Skandāls ar ASV specdienestu veikto Vācijas kancleres Angelas Merkeles noklausīšanos paver priekškaru uz plašu spiegošanas tīklu
Nacionālajai drošības aģentūrai (NSA) pirms gadiem nebija ne jausmas, ka Kristīgo demokrātu savienības uzlecošā zvaigzne Angela Merkele kādu dienu būs Vācijas kanclere. Taču tam nebija nozīmes. NSA, realizējot aukstā kara cienīgu plānu, ierakstīja viņas sarunas ar Vācijas un citu valstu politisko eliti. Nav gan zināms, cik bieži aģenti pārskatīja viņas sarunu datubāzi un vai vispār to darīja.
Taču, kad Merkele kļuva par valsts vadītāju, viss, ko viņa apsprieda pa personīgo mobilo tālruni – atbalsts Afganistānas karam, Eiropas sabiedroto centieni apturēt Irānas kodolprogrammu un Vācijas centrālā loma Eiropas finanšu krīzes pārvarēšanā – amerikāņu spiegiem kļuva nozīmīgāks.
Tas, kā NSA turpināja izsekot Angelu Merkeli viņas augšupceļā uz Vācijas politiskā aparāta virsotni, izgaismo līdz šim nezināmas detaļas par metodēm un vērienu, ar kādu spiegošanas aģentūra vāca informāciju par Amerikas tuvākajiem sabiedrotajiem. Sarunu noklausīšanās neaprobežojās tikai ar Vācijas līderiem. Tā tika vērsta arī pret viņu palīgiem, opozīcijas partiju vadītājiem un veidoja visaptverošu plānu gūt priekšrocības attiecībā pret citām valstīm – gan draudzīgām, gan naidīgām.
Saskaņā ar vācu žurnāla Der Spiegel izpētīto ASV sāka noklausīties Merkeles sarunas kopš 2002.gada, taču vāciešiem nav zināms, kādu informāciju amerikāņiem izdevies savākt. Skaidrs, ka šis tas viņiem ir, jo neviens kancleres izspiegošanu nav noliedzis.
Nesen liecinot Kongresam, Nacionālās izlūkošanas direktors Džeimss Klapers jaunākais aptuveni ieskicēja NSA novērošanas programmas apmērus, taču vedināja domāt, ka ASV visvarenākās sabiedrotās Eiropā līdere bijusi tikai viena zivs dziļā jūrā.
«Mēs runājam par milzīga mēroga pasākumu ar tūkstošiem un tūkstošiem individuālu prasību,» viņš teica, izmantojot frāzi, kas varētu nozīmēt individuālus izspiegošanas mērķus. Klapers neslēpa, ka ASV seko līdzi ārvalstu līderiem un citām amatpersonām, lai redzētu, «vai viņu sacītais sakrīt ar patiesībā notiekošo» un kā «citu valstu politika ietekmē mūs dažādos jautājumos».
Vācijas politiskās un izlūkošanas amatpersonas devās uz Balto namu pēc atbildēm uz jautājumiem, no kuru apspriešanas ASV valdība izvairījās. Protams, vācieši arī vēlējās izmantot šo incidentu, lai panāktu daudz ciešāka izlūkošanas datu apmaiņas līguma izstrādāšanu ar Vašingtonu, kam vajadzētu pielikt punktu valsts līderu izspiegošanai.
Ja šādu vienošanos izdotos apstiprināt, būtu jāsāk nojaukt sistēmu, kas pēdējā desmitgadē augusi aizvien lielāka un modernāka, un, izmantojot superdatorus un algoritmus plašo datubāzu pārmeklēšanai, ļāvusi NSA izvirzīties priekšā citu valstu izlūkdienestiem. Prezidents Obama jautājis, vai tehnoloģijas ir apsteigušas veselo saprātu, un atgadījums ar Merkeli publiski aktualizējis jautājumu, vai ieguvumi no draugu izspiegošanas spēj atsvērt kaitējumu, ko rada šādu neglītu faktu atklāšana.
Klausās, ko tik spēj
Pat pēc informācijas plūdiem par izlūkošanas operācijām, ko izprovocēja bijušais NSA algotnis Edvards Snoudens, ASV amatpersonas joprojām negribīgi runā par draudzīgo valdību noklausīšanos. Taču bijušie ar sistēmu saistītie cilvēki aprak-sta izlūkošanas aparātu kā mašinēriju ar negausīgu apetīti un pieaugošām spējām uzglabāt gigantisku datu apjomu.
NSA mēģina ievākt pēc iespējas vairāk ārzemju atbildīgo personu mobilo un fiksēto līniju telefona numurs, bieži vien iegūstot tos no amerikāņu diplomātiem. Telefonsarunu saturs tiek glabāts datubāzēs, kas spēj regulāri caurlūkot ierakstus, meklējot konkrētus atslēgas vārdus.
«Viņi ir uzsūkuši visus telefona numurus Vācijā, kādus vien spēja,» teica kāds bijušais izlūkdienesta vadības pārstāvis.
«Šīs datubāzes atšķiras no tām, kas uzkrāj telefonsarunu metadatus – informāciju par iesaistītajiem telefona numuriem un sarunas ilgumu – lai meklētu saiknes starp terorismā aizdomās turētajiem. «Metadatiem ir vērtība tikai tad, ja cenšas izsekot teroristu vai spiegu aktivitātēm»,» paskaidroja bijušais amerikāņu drošībnieks.
Tomēr sabiedroto līderu spiegošanai ir zema prioritāte. «Nacionālajā izlūkošanas prioritāšu ietvarā», kas ir prezidenta apstiprināta un regulāri papildināta matrica, svarīgākie mērķi ir al-Qaeda un citu teroristu grupējumu biedri, Pakistānas un Ziemeļkorejas kodolieroču atrašanās vietas un Irānas kodolfiziķu sarunas. Tūlīt zem tiem ir jautājumi par tādu sāncenšu kā Krievija, Ķīna vai Irāna vadību un šo valstu ekonomisko stāvokli.
Amerikāņu spiegu aģentūras izlemj, cik daudz personāla un resursu tās spēj veltīt katram mērķim, balstoties uz matricā noteiktajām vadlīnijām, un katrai tēmai tiek noteikts svarīgums skalā no nulles līdz pieci, kur pieci ir zemākais prioritātes līmenis. Taču, kā teica kāds bijušais izlūkdienesta pārstāvis, «pat zemas prioritātes mērķi var izsekot, ja to ir viegli izdarīt».
NSA galvenajā birojā Fortmīdā Mērilendas štatā analītiķi caurskata telefona zvanu izrakstus un raksta ziņojumus, apzīmogojot tos ar «pilnīgi slepeni», lai izdalītu pārskatus valdības pārstāvjiem. Vislielākā interese par ziņojumiem ir Finanšu ministrijai, citām izlūkošanas aģentūrām un Nacionālajai drošības padomei, stāstīja bijušais izlūkdienesta darbinieks.
Par spīti tehnoloģiju attīstībai, telefonu zvanu uzglabāšanas apjoms un laiks jo-projām ir ierobežoti. Dažu sarunu ieraksti tiek glabāti nedēļām, citi mēnešiem, bet citi tiek iznīcināti uzreiz pēc tam, kad tiek konstatēts, ka tiem ir zema vērtība.
Klapers savā liecībā pārrunāja izlūkošanas prioritāšu ietvaru arī tādēļ, lai uzsvērtu, ka amerikāņu spiegi seko vienīgi tiem cilvēkiem un vietām, kas interesē politikas veidotājus. Klapers uzsvēra, ka Nacionālās drošības padomes amatpersonas zināja par draudzīgo valdību izspiegošanu, taču neprecizēja, cik augstā līmenī nonākusi informācija par noklausīšanos.
Savukārt bijušie drošībnieki teikuši, ka svaigākā pārtvertā informācija, ja vien bijusi interesanta, iekļauta lielās ziņojumu grāmatās, ko regulāri piegādāja Obamas nacionālās drošības padomdevējiem, viņu vecākajiem vietniekiem un citiem Nacionālās drošības padomes pārstāvjiem, kas atbildīgi par Eiropu.
Baltā nama amatpersonas taisnojas, ka visa sabiedroto novērošanas programma tiek izvērtēta, tomēr nesaka, kurus līderus vairs nenovēro. Obama jau pārliecinājis Merkeli, ka viņas vārda vairs neesot un nebūšot datubāzē, tomēr Baltais nams atsakās runāt par pagātni. Prezidenta «pārtraukšanas un atturēšanās» pavēle NSA ir signāls, ka vismaz Merkeles gadījumā viņš ir sapratis, ka specdienestu veiktā ieguvumu un zaudējumu analīze izrādījusies kļūdaina.
Divu sausiņu draudzība
Prezidentam Obamam, kuram retajā pasaules līderu klubiņā izdevies atrast tikai dažus draugus, NSA spiegošanas skandāla nodarītais netiešais kaitējums attiecībās ar Merkeli ir mazāk taustāms, taču, iespējams, gana sāpīgs.
Ņemot vērā abu disciplinētību, maz ticams, ka viņi dos vaļu emocijām. Kāds amerikāņu valdības pārstāvis teica, ka Baltais nams vēlētos «nošķirt šos jautājumus un doties uz priekšu ar citiem mūsu divpusējo attiecību aspektiem».
Taču Merkele, pagājušonedēļ paziņojot, ka «draugu izspiegošana ir vienkārši nepieņemama», likusi noprast – uzticība ir sagrauta un to nāksies atgūt. Tas var izrādīties grūti, ņemot vērā, cik nikna viņa esot par šo atklāsmi. Vismaz tā saka cilvēki, kuri viņu pazīst. Atsalums attiecībās nenāks par labu Obamam, kuram Merkele kļuvusi par sava veida labāko draudzeni Eiropā.
Viņu attiecības nav uzkrītoša pliķēšana otram pa muguru. Palīgi saka: kad Obama un Merkele runā pa telefonu, viņi izvairās no sarunām par niekiem, un atsāk diskusiju tur, kur apstājās iepriekšējā sarunā. Viņi sarunājas angliski un iztirzā jautājumus pragmatiski un loģiski, kas ir dabiski bijušajam jurisprudences profesoram un fiziķei.
Viņu attiecības jau piedzīvoja atsalumu pat pirms nesenākajiem notikumiem, jo abām pusēm atšķīrās skatījums uz atbildi Sīrijai par ķīmisko ieroču izmantošanu un par to, cik lielā mērā Vācijai jāglābj Eiropas valūtas savienību no sašķelšanās. Tikko ļoti nepiemērotā laikā ASV Finanšu ministrija vēlreiz kritizēja Vāciju par pārlieku paļaušanos uz eksportu ekonomiskās izaugsmes stiprināšanā, apgalvojot, ka tās politika kaitē pārējai Eiropai.
«Sarunu noklausīšanās nākusi kā noslēgums ilgam saspīlējumam,» saka bijušais ASV vēstnieks Vācijā Džons Kornblūms, kurš tagad strādā par investīciju baņķieri un biznesa konsultantu Berlīnē, «Merkele tagad ir briesmīgi vīlusies, un viņa, kā vairākums no mums, brīnās, vai kāds Vašingtonā vispār pieskata veikalu.»
Var tikai iztēloties Arktikas temperatūru telefona zvana laikā 23.oktobrī, kad Merkele Obamam jautāja par Der Spiegel ziņojumu, kurā atklāta NSA veiktā viņas telefonsarunu noklausīšanās. «Nebija viegli,» nopūšas kāds no Obamas vecākajiem palīgiem.
Ir viegli pārvērtēt personāliju lomu lielvaru attiecībās, taču Baltā nama amatpersonas uzstāj, ka Obamas līdzība ar Merkeli ir īpaša. Paralēli abu analītiskajam stilam, abi savās zemēs ir autsaideri – afroamerikānis no Havaju salām un sieviete, kura uzaugusi Austrumvācijā un nonākusi pie varas konservatīvā partijā.
Kad pārējie līderi pērn bija pametuši G8 tikšanās vietu Kempdeividā, Obama ielūdza Merkeli palikt uz saulrieta sarunu par pieaugošo spiedienu uz Vāciju, arī no viņa puses, lai Vācija palīdz Grieķijai ar amerikāņu stila parādu norakstīšanu un fiskālās stimulēšanas programmu. Gadu iepriekš Obama piešķīra kanclerei Prezidenta Brīvības medaļu. Valsts pusdienās Rouzgārdenā Merkelei tika pasniegta strūdele, Džeimss Teilors nodziedāja serenādi – kāda ironija! – You’ve Got a Friend (Tev ir draugs).
Par spīti visam, Merkele noraidīja Obamas lūgumus darīt vairāk Grieķijas glābšanā. Tas mazāk ir stāsts par abu attiecībām, cik par viņas pašas politisko aprēķinu – kanclere pretendēja uz pārvēlēšanu, un Vācijas sabiedrība bija ļoti naidīgi noskaņota pret ideju, ka viņiem būtu jāatbild par grieķu finansiālo muļķību.
Obamam šī pieredze dod cerību. Tā parāda, ka Merkele galu galā ir pragmatiķe – taktikas meistare. Tieši tāpat kā viņa nepiekāpās amerikāņu spiedienam Eiropas krīzes laikā, viņa neļaus personīgam aizvainojumam kavēt svarīgu starpvalstu attiecību projektus.
Šī saraksta augšgalā ir Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerība, ambiciozs pakts starp ASV un Eiropas Savienību, kura vērtība pēc dažu analītiķu aplēsēm varētu būt 750 ASV dolāri gadā katrai eiropiešu mājsaimniecībai. Merkele neļāva valdības pārstāvjiem publiski kritizēt Obamas administrāciju lielā mērā tādēļ, lai neapdraudētu sarunas. «Viņi noteikti neļaus tās torpedēt,» saka Džeksons Džeinss, Džona Hopkinsa universitātes Moderno vācu studiju Amerikas institūta prezidents, «abiem ir pēdējais valdīšanas termiņš un, man šķiet, viņi ir fokusējušies uz sava politiskā mantojuma nostiprināšanu».
Tomēr tas nenozīmē, ka Obamam nebūs krietni jānopūlas, lai salāpītu pajukušās attiecības. Valdības pārstāvji teikuši, ka prezidents nākamgad varētu pavadīt Eiropā vairāk laika nekā parasti. Tā kā Nīderlandē notiks kodoldrošības samits, Krievijā G8 tikšanās un NATO samits Berlīnē, viņam būs pietiekami daudz iespēju.
Pagaidām attiecības ar Merkeli tiks limitētas līdz oficiālajām tikšanās reizēm šajos pasākumos. Šķiet, ka laiki ar ābolu strūdeli un You’ve Got a Friend ir tālā pagātnē.
