Žurnāla rubrika: Svarīgi

Vecie labie ulmaņlaiki?

Posted on maijs 14, 2014 by - Pusdienās

Baltmaize un gaļa strādniekiem vairs nav pieejama, atlikušas tikai siļķes, vadonim ziņoja politpārvalde. Vēsturnieks Aivars Stranga atrod faktus, kas runā pretī mītam par zelta ulmaņlaikiem

Pirms 80 gadiem – 1934.gada 15.maijā – Kārlis Ulmanis, valsts apvērsumā pārņemot pilnīgu varu, Latvijā iznīcināja demokrātiju. Tomēr tautas atmiņā viņa valdīšanas gadi iegūluši kā vecie labie ulmaņlaiki. Lai pārrunātu šo mītisko periodu, uz sarunu aicinām nupat Gada vēsturnieks 2013 titulu ieguvušo LU profesoru Aivaru Strangu.

Sarunai viņš piekrīt «ar noteikumu», ja tā būs par Ulmaņa saimniecisko politiku – Strangas jaunāko pētījumu tematu. Pusdienās viņš aicina uz fakultātes kafejnīcu, bet pēdējā mirklī atzīstas, ka pats ir paēdis. Dabūjis espreso, Stranga, šķiet, ir gatavs lasīt lekciju par režīma ekonomiku, tomēr vienojamies, ka sāksim ar «sākumu» – pašu apvērsumu.

Uz sarunu ar prasīgo profesoru esmu devusies, zināšanas par 1934.gada notikumiem atsvaidzinot pirms pāris gadiem izdotajā vēstures avotu un pētījumu grāmatā Apvērsums. No tās var secināt – Ulmanis no sirds ticēja, ka tābrīža situācijā lēmums likvidēt mūžīgos strīdos ieslīgušo Saeimu un pārņemt varu savās rokas ir Latvijai labākais risinājums. Vai profesors saskata kaut vienu pamatotu iemeslu šādam uzskatam?

«1934.gada maijā Latvijai nebija apdraudējumu, kurus varētu novērst, likvidējot demokrātiju,» atbild Stranga. Nedz valstī bija haoss, nedz reāli kādu destruktīvu spēku apvērsuma plāni, un Ulmanis to labi zināja, jo kopš marta vadīja valdību un viņa rokās bija politiskā pārvalde – tālaika drošības policija. Ārējie draudi gan pastāvēja – PSRS Latvijai vienmēr bija potenciāls drauds un kopš 1933.gada arī nacistiskā Vācija, taču šos riskus «nevarēja likvidēt, mainot politisko sistēmu», un neviena no valstīm tobrīd pret Latviju neplānoja neko konkrētu. Tiesa, starptautiskajās attiecībās «ūdens sāka virmot», un «Ulmanim šķita, ka tikai viņš var Latvijas kuģi vadīt tādos sarežģītos ūdeņos». «Viņam likās – vēsā mierā bez bļaustīšanās viņš sakārtos attiecības gan ar Vāciju, gan ar Krieviju.»

Noteicošā bijusi Ulmaņa personība – varaskāre, vēlme sevi saglabāt politikā. «Citas dzīves jau viņam nebija – tas arī ir ļoti slikti, ja cilvēkam ir tikai politiskā dzīve. Ulmanis, protams, Latviju mīlēja, bet mīlestība var būt dažāda, un arī citi mīlēja Latviju.»

Kas ļāva apvērsumam tik vienkārši notikt – vienas nakts laikā, bez acīmredzamas pretestības? «Latvija bija tāda valsts, kur neviens cits to apvērsumu ne gatavoja, ne spēja novērst. Tādu spēku, ko viņam vajadzētu pārvarēt, nebija,» saka Stranga. Ulmanim vajadzējis tikai pārliecināt daļu no aizsargiem un armijas, kas diemžēl nebija «ieaugusi lojalitātē pret demokrātiju». Vienlaikus, kaut ekonomiskās krīzes tumšākais brīdis bija garām, cilvēki bija noguruši, apātiski un «tiešām jutās, ka to partiju ir daudz, varbūt nāks kas jauns». No otras puses, pēdējās Saeimas vēlēšanās 1931.gadā piedalījās 80% iedzīvotāju, vēlētāju uzticība bija augsta.

Ulmanis apvērsumu sagatavojis veikli – «neapšaubāmi, viņš bija ārkārtīgi talantīgs cilvēks». Nodomu piesedza ar radikālu Sa-tversmes reformu, ko piedāvāja viņa sabiedrotais politikā Alfrēds Bērziņš un, kamēr visi publiskajā telpā ņēmās ar reformu, Ulmanis mierīgi bīdīja apvērsumu. «Tehniski viņš to sagatavoja briljanti. Labāk šīs spējas būtu izmantojis citos momentos, teiksim, 1939. vai 1940.gadā.»

Cik liels īstenībā bijis sabiedrības atbalsts Ulmaņa režīmam, ir grūti novērtēt, jo «viņš nebija tirāns, tomēr tas bija vienīgais režīms Eiropā, kurā nebija nekādu vēlēšanu» un līdz ar to iespēju nomērīt popularitāti. Ulmanis veidoja politisko sistēmu, kur visa centrā bijis pats – viņš bija gan Ministru prezidents, kurš pildīja Saeimas funkcijas un izdeva likumus, gan Valsts prezidents un armijas virspavēlnieks.

Pētot režīma saimniecisko politiku, Strangu pārsteidza un «dažreiz arī šokēja» politpārvaldes ziņojumi, ko tie vadonim ik mēnesi sniedza «par visu, kas noticis – līdz pat tādiem sīkumiem, kā kurš kādu anekdoti stāstījis». Ziņojumu aina nereti bijusi «dramatiska». Stranga paņem piezīmju grāmatiņu un citē 1937.gada maijā rakstīto, ka «ievērojami cēlušās pārtikas cenas, kas izsaucot neapmierinātību iedzīvotāju, sevišķi strādnieku aprindās, jo izpeļņa palikusi līdzšinējā, un tie sūdzoties par naudas trūkumu». Augustā «dzirdamas balsis, ka baltmaize un gaļa strādniekiem vairs neesot pieejama, ir atlikušas tikai siļķes, kuras arī palikušas dārgākas». «Pārsteidzoši daudz ziņojumu, kuri attēlo vienu lietu – ka daļa sabiedrības, it īpaši strādnieki, dzīvo ļoti drūmi. Un tie nav kaut kādi opozicionāri, bet valsts slepenā policija, kuras nolūks ir dot vadonim objektīvas ziņas,» stāsta Stranga. Ir sasniegumi, tomēr ienākumi uz vienu iedzīvotāju – tikai 400-500 latu gadā. «Nav kauns būt trūcīgiem, bet nevajag arī radīt tādus lielus mītus,» komentē vēsturnieks. Viņš «ļoti lūgtu katram izlasīt» Ulmaņa runu Lauksaimniecības kamerā 1937.gada februārī, kur vadonis saka, ka «maz būs tādu valstu, kas ir vēl trūcīgākas par mums».

Stranga stāsta, ka tolaik bijusi «milzīga apsēstība ar to, ka visu atrisinās plāns», un 1938.gadā tāds sešu gadu plāns tapis arī Latvijā. («Piecgadu plānu negribēja, jo tas būtu kā Padomju Savienībā, bet četru gadu plānu negribēja, jo tas būtu kā nacistiskajā Vācijā.») To izstrādājuši Finanšu ministrijas ierēdņi, plāns bijis kvalitatīvs, tomēr nav pieņemts. Vispirms tāpēc, ka viens no ieteikumiem bija atvērt rūpniecības tirgu. Ārzemju produkcijai tolaik bija augsta ievedmuita, bet izejvielām – zema, kas vietējiem rūpniekiem ļāva no lētām izejvielām ražot ārējās konkurences neapdraudētu produkciju un Latvijai nokļūt, «iespējams, pirmajā vietā Eiropā ekstensīvas rūpniecības izaugsmē». Aizvien vairāk cilvēku strādāja rūpniecībā, bet laukos radās darbaspēka deficīts, ko sekmēja arī sīkās zemnieku saimniecības. Speciālisti saprata, ka valsts nevar uzturēt šādu rūpniecību un tā jāatver konkurencei. Taču tas nozīmētu bankrotus un bezdarbu, ko režīms nevarēja atļauties – «autoritāra valdība ir savu pseidopanākumu gūstā».

Vēl viens plāna nepieņemšanas iemesls bijusi cīņa starp diviem cilvēkiem, kuri «monopolizēja Ulmaņa ausi». Ekonomikā vadonis uzticējies Andrejam Bērziņam, «vienīgajam cilvēkam, kurš tika uzskatīts par viņa draugu», bet Bērziņš nevēlējās, lai plāna īstenošanas vara ir Finanšu ministrijai. 

Kāpēc tad tautas atmiņā ulmaņlaiki saistās ar zelta laikiem? «Pirmkārt, jāskatās, kas ir šo atmiņu nesēji. Nedomāju, ka daudz tādu supermitoloģisku atmiņu nāk no Grīziņkalna vai Čiekurkalna,» saka profesors. Otrkārt, svarīgi, kad šīs atmiņas tapušas. «Protams, pēc 1940.gada šie laiki varēja likties skaisti. Bija nostalģija pēc zaudētās neatkarības – nacionālas valsts.»

Citēju Strangam kolēģus vēsturniekus, kuri uzskata, ka ulmaņlaiki palīdzēja nostiprināt latviskumu un, ja to nebūtu, diez vai mēs šodien sarunātos latviski. Latviskums bija svarīgs Ulmaņa princips, saka Stranga, taču «es absolūti negribu šajā ziņā noniecināt demokrātiju – Somija, būdama demokrātiska, bija tik lielā mērā saglabājusi savu identitāti, ka [cilvēki] bija gatavi par to mirt». 

Cik lielā mērā autoritatīvais režīms sagatavoja ceļu padomju okupācijai? Stranga saka – Ulmanis nekādi nevarēja novērst okupāciju, un «neapsūdzēsim viņu par to, par ko jāapsūdz Staļins». Ulmanim varot pārmest vienīgi reakciju 1940.gada jūnijā. «Latvijas gods prasītu, ka PSRS ultimāts [izveidot jaunu valdību, ielaist karaspēku] tiktu publicēts un iedzīvotāji zinātu, kas notiek. Varēja politiski noraidīt ultimātu, izteikt diplomātisku protestu, galu galā, pateikt, ka tā ir mūsu okupācija. Bet viņam likās – ja izpildīsim prasības, paglābsimies no vēl lielāka ļaunuma.» 

Vaicāju, vai pašreizējie notikumi Ukrainā Strangam raisa vēsturiskas asociācijas. «Protams,» viņš atbild. 1938.gadā daļa Čehoslovākijas tika atdota Hitleram cerībā, ka viņš paņems tikai vācu apdzīvotās teritorijas, bet nākamajā gadā viņš savāca visu Čehoslovākiju. «Tikai tad, kad tas notika, Rietumiem, tas ir, [britu premjerministram] Čemberlenam, atvērās acis, ka viņi ir krāpti. Ceru, tagad ātrāk sāks saprast, ka tas apdraud mieru un drošību jebkurā valstī (varbūt nerunājot tikai par Latīņameriku) neatkarīgi no tā, vai tur ir krievi vai nav.»

Ēdienkarte

Espreso, mežrozīšu tēja

Ģeopolitsekss

Posted on maijs 14, 2014 by - Komentārs

Putins izmanto homofobiju savu impērisko tieksmju apmierināšanai

Kad 1936.gada Berlīnes olimpiskajās spēlēs meln-ādainais ASV vieglatlēts Džesijs Ovenss uzvarēja 100 metru skrējienā, āriešu rases pārākuma sludinātājs Hitlers dusmās pameta savu ložu stadionā.

Līdzīga niknuma lēkme krata Kremļa eliti pēc sestdien notikušā Eirovīzijas fināla. Krievija taču uz šīm sacensībām sūtīja dvīnes Tolmačovas, kuras 2007.gadā 9.maija parādes laikā Sarkanajā laukumā ar platiem smaidiem mazās, bērnišķīgās sarkanarmiešu uniformās spriņģoja un dziedāja Katjušu, bet Kopenhāgenā uzstājās ar dziesmu, kuras vārdi Ukrainas krīzes kontekstā skan visai draudīgi: «Dzīvoju uz robežas, tuvāk pie nozieguma, šķērsoju līniju soli pa solim, varbūt būs vieta, varbūt būs laiks, varbūt būs diena, kad tu piederēsi man.»

Taču sacensību skatītāji skaļi izsvilpa sārtvaidzes putinistes, savukārt visa plašā Eiropa uzvaras laurus sniedza Austrijas pārstāvei Končitai Vurstai (īstajā vārdā Tomass Noivirts) – transvestītam ar sirdi plosošu balsi un labi koptu bārdu. Tautas balsojumā Končita teju visur bija top piecniekā, un pat Krievijā ieguva trešo vietu. (Katras valsts gala rezultātu ietekmēja arī žūrija.)

Maskavā visi retorikas huligāni nekavējoties ieslēdza savu sašutumu. Domes deputāts Valērijs Raškins aicina Krieviju izveidot alternatīvu sacensību «Eirāzijas balss». Premjerministra vietnieks Rogozins biedēja Eiropas integrācijas atbal-stītājus ar bārdainām meitenēm. Savukārt Krievijas valdnieku tumšo sapņu un vāji slēpto aizspriedumu skaļais paudējs Vladimirs Žirinovskis ne tikai ārdījās, ka «mūsu sašutumam nav robežu», bet izdarīja arī secinājumus: «Pirms 50 gadiem padomju armija okupēja Austriju. Mēs pieļāvām kļūdu, atbrīvojot Austriju. Mums vajadzēja palikt.»

Tā, lūk, tagad domā Maskavā. Končitas uzvara Eirovīzijā ir kļuvusi par attaisnojumu citu valstu okupācijai.

Jau vairākus gadus Krievijā vērojama augoša, oficiāli veicināta neiecietība pret LGBT cilvēkiem (starptautiski nostiprinājies nosaukums, kas angliski nozīmē lesbian, gay, bisexual and transgender), un kopš pagājušās vasaras tas sasniedzis līmeni, kas izsauc skaļus starptautiskus protestus. Jūnijā pieņemtais likums pret «homoseksuālisma propagandu» bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc daudzu rietumval-stu vadītāji neapmeklēja Soču olimpiskās spēles. Nav arī palicis bez ievērības, ka decembrī Kremlis par sava galvenās propagandas aģentūras Rossija Segodņa vadītāju iecēla Dmitriju Kiseļovu, kurš savulaik paziņojis, ka geji nedrīkstētu kļūt par orgānu donoriem: «Ja viņi mirst autoavārijā, viņu sirdis būtu jāsadedzina vai jāaprok zemē kā nepiemērotas dzīvības turpināšanai.»

Taču Putina režīms ir gājis tālāk par vienkārši aizspriedumu padarīšanu par valsts politiku. Tas pārvērtis homofobiju par savu impērisko tieksmju apmierināšanas instrumentu.

Pagājušā gada novembrī, kad nebija vēl skaidrs, vai Ukraina Viļņas samitā parakstīs asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, Kijevā aktivizējās pret ES vērsta organizācija ar nosaukumu Ukrainas izvēle. Kā ziņo ASV portāls Buzzfeed, tās dibinātājam Viktoram Medvedčukam ir visciešākās saites ar Kremli – viņa bērna krusttēvs ir prezidents Putins. Biedēšana ar gejiem kļuva par vienu no galvenajām stratēģijām, kuru Med-vedčuka organizācija un citi Kremļa rupori izmantoja, lai paturētu Ukrainu Maskavas ietekmes zonā.

«Asociācija ar ES nozīmē viendzimuma laulības», apgalvoja Ukrainas izvēles plakāti Kijevā, par spīti faktam, ka līgumā šis jautājums vispār nebija skarts un arī ES ir valstis (to skaitā Latvija), kurās viendzimuma laulības pat aizliedz konstitūcija. Savukārt, lai nebūtu nekādu šaubu, ka tas ir arī Krievijas oficiālais viedoklis, Domes Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Aleksejs Puškovs savā tviterkontā prognozēja – vienošanās ar ES nozīmētu, ka Kijevas ielās «9.maija parāžu vietā notiktu praidi».

Šī propaganda sasniedz mērķi. Maija sākumā kāds bruņots separātists, kas stāvēja sardzē pie Austrumukrainas pilsētas Luganskas reģionālās administrācijas ēkas, paziņoja Financial Times korespondentam, ka 9.maijs ir «svēta diena», kuru «nevar aizvietot ar geju parādi Kijevā». Homofobija kļūst par separātisma un Krievijas ekspansijas attaisnojumu.

Kopš Ukrainas krīzes sākuma aizvien vairāk cilvēku salīdzina Putinu ar Hitleru. Taču līdzības nebeidzās ar abu diktatoru gatavību uzbrukt kaimiņvalstīm, aizbildinoties ar «tautiešu aizsardzību». Hitleru un Putinu vieno arī naids pret brīvas, demokrātiskas sabiedrības pamatprincipiem, starp kuriem viens no svarīgākajiem ir iecietība pret mazākuma grupām un to tiesību aizsardzība. 

Kā rāda vēsture, šo principu mērķtiecīga graušana ir ceļš uz apspiešanu un ciešanām. Pirms 80 gadiem Hitlers izmantoja antisemītismu, lai iegūtu varu, un rezultāts bija neskaitāmu cilvēku nāve. Šodien Putins liek lietā homofobiju kā ieroci cīņā par Austrumeiropu. 68 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām komunisms jau sen ir uzveikts, bet uzvara pār tā vietā nākušo fašismu vēl nav izcīnīta.

Komentārs 140 zīmēs

Tiešām valdības prioritāte? Latvijā vēl aizvien ir augstākā nevienlīdzība ES, un tā nav būtiski mainījusies kopš 2010.gada.

Viela pārdomām. No Ušakova uzrunas 9.maijā pie Uzvaras pieminekļa: «Mūsu mājas ir Latvija. Mūsu pienākums ir mīlēt un sargāt savas mājas.»

Ziemeļos lejupslīde. Pirmo reizi četros gados Igaunijas ekonomika saruka: IKP samazinājās par 1,9% pirmajā ceturksnī, salīdzinot ar iepriekšējo gadu.

Kriminālbremzes

Posted on maijs 14, 2014 by - Komentārs

Ātru tiesu negrib ne tikai ZZS ar Lembergu, bet arī VL-TB/LNNK ar Helmani

Vēlēšanu gads ir politiķu sīvas konkurences, taču arī savstarpējiem darījumiem izdevīgs laiks. Nevēlēšanās šūpot laivu par jautājumiem, kuri netaps par saukļiem partiju priekšvēlēšanu kampaņās, ir īpaši ērta, lai «tu man, es – tev» stilā nokārtotu dažiem «savējiem» ļoti svarīgas lietas. Svaigākais šāda darījuma mēģinājuma paraugs ir sarosīšanās ap Kriminālprocesa likuma grozījumiem, kuri paredz noteikt par prioritāriem kriminālprocesus, kuros apsūdzētas valsts amatpersonas.

Saeimas Juridiskā komisija trešdien par mata tiesu izlēma neatteikties no grozījumiem likumā, kuri paredz, ka kriminālprocesam, kurā iesaistīta speciāli procesuāli aizsargājama persona vai apsūdzēta valsts amatpersona, kas ieņem atbildīgu stāvokli, saprātīga termiņa nodrošināšanā ir priekšrocība salīdzinājumā ar pārējiem kriminālprocesiem. Saeima jau divos lasījumos šo deputāta Andreja Judina (Vienotība) piedāvāto likuma labojumu ir lielā vienprātībā atbalstījusi, taču Saskaņas centra frakcijas čaklais priekšlikumu pieteicējs Andrejs Elksniņš tagad bija ierosinājis to izņemt no galīgajā lasījumā apstiprināmo likuma grozījumu klāsta.

Saeimas balsojums vēl ir priekšā, bet deputātu piepešās šaubas par acīmredzami nepieciešamiem likuma grozījumiem ir daiļrunīgs «mīļā miera» kompromisu simptoms. Ir dzirdēti minējumi, ka ZZS atbalstījusi Reformu partijas pārstāves Sandras Sondores Kukules iecelšanu Ventspils brīvostas valdē apmaiņā pret šo likuma grozījumu novilcināšanu. Taču šis ir plašāks nekā tikai šāda tieša «bartera» gadījums.

Otrdien koalīcijas padomes sēdē, kurā šis bija viens no apspriestajiem jautājumiem, no ZZS izskanējuši pārmetumi koalīcijas partneriem par «nekoleģiālu rīcību», vēršanos tieši pret «zaļajiem zemniekiem» un pat par koalīcijas graušanu. Bija sarūpēts arī negatīvs VL-TB/LNNK pārraudzītās Tieslietu ministrijas atzinums par šiem grozījumiem. Vienotības pārstāvji neesot spurojušies pretī; tiesa, Juridiskās komisijas vadītāja Ilma Čepāne Latvijas radio kārtējo reizi noliedza mēģinājumus vilcināties ar grozījumu pieņemšanu vai tos norakt.

Elksniņš priekšlikumu pamato ar demagoģisku apgalvojumu, ka grozījumu pieņemšanas gadījumā kriminālprocess tikšot ātrāk skatīts pret amatpersonu, nevis pret personu, kas, piemēram, izvarojusi sievieti. Līdzīgi iebildumi Tieslietu ministrijai – ka citi svarīgi procesi cietīšot, ja apsūdzētu amatpersonu lietas būs prioritāras. (Turklāt ministrijai neesot skaidrs, vai prioritātes kritērijs būs apcietinājums kā drošības līdzeklis, vai tas, ka apsūdzētā persona ir amatpersona – nudien principiāla attapšanās pirms likuma trešā lasījuma!)

Protams, tie ir muļķīgi aizbildinājumi. Judins norāda, ka Latvijā ir ap 500 tiesnešu, bet lietas, uz kurām attiektos likuma grozījumi, saskaitāmas uz vienas rokas pirkstiem un to izskatīšanas pasteidzināšana citu lietu izskatīšanu nevar aizkavēt.

Arī Elksniņš pats ir skaidri pateicis, ka runa nav vis par viņa izjusti piesauktajiem izvarotājiem. Viņaprāt, grozījumi esot veidoti «saistībā» ar kriminālprocesiem pret smagos kriminālnoziegumos apsūdzēto Ventspils saimnieku Aivaru Lembergu, kura lietu tiesa skata jau vairāk nekā piecus gadus, un Ogres novada domes priekšsēdētāja vietnieku Egilu Helmani (VL-TB/LNNK), kas apsūdzēts par izspiešanu, taču viņa lietas izskatīšanu tiesa atlikusi uz 13 mēnešiem.

Ja Tautas partija nebūtu aizgājusi pa skuju taku, kāds teiktu, ka saistībā arī ar Satversmes tiesas tiesnesi Vinetu Muižnieci, kura notiesāta par dokumentu viltošanu un turpina tiesāties augstākās instancēs. Bet, ja Saeimā būtu apvienība Jūrmala – mūsu mājas, tad – ka «saistībā» arī ar Jūrmalas bijušo mēru, par kukuļdošanu notiesāto Raimondu Munkevicu, kurš spriedumu pārsūdzējis.

Helmaņa aizturēšanu 2009.gadā Visu Latvijai! sev tipiskā partejiskās taisnības stilā bija nodēvējusi par «izrēķināšanos ar patriotu», bet viņam izvirzītās apsūdzības jau pirms tiesas kvalificēja kā «apmelojumus». Lemberga advokātu brigāde dūšīgi strādā, lai tiesas process top par bezgalīgu stāstu un apsūdzētais var arī tā ilgumu uzrādīt kā sava it kā nevainīguma publisku argumentu.

Gadiem ilgie tiesas procesi, kad apsūdzētie ir ar politisku aizmuguri, uztur daļā sabiedrības skepsi par vienādu likumu un taisnību visiem Latvijā. Judina ierosinātais likuma grozījums varētu palīdzēt mazināt šādu tiesisko nihilismu.

Taču Vienotībai tiesiskums laikam nebūs galvenais sauklis priekšvēlēšanu plakātos, kad jau pašreizējās un arī nākamajā Saeimā vēlamās koalīcijas partneriem smagos noziegumos apsūdzēti biedri un krusttēvi. Bet tiem neatmaksājas pirms vēlēšanām no Saeimas tribīnes iebilst pret taisnu tiesu «saprātīgā termiņā» arī amatpersonām – vēlētāji nesapratīs. Mudžināšanās komisiju aizkulisēs iznāk esam visiem izdevīga.

Otrdien Telavivas tiesa bijušajam Izraēlas premjerministram Ehudam Olmertam piesprieda sešus gadus cietumā par kukuļņemšanu. Itālijas bijušais premjerministrs Silvio Berluskoni notiesāts un atstrādā tiesas spriedumu, darīdams sabiedriski derīgus darbus veco ļaužu pansionātā. Arī Latvijas sabiedrība varētu vēlēties dažu pagastveču tiesiskā statusa ātrāku noskaidrošanu.

Komentārs 140 zīmēs

Kāzuss un precedents. Reformu partijas Saeimas frakcija turpmāk sastāvēs no citas – Vienotības – Saeimas frakcijas partijas biedriem.

Kas Krimā viegli, Doņeckā smagi. Arī Ukrainas austrumu apgabalos sākušies «neatkarības referendumi», taču tos anektēt Krievija var tikai ar militāru spēku. 

Sērga. Iedvesmojies no Putina, ES valsts Ungārijas premjerministrs Orbans aicina kaimiņvalstis nodrošināt «autonomiju» tajās dzīvojošajiem ungāriem.

Demokrātija ir stipri pārvērtēta?

Posted on maijs 14, 2014 by - Viedoklis

Eiropas Parlamenta vēlēšanas. 24.maijs. Kāpēc iet vai kāpēc neiet?

Skolā, politikas un tiesību stundā mācoties par demokrātiju, skolotāja uzsvēra, ka pilsoņa pienākums ir piedalīties vēlēšanās. Demokrātija nav iespējama, ja pilsoņi neiet vēlēt.

Man gan šķiet, ka demokrātiskā valstī balsstiesīgam pilsonim ir tiesības arī izvēlēties nebalsot, ja viņu neuzrunā neviena partiju iesniegtā programma un kandidātu saraksts. Piemēram, pašvaldību vēlēšanas Rīgā, manuprāt, tika pārvērstas par cīņu ar ļaunuma impēriju, kur pie pilna prāta esošam latvietim jau nu izvēlei ir jābūt skaidrai. Man nebija. Man nešķita, ka būtu jāveido sakarība starp pašvaldību vēlēšanām un Latvijas neatkarības atjaunošanu. Manuprāt, ir bezatbildīgi spiest uz pogas ar nosaukumu «Vai nu mēs, vai tu jau zini, kādas šausmas». Pirmkārt, tāda veida pabiedēšana dod iespēju izvairīties no vēlētāja dabūšanas savā pusē, piedāvājot skaidrus un izpildāmus solījumus. Otrkārt, tajā brīdi, kad varbūt to pogu patiešām vajadzēs, tā būs tik ļoti izspaidīta, ka vairs nevarēs saprast – pievērst uzmanību vai laist gar ausīm?

Pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām no partiju puses nav dzirdama retorika par «liktenīgo balsojumu». Taču šī sajūta jau ir gaisā. To nav nepieciešams radīt. Nesenie Eirovīzijas rezultāti diezgan skaidri pauda to, ka mums nav problēmu par labāko atzīt bārdainu meiteni, bet jums Austrumos gan tas sagādā problēmas. Mums sagādā problēmas neatkarīgas valsts daļas iekļaušana citas valsts sastāvā, bet lielai daļai kaimiņvalsts iedzīvotāju tā nav problēma. 

Gribot negribot man šoreiz Eiropas Parlamenta vēlēšanas kļūst par brīdi, kad es definēju, kas es esmu. Kādam vērtību un uzskatu kopumam es jūtos un gribu justies piederīgs. Un tikai pēc tam seko iedziļināšanās partiju programmās un man ideoloģiski vistuvākās partijas atrašana. 

Diemžēl kaut kas šajā situācijā man šķiet arī nepareizi. Mani biedē pašlaik izveidojusies pasaules kārtība, kurā ir kļuvis svarīgi kaut kam piederēt, jo citādi rodas sajūta – atnāks kāds un pateiks, kā būt.

Demokrātija ir stipri pārvērtēta. Šāds apgalvojums sarkaniem burtiem no pagājušās nedēļas rotā Dailes teātra fasādi. Demokrātijā ir tā lieliskā iespēja visiem kādā brīdī saprast, ka tik tiešām – stipri pārvērtēta tā demokrātija, un tad demokrātiskā veidā demokrātija pārtop par autoritārismu. Problēma gan rodas ar jebkā cita tapšanu par demokrātiju. Redzot un jūtot daudzos demokrātijas plusus, es gribu cerēt, ka tā turpinās būt. Ka spēja pieņemt citādo ies plašumā, nevis notiks sacensība par to, kurš konservatīvāks. Un šo procesu var ietekmēt Eiropas Parlamenta darbība, kura pilnvaras, balstoties uz Lisabonas līgumu, ir padarītas plašākas. Beigu beigās – ja ir vēlme būt daļai no Eiropas Savienības, tad varbūt ir vērts izmantot iespēju reizi piecos gados padomāt par to, ko man tas nozīmē un kā es gribētu, lai ir.

Bez Ulmaņa

Posted on maijs 14, 2014 by - Redaktores sleja

 

Latvijas vēsturē nav daudz datumu, kas raisa tik pretrunīgus vērtējumus kā 15.maijs. Diena, kad valdības vadītājs Kārlis Ulmanis 1934.gadā likvidēja demokrātiju Latvijā un iedibināja vadoņa kultu, kas pēc vēlāk pārdzīvotajām kara un okupāciju šausmām ieguva mītisko «zelta laiku» oreolu. Kā atcerēties šo dienu – tas nav jautājums tikai par pagātni.

Kā intervijā mums uzsver vēsturnieks Aivars Stranga, 1934.gadā Latvijai «nebija apdraudējumu, kurus varētu novērst, likvidējot demokrātiju». Ar varu pārņemts līderis, sabiedrības apātija un satraucošs starptautiskais fons – šī bīstamā apstākļu sakritība, kas darīja iespējamu Ulmaņa apvērsumu, nav nekas unikāls un var atkal atkārtoties. To redzam arī sev kaimiņos. Tāpēc svarīgi šo autoritārisma pieredzi arī Latvijā novērtēt faktu, nevis mītu līmenī.

Stranga, kurš īpaši pētījis Ulmaņa režīma saimniecisko politiku, atzīst – viņu pat šokējis, cik dramatisku trūcīguma ainu atklāj tālaika politpārvaldes ziņojumi un cik paralizējoša ir režīma nespēja veikt reformas, jo «autoritāra valdība ir savu pseidopanākumu gūstā».

Nespēja skaidri redzēt īstenību izpaudās arī Latvijas valstiskuma bojāejā 1940.gadā, kad politiskas vai militāras pretestības vietā vadonis lika cerības uz pazemīgu pakļaušanos. Taču vēsture ir nežēlīga – valstsvīru, kas neatkarīgās Latvijas beigas iezīmēja ar slaveno un absurdo vēlējumu «es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās», drīz samala Staļins, un pat viņa pēdējās atdusas vieta nav droši zināma. Vai vēl skarbāk vēsture var atgādināt – nelolo ilūzijas, viens cilvēks nav sargs un glābiņš visai valstij.

Anekdotes

Posted on maijs 14, 2014 by - Radars

 

Pārvācos uz jauno dzīvokli un sāku pie sevis prātot: «Diez, kāda šeit ir dzirdamība?»
«Ļoti laba,» atbildēja kaimiņš.

Liekot bērnus gulēt, māte viņus tā sarāja, ka pat kaimiņi satrukās un devās pie miera.

Vakar uz kaimiņa auto uzrakstīju: «Lūdzu, nomazgā mani!»
Šodien redzu, ka viņš atbildējis: «Atnāc ciemos, nomazgāšu!»

«Andri, runā, ka tu esot apprecējies. Laimīgs?»
«Ne parāk. Logi uz sētas pusi.»

Ja ne reizi neesat sastrīdējies ar kaimiņu, tas nozīmē, ka viņiem nav ne urbja, ne klavieru, ne arī mašīnas pagalmā.

Kapņu telpā smēķē un sarunājas divi kaimiņi.
«Tu gan izskaties draņķīgi… Kas notika?»
«Eh, uzbruka, piekāva un atņēma visu naudu…»
«Vismaz atceries, kādas bija viņu pazīmes?»
«Ko tur daudz atcerēties… Sieva un sievasmāte.»

Tiesnesis jautā apsūdzētajam:
«Kāpēc jūs piekāvāt savu kaimiņu?»
«Lai jums nenāktos jautāt, kāpēc viņš piekāva mani.»

Vēlu vakarā zvana pie dzīvokļa durvīm. Saimnieks atver, bet tur policijas vienība pilnā ekipējumā.
«Mūs izsauca jūsu kaimiņš, jo jūs mokot savus suņus!»
«?!»
«Nu, kā… Esot kliedzis: «Es jums kājas izraušu! Kur blandies, maita! Tūlīt pat skrieniet šurp, nejēgas!»»
«Vispār es futbolu skatījos.»

Sarunājas divi kaimiņi.
«Tava žurka bija ielīdusi manā pagalmā.»
«Tā nav žurka, bet takšelis!»
«Manam kaķim likās, ka tā ir žurka.»

Satiekas divi vasarnieki.
«Labdien, Jāni!»
«Hmm, vai mēs būtu pazīstami?»
«Jā, es taču esmu jūsu kaimiņiene!»
«Pieliecieties, lūdzu!… Āāā, Ainas tante, ko tad jūs uzreiz tā neteicāt!»

«Kāpēc tavs kaķis tik ļoti brēc?»
«Vannoju.»
«Es savu arī mazgāju, bet tik ļoti nebrēc.»
«Vai tu pēc tam kārtīgi izgriez ūdeni?»

Vīrietis pieiet pie kaimiņu sētas vārtiņiem un klauvē. Pieskrien suns un cilvēka balsī saka: «Kāpēc trokšņo? Neviena nav mājās!»
Vīrietis nokrīt ģībonī. Kad atjēdzas, viņam blakus stāv tas pats suns.
«Suns, tu riet nemaz neproti?!»
«Negribēju jūs baidīt.»

«Kāpēc tavs kaķis staigā pa griestiem?»
«Kaimiņiem ļoti jaudīgs putekļusūcējs.»

«Kā uzzināt, kuri kaimiņi pieslēgušies manam Wi-Fi?»
«Klusā vakarstundā atver ārdurvis un atslēdz savu internetu. Drīz vien dzirdēsi skaļas lamas.»

«Es nesen nopirku krokodilu.»
«Super! Un ko saka kaimiņi?»
«Kādi kaimiņi?»

«Jāni, vai tu kādreiz esi darījis citiem cilvēkiem labu?»
«Protams! Lūk, piemēram, es nesen atļāvu kaimiņiem lietot savu jauno bezvadu internetu!»
«Hmm… Tu runā par tām pāris minūtēm, kamēr izdomāji paroli?»

«Pēteri, tu Mocartu kādreiz esi klausījies?»
«Nē.»
«Nav arī vērts. Kaimiņš nopirka klavieres. Pilnīgs draņķis!»

Jautājums jautājuma galā

Posted on maijs 14, 2014 by - Ekspertu padomi

Dzīvokļu nama iedzīvotāji un pārvaldītāji sastopas ar daudziem jautājumiem – gan praktiskiem, gan juridiskiem. Lūdzām zinošus cilvēkus un iestādes rast atbildes uz dažām no daudzajām problēmsituācijām, par kurām nācies dzirdēt, gatavojot šo žurnālu vai runājot ar draugiem

Kādi remonti dzīvoklī jāsaskaņo ar kaimiņiem, apsaimniekotāju, būvvaldi?

Bez saskaņošanas, projekta un būvatļaujas drīkst veikt kosmētisko remontu, neskarot ēkas nesošās konstrukcijas un inženierkomunikācijas. Ar kaimiņiem – daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas kopīpašniekiem vai pilnvarotu apsaimniekotāju – jāsaskaņo remonts vai pārbūve dzīvoklī vai ēkā, kas skar nesošās konstrukcijas, starpstāvu pārsegumu konstrukcijas, ēkas fasādi – durvis, logus, jumtu, kā arī koplietošanas telpas un inženierkomunikācijas. Piemērs – nedrīkst patvaļīgi mainīt dzīvoklī radiatorus, kas ir kopīpašumā esošo inženiertīklu daļa un ietekmē kopējo mājas siltumapriti, vai noslēgt kopējās ventilācijas sistēmas izejas dzīvoklī. Dzīvokļa īpašuma likumā noteikts, kas uzskatāms par dzīvokļa atsevišķā īpašuma elementiem un kas ietilpst kopīpašumā, kā arī noteiktas prasības saskaņojumiem.

Vienīgais gadījums, kad remonts nav jāskaņo ar būvvaldi – ja tiek īstenots interjera projekts. Ja remonta gaitā ir paredzēta pārplānošana, nojaucot vai izbūvējot nenesošu starpsienu, vajadzīga dzīvokļa vienkāršotās renovācijas apliecinājuma karte. Ja paredzēta durvju ailas izbūve nesošajā sienā, koplietošanas telpas, piemēram, ratiņtelpas vai balkona pievienošana dzīvoklim, nepieciešams gan plānošanas un arhitektūras uzdevums, gan būvprojekts, gan būvatļauja. Pārplānošanas gadījumā ieteicams lūgt padomu sertificētam arhitektam, būvinženierim vai būvvaldei.
Atbilde: Rīgas būvvalde, Ekonomikas ministrija

Vai par reklāmas izvietošanu daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpā apsaimniekotājs iekasē naudu? Kā tā tiek izmantota?

Pagaidām kāpņu telpās izvietotie reklāmas dēļi nedod tiešu ienākumu mājas īpašniekiem, bet nonāk apsaimniekotāja kopējā katlā. Šo naudu sadala kopējo darbu apmaksai. Nākotnē situācija tiks labota, pelnīt sāks katra atsevišķa māja. Strādājam ar televīzijas un interneta pakalpojumu sniedzējiem, lai šīs kompānijas maksātu par tiesībām izvietot mājās savu aparatūru.
Atbilde: Rīgas namu pārvaldnieks

Namā vienā dzīvoklī ir ierīkota atsevišķa apkure. Vai šī dzīvokļa īpašniekam ir jāpiedalās mājas kopējā siltuma rēķina apmaksā un siltumtīklu uzturēšanā?
Viss atkarīgs no tā, kādā kārtībā atslēgta apkure dzīvoklī, vai atslēgšana notikusi atbilstīgi normatīvajiem aktiem. Lai apkures atslēgšana dzīvoklī būtu leģitīma, vajadzīgs dzīvokļu īpašnieku kopības lēmums, kurā apstiprināts, ka noteiktam dzīvoklim maksa par kopīpašuma tehnisko uzturēšanu un lietošanu nav uzliekama, pamatojoties uz atbilstīgu apkures atslēgšanas aktu konkrētajam dzīvokļa īpašumam. Mājas siltumapgādes sistēma ir mājas kopīpašuma daļa, tātad dzīvokļu īpašnieku kopīpašums, par kura uzturēšanu atbildīgi visi mājas kopīpašnieki.

Atbilde: Rīgas namu pārvaldnieks

Neapsaimniekotā graustā ik pa brīdim jaunieši vai bezpajumtnieki dedzina atkritumus, apdraudot gan sevi, gan blakus mājās dzīvojošos. Ko kaimiņos dzīvojošie var darīt, lai sevi pasargātu?

Dzīvojamās mājas iedzīvotājiem laikus jāinformē pašvaldības vai valsts policijas darbinieki par iespējamo apdraudējumu vai pretlikumīgām darbībām tuvumā esošajā mājā. Pašvaldības tiesībsargājošajām instancēm savukārt ir jāveic nepieciešamās darbības saziņā ar mājas īpašnieku vai pārvaldnieku, lai nodrošinātu neapdzīvotās mājas vai grausta nepieejamību, proti, noslēgtu piekļuves punktus mājai un tās telpām – durvis, logus u.c.
Atbilde: Rīgas namu pārvaldnieks

Dažviet Rīgā uz ielas pie dzīvokļu namiem ir rezervētas stāvvietas iemītnieku auto novietošanai. Kā var panākt šādu autostāvvietu ierīkošanu?
Dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku kopībai ir jāpieņem lēmums atbilstīgi Dzīvokļa īpašuma likuma nosacījumiem, norādot dzīvojamajai mājai piesaistītās teritorijas lietošanas kārtību, piemēram, nosakot automašīnu iebraukšanas un novietošanas kārtību, ierobežojošo zīmju uzstādīšanu un caurlaižu izsniegšanas kārtību. Var noteikt, cik katram dzīvoklim piešķir caurlaides, iespējams noteikt vietas konkrētu automašīnu novietošanai, uzstādot papildu zīmes u.tml. Kopības lēmums jāiesniedz pārvaldniekam, kas izskata un saskaņo lēmumu, kā arī nodrošina darbības kopības lēmuma īstenošanai. Jānorāda, ka dzīvokļu īpašnieku kopība norēķinās par mājai piesaistītās zemes uzturēšanu, uzkopšanu un maksā visus ar to saistītos nodokļus, līdz ar to tā ir tiesīga lemt par piesaistītās teritorijas lietošanu.

Atbilde: Rīgas namu pārvaldnieks

Vairāk nekā gadu neapdzīvota dzīvokļa īpašnieks ir atgriezies no prombūtnes un konstatē, ka jau ilgstoši no augšējā stāva dzīvokļa PA viņa griestiem tecējis ūdens. Bojājumi nebūtu tik lieli, ja kāds dzīvotu apakšējā dzīvoklī un laikus konstatētu ūdens noplūdi. Vai neapdzīvotā dzīvokļa īpašnieks ir līdzatbildīgs par bojājumiem? Vai viņam jāpiedalās remonta izdevumu segšanā?
Nopludināšanas gadījumi praksē ir dažādi, un šis ir ļoti specifisks. Īpašnieks ir atbildīgs par īpašumu, vai tur dzīvo vai ne, bet ir svarīgi, no kurienes radusies noplūde. Ja bojāti ūdensvada atzari no kopējiem stāvvadiem, par kuriem atbildīgs augšējā dzīvokļa īpašnieks, viņam jāatbild par kaitējumu citam īpašumam. Ja noplūde nāk no kopējiem stāvvadiem, jāvērtē, vai pārvaldniekam ir nodota iekšējo inženiertīklu apkalpošana, ko īpašnieki mēdz atstāt savā ziņā, lai ietaupītu naudu, vai arī par tiem atbild cits komunikāciju turētājs. Ja atbildīgais ir pārvaldnieks, kurš nav pievērsis uzmanību komunikācijām un nav brīdinājis par avārijas situāciju, tad kompensācija ir viņa atbildība. Ja pārvaldnieks sapulcē brīdinājis īpašniekus, ka gadu desmitiem kalpojušās komunikācijas jāremontē, bet īpašnieki nav devuši finansējumu, atbildīgi ir visi. Situācijas ir dažādas, un praksē par komunikāciju avārijās nodarīto visbiežāk kaimiņi vienojas savā starpā, vai izdevumus uzņemas atbildīgais pārvaldnieks. Ja nevar rast vienošanos vai īpašumi ir apdrošināti, tad zaudējumus parasti apmaksā apdrošinātājs un piedzen tos no atbildīgā, vispirms pieprasot no pārvaldnieka, pēc tam, iespējams, no īpašniekiem. Iespējama tiesvedība arī starp dzīvokļu īpašniekiem.

Atbilde: Ģirts Beikmanis, Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas  (LNPAA) valdes priekšsēdētājs

Ziemā no mājas jumta nokrita ledusgabals un sašķaidīja mašīnas logu. apdrošinātājs izmaksas par iestiklošanu piedzen no apsaimniekotāja, kurš to grib iekļaut apsaimniekošanas rēķinā. Vai tā drīkst?
Līdzīgi gadījumi ir bieži, un risinājums atkarīgs no vairākiem apstākļiem. Vispirms – kur bija novietota mašīna, un vai tajā vietā drīkst vai nedrīkst atstāt auto. Mašīnu ir daudz, tās novieto visneiedomājamākajās vietās. Pēc normatīvajiem aktiem, pie kāpņu telpas auto nevar stāvēt, lai pie durvīm jebkurā brīdī var piebraukt operatīvais transports. Ja mašīna bijusi novietošanai neparedzētā vietā, īpašnieks pats par savu auto ir atbildīgs un nevar nevienam pārmest kaitējumu. Ja mašīna bijusi novietošanai paredzētā vietā, jāzina, vai mājas budžetā ir nauda ēkas un tās jumta apkopšanai. Ja līdzekļi ir paredzēti, bet pārvaldnieks nav laikus tīrījis sniegu vai nav pievērsis uzmanību, ka sniega barjeras nav kārtībā, viņam par to jāatbild. Ja budžetā naudas nav, bet pārvaldnieks brīdinājis īpašniekus par vajadzību tīrīt jumtu vai labot sniega barjeras un viņi šim nolūkam naudu nav devuši, tad par kaitējumu auto atbild īpašnieki.

Atbilde: Ģirts Beikmanis, LNPAA

Kaimiņu būšana

Posted on maijs 14, 2014 by - Sadzīvošana

Kā veidot labas attiecības ar mājas iedzīvotājiem? Daži psihoterapeites Ainas Poišas ieteikumi

Viensētu iemītnieki ar aizdomu pilniem skatieniem. Bravūrīgi komunālo dzīvokļu pieredzes norūdītie. Klusētāji un priekšnieki, vienpatņi un sabiedrības dvēseles… Vienvārdsakot, kaimiņi, kurus liktenis savedis vienā mājā. Saka, ka kaimiņus neizvēlas, taču dažkārt dzīvokļu sludinājumos ir arī piebilde: «Labi kaimiņi, klusi kaimiņi.» Kā sadzīvot, kā veidot attiecības daudzdzīvokļu namā, par kura apsaimniekošanu lielāka vai mazāka atbildība jāuzņems katram? 

Vai jums ir kaimiņi? 

Vēl vairāk, mans vīrs ir nama pārvaldnieks. Māja gan nav liela. Faktiski šodienas apstākļos mājas pārvaldniekam ir jāpārzina ne tikai tehniskās lietas un juridiskie jautājumi, bet jābūt arī psihologam. Taču atbildība par sociālo vidi mājā jāuzņemas katram. Nevar pateikt – es aizveru sava dzīvokļa durvis, un man vienalga, kas apkārt notiek. 

Mazā mājā vieglāk – cilvēki cits citu pazīst. Taču – ko darīt lielā daudzdzīvokļu mājā? 

Jādzīvo ar prieku un atbildību. Katram ir jāpiedalās savas sadzīves veidošanā. To var panākt sadarbojoties – ar dzīvokļu kaimiņiem, ar ielas kaimiņiem, ar namu saimniekiem, apsaimniekotājiem. Māja ir kā mazs valsts modelis. Ja pārvaldnieks nāk ar metodi «skaldi un valdi», tas vienmēr izsauc pretreakciju. Attiecības jāveido sadarbojoties.

Kā veidot šo sadarbību? 

Cilvēkiem ir dažādas uztveres. Gados vecāki cilvēki bieži nav tik elastīgi un, lai justos droši, pieķeras lietām, ko labi pazīst. Viņi ir apdomīgi, jo dzīves situācija viņus ir nolikusi tādā pozīcijā, ka katrs eiro ir jāapgroza vairākas reizes, un, ja mājai sāk tecēt jumts un izmaksas par remontu tiek sadalītas «uz galviņām», sākas vaimanas. Taču maldīgs ir stereotips, ka kāds par to būtu atbildīgs vienpersonīgi – vai nu mājas pārvaldnieks, vai saimnieks. Sak’ – ja viņiem ir vara un teikšana, tad lai arī rūpējas. Cilvēkiem liekas, ka saimniekiem ir paslēpta lāde, no kuras var pagrābt naudu un saukt meistarus, lai remontē. 

Bet ir demokrātija, un tiek sasaukta sapulce. 

Psihoterapeiti teiktu, ka tas ir darbs ar grupu. Tieši pārvaldniekam ir jāprot šos vienā mājā satikušos cilvēkus vadīt. Lai nav tā, ka iedzīvotāji sanāk un klaigā: šitas pārvaldnieks mums nepatīk, gribam citu. Veidojot sadarbību, kļūdas var būt abām pusēm. Galvenais – jānodibina kontakts. Ja pārvaldnieks iedzīvotāju vidū iegūs atbalstītājus, tā būs liela veiksme. Jo vienmēr būs cilvēki, kas paliks opozīcijā. Būs arī konformisti, svārstīgie, kas meklēs, kurai pusei izdevīgāk pieslieties. 

Ar ko sākt sarunu? 

Ikviens cilvēks gaida respektu pret sevi. Gan pensionārs, gan biznesmenis grib tikt cienīts. Pārvaldnieka uzdevums – iegūt tolerantu attieksmi, bet saglabāt neitralitāti un neļaut ar sevi manipulēt, palikt stingram savā pārliecībā. Taču tajā pašā laikā viņam ir jābūt labvēlīgam pret mājas iedzīvotājiem. 

Labi, ja pārvaldnieks uz sapulci aicina personīgi, nevis uzraksta lapiņas un iemet pastkastēs vai pielīmē pie sienas. Ir vērts cilvēkiem piezvanīt. Nevis direktīvā formā pateikt, ka būs sapulce, bet gan uzaicināt piedalīties. Es domāju, ka 40% veiksmes slēpjas tajā, kā cilvēks tiek uzrunāts. 

Taču mājas iedzīvotāji bieži vien ir vienaldzīgi. Sak’ – gan jau iztiks bez manis. 

Cilvēkiem ir mazinājusies spēja dot. Ērtāk ir būt patērētājam – prasīt, ņemt un gaidīt, kad kāds cits izdarīs viņa vietā. Tā ir padomju laika pieredze, to nevar noliegt.

Pieņemsim, ka īrnieks aiziet uz sapulci. 

Pārvaldniekam vajadzētu būt tam, kurš visus sagaida. Ja viņš atskrien pēdējā brīdī, cilvēki to novērtē kā paviršību. Kad vairākums sēž un kādu gaida, atmosfēra mēdz nokaitēties pati no sevis, sākas minējumi – kas būs, kāpēc. Varbūt es pārspīlēju, bet tās ir svarīgas nianses. Nevajag jau daudz, lai ar sasveicināšanos, nelielu uzmanības mirkli radītu pozitīvas emocijas un līdz ar to arī pozitīvu sapulces gaisotni. 

Ja kaimiņi ir atturīgi, lai paši iepazītos, varbūt tieši visa nama kopēja sanāksme var būt impulss, lai tuvinātos? 

Nav jālepojas ar to, ka kaimiņus nepazīstam. Neviens nespiež draudzēties, iet ciemos ar kūkām, bet būt pieklājīgiem un sasveicināties – tas ir elementāri. Taču bieži vien kāpņu telpā satiekoties ir sajūta – sveicināt pirmajam vai nogaidīt? Vai tas maz ir kaimiņš? 

Cilvēkiem nepieciešams iegūt reālu piederības sajūtu, un tas notiek ar informācijas apmaiņu. Iedzīvotāju sanāksmē iepazīšanās var notikt arī anketu veidā. Taču, ja sapulcē nav daudz cilvēku, var iepazīties arī pasakot pāris vārdus par sevi.

Kaimiņu attiecības var arī noderēt. 

Protams! Tā ir drošība. Ja kaimiņš redz, ka no blakus dzīvokļa nes ārā mantas, viņš var novērst zādzību. Kaimiņš var jūsu prombūtnē parūpēties par telpaugiem vai mājdzīvniekiem. Tikai iepazīstoties var uzzināt, ka kaimiņiene nav traka tante, kas baro kaķus, bet gan ir pensionēta skolotāja, kas var palīdzēt bērnam izpildīt mājasdarbus. 

Kad ir normālas kaimiņattiecības, tad arī var domāt par labiem sadarbības modeļiem mājas apsaimniekošanā.

Tad ir vieglāk runāt par darbu un skaidrot svarīgus jautājumus. Kaut vai par remontiem, kur vajadzīga nauda. Pārvaldnieks izklāsta savas idejas, informē par resursiem un jautā, kā iedzīvotāji gatavi līdzdarboties. Laukums ir atvērts sarunām, un, ja spēlētāji ir pazīstami, ir vieglāk spēlēt. Jā, pensionāre uzreiz nav ar mieru piedalīties projektā ar naudu. Bet, iespējams, viņa var kādreiz pieskatīt kādas jaunās ģimenes bērnu. Savstarpējā sadarbībā var atrast risinājumu. Varbūt kāds nevar ieguldīt kopējā katlā 50 eiro, bet var to darīt citādi – pašam piedaloties. Svarīgi, lai cilvēks justos piederīgs, nevis pazemots, ka nav naudas. Protams, es ideālistiski runāju, bet vajag parādīt – uz ko tiekties.  

Liela daļa iedzīvotāju cītīgi maksā rēķinus, bet vienmēr atrodas tādi, kas to nedara. Un ne jau tāpēc, ka nevarētu. 

Reāls konflikts. Un pārvaldnieks ir pa vidu. Kā rīkoties – publiskot sarakstus, lai cilvēkus sarīdītu, vai noklusēt? Pārvaldnieks nedrīkst izlikties neredzam šo situāciju, jo citādi neapmierinātība pieaugs. Neatrisināti konflikti ir sastrēgums, kā trombs asinsritē. Pārvaldniekam nav jābūt tam, kas vienīgais pieņem lēmumu, jo tā ir liela atbildība. Priekšlikumi ir jāuzklausa no abām pusēm. Sākumā ir jāsavāc pat vistrakākās idejas. Jo ir arī gadījumi, ka nevis ļaunprātīgi nemaksā, bet – nav naudas. Ir jābūt plānam, lai novērstu konfliktu, lai mazinātu dusmas. Es zinu, ka tas ir grūti, ja nemaksātāji iecērtas, iespītējas. Taču cilvēki ir jāiedrošina, lai viņu dēļ nebūtu jācieš citiem.  

Maksātāji tiek atstāti muļķa lomā. 

Tā ir, rodas netaisnības sajūta. Bet, ja es redzu, ka nemaksātājs ir ieinteresēts, runā par savu problēmu, meklē izeju, tad kopīgi var atrast risinājumu. Ja kādam nav darba, tad cits mājas kaimiņš varbūt zina, kur varētu atrast nodarbošanos. Arī tā! 

Pārvaldnieks viens nav cīnītājs, viņam jāatrod atbalsta grupa. 

Atbalsta grupā ir jābūt kodolam, pārvaldnieka palīgiem. Cilvēkiem patīk, ka viņi var parādīt savas spējas. Daudzus jautājumus varētu risināt nevis sasaucot kopsapulci, bet gan tikai darba grupu. Darba fāzē optimālāk ir strādāt ar mazāku, racionālu grupu, bet informatīvajā laukā jāizmanto kopsapulces enerģija un emocijas. 

Kā dažādiem mājas iedzīvotājiem atrast kopsaucēju? 

Reakcijas uz notikumiem cilvēkiem veidojas, balstoties personīgajā pieredzē. Personības ir tās, kas veido attiecības. Ja ir runa par saskarsmes lietām, manuprāt, latvieši ir introvertāki, nogaidošāki, nedrošāki pret pārmaiņām. Krieviem pārmaiņas nav biedējošas. Viņi ir gatavi ja ne pieņemt, tad cīnīties. Viņi ir arī atklātāki, bet latvieši – nogaidošāki un klusējošāki, mēdz arī trīt duncīšus. 

Viena lieta – piedalīties, bet kā sevī attīstīt spēju uzņemties iniciatīvu? 

Šo jautājumu sev var uzdot katrs – ko es gribētu darīt, lai justos foršāk? Kādas ir manas fantāzijas par dzīvesvietu? Kāds gribēs kāpņu telpā zaļos augus, cits – koku mājas priekšā, bet aiz mājas – rotaļu laukumu bērniem. Pirmais sadarbības solis – iekšējās «noliktavas» izmantošana. Cilvēki var «iedarbināt» savus sakarus, iespējas, vaļaspriekus. Viņiem pašiem un citiem tas sagādās prieku. 

Attiecību fonam ir jābūt pozitīvam, pēc tam arī tehniskās lietas sakārtosies. Bezdarba laikos ir jāmāk izmantot tā cilvēka, kurš ir darba meklējumos, enerģija un laiks. Arī viņam būs patīkamāk.

Sociālā  angažētība?

Man patīk šis termins. Krīzes laikā daudz runāja par to, ka ir jādara vairāk nekā parasti, lai izkultos. Nevar gaidīt, ka visu atrisinās valdība, ka nāks līderis. Ja katrs pamanīs un izdarīs kaut ko, par ko nemaksā naudu, pasaule kļūs foršāka. Tas neaizņems pat stundu dienā! Izdarīt kaut ko tāpēc, ka ir prieks, nevis gaidīt – kas par to būs. Nepiesārņot, nepiespļaut, nesalauzt. Mājas sakārtošanā jāiesaista bērni, tad jau būs cerība, ka viņi vēlāk arī savus bērnus audzinās ar atbildību par apkārtni un vietu, kur dzīvo.

Miers, draudzība, sadarbība

Posted on maijs 14, 2014 by - Kopienas

Viņi nav guļamrajonu «inventārs», cilvēki, kas pēc darba ieslīd savā mikrorajona miteklī un pat nezina, kā sauc kaimiņus. Vairākās Rīgas vietās mīt entuziastu grupas un atsevišķi ļaudis, kas cenšas sociālajās un kultūras aktivitātēs iesaistīt arī apkārtējos. Afišu staba lomu pilda Facebook

Gaiša telpa koka mājā, pa atvērto pirmā stāva logu redzams ziedošs ķiršu kociņš un saimnieku draudzīgais suns, zilacainais haskijs. Pie sienas piesprausts Māra Subača veltījums. Pasaka par klusu dienu Bolderājā. «Tas bija laiks, kad projektēja zivis. «Zivis plūdīs Dievā,» teica Ādams. «Zivis peldēs upē,» teica Dievs. «Upe plūdīs kaut kur caur Bolderāju, un Dievs skatīsies uz upi un Bolderāju.»» S-ubačs gadiem piedalījies bolderājiešu Sandras un Vladimira Jakušonoku aktivitātēs. Lai arī dzīvo citā Rīgas nostūrī, viņš ir draudzējies ar Jakušonoku vadīto Bolderājas grupu – cilvēku kopumu, kas jau kopš 1997.gada šajā Rīgas nostūrī veic radošus projektus un rīko sakopšanas talkas. Kopā ar Aiju Zariņu zīmējis plakātus bolderājiešu piketam pie Rīgas domes, kad Bolderājas grupa sadarbībā ar Vides aizsardzības klubu sāka akcijas pret Dinaz meitasuzņēmuma SIA Baltic Oil Terminal naftas termināļa celtniecību uz zemes, kuru šim nolūkam iznomājusi Rīgas brīvosta. Būvniecība būtu skārusi Komētfortu – vēsturisku pagrabu kompleksu, ko dambis savieno ar 400 gadu veco Daugavgrīvas cietoksni.

Tikai šogad vairāk nekā 10 gadus ilgā cīņa noslēgusies ar uzvaru. Komētfortam piešķirts kultūras pieminekļa statuss, Rīgas dome apturējusi naftas termināļa celtniecību. «Mēs, kad viņi balsoja, sēdējām zālē,» lepni saka Sandra Jakušonoka.

Izaicinājumu vides jomā joprojām netrūkst, Sandra, kas ir profesionāla projektu vadītāja, stāsta, ka ir apstrīdējusi citu Rīgas brīvostas lēmumu – līdzās Komētfortam pie Bolderājas mola paredzēts 70 ha platībā aizbērt jūras malu ar smiltīm, kas iegūtas, paplašinot Daugavas kuģu ceļu. Šī teritorija ir ne tikai tradicionāla reņģu nārsta vieta, bet arī simboliski Rīgas un Latvijas vārti. «Iedomājies – pirmais, ko tu redzi, iebraucot savā valstī, ir smilšu čupas!» iesaucas Sandra. «Viņi to uztver kā malu, bet mums tas ir sākums. Skaistākā vieta pasaulē.»

Ieprecējusies Rīgas perifērijā, viņa ir iemīlējusi Bolderāju. Abi ar vīru Volodju, pēc izglītības restauratoru, te jau vairāk nekā 20 gadu veic aktīvu nevalstisko organizāciju darbu. «Tagad mums ir divas biedrības. Viena «karam» un viena – «mieram»,» viņi paziņo. Vides aktivitātēm paredzēto «kara biedrību», Koalīciju dabas un kultūras mantojuma aizsardzībai, vada Sandra. «Miera biedrību» Bolderājas grupa – Volodja. Ar Facebook lapas Tūrisma tīkls – Bolderāja palīdzību viņš organizē dažādas kultūras aktivitātes. Lai arī Bolderāja ar Rīgā vecāko koka arhitektūru, militāro mantojumu un pludmali ir populārs pastaigu galamērķis Rīgas centra nogurdinātajiem un Volodja arvien ir nesavtīgi izrādījis šo marginālo teritoriju gan vietējiem žurnālistiem, gan ārzemju māksliniekiem, viņš neveic tikai gida darbu tradicionālā izpratnē. «Gids var būt stends, notikums, stāsts – jebkas, kā dēļ cilvēki sapulcējas vai pat speciāli atbrauc uz Bolderāju,» formulē Sandra.

Mūsu tikšanās vieta, «zilā māja pie baznīcas», kur telpas Bolderājas grupas aktivitātēm laipni atvēlējusi kāda ģimene, kļuvusi par štābu dažādiem kursiem. Lai tie notiktu, Bolderājas aktīvisti piesaistījuši Sabiedrības integrācijas fonda līdzekļus, atraduši skolotājus.

«Turpinām Sadarbības tīkli Bolderājā mācības pieaugušajiem: trešdien plkst.18.30 – zīmēšana pie Moiseja, ceturtdien plkst.18.30 – latviešu valoda sociāli aktīvajiem bolderājiešiem pie skolotājas Dainuvītes, sestdien plkst.12-15 – foto iemaņas pie Viktorijas,» lasu Sandras ierakstu Tūrisma tīkls – Bolderāja Facebook lapā tūdaļ pēc Jaunā gada. Trīs mēnešu fotokursi Mākslas akadēmijas vizuālās komunikācijas nodaļas maģistrantūras studentes Viktorijas Ekstas vadībā noslēgušies aprīlī. Istabā, kur sēžam, pie sienām vēl ir skolēnu, bolderājiešu darbi. Nepretenciozi, bet ar izdomu. Katrs licis lietā tādu fotoaparātu, kāds nu bijis pieejams. Dalības maksa nav prasīta. Pavisam cita loma bolderājiešiem bijusi projektā Riga Self Portraits, ko Tūrisma tīkls – Bolderāja pagājušā gada nogalē rīkojis sadarbībā ar starptautisko fotoskolu ISSP. Profesionāli fotogrāfi Andrejs Strokins un Kaspars Goba uzstādīja spoguļu sistēmu, lai cilvēki, izmantojot tālvadības pulti, paši varētu veidot savus pašportretus vēsturiskajā multigrāfijas tehnikā, vienlaikus iegūstot piecus attēlus. Eiropā, arī Latvijā, šāda metode bijusi populāra līdz Otrajam pasaules karam. Atsaucīgākie Gobas un Strokina modeļi izrādījušies studenti no Latvijas Jūras akadēmijas, kas atrodas netālajā Daugav-grīvā. Interesanti, ka jūrnieki ieraugāmi arī senajās fotogrāfijās, kādas šādā tehnikā pirmās Latvijas brīvvalsts laikā uzņēmis kāds fotogrāfs, kura darbnīca atradusies uz kuģa Bolderājā.

Eiropas kultūras galvaspilsētas projektā Revīzija Bolderājas vēsture tikšot ķidāta vēl pamatīgāk, stāsta Jakušonoki. Aprīlī cilvēki sākuši pulcēties uz diskusiju ciklu par Bolderāju, pirmo sarunu Poļu laiki. Notikumi. Vara. Baznīca vadījis Grigorijs Salnits. Bolderājietis, dzimtenē atgriezies Krievijas latvietis, mūzikas skolā māca vijoli, bet brīvajā laikā ir gids un vēstures entuziasts. Nākamais Bolderājas grupas un Revīzijas pasākums – Vara Piņķa un Jēkaba Nīmaņa 18.maija izrāde Daugavgrīvas cietoksnī Baltā zirgā – par mākslinieku Jāzepu Grosvaldu un Niklāvu Strunki, kuri, pēc liecībām, 1916.gadā Bolderājā satikušies strēlnieku mācībās un saderējuši, ka baltā zirgā atmuguriski izjās cauri visiem sargposteņiem. «Esam amatieri, bet mums izdodas veiksmīgi piesaistīt profesionāļus,» par šīm aktivitātēm saka Sandra Jakušonoka.

Zilā māja pie baznīcas kļuvusi par centru Bolderājas kopienas daudzveidīgajām aktivitātēm, to skaitā zīmēšanas stundām, fotografēšanai, muzicēšanai, pat sēņu atpazīšanai. Rīkoti izbraucieni ar jahtu un velosipēdiem.
Foto no Bolderājas grupas arhīva

Pāraudzis rajona robežas

Avotu ielas apkārtnes iedzīvotājiem, tāpat kā senajiem rīdziniekiem, svarīga tikšanās vieta ir tirgus. Taču šoreiz tas nav gadatirgus vai ikdienišķs zemnieku tirgus, bet gan krāmu tirgus. Tā dvēsele ir Irita Antoņeviča, koka arhitektūras konsultante pašvaldības organizācijā Koka Rīga. Irita, kas uzaugusi šajā pilsētas galā, dzīvo Avotu un Matīsa ielas stūrī, precīzi atceras pirmā tirdziņa datumu. «2012.gada 27.oktobris. Man tajā dienā iznāca laba vārda dienas ballīte.»

Iegansts tirdzniecībai bijušas dažādas mājlietas, galvenokārt aizkari un galdauti, ko kāds Iritas klasesbiedrs vērā ņemamā daudzumā mantojis no savas mātes. Gribējis iztīrīt dzīvokli, lūdzis padomu, kur to visu likt. Irita dabūjusi atļauju sarīkot izpārdošanu nelielā kafejnīcā tepat Avotu ielā, izsludinājusi pasākumu Facebook, ielūgusi citus pirkt un pārdot gribētājus. Pasmejas, ka pati toreiz nenoturējusies un no kādas dāmas, kas tagad profesionāli tirgo vintage apģērbus, nopirkusi… kāzu kleitu, kas savu lielo dienu gaida skapī. «Glīta kleitiņa. 70.gadu modelis ar atsauci uz Viktorijas stilu.»

Jau pirmā andele izvērtusies tik patīkama, ka no mazās ļaužu grupiņas, kas piedalījās šajā tirdziņā, jau atvadoties izskanējis jautājumus: «Un kad būs nākamais tirgus?»

Tagad Irita tādu rīko ik pa diviem mēnešiem. Labā laikā savas baznīcas dārzu atvēlot Sv.Pāvila baznīcas draudze, «nesezonā» tirdzniecība notiek Koka Rīgas zālē. Publika sāk nākt ap pulksten 10, maksimumu sasniedzot dienas vidū ap plkst.14, bet ap trijiem sāk izsīkt. «Visbiežāk cilvēki brauc ar visu famīliju,» Irita saka. Tirgotāju skaits no sākotnējiem desmit izaudzis līdz 45.

Pasākuma saimniece ļoti cenšas izturēt formātu, lepojas, ka tas ir nevis hipsteru vai cacu burziņš, bet tieši krāmu tirgus – tāds, kurā par mazu naudiņu kaut ko sev derīgu var atrast tante Marta no Avotu ielas. «Visi iespējamie «hlami» bijuši,» smejas Irita. Plašā klāstā arvien esot padomju ražojuma trauki, netrūkst apģērbu un tekstīliju, taču visam pa vidu gadoties arī patiešām vēsturiskas vērtības. «Simtgadīgs Husqvarna ābolu mizotājs,» stāsta Irita. «Un ķieģelis no Rīgas pils.»

Arī šis tirdziņš jau pāraudzis rajona robežas. Vistālākais pieteikums tirdzniecībai bijis telefona zvans no Smiltenes. Ar piebildi: «Mēs nevaram savā pilsētā neko tādu darīt, ko gan kaimiņi par mums padomās?»

Izrādās, krāmu tirgus rīkošanai Latvijā ir arī birokrātiski ierobežojumi. To nevar «sasaukt» spontāni, kā tas bija pašā pirmajā reizē. Normatīvie akti prasa, ka šādai tirdzniecībai jābūt saskaņotai ar Rīgas domi un būvvaldi, Iritai ir jānodod attiecīgām institūcijām tirgotāju personas dati. Paliela ķēpa, jo daudzi piesakās pēdējā brīdī, tomēr viņa ar to tiek galā. Eleganta tirdzniecības vieta ar galdu nevienam netiekot garantēta. Irita ļauj izlikt preces uz sedziņām, kastēm, dēļiem. Šis taču ir krāmu tirgus! Ja kāds tirgotājs jautājot: «Kā tad es…?» Irita atbildot: «Jebkā.»

«Vasaras tirgus ar baznīcu fonā, zem kokiem,» viņa smaida. Un piebilst: ja vien draudze atļaus, viņa domās krāmu tirgu tieši šādā veidolā redz arī pēc pieciem un desmit gadiem, taču ar 4-5 reizes lielāku tirgotāju skaitu.

Avotu ielas krāmu tirgus un tā organizatore Irita Antoņeviča.
Foto no privātajiem arhīviem

Uzņēmēja iniciatīva

Koka Rīgas mītne Lienes un Krāsotāju ielas stūrī, kur strādā Irita Antoņeviča, patiesībā atrodas Avotu ielas kaimiņrajonā Grīziņkalnā, un tajā uz pasākumiem mēdz pulcēties arī cilvēki, kas nav krāmu tirgus apmeklētāji.

Esmu Grīziņkalna patriots – arī šāda vietne izveidota Facebook. Raksta sagatavošanas brīdī «Like» nospieduši 740 cilvēku. Ieva Krivma, jauna, izdomas bagāta meitene, kas administrē forumu, ir uzņēmēja Raimonda Elbakjana algota kultūras projektu vadītāja ar attiecīgu izglītību. Elbakjana vārds kļuvis populārs saistībā ar Ghetto Games – ielu kultūras un sporta kustību. Grīziņkalnā viņš jau sešus gadus apsaimnieko skeitparku. Lai gan sacensības šeit notiekot tikai dienas laikā un iedzīvotāju naktsmiers netiek traucēts, sociāli atbildīgais uzņēmējs izlēmis iegūt iedzīvotāju labvēlību, finansējot viņu izklaides un kultūras aktivitātes, radot kopēju lojālu noskaņojumu. Tā ir cīņa arī pret Grīziņkalna iesakņojušos mentalitāti – sociāli nelabvēlīgo vidi un alkoholismu, neslēpj Elbakjans. Diemžēl ar to daudziem joprojām vēl asociējas šis savulaik sakoptais, bet vēlāk nolaistais rajons, kas tikai pamazām sāk atgūt seno raksturu. «Pēdējos piecos gados esam spējuši panākt, ka jaunieši vairs nav potenciālie dzērāji. Katrs mazais bandīts redz, ka «krutie džeki» nav dzērāji, krutie džeki uzvedas citādi,» saka uzņēmējs, aicinot apmeklēt intervijai tuvāko pasākumu – Austrumeiropas čempionātu motociklu frīstailā.

Ar skeitparku nesaistītas aktivitātes, ko organizējusi Elbakjana kolēģe, projektu vadītāja Ieva Krivma, ir, piemēram, Ziemassvētku tirdziņš, Lieldienu svinības, radošo nodarbību cikls Nāc un radi Grīziņā. Cilvēki uz pasākumiem, kur viņu uzdevums ir tikai labi pavadīt laiku, patiesībā nākot labprāt. Lieldienās ripinājuši olas un sacentušies par tādiem smieklīgiem tituliem kā Oliņdanču līderis un Turbo olas, kopā ar danču kluba dejotājiem laidušies tautas dejās, runājuši ar ornitologu Jāni Brinkmani par Latvijas putniem, baudījuši zupu no Elbakjanam piederošā ēšanas uzņēmuma Ghetto burger.

Nodarbību ciklā Nāc un radi Grīziņā tepat Koka Rīgā apguvuši ģitārspēles, jogas, improvizācijas teātra pamatus, iepazinuši ēteriskās eļļas. Nākotnes plānos ir sadarbībā ar citiem vietējiem uzņēmējiem ieviest Grīziņkalna iedzīvotājiem lojalitātes programmu vietējos veikalos, ēdināšanas un servisa iestādēs. Rosināt cilvēkos lepnumu par to, ka viņi dzīvo Grīziņkalnā, kas ir unikāla vērtība. «Ārstējam alkoholiķu rajonu,» vēlreiz uzsver Elbakjans.

Deju, ģitārspēles, ēterisko eļļu iepazīšanas, jogas, improvizācijas teātra izpratnes nodarbības Koka Rīgas namā Grīziņkalnā, kā arī Lieldienu svinēšana un Lielā talka Grīziņkalna apkaimē.
Foto — Esmu Grīziņkalna patriots/Facebook

Stabili mierīgā noskaņā

Posted on maijs 14, 2014 by - Nekustamo īpašumu tirgus

Nekustamo īpašumu tirgus Latvijā pēc krīzes sabrukuma izvētījis savus apcirkņus, un tajā palikušie profesionāļi pārstājuši gaidīt «trekno gadu» atgriešanos, ģenerējot drudžaini optimistiskus vēstījumus par iedzīvotāju gaidām pēc strauja dzīvokļu cenu kāpuma. Vietā nākusi izsvērta analīze un prasme pelnīt ar kompetentu darbu

Vieglas naudas nepārpludinātā tirgū iegūst tie, kas prot īpašumu labi uzturēt un piedāvāt. Lietpratēju novērojumi rāda, ka darījumi ar nekustamajiem īpašumiem notiek regulāri, aktīvāks ir komercplatību tirgus, un nemainīgā vajadzība pēc mājokļiem komplektā ar pakāpenisku ekonomikas atkopšanos rāda nelielu pieaugumu arī šajā segmentā. Augstākās cenas un lielākā rosība ir dārgāko dzīvokļu tirgū, kur naudu gatavi ieguldīt Eiropas Savienības uzturēšanās atļauju kārotāji no citām valstīm. Taču latviešu nenomācamā vēlme pēc «sava stūrīša zemes» pamazām atmodina arī ārpilsētas privātmāju un apbūves zemesgabalu tirgu.

Ko pērk ārzemnieki

Politiski motivēta panika nesen bija sacelta par termiņuzturēšanās atļauju tirgošanu pret ieguldījumiem nekustamajos īpašumos, biedējot ar «piektās kolonnas» papildinājumu no austrumu kaimiņa, kaut arī nekustamo īpašumu aģentu stāstītais liecina, ka mājokļus galvenokārt pērk demokrātiski un eiropeiski noskaņoti krievi, cerot uz glābiņu no Putina režīma žņaugiem.

Krievijas un citu NVS virziena austrumu kaimiņu ieguldījumi galvenokārt nonāk Rīgas centrā un Jūrmalā, iegādājoties ekskluzīvus mājokļus, kuru piedāvājums strauji sarucis. Daži te apmetas uz dzīvi kaut vai daļu gada, citi dzīvokli jaunajā projektā nopērk pat neapskatot, atklāj pārdevēji. Zinot būvniecības buma laika projektu (ne)kvalitāti, skaidrs, ka šie pircēji te dzīvot negrasās, bet tikai vēlas izmanot kopš 2010.gada likuma radītās iespējas iegūt termiņuzturēšanās atļauju pret noteikta lieluma ieguldījumu nekustamajā īpašumā. Krievijas nerezidenti – nekustamo īpašumu pircēji – joprojām ir lielākie uzturēšanās atļauju kārotāji, šogad Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP) saņemti 844 pieteikumi. Otrajā vietā ir Ķīnas pilsoņi ar 228 pieprasītām atļaujām, trešie – ukraiņi ar 86 pieteikumiem.

Jūrmalas mājokļu tirgū šāgada pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar to pašu laika posmu pērn mājokļu darījumu skaits palielinājies par 15,6% līdz 250, tajā skaitā darījumu ar dzīvokļiem ir par 13,2% vairāk, darījumu ar savrupmājām – par 21,5% vairāk, liecina Latio un zemesgrāmatas dati. Vairāk nekā trešdaļa bija darījumi ar dzīvokļiem. Tirgus aģenti to joprojām skaidro ar ārvalstnieku vēlmi iegādāties mājokli tieši kūrortpilsētas teritorijā.

Pēdējā gada laikā gan izcēlušies asi politiski strīdi par termiņuzturēšanās atļauju tirgošanu pret ieguldījumiem nekustamajos īpašumos. Rezultātā Saeima maija sākumā pieņēma grozījumus Imigrācijas likumā, kas nozīmīgi palielina nekustamā īpašuma minimālo vērtību, par kura iegādi var iegūt termiņuzturēšanās atļauju – līdz 250 000 eiro, turklāt šāds darījumu sliek-snis attieksies uz visiem reģioniem. 

Jaunā kārtība stāsies spēkā 1.septembrī. Kā Ir Nams pauda Latio valdes priekšsēdētājs Edgars Šīns, ir nopietnas bažas, ka grozījumi jūtami bremzēs ārvalstu investīcijas Latvijas nekustamajos īpašumos. «Likuma izmaiņas negatīvi iespaidos visu nekustamo īpašumu tirgu, jo ārvalstu pircēju līdzekļu piesaiste ar termiņuzturēšanās atļauju programmas palīdzību līdz šim bija gandrīz vai vienīgais nozīmīgais faktors, kas nodrošināja pozitīvu cenu dinamiku dažādos īpašumu tirgus segmentos, arī tādos, kas tieši ar ārzemnieku darījumiem nebija saistīti. Citi faktori diez vai spēs dot pozitīvu impulsu vietējo pircēju pieprasījuma pieaugumam.»

Dzīvokli vai māju Pierīgā?

Tomēr uzņēmuma Balsts valdes priekšsēdētājs Aigars Zariņš secina, ka nekustamo īpašumu tirgus sācis atdzīvoties arī bez darījumiem uzturēšanās atļauju iegūšanai. Pierīgā darījumu skaits pērn sasniedzis 18% kāpumu, dzīvokļu cenas sākas no 400 €/m2, Saulkrastos sasniedzot pat 1000 €/m2.

Tirgus atdzīvošanās ir vērojama, rāda Latio dati, proti, Rīgā kopējais nekustamo īpašumu darījumu skaits šogad pirmajā ceturksnī ir par 8,2% lielāks nekā tajā pašā laika posmā pērn. Turklāt kāpums ir pamatots, secina aģenti, atklājot, ka vietējie pircēji nepērk «kaķi maisā», bet lielu uzmanību pievērš mājokļa uzturēšanas izmaksām, mājas tehniskajam stāvoklim, renovācijai – jau paveiktai vai vēl plānotai. Svarīgi ir apsaimniekošanas izdevumi un kvalitāte.

Rīgas centra jauno dzīvokļu vidējās cenas kāpums gada pirmajos trijos mēnešos, salīdzinot ar to pašu posmu 2013.gadā, ir 10,4% līdz 2650 €/m2, līdzīgs rādītājs mikrorajonu segmentā – plus 6,6% līdz 1380 €/m2. Turklāt Vecrīgā un klusajā centrā cena par kvadrātmetru rekonstruētā vai jaunā mājā var sasniegt pat 4000-6000 eiro.

Eksperti norāda, ka šāda cena mudina pircējus skatīties savrupmāju virzienā, kur papildu ieguvums ir pašam sava zaļā zona un ārpus Rīgas arī mierīgāka, drošāka ciemata vai mazpilsētas vide. Pieprasītākās ir mājas 200-250 kvadrātmetru platībā ar 1000-1200 kvadrātmetru zemes gabalu. Taču būtiska ir laba, sakārtota infrastruktūra, un šāds piedāvājums ir ierobežots. 

Būvniecības buma laikā kā sēnes pēc lietus sadiedzētie «vāverīšu» ciemati bez pienācīga ceļa, apgaismojuma un elektrības pieslēguma joprojām lielākoties stāv tukši. Turklāt šādām mājām ar uzskrūvētu cenu ir ļoti nepatīkama īpašība, proti, tajās kaimiņi teju lūkosies tavā logā. Tāda kā horizontāla daudzdzīvokļu māja, apcerīgi secina kāds privātmāju aģents. Nav retums, ka pircēji pēc šāda piedāvājuma apskates galu galā izvēlas galvaspilsētai netālu apbūves gabalu, nolemjot māju uzbūvēt pēc pašu prāta un gaumes. Latio pārdevēji norāda – pircēju aktivitāte un laiks, kas neuzlabo tukšo māju stāvokli, galu galā liek īpašniekiem nolaist pirmskrīzes laikā noteikto cenu.

Kā liecina Arco Real Estate dati, ārpus Rīgas – Ogrē, Kauguros un Salaspilī – sērijveida dzīvokļu cenas faktiski nav mainījušās. Toties ievērojams kāpums kopējā ainā reģistrēts Jelgavā, proti, pērn kopumā te dzīvokļu cenas augušas par 6,3%, šāgada pirmajā ceturksnī – par 8,3%, martā – par 3,5%. Savukārt Ober Haus speciālisti novērojuši augošu interesi par vasarnīcām un dārza mājiņām Rīgas apkārtnē, tajā skaitā Saulkrastos, Ikšķilē, Salaspilī, Baložos un Mārupē. Taču atbilstīgu zemesgabalu piedāvājums ir niecīgs, proti, tiem vajadzīgas visas modernās komunikācijas, nereti arī gāzesvads.

Izīrēt izdevīgi

Latio dati rāda, ka Rīgas mājokļu īres tirgū aktivitāte martā bija zemāka nekā iepriekšējā mēnesī, tomēr īres maksas līmenis gan pilsētas centra, gan mikrorajonu dzīvokļiem bija nemainīgs, proti, vidēji bez komunālajiem maksājumiem 4,3 €/m2. Eksperti aprēķinājuši, ka dzīvokļu vidējā kapitalizācijas likme pārsniedz 8%, tātad patlaban ir izdevīgi iegādāties dzīvokli un pēc tam to izīrēt. Martā vidējā īres maksa mēnesī par kvadrātmetru Vecrīgā un citviet galvaspilsētas centrā – 5-13 eiro.

Īres dzīvokļu kārotāji nereti ir jaunieši vai jaunas ģimenes, kā arī cilvēki ar oficiāli nelieliem ienākumiem. Viņiem banku patlaban stingrā kredītpolitika neļauj mājokli iegādāties nepietiekamas finanšu plūsmas vai garantiju trūkuma dēļ, taču dzīvot kaut kur vajag. Regulārs pieprasījums pēc smalkiem un lieliem īres dzīvokļiem nāk no vēstniecību, ārvalstu institūciju un uzņēmumu nodarbinātajiem.

Joprojām pirmā Baltijā

Pērn ceturtajā ceturksnī Rīga starp Baltijas valstu galvaspilsētām bija līderpozīcijā mājokļu pieejamībā, liecina Swedbank dati. Latvieši mājokļa iegādē ir piesardzīgāki par kaimiņvalstu iedzīvotājiem, proti, ņem mazākus hipotekāros kredītus ar īsāku termiņu. Tallinā mājokļu cenas pērn pēdējā ceturksnī pieauga par 18%, divkārt pārspējot straujo algu kāpumu. Turpretī Rīgā pērn vidējā neto alga auga straujāk par mājokļu cenām, uzlabojot mājokļu pieejamību, jo mājokļu cenu kāpums bija lēnākais Baltijas galvaspilsētu vidū. Viļņā mājokļu pieejamības indekss joprojām ir zemākais.

Vienlaikus rīdzinieki ikdienas produktiem un mājokļa uzturēšanai tērē lielāko savu ienākumu daļu starp Baltijas galvaspilsētām, proti, trešdaļu mājsaimniecības ienākumu. Swedbank dati par kreditēšanu liecina, ka latvieši pērk vislielākās privātmājas, bet lietuvieši – dzīvokļus. Latvieši mājokļa iegādei aizņemas vismazākās summas, turklāt Latvijas debitori hipotekāro kredītu atmaksā vidēji 14 gados, turpretim lietuvieši to dara 20 un igauņi – 23 gados.

Starptautiskā nekustamo īpašumu tīkla Colliers International dati liecina, ka investīciju jomā pērn bijuši vairāki vērienīgi mājokļu objektu darījumi Rīgā, kuru vērtība pārsniedz 10 miljonus eiro. To vidū ir Panorama Plaza, ko Swedbank nekustamo īpašumu uzņēmums Ektornet pārdevis Rossel un kuras dzīvokļos labprāt mitinās profesionālā sporta leģionāri un netālās ASV vēstniecības darbinieki. Tas pats pārdevējs šķīries no mājokļu objekta Salnas ielā 21 un Krustkalniem pie Rīgas robežas Ziepniekkalna ielā. Jauno īpašnieku pagaidām nenosauc.

Kas mūs vēl gaida

Vairāki tirgus lietpratēji secina – nozare ir pārvarējusi stagnāciju un sākusies izsvērta augšupeja. «Tā kā tirgū vispirms parasti aug darījumu skaits un tad pieaug cenas, prognozējam, ka šogad būs vērojams arī cenu pieaugums,» vērtē Balsta vadītājs Aigars Zariņš.

Colliers paredz, ka šogad nozares ieguldījumi turpinās kāpt, tirgus saglabās aktivitāti, taču krīzes gadu sekas vēl varēs just atsevišķo projektu salīdzinoši nelielajā investīciju apjomā. Nekustamo īpašumu nozarē Latvijā vēl ir vieta jauniem spēlētājiem, jo sevišķi lielo ieguldījumu segmentā, kas pārsniedz 100 milj. eiro, norāda starptautiskā tirgus analītiķi.

Savukārt Swedbank ekonomiste Kristilla Skrūzkalne paredz: «Turpmāko attīstību Latvijas mājokļu tirgū ietekmēs vairāki faktori. Vispirms izmaiņas likumdošanā, kas attiecas gan uz «nolikto atslēgu principu», gan uz termiņuzturēšanās atļaujām. Otrs faktors ir Ukrainas un Krievijas konflikts un tā ietekme uz Latvijas eksportu, darba tirgu un mājsaimniecību noskaņojumu. Tas varētu atsaukties lēnākā algu kāpumā, kas savukārt mazinātu mājsaimniecību spēju un vēlmi iegādāties mājokli, līdz ar to vājinot mājokļu cenu kāpumu un kopējo tirgus aktivitāti.»

Uzturēšanās atļaujas pret ieguldījumiem nekustamajos īpašumos

Dati: PMLP

Dati: Latio, Swedbank