Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs atklāj, kādi apsvērumi mudinājuši «iznākt no skapja», un atzīst – tik lielu atbalstu no cilvēkiem pat nebija gaidījis
Tuvākie Edgara Rinkēviča kolēģi Ārlietu ministrijā par viņa plāniem atklāti paziņot par savu homoseksualitāti un aicinājumu Latvijā izstrādāt tiesisko regulējumu visu veidu partnerattiecībām bijuši informēti dienu iepriekš. «Viņi zināja, ka man ir desmit minūšu sprādziengatavība,» viegli smaidot, saka pirmais politiķis Latvijā, kurš atklāti atzinis savu piederību seksuālajām minoritātēm. Rinkēvičs piekrīt sarunai ar Ir, atzīstot – šī ir «diezgan ekskluzīva iespēja», jo intervijas par šo tēmu viņš nolēmis ierobežot «tāpēc, ka man, pirmkārt, ir pienākumi kā ārlietu ministram» un līdz ar gaidāmo ES prezidentūru darba ir ļoti daudz.
Lēmumu pieņēmis ilgākā laika posmā, rūpīgi izvērtējot visus par un pret, bet racionāla skaidrojuma, kāpēc solis atklātībā sperts 6.novembrī, nav. «Tas ir nācis lēnām, ķieģeli pa ķieģelim. Ir bijuši iekšēji apsvērumi, ir bijuši ārēji apsvērumi. (..) Ir bijusi sajūta, cik ilgi var ākstīties, atbildot uz jautājumiem, kā klājas jūsu sievai?»
Ieslīdzis krēslā savā kabinetā Ārlietu ministrijā, Rinkēvičš šķiet relaksēts, smaida biežāk nekā ierasts un līdz zināmai robežai šķiet vaļsirdīgs. «Daudzi uzskata, ka tas ir ļoti varonīgi, drosmīgi un apsveicami. Tas būtu varonīgi, drosmīgi un apsveicami, ja es to būtu izdarījis pirms 20 gadiem,» saka ministrs, norādot, ka līdz šim neesot ne noliedzis, ne apstiprinājis savu homoseksualitāti, baumas par to klīdušas jau pirms astoņiem gadiem, bet «atklātāka šūmēšanās» – 2012.gada jūnijā, kad pēc praida apmeklējis Vērmanes dārzu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.