Atmodas laika televīzijas raidījuma Labvakar veidotāji izvirzīja sev tikai vienu uzdevumu – runāt patiesi un atklāti. Izrādījās, ka tas ir izšķiroši, lai iedrošinātu ļaudis pārvarēt bailes un palīdzētu viņiem vienoties tautas kustībā
Pietiek atpūsties! Tā, atgriezušies no atvaļinājuma, 1988.gada augustā nolēma raidījuma Labvakar žurnālisti Ojārs Rubenis un Edvīns Inkēns. Pēc jūnijā notikušā Radošo savienību plēnuma daudzi runāja par to, ka jāveido tautas kustība. Igaunijas Tautas frontes veidošanās bija sākusies aprīlī, lietuvieši veidoja savu tautas kustību Sajūdis. Labvakariešiem bija bažas, ka latvieši palaidīs garām īsto brīdi. Tādēļ viņi kopā ar operatoru nolēma braukt uz Vitrupi pie Rakstnieku savienības vadītāja Jāņa Petera.
Tur, sēžot uz bluķīša, tapa intervija ar Jāņa Petera aicinājumu veidot Latvijas Tautas fronti. Tas bija tikai viens no Labvakar sižetiem, kas šķīla dzirksteli Atmodas ugunskuram. Toreiz, pirms 25 gadiem, raidījums, kurā katru svētdienas vakaru atklāti runāja par līdz tam noklusēto, kļuva par vienu no Latvijas Atmodas laika zīmēm.
Vilcienā dzimusi ideja
Kad 1985.gada februārī Edvīns Inkēns un Ojārs Rubenis sēdēja vienā vilciena kupejā ceļā uz kādu vissavienības žurnālistu konferenci Maskavā, viņiem radās ideja veidot raidījumu, kas būtu pasaules un Latvijas notikumu nedēļas apskats. Inkēns tolaik gan radio, gan televīzijā gatavoja starptautisko notikumu apskatus un bija izlutināts ar brīvību runāt bez aplinkiem. Rubenis Latvijas televīzijā strādāja kopš 1979.gada nogales un bija kļuvis pazīstams ar raidījumiem Stopkadrs un Risinājumu meklējot, kuros analizēja daudzas padomju dzīves nebūšanas. Taču televīzijas vadībai abu piedāvātais raidījums šķita lieks.
Tomēr, kad PSRS līdera Mihaila Gorbačova perestroikas ideoloģija 1987.gadā bija iekustinājusi arī Latvijas nomenklatūru, tie paši televīzijas priekšnieki izsauca pie sevis Inkēnu un Rubeni un teica: «Taisiet raidījumu!» Ja reiz centrālajā televīzijā bija Gorbačova atklātības politikai atbilstošs raidījums Vzgļad, tādu vajadzēja arī Latvijas Valsts televīzijai.
Pirmajā raidījumā, kas melnbaltajos televīzijas ekrānos bija redzams 1988.gada 31.janvārī, pie viena galda sēdēja Rubenis un Inkēns. Trešais komandas loceklis – no mūzikas nodaļas pieaicinātais Jānis Šipkēvics, kura trumpis bija par ārzemju grupām savāktie materiāli, sēdēja pie atsevišķa galdiņa un divarpus stundas garajā raidījumā pirmās 40 minūtes nemaz netika ēterā. Kad beidzot tika, smaidot teica: «Manuprāt, raidījums tikai tagad sākas!» Turpmāk gan visa trijotne sēdēja kopā.
«Mūsu pirmie raidījumi nemaz nebija politiski,» atceras Ojārs Rubenis. «Tas bija informatīvi izklaidējošs raidījums, kurā es runāju par sadzīviskām lietām, Edvīns vairāk par ārlietām, bet Jānis par mūziku. Neviens man neaizliedza taisīt sižetu par sapuvušiem kartupeļiem un par cementa zagšanu privātmāju celtniecībai. Tā skatītāji pamazām tika pieradināti skatīties raidījumu, kurā stāsta to, par ko citur nerunā.»
Šādu tēmu bija daudz, jo gadu desmitiem cilvēki bija turēti informācijas badā. Milzīgo izsalkumu pēc patiesa vārda nespēja remdēt tie nedaudzie mediji, kas toreiz piesardzīgi pārkāpa cenzūras barjeras – viena oficiālā televīzija un viens radio, laikraksti Cīņa, Padomju Jaunatne, Literatūra un Māksla, Skolotāju Avīze, žurnāli Liesma, Zvaigzne un Karogs. «Bija tūkstošiem tēmu, par ko cilvēki klusi apspriedās,» stāsta Ojārs Rubenis. «Kādēļ būvē tik mazus dzīvokļus, nevar par paša nopelnīto naudu izbraukt ārpus PSRS, kādēļ jāslēpj, ka vecāki aizgājuši bojā Sibīrijā, un aizliegts sazināties ar radiem ārzemēs.» Kad daži cilvēki televīzijā sāka meklēt atbildes uz šiem jautājumiem, pamazām kļuva skaidrs – ja to drīkst runāt televīzijā, to var arī darbā, ar draugiem un paziņām.
Ojārs Rubenis katra raidījuma scenāriju ielika televīzijas Galvenās literārās pārvaldes jeb cenzūras «glavļita» plauktā saskaņošanai. Kamēr pārvaldes darbinieki nebija uz scenārija uzrakstījuši «atļauts», raidījumu nedrīkstēja laist ēterā.
«Bet mēs, protams, scenārijos nekad nerakstījām to, ko runāsim,» smaidot saka Rubenis. «Tie bija pietuvināti mūsu plāniem, bet būtiskākos kadrus iemontējām tikai pirms raidījuma laišanas ēterā,» atceras žurnālists. «Bija arī gadījumi, kad, piemēram, Imants Daudišs, kurš tajā laikā strādāja Centrālkomitejā un atbildēja par informatīvo telpu, atnāca, noskatījās materiālu, piemiedza acis un aizgāja. Atbalstīdams mūs.»
Bieži vien dažus teikumus par ļoti nopietnām tēmām kolēģi uzticēja pateikt Jānim, jo, tā kā viņa atbildība bija par raidījuma izklaidējošo daļu, daudzi teikumi no viņa mutes neskanēja tik provocējoši. Jānis Šipkēvics bija pirmais, kurš 1989.gada vasarā Liepājas rajona zvejnieku kolhozā Boļševiks, tiekoties ar skatītājiem, pateica: «Pienācis laiks izstāties no PSRS!» Kad šis teikums izskanēja, zālē iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt dēļu čīkstoņu. Nopietni!? Taču, kad cilvēki apjauta pateiktā jēgu, zālē nogranda vareni aplausi.
Jānis labāk nekā jebkurš cits atceras arī to, ka sākumā raidījuma ievadā skanēja fragments no Jura Kulakova dziesmas ar Māra Melgalva vārdiem: «Labu vakar, kaut vai pakar!» Vēlāk Jānis palūdza savam skolas biedram Jānim Lūsēnam sarakstīt 45 sekundes ilgu muzikālu motīvu, ar ko sākt raidījumu, un 1989.gadā atskanēja romantiski melodiskais «Labvakar, Latvija, labvakar, tēvuzeme!».
Kaifs uzzināt patiesību
Cilvēki sāka atklāti runāt par tematiem, par ko gadiem ilgi klusēja. Rakstīja vēstules un veda raidījumam Labvakar materiālus, ierosinot arvien jaunus sižetus. Skatītāju uzticēšanās radīja atbildību un vienlaikus arī aizsargātību – žurnālisti zināja, ka svētdienas vakaros Labvakar skatās vai katrā mājā, ka teātros izrāžu laikus pielāgo raidlaikam, ka viņiem aiz muguras ir teju visa sabiedrība. «Līdz ar to aiztaisīt mums muti vairs nebija tik vienkārši!» rezumē Ojārs Rubenis.
Uz jautājumu, ko žurnālisti ar saviem raidījumiem mēģināja panākt, viņš atbild bez patosa: «Noteikti bija cilvēki gan Latvijā, gan aiz Latvijas robežas, kuri ticēja neatkarības idejai. Bet mana doma bija tāda, ka mēs vienkārši nevaram dzīvot tā, kā dzīvojām. Mēs strādājām milzīgā azartā – uzdrošināšanās izzināt bija ārkārtīgi interesanta. Viss, par ko gatavoju sižetus, man bija pārsteigums. Nekad neesmu lietojis narkotikas, bet pieņemu, ka narkotikas un uzdrošināšanās sagādā līdzīgas sajūtas. Man personīgi bija kaifs pateikt to, ko pats nezināju, ko 90% sabiedrības nezināja. Kad pirmā pusgada beigās raidījumu skatījās teju visi Latvijas iedzīvotāji, radās gan liels adrenalīna līmenis, gan liela atbildība. Mēs varējām būt naivi, bet nevarējām būt negodīgi.»
Kā vienu no spilgtākajiem sižetiem, kas radīja šoku, Labvakar trijotne atceras stāstu par somu-krievu karu 1939.gadā. Padomju vēstures grāmatās bija rakstīts, ka padomju karavīriem nācies atvairīt somu uzbrukumus, bet Labvakar parādīja dokumentālus kadrus, kuros redzams, kā padomju lidmašīnas bombardē Helsinku dzīvojamās mājas.
Šādu jaunatklājumu bija daudz. «Kad aizbraucām pie leģionāriem un viņi stāstīja, kā tika formētas latviešu leģiona vienības, kāds bija viņu liktenis Otrajā pasaules karā un pēc tam, tas bija pilnīgā pretrunā ar to, ko mums stāstīja iepriekš,» atceras Edvīns Inkēns. «Mēs bijām pirmie žurnālisti, kas intervēja arī represijās cietušos cilvēkus. Daudzas ģimenes zināja par izsūtījumiem uz Sibīriju, bet tas nekad netika teikts publiski. Cilvēki kļuva drosmīgāki. Mēs ļāvām cilvēkiem noticēt, ka laiks mainās. Atmoda ir pats precīzākais nosaukums tam, kas ar mums ir noticis.»
Automāta stobrs mugurā
«Man patiess naids pret iepriekšējo varu un spīts «vai nu tagad vai nekad» radās naktī, kad nošāva Slapiņu,» Ojārs Rubenis atceras 1991.gada 21.janvāri, kad apšaudē Bastejkalnā tika nogalināts Jura Podnieka studijas operators Andris Slapiņš un liktenīgi ievainots Gvido Zvaigzne. «Mēs toreiz ar Artu Andersoni vadījām Panorāmu. Sākās apšaude ar OMON, Edvīns ar operatoru Hariju Beķeri aizskrēja filmēt, bet es paliku sēdēt kadrā. Manā dzīvē nav bijis grūtāka brīža televīzijā, kā toreiz, kad dzirdēju pa radio – Slapiņš ir nošauts. Man tas bija jāpasaka kadrā, un es nevarēju to pateikt. Viņš bija mans ļoti labs biedrs, mēs daudzas naktis bijām pavadījuši, sēžot un pļāpājot. Sapratu – vai nu tas beigsies ar to pašu, ar ko pirms Otrā pasaules kara, vai nu mēs to lietu aizvedīsim līdz neatkarībai.»
Toreiz Labvakar veidotāji strādāja cieši kopā ar Jura Podnieka studiju un televīzijas ziņu Panorāmas komandu, piedzīvojot ne vienu vien kritisku situāciju. Kad 1991.gada 2.janvārī OMON pēc kompartijas vadības pavēles ieņēma Preses namu, Ojārs Rubenis uz ēkas jumta intervēja tipogrāfijas vadītāju Kazimiru Dunduru. Interviju pārtrauca automāta stobra grūdiens Ojāra Rubeņa mugurā.
Kad Juris Podnieks nofilmēja omoniešu uzbrukumu Viļņas televīzijas centra aizstāvjiem un ar sava asistenta Aleksandra Demčenko palīdzību materiālu nogādāja Rīgā, jau 13.janvāra vakarā to, kā krievu tanki brauc pāri cilvēkiem, rādīja Labvakar un safilmētais kļuva par liecību visai pasaulei.
16.janvārī, uzzinājis, ka pie Vecmīlgrāvja tilta omonieši nošāvuši Satiksmes ministrijas šoferi Robertu Mūrnieku, Edvīns Inkēns kopā ar operatoru brauca filmēt notiekošo. «Vispirms mēs ieraudzījām volgu, kur bija nošautais Mūrnieks, un tad redzējām, kā OMON šauj pa mikroautobusu Latvija, no kura metās ārā cilvēki,» atceras Inkēns. «Omonietis, mani ieraudzījis, krieviski teica, ka atpazinis mani. Tas neko labu nenozīmēja. Tā kā no apšaudītā mikroautobusa lēca ārā pusaudži, jautāju viņam, kādēļ viņi šauj uz bērniem. Omonietis sāka taisnoties un mani nenošāva. Nofilmēto sižetu parādījām tās pašas dienas vakarā.»
Pēdējais izmisīgais mēģinājums noturēt PSRS milzi uz kājām bija augusta pučs – kompartijas konservatīvo spēku centieni Maskavā gāzt Gorbačovu un pārvilkt svītru pārbūves politikai. «Mūs ar Oici (Ojāru Rubeni) Žurnālistu savienība bija aizsūtījusi uz Norvēģiju mācīties it kā žurnālistiku, bet būtībā angļu valodu,» atceras Edvīns Inkēns. «Bet 19.augusta rītā pie viesnīcas durvīm klauvēja un kāds ierēdnis man teica – mūsu valstī noticis apvērsums. Es biju valdības vadītāja [Ivara Godmaņa] politiskais padomnieks, tāpēc teicu, ka ar pirmo lidmašīnu lidošu atpakaļ.» Viņš un Ojārs Rubenis vēl tagad ar smaidu atceras, kādu skandālu sacēla zviedru žurnāliste, kad Zviedrijas aviosabiedrības piloti Stokholmā divas stundas nosēdēja lidmašīnā, neuzdrošinādamies pacelties lidojumam. Taču, kad žurnālisti nonāca Rīgā, aptvēra, cik nopietna ir situācija. Barikāžu dienās cilvēkiem bija jāstājas pretī tikai OMON vienībām, taču puča laikā apvērsuma sarīkotāju pusē bija visa lielā padomju armija.
Jānis Šipkēvics stāsta – nekad, gatavojot sižetus Labvakar raidījumam, nebija jutis bailes. Viņš par tām pat nedomāja. Tikai puča laikā, uzzinājis, ka viņa mājā ieradušies omonieši un piekāvuši mēbeļu meistaru, kurš lika kopā sekciju, apjautis reālos draudus. Ojārs Rubenis atceras, ka Jāņa sieva piezvanījusi un pabrīdinājusi viņa sievu, kura ar abiem bērniem aizbēgusi pie draugiem. «Kaimiņi vēlāk stāstīja, ka omonieši bija ieradušies, pie durvīm dauzījās, bet, lai cik dīvaini tas būtu, durvis neuzlauza,» stāsta Ojārs Rubenis. «Droši vien viņiem bija uzdevums savākt visu Labvakar komandu.»
Taču pučs ilga tikai nepilnas trīs dienas, līdz 21.augusta pēcpusdienā tapa skaidrs – apvērsums nav izdevies, un līdz ar to pienākušas arī beigas padomju laikam. Latvijas Augstākā Padome todien jau pirms puča izgāšanās bija paspējusi pasludināt pilnīgu Latvijas neatkarību.
Neaizmirstamais laiks
Kad cīņa par Latvijas neatkarības atgūšanu bija izcīnīta un bija pienācis laiks veidot valsti no jauna, raidījums Labvakar turpinājās līdz pat 1993.gadam. Tomēr tad likumsakarīgi trīs žurnālistu ceļi pašķīrās.
Edvīns Inkēns jau kopš LTF pirmajām darbības dienām bija iesaistījies politikā un kļuvis par pirmā LTF valdības vadītāja Ivara Godmaņa padomnieku. Kopš 1993.gada, kad Edvīnu Inkēnu no Latvijas ceļa saraksta ievēlēja 5.Saeimā, līdz pat 2002.gadam viņš darbojās Saeimas Ārlietu un Eiropas lietu komisijās. Tagad viņš vada neatkarīgu TV producentu grupu.
Jānis Šipkēvics 1993.gadā devās strādāt uz Radio SWH un pašlaik ir tā valdes priekšsēdētājs. Taču joprojām ar sajūsmu atceras Labvakar laikus, jo pēcāk nav bijis tāda raidījuma, kura auditoriju veidotu 80% iedzīvotāju un kuram ik nedēļu pienāktu maisiem vēstuļu.
Visilgāk televīzijā palika strādāt Ojārs Rubenis, kurš pēc 1993.gada strādāja gan Radio SWH, gan Nacionālajā radio un televīzijas padomē, gan paralēli veidoja TV raidījumu Vakara intervija. No 2006.gada viņš ir Latvijas Nacionālā teātra direktors. «Lielākā laime, kas man ir bijusi – esmu dzīvojis divās dažādās sistēmās, bijis daudzu notikumu epicentrā, redzējis cilvēku bailes, nodevību, atbalstu un mīlestību. Tas ir bijis fantastisks laiks,» saka Ojārs Rubenis.
