Latvijas ekonomika atgūstas, ne tikai pateicoties mūsu uzņēmēju eksportspējai, bet arī tiem eiro, mārciņām un rubļiem, ko iegulda ārzemju uzņēmēji. Ir izpētīja, kas tad ir reālie investori, kas pēc krīzes ieradušies Latvijā attīstīt biznesu, kāpēc izvēlējušies tieši mūsu zemi, un ko domā par šejienes tikumiem pēc tuvākas iepazīšanas
Pie jums te ir džungļi, Lietuvā jau sen nekā tamlīdzīga nav! Tā par neizzūdošajām aplokšņu algām saka Laura Kalinauskaite, kas vada uzkopšanas uzņēmuma Vitaresta filiāli Latvijā. Kaimiņzemes uzņēmēja dod darbu 98 cilvēkiem un ir patiešām norūpējusies, ka godīgi spēlētāji neizturēs konkurences cīņā, ja biznesa vide neuzlabosies.
Laura pārstāv ārzemniekus, kas ieradušies Latvijā, lai investētu – viņu cerības uz peļņu vienlaikus nozīmē naudas ieplūšanu mūsu ekonomikā un jaunas darbavietas. Tik pievilcīga kā 2007.gadā, kad vietējo uzņēmumu kapitālā ārzemnieki ieguldīja rekordlielu summu – 1,7 miljardus eiro -, Latvija gan vairs nav, tomēr pēc krīzes investīciju plūsma bija krietni atguvusies, pirms to šogad atkal ir piebremzējusi ģeopolitiskā situācija.
Ir sadarbībā ar Lursoft izveidoja ārzemju investoru topu, kā galvenos kritērijus izvēloties divus – uzņēmumi sākuši darbu no 2011.gada un pašlaik nodarbina iespējami lielāku cilvēku skaitu.
Kā izrādās, līderu sarakstā nav nekādi tehnoloģiski brīnumi, bet gana tradicionālu nozaru uzņēmumi – IT pakalpojumu sniedzēji, metālapstrāde, mēbeļu ražošana, pārtika, šūšana, tranzīts. Lielākoties investori nāk no Skandināvijas, kaimiņiem Lietuvas un Igaunijas, kā arī no tuvējām slāvu valstīm un Nīderlandes, Britu salām. Ģeogrāfiski tālākais punkts – Izraēla. Paši investori Latvijā parasti nedzīvo, lielākoties savu uzņēmumu pārvaldīšanu uztic vietējiem menedžeriem. Kaut arī uzņēmumi ir tikai dažus gadus veci, tiem jau izdevies sasniegt cienījamus apmērus – darbinieku skaits pērn bijis no 68 līdz pat 205. Lielākoties uzņēmumi joprojām strādā ar zaudējumiem, taču tas nenozīmē, ka bizness neiet – vienkārši tā sākšana prasa daudz investēt.
Šo kompāniju vārdi publikai nebūs plaši zināmi, taču pieredzē un secinājumos, ar kuriem investori piekrita dalīties, noteikti ir vērts ieklausīties.
Zini norvēģu valodu?
Sēžot pie datora Skanstes ielā Rīgā, pacietīgs un laipns darbinieks palīdz atdzīvināt «uzkārušos» sistēmu klientam viņpus Baltijas jūras – Oslo, Stokholmā vai Kopenhāgenā. IT pakalpojumu firma Evry Latvia ir norvēģu kompānijas Evry atvase, kuras «māte» nodarbina aptuveni 10 tūkstošus cilvēku visā pasaulē. Rīgas birojā pērn strādāja 71, bet šāgada sākumā jau 120 darbinieku. Meklēšana joprojām turpinās, karjeras portālos firma aicina atsaukties vietējos, kas pārvalda norvēģu, zviedru vai dāņu valodu. Zināšanas IT jomā pat nav obligātas, tās firma saviem jaunajiem darbiniekiem spēs iemācīt pati.
Norvēģi ieradušies Rīgā, jo iepriekš jau bija sadarbojušies ar latviešu firmu, kas sniedza ārpakalpojumus – bijusi pārliecība, ka izdosies atrast vajadzīgos speciālistus, investoru izvēli skaidro Latvijas biroja vadītājs Dagnis Vecziediņš. Tiesa, tirgus pieprasījums pēc darbiniekiem pārsniedz piedāvājumu, nākas par tiem sīvi konkurēt. Tāpēc algas pārsniedz Latvijas vidējo rādītāju – 750 eiro «uz papīra», atzīst menedžeris, konkrētus skaitļus gan paturot pie sevis.
«Ziemeļvalstu valodu zinātāju šeit nemaz nav tik daudz. Ļoti labi, ja cilvēkam ir pieredze IT sfērā, bet, ja nepratīs valodu, tad nevarēs pie mums strādāt. Tāpēc mēs meklējam valodu zinātājus un IT prasmes iemācām paši pēc īpašas Evry mācību programmas aptuveni trīs mēnešu laikā. Tā dara arī citi tirgus spēlētāji,» stāsta Vecziediņš. Valoda ir svarīga, jo skandināvu klientiem patīk, ja datora vai programmatūras kļūmi var novērst, konsultējoties pa tālruni ar dzīvu cilvēku. Skandināvu kompānijās IT serviss nereti tiek pirkts kā ārpakalpojums, mazāk algo savus speciālistus uzņēmuma iekšienē.
Kopumā ar Latvijas situāciju investori esot apmierināti, un nekādu nepatīkamu pārsteigumu nav bijis. Izaugsme iecerēta par 8-15% gadā, un jau šo gadu plānots noslēgt ar peļņu. «Tagad jau esam nostabilizējušies, turpmāk tāds pēkšņs lēciens kā no nulles uz 120 darbiniekiem nav gaidāms, augsim kvalitātē.»
Lielākā investoru vēlme – lai valsts vairāk atbalsta uzņēmumu investīcijas personāla mācīšanā, kvalifikācijas celšanā, piemēram, ar īpašu ES fondu programmu starpniecību. «Tas būtu svarīgs uzlabojums. Jo mēs taču strādājam faktiski tikai eksportam, dodam tīru plusu Latvijas ekonomikas bilancē,» saka Vecziediņš. Aktīvāk uz tirgus pieprasījumu varētu reaģēt arī augstākās izglītības nozare. Pašlaik tikai 2-3 augstskolās var apgūt ziemeļvalstu valodas, lai gan potenciāls ir liels. «Par laimi, ir cilvēki, kas no Latvijas devušies peļņā uz Skandināviju un tagad atgriežas ar valodu zināšanām. Ja šādu cilvēku būtu vairāk, mēs labprāt viņus ņemtu darbā. Un ne tikai mēs.»
Ieguldiet infrastruktūrā!
«Latvijā var labi taisīt biznesu, citādi mūsu te nebūtu,» uzskata dānis Sērens Kvists, kura vadītais uzņēmums Kvist kopš 2011.gada ražo mēbeles Mālpilī un ir mūsu veidotā pēckrīzes investoru saraksta līderis.
Māteskompānija Kvist Industries ir viens no Ziemeļeiropas mēbeļu rūpniecības gigantiem. Kvista kungs mazajā pilsētiņā 58 kilometrus ārpus Rīgas ir rets viesis, taču Ir sazinājās ar viņu pa e-pastu.
«2011.gadā Swedbank pieaicināja mūs kā ekspertus, jo meklēja investorus krīzes laikā bankrotējušajam mēbeļu ražotājam, kas bija nonācis kreditoru rokās. Kad ieradāmies Mālpilī, ražotne atstāja ļoti labu iespaidu. Tolaik mēs paši jau bijām sasnieguši izaugsmes griestus savā Slovākijas rūpnīcā un meklējām jaunu attīstības vietu. Izvēlējāmies starp Mālpili un Ukrainu. Izšķirties nebija grūti – te bija speciālisti ar ilgu darba pieredzi nozarē, un arī loģistika bija svarīgs faktors, jo mūsu galvenais noieta tirgus ir Skandināvija, tāpēc Latvijas ģeogrāfiskais novietojums ir ļoti izdevīgs,» skaidro Kvists.
Investors uzsver, ka pluss ir zemāks algu līmenis salīdzinājumā ar Skandināviju, jo šajā nozarē ir daudz roku darba un, piemēram, Norvēģijā ražošana būtu dārgāka.
Lai gan nekādus sevišķus kavēkļus investors Latvijā nav sastapis, viņš tomēr atzīst, ka uzlabot biznesa vidi var vienmēr. «Pirmkārt, runa ir par valstiskā regulējuma caurskatāmību un pēctecību. Citiem vārdiem sakot, eiropeiska domāšana likumos un to ieviešanā. Un vēl Latvijai vajag investēt infrastruktūrā, tajā skaitā ceļos, lai noturētu izaugsmes tempus. Taču kopumā mūsu pieredze ir pozitīva, Latvijā ir daudz iespēju.» To apliecina skaitļi – šogad Mālpilī bāzētajai kompānijai paredzams apgrozījuma pieaugums par 30%. Arī jaunas darbavietas tiek radītas – vēl pērn uzņēmumā strādāja 205 darbinieki, bet šogad jau ap 250.
Aplokšņu algu džungļi
Tomēr ne visiem Latvijā iet tik gludi. Iespējamu aiziešanu no Latvijas tirgus apsver Laura Kalinauskaite – pērn reģistrētā uzņēmuma vadītāja, kas pārstāv Lietuvā labi zināmu uzkopšanas firmu Vitaresta.
Sākumā Laura nav īpaši runīga un pat notur Ir korespondentu par kāda konkurenta spiegu, bet, kad pārliecinās par mūsu nodomu patiesumu, atklāj visu, kas sakrājies uz sirds. «Ja situācija Latvijā mainīsies, mēs attīstīsimies; ja paliks kā līdz šim, būs jāslēdz firma. Tirgus situācija te ir kā džungļos. Visi strādā ar pelēko naudu. Lietuvā jau sen vairs tā nav. Tā arī ir galvenā problēma – mēs maksājam visus nodokļus, strādājam kā normāli cilvēki, bet izrādāmies konkurētnespējīgi jūsu valstī. Situācijai ir jāmainās! Mēs gribam te strādāt, bet tā kā pašreiz tas nav reāli.»
Pelēkās ekonomikas lielā ietekme Lietuvas investoriem gan bijusi zināma, viņi ar to saskārušies jau iepriekš, jo kompānija centās ienākt Latvijas tirgū jau 2008.gadā. Kāpēc pērn notikusi restrukturizācija un atvērta jauna kompānija, Kalinauskaite sīkāk nepaskaidro, taču piemin, ka nācies atteikties no agrākajiem lielajiem klientiem Rimi un Maxima, jo pārāk zemo cenu dēļ darbs nesis zaudējumus. Tagad kompānija fokusējas uz biroju uzkopšanu, lai gan arī tirdzniecības centri esot klientu skaitā.
To, ka aplokšņu algas joprojām ir nopietna konkurences problēma, saprotam arī no citiem investoriem. Piemērs – dānis Peturs Olsens, kam Olainē pieder pārtikas ražotne Seafood Productions, telefonsarunā saka: «Vidējā alga mūsu uzņēmumā svārstās no 400-500 eiro uz rokas.» Un bez kāda papildu jautājuma skaidrā angļu valodā piebilst: «Mēs visu maksājam oficiāli!»
Nav brīnums, jo Olsena kungs Latvijā darbojas dažādos projektos jau kopš 2006.gada un vietējo drēbi pārzina labi. Turklāt tieši darbaspēka izmaksas ir kritiskais faktors viņa biznesā, jo Olainē ražotajai produkcijai cenas ziņā ir jāspēj konkurēt ar Ķīnu. Viņš bez liekuļošanas atzīst, ka tieši tāpēc izvēlējies Latviju – algas te nav lielas, toties valsts ir ES. «Mēs ar ķīniešiem ražojam vienu un to pašu produktu – zivs fileju. Un, tieši tāpat kā viņi, pārdodam to Vācijā, Francijā, Nīderlandē, Zviedrijā. Varbūt ar laiku nāksies meklēt lētāku ražošanas vietu. Ja vien eiropieši nesāks vairāk atbalstīt savus vietējos ražojumus. No otras puses, arī ķīniešu produkcija kļūst dārgāka, ik gadu viņu algas kāpj. Tāpēc jautājums, vai varēsim turpināt strādāt Latvijā, nav vienkāršs – mainīgo faktoru ir ļoti daudz,» par 2012.gadā atvērto ražotni, kas nodarbina 110 cilvēku, saka Olsens.
Viens gan skaidrs – dzimtajā Dānijā uzņēmējs ar šo biznesu nodarboties nevarētu. «Viņu nodokļu sistēma ir tāda, ka šī biznesa niša vienkārši nespēj pastāvēt – tā ir iespēja mums pārvilināt to pie sevis,» saka Zivrūpnieku asociācijas prezidents Didzis Šmits. Viņš piemin, ka Ādažos strādā vēl viens dāņu investors, kas gājis soli tālāk – ražo nevis fileju, bet gan zivju konservus marinādē.
Tranzīts pret birokrātiju
«Mūsu biznesā visu izšķir tas, vai tirgū ir pietiekams skaits labu šoferu. Jā, ir mazas valsts risks, bet tas attaisnojas – cilvēkus atrodam,» pārvadājumu kompānijas Heisterkamp vadītājs Mārtiņš Gustavs skaidro, kāpēc investori no Nīderlandes 2011.gadā nolēma ienākt Latvijā. Un jau tradicionāli skan piebilde: «Protams, vietējie speciālisti izmaksā mazāk nekā Rietumeiropā. Kāda ir vidējā alga? Labs šoferis pie mums nopelna 1400 eiro uz rokas kopā ar dienas naudām.»
Nīderlandiešu uzņēmuma meitasfirma Tīrainē turpina attīstīties – pērn tā nodarbināja 111 cilvēku, šogad jau 150, bet nākamā gada mērķis ir 200-220 darbinieku. Apgrozījumam jāsasniedz 12 miljoni eiro, tas nozīmē gandrīz divreiz vairāk par pērnā gada 6,7 miljoniem.
Arī Gustavs piesauc aplokšņu algu problēmu – firmai nākas konkurēt ar tiem, kas ekonomē uz nodokļu rēķina. Tomēr «darbinieki novērtē, ka viņiem maksā oficiāli un stabili, bez stāstiem «vai, šodien nav naudas, pēc nedēļas būs»», un kompānija spēj tirgū veiksmīgi strādāt ar peļņu. Arī ES sankcijas pret Krieviju nav iemesls Heisterkamp žēloties, jo uz šo kaimiņzemi firma gandrīz nemaz nebrauc.
Pirms ienākšanas Latvijā investori veica izpēti, tāpēc nekas nav pārsteidzis nesagatavotus. Kopējais iespaids esot pozitīvs, secina Gustavs – tranzīta joma Latvijā darbojas atbilstoši Eiropas praksei. Ja nu vienīgi mīnuss ir lielā birokrātija, kas pārspēj Rietumeiropu. «Viens piemērs – mēs strādājam, visas mašīnas ir noslogotas, un kāds klients lūdz vēl piecas papildu mašīnas. Ja man tobrīd nav brīvu mašīnu un es gribētu uz īsu termiņu tās paņemt nomā, Rietumeiropā ātri dabūtu komerclicenci un tūlīt jau brauktu. Turpretī Latvijā šīs mašīnas noteikti jāreģistrē CSDD, tāpēc biznesā nevaram būt tik elastīgi šādos gadījumos. Un tādu birokrātisku piemēru patiesībā ir daudz. Kaut gan mazā valstī vajadzētu būt elastīgākam regulējumam un tālredzīgākam skatam. Tieši tā mums dažreiz pietrūkst,» saka Gustavs.
Lido faktors
«Attīstāmies, bet ir savas grūtības,» situāciju sabiedriskās ēdināšanas tirgū novērtē lietuviešu restorānu ķēdes Charlie Pizza vadītāja Rasa Grigosaitiene, kuras pārraudzībā ir 94 darbinieki Latvijā. Dienvidu kaimiņi savu darbību izvērsuši 2011.gadā, tolaik plānojot piecu gadu laikā atvērt desmit restorānus. Pagājuši trīs gadi, bet restorānu pagaidām arī trīs. Salīdzinājumam – aktīvi augošā māteskompānija Lietuvā darbojas jau 20 gadu, un tai ir 53 restorāni.
Kāpēc Latvijā neiet tik strauji? Pirmais iemesls – Rīga ir vienīgā tiešām lielā pilsēta, turpretim Lietuvā attīstības centri ir vairāki, skaidro Rasa. Otrkārt, investori nokavēja īsto brīdi ienākšanai tirgū, kad krīzes karstumā varēja pilsētas centrā dabūt ļoti labas telpas, kas tagad atkal jāmeklē kā ar uguni.
«Kas te ir labāks nekā Lietuvā? Daži nodokļi ir zemāki. Bet galvenā problēma – darbaspēks. Latviešiem maksājam par aptuveni 30% vairāk nekā Lietuvā. Grūti atrast kvalificētus cilvēkus. Un vēl daudzi latvieši nezina svešvalodas, kas rada sarežģījumus, jo daļa mūsu klientu ir ārzemju tūristi.»
Protams, arī ēdienu gaume Latvijā un Lietuvā atšķiras. «Tradicionālie konkurenti mūsu segmentā ir restorāni Čili Pizza un CanCan Pizza, bet Latvijā konkurence nāk arī no Lido un Gan Bei. Tādas ēstuves kā Lido nav modē Lietuvā, bet šeit ir ļoti populāras,» skaidro restorānu vadītāja. «Mums nav saldētu produktu, visu gatavojam uz vietas. Bet latviešiem šķiet – ja reiz restorānu sauc Charlie Pizza, tātad tā ir ātro uzkodu jeb fast food vieta. Mainīt šo domāšanu ir grūti.» Un, protams, arī Rasa piesauc dažu konkurentu maksātās aplokšņu algas.
Taču aiziet no Latvijas lietuvieši negrasās – jautājums tikai par to, cik ātra būs attīstība. «Noteikti atvērsim jaunus restorānus, bet to, kādos tempos, noteiks īpašnieki un kopējā ekonomikas situācija, kas pagaidām nav īpaši labvēlīga. Cilvēku ir maz, arī tūristu šogad ir krietni mazāk nekā pērn.»
Pēckrīzes investori, kas radījuši visvairāk darbavietu Latvijā*
* Dati: Lursoft. Atlases kritēriji: Firma reģistrēta Latvijā, sākot no 2011.gada, Vismaz 50% kapitāla pieder ārzemju investoriem, Firmai ir lielākais darbinieku skaits 2013.gadā.
Ikgadējie ieguldījumi Latvijas kompāniju kapitālā, miljonos eiro
