Ko Latvija var mācīties no neatkarīgas izmeklēšanas komisijas Norvēģijā?
Pēc Zolitūdes traģēdijas plānots nākamnedēļ izveidot sabiedrisku komisiju neatkarīgai cēloņu analīzei. Sākot tās darbu, vērts aplūkot citu valstu pieredzi. Tuvākais un nesenākais piemērs ir tā sauktā 22.jūlija komisija Norvēģijā.
2011.gada 22.jūlijā viens cilvēks – Anderss Bērings-Breivīks – satricināja Norvēģiju ne tikai ar aukstasinīgajām slepkavībām, bet arī ļoti nepatīkamu atgādinājumu, cik negatava ārkārtas situācijām ir policija. Kā bezpalīdzības simbols norvēģu apziņā atkal un atkal ataust kadrs ar pārpildītu policijas gumijas laivu, kura ir pārāk smaga un nespēj ezerā tikt uz priekšu. Tikmēr uz salas Bērings-Breivīks citu pēc cita turpina nogalināt jauniešus un kempinga tūristi, riskējot ar dzīvību, glābj peldošos bēgļus.
Pēc šīs traģēdijas sabiedrību plosīja daudzi neatbildēti jautājumi. Kāpēc sabruka policijas telefoncentrāle, kāpēc nesauca palīgā armijas helikopteru, kāpēc 10 gadu laikā priekšlikumi par piebraukšanas ierobežojumiem pie valdības ēkas tā arī nav tikuši izskatīti un īstenoti? Šoks un dusmas radīja vēlmi izmeklēt šīs dienas notikumus visos sīkumos.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.