Kopš Krimas pievienošanas Krievijai gan ekspertu un politiķu, gan vienkāršās «virtuves sarunās» nervozu gaisotni rada jautājums, vai līdzīgs scenārijs iespējams arī Latvijā. Atgādinot valodu referenduma rezultātus un krievu etnisko pārsvaru virknē pašvaldību, bažīgi skatieni krīt Krievijas pierobežas virzienā. Kam lojāli ir Latgales krievi – to devāmies noskaidrot uz Daugavpili
Nevainojami pērnās ražas Antonovkas āboli uz koka sola izkārtoti līdzās viegli sačākstējušām dzērvenēm un plastmasas pudelēm ar bāli duļķainu dzērienu. Bērzu suliņas – laipni mudina pensijas vecuma kundze biezā virsjakā. Labprāt atklāj, ka ir baltkrieviete, Latvijā nonākusi padomju laikos. Iedzīvojusies, daču* pie Daugavpils uztaisījuši – no turienes arī pašas audzētie āboli, viņa stāsta krievu valodā. Uz latviski uzdotiem jautājumiem Daugavpils tirgū neviens neatbild. Ziņkārība un arī pa kādam nosodošam skatienam pavīd, kad neatlaidīgi pie tirgotājiem vēršos valsts valodā. Šķiet, daļa jautājumus tiešām nesaprot, citi veikli izslīd no atbildēšanas.
Dzestrā piektdienas rītā esam ieradušies Daugavpilī – otrajā lielākajā Latvijas pilsētā, kur vairāk nekā puse no teju 100 tūkstošiem iedzīvotāju ir krievi, bet latviešu ir mazāk par piektdaļu. Pirms diviem gadiem Daugavpils un Zilupe bija divas vienīgās pašvaldības, kurās vairākums referendumā atbal-stīja krievu valodu kā otru valsts valodu.
Tirgū sastaptie, pārsvarā vecāka gadagājuma ļaudis, ne latviski, ne arī krieviski nevēlas atbildēt uz jautājumiem par Ukrainu un Krieviju, jo «par politiku» nerunājot. Rodas iespaids, ka padomju laikos uztrenētā tradīcija jutīgos jautājumos lieku nerunāt ir joprojām dzīva Daugavpilī, tāpat kā neformālais pilsētas simbols – vēl Padomju Savienībā ražotie tramvaji. Tomēr tas izrādās mānīgs priekšstats, jo vēlāk pilsētas ielās sastaptie ļaudis atklāj ļoti atšķirīgu viedokļu buķeti, kurā padomiska nostalģija dzīvo līdzās Latvijas patriotismam.
Ēstuvē, kas vairāk par dienišķām kotletēm lepojas ar cepelīniem, gados jauna pārdevēja, lai arī ar izteiktu akcentu, tomēr atbild latviski. Arī uz ielas sastopamie jaunieši brīvi runā abās valodās un nekautrējas paust savas domas.
Astotklasnieks Aigars spriež, ka jāsaglabā Ukrainas vienotība, kaut arī «krieviem vienmēr gribēsies, lai viņu valsts paplašinātos un viņi iekarotu visu pasauli». Jaunietis netic, ka Latvijā iespējams kas līdzīgs Krimas scenārijam, jo «Latvija ir NATO sastāvā un amerikāņi neļaus krieviem neko tādu izdarīt». «Dažreiz gan ir bail, ka Latvijā kā 1940.gadā var iebrukt boļševiki.»
Gluži citās domās ir vīrietis spēka gados Vladimirs Adamovičs, kurš neslēpj: «Labi, ka Krima tagad ir Krievijā. Cilvēki apmierināti. Nevarētu teikt, ka priecātos, bet arī neiebilstu, ja Latvijā notiktu kas līdzīgs. Esmu Padomju Savienības cilvēks, man citas dzimtenes nav – šeit neesmu pilsonis, Krievijā arī kaut kāds ne tāds – baltietis.»
Tomēr tādu kā Vladimirs Daugavpilī ir mazākums – pilsētā reģistrēti aptuveni 16 tūkstoši nepilsoņu, vēl 6000 ir citas valsts, visticamāk, Krievijas pavalstnieki. Kāds no pilsētniekiem, kas pats pienāk klāt uz ielas un sāk sarunu, stāsta – pēdējā laikā Daugavpilī daudzi atsakoties no Latvijas pilsonības un ņemot Krievijas pasi. Tomēr Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē negūstu apstiprinājumu šai versijai – gada pirmajā ceturksnī atteikumu skaits Latvijā nav pieaudzis.
Runājot ar pilsētniekiem, ir jūtams, ka Daugavpilī dominē populārākā televīzijas kanāla – Pervij Baltiskij kanal, kas ar aptuveni 100 tūkstošiem skatītāju visā Latgalē krietni apsteidz jebkuru citu konkurentu – versija par notikumiem Ukrainā. «Ja Krima pieņēma šādu lēmumu, tad, visticamāk, viņiem ir uz to tiesības. Man nez kāpēc liekas, ka viņi pareizi izlēma. Šķiet, Ukraina pati par sevi ir ļoti vāja valsts,» saka tirdzniecības darbiniece Olga Rogoļeva. Tomēr sieviete netic, ka pie mums varētu atkārtoties Ukrainas notikumi: «Latvija ir ļoti mierīga valsts, šeit nekas tāds nevar notikt. Ukraiņi paši par sevi ir ļoti emocionāli, arī tie krievi, kas dzīvo Ukrainā, ir citādi nekā Latvijas krievi. Nevaru teikt, ka es kā krieviete Latvijā slikti justos. Par Krievijai piederīgu sevi neuzskatu, drīzāk jau kā Latvijas iedzīvotāju. Jūtos šeit labi.»
Cik daudzi Daugavpils iedzīvotāji jūtas līdzīgi Olgai, pašlaik nav zināms. Valdība slepenā sēdē ir lēmusi, ka jāpasūta īpaši sabiedriskās domas pētījumi par to, kā iedzīvotāji reaģē uz ārpolitiskās situācijas izmaiņām, un noprotams, ka uzmanības degpunktā ir tieši Latgale. Taču pagaidām, kamēr sociologi nepiedāvā statistiski korektu kopbildi, atliek runāt ar konkētiem cilvēkiem un censties izprast viņu domas. Šajā Daugavpils apmeklējumā uzklausījām piecus vietējā sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, kuriem ir katram sava versija par to, kas notiek Ukrainā un kā šie notikumi atbalsojas Latvijā.
Uzņēmējs: būt ienaidniekiem?
Georgijs Sorokins dzimis Lietuvā, bet viņa vectēvs un vecvectēvs nākuši no Daugavpils apkaimes, arī pats sevi viņš uzskata par daugavpilieti. Visu mūžu nostrādājis vienā uzņēmumā – Daugavpils Pievadķēžu rūpnīcā, kas jau kopš padomju laikiem ir viens no lielākajiem darba devējiem pilsētā. Sācis kā atslēdznieks un beidzis kā direktors – pašlaik a/s Ditton pievadķēžu rūpnīcas padomes priekšsēdētāja vietnieks, darbojas arī biedrībā Daugavpils direktoru un uzņēmēju padome un Daugavpils futbola federācija.
Georgijs notikumiem Ukrainā seko līdzi, skatoties gan Krievijas televīzijas kanālus, gan Euronews, un par notiekošo runā piesardzīgi. «Gan tur melo, gan tur.» Viņam esot skumji skatīties uz notiekošo, taču Ukrainas sadalīšanās esot neizbēgama. Jau padomju laikos kā rūpnīcas pārstāvis viņš labi iepazinis kolēģus citās PSRS republikās, arī Ukrainā, un secina: «Pēc mentalitātes tur ir divas Ukrainas – Rietumukraina ar katolisko baznīcu un Rietumeiropas mentalitāti un pareizticīgā Ukraina, cita ideoloģija un attieksme. Draudzība nekad tur nav bijusi.» Viņaprāt, labākais risinājums būtu abas daļas patiešām atdalīt. «Lai būtu miers – viņi būtu jāizšķir, bet, pats galvenais, lai būtu neitrālas valstis – neiekļautos ne NATO, ne kādā citā sistēmā,» saka Georgijs, skaidrojot, ka neitralitāte nodrošinātu mieru šajā reģionā.
Krievijas lomu Ukrainas sadalīšanā Georgijs noliedz. «Es ticu vienam politiķim. Putins saka – mēs neiejaucamies ar armijas klātbūtni Ukrainā. Tā arī ir.» Kas tad ir kareivji bez atpazīšanas zīmēm, kas pirms referenduma kontrolēja Krimu, bet tagad darbojas Ukrainas austrumu apgabalos? «Ne Krievija, ne NATO. Tās ir tik lielas struktūras, ka neies uz tādām maziskām izpausmēm kā savu karavīru pārģēbšana,» Georgijs pieļauj, ka šie cilvēki varētu būt profesionāli algotņi. Uz manu iebildumu, ka mūsu pašu Latvijas žurnālisti Krimā guvuši no šiem karavīriem apliecinājumu, ka viņi ir Krievijas armijas pārstāvji, Georgijs atbild – žurnālistiem netic. Viņaprāt, Krievija nav militāri iejaukusies Krimā, bet pussalas atgriešanās Krievijas sastāvā ir «vēsturiskā taisnīguma uzvara», referendums bijis «mierīgs, draudzīgs».
Vai Georgijs nepieļauj, ka Latvijā, piemēram, Daugavpilī, varētu atkārtoties Krimas scenārijs? Nē, tam viņš nepiekrīt un kā galveno argumentu min Latvijas un Krievijas labās attiecības. «Traucē politiķi un žurnālisti, bet attiecības ir labas,» saka Georgijs, pieminot gan iepriekšējā prezidenta Valda Zatlera, gan Vairas Vīķes-Freibergas lomu starpvalstu attiecību uzlabošanā, un pozitīvi vērtē arī pašreizējo prezidentu Andri Bērziņu, pret kuru cieņa tikai vairojusies pēc kultūras darbinieku aicinājuma pārdomāt viņa atbilstību amatam. «Strādājis komunālajos pakalpojumos, bijušais baņķieris [Bērziņš ir] daudzpusīgs cilvēks, kurš saprot, ka saspringtas attiecības ar Krieviju Latvijai neko nedos.»
Par Latvijas, pārējo Baltijas valstu un Polijas aicinājumiem ES ietvaros aktīvāk reaģēt uz Krievijas politiku Georgijs runā atturīgi – viņš īsti neizprot šīs bailes no Krievijas. «Vai mēs gribam dzīvot kā ienaidnieki?» viņš atbild uz jautājumu, kā vērtē NATO bāzu izvietošanu Latvijā. Uzņēmējs neatbalsta arī aizsardzības budžeta palielināšanu, labāk naudu ieguldīt izglītībā, veselības aprūpē, ekonomikas stimulēšanā. «Ņemsim un katru Latvijas iedzīvotāju par karavīru pataisīsim? Un kas no tā? Vai viņi spēs nostāvēt pretī armijai?»
Vienlaikus Georgijs uzskata, ka Latvijas iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā ir pareizs lēmums. «Varbūt viss aizgājis ne tā, kā gribējām, bet Latvija neitrāla palikt nevarēja. Kamēr eksistē anglosakšu virskundzība, spriedze pasaulē būs visu laiku, un Latvijai būtu grūti būt pilnīgi neitrālai valstij. Vienalga, vai ar prjaņiku vai pātagu, par mums cīnītos gan Eiropa, gan Krievija.» Ja nu tomēr pieņemtu, ka Daugavpilī kāds, līdzīgi kā Krimā, rosinātu referendumu par to, kurai valstij piederēt, kāda būtu viņa personīgā atbilde? «Es varu atbildēt bez kādām šaubām, atbilde būtu – Latvija,» saka Georgijs. «Mazā ģimenē vienmēr vieglāk ieviest kārtību nekā lielā.»
Skolotāja: nejūtu nelojālos
Daugavpils Valsts ģimnāzijas direktore Gunta Mālniece Daugavpilī dzīvo kopš 80.gadu sākuma. Šī ģimnāzija ir vecākā latviešu skola Daugavpilī un vairākus gadu desmitus arī vienīgā, kurā mācības notika pilnībā latviešu valodā, jo lielais vairums ir krievu skolas, kurās pēdējo gadu laikā mācības notiek arī bilingvāli. Uz jautājumu, vai pati Daugavpilī jūtas kā minoritātes pārstāve, Gunta atbild: «Nejūtos tik ilgi, kamēs atrodos skolā.»
Brīvdienas viņa cenšas pavadīt dzimtajā Madonas pusē, kur «smeļas enerģiju darbam». Vienlaikus viņa uzsver – latviešu valodas dēļ tikai vienu reizi šo daudzo gadu laikā esot radušās nesaskaņas, tāpēc esot nepatīkami dzirdēt sliktus vārdus par Daugavpili. «Visu laiku runā, ka šeit ir tie Latvijai nelojālākie pilsoņi, bet man tam negribētos ticēt. Man tiešām nav tādas sajūtas.» Viņa uzsver, ka Daugavpils vienmēr bijusi pierobežas pilsēta, kur latvieši nekad nav bijuši vairākums.
Notikumi Ukrainā Guntai raisa nepatīkamas izjūtas, «bet nevis tāpēc, ka es dzīvoju Daugavpilī šādā vidē, bet tāpēc, ka ir grūti prognozēt, kā lietas tālāk attīstīsies pasaulē». Gunta uzskata, ka Ukraina pēc PSRS sabrukuma nav izmantojusi visas iespējas attīstīties, «kā to paveicām mēs Latvijā», un tas radījis pašreizējās krīzes pamatu. Guntai ir grūti atbildēt uz jautājumu, vai Daugavpils krievi vairāk sevi asociē ar Krieviju vai Latviju, taču skolā viņa redz, ka informācijas telpa ļoti lielai daļai skolēnu nav Latvijas informācijas telpa. «Tādu ģimeņu, kurās abi vecāki runā latviešu valodā, ir ļoti, ļoti maz. Šogad mēs sapratām, ka skolā varbūt ir mazliet par daudz krievu valodas. Tajā ziņā, ka skolēni savā starpā izteikti komunicē krievu valodā. Nav runa par stundām, bet starpbrīžos,» stāsta Gunta. Ar skolotājiem apspriedušies, ko iesākt, un nolēmuši neaizliegt runāt krieviski, bet mēģināt bērnus pārliecināt. «Daudziem skolotājiem un daudziem bērniem skola ir vienīgā vai viena no nedaudzajām vietām Daugavpilī, kur varam runāt latviešu valodā. Aicināsim cienīt šo mūsu vēlmi runāt latviešu valodā.» Pēc Krimas aneksijas nekādu Ukrainas notikumu atblāzmu Daugavpilī neesot manījusi, bet, «runājot ar vienkāršajiem iedzīvotājiem», radies iespaids, ka «ukraiņi ir ļoti noguruši, grib dzīvot sakārtotā valstī, un varbūt jau vairs nav svarīgi, vai tā ir Krievija vai Ukraina».
Rektors: taupība atspēlējas
Daugavpils Universitātes rektora Arvīda Barševska kabinetā suvenīru plauktā ukraiņu tautumeita – pārvesta no universitātes tautas deju ansambļa brauciena. Sanācis uzstāties Kijevā tieši Maidana laikā. Barševskim viedoklis par Ukrainu ir skaidrs – «notika Krimas pārņemšana un pievienošana Krievijai ne bez kaimiņvalsts lielās politikas līdzdalības».
«Sajūtas ir ļoti nepatīkamas, tās ir zināmā mērā bailes, kā tālāk attīstīsies,» saka Barševskis. Rektoru biedē tas, ka, par Ukrainu tik daudz runājot, «mēs drīzāk aktualizējam, veicinām apsvērt ko līdzīgu arī Latvijā». Vienlaikus viņš uzsver, ka Daugavpilī «abolūti neesmu sajutis, ka šeit būtu kāda vārīšanās par šo jautājumu.» Barševskis jau 30 gadus dzīvojot šajā pilsētā un Latgales virzienā mestos aizdomīgos skatienus uztver kā apvainojumu. «Mani kā daugavpilieti aizskar, ka visu laiku piemin Daugavpili. Piedodiet – jāpaskatās uz tiem pašiem Pļavniekiem vai Ķengaragu. Daugavpilī situācija ir daudz mierīgāka un pat prognozējamāka nekā citur.» Kā piemēru viņš min arī izglītības reformu pirms desmit gadiem – kamēr Rīgā tās ieviešana nākusi ar sīvu pretestību, Daugavpilī situācija bijusi daudz mierīgāka, un vietējiem jauniešiem, kas tagad sāk studijas Daugavpils Universitātē, vairs nav grūtību ar latviešu valodu. «Pirms gadiem četriem bija situācija – nodarbības laikā redzi, ka [students] nesaprot latviski, bet pašlaik tā vairs nav. Jaunieši no skolām atnāk ar pietiekami labām latviešu valodas zināšanām. Situācija dažreiz pat problemātiskāka ar tiem jauniešiem, kas atnāk no citām vietām, tajā skaitā Rīgas,» saka Barševskis. Uz jautājumu, kāds ir viņa kā daugavpilieša iespaids – ciktāl vietējie krievvalodīgie sevi vairāk asociē ar Krieviju, nevis Latviju, atbild: «Bet tas ir loģiski! Ko tad Latvija piedāvā?»
Pēc Barševska domām, Latvija valstiskā līmenī atstājusi novārtā šos jautājumus, nestiprinot sabiedriskos medijus un taupības gados sekmējot centralizāciju. «Daugavpilī bija pietiekami daudz reģionālo struktūru, kuras tika likvidētas. Šajās struktūrās visiem darbiniekiem bija jāzina valsts valoda vismaz trešajā līmenī. Pašlaik šie cilvēki vai nu aizbraukuši prom, vai atraduši darbu privātajā sfērā, stipri samazinājusies nepieciešamība zināt valsts valodu. Arī tīri formāli, sadzīviski šeit [bez valsts valodas] var iztikt diezgan labi,» saka Barševskis. Viņš pats nejūtoties kā minoritātes pārstāvis Daugavpilī, taču viņa dzīvesbiedre reizumis gan.
Bibliotekāre: esam normāli!
Latgales Centrālās bibliotēkas vadītāja Jeļena Šapkova pēdējā laikā izvairās lasīt komentārus internetā. Izjūtot kaunu gan par krieviem, gan latviešiem – par to naidu, kas virmo komentāros. Ukrainas notikumiem viņa seko, skatoties gan krievu, gan pašmāju ziņas, kā arī kontaktējoties ar paziņām Jaltā. Līdz galam nevienai no pusēm neticot, taču Krievijas kanālu informācija šķietot pamatotāka. «Es kā parastais cilvēks skatos un varu saprast visu to loģiku, to mērķi, kuru viņi grib sasniegt un kāpēc viņi to grib. Viņiem tas pamatojums parastajiem cilvēkiem, kuri skatās televizoru, ir daudz skaidrāk formulēts nekā mūsējiem,» saka Šapkova.
Viņa atturīgi reaģē uz jautājumu, vai atzīst Krievijas agresiju Ukrainā un vai tā viņai ir pieņemama. «Man nav atbildes. Godīgi. Saprotiet – tīru agresiju es tur neredzu. Nav kara. Jā, okupēta teritorija, bet vēl no institūta man ir divas paziņas, kas dzīvo Jaltā, mēs sazinājāmies sociālajos tīklos. Viņi ir laimīgi par to, ka tas notika,» saka Šapkova. Viņa uzsver, ka trūkst informācijas par to, cik likumīgs ir bijis referendums, tāpēc ir piesardzīga ar secinājumiem.
Vienlaikus Šapkova protestē, ka Ukrainas notikumu kontekstā tiek vilktas paralēles starp Krimu un Latgali. «Es esmu apvainota par to, ka mums it kā visu laiku vajag pierādīt, ka mēs arī esam Latvijas daļa, ka esam Latvijas pilsoņi. Kaut kā mūs atdalīt no visas Latvijas – tas nav pareizi, un mēs esam ļoti aizvainoti par to,» saka Šapkova. «Pat ja tīri teorētiski pieļausim situāciju, ka Latgalē, Daugavpilī vai kādā novadā varētu notikt līdzīgs referendums, es uzskatu, ka rezultāts nebūtu tāds [kā Krimā] nekādā gadījumā.» Viņa uzsver, ka Daugavpilī no cilvēkiem nekad nav dzirdējusi – «vai cik labi būtu mums pievienoties Krievijai!». Latvija atrodas citā «vēsturiskajā situācijā, šeit ir citi cilvēki, cita mentalitāte, mēs nevaram salīdzināt sevi ar Ukrainu», saka bibliotēkas vadītāja un aicina cilvēkus atbraukt uz Latgali par to pārliecināties. «Ir ļoti vērts kādreiz aizbraukt uz Daugavpili, varbūt Rēzekni un to pašu Zilupi un ieraudzīt, ka tur dīvo normāli cilvēki, pārvalda latviešu, krievu un latgaliešu valodu. Mūsu kolektīvā daudz latgaļu, latgaliski runā, nekāda vaina!»
Režisors: Vieno krievu valoda
Daugavpils teātra mākslinieciskais vadītājs Oļegs Šapošņikovs autoceļu posmā Rīga-Daugavpils pēdējo gadu laikā labi iepazinis. Kaut arī piekritis kļūt par teātra vadītāju, Daugavpilī pastāvīgi neuzturas. Dzimis, audzis Rīgā un kā rīdzinieks arī jūtas. «Šī nav mana tipa pilsēta. Nesakrīt mums nekas. Ne pilsētas estētika un mana gaume, ne mentalitāte.» Pirms pievēršanās režijai Šapošņikovs ieguvis ārsta izglītību un ar ārsta precizitāti uzsver – daugavpilieša viedokli no viņa nevar gaidīt, lai arī pēdējo trīs gadu laikā vietējo vidi ir izdevies iepazīt. Notikumiem Ukrainā viņš seko līdzi gan krievu, gan Rietumu medijos. Secinājums – abām pusēm ir daudz taisnības, bet abas par daudz ko arī nerunā. Šapošņikovam nav pieņemams veids, kādā Kijevā notikusi varas maiņa. «Ja cilvēks nevis protestē un mēģina demokrātiski atrast kompromisu, bet viņam rokās ir cirvis vai Molotova kokteilis… Viss, te jau sākas noziedzība,» saka Šapošņikovs, atgādinot vardarbīgos protestus krīzes sākumā arī Rīgā, kas «nav pieļaujami demokrātiskā sabiedrībā». Viņaprāt, Janukoviča valdībai vajadzēja uzreiz meklēt kompromisu, runāt ar tautu, «nevis sēdēt kabinetos, neko nedarīt un gaidīt, kad tas viss uzkurināsies». «Divdesmit gadus Ukrainas valdība mocīja tauta, tā nav tikai pēdējā gada problēma.»
Vai Krievija anektēja Krimu? «Tas atgādina olimpiādi – kurš pirmais, kurš ir veiklāks, spēcīgāks, atraktīvāks. Ja runa būtu par primitīvu vardarbību, tad jau vispār nevienam nebūtu divu viedokļu, bet viss tika [veikli] izspēlēts. Tas gan nenozīmē, ka es to vērtēju kā pareizu vai nepareizu, bet izspēlēts meistarīgi.» Vai viņam tas ir pieņemams? «Mani principi tomēr liek man pēc iespējas mazāk kādu nosodīt,» atbild Šapošņikovs. «Es nevaru nosodīt Krieviju par agresiju, jo neesmu pārliecināts, ka agresija tur bija,» viņs saka. Bet vienlaikus atzīst, ka Krievija «izdarīja nepareizi», izmantojot politiskos apstākļus, lai pretēji starptautiskajām normām piesavinātos Krimu. Vai Šapošņikovs nenosodītu šādu Krievijas rīcību arī attiecībā pret citām valstīm? «Tas nav viens un tas pats – Krimai ir vēsturiska astīte.» Viņš nepieļauj domu, ka līdzīgs scenārijs varētu atkārtoties mūsu valstī. «Man kā Latvijas pilsonim vispār nav pieņemams, ka pēkšņi Latvija vai tās daļa varētu kļūt par Krievijas sastāvdaļu.»
Kam vairāk piederīgi jūtas Daugavpils krievi? «Jautājuma pirmā daļa – kam viņi mentāli jūtas piederīgi? Es teiktu – Krievijai. Bet, ja mēģinātu aptaujāt šos cilvēkus un tieši pavaicāt – vai jūs gribētu, lai Daugavpils vai Latgale būtu Krievijas sastāvdaļa -, esmu pārliecināts, ka pārsvarā viņi pateiks: nekādā gadījumā!»
Viņaprāt, valoda ir galvenā saite, kas vieno ar Krieviju. «Tā tiešām ir ļoti dīvaina situācija – es redzu, ka viņi jūtas piederīgi Latvijai, bet ir arī kaut kas cits… Acīmredzot tā ir galvenokārt valoda, kas vieno cilvēkus vai to vairākumu ar Krieviju.» Režiors atstāsta gadījumu – Daugavpilī viņš īrē dzīvokli, lai paliktu pilsētā pēc vēlām teātra izrādēm. Gadumijā dzīvokļa saimnieks nolēmis mainīt kabeļtelevīzijas operatoru. Aptaujājot visus mājas iemītniekus, vienojušies par vienu. Jaunais pieslēgums nodrošina visus lielākos pasaules kanālus, rāda arī Ukrainas un Balkrievijas televīzijas. Taču ir viens izņēmums – programmu pakā nav neviena Latvijas kanāla. Kad Šapošņikovs vaicājis dzīvokļa īpašniekam, kāpēc tā, atbilde bijusi īsa: «A priekš kam?»
* Vasarnīca – krievu val.
Latgales politiskie tikumi
