Kā latviešu pasakās, kur liktenīgais skaitlis ir trīs, arī trešās Atmodas rezultāts – Latvijas valstiskā neatkarība – soli pa solim tika sasniegta, LTF kandidātiem uzvarot trīs vēlēšanās
Ceļu uz Latvijas brīvību bruģēja 1989.gada 26.marta PSRS tautas deputātu vēlēšanas, kurās atbalstu guva 80% LTF atbalstīto kandidātu. Decembrī vietējo padomju vēlēšanās LTF kandidāti ieguva vairākumu visā Latvijā. Un 1990.gada 18.martā tika ievēlēti LPSR Augstākās Padomes deputāti, kuru kvalificētais vairākums nobalsoja par Neatkarības deklarāciju.
«Lielais laiks nosaka kustību, un tie, kas ierauti tajā ar savu sīko laiku, var būt vienīgi vērotāji vai iet līdzi lielajai straumei,» Atmodas gaisotni precīzi raksturo prozaiķis Artūrs Snips. Katra cilvēka sīkais laiks, ierauts vēstures kustības straumē, veidoja tās spēku. Milzīgs tautas atbalsts, organizācijas struktūra un aģitācija – šie ir faktori, kas palīdzēja gūt pārliecinošo LTF uzvaru. Tālaika «soli pa solim» politiskā taktika deva frontei masveidīgumu, uzskata LTF koordinācijas centra bijušais vadītājs Māris Steins.
Kandidātu «svētbildītes»
Tautas frontes «ziedu laikos» organizācijas biedru skaits pārsniedza 200 tūkstošus. Lai arī PSRS tautas deputātu vēlēšanas pēc LTF nodibināšanas tai uzkrita kā sniegs uz galvas, pēc prātošanas, vai vispār tajās piedalīties un kā to darīt, fronte nolēma šīs vēlēšanas izmantot. Politiskie mērķi bija piesardzīgi, un toreizējā Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova formulējumā intervijā avīzei Padomju Jaunatne skanēja: panākt Latvijas PSR suverenitāti PSRS sastāvā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.