Žurnāla rubrika: Svarīgi

Enerģija kā ierocis — pret Krieviju

Posted on aprīlis 23, 2014 by Pauls Raudseps - Intervija

ASV senatori grib cīnīties ar Putinu, samazinot gāzes cenas

Aprīļa vidū Latvijā ieradās trīs ASV senatori, lai novērotu Latvijas, Igaunijas un ASV kopējās militārās mācības Ādažos un ar Latvijas amatpersonām pārrunātu Rietumu iespējamos atbildes soļus Krievijas agresijai Ukrainā.

Delegācijas pazīstamākais loceklis bija Džons Makeins, kas daudziem zināms kā stingrās līnijas atbalstītājs attiecībās ar Krieviju. Taču interesi izraisīja arī viņa kolēģi – Republikāņu partijas senatori Džons Baraso (John Barrasso) no Vaiomingas un Džons Hovens (John Hoeven) no Ziemeļdakotas. Viņu štati ir bijuši celmlauži slānekļa gāzes un naftas ieguvē, kas ir radījis enerģētisko revolūciju pašā Amerikā un varētu ievērojami ietekmēt tirgu visā pasaulē. Abi ir svarīgās Senāta Enerģijas komisijas locekļi. Ekskluzīvā intervijā ar senatoriem Ir jautāja, kā viņi vērtē Amerikas lomu Krievijas iegrožošanā.

Visus nodarbina jautājums – kā var apstādināt Putinu?

Hovens. Mums šķiet, ka sankcijām jābūt spēcīgākām, gan ekonomiskajām, gan diplomātiskajām, un tās jāievieš vienotā veidā. ASV jāieņem vadošā loma, tomēr tas jādara sadarbībā ar Eiropas Savienību. Ņemot vērā ASV un ES ekonomiku lielumu, salīdzinot ar Krieviju, nav šaubu, ka sankcijām būs nozīmīga ietekme uz Krievijas ekonomiku. Pat minimālās sankcijas, kuras ieviestas pašlaik pret dažiem indivīdiem, kā arī draudi par citu sankciju ieviešanu, ir likušas Krievijas akciju biržai un rubļa kursam kristies. Ja sankcijas tiktu ieviestas plašākā, apvienotā veidā, ir skaidrs, ka tās radītu pretspiedienu Krievijas rīcībai.

Kas tās varētu būt?

Baraso. Putins respektē tikai spēku. Viņš nav cilvēks, kuram var lūgt pārstāt darīt to, ko viņš dara. Viņš meklē mazāko pretestības ceļu. Tātad ir jāiet tālāk nekā vienkārši sankciju ieviešana pret dažiem indivīdiem – [jāievieš] sankcijas, kas ierobežo iespējas tirgot naftu ārzemēs, sankcijas pret bankām.

Varētu būt kādi tirdzniecības ierobežojumi?

Hovens. Tas atkarīgs no notikumu attīstības.

Baraso. Ņemot vērā Krievijas tirdzniecības apjomus ar Eiropu, sankcijās ir jāiesaista daudzas citas valstis, ne tikai ASV. Visām Rietumu demokrātijām ir jāpiedalās sankcijās.

Kāds bija jūsu iespaids par Latvijas, ASV un Igaunijas spēku mācībām Ādažos?

Hovens. Manuprāt, tās bija izcilas. Tas tiešām ir NATO – patiesa alianse starp mūsu valstīm kopējas aizsardzības vārdā. Atcerieties – Latvijas bruņotie spēki ir cīnījušies ar mums tādās vietās kā Afganistāna. Tas, ko [Ādažos] redzējām, bija lielisks piemērs militārām operācijām un kopējai aizsardzībai, kas ir NATO būtība. Manuprāt, tas vēl vairāk jāspēcina. Viens no jautājumiem, par ko runājam ar Latvijas vadītājiem, ir 2% IKP ieguldīšana aizsardzībā. Tas ir svarīgi. Igaunijā ir 2%, un viņi vairākkārt mums teica, lai atgādinām citām valstīm sasniegt to.

Vai no Latvijas pārstāvjiem sadzirdējāt pārliecinošu apņemšanos palielināt aizsardzības izdevumus līdz 2%?

Hovens. Jā.

Baraso. Ne jau rīt uz brokastu laiku, bet pakāpeniski.

Hovens. Latvijai nav lieli bruņotie spēki, bet ir skaidrs, ka tie ir ļoti spējīgi. Mēs [pēc mācībām] prasījām saviem jūras kājniekiem – kādi ir latvieši? Viņi teica, ka ļoti labi. Spēja kopā darboties nav radusies vienas dienas laikā. Tā attīstījusies ilgā laika posmā. Tāpēc, kad uz divām nedēļām šeit ieradās mūsu jūras kājnieki no Rumānijas, kur viņi kopējā bāzē atrodas sešus mēnešus garā norīkojumā, viss darbojās ļoti labi.

Latvijas aizsardzības ministrs un citas Baltijas valstu un Polijas amatpersonas ir aicinājušas reģionā izvietot lielākus alianses spēkus. Ko jūs par to domājat?

Manuprāt, būs vairāk kopēju manevru. Operācijas būs plašākas, liks lietā plašākas spējas – pretgaisa aizsardzību, radarus, vairāk nekā vienkārši kājnieku spēkus, kurus redzējām šoreiz.

Liela mediju uzmanība tika pievērsta senatora Makeina izteikumiem, ka nebūs jaunu militāru bāzu šeit. Vai piekrītat?

Es nedomāju, ka būs militārā bāze. Būs vairāk kopēju manevru un ne tikai šeit.

Baraso. Ir jāatceras, ka tradicionāli «bāze» nozīmē, piemēram, vietu ar bāzes slimnīcu, bāzes skolu. Tādas lietas, manuprāt, nebūs.

Ko jūs teiktu cilvēkiem, kuri saka – lai justos droši, mēs gribētu te redzēt amerikāņu kareivjus?

Hovens. Jūs viņus redzēsit rotācijas kārtībā. Kāda ASV grupa kā daļa no NATO te piedalīsies operācijās. Piemēram, mūsu jūras kājnieku grupa te ir uz divām nedēļām, tad atgriezīsies savā bāzē. Tas pats ar lidmašīnām – mēs ar dāņiem uz laiku sūtīsim šurp lidmašīnas.

Kas Eiropai būtu jādara, lai iegūtu lielāku enerģētisko neatkarību no Krievijas? Jūs abi esat no energoresursus ražojošiem štatiem, jums varētu būt kāds ieskats šajā jautājumā.

Mēs abi piestrādājam, lai ASV varētu eksportēt vairāk energonesēju – gan sašķidrināto dabasgāzi, gan citus enerģijas avotus. Ir milzīgs pieprasījums Eiropā, arī Baltijas valstīs, ko Krievija var turēt kā ķīlniekus lielās energoatkarības dēļ. Jums ir nepieciešama enerģētiskā drošība un enerģija, kuru varat atļauties, un no Krievijas jūs to nesaņemat. Viņi var mainīt cenu atkarībā no tā, vai grib kādu apbalvot vai sodīt, un nav īstu, ilgtermiņā uzticamu piegādes garantiju. Turklāt tieši energoresursu eksports ļauj Krievijai apmaksāt visas savas pārējās aktivitātes.

Ko Eiropa var darīt, lai atbrīvotos no šīs atkarības?

Latvija, piemēram, spēj uzglabāt dabasgāzi aptuveni divu gadu [patēriņa nodrošināšanai]. Jūs varat importēt gāzi vasarā, kad tā ir lētāka, un uzglabāt. Tā ir milzīga priekšrocība, bet – kā to vislabāk izmantot? Ja visa gāze nāk no Gazprom, tas šo priekšrocību mazina. Taču jūs varat attīstīt sašķidrinātās gāzes importu kopā ar tādām valstīm kā ASV. Amerika tagad ražo vairāk gāzes, nekā patērē, cenas ir ļoti zemas, tāpēc pat kopā ar transporta izmaksām cena būs konkurētspējīga. Ir jāattīsta eksporta infrastruktūra. Mūsu kompānijas ir gatavas būvēt šo infrastruktūru, katra no tām kaut vai rīt ieguldīs desmit miljardus dolāru, lai uzceltu atsevišķu termināli, ja tikai saņems apstiprinājumu savam pieteikumam. Tādi uzņēmumi kā Exxon saka: mums ir nauda, dodiet mums iespēju sākt celtniecību!

Kāpēc tas nenotiek?

Patlaban – [ASV] valdības dēļ. Vēsturiski mēs esam patērējuši vairāk gāzes, nekā ražojām. Taču tagad tas ir mainījies. Mēs katru gadu ražojam 30 triljonus kubikpēdu gāzes, bet patērējam 25 triljonus, un ražošanas apjomi pieaug gan Amerikā, gan Kanādā. Tā ir iespēja. Visi saka – tas nevar notikt rīt. Protams, bet, ja šodien nesāks celtniecību, tad to nevarēs izdarīt arī viena, divu vai trīs gadu laikā.

Baraso. Krievija 2006. un 2009.gadā aizgrieza ventili. Vajadzēja jau tad sākt gatavoties, taču tas nav noticis. Pagātni nevar mainīt, taču beidzot ir pienācis laiks, ir jāsāk nodrošināties. Nauda ir pieejama, tas prasīs laiku, bet ne pārāk daudz. Ir vajadzīga politiskā griba, lai pateiktu Krievijai, ka mēs nebūsim ķīlnieki, neļausim pret mums izmantot burkānu un pātagu. [Krievijai ir jāpasaka:] ņem savu burkānu un pazūdi!

Ja ASV valdība izsniegs atļaujas sašķidrinātās gāzes termināļu celtniecībai, cik drīz šī gāze varētu nonākt Eiropas tirgos?

Hovens. Dažu termināļu celtniecība jau ir sākusies, tāpēc ir ticams, ka tas varētu notikt trīs gadu laikā. Jāpiebilst, ka runa ir par piegādēm no ASV. Lietuva varētu saņemt sašķidrināto gāzi no citiem avotiem daudz ātrāk, tiklīdz viņu terminālis būs pabeigts.

Baraso. Mūsuprāt, jebkurš gāzes eksports no ASV, vienalga, uz kurieni pasaulē, palīdzēs samazināt cenas.

Hovens. Tas Krievijai nāk par sliktu.

Vai Rietumi spēs apstādināt Putinu?

Es ticu, ka spēs.

Lielceļš un grāvji

Posted on aprīlis 23, 2014 by Pauls Raudseps - Analīze

10 gadi Eiropas Savienībā – Latvijas lielākie ieguvumi un zaudējumi

Pirmajā maijā aprit desmit gadu, kopš Latvija oficiāli pievienojās Eiropas Savienībai.

Ja tolaik kādam likās, ka beidzot esam nokļuvuši uz platā labklājības ceļa, kas ļaus mierīgi aizbraukt līdz «normālai» dzīvei, tad šīs cerības ir izrādījušās stipri maldīgas. Gāzēšana grīdā, iebraukšana grāvī, Eiropas avārijas dienesta ierašanās – tādu scenāriju pirms desmit gadiem neparedzēja neviens.

Taču, par spīti šīm dramatiskajām virāžām, pārskatot šīs desmitgades bilanci, tomēr šķiet, ka lielāka taisnība bijusi eirooptimistiem nekā eiroskeptiķiem. Pirms desmit gadiem galvenie argumenti par labu Latvijas vēlmei iestāties ES bija piederības apliecināšana Rietumiem un relatīvās labklājības pieaugums, kas balstītos lielākās investīcijās un augošā tirdzniecībā. Par spīti ekonomikas kāpumiem un kritumiem, tagad tiešām dzīvojam labāk nekā toreiz.

Tiesa, eirooptimisti neprognozēja, cik grumbuļains būs šis ceļš, taču daudz sliktāki reģi izrādījās eiroskeptiķi, kuru saskatītie draudi pārsvarā izrādījušies pilnīgi pretēji faktiski notikušajam. Latvija nav grimusi aizvien dziļākā nabadzībā, līdzdalība kopējā tirgū izrādījusies izdevīgāka mūsu eksportētājiem nekā Eiropas «dempingotājiem», un valsti nav pārpludinājuši imigranti vai bēgļi.

Šajās lappusēs atradīsit īsu pārskatu par svarīgākajām Latvijā notikušajām izmaiņām, kas saistītas ar desmit gadiem Eiropas Savienībā. Jācer, ka nākamajos desmit gados spēsim ne tikai labāk izmantot ES priekšrocības, bet arī izvairīties no aklas triekšanās jaunos grāvjos.

Kopējs tirgus un likumi

ES nodrošina vienotā tirgus darbību un vienādus noteikumus visās 28 dalībvalstīs, izmantojot direktīvas, kas regulē visdažādākās dzīves jomas no pārtikas drošības līdz ēku energoefektivitātei un savvaļas putnu aizsardzībai.

Pēc Tieslietu ministrijas datiem, pašlaik uz Latviju attiecas 3635 direktīvas, no kurām 68 vēl nav ieviestas nacionālajā likumdošanā. Pēc Eiropas Komisijas vērtējuma, vienotā tirgus direktīvu ieviešanā Latvijas rezultāti ir labāki par ES vidējo rādītāju.

ES fondu miljardi

No 2004. līdz 2013.gadam divos plānošanas periodos Latvijai pieejamais ES fondu finansējums bija 10,4 miljardi eiro. Šo naudu var dalīt divās galvenajās kategorijās – «lauksaimniecības fondos» un «struktūrfondos».

Lauksaimniekiem desmit gadu laikā izmaksāti 3,56 miljardi eiro (ieskaitot arī Latvijas līdzfinansējumu). Struktūrfondu finansēšanā piedalās ne tikai ES, bet mazākā mērā arī valsts un privātie uzņēmēji, turklāt ne visa pieejamā nauda tiek apgūta vai izmaksāta plānošanas perioda laikā.

Pirmajā plānošanas periodā (2004-2006) Latvija apguva 94% no tai pieejamās naudas.

Līdz 2014.gada martam Latvija struktūrfondu ietvaros otrajā plānošanas periodā (2007-2013) no ES saņēmusi 4,2 miljardus eiro, taču periodā apstiprināti projekti vēl par 1,58 miljardiem, par kuriem naudu plānots saņemt nākotnē.

5 lielākie pabeigtie projekti, miljoni eiro

1. «Simtlatnieku» programma – krīzes laikā iesaistīja pašvaldību darbos 122 977 bezdarbniekus.
Kopējās izmaksas – 77,2.
T.sk. no Eiropas Sociālā fonda – 56,7.

2. Skolotāju pārkvalificēšana – atbalstīti 26 235 pedagogi.
Kopējās izmaksas – 28,5.
T.sk. no Eiropas Sociālā fonda – 24,1.

3. Dienvidu pieslēgums Liepājas ostai – kopējais rekonstruēto un uzbūvēto ielu kopgarums 8,5 km.
Kopējās izmaksas – 24,6.
T.sk. no Kohēzijas fonda – 16,3.

4. Tukuma ūdensapgādes un kanalizācijas pārbūve – izbūvēta un rekonstruēta sistēma 60 km garumā.
Kopējās izmaksas – 22,5.
T.sk. no Kohēzijas fonda – 14,6.

5. Krāslavas ūdenssaimniecības pārbūve – izbūvētas attīrīšanas iekārtas, rekonstruēta sistēma 43 km garumā.
Kopējās izmaksas – 21,6.
T.sk. no Kohēzijas fonda – 14,8.

Studentu pieredze ārzemēs

Ejam pār robežām paceltu galvu

Aptaujas rāda, ka viens no populārākajiem ES panākumiem ir robežkontroles atcelšana starp gandrīz visām dalībvalstīm, kā arī Šveici, Norvēģiju un Islandi. To nodrošina 1985.gadā noslēgtais Šengenas līgums, kuru sākumā parakstīja piecas ES dalībvalstis un kurš stājās spēkā 1995.gadā. Tā priekšrocības Latvija sāka baudīt 2007.gada decembrī, kad tika atcelta robežkontrole starp līguma dalībvalstīm uz zemes robežām un ostās. Lidostās kontrole atcelta no 2008.gada marta. (Lielbritānija un Īrija līgumam nepievienojās, savukārt Rumānija, Bulgārija un Horvātija vēl gaida citu ES dalībvalstu piekrišanu robežkontroles atcelšanai.)

Nāk ieguldītāji

Kopš Latvijas iestāšanās ES ārvalstu investīcijas gandrīz pieckāršojušās – no 2,5 miljardiem eiro 2003.gadā iestāšanās priekšvakarā līdz 11,5 miljardiem 2013.gadā. 70% veido ES valstis, 6% – NVS valstis. Tiesa, patiesās ainas apzināšanu sarežģī fakts, ka dažas ES valstis kalpo kā nodokļu un slepenības ziņā ērta vieta, kur firmas reģistrē gan Latvijas, gan ES uzņēmēji. Tāpēc Kipra ieņem 3.vietu ārvalstu investīcijās ar 7% no kopējā apjoma. (Pirmajā vietā – Zviedrija ar 21%.)

Vēl straujāk augušas Latvijas uzņēmumu investīcijas ārzemēs – no 88 miljoniem eiro 2003.gadā līdz 1,1 miljardam eiro 2013.gadā.

Eiro ir klāt

Jau drīz pēc iestāšanās ES Latvijas Banka paziņoja, ka plāno ieviest Eiropas kopējo valūtu 2008.gadā. Šos plānus sagrāva trekno gadu augstā inflācija, un arī starptautisko aizdevumu programmā sākotnēji ierakstīto mērķi pāriet uz eiro 2012.gadā nācās atlikt. Taču Latvija 2013.gadā ar uzviju izpildīja Māstrihtas līgumā noteiktos iestāšanās kritērijus.

Par spīti negatīvajiem sabiedriskās domas aptauju datiem, 2014.gada 1.janvārī – gandrīz desmit gadus pēc iestāšanās ES – bez problēmām nomainījām latu pret eiro, kļūstot par 18. eirozonas valsti un sesto «jauno dalībvalsti» šajā klubā, sekojot Slovēnijai, Kiprai, Maltai, Slovākijai un Igaunijai.

Iedzīvotāji iet mazumā

Iedzīvotāju skaita samazinājums ir bijis nozīmīgs psiholoģisks šoks Latvijas sabiedrībai desmit gados kopš iestāšanās ES. Šajā laikā ne tikai mirstība turpināja pārsniegt dzimstību, kā tas bijis katru gadu kopš neatkarības atjaunošanas, bet valsts pieredzēja daudz straujāku emigrāciju uz citām ES valstīm, jo sevišķi krīzes gados. 2004.gada sākumā atbilstoši oficiālajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem Latvijas iedzīvotāju skaits bija 2 276 520 cilvēku, bet 2013.gadā – 2 023 825. Aptuveni trešdaļa jeb 85 tūkstoši no šā samazinājuma radās negatīvā dabiskā pieauguma rezultātā, divas trešdaļas – 167 tūkstoši – emigrācijas dēļ.

Vājš mierinājums, ka tāpēc nepiepildījās viens no galvenajiem eiroskeptiķu biediem – Latvijas pārpludināšana ar bēgļiem un imigrantiem. Faktiski no 2004. līdz 2013.gadam bēgļa statuss Latvijā piešķirts tikai 54 cilvēkiem.

Plašāk ņemot, demogrāfiskās izmaiņas nav padarījušas Latviju «kosmopolītiskāku», ar ko sevišķi baidīja nacionālas ievirzes eiroskeptiķi. Latviešu īpatsvars iedzīvotāju skaitā 2013.gadā sasniedza augstāko līmeni kopš neatkarības atgūšanas – 61,1%, un latviešu absolūtais skaits samazinājies daudz lēnāk nekā krievu vai gandrīz jebkuras citas Latvijā dzīvojošas tautības iedzīvotāju skaits.

Krīze un parāds

Ne eiroskeptiķi, ne eirooptimisti pirms iestāšanās ES neprognozēja milzīgo nekustamo īpašumu burbuli, kuru Latvija pieredzēja treknajos gados un kuram neizbēgami sekoja smags kritiens. Ļoti iespējams, ka ekonomikas pārkaršana būtu notikusi arī tad, ja Latvija nebūtu iestājusies ES, taču dalība pasaules lielākajā un attīstītākajā ekonomiskajā blokā noteikti padarīja ieplūstošās naudas straumes daudz spēcīgākas. Neviena no iesaistītajām pusēm nespēja adekvāti reaģēt uz negaidīto ekonomikas pārkaršanu. Rezultāts bija smaga krīze un nepieciešamība vērsties pēc palīdzības pie starptautiskajiem aizdevējiem, no kuriem vislielāko naudas summu uz labvēlīgiem noteikumiem sniedza tieši ES. Tāpēc gan šīs neveik-smes, gan tās pārvarēšanas ietilpīgākais simbols ir lielais pieaugums valsts parādā kopš iestāšanās ES – no 14,7% IKP 2003.gadā līdz 40,6% IKP 2012.gadā.

Cenas aug, algas neatpaliek

Skeptiķiem bija daļēji taisnība – iestāšanās ES nozīmēja cenu pieaugumu. Kopējais cenu līmenis 2013.gadā, salīdzinot ar pēdējo ārpus ES pavadīto 2003.gadu, bija par aptuveni 68% augstāks. Visstraujāk auga alkohola un tabakas cenas (145%) un izdevumi par mājokli (138%.) Pārtikas cenu pieaugums bijis par 91%.

Taču algas auga vēl straujāk. Vidējā alga pēc nodokļiem 2003.gadā bija 196 eiro. 2013.gadā tā bija par 163% jeb gandrīz pusotru reizi lielāka – 516 eiro. Vēl straujāk augusi vidējā vecuma pensija – no 91,55 eiro 2003.gadā līdz 259,20 eiro 2013.gadā jeb par 183%.

Savukārt dažu preču un pakalpojumu cenas šajā laikā ir samazinājušās – apģērbam un apaviem par 7% un, pateicoties lielajai konkurencei mobilo operatoru tirgū, sakariem par 33%.

Eksports aug

Lai gan ir izplatīts uzskats, ka iestāšanās ES nozīmēja mūsu eksporta pārorientēšanos no Austrumiem uz Rietumiem, patiesībā eksports uz pārējo pasauli ir audzis straujāk. Lielais kritums tirdzniecībā ar Austrumiem notika pēc 2008.gada Krievijas defolta, bet no 2003. līdz 2012.gadam ES daļa Latvijas kopējā eksportā ir samazinājusies no 79% līdz 69%.

Tas gan nenozīmē, ka iestāšanās nav devusi labumus arī ES virzienā. Eksports uz 25 valstīm, kuras veidoja ES 2004.gadā, ir gandrīz četrkāršojies šajā laikā, pierādot mūsu eksportētāju konkurētspējas pieaugumu. Par spīti nereti dzirdētajiem eiroskeptiķu apgalvojumiem, ka Latvija Eiropas Savienībai ir vajadzīga tikai kā vieta, kur par dempinga cenām pārdot savas preces, Latvija no šīs tirdzniecības ieguvusi relatīvi daudz vairāk par saviem ES partneriem.

Imports no ES audzis manāmi lēnāk nekā eksports uz ES, un no 2003. līdz 2012.gadam Latvijas tirdzniecības deficīts ar pārējām ES valstīm ievērojami samazinājies (kā daļa no visas ārējās tirdzniecības).

Tuvāk Eiropas līmenim

Augošā produktivitāte un konkurētspēja nozīmē, ka Latvija pārvarējusi daļu no distances, kas mūs pirms desmit gadiem šķīra no ES vidējā labklājības līmeņa. 2003.gadā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz cilvēku (rēķinot pēc faktiskās pirktspējas) bija 44% no ES vidējā. 2012.gadā (jaunākais, par ko ir pieejami dati) tas sasniedza jau 64% no vidējā.

Dzīvojam ilgāk

Dzīvildze – paredzamais mūža ilgums jaundzimušajiem – ir viens no svarīgākajiem vispārējiem veselības rādītājiem. Kopš iestāšanās ES Latvijā šis rādītājs manāmi pieaudzis – pēc Eurostat datiem, no 70,3 gadiem 2003.gadā līdz 73,6 gadiem 2012.gadā (jaunākais, par kuru ir dati). Vīriešiem pieaugums ir no 65,1 līdz 68,4, sievietēm – no 75,3 līdz 78,3 gadiem. Kopējais rādītājs gan vēl aizvien ievērojami atpaliek no ES vidējā – 79,6 gadiem, taču Latvija vairs nav pēdējā vietā ES. Tur tagad atrodas Lietuva.

Ko par Eiropas Savienību un nākotni domā Latvijas iedzīvotāji?

Avots: Eurobarometer. Februāris, 2014

Nav «vecu» vai «jaunu» dalībvalstu

Posted on aprīlis 23, 2014 by Pauls Raudseps - Intervija

Eiropas Komisijas prezidenta amata kandidāts Žans Klods Junkers uzskata – ja tagad nebūtu eiro, miljoniem cilvēku prasītu vienotu valūtu

Žans Klods Junkers ir viens no retajiem joprojām aktīvajiem Eiropas politiķiem, kas savulaik piedalījās eiro izveidošanā. Kopš 80.gadu vidus viņš ir ieņēmis ne tikai Luksemburgas darba ministra, finanšu ministra un no 1995. līdz 2013.gadam valdības vadītāja amatus, bet arī bijis aktīvs un pamanāms ES līmenī, kur no 2005. līdz 2013.gadam bija Eirogrupas – eirozonas finanšu ministru padomes – prezidents.

Tagad Eiropas Tautas partiju grupa viņu ir izvirzījusi par kandidātu Eiropas Komisijas prezidenta amatam, un savas kampaņas laikā viņš aprīlī viesojās arī Latvijā. Ir iztaujāja viņu gan par sankcijām pret Krieviju, gan par viņa programmu.

Daudzi cilvēki Latvijā ir vīlušies līdzšinējās ES sankcijās pret Krieviju. Vai, jūsuprāt, ES ir izdarījusi pietiekami daudz?

Es zinu, vispārējais viedoklis šajā reģionā ir tāds, ka Eiropas reakcija ir pārāk vāja un lēna. Man gan šķiet, ka sankciju ieviešana nav beigusies. ES lēmumu pieņēmēji ir paziņojuši – būs trešā sankciju kārta. Eiropas Komisija gatavo ziņojumu, un ES Padomei par šo trešo kārtu būs jālemj. Tās būs spēcīgākas par sankcijām, kuras jau pieņemtas.

Šeit ir arī bažas, ka Rietumeiropa nav sapratusi pašreizējā konflikta nozīmību. Šis iespaids ir kļūdains. Rietumeiropā mēs šo neuzskatām par reģionālu konfliktu. Tā ir cīņa, kurā jāiesaistās visai Eiropas Savienībai. Krievijas agresija Ukrainā un Krimā ir skārusi ES kopējās vērtības.

Cilvēki šeit uzdod arī jautājumu par sankciju sekām. Tās skars un kaitēs arī tādām valstīm kā Latvija, Igaunija, Lietuva un Somija, un mums ir jānodrošina, ka varēsim lietot mūsu rīcībā esošos [atbalsta] instrumentus. Tas ir galvenokārt Eiropas Globalizācijas fonds, kuru var izmantot, lai atbalstītu uzņēmumus un darbiniekus šajā reģionā, kad sankcijas ietekmēs šejienes dzīvi.

Vai, jūsuprāt, ar sankcijām ir iespējams Putinu apstādināt?

Tas ir atkarīgs no sankciju satura. Ja tajās tiks iekļauti finanšu pakalpojumi, tad, esmu pārliecināts, Krievijai radīsies sajūta, ka tā ir sasniegusi tādu izolācijas pakāpi, kurā eiropieši sper spēcīgus soļus. Tas uzreiz kaitētu Krievijas sistēmai.

Pievēršoties jūsu kampaņai kļūt par Eiropas Komisijas prezidentu – kāpēc jūs gribat šo amatu?

Vienkāršākā atbilde – tāpēc, ka mani lūdza kļūt par Eiropas Tautas partijas kandidātu uz šo amatu. Otrā atbilde – man šķiet, ka pēc 19 gadiem savas valsts premjera un 30 gadiem finanšu un darba ministra amatā es esmu cilvēks, kas zina, kas ir kas Eiropas Savienībā, zina dalībvalstu specifiku. Zina, ka mēs nevaram turpināt šo mākslīgo dalījumu starp Austrumiem un Rietumiem, starp Ziemeļiem un Dienvidiem. Mums Eiropā pietiek dalījuma līniju, nevajag tām piepulcināt vēl mākslīgas. Es gribētu, lai visur ir skaidrs, ka nevajag dalīt «vecās» un «jaunās» dalībvalstis. Es ienīstu šo nosaukumu – «jaunās dalībvalstis». Tās ir vienkārši dalībvalstis. Tās uzvedas tāpat kā citas dalībvalstis, un ar tām ir jāapietas tādā pašā veidā.

Mums ir jāuzstāj uz nepieciešamību turpināt konsolidēt publiskās finanses. Budžeta disciplīna ir ļoti svarīga. Taču tikpat svarīga ir politika, kas veicina izaugsmi un darbavietu radīšanu. Nav pretrunas starp fiskālo konsolidāciju un izaugsmes atbalstīšanu. Es arī domāju, ka mums ļoti nopietni jāuztver visas bažas par enerģijas piegādēm – ne tikai šajā reģionā, bet ES kopumā. Ir jāizbeidz atkarība no Krievijas.

Atbilstoši Lisabonas līgumam šogad pirmo reizi ES Padomei būs «jāņem vērā» Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāti, kad tajā pārstāvētie valdības vadītāji nominē Eiropas Komisijas prezidentu. Vai tas nozīmē, ka prezidentam jānāk no partijas, kura saņem visvairāk vietu EP?

Ir kopēja izpratne, ka tiesības nosaukt Komisijas prezidentu būs partijai, kura uzvarējusi vēlēšanās. Ja tas notiek, tad šim kandidātam jāspēj nodrošināt vairākumu Eiropas Parlamentā, jo ne sociālistiem, ne kristīgajiem demokrātiem vieniem pašiem nebūs vairākuma. Es izslēdzu scenāriju, kurā ES Padome vai arī Parlaments neņemtu vērā vēlēšanu rezultātu. Nevar solīt Eiropas sabiedrībai, ka šoreiz viss notiks citādi, ka lēmumus nepieņems tumšās istabās premjerministri un diplomāti, [un tad darīt pretējo]. Ja ES Padome tā darītu, tas radītu milzīgu institucionālu krīzi starp Padomi un Parlamentu. Tas atklāti parādītu, ka vēlētāju viedoklis ir mazāk svarīgs nekā premjerministru shēmas.

Ja jūs kļūsit par Komisijas prezidentu, kādu vietu jūs varētu piedāvāt Valdim Dombrovskim?

Jūsu premjere man teica, ka Valdis Dombrovskis būs Latvijas pārstāvis Komisijā. Šis lēmums mani apmierina, jo vēlos, lai Komisijā būtu augsta ranga politiķi. Ir pārāk agri, lai dotu kādu indikāciju par viņa portfeļa lielumu vai raksturu. Tas būtu augstprātīgi, ja es jau sāktu organizēt Komisiju.

Latvijā daži izteikuši minējumu, ka jums ar Dombrovska kungu ir kāda noruna, jo viņš atsauca savu kandidatūru uz Komisijas prezidenta amatu par labu jums.

Nē, mums nav tāda darījuma. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Dombrovskis būs lielisks komisārs un viņam būs amats, kurš atspoguļo viņa spējas, zināšanas un augsto atpazīstamību, taču mums nebija nekādu norunu.

Kas būtu jādara, lai proeiropeiskās partijas atgūtu tos vēlētājus, kas tagad balso par Francijas Nacionālās frontes vadītāju Marinu Lepēnu un citiem ekstrēmi labējiem politiķiem?

Eiropiešiem ir jāizskaidro, ka Eiropas integrāciju nevar veidot kā pretstatu nacionālajām dalībvalstīm. Nācijas nav vēsturiski pagaidu veidojumi, tās ir mūžīgas. Mums ir jāpastāv uz vienu lietu, kas ir ārkārtīgi svarīga – Eiropai ir jābūt lielai lielos jautājumos, bet pieticīgai mazos jautājumos. Jo vairāk ES centīsies risināt mazas problēmas, jo [tai ies grūtāk]. Ne katra Eiropas Savienībā eksistējoša problēma ir jārisina Eiropas Savienībai. Vietējās pašvaldības, reģioni un valstis bieži vien šos jautājumus var atrisināt labāk.

Ir izplatīts viedoklis, ka eirokrīze izcēlās tāpēc, ka valstis neievēroja Māstrihtas līgumā noteikto budžeta disciplīnu. Vai kaut kas ir mainījies, kas liktu domāt, ka nākotnē Eiropas Komisija spēs panākt šo noteikumu ievērošanu?

Pirms krīzes 2007.gadā vidējais budžeta deficīts eirozonā bija 0,7% no IKP, mēs virzījāmies uz valsts parāda līmeni 60% no IKP. Krīze mūs piespieda likt lietā «pretciklisku» politiku, kuras rezultātā deficīts pieauga un valstu parādi kļuva aizvien lielāki. Īstais [krīzes] cēlonis bija tas, ka dažas dalībval-stis zaudēja konkurētspēju. Četras vai piecas valstis īstenoja politiku, kurā algu pieaugums nebija samērots ar produktivitātes pieaugumu. Ir jākoncentrē uzmanība uz Eiropas konkurētspējas uzlabošanu.

Vai krīze ir atklājusi kādus trūkumus eiro projektā?

Pamatarhitektūras vājums ir tas, ka savienības monetārais pīlārs ir spēcīgs un pareizi funkcionē, taču ekonomiskais spārns ir pārāk vājš. Rezultātā mums ir bijusi spēcīga monetārā savienība un pārāk vāja ekonomiskā savienība. Šīs atšķirības ir jāsamazina.

Vai pēdējos gados šajā virzienā ir izdarīts pietiekami daudz?

Ir noticis milzīgs progress, jo tagad runājam par valsts budžetu iepriekšēju izskatīšanu, lai visi par to var izteikt viedokli. Ir ieviesta jauna procedūra – budžeti tiek aktīvāk novēroti nekā iepriekšējos gados. Ja tam pievieno banku savienību, banku uzraudzību, ir jāpiekrīt, ka pēdējos divos gados ir padarīts liels darbs.

Bet – vai ar to pietiek?

Nekad nepietiek. Ir svarīgi, lai visi ievēro gan vecos, gan jaunos noteikumus. Tā nav literatūra, tas nav dzejolis – valstīm ir jāievēro noteikumi.

Tagad daudzi apgalvo, ka eiro ieviešana bija kļūda, jo tas neļauj valstīm devalvēt valūtu, lai kompensētu konkurētspējas zudumu. Vai tā bija kļūda?

Eiro ieviešana nebija kļūda, tā bija nepieciešamība. Iedomājieties uz īsu brīdi, ka mums nebūtu eiro. Pēc Lehman Brothers bankrota un globālās krīzes, pēc notikumiem Ukrainā, ja mēs vēl būtu tajā monetārajā sistēmā, kura bija pirms eiro ieviešanas, tad ES valstis būtu monetārajā [devalvāciju] karā cita pret citu. Francija pret Vāciju, Vācija pret Itāliju, Itālija pret Austriju. Tagad mums ir apbrīnojami stabila valūta, par spīti visiem notikumiem. Tā nebija kļūda. Tieši otrādi – ja nebūtu eiro, miljoniem cilvēku prasītu vienotu valūtu.

Dievs bija man uzticējis tādus darbus

Posted on aprīlis 23, 2014 by Aivars Ozoliņš - Pusdienās

Bijušais LPSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs uzsver – Latvijai pašlaik vissvarīgākās ir aizsardzība un sabiedrības saliedētība

Vislielāko ikdienas gandarījumu Anatolijs Gorbunovs gūstot no praktiskiem darbiem savā mājā Mārupē. «Redziet, malku esmu sagādājis,» bijušais LPSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs rāda uz pagalmā kārtīgi gar sētu sakrautajām savas «enerģētiskās neatkarības» rezervēm. Šādi darbi esot bezmaz vai «narkotika», un viņš varot priecīgi berzēt rokas par savu varēšanu, kad pēc dienu ilgiem pūliņiem izdevies saķimerēt salūzušu atslēgu. Viņa māja ne tuvu nav lepna muiža, pie kādām dažs politiķis Latvijā pamanījies tikt. Arī Krievijas pirmais prezidents Boriss Jeļcins, tajā ciemodamies 1991.gadā, esot secinājis, ka «tev te ir proletāriski», Gorbunovs atceras.

Runāt ar žurnālu pirms 1990.gada 4.maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas gadskārtas Gorbunovs piekrīt nelabprāt. Veselības problēmas traucējot koncentrēties ilgākai intervijai. Tomēr mūsu saruna raiti rit divu stundu garumā – arī par pašlaik notiekošo Ukrainā un Latvijā. Atminēdamies ceturtdaļgadsimtu senus notikumus, kuri tolaik risinājās neiedomājami strauji, Gorbunovs atzīst, ka pat viņam lāgiem sajūkot, kas un kad noticis, toties izstāsta arī tādas detaļas, kādas var zināt tikai notikumu tiešs dalībnieks.

Kad vaicāju par viņa, Daiņa Īvāna, Ilmāra Bišera un Viļņa Edvīna Breša braucienu uz Maskavu 1990.gada aprīlī, lai informētu PSKP ģenerālsekretāru Mihailu Gorbačovu par gaidāmo Latvijas neatkarības pasludināšanu, viņš izstāsta, ka izlēmuši «neizrādīties», ZIL limuzīnu, kas viņam pienācās kā LPSR AP priekšsēdētājam, atstājuši Sarkanā laukuma otrā pusē un uz Kremli devušies kājām. Caurlaidē «ilgi mocījāmies», jo tur neviens par šādu vizīti neesot neko zinājis, un «viņi nevarēja iedomāties tādu variantu, ka mēs iesim kājām Kremlī, kad ir speciāla mašīna».

Bet sarunas Kremlī bijušas galvenoties «par tehniskām lietām» ar PSRS AP priekšsēdētāju Anatoliju Lukjanovu, kurš «mūs gudri pamācīja», ka ir PSRS konstitūcija un «neko tur īpaši nevar darīt». «Un mēs devāmies ne ar ko mājās.»

Ko tieši tajā reizē runāja ar Gorbačovu, viņš neatceroties – «tik daudz sarunu ir bijis, ka tā secība šodien vairs nepaliek atmiņā». Taču Gorbačovs vienmēr uzstājis, ka PSRS izjukt nedrīkst, piedāvājis ASV vai Vācijas federatīvo modeli, «un man faktiski radās pilnīga skaidrība, ka viņam īstas skaidrības pašam nav un ka viņš grib tikai kaut ko novilcināt».

Kad viņam pašam kļuvis skaidrs, ka Latvijai jābūt neatkarīgai? «Tas nāca tā pamazām,» Gorbunovs atbild. «No sākuma domāju, ka jāmaina PSRS līgums. Pēc tam – ka vajag mainīt konstitūciju, lai demokrātiskā ceļā varētu izstāties.» Neatkarība kā ceļš 1990.gada pavasarī vairs neesot bijis «nekas jauns», jo to jau bija iezīmējuši gan Helsinki-86, gan Vides klubs, gan LNNK, un arī AP divas reizes bija par to lēmusi. Tomēr, pat pieņemot 4.maija deklarāciju, «īstas skaidrības, kā pie de facto neatkarības nonākt, nebija». Taču tieši no sarunām ar Gorbačovu viņš sapratis, ka neatkarības pasludināšana ir Latvijai vienīgais pareizais ceļš. Jo «sapratu, ka viņš nekādā veidā nedomā atļaut Baltijas toreiz republikām kļūt neatkarīgām».

Atgādinu, ka Maskavā tagad atskan aicinājumi tiesāt Gorbačovu par to, ka pieļāvis PSRS sabrukšanu. Kā viņš būtu varējis to nepieļaut? «Es domāju, ka tikai ar vardarbību… Bet kādā veidā ar vardarbību vadīt valsti? Tad bija jāmaina pilnīgi viss, cita – represiju – politika jāuzsāk.» Baltijas republikām nācies pastāvīgi balansēt kā uz naža asmens, lai to neizprovocētu, Gorbunovs atgādina.

Vai viņam pašam, kas ārēji vienmēr bijis tik mierīgs un līdzsvarots, tolaik personiski kādreiz bijis bail? «Bailes personiski, es brīnos, bet kaut kā nebija. Bailes bija par to, ka var ieviest prezidenta pārvaldi. Un es zināmā mērā laipoju. (..) Jo no tā man bija bail.»

Kad 1991.gada 20.janvārī notika apšaude pie viesnīcas Rīdzene un Iekšlietu ministrijas ieņemšana, viņš pa ceļam uz savu dzīvokli iegājis Valsts drošības komitejā, «lai no [VDK priekšsēdētāja Edmunda] Johansona iegūtu kādu informāciju – jo nekādas informācijas nebija – un lai zvanītu Gorbačovam. Un mani nesavienoja ar Gorbačovu.» Taču viņš neesot arī uzstājis. «Jo baidījos no tā, ka, ja es piezvanīšu Gorbačovam un teikšu – ziniet, mums te nekārtības, lūdzu, ieviesiet kārtību -, viņš momentā var paziņot: Austākās Padomes priekšsēdētājs man lūdza ieviest kārtību, un, pamatojoties uz viņa lūgumu, es ieviešu prezidenta pārvaldi.» AP darbība un «visa virzība uz priekšu» tad būtu apturēta.

Gorbunovs ar lielu cieņu atceras Jeļcinu, kuram bija izšķirīga loma PSRS sagraušanā. Kad atgādinu, ka arī Jeļcina laikos Krievija neatzina okupāciju un pat sāka kampaņu par «cilvēktiesībām» Latvijā, Gorbunovs pastāsta, ko Jeļcins pateicis apspriedē ar Baltijas valstu vadītājiem Tallinā 1991.gada janvārī, uzreiz pēc padomju armijas uzbrukuma Viļņā. «Pirmkārt, viņš lietoja tādu krievu vārdu, ko es tagad negribu atkārtot, un teica: «Eto že nado – vtoruju okupaciju hoķeļi!»* Kaut kas tāds paliek atmiņā. Viņš bija sašutis, ka Viļņas notikumi ir otra okupācija. To es varbūt pirmo reizi tagad stāstu, bet to viņš pateica.»

«Bet par tiem cilvēktiesību pārkāpumiem… Bija iezīmējusies nepilsoņu problēma. Un Jeļcins man vienreiz teica: «Anatolij, tu atrisini to problēmu. Man ir apnicis, ka man sūdzības nāk, atrisini to problēmu.» Viņš jau tā pa vecam domāja. Es teicu – tas nav tik vienkārši.» Gorbunovs atzīst, ka arī viņam pašam «sākumā likās, ka pat nulles variants ir derīgs», jo tādu risinājumu bija izvēlējusies Lietuva.

Gorbunovs neuzskata, ka Krievija tagad varētu atkārtot Krimas variantu Latvijā, izspēlēdama Latgales separātisma kārti. Viņš gan negribot runāt latgaliešu vārdā, tomēr «manas izjūtas ir tādas, ka Latgalē tas nav iespējams». Un uzsver: «Latvijai tagad ir ļoti svarīgas divas lietas – aizsardzība un sabiedrības saliedētība.» Otro «ātri un veikli atrisināt» gan nevar, tomēr viņš esot optimists – «mums nav konfesiju naida», un «cilvēki saprot, ka vajag sadzīvot, ka ar radikālām metodēm neko nevar izdarīt».

Pašreizējā Latvijas politikā viņu bažīgu darot divas lietas – pirmkārt, arvien jaunu partiju rašanās, kam iemesls «vadītāju ambīcijas», nevis nespēja īstenot vēlamo jau esošo partiju ietvaros. Otrkārt, «kad saka, ka jābūt latviešu partiju konsolidācijai». «Te mēs iecērtam nevis kādu sociālo, ekonomisko, politisko, ideoloģisko atšķirību, bet jau nacionālo dalījumu. Tas saliedētību neveicinās.»

Bijušais LKP CK ideoloģijas sekretārs nevēlas dot padomus, kas būtu jādara ar čekas maisiem, par ko tagad notiek diskusijas. Viņa tālāki radinieki ir represēti, bet ne tālākie, ne tuvākie nekad nav piedalījušies represijās. Tomēr, «ņemot vērā manu biogrāfiju, mācīt, ko darīt un kā – to vienmēr var iztulkot kā kaut kādu ieinteresētību». «Kā sabiedrība darīs, tā arī būs.»

Viņš ilgi klusē, kad pavaicāju, vai viņam ir gandarījums par Latvijas valsts atjaunošanai paveikto. «Varbūt «gandarījums» nebūtu tas vārds,» Gorbunovs bilst. «Es drīzāk teiktu, ka nenožēloju to, ko darīju.» Reiz viņam kādā pasākumā gadījies sēdēt pie viena galda ar Romas katoļu baznīcas arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču. «Viņam teicu, ka mans vectēvs un vecāmāte bija ļoti ticīgi cilvēki. Un ka es arī bērnībā kalpoju pie altāra baznīcā ar baltu uzsvārcīti. Bet pēc tam es gāju maldu ceļus. Un viņš man teica: «Jūs Dievu bijāt atstājis, bet Dievs nebija atstājis jūs.» Ka Dievs bija uzticējis man tādus darbus, kādus vajadzēja veikt. Un es pilnībā saprotu viņa teikto, un, protams, tas man ir liels mierinājums.»

* Vai tu redz ko – gribēja otru okupāciju! – krievu val.

Ēdienkarte

Gorbunova kundzes Lidijas ceptas smalkmaizītes
Kafija, zaļā tēja

Sankciju šizofrēnija

Posted on aprīlis 23, 2014 by Pauls Raudseps - Komentārs

Sabiedriskajā telpā mijas histērija par sankcijām ar paranoju par to trūkumu

Sankcijas pret Krieviju nav pat lāgā tikušas iedarbinātas, bet tām jau ir pirmais upuris – Latvijas sabiedrības garīgais līdzsvars. Nopietnas raizes par notikumiem Ukrainā un to iespējamo ietekmi uz Latviju ir dabiska, veselīga reakcija, jo mēs nevaram nejusties apdraudēti, ja Kremļa saimnieks paziņo, ka ir gatavs ar militāru spēku aizstāvēt savus «tautiešus», lai arī ko šis vārds nozīmētu un pat ja vairākums šo «tautiešu» šādu «aizstāvību» sevišķi nevēlas.

Tomēr pamatotas bažas un racionālu, mērķtiecīgu reakciju daudzviet no publiskās telpas ir padzinusi dīvaina šizofrēnija, kas svaidās starp divām histērijām. Pēc skaļa sašutuma, ka līdz šim Rietumu ieviestās sankcijas neko nav devušas, un vēl skaļākiem apgalvojumiem, ka nekas nopietns nākotnē nav gaidāms, sarunas mēdz tūlīt pārmesties uz apokaliptiskiem scenārijiem par nāvējošo kaitējumu, kuru Latvijai nodarītu sankcijas. Individuālā līmenī šāda svārstīšanās starp divām šausmām nav tik bieži sastopama, taču sabiedriskajā telpā kopumā gan.

Nav šaubu, ka šāds izkāpināts, iracionāls satraukums kalpo Krievijas un ar to saistīto vietējo politiķu un uzņēmēju interesēm, jo traucē gan saprast reālo situāciju, gan attiecīgi rīkoties. Mazs, bet zīmīgs piemērs ir tas, cik bieži dzirdam un lasām pārspriedumus par «ES sankciju ietekmi uz Latviju». Piemēram, pagājušajā nedēļā ziņu portālos varēja lasīt šādu LETA ziņu: «LM: ja Eiropa ieviesīs ekonomiskas sankcijas pret Krieviju, bez darba var palikt daudzi Latvijas iedzīvotāji». No ziņas nebija skaidrs, vai šādu formulējumu izdomājis žurnālists vai Labklājības ministrija (LM), taču tas noteikti iepriecināja Krievijas vēstniecības propagandistus, jo skaidri pateica – pie visa vainīga būs Eiropas Savienība. Virsraksts un ziņa radīja maldīgu iespaidu, ka «sankcijas» ir līdzvērtīgas pilnīgu tirdzniecisko attiecību pārtraukšanai ar Krieviju, ka ES bezmaz vai grasās lemt par tādu stratēģisko preču kā šprotes eksporta aizliegumu.

Tā nebūs. Ir pareizi gatavoties dažādiem scenārijiem, tomēr ir jāsaprot, ka sankciju ietekme uz Latviju būs netieša. To radīs rubļa kursa kritums, iespējamie finanšu darījumu ierobežojumi un, protams, Krievijas neprognozējamās atbildes reakcijas. Maskava būtu laimīga, ja neapmierinātība ar tās atriebību tiktu vērsta pret Briseli. Jo cilvēki Latvijā būs gatavāki sekot šādai domāšanai, jo lielākas iespējas, ka tieši to arī piedzīvosim.

Otra kaitīgā galējība ir skaļi paustā pārliecība, ka nekas nav noticis un nekas arī nevar notikt, lai Putinu iegrožotu.

Nav šaubu, ka līdzšinējie Rietumu soļi pret Krieviju nav devuši vajadzīgo efektu. Krima ir aprīta, zaļie vīriņi drasē pa Doņecku. Par nelaimi, demokrātijas uz draudiem parasti mēdz reaģēt lēni. Taču tas nenozīmē, ka tās vispār nereaģē, un ar katru dienu kļūst ticamāk, ka pret Krieviju tuvākajā nākotnē tiks vērstas efektīvas sankcijas, kuras nopietni ietekmēs tās tautsaimniecību.

Runa ir par finanšu sankcijām, kuras nopietni ierobežotu daudzu Krievijas uzņēmumu iespējas veikt starptautiskos pārskaitījumus un aizņemties naudu Rietumu tirgos.

Cīņā pret Putinu dolārs var izrādīties daudz efektīvāks ierocis nekā F-16 iznīcinātājs. Par spīti globalizācijai un visām runām par «multipolāro pasauli», finanšu un tirdzniecības sistēmas stūrakmens vēl aizvien ir ASV dolārs, savukārt liela mēroga darījumi ar dolāriem nav iespējami, apejot Ameriku. Šo sāpīgo mācību ir apguvusi Irāna, pret kuru pēdējos trijos gados vērstas ASV koordinētas finanšu sankcijas. Kā nesen rakstīja The Wall Street Journal, Irānas valdības pārstāvji un uzņēmēji bijuši ļoti nepatīkami pārsteigti, cik šīs sankcijas bijušas efektīvas. «ASV sankcijas bija tik skarbas tāpēc, ka lielā mērā tās mērķētas tikai pret mūsu bankām,» WSJ atzinis kāds augsta ranga Irānas baņķieris. «Amerikāņi pamatā lika uzņēmējiem izvēlēties – ja viņi grib turpināt veikt darījumus ar dolāriem, tad viņi nevar vairs iesaistīties darījumos ar Irānu.»

Nekas pat vēl nav oficiāli nolemts, bet bažas par šādām sankcijām jau ir sākušas ietekmēt darījumus ar Krieviju. ASV finanšu inspektori pēdējā laikā ir kļuvuši aizvien agresīvāki, izmeklējot finanšu pārkāpumus un piedzenot no lielām Rietumu bankām miljardiem dolāru lielas sodanaudas. Šādā gaisotnē bankas būs pat pārspīlēti piesardzīgas darījumos ar Krieviju, un pirmie efekti jau ir redzami. Kā ziņo The Financial Times, Japānas bankas pēdējās nedēļās ir atteikušas apstiprināt vairākus lielus eksporta finansēšanas darījumus ar Krievijas uzņēmumiem.

Draudi no Maskavas par iejaukšanos Austrumukrainā, lai «novērstu pilsoņu karu», liek domāt, ka Putins nebūt nav atteicies no iespējas krīzi vēl vairāk saasināt. Ir skaidrs, ka viņš neapstāsies līdz brīdim, kad sastapsies ar nopietnu pretestību. Taču, jo tālāk viņš iet, jo lielākas iespējas, ka viņš atdursies pret ASV organizētām finanšu sankcijām un, tāpat kā irāņi, pārliecināsies, ka tie nav nekādi joki.

Komentārs 140 zīmēs

Kā izvairīties no atbildības. Straujuma iesaka KNAB vadītājam Streļčenokam un viņa vietniecei Strīķei «pašiem izvēlēties», kurš aizies.

Gadu pēc terorakta Bostonas maratonā pirmo reizi kopš 1983.gada 1.vietu izcīnīja amerikānis, skrējienā piedalījās 28 sprādzienos ievainotie.

Slikta nedēļa ekstrēmiem piedzīvojumiem. Lavīna uz Everesta izdzēš vismaz 13 šerpu dzīvības, Somijā iet bojā 8 izpletņlēcēji.

Zaļais cilvēciņš

Posted on aprīlis 23, 2014 by Aivars Ozoliņš - Komentārs

Kremļa kontrolēta valdība Latvijā būtu efektīvāka nekā Pleskavas divīzija

Krievijas agresija Ukrainā liek vaicāt, vai līdzīgu scenāriju Kremlis negatavo arī Baltijas valstīm. Latvijai labākā garantija pret militāru iebrukumu ir dalība NATO, un alianses politiķi un plānotāji pašlaik vērtē iespējas palielināt sabiedroto karaspēka klātbūtni reģionā. Taču scenārijs Latvijai var būt citāds nekā Ukrainai.

Sabiedrības noskaņojums ir par labu papildu militāriem drošības pasākumiem, un vairākums politiķu, lai kādai partijai piederētu, uzskata tos par nepieciešamiem vai vismaz atklāti pret tiem neiebilst. Izņēmums ir Zaļo un Zemnieku savienības «premjerministra kandidāts» Aivars Lembergs.

Smagos kriminālnoziegumos apsūdzētais Ventspils saimnieks vispirms 3.aprīlī paziņoja: «Ja ieved NATO karaspēku, tā pēc būtības ir svešas valsts okupācija.» 16.aprīlī viņam bija iespēja līdzīgi izpausties Krievijas Pirmā kanāla galvenajā ziņu raidījumā Vremja. Tur gan NATO viņam bija jau globāls okupants, bet Latvija – placdarms, no kura «kāds amerikāņu zaldāts var palaist raķeti uz Pleskavu vai uz Maskavu», Puzes stratēģis baklažānu krāsas žaketē brīdināja.

Ko īsti grib panākt Lembergs, kas bieži vien uzstājas ar skandaloziem un daļā sabiedrības populāriem paziņojumiem, taču šajā reizē izpaužas acīmredzami nepopulāri? Viņam nepiebalso pat Putina partijas līgumpartneris Saskaņas centrs. Pret NATO spēku palielināšanu Latvijā publiski iebilst tikai daži radikāli margināļi, piemēram, valodu referenduma līdzorganizētāji Jevgēnijs Osipovs un Ilarions Girss.

Vienkāršākais būtu skaidrojums, ka Lembergs nav sevišķi gudrs un nu mēģina kompensēt zūdošo ietekmi politikā un sabiedrības arvien lielāko vienaldzību pret savu personu, skandalozi izpauzdamies par visiem svarīgu jautājumu. Sak, ka tik’ par mani runā, un vienalga, vai labu, vai sliktu.

Šāds skaidrojums varbūt nav aplams, tomēr diezin vai pilnīgs. Lai ko Lembergs runātu, viņam prātā allaž «ekonomiskie apsvērumi» jeb sava kabata, kas vienmēr noteikusi viņa attieksmi gan pret «amerikāņu zaldātu», gan pret NATO vai jebko citu.

«Amerika – draugs!» Lembergs paziņoja 2003.gada pavasarī, kad Krievija pārtrauca naftas tranzītu caur Ventspili. Latvijai kā NATO kandidātvalstij arī Irākā jārīkojas atbilstoši ASV un sabiedroto nostājai, pēkšņi mācīja Lembergs, kas pirms tam bija pastāvīgi lielījies, ka Ventspils esot «Krievijas osta», un gaudies, ka Latvijas iestāšanās NATO mazināšot mūsu drošību.

Taču NATO, saprotams, nesāka karu ar Krieviju par Lemberga labklājību, tāpēc drīz vien viņam atkal pārtapa par «biznesa struktūru», kurai nerūpot Latvijas intereses, bet ASV – par sliktu partneri, kas nedaloties ar Latviju Afganistānas opija «laupījumā». Ventspils atkal kļuva par «Krievijas ostu».

Tagad Lembergs varbūt ir nobijies, ka, atbildot uz ES sankcijām, Krievija varētu apturēt kravu tranzītu caur Latviju. Līdzīgas bažas pauž arī citi tranzītbiznesa spēlētāji. Tomēr diezin vai Lembergs cer, ka viņa skaļie paziņojumi atturēs ES no sankcijām pret Krieviju vai atmiekšķēs Putina sirdi tiktāl, ka viņš tieši pret Latviju būs laipns un pūkains. Tik naivs viņš laikam gan nav.

Lemberga it kā absurdi radikālie izvirdumi pret NATO liek minēt, vai Latvijai netiek gatavots Ukrainā īstenotajam tipoloģiski līdzīgs, ja arī izpildījuma detaļās citāds scenārijs. Ar jaunākajiem Krievijas ieročiem bruņotu «zaļu vīriņu» brigādes šeit diezin vai siros (kaut vai tāpēc ne, ka Putins nu ir atzinis, ka Ukrainā tie bija Krievijas karavīri), taču organizēt kādu «etnisku konfliktu», ko uzdot par ieganstu spēka lietošanas draudiem un pataisīt par starptautiskās tirgošanās priekšmetu, Kremlis droši vien spētu. Lembergs, iespējams, piesakās «konfliktējošo pušu» lielā samierinātāja lomai, kurai Nils Ušakovs ar savu Putina «piektās kolonas» reputāciju pašlaik nav īsti piemērots.

Atgūt savā kontrolē Latviju, izkārtojot šeit paklausīgu valdību, Putinam būtu lētāk (un starptautiskajai sabiedrībai pieņemamāk), nekā sūtot pāri robežai Pleskavas divīziju. Labākais brīdis – Saeimas vēlēšanas.

Trīs dienas pirms Lemberga paziņojuma par NATO «okupāciju» ZZS ļaudis savā kongresā sprieda, ka Lembergs, kas pēc iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām bija pārstājis būt viņu «premjerministra kandidāts», varētu tomēr «pārdomāt» un atkal tāds būt nākamās Saeimas vēlēšanās. «Dzīve ir pilna ar pārsteigumiem,» smīnēja ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis, vaicāts, vai tā tiešām varētu būt.

Pēc Lemberga skandalozajiem paziņojumiem ZZS frakcijas deputāti gan «norobežojās» no viņa «personiskā viedokļa», tomēr ZZS līgums ar Lemberga partiju Latvijai un Ventspilij palikšot spēkā vismaz līdz Saeimas vēlēšanām. Bet vēlēšanās «mēs uzvarēsim», «man par to nav ne mazāko šaubu», kongresā paziņoja Brigmanis.

Brigmanim klusībā varētu piekrist Ušakovs, kura partijai, tāpat kā tās partneriem Maskavā, īstā uzvara būtu ietapšana beidzot Latvijas valdībā. ZZS un SC kopā var sanākt vairākums nākamajā Saeimā. Cits jautājums, vai prezidents Andris Bērziņš pēc tam aicinātu tieši Lembergu vai kādu citu veidot šādu «uzvarētāju» valdību. Bet jebkurā gadījumā SC tagad tikai jāizskatās rāmiem, bet ZZS «jānorobežojas» no Lemberga izteikumiem. Tad Pleskavas divīziju nudien nevajadzētu, ja vien Latvijas valdība pati to nelūgtu atbrīvot mūs no «okupantiem».

Komentārs 140 zīmēs

Maxima sabrūk otrreiz. Pagājušonedēļ izmeklēšanas eksperimentā iegūtie dati var palīdzēt noskaidrot pērn 21.novembrī notikušās traģēdijas iemeslus.

Varbūt tomēr neizmirsim? Gada pirmajos trijos mēnešos Latvijā piedzima par 7,7% vairāk bērnu nekā pērn šajā laikā.

Sāpīgākā vieta. Kremļa smīkņāšanu par sankcijām varētu mazināt ASV plāni iesaldēt arī ārvalstu bankās paslēptos Putina personīgos 40 miljardus dolāru.

Kodolvilkme

Posted on aprīlis 23, 2014 by anon - Viedoklis

Eiropeiskums drošības jautājumu ēnā

Kamēr Latvijas medijos izskan viedokļi, ka nākamais Krievijas agresijas mērķis pēc Ukrainas var būt Latvija, Ir lasītājiem jēdziens «Eiropa», visticamāk, asociējas ar cerību izvairīties no Ukrainas scenārija. Rezultātā ES pavadītie desmit gadi tiek vērtēti drošības jautājumu ēnā. Šādā kontekstā ir grūti rosināt niansētas pārdomas par Eiropu. Taču tieši šajā situācijā ir svarīgi atcerēties, ka Eiropa nav vienots veselums. Blakus cīņām par «minoritāšu» tiesībām ES un plašāk Eiropā saasinās sociālekonomiskā nevienlīdzība. Turklāt politisko telpu raksturo varas hierarhiju veidošanās gar Rietumu-Austrumu un Ziemeļu-Dienvidu asīm. Visbeidzot, dažas no ES dalībvalstīm tiek pieskaitītas kodolam, citas – perifērijai. Latvijas pozīcija ir mainīga. Dažreiz Latvija iemieso perifēriju, piemēram, kad tiek kritizēta par izslēdzošu etnopolitiku, dažreiz kodolu, piemēram, kad mūs slavē par stingru fiskālo politiku.

Tas, ka pastāv strukturāla un simboliska Eiropas diferenciācija, manāms dažādās dzīves jomās. Latvijas iedzīvotāji izjūt to uz savas ādas, kā arī piedalās tās veidošanā. Piemēram, Latvijas iedzīvotāji izmanto ES sniegtās mobilitātes priekšrocības, taču vecajās Eiropas valstīs mūs bieži vien uzskata par migrantiem no Austrumeiropas. Arī oficiālā saskarsmē austrumeiropieši tiek nereti uzskatīti par vēl nenobriedušiem eiropiešiem vai pat «otrās šķiras» pilsoņiem. Taču tikpat bieži Latvijas pilsoņi, tajā skaitā amatpersonas, uzsver savu eiropeiskumu, atsaucoties uz piederību «kristietības telpai», «Eiropas civilizācijai» vai «eiropeiskām vērtībām», lai ko arī katrs ar to saprastu. «Eiropeiskās vērtības» der gan liberāli, gan nacionāli, gan kreisi noskaņotiem indivīdiem, kuri, paši to bieži neapzinoties, vienojas izslēdzošā diskursā, kas vērsts pret kādiem «ne-eiropiešiem». Latvijas attiecībās ar Eiropu jūtama tiekšanās iekļauties «kodolā» un bailes no marginalizācijas. Tiekšanās uz kodolu ir tik spēcīga, ka brīžiem nav pat svarīgi, no kā kodols sastāv. Kā man teica kāds ierēdnis neformālā sarunā, «mēs nezinām, kas tas kodols ir, bet, ja tāds ir, mēs gribam tajā būt».

Šādas orientācijas klupšanas akmeņus labi raksturo Vairas Vīķes-Freibergas teiktais LTV raidījumā Viens pret vienu, atbildot uz jautājumu, ko eksprezidente tagad domā par Latvijas atbalstu ASV karam Irākā. Atbilde skanēja šādi – izvēle atbalstīt ASV bija pareiza, jo tā palīdzēja panākt integrāciju NATO, kaut arī tagad ir zināms, ka uzbrukuma pamatā esošā informācija par masu iznīcināšanas līdzekļiem Irākā bija maldīga. No šīs sarunas izriet ļoti nozīmīgs jautājums – kā samērot rūpes par nacionālo drošību un suverenitāti ar atbildību par savas rīcības ietekmi uz cilvēku dzīvēm šaipus un viņpus valsts robežām? Pašreizējā situācija rada bažas, ka pārredzamajā nākotnē politiski ētisku un atbildīgu rīcībspēju valsts līmenī turpinās aizēnot kodolvilkme, kuru baro rūpes par drošību.

Kodolvilkme

Posted on aprīlis 23, 2014 by anon - Viedoklis

Eiropeiskums drošības jautājumu ēnā

Zem rabarbera

Posted on aprīlis 23, 2014 by Nellija Ločmele - Redaktores sleja

Pirms gada ziemā Latvija atvadījās no Imanta Ziedoņa, bet šajā pavasarī viņš atkal saplaukst savu domubiedru jaunās atvasēs. Dienu pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas svētkiem, dzejnieka dzimšanas dienā šogad pirmoreiz godināsim viņa piemiņas balvas Laiks Ziedonim laureātus – izcilus cilvēkus, kuri katrs savā nozarē (zinātne, novadpētniecība, tautsaimniecība, darbs ar bērniem un jauniešiem, literatūra) ir iedvesmojuši labāku Latviju.

Rabarbers – tā sauc balvas nomināciju, kas veltīta jaunajai paaudzei. Par ielas vidū iestādītu rabarberu krūmu, zem kura vēsajām lapām sēžot, var nomaļus vērot karsto satiksmi un skrejošos cilvēkus, Imants stāstīja savā pirmajā epifāniju krājumā pirms vairāk nekā 40 gadiem. Dzīves temps vēl nebija tik nesaudzīgs kā šodien, bet jau tad (kā vienmēr!) laiks bija deficīts. Laiks vērot, laiks domāt. Bet Ziedonis toreiz un tagad saka: iestādi rabarberu savas ielas, savas steidzīgās dzīves vidū un atvelc zem tā elpu. «Nav laika… Bet vai jūs esat jau mēģinājuši?»

Radars pasaulē

Posted on aprīlis 16, 2014 by anon - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Ukrainas austrumu rajonos sākusies pretterorisma operācija, otrdien paziņoja prezidenta pienākumu izpildītājs Oleksandrs Turčinovs. Par šādu soli vadība izšķīrusies pēc Krievijas iesūtīto diversantu īstenotās Austrumukrainas pilsētu valsts iestāžu masveida ieņemšanas un separātisku prasību izvirzīšanas.

ASV piemērojušas sankcijas septiņiem Krimas prokrieviskajiem līderiem un enerģētikas uzņēmumam Černomorņeftegaz, kuras aktīvus nacionalizējis Krimas parlaments. Sarakstā iekļautajām personām iesaldēti visi ASV bāzētie aktīvi.

Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja nolēma vismaz līdz gada beigām atņemt balsstiesības Krievijai. Tā iemesls ir Krievijas aneksija Krimā. Krievijas pārstāvjiem liegts ieņemt vadošus amatus asamblejā.

Krievija vēršas pret pazīstamo radiostaciju Amerikas Balss, to vairs neraidīs Maskavā, kā arī pret organizāciju Memorial. Kremļa propagandists Dmitrijs Kiseļovs atteicies no sadarbības ar Amerikas Balsi, to raksturojot kā «spamu». Savukārt Sanktpēterburgas tiesa pazīstamo cilvēktiesību centru Memorial atzinusi par «ārvalstu aģentu».

Baltijas jūrā pie Lietuvas krastiem sākta kabeļa vilkšana uz Zviedriju – viens no galvenajiem posmiem stratēģiskajā projektā NordBalt, kas paredz līdz 2015.gada beigām izveidot Lietuvas un Zviedrijas energosistēmu starpsavienojumu. Šis starpsavienojums palīdzēs veidot kopēju Baltijas valstu un Skandināvijas elektroenerģijas tirgu un radīs Lietuvai iespējas pirkt elektroenerģiju no hidroresursiem bagātajām Ziemeļeiropas valstīm, samazinot enerģētisko atkarību no Krievijas.

Prestižo Pulicera balvu nominācijā Par kalpošanu sabiedrībai šogad saņēmuši uzreiz divu mediju žurnālisti – britu The Guardian un amerikāņu Washington Post. Balva piešķirta par bijušā ASV specdienestu darbinieka Edvarda Snoudena nopludinātajiem un šajos medijos publicētajiem materiāliem, kas atklāja skandalozus faktus par ASV slepenā dienesta darbu.

Pāvests Francisks lūdzis piedošanu un atvainojies par katoļu priesteru pastrādātajiem seksuālajiem noziegumiem pret bērniem, jo viņš izjūt personīgu atbildību. Vienlaikus Francisks atzīmējis, ka runa ir par nelielu garīdznieku daļu, kas nav salīdzināma ar kopējo katoļu priesteru skaitu.

Smaga statistika

Latvijā ir viens no Eiropā augstākajiem rādītājiem pētījumā, cik pieaugušo vismaz reizi lietojuši kādu no smagajām narkotikām – heroīnu, kokaīnu vai amfetamīnu

Dati: Eiropas Narkotiku un atkarību uzraudzības centrs