Dž.Dž.Džilindžers apņēmies Dailes teātri ievest starptautiskā apritē, bet par savu pēdējo izrāžu iznīcinošo kritiku saka: «Tagad ir stilīgi braukt man virsū»
Pusdienas ar Džilindžeru sarunājam restorānā Koya Daugavmalā – cerībā, ka ūdens tuvums dzesēs vasaras svelmi. Režisors ar karstumu gan sadzīvo labi. «Kā nekā esmu dzimis Kazahstānas stepē,» viņš piemin biogrāfijas faktu (ģimeni turp aizvedis tēva – virsnieka – darbs) un, uzmetis aci ēdienkartei, pasūta spinātu zupu un liellopa tartaru. «Galvenais, lai var pīpēt,» viņš piebilst.
Kā to varēja gaidīt, Džilindžers smēķē teju nemitīgi visu sarunas laiku, taču maldīgs izrādās cits no preses aprakstiem radies priekšstats – par lecīgu un provocējošu teātra huligānu. Tā vietā pretī sēž drīzāk bikls cilvēks, kurš pārdomāti liek kopā vārdus, bez neviena «banaļņika» vai «maksimaļņika» – viņai leksikai agrāk raksturīga krievu žargona. «Man nepatīk intervijas, jo tad ir jāiespringst,» viņš bilst. «Man patīk runāt, kā es domāju, bet tas uzreiz rada nevajadzīgas turbulences.» Provocēšanu Džilindžers atstājot izrādēm.
Tomēr sezonas sākumā (ko Dailes teātris nupat izsludinājis) viņš «atļaujas parunāt», jo to liek teātra mākslinieciskā vadītāja amats. Par Dailes teātra repertuāra politiku Džilindžers faktiski atbild jau ceturto gadu un apmierināts konstatē, ka Spēlmaņu nakts «nomināciju skaita ziņā esam starp līderiem otro sezonu pēc kārtas, kas ļauj domāt, ka darām pareizi».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.