Jaunās Eiropas Komisijas veidošana atgādina sarežģītu puzli, kurā jāpanāk reģionu, dzimumu un politisko grupu līdzsvars. Latvija joprojām lolo cerības uz atbildīgo finanšu portfeli ekspremjeram Valdim Dombrovskim
Noslēdzot Eiropas Parlamenta (EP) debates par nākamo Eiropas Komisijas (EK) vadību, ilggadējais Luksemburgas premjerministrs un eirozonas grupas vadītājs Žans Klods Junkers pasmaida sev raksturīgo vieglo smīniņu un saka: «Lepēnas kundze, patiešām labi, ka šis balsojums ir aizklāts, pretējā gadījumā jūs nevarētu noslēpt to, ka esat atbalstījusi mani.»
Šāda atbilde uz franču eiroskeptiķu līderes Marinas Lepēnas kaismīgi kritisko runu liek sasmieties ne tikai Junkera atbalstītājiem, bet arī oponentu rindām, pašu Lepēnu ieskaitot.
Žana Kloda Junkera apstiprināšana Eiropas Komisijas prezidenta krēslā ir dažādu kaislību un debašu caurstrāvota, ieskaitot Lielbritānijas draudus pamest ES, ja komisijas vadības krēslā sēdīsies tāds «vecmodīgs, fundamentāls Eiropas federācijas aizstāvis», bet galu galā tā noslēdzās ar gana pārliecinošu gan ES dalībvalstu, gan EP balsojumu, pieliekot punktu daudzām spekulācijām par to, kam nākamos piecus gadus uzticēt Eiropas Savienības «valdības» vadību.
Taču tikai tagad īstās spēles sākas, kad Junkeram jāizveido tāda Eiropas komisāru komanda, kas, pēc paša vārdiem, «spēs pierādīt Eiropas pilsoņiem, ka viņu bažas ir sadzirdētas, kā arī veidot dažādu ideju dialogu, sapludinot to vienā, veiksmīgā rīcībā». «Junkera rokas nav brīvas,» – tā jaunā komisijas vadītāja gaidāmo uzdevumu raksturo angliski rakstošais izdevums European Voice, skaidrojot, ka viņam būs jāizveido komisija no tiem kandidātiem, ko ES dalībvalstis piedāvās. Un šis loks būs ierobežots. Liela daļa no šiem vārdiem jau ir zināma, un dalībvalstis neslēpj arī atbildības portfeļus, kurus vēlētos iegūt. Citas vēl kavējas nosaukt galīgo kandidātu, ko dažos gadījumos bremzē arī pašmāju vēlmes un intrigas.
Iekšpolitiskas ambīcijas
Savus eirokomisāra kandidātus nosaukusi lauvastiesa valstu – 23, bet dažas vēl kavējas, lai gan daudzi no viņiem jau ir plaši apspriesti un tiek uzskatīti par pavisam drošiem. Briselē un ārpus tās saspringti vēro notikumu attīstību Dānijā, kuras premjerministres Helles Torningas-Šmitas vārds joprojām cirkulē to vidū, kas amatā varētu nomainīt Eiropadomes priekšsēdētāju Hermanu van Rompeju. Viņas priekšrocība ir tā, ka politiķe nāk no relatīvi mazas, bet ekonomiski stabilas un salīdzinājumā ar pārējām priekšzīmīgas valsts, kā arī ir sociāldemokrāte, un politiskā līdzsvara saglabāšanā tam var būt būtiska loma. Bet pats galvenais – viņa ir sieviete, un tas, ka kāds no augstajiem ES amatiem būs atdodams sievietei, jau tagad ir skaidrs un faktiski neapspriežams jautājums. Taču, ja Torninga-Šmita iegūst Rompeja vietu, tas Dānijai nenogriež arī komisāra iespējas, jo šie abi amati viens otram netraucē, līdz ar to Kopenhāgena varētu uz Briseli sūtīt kādu no saviem valdības ministriem – iespējamie kandidāti ir vismaz četri.
«Absurds,» – tā stomīšanos, kas izcēlusies ap komisāra izraudzīšanos Bulgārijā, komentē kāds pieredzējis EK ierēdnis, kurš strādājis ar starptautiskās sadarbības, humānās palīdzības un krīžu komisāri Kristalīnu Georgijevu. Tieši viņa patlaban ir viena no politiskā šaha galdiņa interesantākajām figūrām, jo arī viņas vārds joprojām nav izsvītrots no iespējamo pretendentu saraksta uz ES augstā pārstāvja ārlietās amatu. Pasaules Bankas viceprezidente Georgijeva humānās palīdzības komisāres amatu ieguva pēc tam, kad EP tradicionālajā komisāru noklausīšanās procesā nežēlastībā krita viņas priekštece Rumjana Žeļeva, kurai pārmeta nekompetenci un apsūdzēja interešu konfliktos. Valsts lūdza Georgijevu glābt situāciju, un galu galā šajos piecos gadus viņa iemantojusi profesionālas, punktuālas, striktas komisāres slavu, kurai ir lielas darbaspējas, dažkārt nesaudzīga attieksme pret padotajiem, bet kura allaž ir laipna un atvērta medijiem. Georgijeva ir pamanījusies iemantot gan kaismīgus viņas darba cienītājus, gan asus kritiķus, taču lielākoties viedokļi sliecas par labu vērtējumam, ka viņa būtu labākā izvēle starp citiem kandidātiem, kuru vārdi līdz šim izskanējuši ceļā uz ES augstā pārstāvja ārlietās izraudzīšanos. Tiek prognozēts, ka Georgijeva būs pietiekami pieredzējusi, lai nelēktu uz ecēšām, bet nepiekoptu arī priekšteces, britu baroneses Ketrīnas Eštones maigās diplomātijas taktiku. Tomēr šis ceļš viņai var izrādīties tikai iedomu auglis, jo neoficiāli zināms, ka, par spīti Briseles vēlmei redzēt viņu Eiropas gaiteņos ilgāk, Georgijevas kandidatūru ar gariem zobiem izskata pašas dzimtenes valdība, kurai ir citi plāni un tāpēc sinhroni pa blakus taciņu tiek virzīts bijušais premjerministrs, Sociālistu partijas līderis Sergejs Staniševs.
Beļģija, kas līdz šim sliekusies paturēt amatā līdzšinējo Eiropas Tirdzniecības komisāru Karelu de Guhtu, varētu viņa vietā izvirzīt arī Eiropas Parlamenta deputāti Marianni Teisenu. Nīderlande pagaidām cenšas izšķirties starp diviem vārdiem, kas plaši cirkulē arī medijos – vai nu ārlietu ministrs Frans Timmermans, vai finanšu ministrs Jerūns Deiselblūms, no kuriem pēdējais patlaban vada Eirogrupu (eirozonas valstu sanāksmes) un labprāt šo posteni arī saglabātu. No saulainās Kipras lietainajā Briselē uz nākamajiem pieciem gadiem varētu iesakņoties Eiropas Parlamenta gaiteņus pieredzējušais Kristoss Stailianidess.
Dāmu paradīze
Tiem, kas runā par Junkera sasietajām rokām, ir daļēja taisnība vismaz attiecībā uz sieviešu nominācijām EK amatos. Vēl priekšvēlēšanu kampaņas laikā Junkers solīja, ka cīnīsies, lai viņa komisijā strādātu ne mazāk kā 40% sieviešu. Taču jaunākie skaitļi nav tik cerīgi, jo oficiāli sievietes izvirza tikai četras valstis – Čehija, Zviedrija, Itālija un Slovēnija, bet pārējo vēl nenosaukto kandidātu vidū vīd tikai trīs sievietes – no Beļģijas, Dānijas, Bulgārijas. Ja šis scenārijs izdotos, Eiropas Komisijā no 28 posteņiem tikai septiņus ieņemtu sievietes. Tas ne tuvu nav Junkera cerētajām 11 komisārēm. Sieviešu kvotas tematikai ir atbalstītāji un kritiķi. Vieni pauž, ka ievērot dzimumu līdztiesību ir pareizi un moderni, turpretim citi uzsver, ka šāda kvotu noteikšana ir pazemojoša un drīzāk izklausās pēc lauksaimniecības direktīvas – vērā būtu jāņem nevis dzimums, bet gan cilvēka prāta un darba spējas.
Junkera atbalstam vēstuli uzrakstījušas arī līdzšinējās deviņas eirokomisāres, norādot, ka jaunajam prezidentam būtu jāpanāk, lai amatos ieceļ vismaz 10 sievietes.
Līdz šim visvairāk sieviešu strādāja EK sasaukumā, kas izveidojās uzreiz pēc ES pirmās lielākās paplašināšanās 2004.gadā. Tolaik no 27 dalībvalstīm 10 nominēja sievietes. Arī Latvija kā savu pirmo ēnu komisāri toreizējam Lauksaimniecības un zivsaimniecības komisāram Francam Fišleram izvirzīja sievieti – Sandru Kalnieti, un pēcāk Induļa Emša valdība nominēja Ingrīdu Ūdri, kura amatu gan neieguva, neizturot Eiropas Parlamenta tradicionālo komisāru noklausīšanās procesu, un par komisāru beigās kļuva Andris Piebalgs.
Briseles aizkulisēs lēš, ka Junkers nolēmis – valstis, kuras būs izvirzījušas sievietes, varētu cerēt uz labākiem atbildības portfeļiem Komisijā.
Latvijas intereses
Izvirzot savus kandidātus, valstis nepārprotami iezīmē arī sev interesējošo atbildības sfēru. Vispieprasītākie portfeļi saskaņā ar mediju slejām sarunām ierēdņu lokā un ekspertu aplēsēm būs finanses un ekonomika, enerģētika, iekšējais tirgus, tirdzniecība, konkurence, transports. Interesi iegūt līdz šim Somijas komisāra pārziņā esošo monetāro lietu portfeli izteikušas virkne valstu – pati Somija, nominējot bijušo premjerministru Jirki Katainenu, kurš tagad aizvieto līdzšinējo komisāru Oli Rēnu, kas ievēlēts jaunajā Eiropas Parlamentā, arī Francija, Lielbritānija. Zināms, ka šajā virzienā mērķē arī Latvija ar kandidātu Valdi Dombrovski. Šo vietu interesantu padara arī fakts, ka monetāro lietu portfeļa ieguvējs vienlaikus kļūs arī par EK viceprezidentu. Junkers, runājot ar premjerministri Laimdotu Straujumu gan pa telefonu, gan klātienē Briselē, apsolījis, ka Dombrovskim būs viņa spējām atbilstošs amats. Kā zināms, martā Dombrovskis pēdējā brīdī atsauca savu kandidatūru uz EK prezidenta amatu par labu partijas biedram Junkeram, kas gan raisīja neizpratni, piemēram, pārējo divu Baltijas valstu politiķu vidū, taču tagad šis solis var izrādīties liktenīgs, ja Junkers to atcerēsies EK portfeļu sadalē.
Dombrovskis, sazvanīts atvaļinājumā ārpus Latvijas, atzīst – pamatscenārijs ir komisāra postenis jaunajā komisijā, jo šim nolūkam viņu izvirzījusi arī valdība. «Interešu sfēra ir ekonomika un finanses, par to arī notiek sarunas ar Junkeru, un izredzes ir,» – tā Dombrovskis.
«Dombrovskim ir visas iespējas iegūt labu portfeli, ņemot vērā viņa atpazīstamību un reputāciju,» vērtē Eiropas lietu eksperts Briselē Pjotrs Macejs Kačiņskis, piebilstot, ka jāatceras – viņš nav vienīgais, kurš pretendē uz šo amatu. «Viss būs atkarīgs no Junkera izvēles un no tā, ko dalībvalstis izvirzīs Eiropas augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikā amatā,» saka eksperts, zīmējot to arī uz kandidāta izraudzīšanos Eiropadomes priekšsēdētāja krēslam.
Līdzīgi norāda arī Dombrovskis, vaicāts, vai bez komisāra amata viņš saskata arī iespēju kļūt par Eiropadomes vadītāju, tā kā viņa un Igaunijas kolēģa, bijušā premjerministra Andrusa Ansipa vārds joprojām cirkulē arī Eiropas medijos. «Es šajā ziņā īpašus secinājumus neizdarītu, lai gan zinu, ka mans vārds tiešām figurē arī iespējamo kandidātu vidū. To noteiks ļoti daudzi un dažādi apstākļi, pirmkārt, ko iecels par Eiropas augsto pārstāvi ārlietās, vai tā būs sieviete, vai no dienvidvalsts, no kādas partijas, un no tā arī izrietēs, kam pienāksies Eiropadomes priekšsēdētāja amats – kādai partijai, kādam reģionam, dzimumam un tā tālāk.»
«Ja Eiropas augstā pārstāve ārlietās būs, piemēram, itāliete Mogerīni, tad Eiropadomes priekšsēdētāja krēslu ir cerības iegūt kādam no mazas valsts, iespējams Austrumeiropas, un Dombrovska izredzes nav izslēgtas,» vērtē Kačiņskis, norādot, ka izšķirošais vārds piederēs Vācijas kanclerei Angelai Merkelei, saskaņā ar kuras interesēm iepriekš publiskajā sfērā rotējuši arī citi vārdi – Somijas premjerministrs Jirki Katainens, Īrijas valdības galva Enda Kenijs, Polijas premjerministrs Donalds Tusks. «Šoreiz dalībvalstis meklēs tādu vārdu, kas apmierinātu gan vāciešus, gan britus, būs vēlme izraudzīties tādu Eiropadomes priekšsēdētāju, kuru apstiprinātu konsensā,» uzskata eksperts.
Ja Dombrovskis tiešām iegūtu Eiropadomes priekšsēdētāja vietu, tas nozīmētu, ka Latvijai vajadzētu nominēt citu komisāra kandidātu. Par to, kurš tas varētu būt, pēc Dombrovska teiktā, partijā vēl nerunājot, jo patlaban viņš pats koncentrējoties uz komisāra vietu. Neoficiāli, arī no Vienotības biedriem gan izskanējis, ka gadījumā, ja Dombrovskim piedāvā amatu ārpus EK, komisāra amatam varētu virzīt Saeimas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu.
Saglabāt veco krēslu
Pirmo reizi EK vēsturē vairākas valstis vēlētos saglabāt līdzšinējo atbildības jomu. Bez Somijas šādu interesi pagaidām neoficiāli izteikusi arī Vācija, kas būtu gatava amatā paturēt līdzšinējo enerģētikas komisāru Ginteru Etingeru. Medijos tas uztverts kritiski, norādot, ka šāds precedents jau ir bijis, jo divus sasaukumus pēc kārtas lauksaimniecības un zivsaimniecības komisāra amatā bija austrietis Francs Fišlers, taču tam nebūtu jākļūst par normu. Izdevums European Voice raksta: lai gan pieņemts domāt, ka otrajā sasaukumā un uzņemoties citu atbildības sfēru komisāri kļūst labāki, tā vis vienmēr neesot, jo, piemēram, vācietis Ginters Ferhoigens, būdams spožs paplašināšanās komisārs, piedzīvoja visai lielas grūtības, pēcāk uzraugot rūpniecības portfeli, jo izpelnījās asu kritiku par klaju Vācijas autoindustrijas atbalstu.
Portfeļu sadalē izšķiroša nozīme būs sestdienai, 30.augustam, kad Briselē norisināsies ES samits, kurā noteiks nākamo Eiropadomes priekšsēdētāju un ES augsto pārstāvi ārlietās.
Bezdarbs, enerģētika u.c.
Jaunajai EK priekšā būs izaicinājumu pilni gadi. Eksperti, taujāti par svarīgāko, uzreiz uzsver trīs: Eiropas ekonomiskā situācija, jaunu darbavietu radīšana, enerģētika.
«Pats lielākais jaunās komisijas uzdevums būs atvest valstis atpakaļ vienotā savienībā, jo līdz šim atšķirības un dalīšanās ir tikai augusi. Bezdarba situācija ir traģiska. Miljoniem darbavietu zaudēts, un tikai labi ja miljons atgūts. Atkopšanās ir ārkārtīgi dažāda – Spānija, Francija pamazām rada darbavietas, bet Itālija gadu no gada tās zaudē. Jauniešu bezdarba risināšana ir absolūta prioritāte,» norāda eksperts Kačiņskis.
Līdzīgi domā arī starptautisko pētījumu centrs FES Berlin Study Group Europe, norādot, ka bezdarba samazināšana, it īpaši jaunu cilvēku vidū, būs vienīgās zāles pret pašai ES bīstamo eiroskepticismu.
Kā otru būtiskāko uzdevumu eksperti min enerģijas savienības izveidošanu, panākot lielāku neatkarību no Krievijas resursiem. Enerģijas tēma būs ļoti svarīga, slēdzot brīvās tirdzniecības līgumu ar ASV un iegūstot abpusēju izdevīgumu resursu apmaiņā.
Arī imigrācija, ne tikai tās apkarošana, bet arī darba roku piesaistīšana Eiropas novecojošajā darba tirgū, būs viens no jaunās komisijas darba plāna punktiem. Tāpat arī britu, skotu un katalāņu referendums – gan par attiecībām ar ES, gan neatkarības iegūšanu – neļaus EK ieslīgt rutīnā.
Oficiāli nosauktie Eiropas Komisijas kandidāti
