Rīgas finanšu caurums
Bišofa skats
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Tiešām jauns Robins Huds?
Ervē Falčiani banku sektoram ir gandrīz tas pats, kas Edvards Snoudens amerikāņu izlūkdienestiem – pēc trīs darba gadiem lielā bankā Ženēvā viņš paņēma līdzi apjomīgu informāciju par tūkstošiem slepenu kontu. Tagad viņu medī šveiciešu izmeklētāji, Spānijā viņš tika uz laiku arestēts, un pats vajātais apgalvo, ka ticis arī nolaupīts – to esot izdarījis Izraēlas specdienests
Esmu viens un viegli ievainojams, Ervē Falčiani paskaidro, kāpēc viņam līdzi atnākuši trīs miesassargi, kurus piešķīrusi Francijas valdība. Šāda uzraudzība 24 stundas diennaktī esot nepieciešama, jo bijušais bankas datorspeciālists ir vienīgā persona, kas spēj atšifrēt trīs kompaktdiskus ar gandrīz 130 000 uzvārdu, kuriem pieder konti noslēpumainajā Šveices banku pasaulē.
No otras puses, Falčiani ir atvēlējis divas stundas sarunai pie pusdienu galda publiskā vietā un izskatās diezgan atbrīvots – tas no malas šķiet dīvaini, zinot, ka viņš bēguļo jau kopš 2008.gada.
Tūlīt pēc datu izzagšanas no britu bankas HSBC filiāles vairāku valstu politiskie līderi un tiesībsargājošās iestādes Falčiani nosauca par bezkaunīgu zagli, taču tagad attieksme ir mainījusies – valdības, kurām ir problēmas ar valsts naudas lādes pildīšanu, lenc datortehniķi, cerot, ka viņš palīdzēs atklāt turīgas personas, kas līdz šim izvairījušās no nodokļu maksāšanas.
«Tas ir ekonomisks karš,» saka Falčiani. 41 gadu vecajam vīrietim ir tumša kazbārdiņa, kuru reizēm viņš nodzen maskēšanās nolūkā, kā arī izvēlas sev netipisku apģērbu. Šoreiz viņam ir neuzkrītoši bēša kaklasaite un krekls ar īsām piedurknēm. «Taču Šveices bankas ir tik prasmīgas, ka spēj apiet jebkurus jaunos noteikumus un likumus, lai varētu turpināt palīdzēt saviem klientiem izvairīties no nodokļiem.»
Informācija, kuru viņš nopludināja (daži apgalvo – pārdeva) 2008.gadā, jo-projām turpina viļņot gan banku pasauli, gan turīgas personas un politiķus Eiropā. Falčiani dati savulaik kļuva par pamatu tā dēvētajam «Lagāras sarakstam» – SVF vadītājas rokās nonāca informācija par aptuveni diviem tūkstošiem Grieķijas politiķu un oligarhu, kuri krīzes smagi skartajā valstī bija izvairījušies no nodokļiem, miljoniem eiro paslēpjot Šveicē. Datoriķa nopludinātā informācija palīdzēja arī Spānijai papildus iekasēt 260 miljonus eiro un atklāt vairāk nekā 650 personu, kas izvairījušās no nodokļiem, to vidū Banco Santander prezidentu (pēc tirgus vērtības, šī ir lielākā banka eirozonā).
2012.gadā Falčiani daļu datu nodeva arī ASV varas iestādēm, kas šo informāciju izmantoja, lai apsūdzētu HSBC nevērīgā attieksmē pret naudas atmazgātājiem. Lai izvairītos no tiesāšanās un iespējamām sankcijām, banka piekrita samaksāt amerikāņiem mierizlīguma sodanaudu – 1,92 miljardus dolāru.
Jaunākais pavērsiens ir nesen notikušās kratīšanas vairāk nekā 20 bankas HSBC klientu mājās un birojos Beļģijā, lielākoties pie Antverpenes dimantu tirgotājiem.
Falčiani nākamos iespējamos soļus joprojām ar bažām gaida prāvs pulks turīgu un ietekmīgu personu dažādās valstīs, jo datoriķis apgalvo, ka līdz šim atklātībai nodevis tikai nelielu daļu atšifrēto failu.
Bēgšana
Monako dzimušais vīrietis izglītību guvis Francijas dienvidos, kur savulaik arī atrada darbu bankā HSBC. 2005.gadā viņu paaugstināja amatā un pārcēla darbā uz Ženēvu. Nākamā gada laikā, apgalvo Falčiani, viņš esot norādījis saviem priekšniekiem par drošības caurumiem Šveices datorsistēmās, kas tādā veidā apdraud turīgo noguldītāju privāto informāciju. Priekšnieki viņa brīdinājumus ignorējuši, tāpēc datoriķis sācis regulāri izkopēt datus, lai pierādītu, ka viņam ir taisnība. Tā tas esot turpinājies divus gadus.
Pēc tam viņa motivācija mainījusies. Vispirms viņš vēlējies datus par iespējamajiem nodokļu nemaksātājiem nodot Vācijai, taču turienes birokrāti atbildējuši, ka viņus tas neinteresē. Līdzīga reakcija sekojusi arī no iepriekšējās Francijas valdības. «Viņi visādi centās nobēdzināt šo informāciju,» stāsta Falčiani.
Pēc aizbēgšanas no Šveices datoriķis uzturējās Spānijā, kur pagājušā gada nogalē tika aizturēts, jo šveicieši pieprasīja viņa izdošanu. Šāgada maijā tiesa Spānijā šo prasību noraidīja un vīrieti atbrīvoja. Drīz pēc tam viņš «uzpeldēja» Francijā. Šīs valsts varas iestādes vīrietim, viņa sievai un meitai piedāvāja aizsardzību, ja vien Falčiani sniegs liecības vietējiem prokuroriem, kuri izmeklē, vai HSBC palīdzējusi izvairīties no nodokļiem arī klientiem no Francijas.
Šogad jūlijā Francijas Nacionālās asamblejas deputāts Kristians Ekerts paziņoja parlamentārās izmeklēšanas rezultātus: datoriķa failos ir 127 311 klientu vārdu, no tiem 6313 ir Francijas pilsoņi, kurus tur aizdomās par izvairīšanos no nodokļiem. Deputāts kaunināja iepriekšējo valdību par uzkrītošu tūļāšanos šo faktu izmeklēšanā.
Apšauba godaprātu
Tajā pašā laikā banka HSBC uzsver, ka Falčiani savāktais datu apkopojums ir maldinošs – vismaz tajā nelielajā nopludināto failu daļā, ko pati banka ir redzējusi, esot daudz kļūdu. Kad Falčiani strādāja Ženēvā, bankas filiālei kopumā esot bijuši tikai 100 000 klientu, bet nozagtie dati aptverot tikai 15 000 uzvārdu.
Falčiani kritizētāji, visupirms jau viņa bijušais darba devējs HSBC, datorspeciālistu raksturo kā manipulatoru, kuru lielākoties interesē nauda, nevis augsti ideāli. «Cik mums zināms, Falčiani galvenā motivācija vienmēr bijusi šos datus pārdot, lai nopelnītu,» apgalvo bankas preses sekretārs Dāvids Brīgers. «Tikai tad, kad viņam pašam draudēja izdošana un ilgs cietumsods, Falčiani izlēma sadarboties ar Spānijas varas iestādēm. Tieši pēc tādas pašas shēmas viņš tagad rosās Francijā un citās valstīs.»
Šo pašu pieņēmumu atkārto Georgīna Mikela, bijusī HSBC datorsistēmas konsultante, kas kopā ar Falčiani strādāja Ženēvā. Viņa esot palīdzējusi Falčiani nodibināt jaunu firmu Honkongā, kas par naudu piedāvājusi būtisku finanšu informāciju vietējām bankām. Patiesībā «būtiskā» informācija esot bijuši dažnedažādi internetā savākti un apkopoti dati. 2008.gadā viņi abi devušies uz Libānu, lai piedāvātu savus pakalpojumus arī turienes bankām. Mikelai sākušas rasties aizdomas par Falčiani godaprātu, kad darījumiem Tuvajos Austrumos viņš izvēlējies arābiski skanošu pseidonīmu Rubens el Šidiahs. «Viņš nekad neko nav darījis par velti,» saka Mikela.
Mikela pašlaik ir bez darba un dzīvo savā dzimtenē Libānā. Sieviete apgalvo, ka savulaik esot bijusi Falčiani mīļākā, jo ticējusi viņa solījumam pamest sievu. Mikela ir iesūdzējusi Falčiani par apmelošanu. Francijas tiesā iesniegtās prasības pamatā ir Falčiani apgalvojums, ka viņu Ženēvā esot nolaupījuši Izraēlas izlūkdienesta Mossad aģenti un centušies izspiest informāciju par klientiem, kuriem ir sakari ar Libānas šiītu islāmistu militāro grupējumu Hezbollah. Izraēliešus interesējusi arī Mikelas iespējamā sadarbība ar Hezbollah. Sieviete šādu pieņēmumu kategoriski noliedz, jo ir kristiete.
Falčiani mūsu sarunas laikā no savas puses savukārt izsaka pārmetumus Mikelai – viņa esot kļuvusi par līdzdalībnieci cilvēkiem, «kuri cenšas kaitēt manai reputācijai». Viņš nekad neesot centies iegūtos bankas datus pārdot par naudu.
Pērn Šveices varas iestādes viņam piedāvāja darījumu: atgriezties Ženēvā un atzīt savu vainu datu zagšanā. Par to viņam tiktu piespriests nosacīts sods, ja vien Falčiani apsola, ka pārtrauks informācijas nopludināšanu. Falčiani esot vilcinājies ar savu galavārdu un tagad ir gandarīts par savu rīcību, jo pēc politiskās elites maiņas Francijā attieksme pret viņa rīcībā esošajiem datiem ir kardināli mainījusies.
Kamēr izmeklētāji Francijā šķetina Falčiani sagādāto informāciju un meklē iespējamos nodokļu nemaksātājus, datoriķis ikdienā strādā pie jauna Eiropas Savienības finansēta projekta – jauna datoralgoritma izstrādāšanas netipiskas uzvedības atklāšanai. Taču kopumā viņš par savu nākotni neesot drošs. Dzīvoklī nesen notikusi ielaušanās, bet sieva atlaista no pārdevējas darba dārgā apavu veikalā, kad tā īpašnieki uzzināja, kas ir viņas vīrs.
«Svaru kausos taču ir miljardiem eiro,» saka Falčiani. «Protams, man ir bail.»
Pustukšīši
Uz pamestām lauku sētām, kuru ainavā kļūst aizvien vairāk, latvieši mēdz noraudzīties ar skumjām, tomēr kā uz neglābjamu urbanizācijas procesu, kas notiek visā pasaulē. Taču tas ir maldīgs priekšstats. Lauku iztukšošanās tempi Latvijā sen pārsniedz dabiskos procesus, un speciālisti brīdina par tuvojošos katastrofu
Sēlijas «sirds» Viesīte, kā savas dzimtas šūpuli nodēvējis akadēmiķis Jānis Stradiņš, rudens darbdienā ir ieslīgusi gleznainos dzeltensarkanu lapu pauguros un rāmā klusumā. Ielu tukšumu brīžiem pāršķeļ automašīnas, ņipra dzīvība sprēgā tikai bērnudārza un skolas pagalmos. Kāds pensionāru pāris sētsvidū gatavo ziemai malku. Mazpilsētas ainavā izceļas majestātiskā padomju laikos projektētā kultūras pils un divi policijas apvidus auto, kuru klātbūtne liecina, ka Jelgavas nelaime ir izraisījusi reidu lēkmi uz visiem sen zināmām «točkām».
«Pēdējos gados iet tikai uz leju,» Viesītes mēra Jāņa Dimitrijeva balss pieklust, kad lūdzu raksturot Lietuvas pierobežas mazpilsētas perspektīvas. Viņš ar entuziasmu ir stāstījis, kā pilsēta kopš neatkarības atjaunošanas kārpījusies, taču atbildes uz lielo jautājumu nav. «Nu, ir jāstrādā.»
Viesīte – viens no kādreizējās agrofirmas Daugava attīstības centriem – tirgus ekonomikas apstākļos izrādījusies konkurētnespējīga. Bizness darbavietas rada tuvāk Rīgai – pēdējā desmitgadē pilsēta kopā ar apkārtējo novadu ir zaudējusi ceturto daļu iedzīvotāju. Viesītē ir ap 2000 iedzīvotāju, novadā kopā ap 4500. Lielākais darba devējs ir publiskā pārvalde, apkārtnē ir vairākas stipras zemnieku saimniecības, pāris nelielu ražotņu, veikali, daļa cilvēku strādā mežizstrādē – nodarbinātības struktūra ir tipiska daudzām lauku apdzīvotām vietām.
Šogad Viesīte piedzīvoja kārtējo triecienu – aizvērta arodvidusskola, jau otrā novadā. «Vajadzēja, vajadzēja cīnīties,» Dimitrijevu sarūgtina iepriekšējā domes sasaukuma vadības padošanās. Viņš ir apņēmies nepieļaut apjomīga grausta rašanos pilsētā un pārņemt arodskolas ēkas, lai arī pašvaldībai tas ir liels slogs. Vienīgi papildu izmaksas sola arī bērnu un jauniešu centrs, ko Dimitrijevs grib atjaunot, jo, «ja nebūs jauniešu centra, nu, tad pavisam ir cauri».
Kamēr valsts pārvalde un bizness mūk no mazpilsētas, vietējie kā spītēdami izdomājuši uztaisīt jaunu – Sēlijas – muzeju ar aizraujošu vēsturiskā dzelzceļa ekspozīciju un novadnieka Paula Stradiņa memoriālo istabu. Viesītē tradicionāli ir bijusi vitāla kultūras dzīve, kas pievilinājusi cilvēkus no plašas apkārtnes. «Ir bijis tā, ka vienā dienā spēlē Prāta vētra, otrā – Līvi,» Dimitrijevs piemēram raksturo aktivitātes brīvdabas estrādē. Tomēr vērienīgās kultūras pils telpas, starp kurām ir reģionā vienīgā kinozāle, piepildīt kļūst aizvien grūtāk. «Tikko koris zaudēja ļoti labas balss īpašnieku – jauns puisis, aizbrauca uz ārzemēm,» nopūšas kultūras pils vadītāja Raisa Vasiļjeva.
Viesīte ir zaudētāja ne tikai tirgū, tai vieta nav atradusies arī valsts stratēģijas dokumentos, kas pasludinājuši, ka resursi tiks koncentrēti tā dēvētajos attīstības centros – deviņās republikas statusa pilsētās un 21 mazākā pilsētā, kas pamatā ir bijušo rajonu centri. Kāda loma valsts vīzijā ir mazpilsētām, atbildes uz šo jautājumu nav arī aizejošajam reģionālās attīstības ministram Edmundam Sprūdžam. Pēc garas, garas klusuma pauzes viņš atbild: «Jautājums ir parasts tādā ziņā, ka bieži uzdots. Bet uz to nav politiski populāras atbildes, jo esmu pārliecināts, ka novadam ar 2000 iedzīvotāju nāksies meklēt sadarbības, ja ne apvienošanās iespējas ar kādu lielāku novadu.»
Valsts cer, ka lielāki novadi ar pilsētām kā vilcējspēkiem būs panaceja, kas nodrošinās attīstību visā Latvijā. Tomēr joprojām nav atbildes, kāpēc kādam būtu jāiegulda Naukšēnos, Durbē, Dagdā vai Neretā, un nevis Salaspilī vai citos Pierīgas novados, kur pašlaik koncentrējas attīstība un cilvēki. Pēdējā desmitgadē iedzīvotāju skaits Latvijas reģionos ir dramatiski sarucis – ceturtajā daļā teritorijas samazinājums pārsniedz 20%, divās trešdaļās – 15%. No Baltinavas, Aglonas, Ciblas, Alsungas ir aizbraucis katrs trešais iedzīvotājs. Turklāt iedzīvotāju skaits rūk ne tikai perifērijā, bet arī valsts vidienē un visās reģionu pilsētās («vilcējā» Daugavpilī – par 19%). Vienīgās teritorijas, kur iedzīvotāju skaits aug, ir ap Rīgu, dažās pat triecientempā. Garkalnes novadā tas palielinājies par 129%, Mārupē – par 85%.
Autoru kolektīvs, kurā bija vairāku augstskolu un zinātnes institūciju pētnieki, pērn veica pētījumu par Latvijas lauku telpas attīstību un secināja – turpinoties depopulācijas procesam, sekas var būt «katastrofālas» un lauki faktiski kļūs dzīvošanai nepiemēroti. Pilnvērtīgai apdzīvotai vietai jāpilda trīs pamatfunkcijas: dot dzīves un darba vietu un socializēšanās iespējas.
Cilvēkiem turpinot aizbraukt darbavietu trūkuma dēļ, samazināsies arī socializācijas iespējas. «Paliek vien dzīvotne, kas samazinātas un sadārdzinātas mobilitātes apstākļos arī var būt izzūdoša,» teikts pētījumā. Šis ar ES fondu atbalstu tapušais pētījums guļ plauktā neizmantots.
Pārmaiņas iekonservētas
«Modernajās ekonomikās notiek līdzīgi procesi, tomēr Latvijā tiem vajadzētu būt dabiski mērenākiem – apdzīvotām vietām no kartes nebūtu jāpazūd,» raksturo viens no pētījuma autoriem, LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Pēteris Šķiņķis. Pirms diviem gadiem Latvijā plaši izskanēja ziņa par pirmo ciemu – Degļiem Daugavpils novadā -, ko svītroja no adrešu reģistra, jo tajā vairs nebija nevienas apdzīvotas mājas. Toreiz atklājās, ka Latvijā vēl ir simtiem līdzīgu «papīra» ciemu.
«Te ir sakrājušies divi notikuši un viens nenoticis process,» depopulācijas iemeslus skaidro Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta pārstāvis, ekonomikas doktors Andris Miglavs, kurš arī piedalījās pētījuma tapšanā. Viens ir tradicionālo lauku nozaru – lauksaimniecības un mežsaimniecības – dramatiska pārstrukturēšanās. Modernajā ražošanā tik daudz darbaroku vairs nevajag. «Padomju laikā uz vienu strādājošo bija astoņas govis, tagad 50-60 govis,» raksturo Miglavs. Otrs process ir industrijas pazušana – daudzās mazpilsētās padomju laikos bija rūpniecības uzņēmumi, sākot ar dārzeņu konservēšanas cehiem un beidzot ar radiotehnikas rūpnīcām. To vietā lielākoties nekas nav nācis. Pieprasījums pēc lauku darbaspēka ir objektīvi samazinājies, un pētnieki lēš – tendence turpināsies, jo lauksaimniecībā joprojām ir ap 50 tūkstošiem «slēptu bezdarbnieku», kā viņus dēvē Miglavs. Viņi rosās piemājas saimniecībās, kas nesniedz pietiekamus ienākumus. Agrāk vai vēlāk daļa no viņiem aizbrauks. «Ir labi, ja uz Latvijas pilsētām, bet ļoti iespējams – uz citām zemēm.»
Nenotikušais process – nekas nav darīts, lai pazūdošās darbavietas aizvietotu ar citām. «Sabiedrībai emocionāli nepatīk, ka lauki paliek tukši, bet rīcību tā nav prasījusi,» politiskās izvēles raksturo Miglavs. Asus vārdus par nenotikušo lauku sociālekonomisko transformāciju gan Miglavs, gan Šķiņkis velta Zaļo un Zemnieku savienībai, kas uzmetusies par lauku aizstāvjiem, bet sāpīgos procesus tikai «kamuflē», solot subsīdijas visiem un tādējādi «pērkot balsis». Reformu piedāvājuma, lai saglabātu cilvēkiem reālas iespējas dzīvot laukos, nav. «Tas ir bijis totāli bremzējošs faktors,» saka Šķiņķis. «Politiskie noziedznieki,» ir noskaities Miglavs.
Aizbraucot agrobiznesā nodarbinātajiem, zūd pamats darbavietām arī citos sektoros – slēgtajās skolās, poliklīnikās, veikalos, kafejnīcās, frizētavās. «Depopulācijas risks ir līdz pat 40%, ja lauku telpā nerodas jaunas darbavietas nozarēs, kas var uzņemt no agronozarēm aizgājušos,» teikts minētajā pētījumā. Pēteris Šķinķis uzsver – ja aizbrauc uzņēmīgie cilvēki, «teritorija sāk slāpt no aktivitātes trūkuma, kļūst inerta», un tādu vairs neglābs vislielākais atbalsts.
Tukšums rada vēl lielāku tukšumu, jo tas kļūst nepanesams tiem, kam pašiem iet labi. Antropoloģijas doktore, Oksfordas Universitātes pētniece Dace Dzenovska pētījumā Aizbraukšana un tukšums Latvijas laukos stāsta par kāda pagasta pārvaldes vadītāju Intu, kura katrreiz, kad viņai darba vajadzībās jābrauc uz kādu ciemu, meklē iemeslus nebraukt, jo «tur ir tik nepatīkami tukšs». «Tik tiešām – ainavā bija jūtama pamestība,» savu braucienu uz minēto ciemu apraksta Dzenovska. «Es pat apstādināju mašīnu un apsvēru iespēju tālāk nebraukt. (..) Vairums māju bija tumšas, tikai dažās varēja redzēt televīzijas bālganzilo gaismu. Uz ielas nebija neviena cilvēka. Vairākām mājām bija izsisti logi un aizauguši dārzi – skaidra pamestības pazīme. (..) «Mēs izmirstam, lēnām mirstam,» saka Inta. Man arī radās sajūta, ka ciems lēni mirst kopā ar vecajiem, viņu mājām un viņu dārziem,» raksta Dzenovska.
Pētnieki ir vienprātīgi, ka lauksaimniecībā un mežsaimniecībā nodarbināto Latvijā ir par daudz, tomēr tas automātiski nenozīmē, ka laukos dzīvo nesamērīgi daudz cilvēku. Pašlaik to īpatsvars ir ap 32% – tikpat, cik tādās labklājības valstīs kā Austrija un Itālija, tikai tur lielākā daļa lauku iedzīvotāju ir nodarbināta citās nozarēs. Eiropas valstīs urbanizācijas līmenis ir ļoti atšķirīgs. Piemēram, Īrijā laucinieku ir vēl vairāk nekā Latvijā – 38%, Vācijā – 26%, Skandināvijas valstīs – 13-21% robežās, bet vismazākais īpatsvars ir Beļģijā – 3%. Pēc Pasaules Bankas datiem, Latvijā un Lietuvā 2011.gadā bijis Eiropā visstraujākais lauku iedzīvotāju skaita kritums. Jāņem vērā, ka aizbraukšanu vēl papildina sliktā demogrāfija, proti, Latvijā ik gadu nomirst vairāk cilvēku, nekā piedzimst.
Bezdibenis
Pētnieki ir pārliecināti, ka vēl viens būtisks lauku problēmu iemesls ir vājās pašvaldības un kompleksa teritoriju attīstības redzējuma trūkums. Tā rezultāts ir sabiedrības dzīvei nepiemērots transporta, izglītības un veselības aprūpes iestāžu tīkls. Latvijas teritoriju katra savā sektorā nekoordinēti ir pārvaldījušas ministrijas, bet no pašvaldību izlīdzināšanas fonda atkarīgajām pašvaldībām ir tikai «sociālās aģentūras funkcijas», kā raksturo Miglavs. Šķiņķis min piemēru, ka nesadarbojas pat vienai ministrijai padotie uzņēmumi, līdz ar to nav sperts pat pussolis, lai izveidotu savstarpēji papildinošu sabiedriskā transporta – dzelzceļa un autobusu – tīklu. «Latvijas teritorija pēdējos piecpadsmit gados ir pārvaldīta haotiski vai kaitnieciski,» uzskata Miglavs.
Ilgus gadus Latvija ir bijusi Eiropas antirekordiste pēc reģionu attīstības rādītāja, kas salīdzina IKP uz vienu iedzīvotāju dažādos valsts reģionos. Tas nozīmē, ka mūsu valstī ir visnevienmērīgāk attīstītā teritorija. Krīzes gados šis rādītājs ir mazliet uzlabojies, ko speciālisti skaidro ar salīdzinoši stabilo lauksaimniecības sektoru iepretim straujākam ekonomikas kritumam pilsētās. Tomēr joprojām reģionālās nevienlīdzības rādītājs Latvijā ir trešais augstākais ES, un IKP uz vienu iedzīvotāju nevienā no reģioniem nesasniedz valsts vidējo līmeni. Piemēram, 2010.gadā Rīgā IKP uz vienu iedzīvotāju bija 10 200 latu, Vidzemē – 4000 latu, Latgalē – virs 3200.
Lai līdzsvarotu teritoriju attīstību, Eiropas valstis īsteno reģionālās attīstības politiku, piemēram, mazāk attīstītās vietās finansē biznesam nepieciešamo infrastruktūru vai piešķir atbalstu uzņēmumiem tiešu dotāciju, garantiju vai aizņēmumu veidā. Viesītes domes priekšsēdētājs Dimitrijevs stāsta par kādā Autrumvācijas mazpilsētā nolūkoto pieredzi, kur valdība finansē vecās apbūves atjaunošanu un jaunajām ģimenēm, kas turp pārceļas, piešķir dotāciju mājokļa iegādei.
Reģionālās attīstības jēdzienu saturošu politisko dokumentu nav trūcis arī Latvijā, taču mērķtiecīgas politikas un tai pakārtotas rīcības nav bijis. Dažos periodos ir bijuši atbalsta pasākumi uzņēmējdarbībai reģionos, pamatā ES fondu finansēti. ES nauda ir vienīgais plānotais reģionu atbalsta veids arī turpmākajos gados, taču tās efektu uz lauku telpu speciālisti vērtē pretrunīgi.
Kā minēts, stratēģiskie dokumenti paredz attīstību koncentrēt deviņās nacionālās un 21 reģionālās nozīmes pilsētā, kurām būs pieejama lauvastiesa ES fondu. Stratēģijas pamatā ir pieņēmums, ka pilsētu attīstība vilks līdzi lauku teritorijas un cilvēki varēs dzīvot laukos un braukt uz darbu pilsētā. «30 kilometri mūsdienās vairs nav liels attālums,» saka zemkopības ministre Laimdota Straujuma.
Speciālisti 9+21 koncepciju sauc par soli uz priekšu, taču ne Šķiņķis, ne Miglavs netic starojuma izplatībai uz laukiem – galvenais iemesls ir pašu pilsētu vājums. Miglavs pētījis vienu no devītnieka pilsētām Valmieru un secinājis, ka tā pati zaudē darbaspēku un uzsūc to no apkārtnes teritorijām. Cilvēki neredz lielu jēgu strādāt Valmierā (bieži – par zemu atalgojumu) un braukt uz mājām Mazsalacā. Reģionu pilsētas arī nespēj uzņemt visus laukos bez darba palikušos.
Pilsētu vājumam ir dziļas saknes, kas meklējamas Latvijas ekonomikas sliktajos konkurētspējas un produktivitātes rādītājos, zemas pievienotās vērtības biznesā, neatbilstošajā izglītībā utt. Kā saka Šķiņķis, starojums var būt pilsētām, kas ģenerē ekonomisko vērtību. Pilsētas, kurās par ES naudu izremontētas mājas un noasfaltēti ceļi, būs vienkārši pievilcīgas. «Bet tad tās vajag attīstīt. Ierobežota finansējuma apstākļos ir loģiski attīstību koncentrēt noteiktos centros,» valsts izvēlēto ceļu aizstāv Straujuma.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā stāsta, ka pēdējos gados ir piestrādājuši, lai pašvaldības uz ES fondiem skatītos nevis kā uz naudu, kas «jāapgūst» projektos, bet investīcijas dotu reālas darbavietas. Tā būs viena no prasībām nākamajā ES fondu periodā, turklāt priekšrocība būs projektiem, kas radīs ietekmi uz apkārtējām teritorijām. «Būtiskais ir veidot domāšanu, ka attīstības centra atbildība nav tikai divas ielas no ziemeļiem uz dienvidiem un divas šķērsām, kas iepriekšējā plānošanas periodā lielā mērā ir noticis,» atzīst Sprūdžs.
Ekonomikas dažādošana?
Lauku attīstības pētījums deklarē, ka apdzīvotības saglabāšanai ir svarīgi, lai lauku telpā rastos ar agrobiznesu nesaistītas darbavietas. Miglavs ir vēl konkrētāks – nepieciešama reindustrializācijas politika.
Valsts Stratēģija 2030 gan paredz pretējo – nelauksaimnieciskajai ražošanai laukos nav vietas. Vienlaikus gan stratēģija deklarē mērķi «dažādot lauku ekonomiku, attīstot lauku tūrismu, amatniecību, bioloģisko lauksaimniecību, derīgo izrakteņu ieguvi un būvmateriālu ražošanu, transporta un citu pakalpojumu uzņēmumu attīstību, klasteru veidošanos». Bet ministrs Sprūdžs atklāti paziņo, ka nelauksaimnieciskais bizness laukos «nav un nebūs reāls darba devējs». Pēc Sprūdža domām, laukos veiksmīgi būs tikai tie, kas izmanto zemes resursus, tāpēc aicina sistemātisku atbalstu novirzīt zemnieku kooperācijai, kas produktīvā ražošanā varētu ievirzīt mazo saimniecību īpašniekus.
Valdība turpina uz laukiem skatīties tikai caur lauksaimniecības prizmu, katrā ziņā vērienīgie lauku atbalsta rīki ir tikai Zemkopības ministrijas rokās. Provizoriski tiek lēsts, ka nākamajos septiņos gados Latvijas laukos, pamatā lauksaimniecībā, no ES fondiem ieplūdīs ap 2,5 miljardiem eiro. Lauku attīstības programmā 92 miljonus eiro gan iecerēts atvēlēt nelauksaimniecības uzņēmējdarbībai, salīdzinoši neliela ar lauksaimniecību nesaistīta biznesa atbalsta programma bija arī iepriekšējā periodā.
Arī pašas lauksaimniecības potenciāls ne tuvu nav izsmelts, uzsver Miglavs. Jaunas darbavietas var rasties, gan efektīvi izmantojot visu lauksaimniecības zemi (pašlaik tiek lēsts, ka katrs ceturtais lauksaimniecības zemes hektārs netiek izmantots produktīvi), gan pagarinot produkcijas pievienotās vērtības ķēdi. Proti, eksportējot nevis izejvielu, bet aizvien komplicētākus produktus.
Lauku pētījumā minēts, ka šādi «var panākt produkcijas apjomu vairāk nekā divkārtēju palielināšanos meža nozarē, pusotrkārtīgu – zivsaimniecības nozarē un gandrīz tikpat lauksaimniecības un pārtikas ražošanā».
Ceļi ir visur
Vēl viens virziens, kuru pētnieki aicina iet – pārdalīt varu un lielāku atbildību par teritoriju attīstību nodot pašvaldībām, vienlaikus nodrošinot to funkcijām atbilstošu ieņēmumu bāzi. «Pašatbildība saistīta ar veselīgu sabiedrības struktūru pastāvēšanu. Aktivitāti vairo aktivitāte, nevis nauda,» saka Šķiņķis. Turklāt Latvijā būtu nepieciešamas otrā līmeņa pašvaldības – plānošanas reģioni vai apriņķi, kas var uzņemties reģionu funkcijas un tajos veidot jaunu, resursiem atbilstošu, «veselīgu dzīves telpu uzturošu» publiskās pārvaldes pakalpojumu tīklojumu. «Nešķiesties, bet nenošķirt,» Šķiņķis nosauc pieeju infrastruktūras pārveidei.
Latvijas valdība pašlaik ir koncentrējusies uz novadu robežu paplašināšanu un par otrā līmeņa pašvaldībām nedomā, lai arī reģionu pārvaldības institūciju izveide ir ministra Sprūdža pārstāvētās Reformu partijas programmā. Valsts vadītāji nopietni neuztver arī aicinājumus pašvaldībām uzticēt vairāk funkciju. Sprūdžs nepiekrīt vērtējumam, ka pašreizējās pašvaldības būtu ekonomiski impotentas – daudzko tās varot ietekmēt. Pašvaldību ministrs atbalstītu uzņēmumu ienākuma nodokļa atdošanu pašvaldībām, bet pret to iebilst Finanšu ministrija. «Dienas kārtībā ir jautājums» par ceļu tīkla nodošanu pašvaldībām, taču tas nenotiks, kamēr būs sīkie novadi. Viņš gan piekrīt, ka reģionu attīstībai līdz šim traucējusi sektorālā pieeja, taču to labošot jaunās reģionālās politikas pamatnostādnes, ko valdība ir pieņēmusi un kas visām ministrijām liks ņemt vērā vienotus pamatprincipus. Kā var saprast, runa ir par to pašu resursu koncentrāciju 9+21 centrā.
Pretēji valdošajai retorikai, ka zemā iedzīvotāju blīvuma dēļ reģionos ir nepamatoti cerēt uz labiem ceļiem, Šķiņķis efektīvu un kvalitatīvu ceļu tīklu sauc par elementāras «higiēnas jautājumu». Tiesa, arī viņš piekrīt, ka pašlaik «tiek uzturēts neuzturams», vēsturiski veidojies ceļu tīkls, kas jāpielāgo izmantojumam – nodrošinot ātru savienojumu ar attīstības centriem, bet pārējiem piešķirot mazāku nozīmi. Šķiņķis uzsver arī adekvātas sabiedriskā transporta sistēmas nepieciešamību.
Ceļu stāvokli daudzi laukos pašlaik uzskata par traucēkli biznesa attīstībai. Uzskatāms piemērs – neapstrādāta zeme visbiežāk ir pie nolaistiem ceļiem. Uzņēmējs un lauksaimnieks Uldis Krievārs stāsta par gadījumu, kad banka bijusi ar mieru dot kredītu ražotnes attīstībai Valmierā, bet ne 20 kilometrus no tās, jo ražotni nevarēšot pārdot sliktā ceļa (un neperspektīvās lauku vides) dēļ. Viņš piesauc Somiju, kur mežus caurauž sīks ceļu tīkls, jo «viņi lieliski apzinās, ka mežu vērtība ir tuvu nullei, ja no tiem produkciju nevar izvest». «Latvijā nav tuksnešu. Izņemot varbūt purvus un nacionālos parkus, pārējā zeme ir ražošanā izmantojama. Es nezinu nevienu Eiropas valsti, kura šos resursus atstātu novārtā un nebūvētu ceļus,» saka Krievārs. Viņš min statistiku, ka Somijā ceļu garums uz vienu iedzīvotāju ir 84 metri, Latvijā – 36.
Visbeidzot, pētnieki aicina sabiedrību atbildēt uz jautājumu, vai lauku apdzīvotība ir vērtība, kuras vārdā novirzīt resursus infrastruktūras un pakalpojumu pieejamībai. Tas, ka «piektdienās Rīga evakuējas uz laukiem», liek domāt – arī Rīgai to vajag, min Miglavs. «Tā ir mūsu nacionālā bagātība, ka mums ir tāda teritorija – ezeri, kur peldēt, kalni, kur slēpot, meži, kur sēnes lasīt. Tos vajag pat viszvērīgākajam pilsētniekam.» Lauku apdzīvotību viņš uzskata par visas sabiedrības sociālās labsajūtas un drošības jautājums. Turklāt arī Rīgai ir robežas – 80.gados, kad iedzīvotāju skaits tuvojās miljonam, infrastruktūra ar to netika galā un bija plānota pilnīgi cita transporta sistēma. «Kāpēc jaukt nost esošās apdzīvotības struktūras?» jautā Miglavs, taču vaļsirdīgi atzīst – visas vietas vairs neizdzīvos un viņam nav pilnīgas atbildes, kā destruktīvos procesus laukos pārtraukt, jo īpaši apstākļos, kad tiem nav iespējams pievērst politiķu uzmanību. «Vispirms ir jābūt mērķim. Pašlaik politiskajā dienas kārtībā tā nav,» secina Šķiņķis.
Pēc desas nāks izklaides
Valsts Kultūrkapitāla fonds kopš krīzes nav atguvies – naudas trūkst, turklāt liela daļa aiziet šauram veiksminieku lokam
Valsts līmeņa būtiskākais kultūras atbalstītājs Valsts Kultūrkapitāla fonds (VKKF) krīzes laikā zaudēja vairāk nekā 70% finansējuma. Lai gan valdība solīja dotāciju palielināt un nākamgad pēc šīm iecerēm VKKF būtu jāsaņem astoņi miljoni latu, realitāte ir cita. Fonds nākamgad var cerēt uz viena miljona latu pielikumu, tā finansējums sasniegs 4,6 miljonus latu.
Fonds savā 2015.gada stratēģijas dokumentā atzīst, ka nepietiekamā finansējuma dēļ nevar sekot valsts kultūrpolitikas vadlīnijām: nodrošināt jaunradi visās jomās un saglabāt kultūras mantojumu. Lieliem, kvalitatīviem un dārgiem projektiem nav garantiju, ka naudas vienā brīdī nepietrūks.
Kultūras finansētājs uztraucas arī par reputāciju – daudzi projekti tiek noraidīti, tāpēc varētu tikt apšaubīta fonda spēja godīgi izvēlēties labākos. Piemēram, 2012.gadā fondam iesniegti 3425 projekti kopumā par 8,34 miljoniem latu, taču atbalstu saņēma tikai puse projektu (1779), un kopējais piešķirtais finansējums bija 1,77 miljoni.
Runas par naudas dalīšanu šauram cilvēku lokam klejo pašā nozarē un reizēm izskan arī medijos. Skaitļi ir nepielūdzami – sarēķinot lielākos fonda naudas saņēmējus pēdējos četros gados, atkārtojas daži projektu pieteicēji, kas bijuši krietni veiksmīgāki par citiem.
Apkopojot kopš 2010.gada atbalstīto projektu datus, ir redzams – desmit lielākie naudas saņēmēji kopā ir ieguvuši 0,84 miljonus latu, vidēji uz katru projektu piesaistot 18 tūkstošus valsts finansējuma, savukārt pārējiem pieteicēju simtiem vidējā projekta summa ir 1,5 tūkstoši latu. Vairākās nozarēs parādās pa vienam, diviem pieteicējiem, kuriem ir liels projektu skaits, un viņi nosmeļ pat desmito daļu visa nozares finansējuma.
Kropļota konkurence
Aizvadīto četru gadu laikā fonds atbalstījis projektus, kas iesniegti 1716 dažādu vadītāju vārdā. No viņiem visveiksmīgākais ir Latvijas Literatūras centra (LLC) vadītājs Jānis Oga, kuram piešķirti gandrīz 188 tūkstoši latu pavisam 27 projektos. Par šiem datiem pats Oga ir pārsteigts. Taču viņam ir arī skaidrojums – ar VKKF konkursiem patiesībā tiek lāpīti lieli caurumi kultūras budžetā. Piemēram, Ogas vadītajam centram ir sadarbības līgums ar Kultūras ministriju par latviešu literatūras eksportu un popularizēšanu, bet naudu ministrija nepiešķir, un «faktiski mums par katru no šīm aktivitātēm ir jāpiedalās VKKF konkursos un jākonkurē vienā līmenī ar, piemēram, kāda rakstnieka viesošanos pilsētas bibliotēkā.» Oga to sauc par absurdu.
Salīdzinājumam – pērn Ventspils bibliotēkas projektam Rakstnieks lauku bibliotēkā piešķirti 390 latu. Savukārt latviešu literatūras labāko darbu tulkošanai un izdošanai LLC piešķirti 40 tūkstoši, bet Latvju Tekstu izdošanai gada garumā – 37 tūkstoši latu. Citus gadus nācies iesniegt projektus par katra žurnāla numura izdošanu atsevišķi, Oga skaidro projektu lielo kopskaitu.
Jautāts, vai redz pamatu runām par VKKF naudas došanu «savējiem», Oga atbild: iespējams, tas bija vērojams budžeta samazinājuma periodā, taču pašlaik fonds jau spējot atbalstīt arī jaunu autoru debijas.
Citi kultūras nozares pārstāvji gan nav tik optimistiski. Filmu studijas Rija producents Vilnis Kalnaellis atceras daudzas sarunas ar jaunajiem kinocensoņiem, kas fondā projektus vairs nekad nesniegšot. Vienā teikumā noformulētie atteikumi, ka projekts nav izturējis konkurenci, rada aizdomas par skaidru vērtēšanas kritēriju trūkumu. «Es bieži saprotu, vai mans projekts būs atbalstīts, nevis pēc tā kvalitātes vai satura, bet pēc ekspertu komisijas sastāva,» viņš saka.
Lai gan ir konkursu nolikums un nozaru stratēģiju dokumenti, Kalnaellis uzskata – fondam nav vīzijas. «Ko tieši vēlamies atbalstīt? Profesionālu mākslu vai debijas un pilnīgi trakus eksperimentus, meklēt talantus? Nav mērķa, piemēram, dabūt Oskaru vai sasniegt viena miljona auditoriju valstī.» Pašlaik fonds ir vieta, kur cilvēki vēršas izmisumā, lai kaut kā samazinātu savu radošo projektu izmaksas.
Pēc pārpalikuma principa
VKKF projektus vērtē septiņi eksperti katrā kultūras nozarē, taču formāli galīgo lēmumu par finansējuma piešķiršanu pieņem VKKF padome. Tā lemj arī par ekspertu komisiju sastāvu.
Fonda padomes priekšsēdētāja Anda Beitāne nepiekrīt, ka projektu vērtēšanā trūktu skaidru kritēriju vai eksperti būtu subjektīvi: «Septiņi cilvēki no nozares – tas tomēr ir kopums, līdz ar to izslēdz subjektīvismu. Eksperti mēģina saprast, kas konkrētajā kultūras dzīves situācijā nozares kontekstā ir prioritāri atbalstāms.»
Līdzīgi par ekspertu darbu saka literatūras nozares komisijas vadītāja, rakstniece Gundega Repše: «Cilvēki, kuri ir nolēmuši tur darboties, grib kaut ko saglābt, iniciēt un pārmainīt attiecīgās jomas politikā, virzībā un attīstībā. Tas ir altruistisks darbs, kur vienīgie augļi ir neskaitāmi ienaidnieki un mediju klačas, ka nauda tiek dalīta «pēc purniem».»
VKKF direktors Edgars Vērpe uzsver, ka fondā ir uzkrājusies informācija par projektu iesniedzējiem – kurš nomuļļājis, kurš ir drošs menedžeris, tāpēc nav iespējams, ka «uz dullo no debesīm nokritīs kāds cilvēks, uzrakstīs desmit projektus un visiem dabūs naudu».
Nozaru ekspertu komisijas ieceļ uz diviem gadiem. Kultūras institūcijas iesaka cilvēkus ekspertu amatam, taču darīt šo darbu neviens neraujas. Eksperta alga par viena projekta izlasīšanu ir 75 santīmi pirms nodokļu nomaksas. Taču lielākā problēma – eksperts nedrīkst iesniegt savus projektus, aizliegts tas nav, tomēr neētiski gan.
Interešu konflikti veidojas arī brīžos, kad ekspertu komisijas loceklis ir rados ar projekta iesniedzēju. Piemēram, Vērpe nemainīgi bijis VKKF direktors kopš 2002.gada, viņa sieva gleznotāja Sandra Krastiņa piedalījusies trijos konkursos, kopā ieguvusi 2100 latu. Arī vizuālās mākslas komisijas eksperta Ojāra Pētersona sieva Inese Pētersone ir startējusi projektu konkursos. Trīs gadu periodā viņa iesniegusi 22 projektus, iegūstot 42 tūkstošus latu. Pētersons norāda, ka Vērpe mēdz «dabūt pa galvu» par sievas startēšanu konkursos, bet par sevi saka – sievas veiksmīgajam startam projektu konkursos ar viņa amatu nav nekādas saistības, un pārmetumus par to nav saņēmis.
Noteikumi paredz, ka projektā iesaistītais eksperts tā izvērtēšanas brīdī sēdes telpu pamet. Vairāki mākslinieki atzīst, ka ietekme tik un tā ir jūtama. «Tūlīt cilvēks nāks atpakaļ, un kā mēs paskatīsimies acīs un teiksim: nē, tev ne!» komentē Latvijas Mākslas akadēmijas modes katedras vadītājs Aigars Bikše.
Beitāne prāto, ka problēmu varētu risināt, maksājot ekspertiem algu, lai viņiem nebūtu šajā laikā jākonkurē par projektu naudu. Taču fondam nepietiek līdzekļu. Pašlaik administratīvajām izmaksām gadā tērē zem 10% no kopējā budžeta. Vērpe norāda – ja palielinātu administratīvās izmaksas, nepietiktu naudas projektiem.
Atgriežoties pie naudas trūkuma, izskan secinājums – projektu konkurenci būtiski kropļo tieši situācija, ka VKKF ir jāfinansē itin viss no žurnālu izdošanas, pētījumiem, braucieniem, kultūras pasākumiem līdz individuālu mākslinieku radošajam darbam. Vienam fondam ar ierobežotiem līdzekļiem tas vienkārši ir par daudz.
«Problēma ir tajā, ka bieži vien VKKF kalpo kā Kultūras ministrijas ierocis, ministrijas neizdarības dēļ kā ielāps, un tas apdraud fonda funkcijas – būt radoša darba pamatatbalstam un veicinātājam,» saka Gundega Repše. Šā raksta tapšanas laikā iepriekšējā kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende atturējās no komentāriem par VKKF, bet jauns kultūras ministrs vēl nav izraudzīts.
Jau vairākus gadus nozares pārstāvji vēlas panākt nodokļu politikas izmaiņas, pārejot uz finansēšanu pēc kaimiņu igauņu modeļa, kur fonds saņem noteiktu procentu no akcīzes nodokļa. Šāda kārtība pirms krīzes bija arī Latvijā, taču finanšu ministrs Einars Repše to likvidēja.
Gan Lietuvā, gan Igaunijā līdzīga fonda finansējums ir lielāks. Igaunija ir līdere, turklāt fonda budžets arī krīzes gados nepiedzīvoja tik dramatisku kritumu kā Latvijā. «Tiklīdz runa ir par kultūru, tā, gluži kā sovjetu laikos, ir pārpalikuma princips. Pēc desas nāks izklaides,» rezumē Gundega Repše un saka – kultūras profesionāļi nedosies ielās, taču, ja solījumi palielināt finansējumu neīstenosies, atjaunos prasību ieviest igauņu modeli VKKF atbalstam.
Ar braucēju spiedienu
Jaunais Latvijas valsts ceļu vadītājs Jānis Lange gatavs atjaunot sabiedrības uzticību ceļu būvētājiem
Apstiprināts par amata pienākumu izpildītāju šovasar, Jānis Lange tiekoties rudens sākumā uzsver – gatavs vadīt lielāko naudas dalītāju ceļu nozarē ilgi un rūpīgi, jo Komerclikums nekādu p.i. neparedz. Vai gaidāmas kādas politiskas spēlītes ar viņa stingru apstiprināšanu amatā, pagaidām nav zināms. Lange ir Vienotības cilvēks, un viņa darba devēju Satiksmes ministriju (SM) patlaban vada bezpartejisks ierēdnis, ko virzīja valdošā partija.
Satiekoties Viesistabā Vintage, Lange atklāj – savā ikdienas pusdienu ēstuvē sarunāties nevarētu, jo tā ir skaļa šašličnaja Centrālajā stacijā līdzās viņa darbavietai. Arī restorānā Latvijas valsts ceļu (LVC) vadītājs palūdz «kefīru un biezputru». Ikdienā viņš brauc uz darbu Rīgā no Jelgavas ar dienesta auto. Vai tāpēc šo ceļu tik bieži remontē, kā norādījuši interneta komentētāji? Lange kļūst nopietns – runa esot par vienu posmu, kuram pērn uzlika apakškārtu, bet šogad pabeidz virskārtu.
«Mums ir 1600 valsts galveno autoceļu, no kuriem vairāk nekā 40% ir sliktā tehniskā stāvoklī,» pat neiemetot aci līdzpaņemtajā papīru kaudzītē, skaidro Lange. «Kohēzijas fonda prioritāte ir valsts galvenie autoceļi, tāpēc arī sabiedrība vairāk redz šos remontdarbus.»
Šogad tie rit uz 700 km ceļu visā Latvijā – Jelgavas, Ventspils, Valmieras, Liepājas, Bauskas virzienā, īpašu uzsvaru liekot uz Eiropas Komisijas auditā pieprasīto virsmas apstrādi, kas jāveic rekonstruētajām brauktuvēm septiņus gadus pēc remonta, lai saglabātu kvalitāti vēl desmit gadus. «Remontēt ceļu tad, kad tas vēl izskatās labs, ir vislētāk,» saka vadītājs, «gaidīt, kad sabruks, un tad rekonstruēt ir visdārgāk. Tas jāskaidro cilvēkiem.»
Lange aicina apskatīt LVC mājaslapā informāciju par darbiem un autoceļu sakārtošanas programmu 2014.-2020.gadam un iesniegt ierosinājumus. «Mēģinām būt lietotājiem draudzīgāki. Redzam, ka mūsu karte tiek izmantota, ziemā daudzi meklē informāciju par braukšanas apstākļiem.»
Lange ceļubūvētājiem ir «melnais zirdziņš», jo nenāk no pašu vidus, bet studējis ekonomiku, strādājis Jelgavas pašvaldības aģentūrā un neilgi investīciju jomā. LVC ienācis kā Jelgavas nodaļas vadītājs 2008.gadā, «kāda no ministrijas» aicināts.
Par nozares veterāniem Lange runā ar lielu pietāti – tieši viņi visvairāk pārdzīvojot ceļubūvētāju prestiža sabrukumu. Vieglas dienas viņš būvniekiem nesola, jo nozares prestižu var atjaunot, tikai ceļot kvalitāti. «Kvalitāte vajadzīga visos posmos – sākot ar plānošanu, projektēšanu, būvniecību, uzraudzību, garantijas periodu. Projektēšanas laiks būs ilgāks, gataviem projektiem taisām ekspertīzes, mēģinām izķert neatbilstības. Palielinām garantijas laiku, kas jebkuram tagad topošam ceļam ir pieci gadi. Ar šo sezonu ir vairāk neplānoto laboratorijas pārbaužu, būvniecības laikā – būvnieku, būvuzraugu pārbaudes, vai tiešām viss izdarīts labi.»
«No malas izskatās, ka īsti neuzticamies būvniekiem, bet sakārtotā sistēmā mums tas nebūtu jādara,» atzīst LVC vadītājs, «īstermiņā varbūt tas nāks par sliktu [nozares reputācijai], bet ilgtermiņā – par labu.» Tāpēc LVC autoceļu laboratorija, kas pirms pāris gadiem nerādīja labāko sniegumu «ceļu ķīmijas olimpiādē», patlaban pārtopot par kompetences centru ar diviem konkrētiem uzdevumiem. «Viens ir panākt, ka pie mums var noskaidrot visu par konkrētu ceļu, veikt laboratorijas pārbaudes un novērtēt kvalitāti. Otrs – strādāt ar eksperimentiem, lai pārbaudītu, kādi materiāli vislabāk uzvedas Latvijas apstākļos, kā vislabāk būvēt ceļus,» stāsta Lange.
Vai var apsolīt, ka nākamajā pavasarī nebūs Vecpiebalgai līdzīgas krīzes? «Mēs esam ieinteresēti, lai šādu reakciju būtu vairāk, lai sabiedrības pieprasījums aizietu līdz politiķiem un tiktu pieņemts ilgtspējīgs autoceļu finansēšanas modelis,» neslēpj Lange. «Ceļi nebļauj, bet, ja cilvēki ar sasistajām riepām sanāks pie valdības ēkas, politiķi būs spiesti reaģēt.» Ilgtspējīgais finansējuma modelis, par ko runā Lange, ir transporta un degvielas akcīzes nodokļa mērķtiecīga novirzīšana ceļu uzturēšanai, nevis ieskaitīšana kopējā budžeta katlā. Autoceļu fonda atjaunošana ir veids, kā to panākt. «Lai būtu korelācija starp autoceļu lietotāju maksājumiem – jo vairāk brauc, jo vairāk naudas aiziet ceļu remontiem. Mēs kā braucēji samaksājam 300 miljonus latu gadā, bet ceļiem saņemam tikai pusi. Zaudējumi ar lielāku degvielas un laika patēriņu, papildu remontiem automašīnām gadā kopumā braucējiem ir ap 500 miljoniem,» liecina LVC aprēķini.
Tā kā nākamā gada budžets vēl nav pieņemts, nevarot pateikt, vai naudas ceļiem pietiks. Valdības apstiprinātajā projektā ceļiem piešķirts par 30 miljoniem eiro lielāks finansējums nekā šogad, kopumā 148 miljoni eiro. LVC naudas izmantojumu plānošot pēc budžeta pieņemšanas Saeimā. Lange teic – būtu labi, ja budžetu pieņemtu pavasarī, kad parādās bedres un finansējuma trūkums ir acīmredzams.
Visu Latvijas ceļu sakārtošanai būtu vajadzīgi vismaz 7-10 gadi, vērtē Lange. Tomēr viņš piekrīt ilggadējā profesionāļa Tāļa Straumes vērtējumam, ka nepieciešami vismaz 20 gadi – ņemot vērā būvnieku kapacitāti un novēršot to, ka liela pieprasījuma dēļ strauji ceļas cenas. «Tā notika 2005.gadā, kad pasūtītāji bija laimīgi, ja konkursā kāds piedalījās un strādāja. Tagad situācija ir pilnīgi pretēja – konkursos piedalās vidēji deviņi pretendenti, konkurence ļoti liela, vairākas firmas ir ar ārvalstu kapitālu.» Rezultātā cenas izrādās zemākas, nekā sākotnēji iepirkumā plāno LVC, tātad saremontēt varētu vairāk. Ilgtspējīgais finansējums dotu citu elpu arī nozarei – būvnieki varētu veidot plānus pāris gadus uz priekšu, investēt tehnikā un darbiniekos.
Latvijā ir 73 000 km ceļu 64 km2 platībā, tātad vienam kvadrātkilometram ir 1,1 km ceļu. Blīvums ir liels, vērtē LVC vadītājs. Taču iedzīvotāju maz, jāuztur virkne tā saukto sociālo ceļu, kur satiksmes intensitāte ir niecīga. «Ir trīs alternatīvas,» nosmej Lange, «pirmā – atrast naftu, kuras tomēr nav; otrā – ievest trīs miljonus ķīniešu, lai palielinātu nodokļu maksātāju skaitu; trešā – ja ar ilgtspējīgu autoceļu finansēšanas modeli visa nauda, ko samaksā autoceļu lietotāji, nonāktu ceļiem, mēs spētu tos uzturēt. Arī sociālos.»
Lange neprognozē, vai ar bezpartejisku satiksmes ministru izdosies politisko lēmēju pulkā panākt vajadzīgo finansējuma modeli. «LVC ar ekspertu profesionāļu viedokli gatavi pateikt – tas ir pareizi. Tālāk SM un valdība nosaka politiku.» Darba devēja SM pēc pašvaldību vēlēšanām aprāvusi Langes politisko karjeru – liegusi apvienot valsts amatu ar deputāta darbu Jelgavas domē, kur viņš kandidēja no Vienotības saraksta. Pats bijis gatavs strādāt, jo neesot vienalga, kas notiek viņa dzīvesvietā.
Citu politisku ambīciju Langem pagaidām nav. Ceļus kā darbības virzienu izvēlējies, lai «godīgi pelnītu naudu un pabarotu ģimeni». Gatavs strādāt pēc labākās sirdsapziņas, bet «piecgadu plāna» viņam neesot. «LVC kolektīvs ir ļoti labs. Cilvēki ir ļoti profesionāli, mainība – salīdzinoši zema. Bauda strādāt. Analizējam atalgojuma līmeni nozarē, lai novērstu risku, ka inženieri tiek pārpirkti. Valsts akciju sabiedrībā maizīte varbūt ir liesāka, bet ir papildu garantijas. Mēs vienmēr investēsim inženieros, lai būtu nozares līderi kompetences jomā,» apņēmīgs ir Lange.
Ēdienkarte
Sezonas sēņu risoto ar Parmas sieru
Teļa mēle želejā ar selerijas saknes un burkānu salātiem
Forele ar polentu, saldo kukurūzu, spinātiem un šampinjoniem
Kefīrs, ūdens, kafija ar pienu
Ir jautā
Kāpēc partijām joprojām tiek «kabatasnauda» savu projektu bīdīšanai budžeta sadalē?
Gatis Upmalis, filmas Dvēseļu putenis producents, Saeimas komisija atbalstījusi gandrīz miljona latu piešķiršanu:
Tā ir pilsoņa, patriota un profesionāļa iniciatīva. Kino budžets ir pārāk mazs – filmas, kas balstītas uz latviešu literatūru, nav iesniedzamas konkursa kārtībā. Ir vajadzīgs nacionālais pasūtījums.
Jānis Reirs, Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētājs:
Pats arī esmu izmantojis šo iespēju. Komisija visus priekšlikumus rūpīgi izvērtē. Cilvēkiem, iesniedzot priekšlikumu, jāpierāda, vai tas ir nepieciešams. Tāds ir budžeta pieņemšanas process.
Inese Voika, sabiedrības par atklātību Delna padomes priekšsēdētāja:
Deputātu idejām jābūt saskanīgām ar politikas nostādnēm, ko veido valdība. Taču pie mums politikas ietekmēšana notiek interesantā veidā – deputātiem pašiem izvēloties, kam naudu piešķirt.
Cīņa ar vējdzirnavām
Jau bērniem jāiemāca, ka «točku» tirgoņiem nav svarīga dzīvība, bet tikai nauda
Jelgavā mirušie metilspirta upuri uzjundījuši viedokļus par nelegālā alkohola tirdzniecību, tomēr jāatgādina – šis skumjais stāsts nav par «točkām», bet par cilvēkiem. Par tiem, kuri, iespējams, neizdarīja savu darbu, un tiem, kuru tādēļ vairs nav starp mums.
Jebkura cilvēka nāve sabiedrībai ir zaudējums un vienlaikus ļoti nopietns atgādinājums par draudiem, kas var kaitēt ikvienam. Nelegālais alkohols, tāpat kā jebkura cita apreibinoša un atkarību izraisoša viela, ir bijis un ir patlaban viens no lielākajiem organizētās noziedzības rūpaliem. Tieši tā uz to arī jāraugās Latvijā.
Tiesu informācijas sistēmas statistika rāda, ka par nelegālā alkohola glabāšanu un realizāciju pēdējos trīs gados notiesātas pavisam 160 personas, tikai par nelikumīgu alkoholisko dzērienu realizāciju – 255 personas, savukārt par nelikumīgā alkohola ražošanu, glabāšanu un pārvietošanu sodu saņēmusi 161 persona. Lielākajai daļai piespriests naudassods, piespiedu darbs vai arī nosacīta brīvības atņemšana. Šie sodi ir adekvāti pašreizējai kriminālpolitikai. Cits jautājums – vai šo sodu saturs ir pietiekami atbilstošs noziedzīgā nodarījuma kaitīgumam? Piemēram, arī nosacīta notiesāšana un tai sekojoša uzraudzība var tikt organizēta ļoti stingrā veidā. Jau tuvākajā nākotnē personām būs iespējams piemērot elektronisko uzraudzību. Šī iespēja var izrādīties efektīva kontroles metode bez brīvības atņemšanas tradicionālā veidā.
Raugoties uz šiem skaitļiem, nav šaubu, ka nelegālā alkohola rūpals sastāv no divām lielām daļām – no pieprasījuma, kā dēļ pastāv «točkas», un no piedāvājuma, kā dēļ notiek nelegālās dziras ražošana, pārvadāšana un uzglabāšana. Tāpēc nelegālā alkohola un tā lietošanas kaitīgo seku novēršana ir jāveido kā komplekss pasākumu kopums. Man nav šaubu, ka policija patiesi vēršas pret nelegālā alkohola tirgotājiem ar visu to bardzību, ko tās rokās dod likums. Tomēr «točkas» ir tikai slimības simptoms, bet īstā kaite, kas jāārstē, ir nelegālā alkohola ievešana valstī, tā ražošana un uzglabāšana.
Ja netiek efektīvi atklāti un bloķēti ceļi, pa kuriem reibinošā dzira nonāk «točkās», cīņa ar tām būs kā ar vējdzirnavām – slēgto vietā radīsies citas, jo nelegālais alkohols vienmēr meklēs ceļu pie patērētāja.
Savukārt pircējiem ir jāapzinās – tiem, kas tirgojas «točkās», nav svarīga cilvēku dzīvība, bet tikai nauda. Īpaša vērība būtu jāvelta bērnu un jauniešu informēšanai par to cilvēku sliktajiem nolūkiem, kas tirgo nelegālo alkoholu. Bieži vien tieši bērni var atturēt savus vecākus no neapdomīgas rīcības, iegādājoties alkoholu.
Nepiekrītu, ka nabadzība ir arguments izvēlei – doties uz veikalu vai točku. Nopietns spēks, jo sevišķi laukos, ir tradīcijai. Vēl aizvien ir simtiem cilvēku, kuri pat neiedomājas, ka gadiem zināmajā «točkā» viņiem varētu pārdot indi. Tāpēc būtiski, lai šīs «točkas» kādā vietā ilgstoši nepastāvētu – nekļūtu par kādas vietējās sabiedrības sastāvdaļu.
Lai nelegālā alkohola problēmu risinātu, visām iesaistītajām institūcijām ir jāizrāda profesionāla interese un jāplāno kopēja rīcība – policijai pastiprinot prevenciju un «točku» atklāšanu un slēgšanu, robežsardzei valstī ievedamo preču kontroli, bet Ekonomikas un Finanšu policijai ir jācīnās ar nelegālo rūpalu un ienākumu pastāvēšanu. Lai to veiktu, nepietiks ar bargiem sodiem vien – kontroles sistēmai ir jābūt visaptverošai, bet sodiem nenovēršamiem.
Bez komentāriem?
Līdz šim portālu pienākums ir bijis nevis cenzēt, bet atsaukties uz sūdzībām
Pirmdien portāla Delfi lasītājus varbūt nedaudz pārsteidza virsraksts Revolucionārs solis interneta vides sakārtošanā. Turpmāk portālā visi komentāri pie rakstiem tiks šķiroti starp «reģistrētajiem» – tiem, kuri pirmie parādīsies raksta lasītājam un kuru autors ir identificējams, bieži vien ar savu īsto vārdu, un «anonīmajiem» – kuros turpinās figurēt rupeklību pārblīvēti tekstiņi, par kuru autoriem piesakās «sviests», «xxx» vai «anarhists».
Cik lielā mērā šī izmaiņa tiešām jūtami palielinās diskusiju kultūru un padarīs to saturu noderīgāku un interesantāku, kā cer Delfi, rādīs laiks. Pirmās reakcijas liecina, ka vairākums komentētāju tomēr negrib izlīst no savām alām. Pie raksta par šīm pašām izmaiņām otrdienas pēcpusdienā bija 83 reģistrēti komentāri un 234 nereģistrēti, līdzīga tendence manāma arī pie citiem rakstiem.
Taču šis jauninājums ir kas vairāk nekā vienkārši mēģinājums nedaudz civilizēt interneta komentāru vidi. Kā atzīst Delfi galvenais redaktors Ingus Bērziņš, to vismaz daļēji rosinājis arī 10.oktobrī publiskots Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmums pret Delfi Igaunijas portālu, kurš jau radījis pamatīgu viļņošanos interneta vārda brīvības aktīvistos, bet Latvijā maz pamanīts.
Kā jau gandrīz visos gadījumos, kas skar ECT lēmumus, šim stāstam ir visai sena priekšvēsture. 2006.gada 24.janvārī Delfi.ee publicēja ziņu, ka Sāremas prāmju kompānija iznīcinājusi plānotu ceļu pār ledu starp sauszemi un Igaunijas arhipelāgu, tādējādi efektīvi nogremdējot konkurējošu satiksmi uz salām ziemas laikā. Paredzamā kārtā pie raksta parādījās virkne niknu komentāru, no kuriem vairāki bija vērsti arī pret prāmju kompānijas vienīgo īpašnieku Vjačeslavu Lēdo (Vjatšeslav Leedo).
Pagāja sešas nedēļas, un Delfi saņēma no Lēdo advokātiem prasību ne tikai šos komentārus izdzēst, bet arī maksāt kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu 500 000 kronu (ap 32 000 eiro) apmērā. Delfi tūlīt izdzēsa komentārus, bet naudu maksāt atteicās, un lieta sāka savu ceļu cauri tiesām. 2009.gadā Igaunijas Augstākā tiesa nonāca līdz galīgajam lēmumam, ka Delfi ir jāuzņemas atbildība par portālā publicētajiem anonīmajiem komentāriem un piesprieda maksāt sodu – 5000 kronu (320 eiro). Tagad kļuvis zināms, ka septiņi šo lietu izskatošie ECT tiesneši pilnībā atbalsta šo Igaunijas tiesas spriedumu un noraida Delfi sūdzību par to.
Jāsaka uzreiz, ka man nekad nav likusies simpātiska iespēja anonīmi izteikties internetā. Ideālā pasaulē visi zinātu, kas ko saka, jo kāpēc gan vārda brīvības principam būtu jāie-tver sevī arī tiesības uz anonimitāti?
Taču mēs nedzīvojam ideālā pasaulē un anonīmi komentāri ir dziļi iesakņojušies interneta kultūrā. Šo vidi ir grūti uzlabot, bet visai viegli vēl pasliktināt, vai nu dodot agresīviem komentētājiem pārāk lielu vaļu, vai arī radot cenzētu vidi, kurā jebkuri kritiski izteicieni tiek slāpēti. Par nelaimi, ECT lēmums rada lielu neskaidrību par to, kāda ir portālu atbildība par tajos izvietoto lasītāju radīto saturu. Tas veicina juridisko nenoteiktību un var viegli radīt virkni problēmu nākotnē. Kā Ir atzina Latvijas Cilvēktiesību centra direktore Anhelita Kamenska, šoreiz «ECT ir aizgājusi par tālu».
Līdz šim interneta portāli rīkojušies pēc principa, ka viņus no tiesiskas atbildības pasargā gatavība izņemt no vietnes pretlikumīgu lasītāju radītu saturu iespējami drīz pēc tam, kad viņi saņem par to sūdzību. Šis princips iestrādāts ES 2000.gada direktīvā par e-komerciju, kurā noteikts, ka interneta pakalpojuma sniedzējiem un portāliem nav pienākums pastāvīgi uzraudzīt visu informāciju, kas parādās vai tiek uzglabāta to serveros un lapās, bet ir pienākums rīkoties, tiklīdz kā uzzina, ka tur ievietots kaut kas neatļauts.
Savukārt ECT lēmumā teikts, ka Delfi vajadzēja rīkoties preventīvi. Zinot, ka raksts varētu izsaukt asu reakciju, portālam vajadzēja pievērst sevišķu uzmanību tam pievienotajiem komentāriem. Tā kā Delfi jau ir filtri, kas cenšas atsijāt komentārus, kuros parādās lamuvārdi, tiesa uzskata, ka portāls spēj izkontrolēt pie rakstiem pievienotos izteicienus, ja vien to vēlas.
Daudzi interneta brīvības atbal-stītāji jau paspējuši nosodīt ECT lēmumu. Sevišķi vērā ņemams ir respektētās starptautiskās nevalstiskās organizācijas ARTICLE 19 vērtējums (nosaukums ņemts no ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas, kuras 19.pants veltīts vārda brīvībai). «Eiropas tiesa nopietni iedragā vārda brīvību internetā» vēsta paziņojums tās mājaslapā. Tiesa «pilnīgi nav ņēmusi vērā», ka tās prasības spiestu interneta medijiem nodarboties ar lasītāju satura izvērtēšanu pirms tā publicēšanas un neizbēgami liegtu pieeju pilnīgi legāliem materiāliem. «No ECT lēmuma izriet, ka ziņu portāliem būtu jālikvidē lasītāju komentāru sadaļas, lai izvairītos no tiesiskās atbildības, ja vien tie negrib nodarboties ar visaptverošu privātu cenzūru.»
Ir gan viens mierinājums – ECT lēmums vēl nav stājies spēka, Delfi ir iespēja to pārsūdzēt. Jācer, ka viņi to darīs.
Komentārs 140 zīmēs
Viņi barojas no kara. Priekšlikums nojaukt Uzvaras pieminekli izdevīgs gan NA, gan SC – abi nu varēs demonstrēt savu kareivīgumu.
Cēla rīcība. Austrālijas latviete Asja Everts testamentā atstājusi 495 000 latu stipendiju fonda dibināšanai mazturīgiem Latvijas studentiem.
Krievija – galējību zeme. Jau vairāk nekā 20 reižu nodzisusī olimpiskā lāpa pēkšņi uzliesmojusi kādas meitenes rokās. Par laimi, cietušo nav.
Pēc Afganistānas
Latvijai pēc NATO misijas Afganistānā jāpievēršas savai drošībai
Nākamā gada beigās beigsies NATO vadītā misija Afganistānā. Misijas beigas diemžēl var nozīmēt arī Latvijas drošības mazināšanos.
Nebūs pārspīlēti teikt, ka Afganistānā mūsu bruņotie spēki sargāja Latvijas drošību, ar dalību NATO misijā kompensēdami robu valsts aizsardzības spējās, ko rada Latvijas valdību konsekventā nevērība pret alianses noteikto aizsardzības izdevumu līmeni. Līdz ar misijas beigšanos šis robs kļūs vēl redzamāks.
ANO Drošības padome 10.oktobrī pēdējo reizi pagarināja mandātu NATO vadītajai starptautisko drošības atbalsta spēku (ISAF) misijai līdz 2014.gada 31.decembrim. Saeima 17.oktobrī vēl uz gadu pagarināja termiņu NBS karavīru dalībai operācijā ISAF sastāvā. Līdz ar to nākamā gada beigās būs beigusies misija, ko ANO Drošības padome izveidoja 2001.gada decembrī – trīs mēnešus pēc al-Qaeda uzbrukuma Amerikai, kas atņēma dzīvību 3000 amerikāņu.
ASV un sabiedrotie acīmredzot paliks Afganistānā arī pēc 2014.gada. Taču tie tad būtu vairs tikai 5-10 tūkstoši karavīru pašreizējo 87 tūkstošu vietā. Viņu pamatuzdevums būs mācīt un atbalstīt afgāņu spēkus. Galīgā vienošanās ar Afganistānas valdību par to vēl nav panākta, un ASV prezidents Baraks Obama ir brīdinājis – ja vienošanās nebūs līdz 31.oktobrim, amerikāņi pēc ISAF misijas pabeigšanas nepaliks Afganistānā.
Valsts sekretārs Džons Kerijs 13.oktobrī Kabulā pamatā vienojās ar Afganistānas valdību par ASV spēku klātbūtni valstī pēc 2014.gada. Vēl atliek divi neatrisināti jautājumi – par Afganistānas prasītajām ASV drošības garantijām citas valsts uzbrukuma gadījumā (ASV nevēlas konfrontāciju ar Pakistānu, ja tai rastos konflikts ar Afganistānu) un par amerikāņu un NATO karavīru tiesisko imunitāti (Afganistānas valdība vēlētos pārņemt amerikāņu operācijas savā jurisdikcijā). Tomēr vienošanos, visticamāk, izdosies noslēgt.
Tiesa, Afganistānas prezidents Hamids Karzajs pirms trim nedēļām paziņoja, ka NATO nodarījusi viņa valstij vairāk posta nekā labuma. Taču viņa valdībai, kas jūnijā pārņēma vadošo lomu drošības uzturēšanā valstī, arvien nepieciešams NATO atbalsts, un arī viņa pēctecim amatā pēc vēlēšanām nākamgad to vajadzēs. Karzaja pārmetumi NATO acīmredzot ir pirmsvēlēšanu žests, lai izpelnītos radikālāku politisko spēku labvēlību. Diezin vai īstermiņa populisms viņam būs svarīgāks par ilgtermiņa stabilitāti.
Afganistānā kopš 2001.gada panākts milzīgs progress, un pašlaik tās bruņotie spēki, kuros ir 187 tūkstoši karavīru, varētu būt gana stipri, lai spētu ar NATO atbalstu nosargāt sasniegto. Var prognozēt, ka ISAF misijas izbeigšana pasliktinās drošības situāciju valstī. Tomēr vienošanās ar ASV, kas solītu amerikāņu un NATO klātbūtni arī pēc ISAF spēku aiziešanas, varētu pasargāt Afganistānu vismaz no spēja haosa uzreiz pēc prezidenta vēlēšanām nākamgad aprīlī.
Taču pēc 2014.gada tā būtu pavisam cita misija, arī Latvijai. Arī tajā būtu jāpiedalās, bet tie droši vien būtu tikai daži instruktori, varbūt arī īpašo uzdevumu vienību karavīri, ne kaujas vienības kā pašlaik.
Pārmaiņas būs nopietnākas nekā tikai karavīru skaita samazināšana. Latvijas aizsardzības koncepcijas pamatā ir NATO sabiedroto solidaritāte un kopēja vēršanās pret draudiem, kas nozīmē pirmām kārtām dalību kopējās militārās operācijās. Kopš pievienošanās NATO 2004.gadā ISAF misija Latvijai bijusi galvenā šādas solidaritātes izpausme un savas kā uzticamas sabiedrotās reputācijas apliecinājums. Var teikt, ka tā bijusi Latvijas apdrošināšanas polise.
Aizsardzības ministrs Artis Pabriks uzsver, ka Latvijai arī turpmāk jābūt iesaistītai starptautiskās operācijās, vai tas būtu Afganistānā, vai jebkur citur – «pirmkārt, savu interešu dēļ un, otrkārt, globālās politikas dēļ». Skan pareizi. Vienīgā problēma – citu mēroga un svarīguma ziņā līdzīgu NATO operāciju tuvākajā laikā acīmredzot nebūs.
Mainās arī globālā politika. NATO valstis samazina izdevumus aizsardzībai, ASV samazina savu klātbūtni Eiropā, toties Krievija īsteno vērienīgu militāro reformu un uzvedas arvien agresīvāk. Turpmāk daudz lielāka nozīme būs Latvijas spējai pildīt apņemšanās par finansējumu aizsardzībai. Un ar to tieši saistītajai spējai krīzes gadījumā aizsargāt savu teritoriju līdz sabiedroto atnākšanai, kā intervijā Ir pagājušonedēļ uzsvēra drošības eksperts, Zviedrijas armijas ģenerālis Kārlis Neretnieks.
Valdība diemžēl rīkojas pretēji reālās drošības situācijas diktētajam. Un arī pretēji valsts aizsardzības koncepcijā noteiktajam mērķim nodrošināt aizsardzībai 2% no iekšzemes kopprodukta. Pirms divām nedēļām NATO ģenerālsekretāra pārstāvji konsultācijās Rīgā bija neizpratnē, kā šo mērķi iecerēts sasniegt, ja nākamā gada budžetā aizsardzībai paredzēti tikai 0,9% no IKP – pat mazāk nekā šogad. Bet līdz 2015.gadam aizsardzības finansējumu plānots samazināt līdz 0,7% no IKP.
Nevar teikt, ka Latvijai 2014.gadā beigsies apdrošināšanas polises termiņš un sabiedrotie mūs atstās likteņa un potenciālā agresora varā. Taču valdības politiķi rīkojas tā, it kā Latvijas drošība viņiem rūpētu mazāk nekā drošība Afganistānā. Par drošību Afganistānā drīz rūpēsies paši afgāņi. Tad mūsu politiķu vienaldzība pret savas valsts drošību var kļūt Latvijai bīstama.
Komentārs 140 zīmēs
Treknā pedagoģija. Vidēji Ls 1040 par mācību stundu, kā ierēdņiem lietot platformu Latvija.lv, – zemākā cena konkursā ar vienu pretendentu.
Urbanovičs: Par premjerministru vajag buldozeru kā Šlesers. Bet pirms 10.Saeimas vēlēšanām solīja, ka «es būšu vara».
Ne visās lietās igauņiem veicas labāk. Tallinu, tāpat kā Rīgu, turpinās vadīt Putina partijas Vienotā Krievija līgumpartneri.
Lauki vs brāķis
Ikreiz, kad sporta čībās speru soli uz Rīgas netīrā asfalta, es ļoti gribu būt laukos. Cik tā ir laba sajūta – atvērt durvis un ieelpot nevis auto piedraņķēto gaisu, bet iebrist zālē. Dārzā noplūkt ābolu tieši no zara. Ieplunkšķēt dīķī.
Taču, kad kratos uz laukiem pa risām izvagoto, bedru un ielāpu mīnēto šoseju, ļoti gribas ieritināties mīkstā dīvānā, nelīst laukā un neko nezināt par Latvijas ceļiem, kuru izskats atgādina filmas par karu. Un kad aizdomājos par darba iespējām laukos, pārstāju sapņot par zaļo zāli, āboliem un dīķi, un nolaižos uz netīri pelēkās zemes Rīgā.
Ir cilvēki, kas ar interneta palīdzību spēj apvienot dzīvi laukos un darbu pilsētā – par tādiem stāstām šajā numurā. Taču tie drīzāk ir izņēmumi, kas apstiprina likumu. Un likums skan briesmīgi: Latvijas lauki izmirst. Pēdējā desmitgadē divās trešdaļās valsts teritorijas cilvēku skaits ir samazinājies par 15%.
Lauki iztukšojas straujāk, nekā dabisks urbanizācijas process to prasītu – cilvēki aizplūst no mazpilsētām un ciematiem, jo biznesam ir izdevīgāk veidot darbavietas Rīgā vai tās tuvumā, bet valsts politikas, kas sekmētu līdzsvarotu reģionālo attīstību, Latvijā nav.
Kā rāda IKP reģionālais šķērsgriezums, mēs ilgstoši esam bijusi valsts ar vislielāko reģionālo nevienlīdzību ES. Robeža starp «dzīvot» un «izdzīvot» nav abstrakta, tā Latvijā ir dziļi ievilkta administratīvā dalījuma kartē un neviena no valdībām to nav nopietni mēģinājusi dzēst. Tas nav ne pareizi, ne «dabiski». Tas ir politikas brāķis. Kad to saprot, ir ļoti viegli atbildēt uz jautājumu, kam ir jāmirst – laukiem vai brāķim?
