Žurnāla rubrika: Svarīgi

Lai kā negribētos, valdībai nāksies vēlēšanu gadu sākt ar elektrības cenu lēcienu – agrāk neizdarītu mājasdarbu dēļ Latvijā elektrības rēķini ir lielāki nekā Igaunijā, un to kāpumu nevar apturēt, negaidīti noraujot «stopkrānu» elektrības tirgus liberalizācijai no 1.aprīļa

Politiķu pēkšņā ideja elektrības tirgu mājsaimniecībām vēlēšanu gadā vēl neatvērt šķiet jau pagaisusi, un brīvlaišana 1.aprīlī notiks, kā paredzēts. Tomēr tās nestais cenu kāpums nav patīkams nevienam, un ir vērts vēlreiz uzdot jautājumu, vai to iespējams «atcelt» un ilgtermiņā paglābties no dārgākiem elektrības rēķiniem? Īsā atbilde ir «nē», ja vien valsts negrasās atgriezties sociālismā un piespiest tās elektrības piegādātāju Latvenergo mūžīgi darboties pēc politiskiem, nevis ekonomiskiem apsvērumiem.

Kas īsti ir dārgāks?

Var teikt, ka elektrības cenu kāpums mājsaimniecībām 1.aprīlī «sakrīt» ar tirgus atvēršanu, taču ir nepareizi tajā vainot pašu brīvo tirgu. Elektrības cenām būtu jāaug jebkurā gadījumā – arī tad, ja mājsaimniecībām paliktu regulēti tarifi kā līdz šim. Iemesls – ir pieaugušas dažas komponentes, kas veido elektrības cenu, un Latvenergo faktiski jau no pagājušā gada ir visas iespējas prasīt Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai apstiprināt jaunus tarifus. Latvenergo to nav darījis, jo ir rēķinājies ar cenu brīvlaišanu, kas sākotnēji bija plānota pērn septembrī un vēlāk pārcelta uz šāgada aprīli. 

Elektrības gala cenu veido četras lielas daļas – pašas elektrības cena, obligātā iepirkuma komponente (OIK) jeb subsīdijas elektrības ražošanai, maksa par tīkla pakalpojumiem un pievienotās vērtības nodoklis. 

Galvenais faktors, kas elektrības cenu pašlaik ceļ uz augšu, ir OIK. Latvijā tiek subsidēta elektrības ražošana no gāzes koģenerācijas stacijās (kas vienlaikus ražo siltumu) un no atjaunojamajiem energoresursiem, un šīs subsīdijas sedz patērētāji – tās ik mēnesi veido daļu no rēķina gan mājsaimniecībām, gan uzņēmumiem, kuri jau iepriekšējos gados ir palaisti brīvā elektrības tirgū. Lielāko daļu subsīdiju saņem pats Latvenergo par lielajās TEC saražoto elektrību, taču arī «zaļās» enerģijas ražotāji tiek dāsni subsidēti. Kopumā 2012.gadā atbalstā izmaksāts ap 290 miljoniem eiro, un tā saņēmēju skaits aug – pērn pirmajā pusgadā subsīdijas saņēma 335 elektrostacijas.

Palielinoties saražotās subsidētās enerģijas apjomam un gāzes cenām, pieaug arī OIK daļa rēķinos. 2011.gadā, kad apstiprināja pašreizējos mājsaimniecību tarifus, OIK daļa tajos bija 1,17 santīmi par kilovatstundu, 2013.gadā – jau 1,89 santīmi. Tā kā tarifi nav mainīti, faktiski mājsaimniecības pašlaik dzīvo uz Latvenergo rēķina un šo pieaugumu nesedz. 

Ir daudz iemeslu apšaubīt subsīdiju pamatotību, taču tiesiskā valstī nav iespējams tās acumirklī atcelt. Lai iegrožotu turpmāku OIK kāpumu elektrības rēķinos, valdība ir nolēmusi no šāgada ieviest subsidētās enerģijas nodokli, ko maksās subsīdiju saņēmēji un ko izmantos OIK izmaksu kompensācijai. Patērētāju rēķinos to paredzēts fiksēt pagājušā gada līmenī.

Pašas elektrības cena tirgū pēdējos gados būtiski nav mainījusies. Tomēr rēķinos arī šī daļa gaidāma lielāka, kas galvenokārt skaidrojams ar Latvenergo «starta tarifa» pazušanu. Ceļot mājsaimniecību tarifus 2011.gadā, Latvenergo, droši vien ne bez savu uzraugu – politiķu – gādības, pirmajām 1200 gadā patērētajām kilovatstundām noteica par reālajām izmaksām zemāku samaksu. Brīvajā tirgū šo «starta tarifu» nav plānots saglabāt, līdz ar to mājsaimniecībām, kuras patērē maz elektrības un iekļāvās tikai šajā pazeminātajā tarifā, kopējā elektrības rēķina pieaugums būs salīdzinoši visstraujākais – par 45%. Absolūtajos skaitļos gan tas nav tik liels – no 2,5 līdz 5 eiro mēnesī atkarībā no patēriņa. Pēc Latvenergo informācijas, puse mājsaimniecību maksāja tikai starta tarifu.

Pagaidām paliek nemainīga cita būtiska elektrības cenas sastāvdaļa – maksa par tīkla pakalpojumiem. Lai arī Latvenergo meitasuzņēmums Sadales tīkls pērn ziņoja par plāniem šogad maksu par elektrības piegādi celt, ko pamatoja ar nepieciešamību vairāk līdzekļu ieguldīt elektroenerģijas tīklu uzlabošanā, pagaidām tas nav noticis. Šo elektrības cenas sastāvdaļu plānots regulēt arī turpmāk – tātad tīkla pakalpojumu tarifu pieaugumam būs jāsaņem regulatora akcepts.

Līdz ar to, ļaujoties ekonomiskajai loģikai, no elektrības cenu kāpuma nākotnē nav iespējams izvairīties. Pat ja Latvija pēkšņi maina stratēģiju un atmet apņemšanos liberalizēt visu elektrības tirgu, ko valsts uzņēmās, piekrītot piedalīties kopēja Skandināvijas un Baltijas tirgus izveidē, Latvenergo, visticamāk, prasītu apstiprināt jaunus tarifus.

Protams, tā kā Latvenergo pieder valstij, politiķi teorētiski var piespiest uzņēmumu tarifus necelt, kā tas pagātnē ir noticis, vai celt lēzenāk, piemēram, saglabājot «starta tarifu». Jautājums – vai ilgtermiņā uzņēmums šādas subsīdijas spētu panest, un vai no tā patiešām būtu liels ieguvums? Ekonomikas ministrijas (EM) vadošās amatpersonas devušas mājienu, ka šādā gadījumā valsts budžets nevarētu rēķināties ar plānotajām Latvenergo dividendēm (ap 30 miljoniem eiro) un būtu jādomā, kādām nozarēm samazināt finansējumu.

Neoficiālās sarunās amatpersonas norāda, ka vēl viens «revolucionārs» veids, kā izvairīties no elektrības cenu kāpuma, būtu samazināt PVN elektrībai. Taču arī tādā gadījumā būtu jādomā par valsts budžeta izdevumu samazināšanu, un šāds solis būtu grūti pamatojums, jo iedzīvotāju patēriņa grozā daudz lielāks īpatsvars nekā elektrībai ir citiem tēriņiem, piemēram, pārtikai un transportam. Kāpēc šādā situācijā PVN samazināt tieši elektrībai?

Pamatojumu nesniedz arī elektrības cenu salīdzinājums ar citām Eiropas valstīm. Latvijā tās joprojām būtu ievērojami zemākas nekā vidēji ES, tiesa, augstākas nekā Igaunijā un Lietuvā. (Igaunijā mājsaimniecību tirgu atvēra jau 2013.gadā, Lietuvā tas notiks 2015.gadā.)

Būtiski piebilst, ka trūcīgajām ģimenēm elektrības cenu kāpumu plānots kompensēt. Kā skaidro EM, 3,8 miljonus eiro šogad un virs pieciem miljoniem eiro nākamajos gados no subsidētās enerģijas nodokļa ieņēmumiem paredzēts novirzīt dotācijām mazturīgajiem, ko izmaksātu pašvaldības dzīvokļu pabalsta ietvaros. EM parlamentārā sekretāre Ilona Platonova stāsta, ka vienošanās ar Latvijas Pašvaldību savienību paredz – pašvaldību sociālie dienesti būs tie, kas noteiks, kas un cik lielu kompensāciju saņems.

No sistēmas viedokļa, salīdzinot ar «starta tarifu», šis atbalsta veids ir pamatotāks, jo mērķēts tieši trūcīgajām mājsaimniecībām un to nesaņems tie, kuriem šāda palīdzība nav svarīga. Latvenergo arī paziņojis, ka ģimenēm, kurās ir trīs bērni un vairāk, šogad piešķirs dāvanu kartes elektrības norēķiniem 126 eiro vērtībā.

Maz konkurentu

Elektrības tirgus liberalizācijas ideja balstās pieņēmumā, ka konkurence noteiks patieso elektrības cenu. Līdz ar to pašlaik ir pamatoti izvērtēt, vai valsts ir nodrošinājusi piemērotus apstākļus, kas ļautu patērētājiem cerēt uz iespējami zemāko cenu.

Diemžēl aina pusotru mēnesi pirms tirgus brīvlaišanas nav daudzsološa. Saskaņā ar publiski pieejamo informāciju elektrību mājsaimniecībām grasās tirgot tikai četri uzņēmumi – Latvenergo, Baltcom TV, lietuviešu holdinga meitasuzņēmums BCG Riga un 220 Enerģija, kura īpašnieks nodarbojas ar elektrības tirdzniecību ziemeļvalstīs. Salīdzinājumam – Igaunijā mājsaimniecību sektorā tirgojas 10 uzņēmumi, Latvijā juridisko personu nišā aktīvi darbojas astoņi. Protams, var pieņemt, ka līdz ar praktisku tirgus atvēršanu uzradīsies vairāk konkurentu.

«Mūsu klientu segments ir lielāki biznesa klienti,» neiesaistīšanos mājsaimniecību tirgū lakoniski pamato igauņu izcelsmes enerģētikas uzņēmums Baltic Energy Services, kas uzņēmumiem savus pakalpojumus Latvijā piedāvā. «Nepieciešamas būtiskas finanšu investīcijas, lai Inter Rao Latvia varētu sākt tirgot elektroenerģiju mājsaimniecībām, kas uzņēmuma budžetā nav plānotas,» saka Krievijas energouzņēmuma meitasfirmas rīkotājdirektors Pāvels Sosņickis. Inter Rao Latvia gan sola turpmāk rēķināt, vai šādas investīcijas varētu atpelnīt.

Mājsaimniecībām piedāvājumu negrasās izteikt arī vērā ņemamākais Latvenergo konkurents – igauņu Enefit, kurš atklāti pārmet Latvijai birokrātisku šķēršļu radīšanu, kas apgrūtina konkurentu ienākšanu tirgū. Pēc Enefit vadītāja Jāņa Bethera domām, Latvijas valdība ir noteikusi vairākas nepamatotas, tirgus loģikai neatbilstošas prasības. Pirmkārt, elektrības tirgotājiem ir pienākums patērētājam piedāvāt vienu rēķinu, tajā skaitā par tīkla pakalpojumiem. Tas ir ērti patērētājam, bet tirgotājam nozīmējot iesaistīšanos «īstermiņa kreditēšanas biznesā». «Pieņemsim, ja esam pārdevuši pakalpojumu par trim eiro, mēs uzņemamies risku par 10 eiro, jo mums būs jāmaksā Sadales tīklam vai valstij OIK neatkarīgi no tā, vai klients samaksā mums,» – tā Bethers.

Par neadekvātu viņš uzskata arī pienākumu tirgotājam nodrošināt klientu apkalpošanu infrastruktūras jeb Sadales tīkla jautājumos, kas nozīmē investīcijas klientu apkalpošanas dienesta vai zvanu centra izveidošanā. Iepretim Latvenergo tas sliktākā pozīcijā nostāda uzņēmumus, kuriem nav savas klientu bāzes, un izskaidro, kāpēc šajā nišā iesaistās Baltcom TV, nevis kaimiņvalstu energouzņēmumi.

Visbeidzot, par traucējošu Bethers sauc arī pienākumu visiem tirgotājiem nodrošināt universālo pakalpojumu – fiksētas cenas līgumu gadam, kas no tirgotāja prasa uzņemties risku piegādāt elektrību par šādu cenu, bet klientam neuzliek pienākumu šo elektrību minētajā laika posmā pirkt. Betheram arī nepatīk, ka tām mājsaimniecībām, kas nebūs izvēlējušās tirgotāju, elektrību kā universālo pakalpojumu automātiski turpinās piegādāt Latvenergo – tas atkal ir ērti patērētājam, bet biznesa jaunienācējiem sūta signālu, ka «tirgus būs pasīvs» un mājsaimniecībām nebūs dzinuļa meklēt labāko piedāvājumu.

Pēc Enefit vadītāja domām, šīs valdības prasības neļauj tirgū ienākt maziem uzņēmumiem, kas darbojas tikai interneta vidē un spēj piedāvāt zemāko tirgus cenu tiem, kuriem tā ir galvenais kritērijs un kuriem nav svarīgs klientu apkalpošanas centrs. Igaunijā esot vairākas šādas firmas, kuru klientu skaits «ir salīdzināms ar Eesti Energia vai Latvenergo meitasuzņēmumu Igaunijā». «Ja Latvenergo vēlas piedāvāt šādu pakalpojumu – apvienoto līgumu, apvienoto rēķinu -, kāpēc to uzspiest visiem?» jautā Bethers.

Tiesa, uzņēmums 220 Enerģija, kuram ir pieredze elektrības tirgū Igaunijā, Somijā un Zviedrijā, tomēr ir nolēmis pamēģināt darboties Latvijas mājsaimniecību tirgū, pakalpojumus piedāvājot tikai interneta vidē. 220 Enerģija pārdošanas vadītāja Madara Jurgelāne piekrīt, ka Bethera minētās prasības ir traucējošas. Apvienoto rēķinu uzņēmums piedāvās, savukārt visas pārējās prasības nodrošinās, «cik maz iespējams».

EM pārstāve Platonova stāsta, ka minētās prasības izriet no citu valstu pieredzes, kas pētīta pirms mājsaimniecību tirgus atvēršanas. Igaunijā klientu lielāko neapmierinātību izraisījuši tieši atsevišķie rēķini, un tendence vienam komersantam vienkopus piedāvāt vairākus pakalpojumus ir arī citās valstīs. Turklāt aplēsts, ka divi rēķini maksājumu komisijās patērētājiem gada griezumā papildus izmaksātu vairāk nekā trīs miljonus eiro, un «vai tiešām šādu ietaupījumu varētu iegūt no elektrības cenas, ko radītu mazliet lielāka konkurence?» jautā Platonova. Universālo pakalpojumu viņa neuzskata par nopietnu šķērsli jaunu tirgus dalībnieku ienākšanai, savukārt klientu apkalpošanas pienākums tirgotājiem uzlikts, lai arī šajā ziņā būtu konkurence un Sadales tīkls šīs izmaksas neiekļautu savā tarifā.

Jāuzsver, ka tirgotāju manevra iespējas ir ļoti ierobežotas un plaša cenu amplitūda piedāvājumos nav gaidāma. Tirgotāji var variēt tikai ar vienu elektrības rēķina sadaļu – pašas elektrības cenu – un savu servisu, jo OIK un maksa par elektrības piegādi būs vienāda visiem tirgotājiem. Līdz šim publicētajos Latvenergo un Baltcom piedāvājumos cenu atšķirības ir ļoti nelielas.

Enefit jau ilgu laiku norāda uz vēl vienu faktoru, kas Latvijas tirgū patērētājiem neļauj piedāvāt zemāku cenu. Proti, starpsavienojumu jaudas ar Igauniju nav pietiekami lielas, lai šeit varētu piegādāt optimālo elektrības apjomu no lielā un salīdzinoši lētā Skandināvijas tirgus, kas turklāt padara neprognozējamas transportēšanas izmaksas – tās mainās ik dienu.

Šis faktors lielā mērā arī izskaidro to, kāpēc Igaunijā elektrības cenas patērētājiem ir zemākas nekā Latvijā. Lai arī tirgus juridiski teju pilnībā atvērts, Latvija ar starpsavienojumiem nav steigusies. Lielāku skandināvu tirgus spiedienu uz cenām nevar gaidīt agrāk par 2016.gadu, kad varētu sākt darboties topošais elektrības starpsavienojums starp Lietuvu un Zviedriju. Pārvades operatora Augstsprieguma tīkls valdes priekšsēdētājs Varis Boks Ir apliecināja, ka plānots uzbūvēt arī jaudīgāku savienojumu ar Igauniju, taču tas nebūs agrāk par 2019.gadu. Savukārt, lai pārvades cenu uz robežas padarītu prognozējamāku, kopš pagājušā gada beigām ir ieviestas jaudas izsoles uz mēnesi un gadu. Boks uzskata – problēmu gada vidū atrisinās birža Nasdaq OMX, kas Latvijā, līdzīgi kā Skandināvijas valstīs, elektrības tirgotājiem piedāvās savus finanšu instrumentus.

Taču arī šos trūkumus, kas ietekmē elektrības rēķinu lielumu, nerada brīvais tirgus un nenovērš tā atlikšana. Tāpēc nav iemeslu domāt, ka tirgus liberalizēšanas nobremzēšana nestu iedzīvotājiem kādu labumu.