Izceļošana
Ernests zīmē
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Kāpēc ukraiņi devās balsot un ko domā par nākotni?
Kāpēc jūs piedalāties Ukrainas prezidenta vēlēšanās?
Tas ir ikviena pilsoņa pienākums — 57%
Tā var ietekmēt situācijas attīstību valstī — 32%
Nevēlos, lai manu balsi izmanto kāds cits — 27%
Starp kandidātiem ir cilvēki, kurus vēlos atbalstīt — 24%
Vienkārši esmu pieradis piedalīties vēlēšanās — 11%
Interesanti piedalīties sacīkstēs «kurš uzvarēs?» — 4%
Cits iemesls — 1%
Grūti pateikt — 1%
Vai, jūsuprāt, vēlēšanas uzlabos situāciju Ukrainā?
Vai, jūsuprāt, vēlētājiem ir jāzina kandidātu finansējuma avoti?
Dati: Fonds Demokrātiskā iniciatīva
Šokolādes karaļa triumfs
Pirms pusgada tikai retais ukrainis spēja iedomāties, ka miljardieris Petro Porošenko varētu piedalīties prezidenta vēlēšanās un izrauties līderos. Tagad tas ir noticis. Taču neatbildēts paliek jautājums – vai viņš tiešām ir izcils vizionārs, vai arī vienkāršs oportūnists?
Tiem, kuri vēlas tuvāk iepazīt Petro Porošenko, ir vērts apmeklēt Vinnicu – apgabala administratīvo centru aptuveni 200 km uz dienvidrietumiem no Kijevas. Šajā pilsētā pie Dienvidbugas upes dzīvo 370 000 cilvēku, un darbojas medicīnas universitāte. Tūristus ilgu laiku interesēja tikai divi objekti. Viens ir Nikolaja Pirogova mauzolejs – šis mediķis, kuru uzskata par kara lauka ķirurģijas pamatlicēju, nomira 1881.gadā, taču viņa pīšļi, iebalzamēti kā Ļeņins, apskatāmi ģimenes kapenē pilsētas nomalē. Otrs objekts ir nacistu plāna Werwolf štābs, kuru pēc Hitlera pavēles uzbūvēja 1942.gadā mežā aptuveni astoņus kilometrus no pilsētas.
Taču pirms trijiem gadiem parādījās vēl viens tūristu piesaistes objekts – Eiropā augstākās dejojošās strūklakas. Upē ierīkotas sprauslas mūzikas un lāzeru pavadībā spēj uzšaut ūdeni līdz 70 metriem. Priecēt acis šurp braucot viesi no visas Ukrainas, jo strūklaku izrādes esot viens no desmit labākajiem šoviem pasaulē. Tas parasti ir pirmais, ko iebraucējiem lepni uzsver divu pilsētā strādājošo saldumu fabriku darbinieki. Un tūlīt pat piebilst, ka strūklakas ir uzņēmēja Petro Porošenko dāvana pilsētai. Konglomerāta Rošen un valstī lielākā šokolādes ražotāja īpašnieks ir dzimis pie Odesas, taču uzauga Vinnicā un kopš 2012.gada pārstāvēja šo apgabalu Ukrainas parlamentā.
Savukārt tagad pirms ārkārtas prezidenta vēlēšanām Porošenko Vinnicā ieradās neierastā statusā – kā viens no augstā amata kandidātiem. Pēc Kijevā piedzīvotajiem asiņainajiem iepriekšējā valsts līdera gāšanas protestiem un separātistu mobilizēšanās Ukrainas austrumos Vinnica izskatās kā miera osta. Tā ir rāma un moderna pilsēta. Autobusi kursē visu diennakti, tramvajos darbojas internets, un atvērts «karstais» tālrunis, pa kuru var pasūdzēties mēram, ja kaut kas nedarbojas, kā nākas.
«Dzīve pa jaunam»
Uz priekšvēlēšanu aģitācijas pasākumu ar tautā dēvēto Šokolādes karali bija ieradušies vairāki tūkstoši cilvēku. Tas bija ļoti apmierināts pūlis, jo Porošenko dod darbu 5000 vietējo un regulāri maksā algas, kas ir augstākas nekā citiem strādājošajiem. Turklāt nesen radītas vēl jaunas darbavietas – uzņēmējs Vinnicā atvēris jaunu fabriku, kas ražo piena produktus skārdenēs.
Aģitācijas laukumu izraibināja baloni un plīvoja lozungi «Dzīve pa jaunam – Porošenko!» Uz skatuves kāpa arī miljardiera 28 gadus vecais dēls Oleksijs, kas darbojas reģionālajā parlamentā.
Tēvs ieradās ar 20 minūšu kavēšanos. Zilā uzvalkā un svītrotu kaklasaiti. «Mēs vairs nekad neļausim nevienam ievilkt Ukrainu atpakaļ pagātnē!» kaismīgi paziņoja 48 gadus vecais vīrietis. «Mēs radīsim jaunu armiju, kas spēs nosargāt mūsu zemes suverenitāti! Mēs vairs nekad nepieļausim tādu pazemojumu, kāda bija Krimas aneksija!»
«Porošenko! Porošenko!» atsaucīgi gavilēja publika.
Kandidāts turpināja solīt tieši to, ko alkst dzirdēt vēlētāji: tādu policiju, kas «aizsargā ikviena pilsoņa tiesības»; mieru, lai valstī var atgriezties emigrējušie uzņēmēji; atbalstu vidusšķirai, kas veido ukraiņu tautas vairākumu; plašākas izaugsmes perspektīvas jaunatnei. «To, ko esam sasnieguši Vinnicā, mēs panāksim visā valstī! Un būsim lepni, ka dzīvojam Ukrainā!»
Negaidīts kandidāts
Patlaban ar savu zemi lepojas tikai retais ukrainis. Tiesa, nav skaidrs, kā apsolītos «brīnumus» sasniegs Porošenko. Tajā pašā laikā jūtams, ka principā bankrotējušajā valstī vēlētāji cer tikt pie tāda līdera, kas ir netipiski rosīgs, pat impulsīvs. «Viņš nav mīkstmiesis,» apgalvo kāda persona, kas Porošenko pazīst privāti. Citi gan stāsta, ka miljardieris varot būt arī eksplozīvs, histērisks, ļaunatminīgs, pat dīvains un traks.
Gatavojoties ārkārtas vēlēšanām, daudzi izteica šaubas, vai ir prātīgi vēlēt prezidentu, kamēr valsti plosa krīze. Bija skaidrs, ka prokrieviskie separātisti Ukrainas austrumos šo balsošanu boikotēs. Tomēr, no otras puses, jūtams, ka Ukrainai beidzot ir nepieciešams ietekmīgs valsts galva.
Vai tāds būs Porošenko? Katrā ziņā, vēl pirms pusgada likmes uz miljardiera izvirzīšanos līderos nelika pat paši pārgalvīgākie totalizatoru spēlētāji. Vai miljardieris, kuram pieder ne tikai saldumu fabrikas, bet arī autoražošanas grupa, kuģubūvētava Krimā un televīzijas kanāls, var būt neatkarīgs politiķis? Pirms pusgada viņam pat nebija pārliecinoša atbalsta parlamentā un neviens skaidri nezināja viņa politiskos mērķus.
Taču tagad Porošenko ir ievēlēts prezidenta amatā ar balsu vairākumu jau pirmajā vēlēšanu kārtā.
Ceļš uz turību
Moldovas pierobežas mazpilsētā dzimušā Petro tēvs Oleksijs padomju laikos bija agronoms, bet vēlāk vadīja uzņēmēju asociāciju Ukrprominvest. Arhīvos var atrast ziņas, ka tēvs divus gadus pavadījis arī cietumā par valsts īpašuma zagšanu.
Dēls Petro skolu beidza ar labām atzīmēm, taču uzvedība gan bijusi tikai «vidēji apmierinoša». Nodarbojās ar sportu, jo īpaši džudo. Ieradies padomju armijas kara komisariātā, viņš sakāvās ar četriem jauniesaucamajiem un par sodu tika nosūtīts dienēt uz nomaļu vietu Kazahstānā.
Pēc dienesta Petro studēja starptautiskās attiecības un tieslietas Kijevā. Kopmītnēs iepazinās ar savu nākamo sievu Marinu, kas tagad ir ārste un atceras, ka «mūsu mīlestība bija kā salūta uzliesmojums.» Pirmais dēls Oleksijs pasaulē nāca 1985.gadā. Krietnu laiku vēlāk – 2000.gadā – ģimene sagaidīja dvīnes Jevgēniju un Oleksandru, bet vēl pēc gada pastarīti Mihailo.
Universitāti Petro beidza laikā, kad bruka PSRS, tāpēc viņš nolēma mesties biznesā. Iesaistījās kakao pupiņu tirdzniecībā. 90.gados kļuva par divu tirdzniecības asociāciju vadītāju un ķērās pie vecu šokolādes fabriku pārpirkšanas – Vinnicā, Krievijas pilsētā Ļipeckā, Lietuvas pilsētā Klaipēdā un Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā.
Tās visas tika apvienotas zem Rošen grupas jumta (nosaukums patapināts no uzvārda vidusdaļas) un piedāvāja augstas kvalitātes produkciju. Tagad Rošen ieņem 18.vietu pasaules lielāko saldumu ražotāju sarakstā. Pat miljardiera spēcīgākā sāncense cīņā par prezidenta krēslu Jūlija Timošenko intervijā televīzijā atzina, ka savai ģimenei parasti pērk Rošen šokolādes. Pēdējā laikā gan miljardiera veiksmei politikā un biznesā slogu uzlicis fakts, ka 40% no viņa apgrozījuma veidoja Krievijas tirgus.
Iesaistīšanās politikā
Nav nekāds noslēpums, ka ietekmīgi uzņēmēji Ukrainā agri vai vēlu tiek ierauti lielajā politikā, vai arī paši pieņem lēmumu tajā iesaistīties. Porošenko iesaistījās pats. Tiesa, ar savu politisko māju meklēšanu nav gājis raiti. Jau 1998.gadā viņš pievienojās sociāldemokrātiem, kas bija lojāli tālaika Valsts prezidentam Leonīdam Kučmam. Pēc diviem gadiem nodibināja savu partiju Solidaritāte. Vēlāk tā pārtapa par Reģionu partiju, kas bija stabilākais pamats zem šāgada februārī gāztā prezidenta Viktora Janukoviča kājām.
Pa vidu bija arī pievienošanās partijai, kuru 2001.gadā vadīja opozīcijas līderis Viktors Juščenko. Tās sastavā turīgais šokolādes fabrikants tika ievēlēts parlamentā un finansēja Oranžo revolūciju 2004.gadā. Juščenko, kā zināms, pēc šīs revolūcijas kļuva par Valsts prezidentu, vispirms ieceļot Porošenko Valsts drošības padomes vadītāja amatā, bet pēc tam uzticot ārlietu ministra pienākumus. Abu politiķu starpā izveidojās arī privāta draudzība, un Juščenko kļuva par Porošenko meitu krusttēvu.
Miljardiera ambīcijas politikā bija aug-stākas – kļūt vai nu par premjeru, vai arī parlamenta vadītāju. Taču pie šiem amatiem viņš netika. No tā laika prātā vairāk palikuši tikai viņa stingrie prorietumnieciskie uzstādījumi. «Ja vien mums būtu gribēšana, tad Ukraina spētu pievienoties NATO viena vai divu gadu laikā,» Porošenko izteicās 2009.gadā.
Kad Reģionu partija kļuva par prokrieviskā prezidenta Janukoviča (ievēlēts 2010.gadā) atbalstītāju, tas pārsteidza daudzus Oranžās revolūcijas aktīvistus. Viņi pieļāva, ka miljardieris to atbalstījis tikai tālab, lai «pasargātu savu biznesa impēriju». Pats Porošenko tagad skaidro, ka vēlējies būt tuvu varas elitei, lai aģitētu par Ukrainas tuvināšanos Eiropas Savienībai un panāktu 2011.gadā notiesātās ekspremjeres Jūlijas Timošenko atbrīvošanu. (Otrajam apgalvojumam gan tic tikai retais.)
Janukovičs sākumā esot piekritis Porošenko uzstādījumiem, taču, kad kļuvis par Valsts prezidentu, to visu esot «aizmirsis». Vēl vairāk – pēc Janukoviča norādes miljardiera uzņēmumiem tika uzsūtīta nodokļu policija, brīdinot turpmāk vairs nejaukties prezidenta ģimenes privātajā biznesā. Pirms dažiem mēnešiem gāztais Janukovičs, iespējams, savas valdīšanas laikā paspējis kļūt par tikpat bagātu cilvēku kā Porošenko, kura turību žurnāls Forbes aplēsis ap 1,3 miljardiem dolāru.
Visticamāk, tagad Porošenko ir gandarīts, jo Janukoviča aprindās noturējās tikai dažus mēnešus, kad viņu iecēla par ekonomiskās attīstības ministru. Šo amatu uzņēmējs pameta pēc otrās ievēlēšanas parlamentā. Tur viņš vadīja Eiropas integrācijas komiteju.
Pēc nepilna gada prezidents Janukovičs atsauca savu parakstu zem ES asociācijas līguma, un tas savukārt 2013.gada novembrī aizdedza dzirksti tā dēvētajai Maidana revolūcijai.
«Vācies prom, ebreju mēsls!»
Stāsts par Maidanu un Porošenko ir netipisks. Miljardieris protestētājiem pievienojās 2013.gada 1.decembrī, kad Neatkarības laukumā Kijevā barikādes vēl nemaz nebija tapušas. Grupa jauniešu todien bija sapulcējusies uz Prezidenta pils kāpnēm, skaļi izkliedzot pret Janukoviču vērstus saukļus. Prezidents pavēlēja protestētājus izdzenāt ar spēku.
Porošenko piedāvājās kļūt par sarunu vidutāju. Taču, kad kopā ar vecāko dēlu ieradās uz Prezidenta pils kāpnēm, vairāki labēji noskaņoti ekstrēmisti un provokatori viņu apsauca: «Vācies prom, ebreju mēsls!» Ekstrēmistu aprindās valda pārliecība, ka Porošenko ir ebrejs un viņa īstais uzvārds esot Valcmans. Nekādi dokumenti par uzvārda maiņu gan nav redzēti.
Porošenko un viņa dēls prom no kāpnēm līdz savam auto izlauzās ar grūtībām.
Pēc šī incidenta Porošenko Neatkarības laukumā ieradās reti. Protestētāju atbalstīšanai viņš ziedoja naudu, kā pats teica, «malkas un kastroļu iegādei, lai teltīs dzīvojošajiem nebūtu jāsalst.» Uzņēmējam piederošais televīzijas Kanāls 5 galvaspilsētas centrā notiekošo demonstrēja nepārtrauktā tiešraidē. Interesanti, ka tādā veidā Porošenko izvairījās no citu Maidana līderu – Vitālija Kļičko, Arsēnija Jaceņuka (tagad pilda premjera pienākumus) un Oļega Tjabņiboka – kļūdas, kad viņi šāgada 21.februārī parakstīja izlīgumu ar Janukoviču. Šim pamieram gan bija pavisam īss mūžs, taču daudzi protestētāji to tik un tā uztvēra kā augstāku ideālu nodošanu.
«Porošenko, no vienas puses, pieder Maidana kustībai, bet no otras – nekad nav bijis tiešā kontaktā ar protestu līderiem. Viņš ne reizi neiesaistījās sarunās ar diskreditētajiem politiķiem,» skaidro politologs Vadims Karasevs. Porošenko par labu nācis arī fakts, ka viņš savu turību galvenokārt vairojis ar «piezemētu» biznesu, proti, šokolādi, nevis ar naudas raušanu derīgo izrakteņu vai dabasgāzes cauruļvadu pārvaldīšanā.
Porošenko esot acīgi pamanījis sabiedrības noskaņojuma maiņu – ka uzticību sāk zaudēt Maidana varonis Kļičko, kas pats esot ļoti vēlējies kļūt par prezidentu. Un naski rīkojies. Jau marta beigās Porošenko bija panācis, ka bijušais boksa čempions Kļič-ko savus atbalstītājus sāka mudināt gaidāmajās vēlēšanās balsot par šokolādes karali.
«Tas pat mums bija pārsteigums. Pat dienu iepriekš neko tādu nenojautām,» atceras kāds Kļičko dibinātās partijas Udar biedrs.
Vēlāk parādījās ziņas, ka abu ambiciozo vīriešu darījumā savu pirkstu pielikuši Dmitro Firtašs un Serhijs Ļivočkins. Firtašs ir gāzes biznesa oligarhs ar labiem sakariem Krievijā. Patlaban viņš dzīvo Vīnē un tiesājas pret izdošanu ASV, kas miljardieri apsūdzējusi kukuļdošanā. Savukārt Ļivočkins bijis gāztā prezidenta Janukoviča administrācijas vadītājs.
Šāda veida alianse Ukrainā ir diezgan tipiska parādība. Un izskatās, ka tā izveidota tikai tālab vien, lai nepieļautu Jūlijas Timošenko atgriešanos pie varas. Par gāzes princesi dēvētā politiķe, kuras rocība tiek lēsta ap 300 miljoniem eiro, šajā prezidenta vēlēšanu kampaņā solīja ievēlēšanas gadījumā «sākt karu pret ukraiņu oligarhiem».
Protams, arī Porošenko kaitē tas, ka daudzi viņu uztver kā vienu no oligarhiem. «Bet es tāds neesmu!» viņš uzstāja Ukrainā populārākajā televīzijas diskusiju raidījumā. «Oligarhi ir personas, kas raujas pie varas, lai vēl vairāk vairotu savu bagātību. Taču es jau sen cīnos pret bandītiem, kas aplaupa mūsu valsti un iznīcinājuši brīvā tirgus principus.» Kampaņas laikā Porošenko solīja, ka ievēlēšanas gadījumā pārdos visus savus uzņēmumus.
Spēs runāt ar Krieviju?
Porošenko dzīvo iespaidīgā Kijevas nomales rezidencē, dievina franču impresionistu Klodu Monē un brauc ar dārgu bentliju, taču kampaņas laikā tik tiešām ļoti centās pietuvoties «vienkāršajai» tautai. Pat devās uz Simferopoli, kas atrodas Krievijas anektētajā Krimā. (Pagaidu premjers Jaceņuks neuzdrošinās tur spert pat kāju.)
«Mums ir jāmeklē kompromiss,» pie Krimas parlamenta sanākušos uzrunāja Porošenko. Taču viņa aicinājums noslīka pūļa dimdinātajā: «Krievija! Krievija!»
Vēlēšanu dienai nākot arvien tuvāk, kandidāta izteikumi par valsts politisko vīziju kļuva piesardzīgāki. Tagad viņš stāsta, ka Ukraina varbūt varētu kļūt par ES dalībvalsti līdz 2025.gadam, un pilnībā atmetis ideju par iestāšanos NATO. Viņš nepiekrīt idejai par Ukrainas federalizāciju, jo vēlas vienmērīgu valsts ekonomikas atveseļošanu līdz tādam brīdim, kad «Krimas iedzīvotāji izteiks vēlēšanos atkal pievienoties Ukrainai».
Viņš pats tic, ka spēs atrast kompromisu ar Kremli. Jo personīgi pazīst vairākas augstas amatpersonas Maskavā, draudzējas ar Krievijas vēstnieku Ukrainā un kā pareizticīgais bieži dodas svētceļojumos uz klosteriem Krievijā.
Dubļi
Taču ir viens «bet». Jau pagājušajā vasarā Krievija sāka ekonomisku karu pret Ukrainu, tajā skaitā boikotējot Rošen šokolādi. Kremlis tādā veidā gribēja piespiest Porošenko pārstāt mīlēt ES. Viņa fabrikas darbs Ļipeckā ir apturēts. Bankās Maskavā arestēti divi konti, iesaldējot 53 miljonus eiro.
Neilgi pirms vēlēšanām propagandas karā iesaistījās Krievijas televīzijas kanāls NTV, demonstrējot 30 minūtes garu dokumentālu filmu Šokolādes zaķis. Tajā uzsvaru izpelnījās baumas, ka Porošenko esot maksājis snaiperiem, kuri vainojami gandrīz 100 cilvēku nāvē Kijevas centrā. Vēl tika skaidrots, ka miljardieris pie turības ticis, nelikumīgi privatizējot bijušos padomju uzņēmumus, un ka viņa ražoto saldumu sastāvā ir vēzi veicinošā viela benzopirēns. Un ka uzņēmēja ebreju izcelsmes tēvs esot bijis slepkava.
Savukārt pašmāju sāncense Timošenko priekšvēlēšanu kampaņas pēdējās dienās uzstāja, ka Porošenko patiesībā esot Kremļa «piektā kolonna», jo viņam piederošā kuģubūvētava Sevastopolē esot saņēmusi 130 miljonus dolāru vērtu pasūtījumu no Putina. Porošenko to sauc par meliem.
Interesanti, ka Porošenko pieļāvis iespēju uzticēt Timošenko premjeres amatu. 53 gadus vecā politiķe gan atcirtusi, ka šādos politiskos sakaros ielaisties negrasās. Viņa prognozē, ka Porošenko valdīšana agri vai vēlu izraisīs jaunu «revolūcijas vilni».
Nav šaubu, ka pēc pašas Timošenko sakāves (kandidāte palika otrā ar 13% balsu, pēc provizoriskiem datiem) viņa tik tiešām vēlas piedzīvot drīzu Porošenko politiskās karjeras galu. Un nav šaubu arī par to, ka lielākais drauds Ukrainas stabilitātei ir politiskās intrigas Kijevā, nevis separātistu plosīšanās tādās valsts austrumu pilsētās kā Doņecka.
Man ir kauns par šo ziepju operu
Kādas iespējamās nelikumības prokuratūra pašlaik pārbauda KNAB vadības rīcībā, jautājam ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram
Aprīlī Rīgas Centra rajona tiesa nolēma atjaunot Jutu Strīķi KNAB priekšnieka vietnieka amatā. Spriedums vēl nav galīgs, taču, izvērtējot visus faktus un tiesas argumentāciju, kāds ir jūsu secinājums par lietas būtību – vai KNAB priekšnieks nelikumīgi atlaida savu vietnieci?
Spriedums nav stājies likumīgā spēkā, tas ir pārsūdzēts, un jebkurus manus komentārus par šo spriedumu puses izmantos tiesas procesā, tamdēļ nekomentēšu.
Tomēr jūs esat redzējis argumentus.
Spriedums ir diskutabls. Ir trīs pamatlietas, kas tur analizētas. Vai bija nepieciešama arodbiedrības piekrišana, par [Strīķes] novērtēšanu un, kas tur bija trešais… (Vai Streļčenokam bija tiesības atlaist nekavējoties un neievērojot Darba likumu – red.) Par katru var strīdēties, viens saka tā, otrs – tā.
Tieši tāpēc ir tiesa, kas izsvēra visu. Jūs personīgi piekrītat spriedumam?
Prokuratūru pārstāvēja prokurors. Ja esat sekojusi līdzi, tad zināt, ka prokurora atzinums bija labvēlīgs Strīķei – atzina, ka ir atjaunojama darbā.
Vai tāds ir arī jūsu viedoklis?
Es prokurorus pirms tiesas sēdes neietekmēju. Tā ir prokurora neatkarība, ka viņš nav nevienam pakļauts. Es pat viņu neaicināju pie sevis, nedevu nekādus uzstādījumus.
Ņemot vērā, ka jums ir zināma loma gadījumā, ja tiek rosināta KNAB priekšnieka atstādināšana, tomēr gribētu saprast jūsu viedokli – vai tas sakrīt ar prokurora viedokli?
Tad sadalām visu pa gabaliņiem. Līdz 2013.gada novembrim Streļčenoka darbības profesionalitāti ir izvērtējusi SAB direktora Maizīša vadītā komisija un atzinusi to par apmierinošu. Komisija pateikusi – viss ir kārtībā.
Kas ir noticis laika posmā no novembra līdz maijam? Ir atbrīvota Strīķe no amata, ir atjaunota amatā. Pašreiz notiek pārbaude saistībā ar pielaides [valsts noslēpumam] izsniegšanas noteikumu ievērošanu vai neievērošanu un par naudas kompensācijas izmaksas kārtības ievērošanu vai neievērošanu. Tas arī viss. Tātad mums paliek vērtēt Streļčenoka rīcību šajā periodā. Pagaidīsim, kad beigsies prokuratūras veiktā pārbaude, un redzēsim, kādi būs secinājumi.
Tiesa nolēma, ka Strīķe ir nekavējoties atjaunojama amatā. Kāds ir jūsu viedoklis – vai tas bija jādara?
Tātad viņa ir atjaunota amatā. Vai tad viņa nav atjaunota?
Viņai nav tie paši pienākumi – nav tajā pašā amatā, pie tiem pašiem nosacījumiem, uz kādiem tika atlaista, jo Streļčenoka kungs ar rīkojumu to visu mainīja.
Viņai bija pielaide uz atjaunošanas brīdi?
Viņai uz atlaišanas brīdi bija pielaide.
Nejauksim visu vienā biezputrā.
Kāds ir jūsu redzējums – kā vajadzēja rīkoties secīgi?
Lai viņa pilnvērtīgi varētu pildīt savus pienākumus, viņai bija jāsaņem pielaide valsts noslēpumam. Pielaides piešķiršana notiek saskaņā ar 2004.gada 6.janvāra MK noteikumiem nr.21. Es nevaru pateikt Strīķei: mīļo cilvēk, uz tevi tas neattiecas. Tu mums esi izņēmums no vispārējās pielaižu piešķiršanas kārtības. Strīķe ir tieši tāpat pakļauta likumiem, kā jebkura cita persona.
Kopš tiesas lēmuma KNAB priekšnieks ir veicis virkni darbību, liedzot iespēju vietniecei atgriezties amatā un veikt savus pienākumus līdzšinējā apmērā. Būtībā tā ir tiesas sprieduma sabotāža. Jūs tam nepiekrītat?
Pārbaudē ir jāizvērtē, vai ir kavēšanās un vai šīs darbības veido Krimināllikuma 296.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu (tiesas nolēmuma neizpildīšana – red.). Kamēr notiek pārbaude, man prokuratūras likums atļauj nesniegt nekādu informāciju par pārbaudes virzienu, mērķiem, apjomu. Mana nostāja – ir jāizvērtē visi apstākļi, kas saistīti gan ar pielaides piešķiršanas apstākļiem, gan arī tas, vai nav notikusi prettiesiska kavēšanās ar sprieduma izpildi.
Vaicāšu citādi: vai tas, ka Streļčenoks nevīzēja šo iesniegumu SAB, uz kura pamata jūs tagad pārmetat pārsteidzīgo pielaides piešķiršanu, nav sprieduma izpildes kavēšana? Spriedumā teikts: atjaunot amatā. Lai šo spriedumu izpildītu, nepieciešams veikt virkni procesuālu darbību, ko Streļčenoks nedarīja. Vai biroja vadītājs nav pārkāpis likumu?
To mēs visu vērtējam. Tas nenotiek tikai tādā ziņā, kurš pirmais pasūdzējās. Tiks izvērtēta visu iesaistīto personu atbildība. Es domāju, ka mēs nopietni prasīsim atbildību ne tikai divām mūsu slavenībām, kuras tagad te rīko ziepju operu visai valstij.
Jūs to saucat par ziepju operu?
To sauc arī augstākās valsts amatpersonas, tieši tādos pašos vārdos. Man vienkārši ir kauns par divām augstām valsts amatpersonām, kuras nespēj normāli, civilizēti kārtot savas attiecības un pārvērš to par apsmieklu visai valstij.
Tiesas spriedums ir jāizpilda – ja tas nenotiek, tiek piesaistīts tiesu izpildītājs. Ko tieši gribat pārbaudē konstatēt, ja redzam, ka valsts nodokļu maksātāju nauda – vairāk nekā 1000 eiro – aiziet tiesu izpildītājam?
Tas ir pirmais un vienīgais gadījums valstī, kad 296.pants jāvērtē? Ko jūs gribat?
Ja tiks konstatēta kavēšanās, kurš atbildēs par naudas izšķiešanu?
Ja tiks konstatēta, tad vērtēs, pirmkārt, vai ir jāsāk kriminālprocess. Ja tāds tiks sākts, tad kriminālprocesa ietvaros tas tiks vērtēts.
Vai jums šķiet svarīgi, kādu paraugu KNAB rāda citām valsts iestādēm un jebkuram pilsonim, ka tiesas spriedumu var nepildīt?
Juridiski nav konstatēts, ka tiesas spriedums netiek pildīts. Notiek pārbaude, vai tāds fakts vispār ir.
Ir sajūta, ka aiz kokiem neredzam mežu – cilvēki, kuriem ir instrumenti, ar ko ietekmēt situāciju KNAB, aizbildinās ar procesuālām detaļām, lai neskatītos uz situāciju kopumā.
Man atkal šķiet, ka dažas personas vadās tikai no vienpusēji saņemtas informācijas un mēģina to pasniegt kā absolūtu taisnību. Mēs savā darbā analizējam visu informāciju. Mani neinteresē ne politiķu viedoklis šajā jautājumā, kuri varbūt mēģina kādas savas intereses izbīdīt, ne masu mediju viedoklis – prokuratūra savu darbu darīs tā, kā tas ir jādara.
Nobeidzot par šīm juridiskajām ninansēm – vai konceptuāli šādas lietas kā pārbaude par apstākļiem, kādos SAB piešķīra Strīķei pielaidi, un fakts, ka tiesas spriedums joprojām tādā apmērā nav izpildīts, ir vienos svaru kausos liekami jautājumi?
Es jau teicu, ka tie ir savstarpēji saistīti. Jūs tās ninanses pat iedomāties nevarat… Šī nav standarta situācija. Strīķe tika atbrīvota februāra sākumā. Atjaunoja amatā 10.aprīlī. Pārtraukums bija pietiekami liels. Pielaide valsts noslēpumam tika anulēta, pārtraucot darba attiecības. Viņai bija nepieciešams saņemt no jauna pielaidi. Tiesa nevar uzlikt par pienākumu iedot pielaidi bez visas tās procedūras, kas ir.
Drošības iestāde uzskata, ka var piešķir šo pielaidi. Kam jūs uzticaties – Streļčenoka procesuālajai sūdzībai vai SAB kā iestādes lēmumam?
Attiecībā uz pielaidi valsts noslēpumam nav sīkumu. Nav sīkumu! Neeksistē tāds termins attiecībā uz šīm lietām.
Jūsu vadītā komisija jau pagājušajā gadā atzina: «Ir saskatāma KNAB vadītāja neizpratne par to, kādā veidā notiek darbs korupcijas apkarošanas blokā, kur tiek veikti operatīvās darbības pasākumi un kriminālprocesuālas darbības.»
(Pārtrauc.) Runa bija par atskaišu sistēmas pielāgošanu.
Tagad redzam, ka KNAB turpina pamest ne tikai izmeklētāji, bet arī izmeklēšanas nodaļas vadītājas vietniece, iekšējās drošības nodaļas vadītāja. Mana kolēģe ar viņiem runāja, un šie cilvēki norāda uz Streļčenoka vadības stilu, ir neizpratne par «birokrātisko ārprātu» birojā.
Šis lauciņš nav manā pārziņā, varat neturpināt. Ne es kontrolēju viņu vadības stilu, ne man ir pakļauti viņu iekšējie rīkojumi, ne disciplinārlietas, nekas. Pārraudzība ir pie Straujumas kundzes.
Problēma ir tajā apstāklī, ka tie, kuri uzrauga [KNAB], atkal jau par visu varu grib [prokuratūrai] uzgrūzt to lauciņu, kas uz mani vispār neattiecas. Vēlreiz atkārtoju – prokuratūra uzrauga operatīvo darbību un kriminālizmeklēšanu, neko vairāk. Personālpolitika, reglamenti, reformas – nav man nekādu tiesību ne prasīt atskaitīties, ne dot kādus norādījumus. Skatāmies valsts pārvaldes iekārtas likumu, kas ir pārraudzība. Pārraudzība ir pati maigākā, vismazāk efektīvā padotības forma. Tas nozīmē, ka praktiski tur iejaukties neviens nevar, jo KNAB tika veidots kā ļoti neatkarīga iestāde.
Pēdējā laikā šī problēma reducēta uz it kā divu amatpersonu konfliktu, bet mēs redzam…
(Pārtrauc.) Tā ir cīņa par faktisko varu. Nevis juridisko, bet to, kurš faktiski noteiks kārtību birojā, un tas ir arī viss.
Bet mēs redzam, ka iet prom cilvēki, kas nav pat Strīķes pakļautībā.
Cilvēki vienmēr iet un nāk.
Vai Streļčenoka vadībā KNAB kļūst stiprāks vai vājāks?
Filozofisks jautājums. Stiprāks noteikti nav kļuvis apkarošanas jomā, jo pašreiz neredzu rezultātus apkarošanas jomā. Par novēršanu es neesmu kompetents. Apkarošanā rezultāti nav tādi, kādus no viņiem gaida.
Vienlaikus jūs neredzat pamatu veidot komisiju Streļčenoka atbilstības izvērtēšanai?
Šodien (intervija notiek piektdien, 23.maijā – red.) un vēl nākamnedēļ līdz izvērtēšanas beigām man nebūs viedokļa par to, ka jāveido komisija. Kad pabeigsim pārbaudi, es vairs nerunāšu pieļāvuma formā – ir, nav jāveido, tad es pateikšu konkrēti.
Karš turpinās
Vai KNAB priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks godprātīgi pilda tiesas lēmumu, vai arī pārkāpj to, sabotējot vietnieces Jutas Strīķes atjaunošanu darbā? Šādu jautājumu liek uzdot jauni, līdz šim nepubliskoti fakti, ko noskaidrojis Ir. Premjerministre Laimdota Straujuma, kuras pārraudzībā atrodas KNAB, ieņem nogaidošu pozīciju un paļaujas uz prokuratūras pārbaudi, pēc kuras beigām tiks izlemts, vai sākt KNAB priekšnieka atlaišanas procedūru
Premjerministre to dēvē par cirku, ģenerālprokurors – par ziepju operu. Viņi nekomentē kādas amatieru trupas izrādi, bet gan valsts galveno korupcijas apkarošanas iestādi, kuras devīzē liktie vārdi – «Gods pār varu» – jo dienas, jo vairāk izklausās pēc neveiksmīga joka.
KNAB vadības problēmas, kas visspilgtāk izpaudušās kā priekšnieka Jaroslava Streļčenoka vēršanās pret vietnieci, nav rimušās līdz ar tiesas lēmumu atjaunot Jutu Strīķi darbā. Vēl vairāk – kopš aprīļa KNAB notiekošas iespējamas nelikumības ir kļuvušas par iemeslu divām prokuratūras pārbaudēm, kuras rosinājuši abi biroja vadības pārstāvji. Šo pārbaužu secinājumus gaida premjere Laimdota Straujuma (Vienotība), lai lemtu, vai ir pamats veidot valdības komisiju, kas ģenerālprokurora vadībā vērtētu biroja priekšnieka atbilstību amatam.
Vai spriedums izpildīts?
Pēc tiesas lēmuma, ar kuru gada sākumā atlaistā Juta Strīķe 10.aprīlī tika nekavējoties atjaunota amatā, KNAB priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks ir publiski uzsvēris – kā likumpaklausīgs pilsonis viņš pilda tiesas spriesto. Tomēr Ir noskaidrojis, ka faktiski Strīķe joprojām nav atsākusi savu pienākumu pildīšanu, jo KNAB priekšnieks dažādos veidos liek tam šķēršļus.
Oficiālus komentārus nav iespējams saņemt, jo Streļčenoks aizliedzis Strīķei sniegt intervijas medijiem, bet pats aizņemtības dēļ atteicās atbildēt uz Ir jautājumiem.
Taču žurnāla rīcībā esošā informācija liecina – Strīķe nevienu dienu kopš atgriešanās KNAB nav bijusi tiesīga veikt savus tiešos pienākumus operatīvā darba un izmeklēšanas procesa uzraudzībā, kaut arī tie ietilpst darba aprakstā. Šie pienākumi visu šo laiku ar Streļčenoka rīkojumiem deleģēti izmeklēšanas nodaļas vadītājai Lienītei Šikorei. Sākotnēji Streļčenoks šādu liegumu skaidrojis ar to, ka Strīķei vēl nav atjaunota pielaide valsts noslēpumam. Vienlaikus ne Streļčenoks pats, ne viņa komandējumu laikā biroja vadītājas pienākumus pildošā vietniece Ilze Jurča neparakstīja attiecīgu pieprasījumus šo pielaidi sniegt. Kad pielaide Strīķei tomēr atjaunota, Streļčenoks izdevis jaunu rīkojumu, nosakot, ka šos pienākumus viņa nevar veikt «līdz jaunam rīkojumam». Vēlāk nācis trešais rīkojums, ar kuru šo pienākumu veikšana liegta, jo pret Strīķi jau ierosinātas divas jaunas disciplinārlietas. Abas ierosinājis viņš.
Grūti ar tiesas sprieduma izpildi KNAB klājies arī saistībā ar naudas izmaksu Strīķei. Spriedumā uzdots nekavējoties piedzīt no KNAB 5066 eiro vidējo izpeļņu par darba piespiedu kavējumu, tomēr šā sprieduma izpildei nācies piesaistīt tiesu izpildītāju. Tas izmantojis pat tādas metodes kā Valsts kases konta apķīlāšana. Par šo sprieduma izpildes pakalpojumu KNAB arī nākas maksāt vairāk nekā 1000 eiro tiesu izpildītājam.
Par tiesas sprieduma izpildes kavējumu tagad prokuratūrā notiek pārbaude, kurā jānoskaidro, vai KNAB priekšnieks ir pieļāvis likumpārkāpumu. Krimināllikuma 296.pants paredz, ka par tiesas nolēmuma tīšu neizpildīšanu vai izpildes kavēšanu var sodīt ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, piespiedu darbu vai naudas sodu. Prokuratūra par šo pārbaudi sīkākas ziņas neatklāj, taču intervijā Ir ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers ir sniedzis savu skatījumu uz KNAB pašlaik notiekošo (publicējam intervijas saīsinātu versiju, pilns teksts Ir.lv).
Pārbaude par tiesas sprieduma izpildi nav vienīgā, ko patlaban attiecībā uz KNAB veic prokuratūra – otru ir ierosinājis KNAB priekšnieks, un tās mērķis ir noskaidrot, vai Strīķei likumīgi atjaunota pielaide valsts noslēpumam. Proti, Satversmes aizsardzības birojs (SAB) pielaidi Strīķei ir atjaunojis, kaut arī KNAB priekšnieks nebija parakstījis pielaides pieprasījumu. Saskaņā ar MK noteikumiem persona, kam nepieciešama pieeja klasificētai informācijai, personīgi iesniedz drošības iestādē iesniegumu par pieejas izsniegšanu, ko parakstījis attiecīgās institūcijas vadītājs. Līdz ar to viens no veidiem, kā aizkavēt Strīķes reālu atgriešanos darbā, ir novilcināt pielaides pieprasīšanu.
Otrdien prokuratūra jau paziņoja, ka šīs pārbaudes ietvaros ģenerālprokurors ir atcēlis Strīķei izsniegto pielaidi valsts noslēpumam «sakarā ar pieļautajiem speciālās atļaujas izsniegšanas kārtības noteikumu pārkāpumiem». Šis lēmums nav pārsūdzams, bet vienlaikus prokuratūra norāda, ka SAB ir tiesības atkārtoti lemt par pielaidi Strīķei. Faktiski tas nozīmē, ka Strīķe nevarēs pildīt savus pienākumus, kamēr Streļčenoks neparakstīs atkārtotu pielaides iesniegumu.
Amatpersonas, kas pārrauga KNAB darbu, pagaidām nav izdarījušas secinājumus par notiekošo. No ģenerālprokurora Kalnmeiera teiktā saprotams – viņš būtisku nozīmi piešķir procesuālajiem pārkāpumiem valsts noslēpuma pielaides noformēšanā Strīķei, savukārt jautājumā par to, vai Streļčenoks nepilda tiesas spriedumu, ir izvairīgāks.
Savukārt premjere Straujuma gaida prokuratūras pārbaužu iznākumu un uzskata, ka paralēli veidot komisiju Streļčenoka atbilstības pārbaudei «nav lietderīgi». Vienlaikus viņa uzsver – «KNAB ir jābūt kā paraugam jebkurai personai, tai skaitā arī attiecībā uz tiesas sprieduma izpildi un jāveic visas nepieciešamās darbības, lai pildītu savas ar likumu noteiktās funkcijas». Taču vērtēt to, vai Streļčenoka vadībā KNAB nostiprinās vai vājinās, Straujuma nevēlas. «Man ir grūti šo komentēt, jo jebkuru komentāru par KNAB funkciju izpildi var interpretēt kā politisku vērtējumu. Līdz ar to attiecīgais vērtējums ir jāsniedz, balstoties uz detalizētu analīzi, un tā ir veicama ikgadējā KNAB un tās vadītāja darbības novērtējumā.»
Jāvērtē atbilstība
Lai arī tiesa lēma par tūlītēju Strīķes atjaunošanu darbā, šis ir tikai pirmās instances tiesas spriedums, un KNAB to nolēmis pārsūdzēt, tāpēc amatpersonas pašlaik atturas pēc būtības komentēt jautājumu, vai lēmums par Strīķes atlaišanu bija likumīgs.
Ģenerālprokurors iepazinies ar tiesas spriedumu un vērtē to kā «diskutablu», savukārt valdības vadītāja «atturas sniegt komentārus par spriedumu, kas nav stājies spēkā».
Lieta tika izskatīta slēgtā sēdē, tāpēc pušu argumenti nav publiski iztirzāti. Kā liecina spriedums, Streļčenoks kā Strīķes atlaišanas iemeslu minējis viņas neatbilstību amatam, to pamatojot ar darbības novērtējumu par 2012.gadu, kurā saņemts zemākais vērtējums «D». Taču lietas izskatīšanā konstatēts, ka Strīķes kā amatpersonas novērtēšanā trīs reizes, tajā skaitā atkārtoti, nebija ievēroti MK noteikumi par ierēdņu darbības novērtēšanu. «Normatīvo aktu prasību neievērošana darbinieka novērtēšanas kārtībā novedusi pie tā, ka uzteikuma pamatu nevar atzīt par tiesisku,» secina tiesas spriedumā.
Tiesvedības laikā KNAB centās pierādīt Strīķes novērtējuma pamatotību, iesniedzot tiesai pierādījumu kopumu trīs sējumos ar 650 lapām, taču tiesa šos pierādījumus nepieņēma, uzsverot, ka KNAB bija jāpierāda novērtēšanas procedūru ievērošana, nevis pats novērtējums, kas patiešām ir darba devēja kompetencē. Tiesa arī atzina, ka nav konstatēti tādi apstākļi, kas dotu tiesisku pamatu uzteikt darba līgumu nekavējoties, turklāt bez arodbiedrības piekrišanas, «līdz ar to, to [lēmumu atlaist Strīķi] nevar atzīt par tiesisku».
KNAB vadība jau paziņojusi, ka šo spriedumu pārsūdzēs. Pagaidām gan tas nav izdevies, jo, iesniedzot apelācijas sūdzību, KNAB nav pievienojis dokumentu, kas apstiprinātu valsts nodevas samaksāšanu, tāpēc apsūdzība atstāta bez virzības līdz 25.jūnijam.
Kamēr oficiālās valsts amatpersonas, kam jāuzrauga KNAB darbs, ar secinājumiem un rīcību nesteidzas, Ir lūdza situāciju komentēt jomas ekspertiem.
Prokuroru biedrības prezidents Jānis Ilsteris atzina – viņaprāt, Streļčenoks ir pārvērtējis savas spējas vadīt biroju. «KNAB vadītāja Streļčenoka kunga rīcība ir histēriska un haotiska, kas nav savienojuma ar vadītāja amatu,» saka Ilsteris, norādot arī uz problēmām ar tiesas lēmuma izpildi. Viņš norāda, ka KNAB darba mikroklimats ir katastrofāls un atbildīgo amatpersonu rīcībai jābūt tūlītējai, lai izbēgtu «no kritiskās masas sasniegšanas, kā tas bija būvniecībā», Zolitūtes Maximai sagrūstot pār cilvēku galvām.
Arī Providus pētnieks un KNAB sabiedriski konsultatīvās padomes loceklis Valts Kalniņš uzskata – pašlaik būtu jāizvērtē Streļčenoka atbilstība amatam, uzsverot premjerministres atbildību šajā situācijā. «Ir saprotama Straujumas kundzes nevēlēšanās strēbt karstu, bet ir kaut kādi termiņi, kad jāmeģina šo situaciju risināt.» Jo ilgāk Streļčenoks ir amatā, jo arvien vairāk rada pārliecību, ka viņam tur nevajadzētu atrasties, uzskata Kalniņš.
Kas sabalsots?
Eiropas Parlamenta vēlēšanās Latvijā nepieredzēti maz balsotāju, bet uzvara tiek valdošajiem politiskajiem spēkiem. Daudzviet citur Eiropā lielus panākumus gūst eiroskeptiķi, tomēr tas vēl nenozīmē visa Eiropas Parlamenta radikalizāciju. Šie ir 9 galvenie vēlēšanu secinājumi
1. Nevēlēšanās. Balsotāju aktivitāte Eiropas Parlamenta trešajās vēlēšanās Latvijā bija zema – piedalījās 445 tūkstoši jeb 30% balsstiesīgo. Tas ir līdz šim zemākais vēlētāju dalības rādītājs mūsu valstī, kas atpaliek ne tikai no agrākās aktivitātes (2009.gadā par EP balsoja 54%, bet 2004.gadā 41%), bet arī no šāgada vidējā rādītāja ES – 43%. Visaugstākā aktivitāte bijusi Beļģijā un Luksemburgā, kur balsošana ir obligāta (90%). Tā bija augsta arī Maltā (75%), Itālijā (60%), Grieķijā (57%), Īrijā (51%). Vismazāk aktīvie bija vēlētāji Slovākijā – tikai 13%. Igaunijā balsot devās 36,4% vēlētāju, bet Lietuvā, kur EP vēlēšanas notika vienlaikus ar Valsts prezidenta vēlēšanu otro kārtu, – 47,3%.
2. Astoņnieks. No 14 sarakstiem 5% barjeru pārvarēja pieci – Vienotība saņēma 46% balsu un pusi no astoņiem deputātu mandātiem (ievēlēts Valdis Dombrovskis, Sandra Kalniete, Artis Pabriks, Krišjānis Kariņš). Pārējie mandāti pa vienam sadalīti starp Nacionālo apvienību (14%, Roberts Zīle), partiju Saskaņa (13%, Andrejs Mamikins), ZZS (8%, Iveta Grigule) un Latvijas Krievu savienību (6%, Tatjana Ždanoka).
3. Uzvarētāji. Vēlēšanu nepārprotama uzvarētāja ir Vienotība, kas saņēma ne tikai procentuāli lielāko atbalstu, bet arī absolūtos skaitļos palielinājusi savu vēlētāju skaitu kopš 11.Saeimas vēlēšanām. Vienotības saraksts sestdien saņēma nepilnus 205 tūkstošus balsu, kas ir par 32 tūkstošiem vairāk nekā Saeimas vēlēšanās 2011.gadā. Citas partijas piedzīvojušas atbalstītāju skaita kritumu. Vislielākie zaudējumi ir Saskaņai, par kuru balsoja nepilni 57 tūkstoši (11.Saeimas vēlēšanās SC atbalstīja gandrīz 260 tūkstoši). Par NA balsoja 63 tūkstoši (127 tūkstoši), par ZZS – nepilni 37 tūkstoši (112 tūkstoši).
4. Nesaskaņa. Saskaņas neveiksmi daļēji izskaidro fakts, ka SC tradicionālo elektorātu šoreiz pārstāvēja četri saraksti – Saskaņa, Latvijas Krievu savienība (Tatjana Ždanoka), Sociālistiskā partija (Alfrēds Rubiks) un partija Alternative (Aleksandrs Mirskis). Tomēr šajās EP vēlēšanās visi šie četri saraksti kopā saņēma proporcionāli mazāku vēlētāju balsu daļu (25%) nekā iepriekšējās EP vēlēšanās 2009.gadā SC un PCTVL saraksti kopā (29%).
5. Reģioni. Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē vēlētāju balsu sadalījums ir līdzīgs – visur Vienotība ir ieguvusi ap 55% balsu, NA atbalsts svārstās ap 16%, ZZS no 9 līdz 13%, bet Saskaņai ap 5%. Atšķirīga aina ir Rīgā un Latgalē, kaut arī Vienotība ir pirmajā vietā arī te (attiecīgi ar 39% un 25% balsu). Latgalē otro un trešo vietu dala Saskaņa (21%) un Mirska partija Alternative (20%). Savukārt Rīgā Saskaņa ir otrā ar 23%. Bet Mirskis citos reģionos ārpus Latgales saņēmis tikai 1-2% balsu. Ždanokas saraksts visā Latvijā pārvar 5% barjeru, pateicoties tam, ka Rīgā un Latgalē tā atbalsts sasniedz 10%.
6. Plusu karaļi. Vēlētāji aktīvi izmanto iespēju likt plusus un svītrot kandidātus – 83% vēlēšanu zīmju šajās vēlēšanās ir grozītas. Visvairāk plusu saņēmis Valdis Dombrovskis (148 056), bet 6214 balsotāji viņu svītrojuši. Citu sarakstu populārākie ir Roberts Zīle no NA (39 348 plusi, 2640 svītrojumi), Andrejs Mamikins no Saskaņas (28 918 un 1828), Tatjana Ždanoka (23 828 un 389), Iveta Grigule no ZZS (14 785 un 4483), Alternative līderis Aleksandrs Mirskis (13 981 un 103).
7. Pārgrozītie saraksti. Tikai Vienotības un LKS sarakstu vadošo kandidātu secību vēlētāji atstājuši nemainītu. Visdramatiskāk mainīts Saskaņas saraksts, no kura ievēlēts nevis pirmais numurs Boriss Cilevičs, bet gan Andrejs Mamikins, kas sarakstā startēja ceturtais. Otrais numurs Guntars Jirgensons aizbīdīts uz divpadsmito vietu, bet Sergejs Dolgopolovs no pēdējās, sešpadsmitās vietas ticis uz ceturto.
No ZZS ievēlētā Iveta Grigule sarakstā bija trešā. NA sarakstā ar otro numuru ieliktā Baiba Broka nobīdīta uz trešo vietu (16 167 plusi, 8578 svītrojumi), bet Edvīns Šnore no ceturtās vietas pakāpies uz otro (18 462 plusi, 4382 reizes izsvītrots).
8. Protesta balsojums Eiropā. Vēlētāji vairākās Eiropas valstīs izmanto EP kā iespēju protesta balsojumam pret valdošo politiku, tāpēc prognozēti lielus panākumus guvuši galēji labēji un eiroskeptiskie spēki.
Vislielāko satricinājumu piedzīvoja Lielbritānija, kur uzvarēja eiroskeptiskā Apvienotās Karalistes Neatkarības partija (UKIP, 27% balsu), un Francija, kur uzvarēja Marinas Lepēnas vadītā ultralabējā Nacionālā fronte (25%). Grieķijā pirmajā vietā – kreisi radikālā Syriza partija (26%), bet vēl 9% nobalsojuši par neofašistisko Zelta rītausmu.
Itālijā komiķa Bepes Grillo vadītā Pieczvaigžņu kustība (21%) ieguva mazāk, nekā tai prognozēja aptaujas, un vēlēšanās stabili uzvarēja kreisi centriskā PM (40%).
Liels atbalsts eiroskeptiķiem arī citur – Dānijā Tautas partijai 27%, Austrijā galēji labējai Brīvības partijai 20%. Zviedrijā «zaļajiem» 17% un galēji labējai Demokrātu partijai 7%.
Toties Nīderlandē negaidītu neveiksmi piedzīvoja Brīvības partija (12% jeb par 5 procentpunktiem mazāk nekā iepriekšējā EP). Mazāk, nekā rādīja prognozes, ieguva arī galēji labējā Jobbik partija Ungārijā (15%), un pārliecinoši uzvarēja valdošā Fidesz (52%). Taču Vācijā tikai pērn nodibinātā eiroskeptiskā Alternatīva Vācijai saņēma 7% balsu – vairāk, nekā bija prognozēts.
9. Trīs vaļi nemainās. Ultraradikālo politisko spēku īpatsvara pieaugums vēl nenozīmē EP radikalizāciju. Tuvākās nedēļas rādīs, vai galēji labējiem izdosies izveidot savu politisko grupu jaunajā parlamentā, kurā trīs galvenie politiskie spēki tomēr paliks iepriekšējie.
Vislielākā arvien būs Eiropas Tautas partijas grupa, kaut arī tās mandātu skaits sarucis no 274 līdz 213 no EP kopējā – 751.
Otrā lielākā paliek Eiropas Sociālistu un demokrātu progresīvā alianse, kurai aptaujas bija prognozējušas pieaugumu, tomēr būs 191 mandāts līdzšinējo 202 vietā. Trešā – Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienība, kuras mandātu skaits sarucis no 83 līdz 64, tomēr ir lielāks nekā Zaļo/Eiropas Brīvajai apvienībai, kurai būs 52 līdzšinējo 57 mandātu vietā.
Informācijas kara virsnieks
Krievu propaganda un meli ir jāatspēko ar patiesu informāciju, uzskata ASV valsts sekretāra vietnieks Ričards Stengels
Krievijas zibenīgā Krimas aneksija, daudzuprāt, iezīmē jaunu ēru kara stratēģijā un taktikā. Konflikta galvenais kaujaslauks ir cilvēku smadzenes, svarīgākie ieroči – «stratēģiskās komunikācijas», ar kurām piesaistīt sev atbalstītājus un demoralizēt pretiniekus, bet tādi tradicionālā kara rīki kā bruņoti vīri un tanki tiek izmantoti tikai kontroles nostiprināšanai pār teritorijām, kuras jau ir pakļautas ar «informācijas kara» tehnikas palīdzību.
Ja šis tiešām ir nākotnes konfliktu modelis, tad viens no šā jaunā kara paveida pazīstamākajiem virsniekiem varētu būt Ričards Stengels (Richard Stengel), kuru ASV Senāts aprīļa vidū apstiprināja par valsts sekretāra vietnieku publiskās diplomātijas jautājumos. Kā viens no galvenajiem atbildīgajiem par ASV tēla veidošanu pasaulē viņš ir Valsts departamenta pārstāvis valdē, kura pārrauga visus ASV izveidotos ziņu kanālus, to skaitā Latvijā jau no padomju laikiem pazīstamo Amerikas Balsi un Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība. Savā pirmajā lielajā ārzemju braucienā maija vidū viņš devās taisnā ceļā uz jaunā informācijas kara frontes līnijām – Kijevu, Rīgu un Briseli.
Taču Stengelam ir arī interesanta biogrāfija. Viņš ilgus gadus strādāja vienā no pasaules pazīstamākajiem ziņu žurnāliem Time un no 2006. līdz 2013.gadam bija žurnāla galvenais redaktors. Viņš arī gandrīz divus gadus strādāja ar aparteīda gāzēju un vēlāk Dienvidāfrikas prezidentu Nelsonu Mandelu, palīdzot uzrakstīt viņa autobiogrāfiju Ilgais ceļš uz brīvību, kas kļuva par starptautisku bestselleru.
Tāda līmeņa ASV amatpersonas vienmēr pavada vesela cilvēku svīta, tāpēc vēstniecība intervijai sarunājusi mazu konferenču telpu viesnīcā Rīdzene, lai varētu būt klāt arī viss pavadošais personāls. Tiek uzsaukts arī Valmiermuižas alus un rupjmaizes ķiploku grauzdiņi, kuru elegantā pasniegšana uz stilīgiem, baltiem šķīvīšiem šķiet dziļā pretrunā ar šīs uzkodas būtību. Stengelu tie nevilina. Viņš palūdz kapučīno, un mēs sākam sarunu.
Ķeros uzreiz pie svarīgākā – vai Krievijas sekmes Krimā nozīmē, ka Rietumi patlaban zaudē informācijas karā? Stengels uzskata, ka nedrīkst pārņemt krievu taktiku – gatavību «sevi neapgrūtināt ar jebkādu uzticību patiesībai vai realitātei, radīt pašam savas realitātes izkropļošanas lauku».
Taču atbildēs uz jautājumu, ko likt pretī šim jaunajam izaicinājumam, jaušams, ka arī Stengels ir vēl tikai meklējumu sākumposmā. Viņš atkārto principu, uz kuru Amerikā bieži atsaucas – ka «atbildei uz runāšanu ir jābūt vēl vairāk runāšanai». Nedrīkst ierobežot sev nepatīkamus vai nepieņemamus izteicienus, uz tiem ir jāatbild ar vēl plašāku un pārliecinošāku savas pozīcijas izklāstīšanu un pamatošanu. Šajā ziņā viņš arī netieši kritizē Latvijas lēmumu aizliegt telekanāla Rossija RTR retranslāciju. Ir jācenšas panākt, ka cilvēkiem ir pieejami dažādi viedokļi.
Vai tas nozīmē, ka būtu jāizdod vairāk naudas tādiem informācijas kanāliem kā Amerikas Balss un Radio Brīvība? Stengels aizrāda, ka šiem raidītājiem veltītā nauda nav mazāka kā agrāk, taču ir milzīgi pieauguši resursi, kurus informācijas izplatīšanā iegulda Krievija, Ķīna vai Katara savā TV kanālā Al Jazeera. ASV agrāk šajā jomā bijušas līderes, taču pēc Berlīnes mūra krišanas to lielā mērā pametušas, domājot, ka cīņa ir uzvarēta. «Tagad esam nepatīkami pārsteigti par to, ko dara krievi un ķīnieši. Mums ir jāaktivizējas, taču tas jādara citādi. Mēs nedrīkstam atdarināt viņus. Ir jāsaprot, kas būtu pareizā rīcība, kas atbilst Amerikas principiem. Mēs tikai tagad sākam meklēt risinājumus.»
Viņš Valsts departamentā jau ir paspējis izveidot sevišķo «Ukrainas vienību», kas izplata informāciju sociālajos tīklos krievu valodā. Līdz šim ASV valdībā tādas nebija. Taču viņš arī atzīst, ka papildu informācijas sniegšana var būt nepietiekams risinājums. Pasaulē nekad nav bijis pieejams tik daudz informācijas, tomēr «dažkārt šķiet, ka iesīkstējuši viedokļi nostiprinās, par spīti pieejamajai informācijai».
Zināma pieredze ASV šajā jomā ir. Jau vairākus gadus Valsts departamentā pastāv Stratēģiskās pretterorisma komunikācijas centrs. Tas mērķtiecīgi uzrunā jaunus musulmaņu vīriešus, lai novērstu viņu iesaistīšanos al-Qaeda un līdzīgās teroristu organizācijās. Tā galvenais ierocis ir propagandas atspēkošana ar realitāti, piemēram, uzsverot, ka al-Qaeda nogalina daudzus musulmaņus. Līdzīgi tagad darbojas Ukrainas vienība, atspēkojot Krievijas apgalvojumus, ka protestus Maidanā vadīja «fašisti», vai izplatot satelītfotogrāfijas, kurās redzamas Krievijas karaspēka vienības pie Ukrainas robežas. Valsts departaments arī izplatījis divus asi formulētus preses paziņojumus par Krievijas meliem, un Stengels stāsta, ka tādi paziņojumi varētu būt arī nākotnē.
Viņš aicina arī žurnālistus pašiem domāt un vērtēt. «Ja Putins paziņo, ka divi plus divi ir pieci, un nākamajā dienā avīzē ir virsraksts Krievijas prezidents: 2+2=5, tad žurnālists nav izpildījis savu pienākumu, jo, galu galā, viņš nav vienkārši dažādu viedokļu kompilētājs, bet gan eksperts, kuram jāpalīdz lasītājam labāk saprast, kas tiešām notiek.
Ko darīt tādās valstīs kā Ķīna, Krievija vai Baltkrievija, kurās režīms aizvien veiksmīgāk kontrolē ne tikai tradicionālos medijus, bet arī internetu? «Tā būs gara cīņa,» atbild Stengels un pauž pārliecību, ka informācijas ierobežojumi galu galā nāks šiem režīmiem pašiem par ļaunu.
Stengels ir ticies ar Latvijas televīzijas vadību un runājis par iespējamo kopējo Baltijas krievu kanālu. «Tā ir ļoti interesanta ideja,» viņš saka. Viņaprāt, šāds kanāls varētu darboties, apkopojot lielo daudzumu citur radīta kvalitatīva satura. Viņš arī apmeklējis jauno NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centru. «Es apbrīnoju to, ko viņi dara, pētījumus, kurus viņi veic», saka Stengels. Viņš ir pārrunājis, kā ASV to varētu atbalstīt ar ekspertu padomiem.
Parunājam nedaudz arī par viņa gaitām žurnālistikā. Palīdzot Mandelam rakstīt autobiogrāfiju, žurnālists daudz ar viņu ticies un tagad vienmēr cenšas cilvēkiem skaidrot, ka Mandela nebija tāds «labestīgs, vecs vīriņš», par kādu bieži pasaule viņu uzskatīja. Viņš bija revolucionārs. Kādā agrā rīta pastaigā Mandela viņam teicis: «Ričard, mani mīl daudzi no tālienes, bet tikai retais, kas man ir tuvumā.» Tomēr ar viņu bijis ļoti patīkami pavadīt laiku, Mandela vienmēr bijis labā omā, un bijis pat sāpīgi, kad sadarbība beidzās – «it kā saule paslēpās aiz mākoņiem». Stengels domā, ka tieši 30 gadi cietumā padarīja Mandelu par valstsvīru. Izdega agrākā karstgalvība, nostiprinājās īpašības, kas bija nepieciešamas līderim.
Savukārt savā laikā kā Time galvenais redaktors, viņš nonācis pie secinājuma, ka interneta laikmetā svarīgākais ir saturs – neatkarīgi no medija, kurā tas tiek pasniegts. Viņš ļoti piestrādājis pie Time interneta platformas attīstības un nonācis līdz stratēģijai, kurā digitālais saturs bija prioritārs, jo jaunākie lasītāji pārsvarā saturu patērēs viedtālruņos. Izdomāt, kā šajā vidē pelnīt naudu – tas vēl aizvien ir «zelta pods varavīksnes galā», kuru visi meklē. Taču šis ir fantastisks laiks, kad strādāt žurnālistikā, jo ir daudz labākas iespējas gan vākt informāciju, gan sasniegt savu auditoriju, gan stāstīt cilvēkiem, kas notiek.
Ar stāstīšanu nodarbojas daudzi. Ģeopolitiska nozīme būs tam, kuri stāsti uzvarēs. Par to galva būs jālauza arī Stengelam.
Ēdienkarte
Kapučīno, melna kafija
Alus un rupjmaizes ķiploku grauzdiņi (pavadoņiem/skatītājiem no ASV vēstniecības un Vašingtonas)
Izberot urnu
Pār Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātiem vēl aizvien krīt dzelzs priekškara ēna
Eiropas parlamenta vēlēšanas ir tik raiba un daudzveidīga parādība, ka nav viegli aptverama viengabalainā komentārā. Seko daži no svarīgākajiem secinājumiem.
Neesam visslinkākie. Latvijā līdzdalība tikai par mata tiesu pārsniedza 30%. Rezultāts nav spīdošs, tas atpaliek no ES vidējā – 43%, taču nebūt nav sliktākais mūsu reģionā. No bijušajām sociālisma valstīm atpaliekam tikai no Lietuvas, (47%, bet jāņem vērā, ka tur vienlaikus notika prezidenta vēlēšanas), Igaunijas (36%), Bulgārijas (36%) un Rumānijas (32%), taču apsteidzam Ungāriju (29%), Horvātiju (25%), Čehiju (20%), Slovēniju (20%) un pat Poliju (23%), kas pretendē uz Eiropas lielvalsts statusu. Par Slovākiju ar tās 13% līdzdalību vispār varētu domāt, ka vēlēšanas tur nav notikušas.
Skaidrojumi katrā konkrētā gadījumā noteikti ir daudzi un dažādi, tomēr kopumā vēlēšanu rezultāti ir manāmi zemāki nekā rietumzemēs un rada priekšstatu, ka vairākums pilsoņu valstīs, kuras savulaik atradās aiz dzelzs aizkara, vēl aizvien neizjūt sevi kā aktīvus «Eiropas» dalībniekus. Latvija uz šā fona neizceļas kā sevišķi negatīvs piemērs, drīzāk nedaudz sliecas uz eiropeisko pusi.
Vienotība Eiropā. Par saikni starp «eiropeisku sajūtu» sevišķi liek domāt lielais atbalsts Vienotībai no tiem cilvēkiem, kuri tomēr atnāca uz iecirkņiem. Nevienās citās vēlēšanās Latvijā kopš neatkarības atgūšanas neviena partija nav guvusi tik lielu balsotāju piekrišanu – 46%.
Acīmredzot vēlēt gāja pārsvarā cilvēki, kas neizjūt Eiropas Savienību kā kaut ko nenovēršami svešu, kas jūtas ērti rietumnieciskā, demokrātiskā sabiedrībā un tāpēc ir gatavi balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Par spīti visiem saviem trūkumiem, pēc Reformu partijas izplēnēšanas Vienotība palikusi kā galvenais politiskais spēks, ar kuru šādi vēlētāji var identificēties. Papildus dzinulis balsot, protams, bija vēlme liegt prokremliskajiem politiķiem vietas EP, kā arī Vienotības populārāko politiķu Dombrovska, Kalnietes un Pabrika atrašanās vēlēšanu biļetena galvgalī. Rezultātā cilvēki ar Vienotībai tuviem uzskatiem acīmredzot bija daudz motivētāki piedalīties, un partija panāca pat šķietami neiespējamo – ieguva pirmo vietu Latgalē, kuru nekādi nevar uzskatīt par tās bastionu.
Sanāk, ka paradoksālā kārtā Vienotība bija vislielākā ieguvēja no relatīvi zemās līdzdalības. Sestdienas veiksme gan var atspēlēties oktobrī, kad vēlētāju būs vairāk, bet dažas no partijas jaudīgākajām lokomotīvēm būs aizbraukušas uz Briseli.
Gribules fenomens. Nav tā, ka Iveta Grigule (ZZS) iekļuva parlamentā tikai pateicoties spējai pēdējos mēnešos visiem atklāt, ka «cilvēks ir vissvarīgākais». Jau kopš ienākšanas nacionālajā politikā Grigule izcēlusies ar aktīvu savas personības popularizēšanu uz kolēģu rēķina, par ko, cik var saprast, viņu 2011.gadā neapmierinātie Zaļās partijas biedri izslēdza no sava pulciņa. Griguli tas neapstādināja – izjūtot politiskā populisma konjunktūru, viņa kļuva par redzamāko eiro ieviešanas apšaubītāju un ar šādu politiskā mārketinga vēsti apbraukāja Latviju no viena gala līdz otram.
Grigule pierāda, ka ar lielu naudas, laika un demagoģijas ieguldījumu ir iespējams tukšā vietā uztaisīt pietiekami atpazīstamu politisku zīmolu, lai pārvarētu 5% barjeru, taču tas ir vairāku gadu, nevis dažu mēnešu darba rezultāts. Cik tas patiesībā maksāja un kas par to bija gatavs izlikt vajadzīgās naudas summas – pati Grigule nesteidz sniegt uz šiem jautājumiem atbildes.
Revolūcija Rietumos? Pirmajos komentāros par vēlēšanām vecajās dalībvalstīs dominēja viedoklis, ka populistu panākumi apliecina plašu protestu pret pēdējos gados Eiropas Savienības piekopto ekonomisko politiku. Taču faktiskais rezultāts nebūt nav tik viennozīmīgs. Daudzviet populisti nedaudz uzlaboja savus rezultātus, taču, izņemot Grieķiju, kurā dramatiska ekonomiska lejupslīde uzkurinājusi jau gadu desmitiem vērojamu noslieci uz politisko radikālismu, paneiropeisko partiju lielākās sekmes vērojamas divās valstīs – Lielbritānijā un Francijā -, kuras nevar ierindot krīzes galveno upuru rindās. Daudzcietušajā Itālijā eiropeiskā premjerministra Renzi partija nepārprotami uzvarēja skaļi populistisko Piecu zvaigžņu kustību. Savukārt ne Īrijā, ne Portugālē, ne Kiprā, ne Spānijā nekādas politiskās zemestrīces nebija manāmas, lai gan visās šajās valstīs ekonomiskā krīze bija tik smaga, ka bija nepieciešama palīdzība no starptautiskajiem aizdevējiem. Francijas un Anglijas vēlētāju neapmierinātība ar Eiropu ir nelāga parādība, bet tās cēlonis meklējams dziļāk nekā vienkārši pēdējo gadu Eiropas ekonomiskajās nedienās.
Saskaņa detonē. SC polittehnologiem šajās dienās noteikti jānoklausās Znaroka cienīgas tirādes – cerēto četru mandātu vietā krieviski orientētās partijas ar grūtībām saņēma divus. Kādi būs secinājumi un kādas tam būs sekas, būs viens no svarīgākajiem un interesantākajiem stāstiem, kuriem jāseko nedaudz vairāk nekā četros mēnešos, kas atlikuši līdz Saeimas vēlēšanām.
Komentārs 140 zīmēs
Pavirši, Streļčenok, pavirši. Pedantisms nespēja novērst nopietnu kļūdu KNAB iesniegumā tiesai par lēmumu atjaunot Strīķi darbā.
Maina operu pret ledus halli. Cietuši neveiksmi ar Andreju Žagaru Eiropas Parlamenta vēlēšanās, repšisti nolēmuši piesaistīt Sandi Ozoliņu.
Pat princim Čārlzam pielec. Britu troņmantnieks izraisījis Krievijas dusmas, privātā sarunā salīdzinot Putinu ar Hitleru.
Ukrainas cerība
Kijevā jauna realitāte – nepārprotami eiropeiski orientēta vara
Pirms vēl bija saskaitītas visas balsis prezidenta vēlēšanās Ukrainā, to pārliecinošais uzvarētājs Petro Porošenko pirmdien Kijevā paziņoja, ka tikšot krasi paaugstināta pretterorisma operāciju efektivitāte un «tās neilgs divus vai trīs mēnešus, tās ilgs dažas stundas». Tobrīd Ukrainas armija bija sākusi operāciju pret separātistu kaujiniekiem, kuri mēģināja sagrābt Doņeckas lidostu. Otrdienas rītā varas iestādes ziņoja, ka visi teroristi iznīcināti.
Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs nodēvēja Kijevas apņemšanos lietot spēku pret separātistiem par «kolosālu kļūdu». Taču Krievija pirms vēlēšanām piebremzēja līdz tam mērķtiecīgo situācijas saspīlējuma eskalāciju valsts austrumu reģionos un ir pat atvilkusi daļu karaspēka no Ukrainas pierobežas. Prezidents Vladimirs Putins pirms vēlēšanām bija paziņojis, ka respektēšot to iznākumu, tiesa, arī piebildis, ka arvien uzskatot gāzto Viktoru Janukoviču par leģitīmu Ukrainas prezidentu.
Laiks rādīs, vai Kremlis uzskata jauno Ukrainas valsts galvu par sev pieņemamu partneri vai par ienaidnieku. Taču jebkurā gadījumā Putins acīmredzami redz šīs vēlēšanas kā iespēju mainīt ieilgušo un sev arvien neērtāko strupceļa stāvokli, kurā vēlme militāri okupēt «Jaunkrieviju» neatbilst varēšanai to izdarīt. Ukrainas pakļaušanai turpmāk galvenie būs politiskie un ekonomiskie līdzekļi.
Porošenko tomēr ir oligarhs arī pēc Krievijas un jebkādiem citiem standartiem – viņa turīgumu Forbes novērtējis 1,3 miljardu ASV dolāru apmērā, viņam pieder arī plašsaziņas līdzekļi, un pats ir aktīvi darbojies politikā – savulaik bija Janukoviča Reģionu partijas līdzdibinātājs un arī ministrs iepriekšējā režīma valdībā. No pašmāju pieredzes zinām, ka nav vērts ļauties cerībām uz turīgu ļaužu nesavtīgumu politikā tāpēc vien, ka viņiem «viss jau ir un neko vairāk nevajag».
Taču Porošenko līdzšinējā politiskā darbība nav bijusi prokrieviska, drīzāk otrādi – viņš ir atbalstījis gan Oranžo revolūciju 2004.gadā, gan Maidanu šoziem un, būdams ārlietu ministrs, bija stingri iestājies par asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, kas Kremlim bija «sarkanā līnija», kuru pārkāpt Ukrainai nebija ļauts. Arī viņa galvenais bizness nav balstīts uz reģiona oligarhiem tipiskajiem Krievijas energoresursu un tranzīta pamatiem. Viņam pieder Ukrainas lielākā saldumu ražotava Rošen (no sava uzvārda vidus burtiem veidots nosaukums), un Krievijas pašreizējā kara pirmās zalves pērnvasar – Ukrainas šokolādes embargo – trāpīja tieši viņa biznesam.
Krievijai arvien paliek varenas sviras situācijas destabilizēšanai kaimiņvalstī, it īpaši par pelēku bufera zonu pataisītajā austrumu daļā. Ukrainas ekonomika ir traģiskā stāvoklī, korupcija ir visaptveroša. Tomēr prezidenta vēlēšanas ir ukraiņu uzvara, kam būs milzīga nozīme valsts nākotnei.
Pirmkārt, ir ārkārtīgi svarīgi, ka vēlēšanas vispār notika. Gandrīz tikpat svarīgi, ka to uzvarētājs noskaidrots jau pirmajā kārtā, tātad iztika bez vēl trīs nedēļu juku un provokāciju posma līdz otrajai kārtai. Vēlētāju entuziasms bija milzīgs – pat bez balsošanas iespējām Krimā, kurā dzīvo 14% reģistrēto vēlētāju, un ļoti apgrūtinātajām vai nekādām iespējām balsot separātistu terorizētajos austrumu apgabalos nobalsojušo skaits pārsniedz 60%. Porošenko saņēmis aptuveni 55% balsu. Jaunās varas leģitimitāti būs grūti apšaubīt pat Kremlim.
Turklāt, otrkārt, šīs bija pirmās vēlēšanas Ukrainā, kuras vienoja, nevis šķēla sabiedrību pēc partejiskām un reģionu pazīmēm. Porošenko priekšvēlēšanu kampaņā uzsvēra visu Ukrainas kā vienotas valsts atbalstītāju sadarbības nepieciešamību, un viņa pārsvars pār pārējiem kandidātiem (otrās vietas ieguvēja, bijusī premjerministre Jūlija Timošenko saņēma tikai aptuveni 13% balsu) ir nepārprotams vēlētāju mandāts šādai politikai.
Treškārt, Porošenko, kuram nav savas partijas struktūras, bija noslēdzis priekšvēlēšanu vienošanos ar Vitālija Kļičko partiju UDAR, kura tapusi kā alternatīva abiem līdz šim Ukrainas politikā dominējušajiem politiskajiem spēkiem – Janukoviča Reģionu partijai un Timošenko Tēvzemes partijai. Kļičko pārliecinoši uzvarēja svētdien līdztekus prezidenta vēlēšanām notikušajās Kijevas mēra vēlēšanās, un viņa partija var kļūt par cerīgu platformu citādas politiskās kultūras veidošanai Ukrainā tradicionālās koruptīvās vietā.
Ar visiem milzīgajiem Ukrainas politiskās sistēmas trūkumiem un Krievijas gādātajiem riskiem un kārdinājumiem Kijevā ir iestājusies jauna politiskā realitāte – valsts priekšgalā ir eiropeiski orientēti politiķi, kuri nepārprotami apliecinājuši vēlmi vienot nacionāli un reģionāli šķelto sabiedrību. Ir pāragri vērtēt, vai tas nozīmē arī jaunu, korupcijas un korporatīvo saišu nedominētu politisku kultūru. Toties var pilnīgi droši prognozēt, ka Maskava darīs visu iespējamo, lai jaunajam valsts galvam neizdodas izpildīt solīto, ja arī atklāta militāra intervence Austrumukrainā acīmredzot vairs nav Kremļa dienas kārtībā.
Rietumu, arī Latvijas interesēm atbilst, lai Porošenko ir sekmīgs Ukrainas prezidents, kā to skaidri vēlas arī vairākums Ukrainas tautas.
Komentārs 140 zīmēs
Parastais risinājums. Ušakova vadītā Rīgas dome kārtējo reizi palielinājusi budžeta deficītu, kas tagad sasniedz 50,5 miljonus eiro.
Pēc vēlēšanām uzzinām, ka deputāte Grigule varētu būt ne tikai atbrīvojusi Rīgu no Bermonta, bet arī deklarējusies ārpus Rīgas, lai saņemtu 520 eiro kompensāciju.
Neiedomājama neģēlība. 9.Saeimas deputāts Kāposts, iespējams, piesavinājies citam domātu kukuli, uzskata Ģenerālprokuratūra.
Jaunais sākums
Kaut zudusi ticība politiķiem, ukraiņi tomēr gatavi sāpīgām reformām, jo to neveiksmes cena var būt valsts zaudēšana
Tiekoties ar politisko partiju pārstāvjiem un Maidana aktīvistiem Kijevā, atmiņā nāk paša piedzīvotais Rīgas 1990.gada barikāžu laikā. Maidanā visur klātesoša ir kritušo Ukrainas varoņu godināšana, un nevar nepamanīt vīrus un sievas, kuri teltīs joprojām sēž «līdz uzvarai». Kad jautāju Maidana brīvprātīgajiem, ko viņi saprot ar šo uzvaru, saņemu atbildi: tā pienāks, kad tiks iedibināta tautvaldība un nomainīta koruptīvā sistēma. Lai arī šāds uzdevums ir cēls, top skaidrs, ka, vienkārši stāvot uz barikādēm, tautvaldību neizveidosi. Tāpēc ir tik svarīgs jautājums par vēlēšanām. Taču te nu paveras milzīga aiza starp ukraiņiem un viņus pārstāvošajiem politiskajiem spēkiem, jo 23 neatkarības gados Ukrainas pilsoņi ir zaudējuši ticību visu nokrāsu politiķiem. Kā šķirai. Daudzas cerības ir nodotas, un dažkārt izskan nolemtības sajūta.
Atšķirībā no Kijevas ar gandarījumu novērtēju racionālāku skatu uz dzīvi Odesā. Odesieši dzīvo galvenokārt krievu valodas vidē, un ebreju humora dzirksts šajā pilsētā ir nemirstīga. Tomēr uz jautājumu, kurā skolā jūs sūtāt savus bērnus, atbilde skan: ukraiņu, jo šīs skolas ir labākas! Jautājums, protams, nav tikai par valodu. Ne vienreiz vien dzirdu: «Paskaties, ko smadzenes skalojošā Maskavas televīzija un zaglīgie ukraiņu oligarhi ir izdarījuši – līdz kādam stāvoklim kādreiz bagāto Ukrainu un tās cilvēkus noveduši!» Proti, uz jautājumu par Ukrainas nākotni un izvēli starp Krievijas Muitas savienību un Eiropas Savienību, neskaitāmi cilvēki man atbild vienā balsī: vispirms pašā Ukrainā ir nepieciešamas tiesu varas reformas, patiesa varas decentralizācija, ilgtspējīgas valsts tautsaimniecības izveidošana, mērķtiecīgi virzoties uz ES un nedodot ieganstu Krievijas provokācijām. Lai gan cilvēki saprot, ka reformas nebūs vieglas, daudzi saka: sliktāk par zaglīgo oligarhiju sadarbībā ar Kremli nekas nevar būt, un jaunatnei tomēr jādod cerības dzīvot normālā Eiropas valstī. Dienu pirms vēlēšanām to dzirdu arī Deribasovskas ielas kafejnīcās, kur ļaudis ukraiņu, krievu, angļu, turku un arābu valodās fano par Eiropas Čempionu līgas futbola finālu un saka – rīt dosies vēlēt Ukrainai jaunu sākumu.
Prezidenta un pilsētas mēru vēlēšanas, kas notiek kara apstākļos ar Kremļa finansētiem teroristiem divos Ukrainas apgabalos, ir apliecinājums tam, ka Eiropas brīvības, likuma varas un mazākuma interešu ievērošanas vērtības lēnām, bet pakāpeniski gūst pārsvaru Kremļa «tradicionālo vērtību» piesātinātajā telpā. Petro Porošenko ieguva vairākumu vai visos vēlēšanu apgabalos un simboliski beidza valsts mākslīgo dalījumu starp Rietumiem un Austrumiem. Tagad ukraiņus gaida parlamenta vēlēšanas, neskaitāmas reformas un jostu savilkšana. Ja tauta otrreiz tuvredzīgi ļaus politiķiem darboties nekontrolēti, kā tas notika pēc 2004.gada Oranžās revolūcijas, tad cerības uz Ukrainas valstiskumu var zaudēt uz visiem laikiem. Šo cenu apzinājās teju visi Kijevas un Odesas pilsoņi, ar kuriem runāju šajā vēlēšanu laikā.
