Žurnāla rubrika: Svarīgi

«Ierakumos»

Posted on jūlijs 30, 2014 by - Tēma

Dramatiskie notikumi Ukrainā ne tikai vairojuši Saeimas apņemšanos palielināt aizsardzības budžetu, bet arī sapurinājuši Latvijas sabiedrību iesaistīties valsts aizsardzībā. Tik daudz jaunu cilvēku kā pēdējā laikā zemessardzē sen nav bijis

Tas sākās agrā pavasarī, kad Krimā parādījās «zaļie cilvēciņi». Telefons zvanīja nepārtraukti, iedzīvotāji sūtīja e-pastus, interesējās nodaļās – kas ir zemessardze, kā tajā iestāties? «Toreiz visiem kļuva skaidrs, kas tur [Krimā] notiek,» lielo interesi par aizsardzību skaidro zemessardzes štāba priekšnieka pienākumu izpildītājs majors Gatis Graudiņš. Militārā konflikta eskalācija Ukrainā beidzot piespiedusi arī Saeimu apstiprināt apņemšanos palielināt aizsardzības budžetu līdz 2% no iekšzemes kopprodukta 2020.gadā, taču starptautiskā situācija arvien biežāk mudina uzdot jautājumu, cik droši pašlaik varam justies un ko katrs pats var darīt valsts labā?

Gatis Graudiņš ir liels, spēcīgas miesasbūves vīrs armijas formas tērpā. Atšķirībā no viņa pakļautībā esošajiem zemessargiem, kas savus pienākumus veic no darba brīvajā laikā, viņš ir Nacionālo bruņoto spēku dienestā.

Kad konflikts Krimā aprimis, arī interese par zemessardzi mazliet noplakusi, tomēr tā joprojām ir tik liela, kādu štābā neatminas pieredzējuši pēdējā desmitgadē.

Zemessardze ir brīvprātīgs militarizēts sabiedrības pašaizsardzības formējums, vienlaikus arī Nacionālo bruņoto spēku sastāvdaļa. Organizācijas mērķis ir iesaistīt Latvijas pilsoņus valsts teritorijas un sabiedrības aizsardzībā. Patlaban zemessardzes rindās ir ap 8000 brīvprātīgo. «No šiem 8000 daļa cilvēku ir ļoti aktīvi, daļa ir aktīvi, daļa neaktīvi un daļa, kas vispār vairs nepiedalās zemessardzes aktivitātēs. Līdz ar to mēs nevaram pateikt, ka mums ir 8000 triecienspēks, kas spējīgs stāties pretī iespējamam pretiniekam,» atzīst Graudiņš. Cik liela ir katra no šīm grupām, zemessardzes vadība atturas minēt, bet manis satiktie zemessargi lēš, ka vairāki tūkstoši zemessargu varētu būt tikai «uz papīra»  un vajadzības gadījumā izdotos savākt līdz 5000 cilvēku. 

Graudiņš atturīgi komentē zemessardzes kaujasspējas,  taču, salīdzinot ar 90.gadu sākumu, kad uz patriotisma viļņa zemessardzē sastājušies ap 20 000 cilvēku, patlaban tā esot profesionālāka un organizētāka. «Varbūt neesam ekipēti ar ārkārtīgi moderniem ieročiem, bet mēs esam ķieģelītis, kurš atrodas savā vietā, savā struktūrā, zina, kas ir jādara, kad kaut kas notiek. No spēka viedokļa, domāju, esam pat spēcīgāki nekā 90.gadu sākumā,» saka Graudiņš.

Pēc Latvijas iestāšanās NATO viens no galvenajiem zemessardzes uzdevumiem ir veidot un mācīt specializētos kaujas atbalsta un nodrošinājuma bataljonus. Pašlaik tādi ir četri: pretgaisa aizsardzības, artilērijas, aizsardzības pret masu iznīcināšanas ieročiem un inženiertehniskais bataljons. Lai arī zemessargi ir vieglie kājnieki, organizācija iet līdzi laikam, un pērn pirmo reizi tās sastāvā izveidota arī īpaša kiberaizsardzības vienība. Arī tās komandieris ir Graudiņš. Šī vienība, tāpat kā pārējā zemessardze, balstās uz brīvprātīgo pilsoņu vēlmi līdzdarboties, un tajā uzņem iedzīvotājus ar zināšanām informācijas tehnoloģiju (IT)  jomā. «Vienībā pašlaik ir 31 cilvēks, bet vairāku gadu laikā plānojam sasniegt simtu,» saka komandieris Graudiņš, neslēpjot prieku, ka vienības izveide notiekot pat ātrāk, nekā cerēts, jo ir liela iedzīvotāju atsaucība. IT speciālistus zemessardze sāka pulcēt jau pērn. Pagaidām gan šī vienība nevienā operācijā nav piedalījusies, jo veidota kā atbalsta mehānisms Aizsardzības ministrijas pakļautībā esošajai informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas aģentūrai CERT.LV un bruņotajiem spēkiem. 

«Kamēr krīzes nav, mēs nodarbojamies ar mācībām, audzējam muskuļus, vācam pēc iespējas vairāk zināšanu, sekojam līdzi jaunajām lietām,» stāsta komandieris. Muskuļi jāaudzē pārnestā un arī tiešā nozīmē. Kiberaizsardzības vienības zemessargiem ir tie paši iestāšanās noteikumi, kādi parastajiem zemessargiem. Tas nozīmē, ka jābūt vecumā no 18 līdz 55 gadiem un jāiztur veselības pārbaude. Ja arī rezultāti tajā nav augsti, prom nevienu neraida. «Nav tāda mehānisma, lai atskaitītu no zemessardzes par to, ka neizpildi normatīvus, bet mēs tiecamies, lai visi zemessargi sasniegtu šīs [iestāšanās] minimālās prasības, kas ir tādas pašas kā militārā dienesta karavīriem,» saka Graudiņš. Līdz ar to visiem zemessargiem ir jākārto «pumpēšanās» uz rokām  un vēdera presītes pārbaudījumi – atkarībā no vecuma tiek noteikts nepieciešamais skaits, tāpat vīriešiem jānoskrien trīs kilometri, bet sievietēm – pusotra kilometra. Arī šajos pārbaudījumos sekmīgam vērtējumam laiks ir atkarīgs no kandidāta vecuma.

Lai vairotu iedzīvotāju interesi par organizāciju, zemessargi var saņemt mācību un dienesta pienākumu izpildes kompensāciju (līdz 30 dienām gadā), bet viņa darbavieta – uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaidi par to darbinieka algas summas daļu, kura tiek aprēķināta par zemessardzes dienesta uzdevuma pildīšanā vai mācībās iesaistītā zemessarga aizvietošanu. Mēnesī tās parasti ir 2-4 diennaktis, kad zemessargiem jāpiedalās kādās aktivitātēs. Parasti kaujas vai citas mācības notiek brīvdienās, bet zemessargi var piedalīties arī citās aktivitātēs, piemēram, bāzes apsardzē.

Cik daudz cilvēku iesaistījušies zemessardzē reģionā pieaugošās spriedzes ietekmē, ir pāragri lēst, skaitliski to varēs mērīt gada griezumā, saka Graudiņš. Pieciem 19.nodrošinājuma bataljona zemessargiem vaicājām, kāpēc brīvo laiku viņi velta zemessardzei.

Mērs bija pilns

Uzņēmējs Ainārs Zābers (53) ikdienā nodarbojas ar nekustamo īpašumu realizāciju, bet brīvajā laikā nu jau trīs mēnešus ir zemessargs. «Ukrainas notikumi nospēlēja katalizatora lomu. Agrāk nevarēju izšķirties, taču pašlaik notiekošais pielika punktu – mērs bija pilns,» saka Ainārs. Vēlējies ar darbiem rādīt piemēru saviem diviem dēliem. «Viens ir runāt mājās virtuvē un būt neapmierinātam, otrs – ar savu rīcību parādīt nostāju. Ar vārdiem tas nestrādā,» saka Ainārs. Šo dažu mēnešu laikā viņš piedalījies vairākās zemessardzes mācībās, un pašam prieks, ka «var noskriet līdzi divdesmitgadniekiem». Secinājumus pēc trijiem mēnešiem esot pāragri veikt – Ainārs cenšoties neizlaist nevienas mācības. «Tas disciplinē. Armija ir kaut kas īpašs, armijā pavēles neapspriež, izpilda – patīk vai nepatīk.» Viņam gan esot daži novērojumi, ko organizācijā vērts uzlabot, bet pagaidām vēlas tos paturēt pie sevis. «Svarīgi, ko mūsu valsts var atļauties, kāds ir budžets. Zemessardzei tika iedalīti papildu līdzekļi (šogad papildus piešķirti 123 400 eiro zemessardzes uzturēšanas izdevumiem un 369 600 eiro mācību un dienesta uzdevumu izpildes kompensācijām – red). Svarīgi, lai šī nauda netiek izniekota citām programmām, piemēram, pupuķu aizsardzībai,» uzskata Ainārs. Viņaprāt, priekšstats par zemessardzi ievērojami atšķiras no realitātes – jaunpienācēji īsti nenovērtē, ar ko būs jāsaskaras. «Tīri fiziski – izdzīvošanas māksla, šaušana, cīņas māksla, te apvienojas praktiski viss.» Kaujasspēju uzlabošanai zemessardzei, viņaprāt, būtu jāpārskata ieroču glabāšanas noteikumi. «Ja zemessargs atrodas no štāba 50 kilometru attālumā, tad viņa ierašanās pēc ieroča [ārkārtas situā­cijā] diez vai būs operatīva,» saka Ainārs. Viņš domā, ka organizācijā būtu pastiprināti jāpievērš uzmanība saziņas līdzekļiem un vajadzētu «iet līdzi laikam, jo arī karadarbība vairs nenotiek kā agrāk». «Tas prasa naudu. Pašlaik nevaram atļauties 2% no kopbudžeta [piešķirt aizsardzībai], bet tā nauda vienkārši ir jāatrod. Ja ar savu rīcību nerādīsim priekšzīmi, tad nevaram atsaukties uz [NATO līguma] 5.pantu un cerēt, ka šeit citi nāks nolikt galvu mūsu vietā.»

Jebkurš ienaidnieks ir ienaidnieks

Artjoms Fiļčenko (24) uz zemessardzi atnāca pirms diviem gadiem. «Bija daudz brīva laika, īsti nebija ko darīt,» atminas Artjoms. Tolaik strādājis būvniecībā, bet tagad Latvijas balzamā par operatoru. «Savienot ar zemessardzi var,» stāsta Artjoms. Militārais dienests viņu jau sen vilinājis, jo arī ģimenes locekļi dienējuši gan padomju, gan Latvijas armijā. Kāpēc Artjoms vēlas iesaistīties? «Pašaizsardzībai.» Ja esi pilsonis, jāmāk savu valsti aizstāvēt, uzskata jaunais zemessargs. Iestāšanās process Artjomam ieildzis, jo pa vidu puisis bija aizbraucis pastrādāt ārzemēs, tad atgriezies. Zemessardzē patīkot iespēja atslēgties no darba un ikdienas rutīnas, arī praktiskās iemaņas – šaušana, tuvcīņa. Vilinot iespējas sevi pierādīt, «pārbaudīt, piemēram, divu dienu pārgājienā – varu izturēt vai ne». Ir bijuši brīži, kad gribējies visu pamest, bet «uz priekšu dzina kopība, dienesta biedri, draugi, visi kā viens – tāds liels kodols».

Artjoms pēc tautības ir krievs, bet būtu gatavs stāties pretī Krievijas agresijai, ja līdzīgas metodes kā Ukrainā tiktu izmantotas Baltijas valstīs. «Protams, man taču bija jānodod zvērests aizstāvēt un aizsargāt Latvijas teritoriju un Latvijas iedzīvotājus, līdz ar to – jebkurš ienaidnieks ir ienaidnieks,» atbild Artjoms. Viņam nav saprotama Krievijas rīcība Ukrainā. «Viņi grib vienkārši iekarot visu to gabalu.» Pašam radi dzīvojot Doņeckā, tāpēc ģimenē notiekošo uztver īpaši sāpīgi. «Gribas aizbraukt un parādīt viņiem savu spēku,» puisis pasmaida. Artjoms stāsta, ka cilvēkiem šajā Ukrainas daļā «klājas smagi», jo vietējie [separātisti], «kuri nekad nestrādāja un neko nedarīja, tagad staigā ar ieročiem un aizstāv it kā tautas republiku». «Man liekas, ka pati tauta nezina, ka viņiem tāda ir.» Artjoma radinieki grib palikt Ukrainā – «viņi cīnījās par savu valsti, maksāja valstij nodokļus, un tagad atnāks kādi un visu to savāks».

Piederību zemessardzei Artjoms sauc par savu dzīvesveidu un cer, ka varbūt kādreiz izdosies iesaistīties arī profesionālajā militārajā dienestā.

Izturīgāka, mazāk čīkst

Siguldiete Madara Andrejonoka (21) stāsta, ka šeit jūtoties kā «otrajās mājās», lai arī zemessardzē oficiāli ir tikai kopš 11.janvāra. Ja ne garie, brīvi palaistie mati, pa gabalu nevarētu pateikt, ka formās tērpto puišu bariņā pie zemessardzes bataljona štāba stāv arī meitene. Iestājusies, jo sevi uzskata par patrioti. «Pirmkārt, mīlu savu zemi, cilvēkus un tautu. Otrkārt, gribu kaut kā valstij palīdzēt, ieguldīt sevi. Treškārt, mans tētis darbojās zemessardzē un visu laiku man ir bijis piemērs,» smaidot uzskaita Madara. Ap roku jaunietei prievītē ieausts Jumis, uz otras locītavas – tetovējums. Ikdienā Madara strādā kafejnīcā, paralēli mācās tūrisma vadību, vēl nodarbojas ar dažādiem sporta veidiem, bet visu cenšas savienot ar zemessardzi. «Tā man ir mīļa lieta.» Mēnesī tas prasa 2-4 dienas – kā kuru reizi atkarībā no tā, cik intensīvi ieplānotas mācības.  Šķērslis nav arī laikietilpīgā nokļūšana no Siguldas uz zemessardzes 19.bataljona štābu Stopiņos. Dežūru dienās, kad piedalās bataljona mītnes vietas apsardzē, sanāk celties četros naktī, lai pusdeviņos no rīta būtu uz vietas. «Ir bijis tā – ceļos un saprotu, ka ārā ir nakts, ziema, auksts, putenis, visi citi guļ. Taču nekad neesmu to nožēlojusi,» saka Madara un atzīstas, ka «ir forši būt vietā, kur cīnies, lai tava valsts būtu drošībā». «Es gribētu, lai mūsu valsts vienmēr būtu brīva un mēs dzīvotu tā, kā gribam, nevis kāds mums liek. Tas ir spars, kas liek man braukt un darīt. Tas ir galvenais.»

Madarai patīk piedalīties zemessardzes mācībās, arī fiziskā slodze – «var sevi attīstīt, darīt to, ko nekad dzīvē nedarīsi». Vislabāk iepatikusies šaušana. Ieroči «sākumā likās smagi un skaļi, bet tagad ir pierasts». Darbošanās zemessardzē arī ļāvusi Madarai mazināt savas bailes no augstuma. «Esmu kļuvusi izturīgāka, mazāk čīkstu,» viņa saka. Notikumi Ukrainā, viņasprāt, palielinājuši riskus arī Baltijai, «ja jau pret brāļiem [ukraiņiem] vēršas». Taču Madara nenoliedz, viņai patīk, ka šie dramatiskie notikumi piesaista zemessardzei jaunus cilvēkus.

Ja vajadzēs, par valsti pastāvēsim!

Elektriķis Viktors Vindelis (57) zemessardzē darbojas kopš tās pirmajām dienām. Staltais 19.bataljona kaprālis uz interviju zemessardzes štābā ieradies formastērpā apbalvojumiem klātām krūtīm. Viņa svinīgais izskats piesaista jaunāko zemessargu uzmanību. Viktors pašlaik piepulcējies organizācijas veterāniem, taču joprojām aktīvi piedalās pasākumos. «No vienas puses, 20 gadu laikā izveidojusies pienākuma apziņa, ka vajadzētu šeit [zemessardzē] būt, un, kamēr vēl varu vilkt, jāiet,» saka Viktors. Viņš atminas, ka savulaik «krievu avīzītes»  bija sadalījušas zemessargus trijās kategorijās – pirmie, kas nāca savas pārliecības pēc, otrie – jo palikuši bez darba, trešie – tāpēc ka zemessardzē viegli tikt pie ieročiem. «Ieročus atņēma, strādāt arī [šeit] praktiski nevar kā agrāk, līdz ar to palika tie, kas nākuši aiz pārliecības,» saka Viktors. 

Vai zemessardze tagad būtu spējīga aizstāvēt valsti? «Godīgi teikt? Nē,» uzskata Viktors un paskaidro – pirmkārt, nav pietiekams zemessargu skaits, otrkārt, klibojot organizācija. «Zemessardze skaitās «uz papīra», uz mācībām atnāk labi ja trešā daļa cilvēku, jo nav sociālo garantiju, nav likumdošanas.» Viņaprāt, valsts aizsardzībai būtu jāpievērš daudz lielāka uzmanība. «Latvijas laikā bijuši 50 000 aizsargu. Es domāju, ka vajag vairāk. Vajadzētu ņemt piemēru no Šveices, kur katrs vesels vīrietis skaitās zemessardzē.» Vienlaikus Viktors ir pārliecināts, ka X stundā zemessargi un arī cilvēki bez militārām zināšanām spētu pastāvēt par savu valsti, nevis muktu prom. «Paņemiet tās pašas barikādes, kad tauta vienoti cēlās – es domāju, ja būs vajadzība, tad būs cita aktivitāte nekā tagad uz mācībām.»

Vīrieša pienākums

Siltumereģijas sistēmu inženierim Denisam Ļepičevam (25) jau no mazotnes bijusi interese par militārām lietām, bet zemessardzei puisis varējies pievienoties tikai tad, kad bija «sakārtojis savu dzīvi». Slaids, nedaudz izstīdzējis vīrietis runā ar tikko jaušamu krievisku akcentu, bet atbildes uz jautājumiem par motivāciju noskalda gluži kā padotais komandierim.Deniss nāk no Grobiņas novada. Rīgas Tehniskajā universitātē ieguvis tehnisko zinātņu maģistra grādu un palicis Rīgā. Dabūjis darbu, kas viņu apmierina, – Rīgas siltumā, un nu jau pusgadu ir arī zemessargs. «Esmu tā audzināts, ka vīrietim ir jāaizsargā sava māte, māsa, tēvs, meitene, sieva, bērni un valsts,» pārliecinoši saka Deniss. 

Atrašanās zemessargu organizācijā ļāvusi viņam uzlabot savu fizisko formu, lai arī jau līdz tam bija aktīvi nodarbojies ar sportu, aizrāvies ar kāpšanu klintīs. «Man patīk, ka pēc darbadienas varu fiziski izkustēties,» saka Deniss. Viņaprāt, ārkārtas situācijās uz zemessardzi var paļauties, jo «tajā darbojas daudz patriotu». «Es uzskatu, ka šeit pat ir lielāki patrioti nekā armijā, jo armijā tomēr dienē arī naudas dēļ, bet šeit cilvēki ir dažādu iemeslu saukti – citiem patīk izaicinājums, citiem patriotims, vēl kādam vienkārši patīk pa mežu darboties.» Denisam visi šie faktori esot vienlīdz svarīgi. Jaunais zemessargs neviennozīmīgi vērtē notikumus Ukrainas austrumos, uzskata, ka karā «nav neviena pareizā vai nepareizā – tur visi ir zaudētāji». Viņaprāt, pašlaik vērojamā Krievijas agresija «ir savu spēku nesavaldīšana pašu valsts aizsardzībā». «Viņa [Krievija] grib aizstāvēties pret valstīm, kas skatās citu militāro spēku virzienā, tomēr es uzskatu – pārāk nesamērīgi, jo ukraiņi tomēr ir «brāļu tauta». Kāda runa varēja būt vispār par uzbrukumu?»

Viņaprāt, «trauksmes signāli» pasaulē pieaug, un Latvija to nevar ignorēt. «Ja gribi mieru, jāgatavojas karam. Jo mēs būsim stiprāks spēks, ar mums vairāk rēķināsies un vēl padomās, uzbrukt mums vai ne.»

Cilvēki gaida cerību

Posted on jūlijs 30, 2014 by - Intervija

Eiropā nekad nav bijusi tik liela nedrošība miera laikā kā pašlaik, uzskata Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks

Man ir labākais darbs pasaulē, Nils Muižnieks saka sarunā, kas notiek viņa atvaļinājuma laikā. Eiropas Padomes (EP) Parlamentārā asambleja ievēlēja viņu uz sešiem gadiem par EP cilvēktiesību komisāru 2012.gadā, bet oficiālā vizītē Latvijā viņš vēl nav bijis. Toties Ukrainā ir bijis trīs reizes gada laikā, pošas arī uz Krievijas anektēto Krimu, bet citur cilvēktiesības apdraud gan labējo radikāļu popularitātes pieaugums Rietumeiropā, gan autoritāro režīmu centieni saglabāt varu. Tiesa, arī Latvijā ar cilvēktiesību ievērošanu viss nebūt nav ideālā kārtībā, viņš uzsver.

Savos ziņojumos esi paudis bažas par cilvēktiesību situāciju daudzās valstīs, bet Eiropas Padomes ģenerālsekretārs Torbjerns Jaglands pat secina, ka «Eiropā ir lielākā cilvēktiesību krīze kopš Otrā pasaules kara». Kāpēc tā notiek?
Sistēma, kas tika būvēta vairāk nekā 50 gadu, tagad piedzīvo uzbrukumus no daudzām un dažādām pusēm. Ir valstis, kuras atklāti saka: mēs neīstenosim Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus, un viss. Tas var apdraudēt visu sistēmu. Ir citi, kas tika uzņemti Eiropas Padomē ar cerību, ka stāvoklis uzlabosies, taču ir noticis otrādi – tas ir pasliktinājies. Ir ekonomiskā krīze – cilvēktiesības daudz tikušas upurētas uz taupības altāra. Ir migrācijas krīze. Un, protams, ir Ukrainas notikumi un Krievijas loma tajos, kas ir nopietns izaicinājums visām Eiropas organizācijām, ne tikai EP, bet arī Eiropas Savienībai un EDSO.

Kāpēc tik dažādās valstīs kā, piemēram, Azerbaidžāna un Ungārija, saasinājušās cilvēktiesību problēmas?
Noskaņojums pret Eiropu daudzās valstīs pēdējo desmit gadu laikā ir audzis nopietni. Tas ir globalizācijas rezultāts. Cilvēki grib aizsargāt to, kas viņiem ir, nodrošināt savas robežas, baidās, ka svešie atnesīs viņiem kādu ļaunumu. Nekad nav bijusi tik liela nedrošība miera laikā Eiropā. Tā izpaužas kā atbalsts visādu veidu ekstrēmistiem un labā spārna nacionālistiem un kā skepticisms pret Eiropas institūcijām vispār.

Ko var darīt, lai šo tendenci mainītu?
Mana loma ir atgādināt par cilvēktiesībām. Vienalga, kādi taupības pasākumi, vienalga, cik bēgļu vai patvēruma meklētāju ierodas pie robežām, vienalga, kādas ir politiskās intereses – man ir jāatgādina par cilvēkiem un viņu tiesībām un par valstu juridiskajām saistībām. Es no paša sākuma izvirzīju sev mērķi palīdzēt Eiropas Cilvēktiesību tiesai, cik vien varu. Jo uzskatu, ka tas ir galvenais sasniegums Eiropā cilvēktiesību jomā. Ja tas sabruks, tad viss – varam aizmirst par cilvēktiesību sistēmu Eiropā.

Vai tas nozīmē, ka jāgaida cilvēktiesību situācijas pasliktināšanās un likuma varas mazināšanās?
Nē. Šī krīze ir arī iespēja pārvērtēt to politiku un tās institūcijas, kas slikti strādā. Piemēram, Portugālē un Itālijā pirmo reizi iespējamas nopietnas tiesu reformas. Itālijā vidējais civillietu iztiesāšanas laiks ir astoņi gadi. Tas atbaida investorus. Portugāles tieslietu ministrs man teica to pašu – viņi nevar atļauties tik neefektīvu tiesu sistēmu.

Otra lieta – daudzās valstīs krīzes dēļ ir samazināts budžets ieslodzījuma pārvaldēm. Cietumi ir pārapdzīvoti Itālijā, Francijā, Krievijā, visur. Pārāk daudz cilvēku ir aiz restēm. Tas ir dārgi un neefektīvi. Tas jāreformē.

Vēl viena lieta – nelegālās imigrācijas kriminalizēšana. Ko dara Malta, Grieķija, citi? Uzreiz ieliek nelegālos imigrantus ieslodzījumā. Vienīgais iemesls, kādēļ imigrants būtu jāliek ieslodzījumā, būtu iespēja viņu deportēt uz kādu trešo valsti. To var noskaidrot, ilgākais, trīs mēnešu laikā. Bet ES regulas un direktīvas pieļauj cilvēku turēt cietumā pusotra gada. Tam nav iemesla, tas ir dārgi un slikti cilvēktiesībām, jo liek sabiedrībai domāt, ka šie cilvēki ir kriminālnoziedznieki, ja jau ir aiz restēm. Tas tikai rada drošības ilūziju un palīdz politiķiem spodrināt spalvas, ka viņi it kā ieviesuši kārtību.

Nupat atkal biji Ukrainā. Vai var teikt, ka tur pašlaik ir Eiropas cilvēktiesību krīzes epicentrs?
Gada laikā trīs reizes esmu bijis Ukrainā. Februārī visi runāja par tiesu sistēmas sabrukumu. Pēc tam, kad Janukovičs bija spiests aizmukt, dzirdēju, ka viņa galvenajam padomniekam juridiskajos jautājumos bija dosjē par katru Ukrainas tiesnesi – varēja piezvanīt un dabūt vēlamo rezultātu. Tur bija sistēmiska, plaši izplatīta korupcija. Kā redzējām ar policiju, bija masveida cilvēktiesību pārkāpumi Janukoviča valdīšanas pēdējos mēnešos. Diemžēl sistēma nav būtībā reformēta līdz šim.

Vajag reformēt policiju. Vajag izformēt bruņotos grupējumus, kuri nav valsts varas pakļautībā – ir daudz cilvēku ar ieročiem ne tikai austrumos. Ir jāveic daudzas likumdošanas reformas. Piemēram, pirms pāris gadiem bija ECT spriedums, ka Ukrainā vispār nav likumdošanas bāzes par pulcēšanās brīvību.

Problēma tagad ir ne tikai kontrole pār austrumiem, bet arī bēgļi. Tur ir desmitiem tūkstošu bēgļu – no Krimas, no austrumiem. Viņi dzīvo sanatorijās, kur nav apkures. Kas notiks ziemā? Būs lielas problēmas.

Bet Krimā vēl neesi bijis.
Nē, bet jūnijā es tikos ar Krimas tatāriem un viņu līderiem, kuri tagad ir trimdā – Mustafu Džamiļevu un citiem. Ziņas ir satraucošas. Ceru turp doties drīzā nākotnē, lai dokumentētu un analizētu situāciju un mēģinātu palīdzēt, kā varu.

Pirms aptuveni gada brīdināji, ka labējie ekstrēmisti Eiropā mēģina veidot «starptautiskas alianses». Pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām tajā tagad ir jauna radikāli labējo partiju grupa. Vai tas apdraud cilvēktiesības?
Domāju, ka tas nopietni apdraud cilvēktiesības, jo viņi apšauba demokrātijas pamatu – cilvēku vienlīdzību likuma priekšā. Dažas grupas ir atklāti paudušas naida runas un arī piedalījušās naida noziegumos. Kad biju Grieķijā, tas bija viens no galvenajiem akcentiem – valdībai, tiesībsargājošajām iestādēm, politiķiem un medijiem jāvēršas pret Zelta rītausmu. Tā ir ekstrēmistiska organizācija, kas apdraud Grieķijas demokrātiju.

EP vēlēšanas bija interesantas tādā ziņā, ka ne visie ekstrēmi labējie guva uzvaru. Daži – viens vācu neonacists, viens no Zelta rītausmas, daži citi – parlamentā iekļuva. Lielākie panākumi ir Marinai Lepēnai [Francijā], kas arī ir centusies padarīt Nacionālo fronti par respektablāku organizāciju, un Lielbritānijas Neatkarības partijai UKIP. Tās ir divas lielās uzvarētājas. Slikti, ka to retorika par migrāciju un patvēruma politiku šajās valstīs ir kļuvusi par normu.

Kā tu raksturotu cilvēktiesību situāciju Latvijā?
Latvijas vārds reti izskan Eiropas līmenī saistībā ar cilvēktiesībām. Ja nu vienīgi tas, ka Latvijā ir daudz nepilsoņu. Vēl saistībā ar geju, lesbiešu, biseksuāļu un trans-personu tiesībām Latvijas vārds izskan negatīvā ziņā. Pirmkārt, ka likumdošana ir diezgan nedraudzīga. Tas, ka mūsu garīdzniecības līderi ir aicinājuši nosodīt vai ierobežot tā saukto homoseksuālisma propagandu. Tas jēdziens ir stiepjams, diskriminējošs pret vienu grupu, un nav skaidrs, kas tas ir. Mani nepatīkami pārsteidza tā daļa no garīdznieku vēstules, kas ir klajā pretrunā ar cilvēktiesību standartiem.

Joprojām ir problēmas ieslodzījuma vietās. Vēl mani mulsināja diskusijas par izglītības reformu. Neviens neuzskatīja par vajadzīgu analizēt pāreju uz izglītību tikai latviešu valodā arī no cilvēktiesību viedokļa – kā tas atbilst Satversmē rakstītajam, Satversmes tiesas lēmumam, Latvijas saistībām vispārējās nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzības konvencijas ietvaros. 

Pieminēji nepilsoņu jautājumu. Kā to vispār var atrisināt?
Līdz šim esmu galvenokārt pievērsies bērniem nepilsoņiem. Ir politiskie un ir cilvēktiesību aspekti. Manuprāt, skaidrs cilvēktiesību aspekts ir tas, ka katram bērnam ir tiesības uz pilsonību no dzimšanas brīža. Dzimt un augt par nepilsoni nav bērna labākajās interesēs. Un to var novērst ar likumu izmaiņām. Valsts iejaucas, lai apturētu vardarbību pret bērniem, lai nodrošinātu, ka bērns iet skolā, un valstij vajadzētu iejaukties, lai nodrošinātu, ka katram bērnam, kas dzimst Latvijā, ir pilsonība.

Kāpēc Latvija tik bieži zaudē Eiropas Cilvēktiesību tiesā?
Es neteiktu, ka bieži. Es to drīzāk uztveru tā – ir labi, ka Latvijā visa tiesu sistēma, juristi, politiķi, tiesneši uztver ECT spriedumus nopietni. Tiesa var parādīt, kā var risināt problēmas, kuras ideālā gadījumā tiek risinātas nacionālā līmenī. Es arī teiktu, ka tās lietas, kuras no Latvijas nonāk ECT, ir interesantas. Procentuāli daudz nonākušas Lielajā palātā, kas nozīmē, ka tās ir ar plašāku rezonansi un sarežģītas.

Vai pats kādreiz nejūties «diskriminēts» ar kādu īpašu attieksmi pret sevi tāpēc vien, ka esi no Austrumeiropas valsts?
Es nesirgstu ar mazvērtības kompleksiem. Domāju – ar lepnumu varu teikt, ka esmu no mazas valsts, kas piedzīvojusi grūtus laikus, un reizēm tas palīdz, it īpaši ar mazām valstīm. Viņi saka: ā, tad jūs saprotat. Ar lielām valstīm palīdz tas, ka varu runāt labā angļu valodā ar britiem vai franču valodā ar frančiem, vai krievu valodā ar krieviem.

Cilvēkiem mūsu pieredze interesē – ka zinām, ko nozīmē reformēt tiesu sistēmu, likumdošanu par nevalstiskām organizācijām, kas notiek, kad pirmo reizi tiek rīkots praids vai ir migrācijas problēmas. Es drīzāk jūtu, ka tas ir pluss – zināšanas par mūsu reformu pieredzi, ģeopolitisko stāvokli un mana profesionālā pieredze un valodas zināšanas. Es jūtu cieņu un domāju, ka tas ir arī tāpēc, ka esmu no Latvijas.

Esi amatā mazliet vairāk nekā divus gadus, un it kā būtu pāragri prasīt pārskatu par paveikto. Un tomēr – kas, tavuprāt, ir svarīgākais no izdarītā, un ko vēl esi iecerējis?
Man ir plānotie darbi un tādi, ko diktē notikumi. Esmu gandarīts, ka spējām aktīvi piedalīties diskusijās un ietekmēt sabiedrisko domu saistībā ar Zelta rītausmu Grieķijā. Esmu novērtējis tiesu sistēmu vairākās valstīs, kurām ir daudzas lietas ECT, un aktīvi iesaistījies diskusijā par tiesas spriedumu īstenošanu.

Ukraina ir milzīgs izaicinājums ne tikai man personīgi, bet arī visām starptautiskajām organizācijām – vai mēs spēsim reāli palīdzēt uzbūvēt no jauna tiesisku valsti.

Ir individuāli gadījumi, kuros, kā stāsta, mana iniciatīva ir palīdzējusi. Piemēram, Armēnijā pēc mūsu tvītiem un intervijām medijos uzbrukumi dažām nevalstiskajām organizācijām beidzās. Kiprā pēc tam, kad aktīvi iestājos, ka nevajag turēt migrantes sievietes apcietinājumā nošķirti no viņu bērniem, sievietes izlaida. Albānijā bija milzīgas problēmas ar bezmaksas juridisko palīdzību. Mēs tās aktualizējām, rakstījām vēstules, un likums tika grozīts.

Un tas ir galvenais – ja nevaram palīdzēt konkrētiem cilvēkiem, tad darbam nav jēgas. Daudz ko var ietekmēt, bet reizēm ir vienkārši bezcerīga situācija, un tu neko nevari darīt, vari vienkārši par to runāt. Cilvēki gaida no manis cerību. Tā ir milzīga atbildība, jo es negribu viņiem dot nepamatotas cerības. Bet gribu dot cīņassparu, lai viņi var cīnīties tālāk.

Kamēr uzticas, daru

Posted on jūlijs 30, 2014 by - Pusdienās

Dž.Dž.Džilindžers apņēmies Dailes teātri ievest starptautiskā apritē, bet par savu pēdējo izrāžu iznīcinošo kritiku saka: «Tagad ir stilīgi braukt man virsū»

Pusdienas ar Džilindžeru sarunājam restorānā Koya Daugavmalā – cerībā, ka ūdens tuvums dzesēs vasaras svelmi. Režisors ar karstumu gan sadzīvo labi. «Kā nekā esmu dzimis Kazahstānas stepē,» viņš piemin biogrāfijas faktu (ģimeni turp aizvedis tēva – virsnieka – darbs) un, uzmetis aci ēdienkartei, pasūta spinātu zupu un liellopa tartaru. «Galvenais, lai var pīpēt,» viņš piebilst. 

Kā to varēja gaidīt, Džilindžers smēķē teju nemitīgi visu sarunas laiku, taču maldīgs izrādās cits no preses aprakstiem radies priekšstats – par lecīgu un provocējošu teātra huligānu. Tā vietā pretī sēž drīzāk bikls cilvēks, kurš pārdomāti liek kopā vārdus, bez neviena «banaļņika» vai «maksimaļņika» – viņai leksikai agrāk raksturīga krievu žargona. «Man nepatīk intervijas, jo tad ir jāiespringst,» viņš bilst. «Man patīk runāt, kā es domāju, bet tas uzreiz rada nevajadzīgas turbulences.» Provocēšanu Džilindžers atstājot izrādēm. 

Tomēr sezonas sākumā (ko Dailes teātris nupat izsludinājis) viņš «atļaujas parunāt», jo to liek teātra mākslinieciskā vadītāja amats. Par Dailes teātra repertuāra politiku Džilindžers faktiski atbild jau ceturto gadu un apmierināts konstatē, ka Spēlmaņu nakts «nomināciju skaita ziņā esam starp līderiem otro sezonu pēc kārtas, kas ļauj domāt, ka darām pareizi». 

Lūgts raksturot savu jaunās sezonas ambīcijas, viņš teatrāli novaikstās, «lai viss iecerētais izdodas», un tad nopietni stāsta, ka teātris ir izvirzījis «principiāli jaunu mērķi» – kļūt atpazīstamiem ārpus Latvijas un piedalīties nopietnos festivālos. «Pirmais bija nostiprināt pozīcijas šeit uz vietas un ieviest kaut kādu stabilu radošo ritmu. Sākot ar šo sezonu, mēģināsim panākt tādu līmeni, lai par mums interesējas pasaulē.» Tāpēc teātris turpinās strādāt ar ārvalstīs atzītiem režisoriem – bulgārs Aleksandrs Morfovs veidos Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, britu režisors Jans Villems van den Boss – Vakariņas ar Elvisu, krievu kinorežisors Genādijs Ostrovskis pēc paša rakstīta scenārija iestudēs izrādi Divi kapteiņi. 

Džilindžers spriež, ka «radošā atmosfēra» teātrī ir «ļoti uzlabojusies», kaut «vienmēr būs kāds neapmierinātais». Jaunajā sezonā teātrim būs «vērā ņemams papildinājums» – darbu sāks divi jauni aktieri Kaspars Zāle un Edijs Zalaks, pēdējais beidzis augsti vērtēto Maskavas Dailes teātra skolu – studiju. Taču «pēc abpusējas vienošanās» štatā vairs nebūs Valda Liepiņa un Marinas Janaus. Džilindžers cer, ka «visai drīz» režisora ampluā teātrī atgriezīsies tā kādreizējā zvaigzne Rēzija Kalniņa, kas pašlaik strādā Krievijā.

Mākslinieciskais vadītājs nepiekrīt pārmetumiem, ka lielās zāles piedāvājums ir garlaicīgs un vājš, bet spēcīgas izrādes top tikai mazajās zālēs. «Dīvains novērojums, ņemot vērā, ka katru gadu kāda no mūsu lielās zāles izrādēm ir nominēta starp labākajām,» viņš saka. (Uz pagājušās sezonas Spēlmaņu nakts labākās izrādes titulu pretendē lietuviešu režisora Oskara Koršunova Izraidītie, kas nopelnījusi arī virkni citu nomināciju.) Lielajā zālē ir 1000 vietu un «tās vienmēr gribas aizpildīt», tāpēc jādomā par plašu skatītāju loku, bet «mēs nekādā gadījumā neorientējamies uz lētu izklaidi». «Atšķirībā no citiem teātriem mums pagājušajā sezonā lielajā zālē nebija komēdiju un arī šogad nav,» norāda Džilindžers.

Viņš savā teātrī iestudēs Maksima Gorkija Saules bērnus. Teātra aprakstā luga pieteikta kā «dramatisks vēstījums par inteliģences pārstāvju ģimeni, kurai liktenis lēmis dzīvot grūtos pārmaiņu laikos», tomēr režisora izvēle nav saistīta ar nemierīgo situāciju Eiropā, ko izraisījusi Krievijas agresija Ukrainā. Katru sezonu repertuārā ir jābūt klasikas iestudējumam, un Saules bērnus režisors sauc par spēcīgu «Čehova līmeņa lugu, kur ir arī sešas septiņas labas lomas». 

Vai māksliniekiem ir jāreaģē uz politiskajiem notikumiem, jauno starptautisko situāciju? Džilindžers atbild, ka viņam «nav interesanti» teātrī runāt par politiskām aktualitātēm, turklāt jautājums ir par kompetenci. «Vienkārši klaigāt pūļa lozungus un, piedodiet, kā viens teātris obligātā kārtā piedalās Lietussargu revolūcijā, lai aizstāvētu kādu ierēdni… tas man šķiet smieklīgi.» Džilindžers domā, ka «mums nav pilnas informācijas» par notikumiem Ukrainā un ar propagandu nodarbojas gan Krievija, gan Latvija par labu amerikāņiem. Esot divkosīgi pārmest Krievijai Krimas aneksiju, ja latvieši kopā ar amerikāņiem karoja Irākā, kur «neko neatrada un joprojām katru dienu iet bojā cilvēki». Tāpēc viņš atturas no «striktiem norišu izvērtējumiem». Ja būtu jāizvēlas, vai doties viesizrādēs uz Krieviju, kā to pavasarī nācās darīt vairākiem aktieriem un režisoriem, Džilindžers būtu par braukšanu, jo «šīs lietas nav jājauc tik klaji muļķīgā veidā». «Bet, ja kāds uzskata, ka, spēlējot izrādēs Maskavā, viņš atbalsta diktatorisku režīmu, tad tas ir viņa viedoklis, ko mēs varam respektēt.» 

Viņam sāp kas cits – internetā izvērstais «psiholoģiskais genocīds» pret mūsu valsts politiķiem, saucot viņus par «zagļiem un krāpniekiem». «Mēs esam ES, NATO – kaut kas tomēr ir sasniegts, kāds darbu ir paveicis. Taču, ja katru dienu stāsti, ka viņš ir zaglis, agri vai vēlu viņš noticēs un sāks zagt.» Viņu izbrīna, ka «Gardas meiteņu» nosaukšana par «kazām», kā to izdarīja Kārlis Streips, ir kvalificējama kā viņu goda aizskārums, bet zākāšanās par Valsts prezidentu nav. «Mums ir normāli, ka savas valsts prezidentu zākājam, tāpēc šķiet dīvaini, ka kādas valsts dziedātāja savu prezidentu atbalsta – tā uzreiz ir melnajā sarakstā.»

Vēl pagājušajā gadā saņēmis Eduarda Smiļģa balvu, šogad sliktā lomā nonācis arī pats Džilindžers – «trīs četrus mēnešus no kritiķiem dzirdu, kāda man ir krīze». «Sāku domāt, ka varbūt tiešām ir krīze. Ko man tagad ar to krīzi darīt? Saņemt rokā visus garīgos, radošos spēkus un mēģināt kārpīties ārā?» viņš ākstoties jautā. 

Kritiķu atsauksmes par Džilindžera pēdējiem iestudējumiem patiesi bijušas asas. «Jau ceturtā viņa izrāde, kas knapi atzīstama par profesionālu,» recenzējot Lielo Getsbiju Liepājas teātrī, žurnālā Ir rakstīja Zane Radzobe. Džilindžers par savu darbu nekaunas un, pieminot gada labākās izrādes nomināciju Liepājas iestudējumam Sasodītais sarkanais mēness, ironizē, ka «daudzi Latvijas režisori par šādu krīzi priecātos». 

Vienīgi Milēdiju Dailē viņš uzskata par neveiksmi, kas ir «dabisks process» un «var gadīties ar jebkuru». «Šķita interesanti izklaides žanrā mēģināt ieviest ironisko parodiju, ko nebiju darījis. Man par šo ideju bija diezgan konsekventa pārliecība, tāpēc līdz galam mēģināju to realizēt, bet kaut kas nesaslēdzās.» Milēdiju vairs nerādīs, tomēr šim faktam pievērsto uzmanību Džilindžers uzskata par nesamērīgu, jo izrāde nospēlēta vairāk reižu (15) nekā daudzas izrādes citos teātros. «Tagad ir stilīgi braukt man virsū. Par citu veiksmēm runā mazāk nekā par manām neveiksmēm.» 

Tomēr Džilindžers pieļauj, ka aizvadītajā sezonā izrāžu viņam bijis par daudz, un atkal ironizē, ka, «būdams krīzē», dabūjis četru mēnešu atpūtu («palasīju grāmatiņas, pabraukāju riņķī»). Līdzšinējā dzīvē periods starp iestudējumiem nav bijis ilgāks par pusotru dienu. Garā pauze gan radusies neviļus, jo pārcelts augustā paredzētais Īzaka Bābela Odesas stāstu iestudējums Sergeja Bezrukova teātrī Maskavā. Džilindžers turpinās veidot izrādes arī Liepājā. «Kamēr kāds no teātra direktoriem man vēl uzticas, es to daru. Ja neuzticēsies, būs īstākā krīze.»

Ēdienkarte

Spinātu zupa ar šitakē sēnēm un kazas sieru
Liellopa tartars ar paipalu olu un trifeļu grauzdiņiem
Cēzara salāti ar tīģergarnelēm
Minerālūdens, espreso

Putins stūrī

Posted on jūlijs 30, 2014 by - Komentārs

Krievija aizvien vairāk palīdz separātistiem, jo viņi zaudē kauju pēc kaujas

Krievijas pašpasludinātā uzvaras gājiena izvēlētais ceļš kļūst aizvien šaurāks un staignāks.

Straujā Krimas aneksija daudzos Krievijā un, iespējams, pat Kremlī, radīja eiforisku pacēlumu un sajūtu, ka Putina spējas pakļaut kaimiņvalstis ir teju neierobežotas, bet pasaule labākajā gadījumā kaut ko nevarīgi protestēs, taču nevarēs saņemt dūšu spert reālus soļus Krievijas iegrožošanai.

Taču pēdējo nedēļu notikumi aizvien skaidrāk parāda, ka Putins nav kaut kāds visvarens burvis, kas ar varu un viltu viegli pakļauj sev pārējo pasauli.

Jau kopš jūnija beigām viņa inspirētie un atbalstītie separātiskie spēki Austrumukrainā cieš zaudējumu pēc zaudējuma. Krimas paņemšana bez neviena šāviena un separātistu sākotnējie panākumi, sagrābjot virkni pilsētu Doņeckas un Luganskas reģionā, radīja iespaidu, ka Ukrainas bruņotajiem spēkiem nav reālu spēju pretoties pat šādiem viegli apbruņotiem bandītiskiem veidojumiem. Taču kopš jūnija beigām Ukrainas bruņotie spēki ir sākuši mērķtiecīgu un efektīvu kampaņu kontroles atgūšanai pār separātistu sagrābto teritoriju. Jaunā valsts vadība, rietumvalstu apmācība un piegādātā informācija, brīvprātīgo pieplūdums – tas viss acīmredzot ir īsā laikā nozīmīgi stiprinājis Ukrainas armijas kaujasspējas. Rezultātā jau līdz 6.jūlijam separātisti tika izsisti no divām nozīmīgām pilsētām – Kramatorskas un Slovjanskas, pēdējā bija kļuvusi par sava veida prokrievisko spēku simbolu. Doņeckas aplenkums kļūst aizvien ciešāks, un katru dienu pienāk ziņas, ka separātisti zaudējuši vēl kādu tai tuvumā esošu apdzīvoto vietu.

Tieši Ukrainas sekmīgie pretuzbrukumi spiež Krieviju aizvien aktīvāk un atklātāk sniegt militāro atbalstu kaujiniekiem. Pagājušajā nedēļā ASV paziņoja, ka Krievija no savas teritorijas ir apšaudījusi Ukrainas pozīcijas ar artilēriju un pāri robežai plūst aizvien vairāk tanku un citas militārās tehnikas. Oficiāli Kremlis turpina noliegt, ka tam būtu kāda saistība ar separātistiem, bet šie meli kļūst jo dienas, jo caurspīdīgāki. Taču sniegtā palīdzība nav spēka, bet, tieši otrādi, Krievijas pozīciju vājuma pazīme, jo tās mērķis ir glābt separātistu spēkus no pilnīga sabrukuma.

Turklāt aizvien spēcīgāku ieroču nodošana asinskāro separātistu rokās rada pavisam jaunus riskus Krievijai. Lai ko Krievijas propagandas mašīna stāstītu tās varā nonākušajiem televīzijas skatītājiem, pasaulei ir skaidrs, ka Kremlis ir līdzatbildīgs masu slepkavībā – Malaizijas aviolīniju pasažieru lidmašīnas notriekšanā virs Austrum-ukrainas. Zeme-gaiss raķešu sistēma BUK ir pārtapusi reaktīvā bumerangā, kas atlidojis atpakaļ pie Putina un uzsprādzis viņam sejā. Nu pat visi lielāko rietumvalstu – ASV, Lielbritānijas, Vācijas, Francijas un Itālijas – valdību vadītāji kopējā videokonferencē ir vienojušies savā nostājā par sankciju ieviešanu pret Krieviju, kas būs nopietnākās un iedarbīgākās no līdz šim pieņemtajām un kuru rezultātā Eiropas Savienība beidzot būs pietuvojusies ASV ieviesto sankciju bargumam. 

Pat Vācijas uzņēmēju organizācijas, kuras līdz šim bijušas gatavas piedot Putinam gandrīz jebkuru neģēlību, ir sākušas saprast, ka tā turpināt vairs nav iespējams. «Krievijas valdības uzvedība konfliktā par Ukrainas teritorijas atdalīšanu nedrīkst palikt bez manāmām sekām,» pirmdien biznesa laikrakstā Handelsblatt rakstīja Vācijas Rūpniecības federācijas prezidents.

Putins pats ir izvēlējies ceļu, kas ved viņu aizvien bīstamākā strupceļā, no kura labu izeju nav. Līdz šim viņš Austrumukrainas konfliktā ir izvairījies pārkāpt zināmas sarkanās līnijas, piemēram, nav notikusi atklāta un Kremļa atzīta Krievijas bruņoto spēku iesaistīšanās konfliktā. Taču, ja bez tādas intervences nebūs iespējams paglābt separātistus no pilnīgas sakāves, Putins nonāks ļoti smagas izvēles priekšā 

Atkāpties nozīmē kļūt par «lūzeri», ar ko pašam būs grūti samierināties un tikpat grūti būs to izskaidrot tautai. Taču kļūt vēl agresīvākam, cerot iebiedēt Rietumus, nozīmētu aizvien lielākus zaudējumus ne tikai visai Krievijai, bet, kas varētu būt vēl svarīgāk, viņa režīmu atbalstošajai kliķei, kuras kabatas smagi cietīs no Krievijas progresīvi padziļinātās ekonomiskās izolācijas. Vai Putins var būt pārliecināts, ka paliks pie varas, ja par Krievijas ikdienu kļūs ekonomiskā krīze un no Ukrainas frontes uz mājām sūtīti zārki?

Taču, pat ja Putins izrādās gatavs iet uz visu banku, vai Krievijas elite būs gatava viņam sekot? Šķietami tik populārais valdnieks laikam zina, ko dara, ja pēc laikraksta The Independent informācijas kā tāds Bizantijas imperators ir norīkojis cilvēku, kura uzdevums ir nogaršot viņam sagatavoto ēdienu un tā pārbaudīt, vai tikai tas nav saindēts.

Putins pats sevi ir iedzinis stūrī, un nav nemaz skaidrs, vai viņš pats no tā spēs izkļūt. Diemžēl neviens nevar pateikt, cik vēl cilvēkiem būs jāmirst, pirms mēs gūsim atbildi uz šo jautājumu.

Komentārs 140 zīmēs

Patīk diktatūras. Ungārijas premjerministrs Orbans kā paraugus savai valstij nosaucis Ķīnu un Krieviju.

Jukos nav aizmirsts. Šķīrējtiesa piespriedusi Krievijai 50 miljardu dolāru sodu par politiski motivēto naftas uzņēmuma iznīcināšanu. 

Vaino upuri. Prokuratūra atsakās atsaukt kādas prokurores izteikumu, ka dažkārt izvarotas sievietes pašas vainīgas, ka cietušas no vardarbības.

Specdienestu valdība?

Posted on jūlijs 30, 2014 by - Viedoklis

Valdība rūk fiziski un degradē arī politiskās darbības pamatprincipus

Laimdotas Straujumas valdība ir kā piektdienas darbalaika beigas nogaidījušos ierēdņu kantoris. Ak, kaut ātrāk pienāktu Saeimas vēlēšanas! Vislabāk būtu, ja īstenotos sabiedriskās domas pētnieku piebilde pie aptauju rezultātiem – «ja Saeimas vēlēšanas notiktu šodien». Taču vēlēšanas notiks 4.oktobrī. Vēl divi mēneši kaut kā jānovelk.

Un premjerministre dara, ko var. Toties vismaz šajā «klibās pīles» valdības vilkšanas darbā viņai ir vienots un stingrs partijas atbalsts – lai demisionē kaut vai visi ministri, atbildību par vakantajām nozarēm Vienotības politiķi principiāli neuzņemsies paši un neprasīs uzņemties arī koalīcijas partneriem. Lai Straujuma un citi savieno portfeļus kāliem, bet valdībā vēl atlikušie ministri dara, ko un cik daudz katrs uzskata par vajadzīgu.

Diemžēl līdztekus valdības fiziskās iršanas un resoriskās fragmentēšanās procesam notiek radikāla politikas un valdības veidošanas un darba principu pārdefinēšana. Šā procesa konsekvents iznākums būtu nepolitisku «speciālistu» un drošības dienestu vara Latvijā.

Pēc veselības ministres Ingrīdas Circenes demisijas jūlija sākumā uzzinājām no viņas partijas biedriem, ka politiskā atbildība, izrādās, esot ministru atalgojuma jautājums. Neviens «profesionālis» neesot ar mieru strādāt ministra darbu par pašreizējo algu. Bet pēc tieslietu ministres Baibas Brokas demisijas Straujuma otrdien faktiski pateica, ka nākamā valdība jāveido drošības dienestiem.

Pirmdien ģenerālprokurors, kuram Broka bija pārsūdzējusi Satversmes aizsardzības biroja atteikumu piešķirt viņai pielaidi valsts noslēpumam, atzina, ka atteikums ir pamatots un paliek spēkā. Broka acīmredzot turpina uzskatīt, ka ministra darbam nepieciešamā privilēģija pieder pie cilvēka pamattiesībām un, kā bija solījusi uzreiz pēc SAB atteikuma, vīkšas aizstāvēt šādas savas tiesības Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Tikai, pirms nodoties «akadēmiskam darbam», laikam ir pakonsultējusies arī ar juristiem, jo nu apstrīdēšot ne vairs pašu SAB atteikumu, kā pirmīt, bet gan atteikuma iemeslu nepaskaidrošanu.  

Bet Vienotības premjerministres amata kandidāte vēlēšanās Straujuma otrdien stājās formulēt nākamās valdības veidošanas jaunos principus: «Iespējams, nākošajam kandidātam, kas veidos valdību, ir jākonsultējas par valdības iespējamo sastāvu ar drošības iestādēm.» Arī viņai, tāpat kā Brokai, šķiet «mazliet dīvaini, ka pats cilvēks nevar uzzināt, kāpēc viņš nevar saņemt pielaidi».

Kā zinām no Brokas gadījuma, pārbaudei par ministram nepieciešamās pirmās kategorijas atļaujas piešķiršanu SAB var būt vajadzīgi vairāki mēneši. Jāšaubās, vai Straujumas redzējumā pirms valdības izveidošanas būtu jāveic šāda pārbaude par visiem ministru kandidātiem, jo to varētu nekad arī neizveidot. Bet, ja tikai «jākonsultējas», tas nozīmē politiskās atbildības deleģēšanu slepenajiem dienestiem, kuriem, nepārbaudot faktus un apstākļus, būtu jānorāda, kuri politiķi der amatiem, kuri ne.

Par laimi, pašlaik varam būt puslīdz droši, ka ne SAB, ne Drošības policija nepiekritīs kļūt par valdības tapšanas konsultantiem. Arī Straujumai diezin vai var pārmest policejiski autoritāras noslieces. Drīzāk otrādi – absurdi orveliskā vīzija viņai laikam gan pasprukusi no politiskās bezpalīdzības, kuras otra puse ir Vienotībā ieprogrammētā politiskā bezatbildība. Ja partijas vadītāja nespēj vai nevēlas būt arī premjerministres amata kandidāte, kā tas dabiski ir jebkurā demokrātiskā parlamentārā valstī, tad ir tikai loģiski, ka politiskiem amatiem paši meklē algotņus un nevar prasīt no citiem, lai dara to atbildīgi.

Nacionālajai apvienībai, kā parasti, labākā kvalifikācija jebkuram amatam ir piederība vienīgajai īsteno latviešu, proti, maksātnespējas administratoru partijai. Tāpēc nebrīnīsimies, ja Broka varbūt nebūs pēdējā šajā valdībā, kura nesaprotot, kāpēc viņai nav pielaides. Droši vien nesaprastu arī pašvaldību ministrs Romāns Naudiņš, kuru SAB vēl pārbauda. Pērn pēc draudzīgās spēles Minskā VL–TB/LNNK un Saskaņas centra hokeja komandā viņš bija paziņojis: «Baltkrievija ir demokrātiska valsts, kuras vadībā ir prezidents Lukašen-ko.» Vai varam cerēt, ka politiķis, kam šāda pārliecība, apzinās, ko un ar ko runā?

Toties SC un Krievijas vēstniecība gan var berzēt rokas par partneres Brokas nodomiem piespiest SAB izpaust, kāpēc kādam liegta pielaide valsts noslēpumam. Piemēram, Nikolajam Kabanovam, Jānim Urbanovičam un vēl dažiem no SC. Tas Kremlim krietni atvieglotu cīņu Latvijā par «ģimenes vērtībām», kuras, kā slavē NA ģenerālsekretārs Aigars Lūsis, Broka neesot baidījusies atbalstīt.

Diezin vai Straujuma tiešām tic, ka tie ministri, kuri nedabū pielaidi noslēpumam, paši nezina, kāpēc. (Ja tiešām būtu tik dumji, kā izliekas, tad jau labāk lai arī nav ministri.) Taču diemžēl šīs infantilās izlikšanās spēles nenotiek no ārpasaules izolētā smilšu kastē. Apdraudējumi Latvijas drošībai ir nopietnākie pēdējo vismaz 20 gadu laikā. No politiķiem, kuri pretendē vadīt valsti arī nākamos četrus gadus, jāprasa, lai nedegradē politiskās darbības pamatprincipus un spēj gan celt, gan nest atbildību.

Komentārs 140 zīmēs

Dziesmai būs svētki. Valdība atbalsta svētku dienas statusa piešķiršanu Dziesmusvētku noslēguma dienai.

Nospļaujies, Krutoj! Jūrmalas balagāna rīkotājs piedraud: «Nospļaušos, un Jaunais vilnis šeit nenotiks, kad pacietības mērs būs pilns.» 

Latvija bez cūkām? Cūku mēris iet plašumā, un zemniekiem var nākties pārorientēties uz citiem mājlopiem, pieļauj ministrs Dūklavs.

Rīgas domes viedoklis

Posted on jūlijs 30, 2014 by - Viedoklis

 

Rīgas domes satiksmes departaments šāgada maijā virs «Rīga» burtiem Kārļa Ulmaņa gatvē garumzīmes vietā uzstādīja uz pusēm pārdalītas sirds simbolu – zilā un baltā krāsa simbolizē Rīgu, vienlaikus sirds baltā daļa kalpo kā garumzīme.

«Rīga» burtu vizuālais noformējums sākotnēji tika paredzēts kā sveiciens un dāvana Rīgas iedzīvotājiem un viesiem Māmiņu dienā, Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā un Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas viens no atpazīstamības elementiem.

Ņemot vērā rīdzinieku un galvaspilsētas viesu izrādīto interesi un vēlmi fotografēties pie «Rīga» uzraksta un publiskot sociālajos tīklos, satiksmes departaments sirds simbolu garumzīmes vietā  uzstādīja arī Brīvības gatvē, Ziepniekkalna un Maskavas ielā.

«Rīga» uzrakstu vizuālais noformējums tiks saglabāts līdz gada beigām. Ja iedzīvotāji izrādīs interesi un viņiem šādas burtu izmaiņas patiks, plānots pārrunāt ar attiecīgajām pašvaldības iestādēm un autoru par iespējamajām burtu izmaiņām.

Iespējams, šī ideja tiks attīstīta arī tālāk un kalpos kā viens no Rīgas vizuālās identitātes atpazīšanas simboliem.

I love you too

Posted on jūlijs 30, 2014 by - Viedoklis

Rīgas sapošana arvien biežāk izkrīt no labās prakses rāmjiem. Ne katrā skaistā vietā vēl kāds skaistums jāliek klāt

Zaļās zemes Latvijas priekšrocība ir iespēja, piemēram, neko nezināt par kilometriem gariem sastrēgumiem uz Jūrmalas šosejas un mobilās norēķinu sistēmas priekšrocībām šajā kontekstā. Tāpat var nepamanīt visus pārnacionālos šovus, olimpiādes un festivālus. Nokļūt vienā vai otrā vietā var arī pa tukšiem ceļiem, kas pieskaras Latvijas perimetram un kur pat tūrisma sezonā redzamas tikai laiskas govis ārtsniecības augu pļavās, meža biezokņi un naftas termināļu kontūras Lietuvas pusē. Kratoties pa neasfaltētajiem veco laiku līkumiem, atklājas Latvija, par kuru neko nezina Google karte un kuru nevar izvietot sociālajos tīklos, jo pat visviedākais tālrunis pārvēties par kuslu ķirbi.

Kratoties un kratoties, bet ik pa brīdim izlokot kājas bijušo muižu parkos vai vecos kapos, jādomā, kur pazudusi tā smalkā maņa, kas cilvēkiem ļauj saredzēt labu proporciju un diskrētās elegances skaistumu. Kur palicis prieks par aristokrātiski bālajām hostām, kur bauda, saredzot īsto līniju īstajā vietā? Dabas dota vai hierarhiskā uzdevumu ķēdē izpildīta un ievērota, skaisto līniju un formu radīšanas prasme reiz bija sastopama gan pilīs, gan būdiņās un pat pēckara modernisma brutālajā ģeometrijā.

Pirms kāda laika, braucot no Salaspils Rīgā, pamanīju, ka beidzot sakārtota un balti nokrāsota ir 1980.gadā uzstādītā dizainera Valda Celma robežzīme «Rīga». Vairs neatceros, vai tas bija pirms populārajiem krekliņiem vai pēc, bet zīme atkal bija modē. Otru reizi zīmi ieraugot, gandarījumu nomāca neērta jušana, ka kaut kas nav kārtībā, kaut kas ir noticis, zīmes spēks un proporcija ir traucēta. Vēlāk sapratu, ka tie ir karogi – zīmes fonā pašvaldība uzstādījusi Rīgas karogu mastus, it kā priecīgi, it kā svinīgi, it kā sveicot, bet tik neglīti.

Kritiķiem nav pieņemts lietot skaistuma un netīksmes jēdzienus, bet šie ir tie gadījumi, kad pirmais impulss visprecīzāk atklāj to, kas nav pareizi, un karogi šajā vietā nav pareizi. Tie ir pārāk viegli, proporcijā nelīdzsvaroti, lai uzstātos par fonu skulpturālam grafikas un vides mākslas darbam. Tas ir kā nolikt Alvara Ālto vāzi priekšā alus kausiņiem. 

Rīgas sapošana arvien biežāk izkrīt no labās prakses rāmjiem. Uz ielu stūriem un laukumos mūs sveicina kartītes, olas un taurenīši, it kā nepietiktu ar zaļu, koptu parku un rožu dobi. Ne vienmēr viens plus viens ir vairāk, ne katrā skaistā vietā vēl kāds skaistums jāliek klāt.

Rīgas robežzīme ir darbs, kura formāts ir solo. Divdimensiju vidē uz papīra tas ir grafikas darbs – teksts latviešu valodā, kurā ir īsie un garie patskaņi. Trīsdimensiju vidē tas ir komplicēts vides objekts, kas jāiegriež īstajā leņķī un jānoliek īstajā vietā, lai zīme izceltos, sveicinātu un patīkami izaicinātu aci. Tai apkārt apbūvējot būdas, dekorējot ar karogiem un ziediem, zīme tiek devalvēta, un nu jau katrs, braucot no vietējās Palmbīčas, var teikt I love you too, jo angliski jau tā var teikt, kur un kad pagadās, un var pat neteikt nekā, jo visu pasaka sirsniņa.

Scenāriji

Posted on jūlijs 30, 2014 by - Redaktores sleja


Dūmi un pelni aizsedz sauli, atstājot uz zemes vienu, cilvēces pēdējo gadalaiku – kodolziemu. Neapturama pandēmija kā neredzama uguns izdedzina daudzmiljonu pilsētas, līdz tās pārvēršas stikla un dzelzsbetona kapenēs. Tehnoloģiskais progress beidzas ar jaunu verdzību, kad mākslīgais intelekts pārņem varu pasaulē.

Šie un līdzīgi pastardienas scenāriji ir nodarbinājuši neskaitāmus mūzu kalpus, liekot skatītājiem šausmās aizturēt elpu kinozāļu tumsā, taču jau ilgāku laiku arī zinātnes prāti nopietni analizē riskus, kas var novest pie cilvēku sugas bojāejas.

Kā intervijā šajā žurnāla numurā stāsta Oksfordas Cilvēces nākotnes institūta zinātnieks Stjuarts Ārmstrongs, visbīstamākais drauds nav nekas jauns – tās ir pandēmijas, vēsturē lielākās slepkavas. Taču pārējie riski visbīstamāko piecniekā gan ir cilvēku pašu radīti – manipulācijas ar dzīvajiem organismiem jeb sintētiskā bioloģija, atomkarš, mākslīgā intelekta iziešana ārpus cilvēku kontroles un totalitārisma izplatīšanās pasaulē.

Iespēja, ka visu cilvēku sugu tiešām iznīcinās kāds no šiem draudiem, ir maz ticama. Taču nāvējošu infekciju un visvarenības apsēstu indivīdu dēļ bojā gājuši miljoni ir pavisam reāli vēstures fakti. Spēja atpazīt un ierobežot nāves nesēju ir izšķiroši svarīga, lai glābtu dzīvības gan pandēmiju, gan totalitārisma gadījumā. Neviens nezina, kāda būs nākamā gripas vīrusa mutācija, kas būs tās «dzimtene» un kur vilkt robežu, lai pret to aizsargātos. Tikmēr totalitārisms pieņemas spēkā visu acu priekšā, un diemžēl Latvija ir tieši blakus vienai no šīm nāves mašīnām, kas iznīcina cilvēcību un apdraud cilvēci.

Radars pasaulē

Posted on jūlijs 23, 2014 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Prokrieviskie separātisti Ukrainas austrumos nodevuši Malaizijas amatpersonām 17.jūlijā notriektās pasažieru lidmašīnas divas melnās kastes. Malaysia Airlines laineris ceļā no Nīderlandes uz Kualalumpuru tika notriekts ar tālās darbības raķeti virs separātistu kontrolētās teritorijas. Katastrofā gāja bojā visi 298 pasažieri un apkalpes locekļi, vairāk nekā puse upuru ir Nīderlandes pilsoņi. Ukrainas valdība un kaujinieku grupējumi paziņojuši, ka 10 km rādiusā ap avārijas vietu ievēros pamieru, lai dotu starptautiskajiem izmeklētājiem drošu piekļuvi katastrofas teritorijai.

Eiropas Savienības (ES) līderi Eiropadomes sanāksmē nav spējuši vienoties par amatu sadali jaunajā Eiropas Komisijā, lēmums būs jāpieņem nākamajā samitā 30.augustā, līdz kuram jānosauc un jānoklausās visi kandidāti. 

ES valstu vadītāji sanāksmē Briselē lēmuši par sankcijām Krievijai, kas pārsniedz visas līdz šim īstenotās. Savukārt ASV paziņoja, ka būtiski pastiprina sankcijas pret Krieviju, vēršoties pret aizsardzības, finanšu un enerģētikas uzņēmumiem. ASV sankcijām pakļauts naftas rūpniecības gigants Rosneft, Gazprombank un Vnesheconombank, kā arī gāzes gigants Novatek. Sankcijas vērstas pret pašpasludinātajām Doņeckas un Luganskas «tautas republikām» Ukrainas austrumos.

Lietuvai no 2015.gada 1.janvāra ir jāpievienojas eirozonai, teikts Eiropas Parlamenta pieņemtajā rezolūcijā. 545 deputāti balsoja par, 116 pret un 34 atturējās. Lietuva būs eirozonas 19.dalībvalsts. Kaimiņvalstī jau nokalts pirmo eiro monētu izmēģinājuma laidiens. Igaunija pievienojās eirozonai 2011.gadā, bet Latvija par eirozonas dalībvalsti kļuva šogad.

Nākamā Pasaules koru olimpiāde 2016.gadā notiks Sočos, neraugoties uz Krievijas agresiju un traģiskajiem notikumiem Ukrainā, kas ar pasažieru lidmašīnas katastrofu skāruši visu pasauli. Par piemērotu norises vietu Sočus uzskata foruma rīkotājas privātās aģentūras Interkultur prezidents Ginters Tīčs, kurš to paziņoja Rīgas Koru olimpiādes noslēgumā. Latvijas rīkotāju pārstāvis Romāns Vanags neatbalsta šo lēmumu, tāpēc nereklamēja nākamo norises vietu.

Doņeckas apgabala Slovjanskā Ukrainas tiesībsargi atklājuši pilsētas okupēšanas laikā zvērīgi spīdzinātu vietējo iedzīvotāju masu kapus. Desmitiem upuru nogalinājuši pašpasludinātās Doņeckas tautas republikas kaujinieki. Ukrainas armija valsts austrumos sagūstījusi 35 krievu algotņus, no kuriem liela daļa ir tā dēvētie kadirovieši, pavēstīja Ukrainas aizsardzības ministrs Valērijs Geletejs,  norādot uz Čečenijas prezidentam Ramzanam Kadirovam lojālajiem čečenu kaujiniekiem.

Vislabāk apmaksātie Holivudas aktieri šogad

Avots: žurnāls Forbes