Kad pie Latgales Dievmātes kājām tiek saliktas lūgšanas daudzās valodās, ir jādomā par to, cik daudz mēs spējam upurēt, lai apliecinātu savu ticību
Aglonas svētki nāk tad, kad mākoņi augusta debesīs peld tik grūti smagnējiem vēderiem kā lielās zivis Daugavas dzelmē. Nopļautajās labības rugainēs uz pirmsiesaukuma mācībām kopā lasās jauno stārķu bari, bet smilšainajos Latgales ceļos šur un tur redzami svētceļnieku pulciņi, kuri dodas uz Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkiem Aglonā, uz lielākajiem Latvijas katoļu svētkiem. Mazā Latgales Aglona tagad ir pasludināta par starptautiskas nozīmes svētvietu, bet 15. augusts – par valsts nozīmes svētkiem, taču ne jau tāpēc uz turieni tiecas ne tikai katoļi vien. Katram ir sava Aglona, gan tiem, kuri ar pēdējiem sviedrainajiem spēkiem pārvar pēdējos simt metrus, lai ar bezgala atvieglojumu noslīgtu ceļos bazilikā, lūkojoties debešķīga skaistuma apstarotajā sievietes sejā Brīnumdarītājā svētgleznā, gan tiem, kuri vienkārši atbrauc uz gadskārtējo tusiņu vai peļņas vietu, jo, dabiski, arī svētceļnieki grib paēst vai iepirkties. Tomēr katram, ticīgam vai neticīgam, kaut reizi gadā būtu vērts aizmest projām visu, – sociālos tīklus, mobilo tālruni, rūpes par ikdienu, nostāties uz putekļaina ceļa zem augusta debesīm un vienkārši iet, iet līdz spēku izsīkumam, domājot kaut ko ārpus zemes rūpēm. Bet Aglona nav panaceja, un nav nekur teikts, ka trūcīgas un slimas sieviņas mājās klusiņām noskaitīts rožukronis nav tikpat svēts un vērtīgs, kā tiem, kuri stāv bezgalīgajās rindās Aglonas sakrālajā laukumā – rindā pie svētgleznas, rindā pie svētavota, rindā pie biktskrēsla. Taču Aglona – tā ir māju sajūta. Te pulcējas ģimenes, satiekas radi, sanāk no Anglijas un Īrijas mājās atbraukušie dēli un meitas, pārmet mulsu krustu, izsūdz grēkus, lai atkal kāptu Ryanair un aizlidotu zemajās augusta debesīs. Svētceļnieku grupas no Ukrainas un Baltkrievijas nāk pazemīgāk un bijīgāk, viņiem Dievmāte nozīmē brīvību, gluži kā latviešiem toreiz, kad braukšanu uz Aglonu uzskatīja par padomju cilvēkiem nevēlamu un kaitīgu, bet ļaudis uz baznīciņas baltā mūra dzegas rindoja piparmētru, kumelīšu un vībotņu pušķīšus, jo Māras diena Latgalē tika svinēta arī kā Zāļu diena. Bazilika ir mainījusi savu veidolu, pēc rekonstrukcijas zudis lauku dievnama sirdsšķīstums, bet klāt nācis pasaules stindzinošais caurvējš, kad pie Latgales Dievmātes kājām tiek saliktas lūgšanas daudzās valodās par nemierīgajiem pasaules punktiem – Ukrainā, Palestīnā, Irākā, liekot domāt par to, cik daudz mēs katrs spējam un vēlamies uzdrošināties un upurēt, lai apliecinātu savu ticību. Aglonas procesijā ir komfortabli pagozēties topošajiem un esošajiem deputātiem, bet pasaules nozīmes svētvietā vēl joprojām nav uzbūvētas naktsmītnes ar elementārām ērtībām svētceļniekiem, kādas jau sen ir, piemēram, Čenstohovā.
Bet tiem, kuri nākuši kā bērni pie Māras zemes Mātes, svarīgākais ir caur asarām čukstēt līdzi senās Aglonas himnas vārdus, kā to ir darījuši latgalieši jau vairākus gadsimtus: «Māmeņa myusu, kreitom mes pret tevi, pasorgoj lyudzam, vysod sauc pi sevis, esi par bruņom myusim vysūs vuorgūs un pasnēdz rūku myusim laikūs borgūs…»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.