Žurnāla rubrika: Svarīgi

Uzkrājies stress

Posted on decembris 4, 2013 by - Intervija

Valdis Dombrovskis nosauc vairākus negaidītās demisijas iemeslus. Bet kas ir tās dziļākās saknes?

Divas dienas pēc premjerministra demisijas – agrā piektdienas pēcpusdienā – tiekamies viņa darba kabinetā. Intervija ilgst aptuveni stundu, un Valdis Dombrovskis pēc paziņojuma par amata pilnvaru nolikšanu šķiet mazliet vaļsirdīgāks nekā citkārt.

Vai trešdien, dodoties uz tikšanos ar prezidentu, jums jau bija nojausma, ka pēc pusotras stundas varētu paziņot par savu demisiju?

Gala lēmums tajā brīdī nebija pieņemts. To es pieņēmu sarunā ar prezidentu. Par šo jautājumu vairākas dienas jau domāju, un faktiski mēs ar prezidentu pārrunājām iespējamos scenārijus – situācijas attīstību demisijas gadījumā un gadījumā, ja nav demisijas.

Kādi bija scenāriji, ja nebūtu demisijas?

No vairākiem aspektiem iezīmējās tas, ka tomēr šajā brīdī ir jādemisionē. Tas nebija emocionāls vai sasteigts lēmums, bet pārdomāts lēmums. Tās pāris lietas es arī uzreiz, paziņojot par demisiju, uzrunāju. Tas ir jautājums par politiskās atbildības uzņemšanos, par to, ka pašreiz ir nepieciešama jauna valdība ar jaunu uzticības kredītu, kura var risināt problēmas, kas pašreiz sabiedrībā ir jārisina. Ir nepieciešama valdība ar skaidru Saeimas vairākuma atbalstu.

Tātad valdības nestabilitāte tomēr bija nozīmīgs faktors lēmuma pieņemšanā?

Sabiedrība gaida ātru un precīzu rīcību. Tas, ko mēs redzējām dienās pēc traģēdijas politiskajā vidē – faktiski aizvien redzam -, ir partiju nespēja fokusēties. Ir daudz savstarpēju apvainojumu un vainīgā meklēšana, arī zināms populisms, kurš nu tagad solīs vairāk. Skaidrs, ka šādā situācijā ir nepieciešams atjaunot koalīciju, lai tā var fokusēties uz darbiem, kas veicami.

Ņemot vērā, ka pat jūsu frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis apgalvo, ka līdz jaunajam gadam, visticamāk, nebūs jaunas valdības, vai tiešām demisija ir veicinājusi efektīvu rīcību?

Tas, protams, ir jautājums. Sarunās es aicināšu partijas koncentrēties un ātri virzīties uz jaunas valdības izveidi. Sliktākais signāls, ko tagad partijas varētu raidīt sabiedrībai – ka tās pat valdību nespēj sastādīt, nemaz nerunājot par to, kā tiks risinātas problēmas valstī. Būtu pilnīgi nepareizs signāls sākt mēnešiem dalīt krēslus un nespēt vienoties. Domāju, ka partijas šo atbildību apzinās un valdību būs iespējams izveidot pietiekami īsā laikā. Neņemšos prognozēt – pirms vai pēc jaunā gada, bet pietiekami īsā laikā.

Absolūtais vairākums politiķu Saeimā un valdībā bija pārsteigti par jūsu lēmumu. Jūs sakāt, ka vairākas dienas to pārdomājāt. Vai jūs ar kādu to pārrunājāt, politiski sagatavojāt augsni šādam solim?

Tās bija manas personiskās pārdomas, nebija tā, ka es kaut ko gatavoju.

Jūs piezvanījāt no Melngalvju nama Āboltiņas kundzei un Zaķa kungam. Vēl kādam?

Pārējie zvani jau bija personīgi, organizatoriski. Kā politiski atbildīgām amatpersonām es piezvanīju partijas un frakcijas vadītājiem.

Vai viņi centās jūs atrunāt?

Nē. Tā arī teicu: lēmums ir pieņemts.

Pastāstiet vairāk par sarunu ar prezidentu! Vai jūs nācāt ar atvērtu pozīciju: es varētu demisionēt, ko jūs par to sakāt?

Saruna bija par to, ka ir jāizvērtē turpmākā rīcība un tās ietekme uz situācijas attīstību valstī. Kas notiek tad, ja es demisionēju, un kas notiek, ja nedemisionēju.

Bet jūs nācāt ar šiem diviem variantiem?

Jā.

Vai prezidents centās atrunāt no demisijas?

Saruna bija diezgan gara, beigās tas bija mans lēmums, kuru prezidents atbalstīja. 

Tātad viņš necentās jūs atrunāt?

Nē.

Ir dzirdētas runas, ka viņš ir mēģinājis izdarīt uz jums spiedienu.

Nē. Nezinu, no kurienes tādas runas ir radušās. Es arī visur publiski un nepubliski esmu teicis: saruna bija ļoti laba, cilvēciska. Nekāda spiediena, konflikta vai kā tamlīdzīga nebija.

Viņš nepacēla balsi?

Nē, es nezinu, no kurienes tas ir aizgājis.

Esat pazīstams kā cilvēks, kas vienmēr dažādās situācijās saglabā mieru, tomēr visa Latvija noteikti pamanīja jūsu emocijas brīdī, kad paziņojāt savu lēmumu. Ko jūs jutāt?

Kopš ceturtdienas (Zolitūdes traģēdijas 21.novembrī – red.) bija uzkrājies liels stress, ļoti liels saspīlējums. Es domāju, ka tas viss kopā nāca ārā tajās emocijās. Tas ir tāds lēmums, ko vairākums politiķu pieņem reizi mūžā.

Vai jums bija žēl, ka jāatstāj amats?

Es neteiktu, ka žēl vai nežēl. Protams, ir lietas, kuras, manuprāt, ir jādara un kurām es gribētu sekot līdzi, lai tās tiktu darītas.

Vai jums uz kādu bija dusmas?

Nē. Tas nebija emocionāls, tas bija pārdomāts lēmums.

Emocijas jūsu sejā bija.

Bija, bija. Tā bija kopējā spriedze, kas atspoguļojās par visu situāciju kopumā.

Pēc valdības krišanas sabiedriskā diskusija ir novirzījusies uz jaunās valdības veidošanu, tomēr jautājums par politisko atbildību nav pazudis. Vēl demisijas dienas rītā televīzijā un iepriekšējo dienu intervijās, kad tika prasīts par politisko atbildību, jūs nenorādījāt, ka pašam tā būtu jāuzņemas. Kāpēc jūs to agrāk neteicāt?

Skaidrs, ka šādu lēmumu var paziņot tad, kad tas ir pieņemts. Pilnīgi nereāli ir sākt spekulācijas – varbūt demisionēšu, varbūt ne.

Tomēr politiskās atbildības uzņemšanās dažu cilvēku prātos var tikt tulkota kā vainas atzīšana.

Jā, bija viens šāds prātotājs…

Ne tikai bijušais Maxima Latvija vadītājs, bet arī Rīgas mērs.

Manuprāt, Valsts prezidents ir ļoti labi pateicis, ka šajā situācijā katram pašam ir jāizvērtē savi darbi un sava atbildība. Tas tikpat labi attiecas uz Rīgas mēru kā uz citām amatpersonām. 

Daudzi cilvēki, piemēram, Vaira Vīķe-Freiberga, saka – jums nebija jāatkāpjas, jo traģēdija ir privātu uzņēmumu un Rīgas domes atbildība, bet jūs neesat atbildīgs par šo lietu. Kāpēc uzskatījāt, ka jums šajā gadījumā jāatkāpjas?

Mēs redzam, ka sabiedrībā ir liels šoks par notikušo. Tiek gaidīta politiskā atbildība un arī ātra un precīza rīcība. Tagad redzam – dažādās aptaujās parādās, ka pārliecinošs vairākums uzskata, ka nevajadzēja demisionēt. Es domāju, ja aptaujas tiktu rīkotas pretējā situācijā – kad es nedemisionēju -, varbūt vairākums teiktu, ka vajag atkāpties.

Vai redzat savas kļūdas vai neizdarību, kuru dēļ bija jāatkāpjas?

Ja ir notikusi šāda traģēdija, tas acīmredzot parāda, ka ir kļūdas sistēmā. Pirmām kārtām būvniecības uzraudzības sistēmā. Tas ir viens no pēckrīzes darbiem – būvniecības sistēmas izvērtējums.

Rietumos šādās situācijās vadītāji atkāpjas, ja viņi nespēj atklātās problēmas atrisināt, pat ja nav bijuši tieši vainīgi. Vai jūs sakāt, ka nespētu atrisināt problēmas būvniecības sektorā?

Jautājums nav par to. Valdība šīs problēmas spētu atrisināt, bet jautājums ir par to, vai lēmumiem, ko mēs gatavotu, būtu Saeimas vairākuma atbalsts. Par to diemžēl pārliecības nav, jo koalīcija ir tādā stāvoklī, kādā tā ir. 

Vai jūsu sieva bija pārsteigta par šo lēmumu?

Zināmā mērā, jā. Pirms gala lēmuma pieņemšanas es piezvanīju un to izrunāju, bet ne iepriekš.

Kā jūs skaidrojat to, ka prezidents neiebilda pret jūsu demisiju, bet viņš neko nav teicis par Ušakova kungu, kura tiešā pārraudzībā ir būvniecība Rīgā?

Prezidents ir pietiekami skaidri pateicis, ka pašreiz katram ir jāvērtē savi darbi un atbildība. Tad ir jautājums, kā katrs to vērtē.

Diezgan izplatīts ir priekšstats, ka korupcija ļauj būvētājiem neievērot normatīvos aktus un līdz ar to ir viena no svarīgākajiem traģēdijas cēloņiem. Vai jūs piekristu tādam vērtējumam?

Neapšaubāmi, ir arī šāds faktors. Domāju, simboliska nozīme ir arī tam, ka Rīgas domes būvvaldi pārrauga attīstības departaments, kuru vada cilvēks ar iesauku «Misters 20%». Tas, manuprāt, diezgan skaidri parāda, kādi netikumi šajā sistēmā valda.

Cik lielā mērā pret šādu sistēmisku problēmu var cīnīties, un kas būtu jādara, lai to pārvarētu?

Te ir vairāki aspekti. Ir jautājums par tiesībsargājošo iestāžu, par KNAB darbu, par neatkarīgu kontroles sistēmu. Nenoliegsim – ir jautājums arī par politisko vidi un kā šos jautājumus uztver un novērtē sabiedrībā. Par šo pašu «Misteru 20%» vēlētāji ir balsojuši un ievēlējuši, tātad acīmredzot ir uzskatījuši šādu rīcības modeli par pieņemamu. Tā ka tam visam ir arī dziļākas saknes.

Vai šīs koruptīvās sistēmas pastāvēšana nav arī viens no iemesliem, kāpēc jūsu valdībai nav vairākuma?

Droši vien tas ir viens no iemesliem. Tad gan ir jārunā par citu sistēmu. Te nav runa par būvniecību, te ir runa par noteiktiem Tieslietu ministrijas darba aspektiem – maksātnespējas administratoru darba aspektiem, kas faktiski ir radījuši konfliktu ap tieslietu ministru.

Tātad jūs uzskatāt, ka tieši konflikts ap ministru Bordānu ir iemesls, kāpēc jūsu valdībai nav vairākuma un kāpēc bija jādemisionē?

Kaut kādā mērā problēmas sakne bija iebūvēta, jau veidojot šo koalīciju, kad parādījās sarkanās līnijas un neproporcionāls amatu sadalījums koalīcijā. Acīmredzot viens koalīcijas partneris jutās līdz galam nenovērtēts vai apdalīts vai nejutās kā līdzvērtīgs partneris koalīcijā. Var atzīt, ka tā ir kļūda, jo tas ir traucējis koalīcijas darbu jau divu gadu garumā. Protams, tam ir bijuši iemesli. Mēs labi zinām, ka Zatlera Reformu partija pēc vēlēšanām pēkšņi paziņoja, ka veidos koalīciju ar Saskaņas centru un tikai ar tankiem šo viedokli var mainīt. Izrādījās, ka tankus nevajag, pietiek piedāvāt pietiekami daudz krēslu, bet tas savukārt iebūvēja citu problēmu.

Kāpēc jūs domājat, ka, piesaistot vēl vienu partneri un pārdalot amatus, būs vieglāk panākt saskanīgu rīcību nekā pašreizējā koalīcijas modelī?

Paplašinātā koalīcija nav atkarīga no vienas politiskās partijas balsīm. Tātad, ja kādai partijai ir atšķirīgs viedoklis, koalīcija pieņem lēmumu ar balsu vairākumu un ir spējīga to īstenot. Tā tas notika manas valdības pirmajā gadā – 2009.gadā, 2010.gada sākumā, līdz Tautas partija aizgāja no koalīcijas. Zinot dažu partiju tieksmi uz ultimātiem – vai principiālu rīcību, kā viņiem pašiem to patīk saukt -, acīmredzot ir nepieciešamība pēc plašākas koalīcijas, kas nodrošinātu efektīvāku darbu.

Vai, runājot ar preizdentu, jūs izjutāt viņa sevišķu vēlmi, lai ZZS, kuras sarakstā Andris Bērziņš tika ievēlēts Saeimā, nonāktu valdībā?

Nē, šādas sevišķas vēlmes nebija. Taču, analizējot scenārijus, es arī to uzskatu par pareizāko.

Ja ir vajadzīgs plašāks atbalsts, vai nebija iespējams panākt ZZS atbalstu bez demisijas?

Nedomāju, ka tas būtu ļoti efektīvs darbs. To es arī iepriekš teicu, kad man ir jautāts par iespējām strādāt mazākumvaldībā – es skaidri norādīju, ka gadu pirms vēlēšanām tas ir ļoti riskants scenārijs. Katrs balsojums ir atsevišķi jāskaņo ar opozīciju, kura tad arī vienmēr prasa – kāda mums ir motivācija balsot par šiem priekšlikumiem? Mums ir citi jautājumi, kas mūs interesē, mēs tur gaidām atbalstu. Tas nav scenārijs, kurā var noturēt normālu fiskālo disciplīnu. Tas var aiziet populismā un potenciāli finansiālā nestabilitātē.

Vai šo problēmu neatrisinātu koalīcijas «restarts»? Jūs vienojaties ar visiem trim partneriem, izveidojat jaunu koalīciju, un tas gūst jaunu atbalstu jūsu vadībā.

Tad mēs esam atpakaļ pie pirmā punkta – kas ir politiskā atbildība, ko sabiedrība šajā situācijā gaida. Es uzskatu, ka šajā brīdī bija nepieciešams radikālāks solis, radikālāka situācijas atjaunošana. Es nedomāju, ka tikai ar kaut kādām pārrunām koalīcijā to varēja atrisināt.

Vai jūs būtu gatavs uzņemties ministra amatu jaunajā valdībā?

Par to pašreiz neesmu domājis. Kā pamatscenāriju domāju atjaunot Saeimas deputāta mandātu.

Domājot par nedaudz tālāku nākotni, vai jūs varētu kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās?

Par tālākiem plāniem neesmu pašreiz izlēmis. Acīmredzot ir nepieciešama neliela pauze, lai domātu par tālākiem lēmumiem. 

Tas nav tik tālā nākotnē. Jau izskanējis, ka jūs varētu būt kandidāts uz Eiropas komisāra amatu no Latvijas.

Vēlreiz saku – pašreiz lēmumus par nākotnes plāniem es neesmu pieņēmis.

Par potenciālajiem premjerministra amata kandidātiem – kādām kvalitātēm būtu jābūt šim cilvēkam?

Pašreizējā situācijā ir ļoti svarīgi, ka sabiedrība šim cilvēkam uzticas, ka viņš ir gatavs vest valsti uz priekšu.

Vai jūs domājat, ka valdības maiņa varētu apdraudēt maksātnespējas administratoru sistēmas reformu?

Tas neapšaubāmi būs viens no koalīcijas veidošanas jautājumiem. 

Vienotība iestāsies par šīs reformas turpināšanu?

Tieši tā. 

Kas jums personīgi ir svarīgākais pēdējo četru gadu sasniegums?

Ir divi lielākie sasniegumi. Pirmais ir finanšu un ekonomiskās krīzes pārvarēšana. Esam straujāk augošā ekonomika ES, esam apsteiguši Poliju, Ungāriju. Budžeta deficīts nākamajā gadā būs zem 1% no IKP. Notikusi bezdarba samazināšanās. Vidējā alga pārsniedz pirmskrīzes līmeni. Otrs ir eiro ieviešana – tas ir svarīgs lēmums gan no ekonomiskās attīstības viedokļa, gan ģeopolitiski.

Ko jūs nožēlojat, ko varēja izdarīt citādi, un kas ir palicis neizdarīts?

Vienmēr ir lietas, ko var izdarīt labāk. Mēs jau runājām par koalīcijas veidošanu, kuras laikā tika iebūvēta problēma. Ir bijuši lēmumi, kas bijuši uz priekšu un atpakaļ. Tā pati iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme – vienu gadu samazina, otru gadu ceļ, nākamo gadu atkal samazina.

Kā skaidrojat faktu, ka esat kļuvis par visilgāk strādājušo premjerministru demokrātiskās Latvijas vēsturē?

Gribētos cerēt, ka politiskā vide Latvijā tomēr pamazām sakārtojas un kļūst nobriedušāka. Nav vairs tāda situācija kā 90.gados, kad katru gadu mainās valdība un tas notiek lielā nestabilitātes gaisotnē. Droši vien tur ir arī kādas personiskās rakstura īpašības. Par tām kolēģi varēs labāk spriest, bet droši vien palīdz tas, ka es pēc dabas esmu mierīgs un arī savu darbību cenšos tā veidot. Strādāt konstruktīvi, ieklausīties pušu viedokļos un atrast sabalansētu risinājumu problēmām.

 

Premjera Dombrovska būtiskākie datumi

2009.gada 12.martā Saeima apstiprināja Valda Dombrovska valdību, kuru pēc Ivara Godmaņa demisijas izveidoja Vienotība, Tautas partija, ZZS un TB/LNNK. Togad Latvija pārdzīvoja ekonomikas krīzes smagāko posmu – IKP saruka par 18%.

2009.gada jūnijā Saeima apstiprināja vērienīgus valsts budžeta grozījumus, kas samazināja budžeta deficītu par 500 miljoniem latu. Samazinājums skāra pensijas, pabalstus, atalgojumu.

2010.gada martā no koalīcijas izstājās TP, taču Dombrovskis turpināja darbu mazākumvaldības priekšgalā. Gada otrajā pusē atjaunojās ekonomiskais pieaugums, eksports pieauga par 30% un tā kopapjoms pārsniedza pirmskrīzes līmeni.

10.Saeimas vēlēšanās Dombrovska vadītā Vienotība uzvarēja, un viņš 2010.gada 3.novembrī atkārtoti kļuva par valdības vadītāju, izveidojis koalīciju ar ZZS.

Pēc parlamenta atlaišanas un ārkārtas vēlēšanām Saeima 2011.gada 25.oktobrī premjera amatu atkal uzticēja Dombrovskim – koalīciju izveidoja Vienotība, Reformu partija un Nacionālā apvienība. Dombrovskis kļuva par pirmo Latvijas politiķi, kurš vadījis trīs valdības pēc kārtas.

2011.gada decembrī tika slēgta starptautiskās finanšu palīdzības programma, ko EK un SVF sāka 2008.gadā. No palīdzībai paredzētajiem 5,27 miljardiem latu Latvija izmantoja 3. Kopš 2008.gada budžets tika konsolidēts kopumā 2,3 miljardu latu apmērā.

2013.gada jūnijā Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālās bankas publicētie konverģences ziņojumi apliecināja, ka Latvija izpilda visus eiro ieviešanas kritērijus, un ES atbalstīja Latvijas plānu pievienoties eirozonai no 2014.gada 1.janvāra.

2013.gada 27.novembrī Dombrovskis paziņoja, ka atkāpjas no amata, «uzņemoties politisko atbildību par Zolitūdes traģēdiju».

Politiskie triki

Posted on decembris 4, 2013 by - Tēma

Ja 21.novembrī Zolitūdē dzīvības nebūtu zaudējuši 54 cilvēki, pēdējo nedēļu notikumus politikas aizkulisēs varētu salīdzināt ar cirka izrādi, kur netrūkst ne klaunu – bēdu sagrauzto skatītāju iepriecināšanai, ne dejotāju uz virves. Kāda nākamā valdība top šajā arēnā?

Attapušās no pārsteiguma par Valda Dombrovska negaidīto demisiju, partijas jau pagājušā nedēļā uzsāka intensīvas sarunas par jaunās koalīcijas izveidi. Tomēr, lai arī prezidents Andris Bērziņš un Valdis Dombrovskis publiski runā par jaunas koalīcijas izveidi vēl līdz šā gada beigām, Saeimas politiķu teiktais gan neliecina par lielu steigu. Tas nav dzirdams ne Vienotībā, ne arī no citiem esošās un nākamās koalīcijas pārstāvjiem.

«Tas, ka tehniskā valdība turpina darbu – šāda iespēja ir ļoti reāla un tas var turpināties salīdzinoši ilgi, bet es domāju, ka vēlākais janvāra vidū mums būs jauna, lemtspējīga valdība,» saka Vienotības frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis. Neoficiāli izskan – Vienotība nemaz negrib jaunu valdību līdz gadu mijai, lai Dombrovskis «varētu plūkt eiro ieviešanas laurus».

Arī Nacionālā apvienība (NA) nesteidzas – pirmajā koalīcijas sanāksmē, kas notika pēc premjera demisijas, NA pārstāvēja tikai Jānis Iesalnieks un Inese Laizāne, nevis kāds no partijas vadītājiem. NA līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars skaidro – reālas sarunas sāksies tikai pēc partiju konsultācijām ar Valsts prezidentu, kuru pirmais raunds noslēdzas trešdien.

Līdzīgi kā Vienotība,  arī NA uzskata – šobrīd reālākais koalīcijas modelis ir esošajām valdības partijām pievienot Zaļo un Zemnieku savienību. Taču NA uzsver, ka tai «ir pieņemams arī esošais koalīcijas sastāvs – ar personāla izmaiņām un jaunu koalīcijas līgumu.» Kaut arī NA esot pašiem savs premjera kandidāts – jau agrāk izvirzītais NA līdzpriekšsēdētājs Gaidis Bērziņš, tomēr pēc Dzintara teiktā saprotams, ka nacionāļiem nav iebildumu arī turpmāk strādāt Vienotības premjerministra vadībā. «Ja prezidentam būs līdzīgs viedoklis, NA nebūtu tā, kas liktu šādai notikumu attīstībai šķēršļus,» saka Dzintars.

Līdzīgi komentē arī Reformu partija  – konceptuālu iebildumu koalīcijas paplašināšanai neredz, bet nevēlas uzņemties nākamās valdības veidošanu. Arī ZZS nevēloties valdības vadīšanas godu. «Vai mēs esam pašnāvnieki – ar 13 deputātiem uzņemties vadīt valdību, priekš kam?» saka ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis. Viņš arī noraida «spekulācijas» par to, kāpēc viens no ZZS trim potenciālajiem premjera kandidātiem – bijušais zemkopības ministrs Jānis Dūklavs – ticies ar Valsts prezidentu tikai divas dienas pirms Dombrovska demisijas. Par ko abi runājuši, esot viņu pašu darīšana, taču ZZS vadīt valdību negribot. Neoficiāli Saeimas aizkulisēs tiek minēts – neatkarīgi no prezidenta simpātijām, Dūklavs nemaz nevar nopietni pretendēt uz premjera amatu, jo slikti pārvalda angļu valodu. Divi pārējie ZZS iespējamie kandidāti ir bijušie ministri, tagad Saeimas deputāti Uldis Augulis un Raimonds Vējonis, taču šīs kandidatūras premjera amatam nosauktas jau labu laiku iepriekš, nevis šādam krīzes risinājumam un Brigmanis uzsver – jaunās koalīcijas vadība jāuzņemas Vienotībai.

Līdz ar to pēc pirmajām valdības veidošanas konsultācijām iezīmējas diezgan liela vienprātība par esošās koalīcijas papildināšanu ar ZZS. Pilnīgi pretējās domās gan ir Saeimas lielākā frakcija – Saskaņas centrs, kas vienīgā paliktu opozīcijā. SC aizstāv «profesionāļu valdības» veidošanu, kurai atbalstu esot saklausījusi arī konsultācijās ar Valsts prezidentu.

Trīs vīri

Dziļas pretrunas nav manāmas politiķu izteikumos par koalīcijas aprisēm, toties citādi ir ar premjera kandidātiem – turklāt ne tik daudz pašu partiju starpā, cik attiecībās starp Saeimu un Valsts prezidenta kanceleju. Publiski prezidents, kuram ir tiesības nosaukt valdības veidotāju, detalizēti nav atklājis savas vēlmes šajā jautājumā, taču neoficiāli izskan – valsts galva premjera amatā vēlējies redzēt Saeimas spīkeri Solvitu Ābol-tiņu. Iemesli tam minēti visdažādākie – tā kā prezidents šo gadu laikā nav spējis pārraut nabassaiti ar ZZS, tiek pieļautas gan sīki partejiskas intereses vājināt Vienotību, gan arī versijas par Saeimas priekšsēdētājas pašas ambīcijām. Vienotībā gan šādas Āboltiņas amīcijas noliedz, kam pierādījums esot trīs «spēcīgas premjera amata kandidatūras – aizsardzības ministrs Artis Pabriks, premjera padomnieks Ints Dālderis un eiroparlamentārietis Krišjānis Kariņš,» saka Zaķis.

Tiesa, šīs trīs kandidatūras Vienotība izvirzījusi, labi zinot, ka Valsts prezidentam varētu nebūt pieņemama neviena no tām. Pabrikam ir bijušas pat publiskas saķeršanās ar prezidentu par aizsardzības politikas jautājumiem, turklāt ministrs pats sevi dēvē par Eiropas politiķi, savukārt prezidenta skats vairāk vērsts pretējā virzienā. Kariņam ir vājas izredzes, ņemot vērā savulaik ļoti aso nostāšanos pret ZZS neformālo līderi Aivaru Lembergu (tieši Kariņš bija ekonomikas ministrs 2005.gadā, kad izcēlās ass konflikts ar Ventspils brīvostu par Ojāra Grīnberga iecelšanu ostas valdē). 

Savukārt Dālderi, iespējams, pat prezidentam būtu grūti iztēloties premjera amatā – bijušais kultūras ministrs, klarnetists pēdējo gadu laikā Saeimā vairāk nodarbojies ar aizkulišu jautājumu risināšanu tad, kad koalīcijai bija nepieciešamas opozīcijas balsis.

Šobrīd reālākās iespējas politiķiem vienoties būtu par Pabrika kandidatūru, taču līdz šī raksta nodošanai tipogrāfijā nav vēl noslēgušās prezidenta pirmās konsultācijas ar partijām un nav skaidra viņa turpmākā stratēģija. Tas, cik laba sadarbība veidosies starp Saeimas politiķiem un prezidentu, tieši ietekmēs, cik ātri tiks izveidota jauna valdība.

Tiesiskums un citi darbi

Nākamās grūtības valdības veidošanā var radīt amatu pārdale un vienošanās par veicamajiem darbiem. Ir zināms, ka jautājumos par atbildības sfēru sadali plānots ņemt vērā propocionalitātes principu – visiem koalīcijas partneriem tiktu gan kāda no tā dēvētajām «resursu ministrijām» (Zemkopības, Satiksmes, Ekonomikas, Reģionālās attīstības), gan pa vienai no «atbildības ministrijām» (Tieslietu, Iekšlietu, Ārlietu, Aizsardzības). Premjera partijai tradicionāli līdzi nāktu arī finanšu ministra portfelis. 

Praktiski tas varētu nozīmēt, ka virkne ministru var palikt savos amatos – tajā skaitā satiksmes ministrs Anrijs Matīss, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, veselības ministre Ingrīda Circene, kultūras ministre Dace Melbārde. Līdzšinējā zemkopības ministre Laimdota Straujuma varētu palikt ZM kā valsts sekretāre, ja ministrijas politisko vadību uzņemtos ZZS politiķis Dūklavs.

Savukārt visšvakākās izredzes turpināt darbu tiek minētas tieslietu ministram Jānim Bordānam – tieši viņa desmisiju jau novembrī pieprasīja NA un pēc premjera atteikuma paziņoja par esošā koalīcijas līguma galu. Dombrovskis licis saprast, ka tieši pretestība tieslietu jomas reformām ir viens no valdības krīzes cēloņiem. Lai gan Dombrovskis uzskata, ka tiesiskuma jautājumu risināšanai jābūt arī nākamās valdības prioritātei, neoficiālie politiķu izteikumi liecina, ka bezpartejisko Bordānu šajā amatā nevēlas vairs redzēt ne tikai NA, bet arī atsevišķi Vienotības politiķi.

Tāpat vairāki esošās koalīcijas pārstāvji neslēpj – valdības veidošanas laikā būs jādiskutē par veicamajiem darbiem un bez tiesiskuma esot arī «citi darbi». Noprast pārmaiņas ļauj ZZS deputāta Brigmaņa teiktais – visiem koalīcijas partneriem  būtu jāvienojas par valdības darba principiem un skaidri jānosaka, kādus jautājumus var virzīt un kādus ne, «lai nebūtu pārprasta tiesiskuma izpratne, ko paši pēc tam pārkāpj, vai iniciatīvas, par kurām skaidri zināms – atbalsta nebūs».

Aiz fasādes

Posted on decembris 4, 2013 by - Analīze

Rīgas domes vadībai tīk pozēt svarīgos būvlaukumos, taču pēc Zolitūdes traģēdijas vairās no politiskās atbildības, aizbildinoties ar sistēmas nepilnībām

Pārgriezt jaunbūves atklāšanas lentīti – šo patīkamo pašvaldības vadītāja darbu pārspēt var ja nu vienīgi kapsulas iemūrēšana ēkas pamatos, atstājot liecību par sevi nākamajām paaudzēm. Ķiveres, ķelles un šķēres nav svešas arī Rīgas domes priekšsēdētājam Nilam Ušakovam un vietniekam Andrim Amerikam – aizvadīto gadu fotoarhīvā atrodami daudzi attēli, kuros domes vadītāji inspicē svarīgu objektu būvlaukumus, lepojas ar graustu novākšanu vai pozē spāru svētkos kopā ar celtniekiem.

Pēc 54 cilvēku bojāejas lielveikala drupās Zolitūdē pašvaldības reakcija gan bija citāda. No amata atstādināti seši ar Zolitūdes projektu tieši saistītie Rīgas būvvaldes darbinieki, bet Ušakovs ar Ameriku savus amatus atstāt negrasās un kā galveno problēmu cēloni min Valsts būvinspekcijas likvidēšanu 2009.gadā, kā arī nepietiekamas pašvaldības pilnvaras. Tomēr, ielūkojoties spēkā esošajos likumos, kļūst skaidrs – pašvaldības atbildība būvniecības procesā ir ļoti skaidra un konkrēta.

Vietvaru pienākumus nosaka likums «Par pašvaldībām», kā autonomu funkciju paredzot «nodrošināt savas administratīvās teritorijas būvniecības procesa tiesiskumu». Detalizētāk pašvaldības kompetence noteikta Būvniecības likumā – nodrošināt apbūves noteikumu izpildi, lemt par būvprojektiem, izsniegt būvatļaujas un «kontrolēt, kā būvniecības dalībnieki ievēro šā likuma un citu būvniecību reglamentējošo normatīvo aktu prasības». Noteikts, ka būvniecības pārzināšanai un kontrolei pašvaldības veido būvvaldes un piesaista būvinspektorus. Būvinspektoriem ir plašas pilnvaras pārbaudīt būves, pieprasīt paskaidrojumus un pārtraukt neatbilstošu būvniecību.

Rīgas būvvalde kā savu darbības mērķi noteikusi «nodrošināt efektīvas kontroles procedūras» un lepojas ar atkārtoti saņemtu ISO sertifikātu, kas apliecina «augstas kvalitātes darba organizāciju». Būvvalde darbojas Rīgas domes priekšsēdētāja Ušakova pakļautībā.

Būvniecības kontrole ir tiešs pašvaldības uzdevums, tāpēc jautājums par Rīgas vadītāju izpratni un spēju garantēt šā darba kvalitāti nav tikai par pagātnes kļūdām, bet arī par uzticamību un jebkuras būves drošību nākotnē. Piemēram, nākamgad Rīgā iecerēti vairāki grandiozi būvprojekti – Salu tilta rekonstrukcija, LU akadēmiskais centrs Torņakalnā, telpu renovācija vairāk nekā desmit skolās, Rīgas Dzemdību nama renovācija, trīs sociālo māju būvniecība, kā arī sagruvušā lielveikala attīstītāja Homburg jaunie projekti – dzīvokļu komplekss Purvciemā un tirdzniecības centrs Mežciemā.

A kāpēc ne?

Posted on decembris 4, 2013 by - Intervija

Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja Sandra Strence skaidro, kāpēc vēlas turpināt šo «suņa darbu» Latvijas lielākās tiesas vadībā

Lai arī  premjers demisionējis, bet tieslietu ministrs izslēgts no paša partijas, tuvāko dienu laikā varētu izšķirties jautājums, kas turpmākos piecus gadus vadīs Latvijas lielāko tiesu. Atkārtotam konkursam Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja amatam pieteikušies trīs kandidāti – līdzšinējā vadītāja Sandra Strence, kā arī tiesneši Daiga Vilsone un Juris Stukāns. Intervijas ar visiem kandidātiem lasiet Ir.lv, bet žurnālā saīsināti publicējam sarunu ar Strenci, kura apgabaltiesu vadījusi kopš 2008.gada. Strence ir ne tikai pieredzējusi, bet arī viena no bagātākajām Latvijas tiesnesēm, kas veiksmīga zemes pārdošanas darījuma rezultātā 2007.gadā kļuva par miljonāri, taču pēdējos gados uzkrājumi sarukuši – vairāki simti tūkstošu aizdoti dēliem, vienu no kuriem tiesnese uzskata par savu privātu ekspertu maksātnespējas jautājumos.

Vai būt tiesnesim un tiesas priekšsēdim Rīgas apgabaltiesā ir gods?

Būt tiesnesim ir gods jau pats par sevi. Par tiesnesi vispār var būt tikai cilvēks, kuram ir tāds aicinājums. Tas ir mans lozungs: tiesnesis ir tiesnesis 24 stundas diennaktī. Tas ir noteikts arī mūsu ētikas kodeksā – personai kļūstot par tiesnesi, arī piederīgie uzņemas šo nastu. Atceros, es vēl nebiju Rīgas apgabaltiesā, mani dēli brauca kaut kur, un es kārtējo reizi, rokas lauzīdama, devu viņiem tiesneša pamācības: tikai to nedariet, tikai, lūdzu, šitā ne! Vecākais dēls uz mani paskatījās ar tādu sāpi acīs un teica: «Tu mums esi līdz šitai vietai [ar roku pārvelk šķērsām pāri kaklam] ar savām pamācībām!»

Vai jūs šādas pamācības turpināt dot dēlam, kurš ir maksātnespējas administrators?

Nē, mēs par profesionālo… Lai mana atbilde būtu absolūti precīza – tad, kad esmu spiesta risināt kādus ar maksātnespējas procesu saistītus jautājumus (bet ne tiesu lietas – tādas jūs neatradīsit), kamēr es te sēžu, mums pavisam ir bijušas trīs tikšanās ar maksātnespējas administratoriem.

Jums kā tiesas priekšsēdētājai?

Man kā tiesas priekšsēdētājai piedaloties. Ir bijuši kolēģiju priekšnieki, Rīgas tiesu apgabala priekšsēdētāji un ministrijas pārstāvji.

Par ko runājāt?

Par nozares sakārtošanu. Ļaujam administratoriem izstāstīt problēmas – vai tie ir prakses jautājumi, vai, viņuprāt, tiesas nepareizi tulko [likumus]. Pēc tam dodam savu redzējumu. Un tad meklējam risinājumus. Ziniet, varbūt nav trīs [tikšanās], varbūt ir piecas, jo divas bija mazāka formāta. Lūk, uz tādām tikšanās reizēm es noteikti privātā kārtā pieaicinu dēlu. Tāpēc, ka viņam ticu.

Vai viņš ir tāds eksperts maksātnespējas jautājumos?

Viņš ir mans personīgais eksperts. Es organizēju to tikšanos. Reizēm man ir tā, ka gribas divu d… augstumā uzlēkt, bet, atvainojiet, tā ir vienas puses prezentācija. Teiksim, maksātnespējas administratori saka: tiesneši auni, neredz to, to, to. Es nevaru visu pārzināt.

Vai neesat manījusi nelikumības šo pašu administratoru darbībās?

Vai zināt, ka jūsu balss pašreiz kļūst metāliska?

Vai jūsu uzdevums kā tiesnesei un tiesas priekšsēdētājai ir tikties ar administratoriem un risināt viņu problēmas?

Es nerisinu viņu problēmas. Es meklēju risinājumus problēmu jautājumiem maksātnespējas likumos.

Viena no problēmām maksātnespējas procesos ir diezgan necaurskatāms lietu sadales process. Rīgas apgabaltiesā uz blakussūdzībām, izsoles aktu apstiprināšanu jūs esat attiecinājusi izņēmumu – tos dala nevis dators pēc nejaušības principa, bet gan civillietu kolēģijas priekšsēdētāja. Rodas aizdomas, ka lietas nonāk pie konkrētiem tiesnešiem. Kā tiek nodrošināts nejaušības princips sadalē?

Tā, ka tiek dots pēc kārtas. Tās ir ātri skatāmās lietas, kurām ir 15 dienu laiks [izskatīšanai]. Parastām lietām [elektroniskā lietu izloze] nav problēma, bet iedomājieties, kas tā ir par katastrofu, ja tiesnesis šodien saņem piecas ātri skatāmās lietas! Viņam taču nav tukšs kalendārs!

Jūs nespējat atrast nekādu risinājumu, kas nodrošina elektronisku sadali?

Tas ir optimāls risinājums. Mums ir nejaušība, bet ne jau nejaušība lietu sadalē garantē taisnīgu spriedumu. To garantē tiesnesis.

Tagad zinām, ka Buivides kundze, kas divus gadus vadīja civillietu kolēģiju, ir aizdomās turamā kriminālprocesā. Vai tas nerada šaubas par viņas darbu arī attiecībā uz lietu sadali?

Nē, nerada nekādas šaubas. Viss ir bijis pēc metodikas un atbilstoši rīkojumam.

Pēc kādiem principiem jūs izvēlaties kolēģiju vadītājus?

Konkrētajā gadījumā man bija lieli plāni civillietu kolēģijas darba sakārtošanā, jo 2008. un 2009.gadā lietu izskatīšanas vidējais termiņš bija divarpus gadi. Prasījās skaidrs redzējums, spēja prasīt rezultātu, autoritāte kolektīvā. Cilvēks, kurš ir nevainojams likuma priekšā, ar teicamu darba kvalitāti. Toreiz neformāli aptaujāju [kolēģus], izkristalizējās Buivides kundze.

Bet pašlaik viņas vārds ir kriminālprocesā.

Aizdomās turamā statuss kriminālprocesuāli neko neizsaka.

Ko šis fakts izsaka par tiesu?

Visa šī lieta tiesu sistēmai ir drausmīgs kauna traips.

Jūsu vietnieces Gavares kundzes vārds mazliet izmainītā veidolā atrodams grāmatā Tiesāšanās kā ķēķis.

Neesmu lasījusi. Es nelasu tādas lietas – neinteresē. Vispār esmu pozitīvs cilvēks, mani neinteresē negatīvas lietas.

Gramatā minēta tiesnese un advokāts, kurš diktēja viņai spriedumu. Interesanti, ka pēc pāris gadiem žurnālisti izpētīja, ka tieši tāds spriedums ir atrodams, kas liek domāt…

(Pārtrauc.) …ka spriedums nav pareizs?

Nē, ka šie notikumi patiešām ir bijuši.

Bet man ir jautājums, vai spriedums nav bijis pareizs?

Vai jūs neinteresē, ka advokāts diktē tiesnesei spriedumu?

Tas varēja notikt pirms gadiem piecpadsmit. Tad valdīja pavisam citas attiecības starp advokātiem, tiesnešiem, prokuroriem. Nebija nekāda katastrofa, ja tiesnesis piezvanīja advokātam, jo ļoti daudzi advokāti strādāja Saeimā pie likumu pieņemšanas – viņi vislabāk varēja izskaidrot [tiesību normas].

Tātad tas ir attaisnojami?

Nē, tagad tā nav pieņemts, tas nav at-tais-nojami.

Pēc kādiem kritērijiem jūs izvēlējāties Gavares kundzi?

Milzīgas darbaspējas, kolektīvs viņu ļoti ciena kā zinošu tiesnesi. Kā saka, pa koridoru nevar normāli paiet, lai kāds nepienāktu, nepakonsultētos par kādu strīdīgu jautājumu. Tiesa ir viņas dzīve.

Oktobrī Satversmes tiesa norādīja uz konkrētu tiesnesi un maksātnespējas administratoru, lūdzot pārbaudīt šo cilvēku rīcības tiesiskumu uzņēmuma Ceturtā planēta maksātnespējas lietā. Ar šo lietu saistītas arī tiesneses Gavare un Buivide. Vai Satversmes tiesas lēmums nemet ēnu uz abām?

Ja katra publikācija metīs ēnu uz tiesnesi, tad mūsu valstī drīz nebūs tiesnešu bez ēnām. Es jūs aicinātu ļaut notikumiem iet savu gaitu un paturēt kontrolē [prokuratūras izmeklēšanu].

Runājot par apgabaltiesas darba kvalitāti – pērn kasācijas instancē atcelti 134 civillietu kolēģijas tiesas lēmumi.

Spriedumu noturības ziņā esam pirmajā vietā starp visām valsts apgabaltiesām. Ir jāstrādā tālāk, bet es noteikti nekaisīšu pelnus uz galvas. Kvalitātes rādītāji Rīgas apgabaltiesā ir uzlabojušies. Kolēģi patiešām cīnās. Kamēr kaut viens spriedums tiek atcelts, tas ir mūsu instances brāķis, bet tas nav tiesu sistēmas brāķis.

Ko esat mācījušies no šiem brāķiem?

To, ka jāstrādā uzmanīgāk, čaklāk un rūpīgāk.

Kā tas praktiski izpaužas?

Šeit nav bērnudārzs, katram tiesnesim pašam ir jāzina, kā viņam jāstrādā uzmanīgāk, rūpīgāk.

Kas jūs mudināja vēlreiz pieteikties konkursam?

A kāpēc ne? Tajā skaitā, ievērojot darba rezultātus, kāpēc ne? Lūk, tā ir varonība, ka kolēģi ir strādājuši, sevi netaupot. Visu krīzes gadu smagumu iznesuši, kad bija ārprātīgais lietu pieplūdums. Viņi ir man noticējuši ar darba reorganizāciju, vispār cepuri nost kolēģiem! Darbinieki par šitām kapeikām strādā vai vēls vakars, vai agrs rīts. Paskatieties sestdienās, svētdienās – katrs otrais logs ir gaišs, cilvēki strādā, nevis muļķi laiž. Kapēc ne? Es no ministriem esmu saņēmusi tikai uzslavas.

Kādas trīs lietas jūs gribētu nākotnē izdarīt?

Kāpēc tikai trīs? Es gribu daudz vairāk. Mums ir aktuāls telpu jautājums, to nepietiek. Tiesnešu trūkst, ir jāpalielina štats, jāpanāk darbinieku atalgojuma palielinājums. Ir jauni izaicinājumi saistībā ar parēju uz tīrajām instancēm – prognozējams liels lietu pieplūdums, tas ar pilnu klapi jau jāsāk menedžēt.

Kāpēc jūs vispār nepieminat sabiedrības uzticību tiesu varai?

Tā nav nekāda – neņemiet ļaunā – mana prerogatīva, tas ir mans ikdienas darbs. Es katru dienu komunicēju ar presi.

Kā vērtējat to, ka ir tik maz pretendentu uz šo amatu?

Tas jau nav tikai uz šo amatu, paskatieties vispār priekšsēdētāju konkursus.

Kāpēc neviens negrib?

Tāpēc, ka, piedodiet, tas nosacīti ir suņa darbs. Kas tur tāds ir? Tie 100 latu, kas man pie algas pienākas? Par ko man pirmajai atnākt, pēdējai aiziet. Nē, var jau arī citādi – nolikt sevi pirmajā vietā, bet es neesmu tas cilvēks. Latvijas tiesās pie tā, kādas mums ir slodzes, visās tiesās tas ir kolektīvais darbs, cits citam palīdz.

Jūs man te – Buivide tāda, Gavare šitāda. Paskatieties, kas notiek, kad tiesnesis nonācis slimnīcā uz operāciju. Mēs nevienu lietu nenoņēmām. Vai kad Gavare sēdēja zālē ar pārsietām rokām pēc operācijas un skatīja lietas, a jūs man sakāt – ķēķis! Jūs paskatieties, kas te par cilvēkiem strādā! (Raud.) Fantastiski cilvēki!

Tāpēc vien nevaram izslēgt, ka te ir bijušas negatīvas lietas.

Vai jūs domājat, ka es ar klapītēm staigāju? Es nevaru atļauties, piedodiet man, izkārt Buivides bildi ārā formālās karātavās un likt visiem viņu apčurāt. Viņa ir aizdomās turamais, ko jūs darīsit rīt vai parīt, kad būs – es prezumēju – tiesas spriedums, kas atzīs viņu par nevainīgu?

Kā jūs skaidrojat, ka jūsu vietniecei Gavarei un tiesnesei Zelmenei ir faktiski identiski spriedumi maksātnespējīgās SIA Baltezera terases lietā?

Ne tikai tur – kur ir līdzīgas lietas, tur ir [vienādi] visi.

Jūs tiešām burtiski sakopējat spriedumus?

Bet, ja tas ir labs, kāpēc man mākslīgi jāapmaina vārdi vietām?

Šāda prakse ir akceptējama? Ir divi dažādi tiesu sastāvi, kas izskata blakussūdzību, lēmums viens. Vai tiesas sastāvs tiešām ir pats spriedis, nevis kāda trešā persona atnesusi lēmumu?

Oi, nu gan pateicāt, tūlīt sākšu raudāt! Jums tāds elementārs variants neienāca prātā, ka varbūt abiem sastāviem ir viens un tas pats palīgs, kas rakstījis lēmumu? Un atvainojiet – tas nav tikai Rīgas apgabaltiesā, jums vienkārši, paldies Dievam, nav pieejama [spriedumu] datubāze, tādēļ jūs nevarat izdarīt pārsteidzīgus secinājumus [par tiesu sistēmu kopumā]. Tas ir visas valsts mērogā.

Īsts policists

Posted on decembris 4, 2013 by - Pusdienās

Policijas priekšnieks Ints Ķuzis iedrošina: Latvijā ir labi izmeklētāji, un nav jāmeklē īpaši iemesli, lai viņus motivētu noskaidrot patiesību Zolitūdes lietā

Ints Ķuzis Strēlnieku ielas Bistro Priedaine ierodas enerģiskā solī, ģērbies tumši pelēkā uzvalkā, bez ģenerāļa uzplečiem. «Kādreiz šeit bija bērnu veikals,» viņš ātri novērtē situāciju. «Sociālajā dienestā deva čekus, pret kuriem te varēja nopirkt bērnu drēbītes, pārtiku,» ģenerālis atceras sociālisma beigu prozaiskumu. Uzmetis skatienu ēdienkartei, drošības pēc pārvaicā, vai izvēlē «jāiekļaujas kādos rāmjos». Ikdienā Ķuzis pusdienojot policijas ēdnīcā, tikai izbraukumu laikā iegriežas publiskās kafejnīcās.

«Sirdī kārtīgs policists», kurš izgājis cauri visai sistēmai, sākot ar izolatora dežurantu un beidzot ar dažādu rangu priekšnieku amatiem, tāpēc zina drēbi un bauda sistēmas cieņu – tā īsumā var aprakstīt raksturojumus, kas dzirdami no cilvēkiem, kuri Ķuzi pazīst. Apliecinājumu, ka viņš ir «īsts policists», sniedz arī šī saruna, kurā Ķuzis atzīstas, ka lielāko gandarījumu karjerā nesis nevis priekšnieka amats, bet izmeklētāja darbs, kur labā un ļaunā cīņā ļoti tieši var izjust, «ka esi labais – tu izdari, un kādam paliek vieglāk».

Par policijas priekšnieku Ķuzis kļuva pirms diviem gadiem – laikā, kad optimizēto policiju masveidā pameta darbinieki un policija atguvās no trieciena, ko bija radījusi asinsizliešana dažu policistu organizētajā Jēkabpils spēļu zāles aplaupīšanā. «Daudzi man teica: nāc, mēs paliksim un strādāsim. Neteiksim, ka tā bija uzupurēšanās. Protams, es pats gribēju, bet tas bija solis, kur patriotisms spēlēja lomu,» saka Ķuzis.

Viņa ambīcija tagad ir «palīdzēt policijai atrast vietu un lomu sabiedrībā», nostiprināt uzticamību. Pašreizējo sabiedrības novērtējumu policijai Ķuzis sauc par «normālu» – aptaujās virs 60% iedzīvotāju pauž, ka tai uzticas. 

Tomēr policijas šefs piekrīt kritikai par izmeklēšanas zemo kapacitāti, uz ko pirms pāris nedēļām norādīja ģenerālprokurors. Kā raksturoja Ēriks Kalnmeiers, par izmeklētāju patlaban var kļūt ikviens, kam ir augstākā izglītība un kas izgājis sešu mēnešu kursus, kā rezultātā darbā policijā tiek pieņemti «gan picu piegādātāji, gan pedikīra speciālisti». Ķuzis saka – tā saknes meklējamas sen. Pirmoreiz labu izmeklētāju virkni policija zaudēja, kad, reformējot spēka struktūras, daļu policijas funkciju līdz ar izmeklētājiem pārņēma prokuratūra. Kad bija satrenēti jauni, nāca krīze, kad policiju pameta ap 4000 darbinieku. Tas iet komplektā ar Policijas akadēmijas likvidēšanu, kas pavājināja policistu otrā līmeņa augstāko izglītību. Kā raksturo Ķuzis, policija pašlaik «īrē» šo izglītību no citām augstskolām, kuras vairāk specializējas civiltiesiskajā juridiskajā novirzienā. Savukārt Policijas koledža, kurā var iegūt profesionālo un pirmā līmeņa augstāko izglītību, gadā var sagatavot ap 250 policistu, kas joprojām ir mazāk, nekā no policijas aiziet. «Noziegumus turpina izdarīt, mums tie jāizmeklē, tāpēc ņemam cilvēkus no malas,» saka Ķuzis.

Daļa izmeklētāju policiju pamet sapratuši, ka «tā nav vieta, kurā strādā no pulksten astoņiem līdz pieciem, bet dzīvesveids». Tomēr galvenais iemesls joprojām ir alga. Policijas izmeklētājs atkarībā no stāža un pakāpēm uz rokas saņem ap 390-420 latiem mēnesī. Nākamgad atalgojums varētu pieaugt vidēji par 20 latiem, taču nevis pamatalga, bet beidzot tiks apmaksātas virsstundas un būs daļējs atvaļinājuma pabalsts. 

Vai policijas izmeklētājiem vispār pa spēkam ir tāda mēroga lietas kā Krājbankas bankrots, Liepājas metalurga shēmas? «Pa kaulam ir, tikai tādu izmeklētāju ir maz, un viņiem ir ļoti liela slodze.» Bijušā Krājbankas izmeklētāja aizturēšanu aizdomās par kukuļņemšanu Ķuzis sauc par atsevišķu gadījumu – «pirmo reizi redzu, ka tik augsta līmeņa izmeklētājs uz ko tādu [ir spējīgs]». «Esmu absolūti pārliecināts, ka lielākā daļa Latvijas policistu ir morāli gatavi godīgi pildīt un pilda savus pienākumus.»

Saruna par policista darba smeķi un cieto garozu izvēršas smeldzīga un aizrautīga vienlaikus. Ķuzis stāsta par trauslo «sarkano līniju», kuru daži izbijušie policisti ir pārkāpuši un strādā «otrā pusē», bet kurai jāmāk pietuvoties jebkuram kriminālizmeklētājam («tu nevari sēdēt kabinetā un šķirstīt papīrus – ja tu esi labs darbinieks, tev jābūt visā iekšā, uz likuma pārkāpuma robežas; ja tu tur esi, tu visu [informāciju] iegūsti»). Par emocijām, ko raisa noziegumu ainas, bet kurām policists nedrīkst ļauties un ar gadiem kļūst pret visu vienaldzīgs («tas ir diezgan traki, jo emocijas ir tās lietas, kas cilvēku virza, uztur»). Par sauso statistiku, ka pusei kriminālizmeklētāju laulības tiek šķirtas, jo «tu visu laiku esi priekš citiem, tu neesi priekš ģimenes».

Ar Ķuzi pusdienojam dienu pirms Zolitūdes traģēdijas, kad «karstākais» pārmetums policijai ir par ieilgušo Rīgas pils ugunsgrēka izmeklēšanu. Policijas šefs vilcināšanos noraida – lietu raksturo lieli materiālie zaudējumi, iesaistītajām pusēm ir savi eksperti, un policija nevar atļauties būt neprecīza. «Ir veiktas astoņas apjomīgas ekspertīzes – par dažādiem objektiem, vietām, priekšmetiem. Katrai ekspertīzei ir kāds uzdevums un mērķis. Pēdējo ekspertīzi saņēmām no Lietuvas, un tagad ir jāveic pēdējais darbs – kompleksā ekspertīze, kas saliek kopā visus slēdzienus un restaurē notikuma vietu, iespējamos aizdegšanās iemeslus un apstākļus. Domāju, nākamā gada sākumā mums būs pietiekami skaidra aina, kas tur notika.» Ķuzis par nepatiesām sauc baumas, ka izmeklēšanu novilcina Baltijas apdrošināšanas nama interesēs, kurā pils bija apdrošināta par 5,4 miljoniem latu un kura joprojām nav izmaksājusi atlīdzību. «To es jums droši varu pateikt – viņi mūs nevar ietekmēt.»

Šīs nedēļas sākumā ar Ķuzi sazinājos telefoniski, lai pajautātu par izmeklēšanu Zolitūdes lietā. «Meklēt iemeslus, kā sevi motivēt strādāt šajā lietā, nav vajadzīgs ne man, ne citiem policistiem. Sekas ir [tik smagas], ka mums ir pienākums noskaidrot patiesību,» – tā Ķuzis atbild uz jautājumu, kas ir viņa personiskā apņemšanās šajā lietā. Lieta uzticēta kriminālizmeklēšanas pārvaldei, kurā strādā pieredzējušākie, sarežģītāko lietu izmeklētāji, tajā iesaistīti 48 darbinieki, uzrauga trīs prokurori. Ķuzis noraida pārmetumus par novēlotajām policijas darbībām, piemēram, kratīšanām būvniecībā iesaistītajās firmās, kas notika nedēļu pēc nelaimes un varēja dot laiku pierādījumu iznīcināšanai. Būvniecības dokumentus policija izņēmusi pirmajā naktī, bet kratīšanām bija citi mērķi. «Tā ir izmeklēšanas taktika, un man nebūtu korekti komentēt, kāpēc viena izmeklēšanas darbība notiek tad un otra tad,» saka Ķuzis. Viņš sola sabiedrību regulāri informēt par traģēdijas izmeklēšanu, tomēr aicina saprast, ka tās būs dozētas ziņas, lai nekaitētu apsūdzībai, jo «agri vai vēlu parādīsies personas, kurām ir tiesības uz aizstāvību».

Uz Ķuzi gulstas pienākums nodrošināt ne tikai sabiedrības uzticību policijai, bet arī pašu policistu ticību sev. Šefs novērojis, ka ir policisti, kuriem kauns par savu formastērpu. «Iet laukā, velk virsū virsjaku. Prasu – kāpēc tu tā dari? Īstenībā tas ir komplekss, un tas ir slikti.» Dienā, kad iznāks šis žurnāla numurs, ģenerālis savus ierindniekus par godu Policijas dienai sauks kopā Arēnā Rīga, lai mēģinātu radīt «kopības sajūtu kā spēkam» un celtu saplakušo pašapziņu.

Ēdienkarte

Dūmotas Krāču foreles lapu salāti ar bietēm
Cāļa buljonzupa ar grūbām
Cālis ar ceptiem kartupeļiem un sarkanajiem kāpostiem
Svaigi spiesta apelsīnu un greipfrūtu sula, melna kafija

Ir jautā

Posted on decembris 4, 2013 by - Viedoklis

Ko sabiedrībai gaidīt no neatkarīgas komisijas izmeklēšanas pēc Zolitūdes traģēdijas?

Baiba Rubesa, bankas Citadele padomes locekle:

Ja komisija būs lietišķa, ar lielām tiesībām, tā varētu identificēt, kādi ir trūkumi likumā noteiktajai kārtībai, un izdarīt secinājumus par likumdošanu, cilvēku izturēšanos, atbildību un drošības jautājumiem būvniecībā. Tas vestu pie caurskatāmākas un drošākas būvniecības vides. 

Gundars Jankovs, Sabiedrības par atklātību Delna direktors:

Komisijai jāsniedz godīga atbilde par to, kas notika Zolitūdē un kas jādara, lai traģēdijas neatkārtotos. Jāatklāj vājās vietas būvniecības organizēšanā un kontrolē, cilvēku drošības jautājumos, glābšanas darbu un sociālās palīdzības sniegšanas lietās. Svarīga ir atklātība, saruna ar sabiedrību.

Ināra Šteinerte, bijusī tiesnese:

Uz šo jautājumu varēšu atbildēt, kad redzēšu komisijas nolikumu un būs zināms, kādas tai ir tiesības. Pagaidām mēs [iespējamie komisijas locekļi] kopā neesam sanākuši un man ir tikai tik daudz informācijas, cik televīzijā stāsta.

Smacējošie «kāpēc»

Posted on decembris 4, 2013 by - Viedoklis

Ko Latvija var mācīties no neatkarīgas izmeklēšanas komisijas Norvēģijā?

Pēc Zolitūdes traģēdijas plānots nākamnedēļ izveidot sabiedrisku komisiju neatkarīgai cēloņu analīzei. Sākot tās darbu, vērts aplūkot citu valstu pieredzi. Tuvākais un nesenākais piemērs ir tā sauktā 22.jūlija komisija Norvēģijā.

2011.gada 22.jūlijā viens cilvēks – Anderss Bērings-Breivīks – satricināja Norvēģiju ne tikai ar aukstasinīgajām slepkavībām, bet arī ļoti nepatīkamu atgādinājumu, cik negatava ārkārtas situācijām ir policija. Kā bezpalīdzības simbols norvēģu apziņā atkal un atkal ataust kadrs ar pārpildītu policijas gumijas laivu, kura ir pārāk smaga un nespēj ezerā tikt uz priekšu. Tikmēr uz salas Bērings-Breivīks citu pēc cita turpina nogalināt jauniešus un kempinga tūristi, riskējot ar dzīvību, glābj peldošos bēgļus.

Pēc šīs traģēdijas sabiedrību plosīja daudzi neatbildēti jautājumi. Kāpēc sabruka policijas telefoncentrāle, kāpēc nesauca palīgā armijas helikopteru, kāpēc 10 gadu laikā priekšlikumi par piebraukšanas ierobežojumiem pie valdības ēkas tā arī nav tikuši izskatīti un īstenoti? Šoks un dusmas radīja vēlmi izmeklēt šīs dienas notikumus visos sīkumos.

Jau pēc piecām dienām, 27.jūlijā, valdība nodibināja izmeklēšanas komisiju. «Neatkarība ir galvenais pamatprincips, izvēloties komisijas locekļus,» toreiz komentēja premjerministrs Jenss Stoltenbergs. Par komisijas vadītāju tika iecelta Aleksandra Beka Jerva, advokāte ar iespaidīgu pieredzi dažādu nozīmīgu uzņēmumu un iestāžu valdēs.

«Mūsu neitralitāte bija viens no galvenajiem komisijas darbības principiem. Politiskajai opozīcijai nebija nekādu iebildumu pret valdības izraudzīto komisijas sastāvu,» stāsta Aleksandra Beka Jerva.

Komisijā darbojās astoņi norvēģi ar plaša diapazona kompetenci un pa vienam augsta ranga Iekšlietu ministrijas darbiniekam no Somijas un Dānijas. Komisijas kopsapulces notika katru mēnesi un ilga divas dienas. Daži komisijas locekļi strādāja ar specifiskiem jautājumiem, bet ne pilnu darba slodzi, izņemot komisijas vadītāju, kura bija atbrīvota no jebkuriem citiem sabiedriskajiem un darba pienākumiem. Pilna slodze bija arī komisijas sekretariātam, kurā darbojās desmit juristi un citu jomu speciālisti. Komisija strādāja gadu un ziņojumu sniedza 2012.gada augustā.

Komisijas uzdevums bija veidot traģiskās dienas notikumu norises kopainu, pārbaudot katras iesaistītās institūcijas darbību. Policija veica savu izmeklēšanu, savukārt komisija analizēja traģēdijas norises laiku no plašāka skatpunkta. Komisijas locekļi tikās gan ar aculieciniekiem, gan intervēja cilvēkus, kuri notikumus varēja komentēt no sava profesionālā redzesloka. «Nekāda lobija no valdības puses nebija. Sabiedrības gaidas bija lielas, secinājumu neatkarība bija svarīga visiem,» saka Aleksandra Beka Jerva.

Komisija ņēmusi vērā arī citu valstu pieredzi, tajā skaitā pārskatījusi ziņojumus pēc 11.septembra teroraktu izmeklēšanas ASV, Deepwater Horizon naftas platformas avārijas Meksikas līcī 2010.gadā un Lielbritānijā pēc teroraktiem Londonā 2005.gadā.

22.jūlija komisijas ziņojums ir gandrīz 500 lappušu garš, tā secinājumu daļa ir tieša un drosmīga – vaina par teroraktu ir tikai un vienīgi Bēringam-Breivīkam, bet atbildība par iedzīvotāju neaizsargātību ir jāuzņemas varas iestādēm. Šis ir kļuvis par visvairāk lasīto sabiedrībai pieejamo ziņojumu Norvēģijā – izdots 20 tūkstošos eksemplāru, internetā lejupielādēts 35 tūkstošus reižu. Tikai laiks rādīs, vai birokrātiskās valsts pārvaldes dzirnas tiešām īstenos ieteikumus un uzlabos savu darbību.

Neatkarības laukums

Posted on decembris 4, 2013 by - Komentārs

Lielam skaitam ukraiņu Eiropas Savienība nozīmē cerību, Krievija – stagnāciju

Latvijas sabiedriskajā telpā paviršs, refleksīvs eiroskepticisms ir jau tik pierasta parādība, ka neviens tam vairs nepievērš sevišķu uzmanību. Brisele mums uzspiež. Eiro mums nav vajadzīgs. Vienu savienību nomainījām pret otru. Šīs politiskās spriedelēšanas klišejas piegružo gan ikdienas sarunas, gan TV un radio raidījumus, gan avīžu slejas un ieņem nožēlojami nozīmīgu vietu mūsu politiskajā domāšanā.

Šo eiroskeptisko gremšanos labprāt izmanto un veicina visdažādākie uzmanību alkstošie politiskie spēlmaņi. Inguna Sudraba, kurai patīk pavadīt laiku Krievijas ietekmes aģentu apmeklētos pasākumos, piesaka savu hameleonisko politisko veidojumu ar vāji slēptu uzbrukumu Latvijas līdzdalībai Eiropas Savienībā. «ES uzliek Latvijai žņaugus un uzspiež savu domāšanu,» šausminās bijusī valsts kontroliere.

Viņa iekļaujas raibā pret Rietumiem noskaņoto politiķu pulkā, kuru šogad vēl papildināja bijušais TB/LNNK Saeimas deputāts, komponists Imants Kalniņš ar lamām par Putinam un Lukašenko naidīgajiem «Rietumu demokrātijas šakāļiem» un kurā savulaik aktīvi rosījās Visu Latvijai! līderis Raivis Dzintars, aicinot balsot pret Latvijas iestāšanos ES.

Tiesa, eiroskeptiskais reflekss parasti izpaužas mērenāk – fatālās vai ironiskās replikās, kurās vienmēr jaušams zemteksts, ka kaut kur tālās Briseles birokrātijas labirintos kāds mums noteikti dara pāri. Turklāt jāatzīst, ka Latvijas iedzīvotāji nav vienīgie, kuru sirdīs trūkst siltuma pret ES. ASV sabiedriskās domas pētījumu kompānijas Pew pavasarī veiktā aptauja rāda, ka starp 2012. un 2013.gadu labvēlīga attieksme pret ES samazinājusies gandrīz visās astoņās pētījumā iekļautajās valstīs, dažās pat visai ievērojami.

Laikam pārāk labi dzīvojam. Kamēr dalībvalstu pilsoņi var atļauties pakurnēt par Eiropu, desmitiem un simtiem tūkstošu demonstrētāju šajās dienās pulcējas Kijevas Neatkarības laukumā zem Eiropas Savienības karogiem, bet policijas specvienības naktī uz svētdienu brutāli piekāva cilvēkus, kuri protestēja pret Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča atteikšanos parakstīt asociācijas līgumu ar ES.

Jāšaubās, vai kāds no Kijevas mītiņu dalībniekiem tic, ka jau nākamajā dienā pēc viņu prasību izpildīšanas – Janukoviča atkāpšanās un līguma ar ES parakstīšanas – viņi sāktu dzīvot kā Vācijā. Sešu gadu laikā izstrādātais asociācijas līgums pat nesola, ka Ukraina varētu kaut kad nākotnē pievienoties ES. Kā jau visi ES dokumenti, līgums ir garš un birokrātisks, un pret ES importa tarifu atcelšanu 97% Ukrainas eksportpreču prasa, lai Kijeva ievieš ES normas 350 likumos, kuri skar ne tikai ekonomisko politiku, bet arī vides jautājumus, valsts iepirkumu procedūras, prokuratūras neatkarību un daudzas citas jomas. Skaidrs, ka Euromaidana dalībnieki nav to visu izpētījuši vai izsvēruši, kuras līguma normas viņiem ļaus vakariņās galdā celt lielāku desas luņķi, un kuras liks čortoties par «Briseles diktātu».

Tomēr novembrī veiktais Vācijas uzņēmuma IFAK Institut sabiedriskās domas pētījums rāda, ka 58% ukraiņu vēlas, lai viņu valsts kaut kad nākotnē iestātos ES. Sevišķi zīmīgi, ka atbalsts ES tradicionāli «prokrieviskajos» valsts austrumos un dienvidos sasniedzis pusi iedzīvotāju. Radio Brīvība ziņo, ka Janukoviča dzimtajā Doņeckā pirmdien pēkšņi tika atcelts viņa atbalsta mītiņš – dalībnieku trūkuma dēļ. Savukārt lielie mītiņi Kijevā sākās spontāni un turpinās par spīti milzīgajai drošībnieku klātbūtnei pilsētas ielās.

Ukraiņi redz, ko nozīmē austrumu «alternatīva» Eiropai. Prezidents, kura dēls – zobārsts pēc izglītības – ir kļuvis par vienu no valsts bagātākajiem uzņēmējiem un līdzīgu veiksmi nodrošinājis arī saviem draugiem. Oligarhi, kuri sagrābj aizvien lielāku politisko un ekonomisko varu savās rokās. Valdība, kuras izvairīšanās no nepieciešamajām reformām valstij uzkrāvusi ne tikai aizvien pieaugošu budžeta deficītu, bet arī jau vairāk nekā gadu rūkošu ekonomiku, lielu ārvalstu parādu un valūtu, kurai tuvākajā laikā draud pēkšņa un strauja vērtības samazināšanās.

Šī ir sistēma, kuru Janukovičs grib nostiprināt, atsakoties no līguma ar ES parakstīšanas un meklējot palīdzību Maskavā. Pretstatā Eiropas Savienībai, kura no savām partnervalstīm prasa tiesiskumu un līdz ar to vismaz paver iespējas paplašināt brīvību un labklājību, Putinam visērtāk ir sadarboties ar autoritāriem režīmiem, un tādus viņš ir gatavs balstīt.

Varbūt kādreiz arī ukraiņi sagaidīs to laimīgo dienu, kad viņi varēs kļūt par mēreniem eiroskeptiķiem, kas sūdzas par ES regulām un birokrātiju. Taču pašlaik viņi nevar atļauties tādu izlaidību, jo izvēle ir skaudra. Eiropa nozīmē cerību, Krievija – stagnāciju. Savukārt Latvijai dramatiskie notikumi Ukrainā ir svarīgs atgādinājums par šīs izvēles nozīmīgumu, kā arī brīdinājums pret pašmāju austrumu virziena piekritējiem, kuri, tāpat kā Janukovičs, grib nostiprināt savu varu ar Krievijas atbalstu.

Komentārs 140 zīmēs

3.ceturksnī algu pieaugums, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, bija straujākais kopš 2008.gada – 5,1%. Arī nodarbināto skaits pieaudzis.

Stipri viduvēji. OECD pētījums rāda, ka Latvijas skolēnu zināšanas atbilst attīstīto valstu vidējiem rādītājiem. Maz neveiksmīgo, bet maz arī izcilnieku.

KNAB vadītājs Streļčenoks divu gadu laikā nav sapratis, kā notiek darbs korupcijas apkarošanas blokā, konstatējusi ģenerālprokurora vadīta darba grupa.

Zolitūdes valdība

Posted on decembris 4, 2013 by - Komentārs

Valdības veidošana nedrīkst aizēnot Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanu

Pēc Zolitūdes traģēdijas atkāpās premjerministrs Valdis Dombrovskis un viņa valdība, taču jaunas valdības veidošana diemžēl aizēnos pašlaik vissvarīgāko – šīs traģēdijas apstākļu noskaidrošanu. Tagad politiķi veltīs galvenos spēkus un resursus valdības sastiķēšanai, nevis Maximas veikala jumta sabrukšanas iemeslu izvērtēšanai un pēc iespējas pilnīgas izmeklēšanas nodrošināšanai. Tā ir nevainīgu upuru piemiņas zaimošana. Tā būs uz cilvēku dzīvību rēķina taisīta politika.

Atkāpdamies no amata, Dombrovskis pasargāja no morāla bankrota Latvijas politisko vidi un palīdzēja tai saglabāt elementāra cilvēcīguma un piedienīguma izskatu. Latvija būtu dzīvošanai ļoti neomulīga valsts, ja šeit neviens neuzņemtos nekādu atbildību par 54 cilvēku nāvi, ko izraisījusi cilvēku, nevis nepārvaramu dabas spēku radīta katastrofa. 

Diemžēl neviens cits to nav uzņēmies. Taču no visām amatpersonām, kuras ir atbildīgas par notikušo, Dombrovskim bija vismazāk iemeslu teikt, ka, «ņemot vērā to, ka pašlaik ir nepieciešama valdība (..), kas spēj risināt to situāciju, kas ir izveidojusies valstī, paziņoju par savu atkāpšanos no Ministru prezidenta amata, uzņemoties politisko atbildību par Zolitūdes traģēdiju». 

Ir virkne citu politiķu un amatpersonu, kurām būtu daudz vairāk pieklājies atkāpties no saviem amatiem. Numur viens šajā sarakstā, Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs, kura tiešā politiskā pārraudzībā ir pašvaldības būvvalde, kurai bija jāuzrauga, lai būvētais veikals ir cilvēkiem drošs, ir paziņojis, ka neatkāpšoties. Vēl vairāk – iztēlo sevi esam gaišu un tīru uz citu politiķu fona. «Man līdz pretīgumam kauns, ka piederu tai ļaužu grupai, kas saucas politiķi,» viņš pavēstījis. Ja nu par kaut ko kauns līdz pretīgumam, tad par to, ka Ušakovs un viņam līdzīgo ļaužu grupa arī skaitās esam politiķi.

Rezultātā Latvijā vienīgais politiķis, kas uzņēmies atbildību par katastrofu, ir premjerministrs, toties vairs nav valdības, kas spētu pilnvērtīgi risināt situāciju, kas valstī izveidojusies pēc traģēdijas.

Šo faktu nemaina spekulācijas, ka Dombrovskis esot «piespiests» vai ka viņam «palīdzēja» pieņemt šādu lēmumu. Lēmumu pieņēma viņš. Tomēr iespējams, ka daži izmantoja traģēdiju saviem politiskajiem mērķiem. 

Politisku kustību motivāciju bieži vien var nojaust pēc banālām «kam tas ir izdevīgi» pazīmēm. Šajā reizē nerimstas minējumi, ka Zolitūdes traģēdija izmantota, lai dabūtu valdībā Zaļo un Zemnieku savienību, kad jau Ventspils patvaldniekam tradicionāli draudzīgā VL-TB/LNNK tā kā tā bija sagatavojusi augsni, pasludinādama, ka koalīcijas līgums vairs neesot spēkā. Un ka Dombrovskim lēmumu par atkāpšanos palīdzējis pieņemt Valsts prezidents Andris Bērziņš. Vismaz Ušakovs laikam tā uzskata, ja jau paziņo, ka «prezidents būtībā padzen sen jau nepastāvošās valdības premjerministru» un «es lepojos ar Valsts prezidentu».

Dies’ pasarg’ izpelnīties Ušakova komplimentu. Tomēr prezidents bija asi izteicies par vainīgo ātru sodīšanu, bet Rīgas domes vadītāju politisko atbildību nav komentējis. («No manis tagad nekas neskanēs,» bija viņa telefoniska atbilde uz šādu jautājumu.) Vai Bērziņam bija vai nebija loma valdības krišanā, jaunas tapšanā viņš, šķiet, sācis īstenot paša vēl tikai ieteiktajos konstitucionālajos grozījumos prezidentam plānotās tiesības premjerministru izvēlēties, nevis tikai «aicināt», kā Satversmē noteikts. 

Taču uzreiz arī nonācis strupceļā. Nedēļas nogalē Latviju pāršalca ziņas, ka Bērziņš «uzrunājis» un pat «aicinājis» veidot valdību Eiropas komisāru Andri Piebalgu, kaut gan vienīgā oficiālā vēsts no prezidenta kancelejas bija, ka ar viņu «telefoniski sazinājies». Pirmdienas rītā Pie-balgs pats kategoriski noraidīja iespēju kļūt par premjerministru: «Uzņemties tādu soli būtu neprāts.» Bet pret vakaru Vienotība prezidenta izvēli vēl sarežģīja, izvirzīdama trīs kandidātus, no kuriem viņam droši vien nav tīkams neviens. 

Aizsardzības ministra Arta Pabrika un prezidenta vērtējumi par Latvijas jauniešu piedalīšanos militārās nometnēs Krievijā krasi atšķīrās, un Pabriks ir pat izteicies, ka Uzvaras piemineklis būtu «pelnījis nojaukšanu». Eiroparlamenta deputāts Krišjānis Kariņš, būdams ekonomikas ministrs, bija sācis «personas koda» karu ar Lembergu. Bet bijušajam kultūras ministram Intam Dālderim pietrūkst politiskā svara. Vai prezidents riskēs vai neriskēs nosaukt kādu no ZZS vai no nacionālo maksātnespējas administratoru partijas, premjerministra atrašanai acīmredzot vajadzēs vēl vismaz vienu kārtu. 

Valdības tapšana var ieilgt. Līdz ar to Zolitūdes traģēdija politiķiem kļūst otršķirīga, salīdzinot ar oligarhu revanša gājienu atpakaļ pāri «sarkanajām līnijām» un iespēju atkal apmierināt savas privātās vajadzības, vai tā būtu tieslietu ministra aizstāšana ar savējo klanam draudzīgu, Eiropas fondu miljardu dalīšana vai Satiksmes ministrijas pakārtošana Ventspils domei. Tas ļauj drošāk justies tiem, kuri savu atbildību par Zolitūdes traģēdiju apzinās, taču neatzīst.

Ušakovs otrdien rādīja uzvaras zīmi saviem pie domes savāktajiem atbalstītājiem. Var minēt, vai jūtas uzvarējis 54 cilvēkus, nīsto Latvijas valdību vai taisnīgumu. Latvijas sabiedrība, politiķi un tiesībsargātāji nedrīkst pieļaut šādu uzvaru.

Komentārs 140 zīmēs

Atgriežas raķetes pedālists. Paēdis vakariņas ar Sudrabu, politikas garšu atguvis Šlesers.

Politiskais sports. Kasparovs Latvijas politiķiem šķiet neprognozējams, tikmēr Grībauskaite piešķīrusi Lietuvas pilsonību daiļslidotājai Tobiasai. 

Kopā ar Kostariku un Ruandu. Latvija korupcijas uztveres indeksā šogad 49.vietā 177 valstu sarakstā.

Zelta pelēkais

Posted on decembris 4, 2013 by - Redaktores sleja

 

Kopš liktenīgā vakara Zolitūdē, kas izpostīja desmitiem ģimeņu dzīves un atņēma sirdsmieru diviem miljoniem, aizvadītās nedēļas nav nesušas drošību un mierinājumu.

Haosa aina, kas atklājās Maximas drupās, vēršas plašumā, vairojas liecības tam, cik pretrunīga un arī pretīga var būt cilvēku rīcība pat tik milzīgas traģēdijas ēnā. Krāpnieki, kas internetā medī ziedojumus. Uzņēmēji, kas nokrata atbildību vai cenšas nobēdzināt mantību. Amatpersonas, kas iesprūdušas savos krēslos.

Piedevām, ir arī valdības krīze, jo premjers un prezidents ar asu cirtienu ir piebeiguši agonējošo koalīciju. Premjera demisija, uzņemoties «politisko atbildību» par Zolitūdes upuriem, ir piešķīrusi konkrētu jēgu šai vārdu kombinācijai, kam Latvijā parasti ir tukša skaņa. Tomēr naivi būtu domāt, ka politikā tāpēc sācies jauns ētikas laikmets. Pietiek palūkoties uz Rīgas domi, lai šādas ilūzijas novīstu kā puķes uz bojāgājušo kapiem. Nav ne jausmas, kādus politikas uzlabojumus nesīs valdības maiņa. Ja koalīcijas paplašināšana nevis mazinās, bet vairos slēptu interešu ietekmi uz lēmumiem, priekšvēlēšanu gads var izrādīties liktenīgs ikvienai no partijām.

Kā sabiedrība tiks galā ar Zolitūdes sāpēm – vai kļūsim ciniskāki un savtīgāki, vai prasīgāki un atbildīgāki? To noteiks ne jau politiķi, kuri demisionē vai iekrampējas krēslos. Gala lēmums pieder vēlētājiem, kuri atalgos vienu vai otru ētisko izvēli. Zolitūdes traģēdija, kas parādīja fantastisko cilvēku kopību nelaimē, diemžēl atklāj arī dziļu šķelšanos sabiedrībā, kurā vienam melns ir tas, kas otram balts, bet «zelta vidusceļš» sanāk netīri pelēks.