvā tika dibinātas atbalsta grupas. Toreizējā komunistu partijas vadība īsti nesaprata, kas notiek. Tās pirmais sekretārs Griškēvičs bija īsts Brežņeva laiku stagnāts, kas gaidīja norādījumus no Maskavas. Vēlāk sākās cīņa pret Sajūdis attīstību, taču process vairs nebija apturams. 21.jūnijā notika pirmā lielā Sajūdis organizētā un varas nesankcionētā demonstrācija pie Lietuvas PSR Augstākās Padomes. Nākamajā mītiņā Ģedimina laukumā sanāca jau 20 tūkstoši cilvēku, bet pēc divām nedēļām Vingis parkā – 100 tūkstoši. Šādu kustību ignorēt vairs nebija iespējams.

17.septembrī sāka iznākt nedēļas avīze Atgimimas (lietuviski – atdzimšana) – pirmais varas necenzētais drukātais izdevums. 

1988.gada 7.oktobrī trīskrāsainais nacionālais Lietuvas karogs, skanot Lietuvas brīvvalsts himnai, tika pacelts Viļņas Ģedimina pils tornī. 20.oktobrī par Lietuvas kompartijas pirmo sekretāru tika ievēlēts Alģirds Brazausks, kas ievērojami mazināja konfrontāciju starp sabiedrību un vietējo kompartiju.

Sajūdis dibināšanas kongress notika 1988.gada 22.-23.oktobrī, pārstāvot aptuveni 180 tūkstošus cilvēku. Pēc Igaunijas un Latvijas Tautas fronšu apsveikuma komunistu partijas un valdības vārdā kongresu sveica Brazausks, kurš atzina – Lietuvas kompartijas centrālkomiteja pieļāvusi kļūdas Sajūdis vērtēšanā. Šajā pašā runā Brazausks paziņoja, ka Viļņas katedrāle tiek atdota ticīgajiem.

Tieši Sajūdis dibināšanas kongresā notika būtiskais lūzums, kad vēl publiski skaļi neizteiktā Lietuvas neatkarības atjaunošanas ideja pārņēma vairākumu tautas. 1.novembrī no cietumiem un izsūtījuma tika atbrīvoti pazīstami politieslodzītie Iešmants, Petkus un mācītājs Tamkevičs.

Brazauska līferēšana

Pakāpeniski Lietuvā izveidojās divi politiskās varas centri – kompartija, kam bija reāla vara, un Sajūdis, kam bija milzīga cilvēku uzticība, bet nebija varas. Kaut gan Sajūdis padomē puse dalībnieku bija komunistu partijas biedri, starp kompartiju un Sajūdis nenovēršami veidojās plaisa. Kompartijas vadītājam Brazauskam, lai novērstu Maskavas iespējamās represijas pret Sajūdis, bija jālavierē starp šiem spēkiem. Sajūdis radikāļi, it īpaši Lietuvas Brīvības līga (līdzinās Latvijas Pilsoņu komitejai), nežēlīgi kritizēja viņa nepietiekamo izlēmību, savukārt partijas biedri kritizēja par steigu. Tieši Sajūdis kā masu organizācijai izdevās atrast zelta vidusceļu šajās vēstures krustcelēs un iegūt vispārēju tautas atbalstu. Bez šiem spēkiem bija vēl radikālāki spārni – disidenti, kas pieprasīja nekavējoties atzīt Lietuvas neatkarību un izvest okupācijas armiju, kā arī ortodoksālie vienotās PSRS piekritēji.

1989.gada 16.februārī, pieminot Lietuvas Republikas dibināšanas gadadienu, Sajūdis publiski paziņoja, ka kustības galvenais mērķis ir Lietuvas Republikas atjaunošana. Ap to laiku PSRS piekritēji Lietuvā tika apvienoti Interfrontes analogā – organizācijā Vienybe–Jedinstvo–Jednosc.

Kopīgs triju valstu atbrīvošanās kustību pasākums bija Molotova-Ribentropa pakta gadadienā 1989.gada 23.augustā rīkotais Baltijas ceļš, kas pievērsa visas pasaules uzmanību. Lietuvā ķēdē piedalījās aptuveni miljons cilvēku. Dalībnieku bija tik daudz, ka izveidojās ne tikai ķēde uz Latvijas robežu, bet vēl viena no Viļņas uz Kauņu.

Sajūdis atbalstītie kandidāti PSRS Tautas deputātu kongresa vēlēšanās 1989.gada 26.martā izcīnīja 36 vietas no 49. Baltijas deputātiem izdevās panākt Molotova-Ribentropa pakta atzīšanu par nelikumīgu un spēkā neesošu.

Galvenā Sajūdis uzvara neapšaubāmi ir 1990.gada 24.februārī notikušās Lietuvas Augstākās Padomes vēlēšanas, kurās tā kandidāti ieguva 101 mandātu no 141 un nodrošināja valsts atjaunošanas akta pieņemšanu 1990.gada 11.martā.

Sajūdis kā Atmodas pocesu galvenais virzītājs vienmēr saglabāja maksimālismu savās prasībās un plānos, kam mēs Latvijā cītīgi sekojām. Tieši Lietuvai bija lemts izciest vislielāko Maskavas spiedienu un ekonomisko blokādi. Latvijas ceļš uz pilnu neatkarību bija nedaudz cits – ar pārejas periodu, kurš noslēdzās pēc 1991.augusta puča, taču tas nenozīmē, ka Latvijā kādam būtu tiesības apšaubīt Sajūdis ieto ceļu, kurš tuvināja arī mūsu neatkarību.

* Romualds Ražuks ir Atmodas kustības aktīvists, otrais LTF priekšsēdētājs

Rietumu frontē… tomēr pārmaiņas

Posted on oktobris 7, 2013 by - Tēma

LTF atbalsta grupas Rietumos dibināja liberāli noskaņotie tautieši, kuri nebaidījās no sadarbības ar «sarkano sabiedrību»

Pirmo sēklu trimdas latviešu sadarbībai ar Latvijas Tautas fronti iesēja mazpazīstama Kanādas latviešu organizācija LATS. Šī nelielā šūniņa, kuras pilnais nosaukums ir Latvian Art Trust Society un patiesā jēga – vākt naudu sadarbībai ar tautiešiem Latvijā, 1988.gada jūlijā izdeva brošūru ar sensacionālā Radošo savienību plēnuma referātiem.

Latvijā plēnuma materiālus turpinājumos drukāja Literatūra un Māksla, taču atsevišķam izdevumam «trūka papīra». Un te tas parādījās okeāna viņā pusē, ievadā prognozējot plēnuma «tālejošas sekas mūsu tautas turpmākā attīstībā». «Mums, Latvijas rakstniekiem, žurnālistiem, zinātniekiem, šis tautiešu žests deva milzīgu pašapziņu. Mēs sapratām, ka tie Kanādas tautieši, kuri patiešām izprot notikumu attīstību Latvijā visas Padomju Savienības un pasaules jaunās attīstības kontekstā, signalizē mums, ka latviešu inteliģences piedāvājums tuvināties tiek pieņemts,» grāmatā Latvijas Tautas fronte Rietumos raksta Jānis Peters.

Sadarbība ar trimdiniekiem gan nebija gluda, un līdz oficiālam Rietumu latviešu «jumta» organizāciju atbalstam LTF nonāca pakāpeniski. Kā izriet no grāmatā LTF Rietumos apkopotajām atmiņām, daļā ārvalstu latviešu sabiedrības klejoja aizdomu rēgs, ka LTF inspirējusi čeka un komunisti ar dziesmoto revolūciju taisās tautu apšmaukt. Tomēr laika gaitā LTF atbalsta grupas izveidojās visos lielākajos latviešu centros Eiropā, Ziemeļamerikā un Austrālijā, kurām bija milzīga nozīme Latvijas neatkarības idejas nešanā savās valstīs un praktiskā palīdzībā, gan apgādājot LTF ar sakaru līdzekļiem, datoriem un mašīnām, gan frontiniekus izglītojot, kalpojot par angļu mēli un dažkārt pat burtiski apģērbjot.

Pirmā «vēstniecība» Zviedrijā

Uz pirmās ārvalstu LTF atbalsta grupas godu var pretendēt Zviedrijas aktīvisti, kuru vidū bija Atis Lejiņš, Imants Gross, Kristīne Čakste u.c. Viņi jau LTF dibināšanas kongresam nosūtīja apsveikuma telegrammu, ko Rīgā uzņēma ar ovācijām. Zviedrija arī bija vienīgā valsts, kurā vēlāk – 1989.gada martā – izveidojās LTF ietilpstoša oficiāla nodaļa. Uz tās dibināšanas pasākumu brauca LTF vadības grupa – Dainis Īvāns, Jānis Jurkāns un Valdis Šteins -, kurai tas bija mūžā pirmais brauciens uz Rietumiem un līdz ar to ne vien politiski svarīgs, bet arī abpusēji iespaidiem bagāts. Kā atceras Atis Lejiņš (tagad Saeimas deputāts no Vienotības), viņam bija jādodas tautfrontiešus sagaidīt uz Somiju, kur tie ieradās ar vilcienu no Ļeņingradas. «Stāvēju uz perona, no kuras Ļeņins 1917.gadā brauca uz Pēterpili taisīt revolūciju. Pie manis tagad brauca latviešu revolucionāri no Pēterpils – man tās asociācijas patika,» caur jokiem stāsta Lejiņš. «Nezināju, kā viņi izskatās, bet, kad izkāpa no vilciena, nodomāju: tiem jābūt viņiem! Padomju cilvēki, uzreiz var redzēt.»

«Reizēm šķita, ka esam nonākuši kādā filmā vai fantāzijā,» minētajā grāmatā raksta Dainis Īvāns. «Turklāt dažs tautietis mūsu priekšā ar to gribēja diži «paspīdēt». Juris Kaža lepni izrādīja mikroviļņu cepeškrāsni un tās priekšrocības vakardienas pankūku uzsildīšanā, kā arī klāstīja, kā viņa publikācijas ar vienu datora pogas spiedienu parādās Rietumu laikrakstu slejās.»

Zviedrijas latvieši LTF delegācijai bija izkārtojuši tikšanos ar visu lielāko Zviedrijas partiju vadītājiem, arodbiedrībām, tirdzniecības un banku pārstāvjiem, kā arī pieņemšanu Ārlietu ministrijā, kurai Gross mūždien džemperī staigājošajam LTF līderim aizdeva uzvalku. Vēlāk Stokholmas veikalā Īvāns nopircis bikses un žaketi, kas kalpojuši visu «4.maija republikas laiku».

Būtiskākais Zviedrijas nodaļas panākums bija oficiāla Latvijas informācijas biroja atklāšana Stokholmā, ko finansēja Zviedrijas valdība. To vadīja Gross, vietnieks bija Lejiņš. Šo biroju mēdz dēvēt par pirmo neformālo Latvijas vēstniecību ārvalstīs, kas organizēja neatkarības kustības līderu vizītes un rūpējās, lai Zviedrijā uzzina par baltiešu centieniem. «Bijām kā līdzeklis, lai mūsu revolucionārus Rietumos nostādītu labā gaismā – ka viņi nav kaut kādi mežoņi, bet saprātīgi cilvēki,» saka Lejiņš. Zviedrija, kas bija oficiāli atzinusi Latvijas inkorporāciju Padomju Savienībā, pamazām kļuva par centīgu baltiešu atbalstītāju.

Latvijas informācijas birojam bija liela loma 1991.gada barikāžu laikā, un ar tā atbalstu Augstākā Padome Zviedriju izvēlējās kā valsti, no kuras koordinētu latviešu pretošanās kustību, ja Kremlim izdotos atjaunot totalitāro režīmu.

LTF pieslējās liberāļi

Tūlīt pēc LTF nodibināšanas 1988.gada rudenī atbalsta grupa uz LATS bāzes tapa Toronto. Tās «motors» bija Valdis Liepiņš (tagad Saeimas deputāts no Reformu partijas) un ārsts Voldemārs Gulēns. LATS apvienoja tautiešus, kas atbalstīja kontaktus ar latviešiem Latvijā, kas savukārt nepatika trimdas konservatīvajam galam un centrālajām organizācijām. Šos sakarus uzraudzīja čeka, tāpēc tos, kuri mēdza braukt uz Latviju vai Berlīnes mūra otrā pusē palikušos latviešus aicināja uz Rietumiem, mēdza dēvēt par «sarkanajiem». 

Tas «bija ļaunākais no ļaunākajiem apzīmējumiem latviešu patriotam», kā LTF Rietumos apraksta Čikāgas LTF aktīvists Ričs Spuris. (Viņš pats bija organizējis braucienus uz Latviju, tāpēc izslēgts no Daugavas vanagiem «par sadarbību ar ienaidnieku», bet vienlaikus viņu kā kaitīgu elementu izraidīja no padomju Latvijas.)

«Pēc Radošo savienību plēnuma bija skaidrs, ka jāizmanto visas Gorbačova perestroikas dotās iespējas atbalstīt tautiešus Latvijā. Štrunts par komunistiem, tiem nākotnes nav, ir svarīgākas lietas, kam pievērst uzmanību,» savu iesaistīšanos LTF pamato advokāts Ivars Bērziņš no Ņujorkas. «Uzskatīju, ka Latvijai šī ir pēdējā iespēja. Pat ja LTF ir čekas iniciēta, citas iespējas nav,» līdzīgi izsakās Valdis Liepiņš. Šiem cilvēkiem bija arī dzīvi kontakti ar Latvijas latviešiem, viņi bija iepazinuši Atmodas līderus. «1988.gadā uzturējos Latvijā un biju sajūsmināts – bija skaidrs, ka notiek kaut kas milzīgs un neticams,» raksturo Voldemārs Gulēns.

Īvāns atceras, ka viņam bijis grūti izskaidrot trimdiniekiem, kāpēc aptuveni trešdaļa LTF biedru pieder kompartijai. Teicis – viņi grauj režīmu no iekšpuses. Vēl viens aizdomu iemesls bija LTF mērķis. LTF sākotnēji runāja par suverenitāti, vārdu «neatkarība» neuzdrošinoties ņemt mutē, bet trimdinieku pašsaprotamais uzstādījums bija pilnīgi neatkarīga Latvija.

Neuzticību uz savas ādas asi izjuta Sandra Kalniete, kurai, apciemojot radus Ziemeļamerikā, 1988.gada decembrī dota iespēja uzrunāt Amerikas latviešu apvienības kongresu. «Viens no biežāk uzdotajiem jautājumiem bija: vai LTF ir par pilnīgu Latvijas neatkarību? Abi [ar Edvīnu Inkēnu] atbildējām: «LTF ir par Latvijas suverenitāti.» Nevarējām teikt – neatkarība, tāpēc lietotājām aizstājējvārdu, kurš mūsu zīmju sistēmā nozīmēja to pašu. Tā bija tāda padomijas stila vārdu rotaļa – sacīt vienu, bet domāt citu. Tikai trimdas tautiešiem mūsu kods nebija pazīstams,» raksta Kalniete grāmatā Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza. Kongresa atmosfēra likusies pacilājoša, bet pēc tam trimdas presē esot parādījušies «ķengājoši raksti». «Man tā likās matu skaldīšana. Suverēna tauta ir neatkarīga,» toreizējās debates vērtē Liepiņš.

Toronto aktīvisti, iesaistot atbalstītājus ASV, jau tūlīt pēc LTF izveidošanas sāka organizēt tautfrontiešu vizīti uz Ziemeļameriku. «Sēdējām Jāņa Petera dzīvoklī un veidojām sarakstu. Petera dēls Krišjānis mums vārīja cīsiņus,» ciemošanos Latvijā atceras Liepiņš.

Vizīte īstenojās 1989.gada aprīlī un kļuva par pirmo vērienīgāko LTF desantu Rietumos. Plašajā delegācijā ar Īvānu priekšgalā bija zinātnieki, ārsti, juristi, ekonomisti, mākslinieki, arī režisors Ādolfs Šapiro un Jaunatnes teātra aktieri, kas izrādīja Māras Zālītes lugu Dzīvais ūdens. Brauciena nagla bija konference Kanādas pilsētā Gananok-vē, kuru apmeklēja ap 100 latviešu no visas Amerikas, un tā bija milzu grūdiens intensīvākām attiecībām. Pēc konferences delegāti sadalījās mazākās grupās, kas apmeklēja daudzus latviešu centrus ASV un Kanādā, tikās ar politiķiem un medijiem.

Gananokves konference gan joprojām notika bez lielāko trimdas organizāciju svētības. Uz aicinājumu apmeklēt konferenci personīgi bija atsaucies PBLA priekšsēža vietnieks Gunārs Meierovics, taču Latviešu nacionālā apvienība Kanādā norobežojās no pasākuma, un laikrakstā Latvija Amerikā ciemiņi tika pasniegti kā poļitruku brigāde.

Oficiālo organizāciju līmenī starts sadarbībai atskanēja aptuveni mēnesi vēlāk Abrenes tautas augstskolā Francijā, kur tikās LTF un PBLA vadītāji. «Dalībnieki tikšanos uzskatīja par nozīmīgāko notikumu pēdējos 50 gados. Gananokves tikšanos uzskatām par garīgās laipas pārmešanu starp pasaules kara šķirtajām tautas daļām, bet Abrenes saietu – par lietišķu politisku darījumu, draudzības «līkop»,» salīdzina Īvāns. Tieši pēc šīs tikšanās, LTF vadītājiem dodoties mājup, «ātrvilciena kupejā kaut kur starp Berlīni un Varšavu uzplaiksnīja doma, ka nu LTF laiks sākt atklātu cīņu par Latvijas neatkarību».

Sūtīja datorus un atklātnes

1989.gadā LTF atbalsta grupas radās visur, kur bija liela latviešu koncentrācija. «Tam bija gan politiska, gan morāla nozīme cilvēku pašapziņas veicināšanā un Kremļa režīma graušanā,» raksta Īvāns. Viens no darbības virzieniem bija materiālā palīdzība Latvijai. Datori kļuva par pieprasītāko mantu, un ar trimdinieku sarūpēto tehniku iznāca LTF laikraksts Atmoda, strādāja nodaļas un vēlēšanu koordinatori, vēlāk jaunvēlētā Augstākā Padome. «Informācijas tehnikas līmenī mēs ātri pārspējām savus pretiniekus – kompartijas centrālkomiteju,» atceras Īvāns.

Ņujorkieša Edvīna Stota ģimene LTF nodevusi Volkswagen busiņu, Čikāgas uzņēmējs Norberts Klaucēns sponsorējis VW Passat. Voldemārs Gulēns atceras, kā pēc Inkēna ierosinājuma sazvērnieciski braucis uz Rīgas nomali, lai nodotu uz Latviju atvesto videokameru. Uz slimnīcām veda trimdas ārstu sarūpētās zāles un aparatūru, naudu vāca arī veco ļaužu atbalstam.

Situāciju savā labā izmantoja arī blēdīgi indivīdi, kas LTF vārdā ārzemju radiem pieprasīja dažādas mantas. Atmodas toreizējais komercdirektors Arvils Ašeradens atminas, ka Meierovics reiz uzaicinājis salīdzināt, cik no Rietumu tautiešu sūtījumiem LTF saņēmusi. «Viņam bija saraksts uz kādām piecām, sešām lapām, man – tikai uz vienas.»

Vēl viens darbs bija izglītošana. Kā formulē Īvāns, no sadarbības ar atbalsta grupām «izauga Latvijas ārlietu politika». «Rietumu latvieši kļuva pirmie LTF diplomātu skolotāji. Īsā laikā LTF izgāja ārpolitikas «kursu», apguva etiķeti.» Piemēram, Andrievs Ezergailis, sagaidot pirmo LTF delegāciju ASV, iedevis «Pareizas uzvedības» memorandu, kurā dots kopsavilkums par «šo naivo, komplicēto un konfliktu pilno valsti» un padomi, kā uzrunāt amerikāņus. Protams, arī vizīšu izmaksas sedza trimdinieki. «Dažā labā trimdas latviešu mājā vienās un tajās pašās gultās dažādos laikos gulējuši vai visi ievērojamākie Latvijas un LTF vadības cilvēki. Šīm mēbelēm pienāktos misiņa vai zelta piemiņas plāksnītes,» rosina Īvāns.

Tautfrontieši arī pastāvīgi rīkoja demonstrācijas un rakstīja petīcijas rietumvalstu valdībām. Čikāgieši atceras pastkartīšu akciju («nosūtījām pavisam 497 atklātnes») vācu politiķiem, prasot Molotova-Ribentropa paktu atzīt par nelikumīgu un darīt visu iespējamo tā seku likvidēšanai.

Lielākais svars bijis atbalsta grupām ASV, Kanādā, Zviedrijā un Austrālijā, taču LTF aktīvisti darbojās arī Vācijā, Lielbritānijā, Šveicē, Francijā un pat Izraēlā. Vācijā teju viens pats vesela atbalsta grupa bijis Andrejs Urdze, kura labie sakari ar Vācijas «zaļajiem» un sociāldemokrātiem pavēruši durvis pie Eiropas politiķiem. «Viņam var pateikties par tikšanos ar Bundestāga Ārlietu komisijas priekšsēdi fon Štetena kungu. Tiesa, Štetena kungs sarunā ar mums uz brīdi aizmiga. Pēc tam padomās un sāka runāt. Taču tieši šajā brīdī aizmiga profesors Vulfsons. Bet galvenais, ka mēs bijām pieņemti Ārlietu komisijā visaugstākajā līmenī,» LTF Rietumos atstāsta Jānis Jurkāns.

Lai arī saprašanās sākotnēji nebija viegla, Meierovics vēlāk atzinis – PBLA kopdarbība ar LTF bija «mana mūža laimīgākie mirkļi», un, «kad parādījās LTF, mēs patiešām jutām, ka garie trimdas gadi nav bijuši velti». Savukārt Īvāns rezumē: «Mums pašiem sevi jāslavē par to vien, ka Rietumu latviešu iesaistīšanās LTF ārpolitikā bija nešaubīgāka un spēcīgāka nekā igauņu un lietuviešu emigrācijas atbalsts šo valstu neatkarības kustībām.»

Daudzveidības zīmē

Posted on oktobris 7, 2013 by - Tēma

Kā daudzpartiju sistēma atdzima līdz ar Tautas fronti

Reizi piecos gados plaši atzīmējot Latvijas Tautas frontes dibināšanas kārtējo nozīmīgo gadskārtu, ir svētīgi atcerēties ne vien šīs plašās demokrātiskās tautas kustības īpašo lomu mūsu neatkarīgās valsts atdzimšanā, bet arī to, ka vienlaikus ar LTF Latvijā veidojās arī pirmie daudzpartiju sistēmas aizmetņi. Lai cik vienoti mēs būtu bijuši valstiskās neatkarības atgūšanas cīņā, tomēr, lai spētu savu demokrātisko valsti noturēt un attīstīt, daudzpartiju sistēma ir svarīgākais priekšnosacījums. Pat ja tas nozīmē savstarpējus strīdus, nesaskaņas un grūti sasniedzamā vienprātībā dzimušus lēmumus, kas līdz galam neapmierina nevienu galējību. 

Izcilais Latvijas valstsvīrs Miķelis Valters jau 1917.gadā rakstīja: «Ir maldīšanās domāt, ka tiesību valsts varētu pastāvēt bez politiskām partijām, jo politiskās partijas nav nekas cits kā politiski līdzekļi, ar kuriem sabiedrība jeb tauta pati organizējas un ar šo organizēšanos organizē arī pašu valsti.» To ir īpaši svarīgi atkārtot un atkārtot šodien, kad nereti tieši politiskajās partijās saskatām visu nelaimju un vilšanos sakni. Lai cik grumbuļains arī būtu bijis politisko partiju veidošanās un attīstības process kopš neatkarības atgūšanas, cita ceļa demokrātiskas Latvijas dzimšanai, atdzimšanai un pastāvēšanai nav, liecina mūsu pašu vēsture.

Dzīvas vērtības

Nedz vēsture, nedz veids, kā tauta rīkojas noteiktos vēsturiskos apstākļos, nav nekas mums no gaisa nokritis vai priekšā pateikts. Tā ir bijusi mūsu pašu izvēle, rīcība un atbildība. Mūsu brīvvalsts jau 1918.gadā tika dibināta, dažādām politiskām partijām un grupām apvienojoties Latvijas Tautas padomē, kura 18.novembrī pasludināja demokrātiskas Latvijas Republikas nodibināšanu. 

Pat ja pretējos politiskā spektra flangos esošajām partijām bija atšķirīgi viedokļi un uzskati par saviem taktiskajiem mērķiem un to īstenošanu, stratēģiskā jautājumā tās tomēr spēja vienoties par lielo, kopējo mērķi. Mūsu valsts bija dzimusi, viedokļu daudzveidībai kūmās stāvot, un tāpat arī atdzima pēc 70 gadiem. Zināmā mērā vēsture atkārtojās, kad arī LTF sevī apvienoja dažādus politiskus strāvojumus ar vienotu stratēģisku mērķi, pat ja šis mērķis tika noformulēts un īstenots pakāpeniski.

Amerikāņu žurnāliste un eksperte Eiropas austrumu daļas jautājumos Anne Aplbauma, šogad martā britu žurnālā Prospect rakstot par atšķirīgu attīstību šajā pasaules daļā, kā izšķirošu faktoru min nosacīto robežlīniju, kas iet starp valstīm, kuras padomju stila komunismā bija dzīvojušas četrdesmit vai septiņdesmit gadus. «Citiem vārdiem sakot, tā ir līnija starp tām sabiedrībām, kurās vēl bija cilvēki, kas audzināti ar pirmspadomju vērtībām, un tām, kurās nebija,» raksta Aplbauma. 

Baltijas valstis, to skaitā Latvija, zem padomju sloga bija pavadījušas pilnus 40 gadus, bet mūsu vidū vēl bija cilvēki, kas piedzīvojuši pat valsts dibināšanas brīdi 1918.gadā. Trimdā Zviedrijā kā vienīgā no pirmskara partijām darbību bija turpinājusi Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP), kuras dalībnieki Atmodas laikā izveidoja LTF nodaļu Zviedrijā. 1989.gada nogalē LSDSP atjaunoja darbību Latvijā, tādējādi arī savā ziņā nodrošinot ciešas saites ar 1918.gadā dibināto Latvijas Republiku.

Gatavi demokrātijai

Otrs faktors, kas Atmodas laika tautas kustībai ļāva izvērsties tik plaši, bija tautas vairākuma lielā gatavība nevardarbīgai, tomēr neatlaidīgai cīņai par savu pastāvēšanu un neatkarību. Latvijas Zinātņu akadēmijas izdotajā grāmatā Nevardarbīgā pretošanās: Latvijas neatkarības atgūšanas ceļš (1945-1991) vēsturnieks Heinrihs Strods, aprakstot dažādos pasīvos un aktīvos pretošanās veidus padomju režīmam laikā no 1945. līdz 1985.gadam, secina, ka pētījumos par Atmodas laiku nereti padomju okupācijas izbeigšanā pārāk lieka nozīme tiek piešķirta mazas inteliģences grupas darbībai, lai gan patiesībā atbrīvošanu paveica masīva tautas protesta kustība. 

To, ka atmošanās un atbrīvošanās process sākās jau pirms slavenā Radošo savienību plēnuma un LTF dibināšanas, apstiprina arī retāk pieminēti vēstures fakti. LTF nebūt nebija pirmā, kas publiski prasīja Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu, nedz arī pārstāvēja vienu monolītu tautas masu. Vides aizsardzības kluba (VAK) organizētā 10 tūkstošu dalībnieku demonstrācija pret metro notika 1988.gada 27.aprīlī – vairāk nekā mēnesi pirms slavenā Radošo savienību plēnuma. LNNK – organizācija, kuras nosaukumā ir ietverts jēdziens «nacionālā neatkarība» – sanāca uz dibināšanas sapulci Arkādijas parkā tā paša gada 10.jūlijā, trīs mēnešus pirms LTF dibināšanas. Grupa Helsinki-86 tika dibināta jau 1986.gada jūlijā, bet VAK un luterāņu garīdznieku opozicionārā organizācija Atdzimšana un atjaunošanās – 1987.gadā. 

Stipri dažādībā 

Helsinki-86 un VAK ar savām publiski paustajām prasībām par cilvēktiesību ievērošanu, norādēm uz latviešu tautas nožēlojamo stāvokli un vēstures noklusēšanu, kā arī vides degradāciju, cirta pirmo plaisu totalitārisma ledū. Tāpat kā mācītāju organizācija Atdzimšana un atjaunošanās, prasot padomju varas neiejaukšanos baznīcas lietās. Jau platāku šo plaisu vērta LNNK, kas lika skaļi izskanēt nacionālās neatkarības vārdam vēl Atmodas rītausmā. 

Ar padomju varas atbalstu dibinātajā, savās prasībās mērenākajā, tādēļ arī lielākai daļai tautas pieņemamākajā Tautas frontē līdzās inteliģencei, padomju nomenklatūras pārstāvjiem un reformkomunistiem no sākta gala iesaistījās arī tā saukto neformālo jeb radikālo kustību pārstāvji. Tieši radikālāko organizāciju, it īpaši LNNK, iespaidā LTF pakāpeniski nonāca līdz pilnīgas Latvijas neatkarības pieprasīšanas idejai, pirms sava 2.kongresa nākot klajā ar 31.maija aicinājumu apspriest šo ideju un rudenī kongresā iekļaujot to savā programmā. 

No LNNK un citu radikālo organizāciju pamatprincipiem izauga arī Pilsoņu komiteju kustība, reģistrējot ap 900 000 pirmskara republikas pilsoņu pēcteču, par spīti LTF vadības noraidošajai attieksmei un oficiālās varas kategoriski paustajam noliegumam. Vēlāk tapušais Pilsoņu kongress izvēlējās konfrontējošu un strupceļā vedošu pieeju, bet kopumā pozitīvais šīs kustības pienesums bija galu galā skaidri nostiprinātais princips, ka atjaunotās valsts pilsoņu kopums balstās pirmsokupācijas pilsoņu kopumā.

Pamati ielikti

Tolaik reti kura no kustībām saucās vai sevi uzskatīja par tradicionālu politisko partiju, lai gan būtībā pildīja tādu lomu un vēlāk arī pārtapa partijās. Dažādu partiju un kustību pārstāvji zem kopējā LTF lietussarga 1990.gadā tika ievēlēti Augstākajā Padomē, kur balsoja par valstiskās neatkarības atjaunošanu. Tās arī bija pēdējās vēlēšanas, kurās uzvarēja LTF. Tālāk uz nākamajām – 5.Saeimas vēlēšanām 1993.gadā – dažādās partijas gāja katra savu ceļu, bet LTF ar valdības vadītāju Ivaru Godmani priekšgalā vairs nespēja pārvarēt procentu barjeru iekļūšanai parlamentā.

Dažādās organizācijas, kas veidojās pirms vai vienlaikus ar LTF, liecināja ne tikai par tautas spēju pašai veidot demokrātiskas organizācijas, bet nodrošināja arī to, ka pārmaiņu procesā tika iesaistīts ļoti plašs loks un pārstāvētas daudzas nozares un intereses, kas galu galā noved pie līdzsvarotāka rezultāta.   

Pieminot Atmodas laiku, mūsu tautai un sabiedrībai ir ļoti būtiski sev atgādināt, ka lielākos darbus savas valsts labā esam paveikuši demokrātiskā vienotībā. Tas nozīmē spēju dažādu uzskatu un sabiedrības grupu pārstāvjiem vienoties lielāka un cēlāka mērķa vārdā, vienlaikus saglabājot demokrātiskai sabiedrībai dabīgi piemītošo viedokļu un interešu dažādību un nemeklējot vadzvaigznes mītiskās personībās.

Trīs uzvaras

Posted on oktobris 7, 2013 by - Tēma

Kā latviešu pasakās, kur liktenīgais skaitlis ir trīs, arī trešās Atmodas rezultāts – Latvijas valstiskā neatkarība – soli pa solim tika sasniegta, LTF kandidātiem uzvarot trīs vēlēšanās

Ceļu uz Latvijas brīvību bruģēja 1989.gada 26.marta PSRS tautas deputātu vēlēšanas, kurās atbalstu guva 80% LTF atbalstīto kandidātu. Decembrī vietējo padomju vēlēšanās LTF kandidāti ieguva vairākumu visā Latvijā. Un 1990.gada 18.martā tika ievēlēti LPSR Augstākās Padomes deputāti, kuru kvalificētais vairākums nobalsoja par Neatkarības deklarāciju.

«Lielais laiks nosaka kustību, un tie, kas ierauti tajā ar savu sīko laiku, var būt vienīgi vērotāji vai iet līdzi lielajai straumei,» Atmodas gaisotni precīzi raksturo prozaiķis Artūrs Snips. Katra cilvēka sīkais laiks, ierauts vēstures kustības straumē, veidoja tās spēku. Milzīgs tautas atbalsts, organizācijas struktūra un aģitācija – šie ir faktori, kas palīdzēja gūt pārliecinošo LTF uzvaru. Tālaika «soli pa solim» politiskā taktika deva frontei masveidīgumu, uzskata LTF koordinācijas centra bijušais vadītājs Māris Steins.

Kandidātu «svētbildītes»

Tautas frontes «ziedu laikos» organizācijas biedru skaits pārsniedza 200 tūkstošus. Lai arī PSRS tautas deputātu vēlēšanas pēc LTF nodibināšanas tai uzkrita kā sniegs uz galvas, pēc prātošanas, vai vispār tajās piedalīties un kā to darīt, fronte nolēma šīs vēlēšanas izmantot. Politiskie mērķi bija piesardzīgi, un toreizējā Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova formulējumā intervijā avīzei Padomju Jaunatne skanēja: panākt Latvijas PSR suverenitāti PSRS sastāvā.

Ar vēlēšanām bija jālauž cilvēkos bezcerīgā neieinteresētība visos jautājumos, kas saistīti ar varu, atceras LTF valdes priekšsēdētāja vietniece Sandra Kalniete. Tāpēc fronte priekšvēlēšanu taktikā uzsvaru lika uz visaptverošas klātbūtnes iespaida radīšanu – frontiniekiem bija jārīko deputātu kandidātu sapulces un jāuzstājas kompartijas rīkotajās, tā kļūstot par vienīgo organizēto pretspēku kompartijai.

Vēlēšanu organizācijas pieredzes LTF nebija. Taču, ja LTF vēlējās sniegt atbalstu PSRS tautas deputātu kandidātiem, bija jāveido vēlēšanu koordinācijas centrs.

Šā centra kodolu sapulcēja Māris Steins, kurš gluži nejauši 1988.gada beigās iesaistījās un centra izveidē ievilka arī savus studiju biedrus Pēru Sterniņu un Gunti Beņķi. Saprotot, cik liels darbs jāiegulda, gan Pērs, gan Guntis bija spiesti atstāt savu pamatdarbu – viens Traumatoloģijas un ortopēdijas institūta biomehānikas nodaļu, otrs zvejnieku kolhozu 9.maijs. Iesaistīties LTF uz «pilnu klapi» tobrīd viņiem nozīmēja palikt bez iztikas līdzekļiem, tāpēc viņi ar lielu pateicību joprojām atceras toreizējos priekšniekus Haraldu Jansonu un Gunāru Salto, kuri izprata un «piesedza» darbā neesošos, labi apzinoties, kādas sekas var būt vadītājam, kurš viņiem maksāja algu. Ar tādu «piesegšanu» tolaik nodarbojās ne viens vien padomju iestādes vadītājs, ļaujot padotajiem iesaistīties LTF struktūrās. «Lielais jautājums – kāpēc tolaik vara neko nedarīja un neielika aiz restēm šos vadītājus,» tagad prāto Sterniņš. 

1989.gada 26.martā lielākā daļa no 52 ievēlētajiem PSRS tautas deputātiem no Latvijas bija saņēmuši LTF atbalstu. Toreiz katram vēlētājam bija jābalso par diviem kandidātiem – viens tika izvirzīts teritoriālajā vēlēšanu apgabalā (astoņi apgabali Latvijā), otrs – nacionāli teritoriālajā apgabalā (32 apgabali), kandidātus varēja izvirzīt arī sabiedriskās organizācijas, un to izmantoja LTF. Piemērs no Jūrmalas, kur tika ievēlēta LTF atbalstītā akadēmiķe Rita Kukaine, kā arī Baltijas kara apgabala virspavēlnieks Fjodors Kuzmins, parāda tālaika sistēmu – balsošanā izvēle bija vai nu par LTF, vai partijas kandidātu pēc principa naši – vaši*.

Jūrmalas TF nodaļas atbalstītā kandidāte Kukaine saņēma 54,6% balsu. Tas bija nozīmīgi, arī ņemot vērā toreizējo pilsētas iedzīvotāju nacionālo sastāvu – pēc tautas skaitīšanas datiem, 1989.gadā Jūrmalā bija 45,4% latviešu, 41,9% krievu, pārējās tautības – 12,7%, liecina LTF protokols. Turklāt jāatceras, ka vēlēšanas notika okupācijas karaspēka klātbūtnē, bija pat īpaši vēlēšanu iecirkņi, kuros balsoja tikai karavīri. Jūrmalā situāciju sarežģīja arī tas, ka balsot varēja iebraukušie atpūtnieki no visas PSRS.

LTF Jūrmalas nodaļa savā protokolā atzinusi, ka pie šo vēlēšanu panākumiem jāpieskaita «necerētā tautas aktivitāte – 70%».

LTF finanšu līdzekļi tika piesaistīti ar ziedojumiem, bet pārsvarā darbs balstījās uz katra frontinieka pašaizliedzīgu sava laika, transporta un līdzekļu izmantošanu, neskaitot stundas un rubļus. Brīvprātīgo darbs notika vēlos vakaros, kad kopā sanāca LTF nodaļu aktīvisti, lai izstrādātu vēlēšanu stratēģiju, apspriestu un vienotos par deputātu kandidātiem, pa mājām un dzīvokļiem iznēsātu un dalītu aģitācijas materiālus, uzrunātu vēlētājus.

Bijušais LTF vēlēšanu centra darbinieks jurists Arvīds Dravnieks, kurš PSRS tautas deputātu vēlēšanās bija Mavrika Vulfsona uzticības persona, atceras – tolaik kompartijas rajona sekretāre pat ieradusies pie viņa pēc padoma, būdama pārliecināta, ka LTF ir tādi paši resursi kā kompartijai, kurai katrā darbavietā bija sava «šūniņa». Dravnieks atceras, ka visa šī vēlēšanu kampaņa izmaksājusi 462 rubļus, bet pārējo milzu darbu izdarīja LTF atbalstītāji.

Padomju valstī vēlēšanās ievēlēts bija tas, kas savācis vairākumu no vēlētāju skaita, kas bija piesaistīti konkrētajam apgabalam. Vienā šādā iecirknī, šķiet, Ķengaragā, no 298 vēlētājiem balsot nebija atnākuši tikai divi cilvēki, atceras Dravnieks. Izskaidrojums bija vienkāršs – iecirknī atradās daudzstāvu mājas, ar kuru iemītniekiem īpaši strādāja aģitatori, individuāli uzrunājot svārstīgos un pretinieka nometnē esošos.

Dravnieks, kurš personīgi bija uzrunājis vēlētājus dzīvokļos, atceras, ka vēl ilgi pēc šīm vēlēšanām cilvēki mājās pie sienas vai uz galda «kā svētbildītes» glabāja LTF deputātu kandidātu krāsainos portretiņus.

Vēlēšanās LTF varēja uzvarēt tāpēc, ka «tauta bija vienota, tehniski bija sakārtoti kandidāti un viņu palīgi», atceras LTF vēlēšanu koordinācijas centra vadītājs Māris Steins.

Deputātu kandidātus arī turpmāk frontes vadība izraudzījās, ieklausoties nodaļu pārstāvju domās. Šī saikne – no augšas un leju un atpakaļ – bija nozīmīga visās vēlēšanās.

Instrukcijas testē mamma

LTF kā organizācijā bija izšķirīgi svarīga pēctecība un pakāpeniskums, stāsta Jūrmalas nodaļas vēlēšanu koordinatore Velta Čebotarenoka. Sandra Kalniete to nosauc par LTF piramidālo uzbūvi. Tas nozīmēja – LTF «lielā dome, lielā valde» savus lēmumus caur vēlēšanu koordinatoriem nodeva rajonu un pilsētu domei un nodaļai, tā aizejot līdz katras mazākās LTF grupas dalībniekam. «Katrs jutās svarīgs un atbildīgs savā postenī,» saka Velta Čebotarenoka. Cilvēki mazajās grupās bija tie, kas LTF ideju iznesa pa ielām, pa rajoniem. Turklāt bija ļoti svarīgi, ka šie cilvēki savā grupā un ielā tika cienīti, viņiem uzticējās.

Struktūru ar reģionāliem vēlēšanu centriem LTF sāka veidot pirms pašvaldību vēlēšanām 1989.gada beigās. Koordinācijas centrs vietējo padomju un AP vēlēšanās katrā rajonā un pilsētā apstiprināja savus vēlēšanu koordinatorus, ar kuru starpniecību notika kandidātu sarakstu saskaņošana un apspriešana.

Kā notika vēlēšanu kandidātu izraudzīšanās, liecina kāds piemērs no AP vēlēšanām Jūrmalā – lai arī kandidāti tika akceptēti «centrā», nozīmīgas bija nodaļas domas, jo tā labāk pārzināja situāciju. Tāpēc Jūrmalā jauno dzīvojamo māju rajonā Kauguros fronte pretī kompartijas kandidātam izvirzīja publicistu Vladlenu Dozorcevu, kurš labi prata uzstāties krieviski runājošā auditorijā, un pat viņa vārds padomju migrantiem saistījās ar boļševiku vadoni Vladimiru Ļeņinu.

Vietējās tautas deputātu padomēs bija jāievēlē daudz vairāk deputātu nekā tagad, piemēram, Jūrmalā vien bija 100 deputātu. Tāpēc bija vajadzīgs liels daudzums cilvēku – kandidāti, viņu uzticības personas, vēlēšanu novērotāji. Bija nepieciešama vēlētāju noskaņojuma detalizētāka izpēte, LTF sāka domāt par socioloģiskajām aptaujām. Vietējām tautfrontiešu nodaļām tika izvirzīts uzdevums ne tikai būt vēlēšanu novērotājiem, bet arī iekļūt vēlēšanu komisiju sastāvā.

Svarīgi bija vēlētājiem dot vienkāršas un skaidras instrukcijas, kā balsot. Šajā ziņā roku jau bija ievingrinājis Māris Steins. Viņš atceras – sacerot instrukcijas vēlētājiem, to skaidrību un vienkāršību pārbaudījis, dodot lasīt savai mammai. Vēlēšanu instrukcijas tika publicētas LTF atbalstošajās avīzēs. Piemēram, 1989.gada janvārī Padomju Jaunat-nē vēlēšanu koordinatori Steins un Ralfs Bruners publicēja skaidrojumu, kāpēc svarīgi izvirzīt savu deputāta kandidātu, nevis paļauties, ka populārus un cienījamus cilvēkus izvirzīs citi.

Pērs Sterniņš norāda, ka nevienam no LTF koordinācijas centra darbiniekiem nebija juridiskās izglītības, bet gan tehniskā. Tāpēc, kad pirmoreiz piesēdies pie vēlēšanu likuma, viņš saķēris galvu, jo neko nav sapratis. Nācies visu likumu izzīmēt soli pa solim, lai sistēmiski saprastu šo mehānismu un kompartija nevarētu LTF apspēlēt nevienā no procedūras posmiem.

Vēlēšanu koordinācijas centra bijušajam vadītājam Mārim Steinam joprojām ir saglabājies portfelis ar vēlēšanu datubāzi – grafiskiem kandidātu sarakstiem pa apgabaliem, dokumentiem, kas mūsdienās būtu ietilpināmi ekseļa tabulās un zibatmiņā. No šā portfeļa vēlēšanu laikā Steins nekad neesot šķīries.

Pagrabā iegriezās VDK

LTF vēlēšanu koordinācijas centrs atradās puspagraba telpās Baznīcas ielā ar ieeju no pagalma puses. Šo vietu zināja tikai nedaudzi cilvēki – nodaļas ar centru parasti kontaktējās pa tālruni. Interesanti, ka šis pusslepenais centrs atradās pavisam netālu no Valsts drošības komitejas ēkas.

Beņķis atceras, ka pirms AP vēlēšanām bijis kuriozs gadījums – vienvakar centra durvis vēruši «VDK vīriņi pelēkos vadmalas svārkos» un frontiniekiem devuši savus aģitācijas materiālus. LTF centra puiši šiem prasījuši: vai zināt, kur esat ienākuši? Atbilde skanējusi – nē.

Kad vēlāk LTF vēlēšanu koordinācijas centra puiši tika sūtīti uz Stokholmu mācīties zviedru vēlēšanu pieredzi, izrādījās, ka «paši bijām iemācījušies mērķtiecību, zviedri mācībās iedeva sistēmu».

Guntis Beņķis stāsta, ka Zviedrijā tautfrontieši ieguva izpratni par aģitācijas nepieciešamību. Jūrmalas nodaļas valdes protokolā saglabājusies Beņķa instrukcija, kā veidot aģitāciju AP vēlēšanās: vēlētājiem jāsaņem kandidāta biogrāfija, vēlēšanu platforma (3-4 tēzes), katrā pastkastītē jāiekrīt kandidāta bildītei ar aģitācijas materiāliem, katram kandidātam jāizveido buklets ar programmu, «ielūgums uz tikšanos ar bildi, platformiņu un noplēšamu daļu ar savu vēlējumu». Svarīgi bija izanalizēt vēlētāju nacionālo sastāvu katrā konkrētajā apgabalā, lai LTF būtu lielākas izredzes uzvarēt.

Savukārt Arvīds Dravnieks atceras, ka Zviedrijā viņi smējušies – aģitācijai pietiktu, ja nofotografētu zviedru lielveikalu un plakātā pieliktu fotoparakstu: «Vai jūs vēlaties dzīvot šādā pasaulē?» Latvijā tolaik veikalos ziepes, zeķes un pārtiku varēja nopirkt tikai uz taloniem.

Par sirdsēstiem kompartijai, LTF bija tolaik «revolucionāri» aģitācijas materiāli –  iespiesti krāsainā drukā, kas uzreiz pievērsa vēlētāju uzmanību. Daudzus materiālus iespieda Talsu tipogrāfijā. Reiz gadījies nervus kutinošs piedzīvojums – bagāžnieks piekrauts ar tipogrāfijā svaigi nodrukātām aģitācijas lapām, bet atceļā uz Rīgu mašīnu aptur milicis. Kas to vairs var atcerēties, kāpēc, saka Beņķis, varbūt kāds lukturis nedega. Koordinācijas centra puiši sēdējuši gandrīz pārakmeņojušies, kas nu būs – atlika vien pavērt bagāžnieku… Tomēr viss beidzās laimīgi.

Aģitācija dažbrīd notika kā filmā Pie bagātās kundzes – nakts melnumā viena komanda apbraukāja pilsētu un noplēsa pretinieka plakātus, savējos uzlīmējot vietā. Svarīgi bija plakātus novākt uz vēlēšanu dienu, kad aģitācija bija aizliegta un par katru «aizmirstu» plakātu pretinieks varēja iesniegt sūdzību, lai apstrīdētu vēlēšanu rezultātus.

Visās frontes priekšvēlēšanu kampaņās svarīgas bija tikšanās ar cilvēkiem, atklātas diskusijas aci pret aci. Sevišķi pirms AP vēlēšanām.

Cik svarīga ir saskaņota darbība un vienota aģitācija, pārdomāta kandidātu izvirzīšana, kļuva skaidrs, kad tautfrontieši uzzināja Rīgas vēlēšanu rezultātus. Tie bija labi, bet ne pārliecinoši, jo katra LTF nodaļa ar aģitāciju nodarbojās uz savu roku. Sākotnēji LTF Rīgā ieguva 55 mandātus, bet kompartijas/Interfrontes saraksts 48, taču bija vajadzīga 61 balss, lai ievēlētu savu pilsētas vadību un izbeigtu Alfrēda Rubika ēru galvaspilsētā. Beigās tika panākts kompromiss – LTF atbalstītais Andris Teikmanis tika ievēlēts par padomes priekšsēdi, savukārt par izpildkomitejas vadītāju kļuva kompartijas «gaišo spēku» atbalstītais Andrejs Inkulis.

Ieguvusi mācību, pirms AP vēlēšanām fronte Rīgā izveidoja vēlēšanu koordinācijas centru. «Bez uzvaras vietējās vēlēšanās nebūtu uzvaras 18.martā [AP vēlēšanās],» atmiņu grāmatā raksta Sandra Kalniete.

Kārtējo rūgto mācību AP vēlēšanās deva Pilsoņu kongress, kura vēlēšanas un pilsoņu reģistrācija ritēja paralēli LTF aģitācijai par AP kandidātiem. Pērs Sterniņš atceras – tauta bija apjukusi no divām paralēlām kampaņām.

Otrs traucēklis bija tas, ka dažos vēlēšanu apgabalos frontes kandidātiem konkurenci radīja ne tikai kompartijas kandidāts, bet vēl trešais. Raksturīgākie tālaika piemēri ir Siguldas un Aizkraukles (tolaik – Stučkas rajons) vēlēšanu apgabali. Siguldā pret frontes atbalstīto arhibīskapu Kārli Gailīti startēja PSRS tautas deputāts Juris Bojārs, bet Koknesē pret frontinieku Vilni Plūmi devās Odisejs Kostanda. Kostanda un Bojārs tika ievēlēti, un šādu deputātu balsis kļuva izšķirīgi svarīgas 4.maija balsojumā – kurai pusei viņi piesliesies. Neatkarības deklarācijas likteni izšķīra dažas balsis – par tās pieņemšanu bija jānobalso vismaz 134 deputātiem no 201, bet LTF frakcija Augstākajā Padomē bija ieguvusi tikai 132 mandātus.

5.maijā avīze Padomju Jaunatne iznāca ar paziņojumu pirmajā lapā: «Vakar, 1990.gada 4.maijā, pulksten 19.20 Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijā tika pieņemta Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Par šo dokumentu balsoja 138 deputāti, viens atturējās.»

* Mūsu – jūsu, krievu val.