Žurnāla rubrika: Svarīgi

Maxima lietas pirmais izrāviens

Posted on janvāris 21, 2015 by Zane Mače - Tēma

«Baltā darba» darītāji – arhitekts, konstruktors un eksperts – ir pirmie aizdomās turamie sabrukušā Maxima lielveikala kriminālprocesā, taču ģenerālprokurors brīdina neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus, vai šie ir «galvenie vainīgie»

Kad 2013.gada 21.novembrī zem lielveikala Maxima drupām Zolitūdē dzīvību zaudēja 54 cilvēki, likumsargi solīja: izmeklēšana būs ātra, efektīva un mērķtiecīga. 14 mēnešus pēc traģēdijas lietā beidzot ir pavērsiens – joprojām neviens nav apsūdzēts, bet policija ir atklājusi sabiedrībai pirmos trīs aizdomās turamos, un divi no viņiem pašlaik atrodas aiz restēm, jo tiesa ir piemērojusi šādu drošības līdzekli. Arestēti arī divu uzņēmumu konti.

Izmeklētāji pirms Ziemassvētkiem saņēma ilgi gaidīto ekspertīzes atzinumu, kurš būs galvenais pierādījums, meklējot un vēlāk arī tiesājot traģēdijā vainīgos. Izmeklēšanas virzītāji neslēpj – rupjas kļūdas pieļautas būvkonstrukciju projektēšanā un būvdarbu uzraudzīšanā. Tomēr sīkāk netiek ziņots par ekspertīzes secinājumiem, kas, pēc Ir rīcībā esošajām ziņām, ietverti piecos lietas sējumos.

Pašlaik aizdomās turamo skaitā ir ēkas būvinženieris Ivars Sergets, projekta būvekspertīzes veicējs Andris Gulbis un lielveikala projekta autors arhitekts Andris Kalinka.

Taču šis saraksts nav noslēgts, pārskatāmā nākotnē tajā gaidāmi vēl jauni uzvārdi, un policijas vadība lēš – lieta prokuratūrā varētu nonākt divu mēnešu laikā, lai lemtu par kriminālvajāšanas sākšanu.

Sergetam vēl viena lieta

No 13.janvāra aizdomās turamā statuss un apcietinājums piemērots būvinženierim Sergetam, kurš Maxima projektā bija piesaistīts projektēt ēkas būvkonstrukcijas, tajā skaitā vēlāk sabrukušās metāla kopnes. Vienlaikus arestēti arī viņam piederošā uzņēmuma HND Grupa divi bankas konti. Sergets ir vienīgais īpašnieks šajā 2007.gadā dibinātajā firmā. Tā 2013.gadu noslēdza ar 308 tūkstošu eiro apgrozījumu un 78 tūkstošu peļņu, ko pērn aprīlī Sergets nolēma pārskaitīt sev dividendēs.

Policija lūdza apcietināt aizdomās turamo, jo pastāv bažas, ka Sergets izvairīsies no izmeklēšanas, traucēs to un ietekmēs lieciniekus. Kā noskaidroja Ir, policija ir uzskatījusi – būvkonstruktors, izmantojot savas zināšanas, centies maldināt pirmstiesas izmeklēšanu, norādot, ka par viņa profesionālajām darbībām projektēšanas un būvniecības posmā ir atbildīgas citas personas. Šādu rīcību policija uzskatījusi par aktīvu pretdarbību. Policija ir bažījusies, ka Sergets var censties izvarīties no tiesas. Izvērtējot ziņas, kuras iegūtas aizdomās turamā Sergeta personības izpētes laikā, izmeklētāji ir pārliecināti, viņš tā var rīkoties, jo ir materiāli pietiekami labi situēts, kā arī morāli un fiziski tam gatavs. Savukārt Sergeta tiesāšanos ar Latvijas Būvinženieru savienību par lēmumu apturēt viņa sertifikātu policijas traktējusi kā nožēlas nepaušanu un vainas neatzīšanu.

Sergets ar advokāta Artura Zvejsalnieka starpniecību gan noraida pārmetumus – sniedzis liecības un sadarbojies ar izmeklēšanu, taču savā «atbildības jomā» kļūdas nav atradis. «Jāsaprot, ka Sergets neizgatavoja to [kopņu] savienojuma daļu, kas reāli sabruka,» pēc klienta apcietināšanas pie iepriekš paustā paliek Zvejsalnieks. Advokāts ir nemierā arī ar to, ka policija likumīgo tiesību izmantošanu – tiesāšanos par sertifikāta atgūšanu – pavērsusi pret Sergetu.

Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers intervijā Ir sacīja, ka nav iepazinies ar drošības līdzekļa lēmumiem, taču par policijas sniegto apcietinājuma pamatojumu atzina – personas aizstāvēšanās taktika nav uzskatāma par pretdarbību izmeklēšanai. «Ja viņš bēgtu, slēptos, tas ir cits jautājums, mēģinātu nobēdzināt īpašumus – tur jau ir zināma pretdarbība. Bet tas, ka es neliecinu vai izmantoju savas likumīgās tiesības apstrīdēt kādu lēmumu, vienalga, tas ir par sertifikātu vai procesa virzītāja [lēmumu], tā ir likumīgo tiesību izmantošana. To nedrīkst vērtēt kā pretdarbību,» komentēja ģenerālprokurors.

Iespējams, tiesas lēmumu par apcietinājuma piemērošanu ietekmējis fakts, ka Maxima traģēdijas izmeklēšana nav vienīgais kriminālprocess, kurā pašļaik Sergets iesaistīts. Kā Ir noskaidroja, kopš 2012.gada 10.maija Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesvedībā atrodas kriminālprocess, kurā būvinženieri sauc pie atbildības par autortiesību pārkāpšanu, ja ar to radīts būtisks kaitējums. Firmas HND Grupa datorā, kuru lietojis kāds uzņēmuma darbinieks, atrasta nelicencēta programma. Zvejsalnieks apgalvo, ka nelegālo programmu Sergets nav lietojis, taču pie atbildības tiek saukts tieši viņš kā uzņēmuma vadītājs. Likums par šādu noziegumu paredz sodu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem. Šo gadu laikā lietā notikušas četras tiesas sēdes, un nākamā nozīmēta martā.

Gulbis neatzīst aizdomas

Otrs cilvēks, kuram 13.janvārī piemēroja aizdomās turamā statusu un apcietināja, ir Andris Gulbis. Viņš veica metāla kopņu pirmo ekspertīzi pirms ēkas projekta nodošanas būvvaldei. Procesa virzītājs Gulbi tur aizdomās par ēkas sagrūšanas nenovēršanu. Viņa advokāte Vaida Davidsone informēja Ir, ka ekspertīzes autors šīs pret viņu vērstās aizdomas neatzīst, jo «projektā nav darbojies līdz tā beigām», bet uzraudzījis to tikai līdz nodošanai būvvaldē. Kad Gulbis sniedza būvprojekta ekspertīzi, kopnes bija paredzētas vienlaidus. Rasējumu, kurā paredzēts kopnes sadalīt un sastiprināt ar skrūvēm, būvkonstruktors izstrādāja jau pēc projekta saskaņošanas būvvaldē, tātad arī pēc Gulbja atzinuma. Advokātei Gulbis sacījis, ka projektu ar šādu kopņu savienojumu viņš nebūtu akceptējis.

Prasot Gulbi apcietināt, policija bažījusies, ka viņš, atrodoties brīvībā, mēģinās izvairīties no izmeklēšanas un centīsies novest lietu līdz noilgumam, kas šajā gadījumā ir pieci gadi, un tā izvairīsies no kriminālprocesa un tiesas.

Advokāte, kura drošības līdzekli ir pārsūdzējusi, pauž personīgo viedokli – šajā gadījumā izmeklēšanas tiesnesim nav bijis mugurkaula sākumā lūgt noskaidrot patiesību un tikai tad ķerties pie brīvības ierobežošanas. Pagaidām nav zināms, kad Rīgas apgabaltiesa skatīs sūdzību par Gulbja apcietināšanu. Advokāte apgalvo: esot liecinieka statusā, Gulbis ir sadarbojies ar izmeklētājiem, taču, nonākot policijas izolatorā, aizdomās turamā statusā pratināts nav. Pats Gulbis no intervijām līdz šim konsekventi izvairījies – sazvanīts allaž sacīja, ka nekādus komentārus līdz izmeklēšanas beigām nesniegs. Tāpat kā Sergetam, arī viņam pēc traģēdijas atņemts sertifikāts, un viņš par tā atgūšanu tiesājas.

Kalinka nekomentē

Dienu pēc Sergeta un Gulbja apcietināšanas 14.janvārī aizdomās turamā statusu policija piemēroja arī arhitektu biroja Kubs arhitektam, lielveikala projekta autoram Andrim Kalinkam. Taču viņu policija apcietināt nelūdza. Kādas aizdomas gulst pār Kalinku, viņa advokāts Jānis Junkers atsakās atklāt, bet pats arhitekts uz zvaniem un īsziņām neatbild.

Arhitektu birojam Kubs ar procesa virzītāju lēmumu ir uzlikts mantas arests. Kalinku ģimenei piederošais Kubs reģistrēts 1991.gadā. Arhitekte Zane Kalinka vairs nav starp tā īpašniekiem, birojs pieder viņas bērniem – Andrim Kalinkam un Dacei Putniņai, kura ir arī sagruvušā lielveikala ģenerāluzņēmēja Re&Re līdzīpašnieka Didža Putniņa dzīvesbiedre. 2013.gadā Kubs strādāja ar 634 tukstošu eiro apgrozījumu un 126 tūkstošu peļņu, kuru saskaņā ar vadības ziņojumā teikto valde nolēmusi sadalīt dividendēs.

Zolitūdes Maxima projekts, kas 2011.gadā atnesa arhitektūras balvu birojam Kubs, izrādījās liktenīgs pazīstamajai arhitektu ģimenei – pēc notikušās traģēdijas māte un dēls uz izmeklēšanas laiku nolēma apturēt savu sertifikātu darbību, neiesaistoties nevienā projektā. Vienlaikus Andris Kalinka uzsvēra, ka birojs neskaitāmas reizes pārbaudījis savu darbu un secinājis – viss darīts pēc labākās sirdsapziņas, atbilstoši normatīvajiem aktiem un praksei.

Lemjot par drošības līdzekli, policija ņēmusi vērā arhitekta sadarbību ar izmeklēšanu. Pagātnē ir palicis uzreiz pēc traģēdijas spertais un tūlīt labotais kļūmīgais solis – pārreģistrējot uz citu savu uzņēmumu, Kubs 2013.gada novembrī mēģināja nobēdzināt četras dārgas mašīnas, luksusa klases auto Porsche Cayenne, BMW 735, Land Rover Discovery un Mercedes Benz C180. Lietā iesaistītie skaidroja, ka spēkrati pārdoti, lai tiktu pie naudas operatīviem izdevumiem, taču pēc mediju intereses auto atkal tika pārreģistrēti uz Kubs vārda.

Aizdomās turamie

Aizdomās turamā statuss piemērots saskaņā ar Krimināllikuma 239.panta 2.daļu – par celtņu, tiltu, ceļu pārvadu un citu būvju celtniecības normu vai noteikumu pārkāpšanu, ja tās rezultātā sabrukusi būve vai tās daļa. Par šādu noziegumu paredzēta brīvības atņemšana uz laiku līdz diviem gadiem vai īslaicīga brīvības atņemšana, piespiedu darbs, naudas sods, atņemot tiesības uz noteiktu nodarbošanos vai tiesības ieņemt noteiktu amatu uz laiku līdz pieciem gadiem.

Ivars Sergets, būvkonstruktors
Drošības līdzeklis. Apcietināts 13.janvārī. Pārsūdzējis lēmumu, tiesa atkārtoti lems 26.janvārī.
Ko atklājusi izmeklēšana? Procesa virzītājs uzskata, ka konstruktors pielaidis rupjas kļūdas, projektējot metāla būvkonstrukciju celtniecības objektam – to pirmstiesas izmeklēšanā secinājuši eksperti. Ģenerālprokurors uzsver, ka kļūda nav tīši ieprojektēta. Tā bijusi neuzmanība vai nolaidība.

Andris Gulbis, būveksperts
Drošības līdzeklis. Apcietināts 13.janvārī. Pārsūdzējis lēmumu, tiesa atkārtoti lems 26.janvārī.
Ko atklājusi izmeklēšana? Procesa virzītājs tur ekspertu aizdomās par ēkas sagrūšanas nenovēršanu. Eksperta uzdevums bija pārbaudīt Sergeta sākotnēji izstrādāto metāla kopņu projektu. Šī ekspertīze sniegta uz vienas A4 lapas un būtībā satur divus teikumus: «Par iesniegtajiem materiāliem nekādu īpašu piezīmju nav. Iesniegto būvprojektu rekomendēju apstiprināšanai (realizācijai).»

Andris Kalinka, arhitekts
Drošības līdzeklis. Nav apcietināts, noteikta policijas uzraudzība un aizliegums izbraukt no valsts.
Ko atklājusi izmeklēšana? Par ko arhitektu tur aizdomās, neatklāj ne policija, ne viņa advokāts, sakot – pagaidām policijas lēmumu vēl pēta un komentārus nesniedz.

Krievija nedrīkst saņemt brīvbiļeti

Posted on janvāris 21, 2015 by Pauls Raudseps - Intervija

Eiropai ir jāpielāgojas modernajai pasaulei, saka Apvienotās Karalistes Eiropas lietu ministrs Deivids Lidingtons, bet Krievijas draudiem ir jāpretojas

Britu premjerministrs Deivids Kamerons ir solījis – ja viņa vadītā Konservatīvā partija uzvarēs maijā paredzētajās parlamenta vēlēšanās, tad ap 2017.gadu viņš sarīkos referendumu par jautājumu, vai Apvienotajai Karalistei būtu jāpaliek Eiropas Savienībā. Taču ne tikai par Londonas sarežģītajām attiecībām ar Briseli, bet arī par Ukrainas krīzi bija gatavs bez aplinkiem izteikties janvāra vidū uz Rīgu atbraukušais Kamerona valdības Eiropas lietu ministrs Deivids Lidingtons.

Pieaug bažas, ka ne sevišķi tālā nākotnē Lielbritānija varētu izstāties no Eiropas Savienības. Cik liela ir varbūtība, ka tas faktiski notiek?
Pašlaik sabiedriskās domas aptaujās redzams smalki balansēts līdzsvars. Visnesenākā aptauja, ko esmu redzējis, uzrāda nelielu pārsvaru par labu palikšanai. Pirms dažiem mēnešiem aptaujas uzrādīja nelielu pārsvaru par labu aiziešanai. Tas nedaudz atkarīgs no tā, kas tobrīd parādās ziņās. Taču pilnīgi konsekventas ir atbildes, kad cilvēkiem prasa, kā viņi balsotu, ja premjers atgrieztos no Briseles ar sekmīgu vienošanos par reformu komplektu. Tādā gadījumā divi cilvēki pret vienu atbalsta palikšanu.

Es ļoti skaidri saku, ka Apvienotās Karalistes interesēs ir būt Eiropas Savienības dalībvalstij un vienai no tās vadošajiem spēlētājiem. Taču Eiropai arī jāapzinās – tā atpaliek gan konkurētspējā, gan darbavietu radīšanā, salīdzinot ar ASV vai attīstības valstīm Āzijā un Latīņamerikā. Turklāt ir briesmas, ka tā kļūst ļoti atrauta pati no saviem pilsoņiem. Tas nav [tikai] Lielbritānijas jautājums. Paskatieties uz Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātiem, kā pēdējos gados pieņēmušās spēkā gan labā, gan kreisā spārna populistu kustības. Šajā attīstībā viens faktors (tiesa, ne vienīgais) ir bijis neapmierinātība ar lēmumiem, kurus pieņem šķietami tālas un neatsaucīgas Eiropas institūcijas. Atbilstoši Eurobarometer pētījumiem sabiedrības neuzticība ES patiesībā dziļāka ir Francijā un Spānijā nekā Lielbritānijā.

Eiropai ir jādara vairāk, lai kļūtu konkurētspējīga un radītu darbavietas. Tai jākļūst demokrātiskākai un atbildīgākai vēlētāju priekšā, kas nozīmē spēcīgāku lomu nacionālajām valdībām un parlamentiem. Tai arī jāspēj pielāgoties. Paredzamā nākotnē dažas valstis būs vienotās valūtas zonas dalībnieces ar visām no tā izrietošajām sekām ciešākai integrācijai, bet citas valstis tur nebūs. Ir jāatrod veids, kā apmierināt gan dažu valstu vēlmi virzīties uz ciešāku integrāciju, gan citu izvēli neiet šo ceļu. Arhitektūras pareizā izveide, kas pieļauj integrāciju eirozonā, bet tajā pašā laikā aizstāv vienotā tirgus principus un 28 valstu lēmumu pieņemšanas nozīmību – tas būs ļoti svarīgs izaicinājums.

Visbeidzot diskusijās Lielbritānijā aktuāl-s ir jautājums par darbaspēka brīvo kustību. Deivids Kamerons ir atkārtoti teicis, ka akceptē brīvās kustības principu darbiniekiem un cilvēkiem, kuri var paši sevi uzturēt. Tomēr brīvā kustība nekad nav bijis pilnīgi neierobežots princips, kas attiecināms uz visiem pilnīgi visos apstākļos. Tāpēc [Kameronam] ir vairāki priekšlikumi. Dažus no tiem varam ieviest nacionālajā līmenī, citi prasīs rīcību Eiropas līmenī – ar lielāku precizitāti novilkt līniju starp darbinieku tiesībām brīvi pārvietoties, lai strādātu, un cilvēku tiesībām ieceļot, lai gūtu pieeju sabiedriskajiem pakalpojumiem vai saņemtu pabalstus.

Cik lielā mērā jūs satrauc iespējams spriedzes pieaugums attiecībās ar imigrantiem pēc uzbrukuma Charlie Hebdo?
Esmu piesardzīgi optimistisks. Nedrīkstam zaudēt modrību – vienmēr būs kādas neofašistiskas grupas, kuras centīsies radīt problēmas, un islāmistu ekstrēmisti, protams, vēlas palielināt spriedzi. Taču manu vēlēšanu apgabalu ietekmēja 2005.gada 7.jūlija uzbrukumi Londonā. Viens no spridzinātājiem dzīvoja manā apgabalā. Viņš gan nebija no vietējās pakistāniešu kopienas, kas tur ir vislielākā etniskā un reliģiskā minoritāte, taču mēs redzējām, kā pilsētiņa konsolidējas. Notika mītiņš tirgus laukumā, kurā mošejas vecākie piedalījās kopā ar bruņoto spēku veterāniem un cilvēkiem no visām sabiedrības grupām.

To mēs redzējām arī Parīzes ielās [svētdien gājienā pēc uzbrukumiem] – sievietes hidžābos blakus cilvēkiem no Francijas ebreju kopienas. Fakts, ka traģiskā kārtā musulmaņu policists tika noslepkavots un košera lielveikalā musulmaņu strādnieks no Mali pasargāja ebreju pircējus, paslēpjot viņus pagrabā, rāda – ir atrodams arī labāks stāsts.

Eiropu ir satricinājis karš Ukrainā. Kā, jūsuprāt, situācija tur attīstīsies tuvākajos mēnešos?
Daudz kas ir atkarīgs no Putina kunga. Es gribētu redzēt, ka pilnībā tiek ievērota Minskas vienošanās, sevišķi Krievijas un Ukrainas robežas neaizskaramības atjaunošana, efektīva EDSO nodrošināta robežas uzraudzība un separātistiem domāto papildspēku un kara tehnikas plūsmas apstādināšana. Ja Minskas noteikumus var ieviest, tad mēs varētu cerēt uz deeskalācijas [jeb spriedzes samazināšanas] programmu. Man dara raizes fakts, ka deeskalācija ir piedāvāta Kremlim jau kopš Ukrainas krīzes sākuma, bet pa šo ceļu līdz šim nav iets. Mums Eiropā ir jābūt ļoti skaidri noformulētai domai – mēs uzskatām Ukrainu un citas valstis, kas agrāk bija daļa no PSRS, par suverēnām valstīm, kurām ir tiesības pašām izlemt savu nākotni.

Vai ir iespējams, ka sankciju režīmu varētu vājināt aprīlī, kad pirmajām ES ieviestajām sankcijām beigsies termiņš?
Pašlaik neredzu nekādus argumentus par labu sankciju vājināšanai. Mēs neesam redzējuši Minskas noteikumu ieviešanu, nemaz nerunājot par kustību Krimas jautājumā. Mēs nedrīkstam vienkārši aizmirst, ka [Krimas aneksija] ir radījusi ārkārtīgi bīstamu precedentu. Vienas suverēnas Eiropas valsts daļas anektēšana, kliedzoši pārkāpjot gan Helsinku konferences noslēguma dokumentu, gan Budapeštas memorandu, gan pēc Padomju Savienības sabrukuma noslēgto Ukrainas un Krievijas līgumu. Klāt vēl ņemot Putina doktrīnu, ka viņam ir tiesības veikt intervenci jebkur pasaulē, lai aizstāvētu krieviski runājošos, radītais precedents ir visnotaļ bīstams. Tam ir jāpretojas.

Kā varētu panākt Krimas aneksijas atcelšanu vai pārtraukt separātistu anklāvu izveidošanu?
Ir jāsāk ar Minskas noteikumiem, ar deeskalāciju Donbasā. Ceru, ka pēc tam sāksim redzēt – es nesteigtos lietot vārdu roll-back (agresora atstumšanu – red.), bet ka sāk veidoties plāns. Eiropai ir jābūt atbalstošai, tomēr ir arī ļoti svarīgi, ka vadību uzņemas Ukrainas ievēlētie līderi. [Prezidentam] Porošenko un [premjerministram] Jaceņukam ir jāspēj panākt, ka viņu tauta atbalsta vienošanos ar Krieviju. Vēstures un ģeogrāfijas realitāte ir tāda, ka Ukrainai ir jābūt draudzīgām, nozīmīgām attiecībām ar Krieviju. Taču tas nenozīmē, ka jāļauj sevi pazemot vai jāpieļauj Krievijas iebrukums savā teritorijā. Eiropai jāturpina atbalstīt ambiciozo un nepieciešamo ekonomisko, tieslietu, administratīvo un politisko reformu programmu Ukrainā.

Pēdējā gada laikā ļoti pieaudzis satraukums par Krievijas informācijas karu. Lielbritānija kopā ar Lietuvu, Igauniju un Dāniju ir atbalstījusi priekšlikumu ES, kas padarītu Krievijas raidsabiedrības atbildīgas par «manipulāciju, maldināšanu, naida kurināšanu vai kara propagandu». Pastāstiet vairāk par šo iniciatīvu.
Pašlaik notiek sarunas par to, kā mēs varam labāk tikt galā ar būtībā valsts kontrolēto Krievijas mediju izaicinājumu, un mēs esam atbalstījuši lietuviešu izvirzīto iniciatīvu. Man šķiet ļoti svarīgi nedomāt tikai par Krievijas mediju sodīšanu. Tomēr ir jābūt principam, ka Krievija nedrīkst saņemt brīvbiļeti. Uz medijiem attiecināmie noteikumi par līdzsvaru, taisnprātību, faktu precizitāti, kuri ierakstīti likumos par mūsu pašu raidstacijām, ir jāattiecina arī uz Krievijas raidstacijām, kuras izmanto mūsu teritoriju. Mūsu mediju uzraugs Ofcom nesen nosodīja Russia Today par noteikumu pārkāpšanu, jo šie noteikumi attiecas uz visām raidsabiedrībām, kuras darbojas Apvienotajā Karalistē.

Otrs būtisks elements ir labāka komunikācija gan ar mūsu pašu sabiedrību par to, kas patiesībā notiek, gan ar krieviski runājošajiem.

Krievijas agresija Ukrainā ir radījusi bažas par drošības situāciju arī mūsu reģionā. Pagājušajā gadā Velsas samitā tika pieņemti daudzi nozīmīgi lēmumi par drošības pastiprināšanu. Cik apmierināts esat ar šo lēmumu izpildi?
Līdz šim iet gana labi. Mēs vēlētos redzēt lielāku skubu ātrās reaģēšanas vienības izveidē. Ir svarīgi, lai sabiedrotie izpilda apņemšanos laika gaitā palielināt aizsardzības izdevumus līdz 2% no IKP. Ņemot vērā Ukrainas notikumus, tā ir saprātīga prasība.

Izspruks vai ne?

Posted on janvāris 21, 2015 by Indra Sprance - Analīze

Vai valsts zobiem pārāk ciets rieksts būs divi ietekmīgi juristi Māris Sprūds un Aigars Lūsis, kuru iespējamos likumpārkāpumus saistībā ar miljoniem vērtas Ķīšezera zemes īpašnieka maiņu pērn izpētīja Ir un vētījušas vairākas iestādes?

Viens izbeigts kriminālprocess un viena pārbaude bez soda – tāda pagaidām ir likumsargu reakcija uz darījumiem Peltes īpašumu maksātnespējas procesā, ko oktobrī atklāja Ir. Bezzobainā prakse ir krasā pretstatā ar amatpersonu solījumiem cīnīties pret nelikumībām maksātnespējas administrēšanā, kas jau gadiem ir būtisks tiesiskuma kavēklis Latvijā.

Lai gan maksātnespējas administratorus uzraugošā valsts iestāde guvusi apstiprinājumu Ir atklātajam – maksātnespējas procesā daudzus miljonus vērts īpašums nonācis ar administratoru Māri Sprūdu saistītu cilvēku rokās un pastāv «pamatotas šaubas par administratora objektivitāti» -, Sprūdam tomēr janvārī izdevies izvairīties no atcelšanas likumpārkāpumu dēļ, kas būtu solis pretī sertifikāta anulēšanai. Vienlaikus izbeigts arī kriminālprocess par nepatiesām ziņām Aigara Lūša amatpersonas deklarācijā saistībā ar apjomīgiem darījumiem Peltes īpašumu sakarā. Tomēr viss vēl nav galā – Valsts ieņēmumu dienests apsver jaunu kriminālprocesu par nodokļu nemaksāšanu, bet Ģenerālprokuratūrai būs jāvērtē tiesas pārkāpumi Sprūda lietā.

Apšauba Sprūda objektivitāti

Oktobrī Ir pētīja maksātnespējas procesu uzņēmumā Peltes īpašumi, kam piederēja miljoniem vērta zeme Ķīšezera krastā. Sarežģītas darījumu virknes rezultātā administratora Sprūda pārvaldītie Peltes īpašumi pirms vairākiem gadiem atbrīvojās no savām parādsaistībām un arī no zemes – gan parādus, gan vērtīgo zemi pārņēma firmas, kurās darbojas ar Sprūdu saistīti cilvēki.

Maksātnespējas likums aizliedz administratoram atrasties interešu konfliktā, tāpēc bijušais Peltes īpašumu valdes loceklis Neils Dženings vērsās Maksātnespējas administrācijā (MNA) ar sūdzību par iespējamiem likumpārkāpumiem, interešu konfliktu un ļaunprātīgu pilnvaru izmantošanu.

MNA pērnā gada nogalē pārbaudīja administratora rīcību un guva apstiprinājumu, ka Sprūds ir personiski saistīts ar maksātnespējīgā uzņēmuma Peltes īpašumi vērtīgās zemes pircēju – Sužu pussalas valdes priekšsēdētāju Oskaru Ercenu, kuram 2009.gadā izsniedzis notariāli apstiprinātu ģenerālpilnvaru, uzticot pārstāvēt viņu administrētajos uzņēmumos. Ercens šo pilnvaru izmantojis arī Peltes īpašumu maksātnespējas procesā, vienlaikus zemesgrāmatā vēršoties gan kā Sužu pussalas, gan kā Peltes īpašumu pārstāvis.

Tādējādi MNA konstatē abu saistību un Maksātnespējas likuma pārkāpumu: «Administrators veic administratora pienākumus maksātnespējas procesā, kurā personiski un mantiski ir bijusi ieinteresēta persona, kura bauda administratora īpašo attieksmi un uzticēšanos kā administratora pilnvarnieks. Līdz ar to ir pamatoti secināt, ka minētie apstākļi paši par sevi rada pamatotas šaubas par administratora objektivitāti Peltes īpašumi maksātnespējas procesā.»

Uzraugi pētījuši iespējamos pārkāpumus arī atbilstoši interešu konflikta novēršanas likumam, taču no šī skatpunkta pārkāpumus nav izdevies konstatēt, «jo nav konstatējams, cik lielu un vai vispār Ercens ir saņēmis atlīdzību par pilnvarnieka pienākumu veikšanu».

Tāpat MNA pārbaudījusi arī Sprūda saistību ar Peltes īpašumu parādu pārņēmējiem. Šajā virzienā darījumi ir īpaši samezgloti – virteni noslēdz Sprūda dzīvesbiedre, bet iesāk Sprūda bijušais kolēģis, maksātnespējas administrators, vēlāk Nacionālās apvienības ģenerālsekretārs un arī Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs, advokāts Aigars Lūsis.

Īsumā darījumu virkne ir šāda: vispirms Lūsis par 3,2 miljoniem eiro no Kiprā reģistrēta uzņēmuma Velven Limited iegādājas prasījuma tiesības pret Peltes īpašumiem. Vēlāk Sprūds nolemj bez izsoles pārdot Peltes īpašumu zemi uzņēmumam Sužu pussala. Taču par zemi tas maksā nevis ar naudas līdzekļiem, bet gan uzņemoties segt uzņēmuma Peltes īpašumi parādu pret Velven Limited, kurš savas prasījuma tiesības pārdevis Lūsim. Rezultātā Peltes īpašumu parāds Lūsim tiek gandrīz pilnībā dzēsts, bet par Lūša parādnieku kļūst jaunais zemes īpašnieks Sužu pussala. Vēlāk Lūsis parāda piedziņas tiesības pārdod firmai Empire Investment, ko vada Sprūda nelaulātā dzīvesbiedre Ilze Gulbe.

Lai arī Sprūds savos paskaidrojumos uzraugiem raksta – neesot zinājis, ka viņa bērna māte Gulbe ir Empire Invest valdes locekle, MNA to apšauba. «Tā kā Empire Invest ir kļuvusi par kreditoru Peltes īpašumi maksātnespējas procesā, tad neapšaubāmi Empire Invest ir mantiski ieinteresēta konkrētā maksātnespējas procesā. Apstāklis, ka [Gulbe] nav atzīstama par Sprūda tuvinieci Maksātnespējas likuma izpratnē, nepamato šaubu par administratora objektivitāti un personiskās ieinteresētības neesamību, jo viņiem atbilstoši Civillikumam ir pienākums rūpēties par bērnu, kas sevī ietver arī mantisko ieguldījumu. Turklāt tas, ka Empire Invest ieguvusi prasījuma tiesības pret Peltes īpašumi no personas [proti, Aigara Lūša], ar kuru konstatēta personiska saikne, tieši norāda uz administratora personisko ieinteresētību Peltes īpašumi maksātnespējas procesā, jo nav šaubu, ka administrators ir apzinājies, ar kādām personām un kādos apstākļos pirkuma līgumi tika slēgti,» konstatē MNA.

Pārbaudot Lūša lomu šajā maksātnespējas procesā, MNA konstatē Lūša un Sprūda savstarpējo saikni, ilgstoši praktizējot vienā ēkā, kā arī norāda uz saikni ar nekustamā īpašuma vērtētāju – firmu Pro nami, kas sniedza arī Peltes īpašumu zemes novērtējumu. Pārbaudot vēl virkni faktu šajā lietā, MNA arī konstatē, ka «sistemātiskā ar administratoru saistīto personu iesaistīšana Peltes īpasumi maksātnespējas procesā liecina par administratora un ar viņu saistīto personu apzinātu un mērķtiecīgu rīcību Peltes īpašumi maksātnespējas procesa virziena noteikšanā».

Visbeidzot MNA bargi secina, ka pārbaudē atklāto «apstākļu pastāvēšana ne tikai apdraud attiecīgā maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi, bet arī grauj uzticību maksātnespējas procesu sistēmai kopumā». «Turklāt tas netiešā veidā diskreditē arī tiesu varu, ar kuras izdotu varas mandātu administrators darbojas attiecīgajā procesā.»

Tiesa pārkāpj likumu?

Lai gan MNA ir tiesības pieprasīt likumpārkāpumus pieļāvuša administratora atcelšanu, tā nevis iesniedza tiesā atbilstošu pieteikumu, bet gan lūdza Sprūdam pašam informēt tiesu par MNA konstatētajiem pārkāpumiem.

MNA vadītājs Ervīns Ābele intervijā Ir uzsver – pēc iekšējas administrācijas vienošanās uzraugi tā rīkojas ikreiz, kad administratoru darbībā saskatīti Maksātnespējas likuma 20.panta pirmās daļas 7.punktā noteiktie ierobežojumi (pants liedz pildīt pienākumus, ja administrators ir personiski ieinteresēts maksātnespējas lietā vai ir citi apstākļi, kas rada pamatotas šaubas par viņa objektivitāti). «Šaubas ir šaubas. Iespējams, saistībā ar šīm «šaubām» iestāde, lai cik kompetenta, kļūdās,» Ābele skaidro, kāpēc šādos gadījumos – atšķirībā, piemēram, no formāliem procedūras pārkāpumiem – atstāj lēmumu tiesas ziņā.

«Tiesai normālā situācijā, uz šo reaģējot, vajadzēja izskatīt un pateikt, vai šīs iestādes šaubas ir vai nav pamatotas,» saka Ābele. Piemēram, pērn MNA lūgusi tiesu atcelt 26 administratorus, bet četros gadījumos konstatējusi «pamatotas šaubas par objektivitāti», un tiesa atcēlusi administratoru vienā no tiem.

Tomēr Sprūda lietā viss notika citādi. Zinot par MNA pārbaudi, Sprūds jau pērn novembrī sasaucis Peltes īpašumu kreditoru sapulci, kas nolēmusi rosināt viņa atcelšanu no amata. Tobrīd pārbaude vēl nebija pabeigta un MNA gala lēmumā atzina, ka šāda Sprūda rīcība «vēl jo vairāk pamato šaubas par administratora objektivitāti konkrētajā maksātnespējas procesā, jo liecina par vēlēšanos izvairīties no maksātnespējas procesu reglamentējošajos normatīvajos aktos paredzētajām sekām». Tā kā bez iemesla kreditori nevar administratoru atcelt, radās risinājums – vispār izbeigt uzņēmuma maksātnespējas procesu un tā vietā sākt jaunu tiesiskās aizsardzības procesu, ko vairs nevadītu Sprūds.

Peltes īpašumu maksātnespējas lietu pārraugošā Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesnese Jolanta Zaškina šo kreditoru pieteikumu arī apmierināja – 8.janvārī atcēla Sprūdu no amata tāpēc, ka maksātnespējas procesu izbeidz, nevis tāpēc, ka viņa darbā konstatēti likuma pārkāpumi.

Sprūds uz Ir jautājumiem par šo lietu plašāk nevēlējās atbildēt, rakstiski uzsverot, ka MNA nav konstatējusi interešu konfliktu viņa darbībā.

Tiesnese atteicās atbildēt uz Ir jautājumu, vai būtu atcēlusi Sprūdu no amata, ja nebūtu lūguma izbeigt šo maksātnespējas procesu – Zaškina nevar sniegt atbildi pēc būtības, jo tiesai būs jāskata Sprūda iesniegtā sūdzība par MNA lēmumu.

Tomēr iespējams, ka lieta vēl nav galā. Ir rīcībā esošajā tiesneses lēmumā teikts, ka MNA lēmums, kurā konstatēti Sprūda pārkāpumi, neesot stājies spēkā, jo pats Sprūds to uzskata par nepamatotu un ir pārsūdzējis. Šāds tiesneses secinājums ir pretrunā ar likumu, kas nosaka – šie MNA lēmumi stājas spēkā uzreiz neatkarīgi no pārsūdzības. «Likumā ir īpaši pateikts, ka lēmuma apstrīdēšana neaptur tā darbību,» apstiprina Ābele, norādot ka tiesnese «neizprot likumu acīmredzot». Tāpēc Ābele sola, ka MNA vērsīsies Ģenerālprokuratūrā par šo pretlikumīgo lēmumu. «Acīmredzot vērsīsimies ar lūgumu Ģenerālprokuratūrai vērtēt un sniegt prokurora protestu Augstākajā tiesā par šī lēmuma pilnīgu vai daļēju atcelšanu,» saka Ābele.

Ģenerālprokuratūrā par tiesneses rīcību gatavs vērsties arī sākotnējās sūdzības iesniedzējs Neils Dženings. Kā skaidroja viņa advokāts Indulis Balmaks, uzņēmējs jau 6.janvārī tiesu informējis par MNA konstatētajiem pārkāpumiem un aicinājis izvērtēt Sprūda atbilstību amatam, taču tiesa šo informāciju nav pieņēmusi. Balmaks asi kritizē arī MNA rīcību Sprūda lietā, jo atbilstoši faktiskajiem apstākļiem administrācijai «bija jāizpilda likumā noteiktais pienākums un jāvēršas tiesā ar pieteikumu par Sprūda atcelšanu». «To nedarot, bet izvēloties citus risinājumus, administrācija pēc būtības ir paglābusi Sprūda ādu.»

VID: kur Lūsim miljoni?

Sprūds nav vienīgais, kuram pēc Peltes īpašumu procesa izgaismošanās pagaidām veicies valsts iestādēs – jaunais gads sācies ar labām ziņām arī kolēģim Lūsim.

Pērn 31.oktobrī Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Finanšu policija ierosināja kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 219.panta otrās daļas par nepatiesu ziņu norādīšanu lielā apmērā Lūša deklarācijā. Proti, dažus no apjomīgajiem darījumiem Peltes īpašumu sarežģītajā ķēdē Lūsis slēdza vēl 2012.gada vasarā pēc tam, kad bija jau kļuvis par Tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāru, taču neziņoja par tiem savā valsts amatpersonas deklarācijā. Tomēr gada sākumā, 8.janvārī, tajā pašā dienā, kad tiesnese Zaškina nolēma izbeigt Peltes īpašumu maksātnespēju, izmeklētāja Jelgavā pieņēma lēmumu izbeigt arī kriminālprocesu par Lūša deklarāciju. Pamatojums – lietas noilgums un noziedzīga sastāva neesamība, liecina Ir rīcībā esošā informācija.

Uzņēmēja Dženinga advokāts Balmaks uzskata, ka Lūša pārkāpums ir redzams «melns uz balta», tāpēc krimināllietas izbeigšanu vērtē kā viņa saudzēšanu. Advokāts skaidro – ja kriminālprocess būtu izbeigts tikai noilguma dēļ, Lūsim tik un tā varētu rasties negatīvas sekas, jo šādu kriminālprocesu var uzskatīt kā nereabilitējošu apstākli un Lūsis varētu zaudēt gan advokāta amatu, gan iespējas nākotnē atgriezties augstos valsts amatos.

Tomēr arī šajā lietā vēl iespējams turpinājums. Kad Ir vēlējās noskaidrot Lūsim labvēlīgā lēmuma pamatotību, VID ģenerāldirektore Ināra Pētersone, personīgi iepazinusies ar lietas materiāliem, atzina – Jelgavas izmeklētājas lēmums tiešām rada daudzus jautājumus. Izmeklētāja izdarījusi secinājumus, ka Lūša darījumi pēc kļūšanas par valsts amatpersonu «nav darījumi kā tādi, bet vienkārši piekrišana, kas izriet no iepriekš noslēgtiem līgumiem», taču Pētersones vērtējumā šī vienošanās, atsevišķi ņemot, «protams, ir darījums, kas ir jādeklarē».

Tāpēc VID ģenerāldirektore nolēmusi, ka tiks veikta pārbaude par šīs lietas izmeklēšanas kvalitāti, piesaistot cilvēkus no iekšējā drošības dienesta. Tāpat Pētersone pieļauj, ka tiks ierosināts vēl viens kriminālprocess – šoreiz pēc Krimināllikuma 218.panta par izvairīšanos no nodokļu nomaksas. «Par 99% es varu teikt – jā, mēs uzsāksim [kriminālprocesu]. Es neatlaidīšos, man ir jautājumi. Pietiekami daudz,» sacīja Pētersone. VID vadītāja norāda – Lūsis izmeklētājiem skaidrojis, ka nekādu naudu neesot maksājis, taču notariāli apstiprinātajā un zemesgrāmatā iesniegtajā cesijas līgumā skaidri minēts, ka darījums ir spēkā tikai tad, ja Lūsis par Peltes īpašumu prasījuma tiesībām 10 dienu laikā samaksā 3,2 miljonus eiro. Lūša deklarācijās pieejamā informācija neliecina par tik lielu turību, lai atļautos šādu pirkumu, līdz ar to jaunā kriminālprocesa ietvaros VID varētu noskaidrot patiesā labuma guvēju šajā lietā. Likums par šādiem pārkāpumiem paredz brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem, bet par darbībām grupā – uz laiku līdz desmit gadiem, konfiscējot mantu. Lūsis iepriekš nav atbildējis uz Ir jautājumiem par šo miljonu izcelsmi, bet citur medijos sniedzis izvairīgu atbildi, ka darījumu veicis kāda klienta interesēs, neko sīkāk neatklājot.

Asinīm rakstīti noteikumi

Posted on janvāris 21, 2015 by Indra Sprance - Pusdienās

Tikai avantūrists varētu solīt, ka Maximas traģēdija vairs neatkārtosies, taču jaunais būvniecības kontrolieris Pēteris Druķis apņēmies – būvnieku lobija priekšā nelocīsies

Būvniecības kontroles biroja vadītājs Pēteris Druķis paļaujas uz pārbaudītām vērtībām – pusdienām izvēlējies restorānu Trīs pavāri Jēkaba kazarmās iepretim savai pirmajai darbavietai, vēl 90.gados izveidotajai Izstrādājumu bīstamības novērtēšanas aģentūrai, un pasūta zivju zupu. «Nāku no nozares, kur bija tāds jēdziens: viss tehniskais regulējums tiek rakstīts ar asinīm. Katram punktam noteikumos aizmugurē ir līķis,» stāsta Druķis, kurš pēdējos desmit gadus strādājis testēšanas, inspicēšanas un sertificēšanas uzņēmumā Inspecta Latvia. Par veģetārieti pats kļuvis, jo aizrāvies ar skriešanu un orientēšanos, bet «garās distances ar gaļu nesavietojas». Toties neiebilst pret manu pielāgošanos pusdienu tēmai – asins desu.

Padziļināti būvniecības jautājumiem Druķis pievērsies pērn, kad sācis apzināt jaunus izaicinājumus, arī valsts pārvaldē. «Kad tavs virzītājs ir tikai biznesā esošie mērķi – nauda, tas vairs nevelk. Tas patiešām kļūst garlaicīgi, tāpēc es pēc 20 gadu darbības šajā vienā jomā – vērtēšanā – pats biju nolēmis paņemt pauzi un skatīties uz jauniem izaicinājumiem,» saka Druķis. Pērn augustā pievērsies «zaļās būvniecības» idejām – «ar ārkārtīgi lielu entuziasmu iesaistījos ilgspējīgas būvniecības padomē». Druķis stāsta, cik svarīgi, lai sabiedrība domātu par nākotni, kādu mantojumu nodosim saviem pēctečiem, un secina, ka «Latvijā šobrīd no tā nekā nav». Tāpēc aizrāvies ar šiem jautājumiem.

«Ja tu gribi mainīt pasauli, mainīt kaut ko šajā vidē, tad ej valsts sektorā un dari,» saka jaunveidojamā biroja vadītājs. Amatā gan nonācis tikai ar otro piegājienu. Iepriekšējā ekonomikas ministra Vjačeslava Dombrovska (Vienotība) laikā izveidotā komisija jaunās iestādes vadītāja atlasei viņa kandidatūru izbrāķējusi, bet viņš konkursam pieteicies otrreiz. «Līdz pēdējam brīdim domāju, ka nestartēšu,» saka Druķis, taču pārdomājis, jo patīkot jaunā ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS). «Viņa iedvesmo cilvēkus,» Druķis neslēpj. Tikpat atklāti atzīst, ka īsi pēc tam, kad darbu sākusi jaunā ministre, abi tikušies un vispār arī iepriekš bijuši pazīstami.

«Pirmajā reizē konkursa komisija par mani pasmaidīja – vai jūs tiešām no privātā sektora gribat nākt uz valsts pārvaldi? Neticēja,» saka Druķis, atzīstot, ka nākot uz mazāku algu, taču ne tas esot svarīgākais. Izaicinājums esot izveidot biroju, kura pārziņā būs sabiedrisko būvju drošība – gan ekspluatācijā esošo, gan no 1.jūlija arī jaunbūvju atbilstība. Lēmums par šīs valsts institūcijas izveidi tika pieņemts pēc Maxima traģēdijas, kurā dzīvību zaudēja 54 cilvēki. «Mans uzdevums ir radīt sistēmu, ka mēs varēsim objektīvi pateikt, kādā stāvoklī ir viena vai otra būve un mums viedoklis būs neatkarīgi no tā, kas ir īpašnieks un kādas ir sekas – dzīvo vai nedzīvo tur iekšā cilvēki,» saka Druķis.

Darbu sākt gan nākas sarežģītos apstākļos – iepriekšējā darbavietā Inspecta Latvia izveidojies konflikts ar jaunajiem īpašniekiem. Notiek tiesvedība par atlaišanas aptsākļiem, uzņēmuma pārstāvji arī esot iesnieguši sūdzību par viņu policijā, taču neko vairāk viņš par ierosināto lietu nezinot, jo tajā neesot ne saukts liecināt, ne citādi informēts par tās virzību. «Tajā brīdī, kad jaunā vadība sāka nodarboties ar pretlikumīgiem jautājumiem attiecībā pret mani kā darbinieku, esmu cēlis prasību pret uzņēmumu civiltiesiskā kārtībā,» konfliktu skaidro Druķis.

Izglītību ieguvis Rīgas Tehniskajā universitātē – maģistra grādu darba aizsardzībā, kvalitātes vadībā un bakalaura grādu mehānikā. Zināšanas papildinājis, iegūstot bakalaura grādu tiesību zinātnē, kā arī maģistra grādu valsts pārvaldē un uzņēmējdarbībā biznesa augstskolā Turība. Pats sevi dēvē par ekspertu būvniecības jautājumos, taču atzīst, ka visu laiku dažādās darba grupās bijis «ārkārtīgi skeptisks par to izpildījumu, ko valsts pārvalde nodrošina spēkā esošajā normatīvajā regulējumā.» Kā liecina viņa CV, Druķis ir Latvijas Ilgtspējīgas būvniecības padomes politikas eksperts, standartizācijas tehnisko komiteju Ugunsdrošība un darba vide un Būvniecība loceklis, kā arī Eiropas Komisijas DG Enlargement TAIEX programmas eksperts būvizstrādājumu normatīvajā regulējumā.

«Izpratne būvniecības sektorā mums ir saglabājusies tādā Padomju Savienības domāšanā. Mēs visi kopā kaut ko būvējam, un, kā sacīja bijušais ekonomikas ministrs, mēs visi kopā esam atbildīgi par būves kvalitāti. Visi kopā – tas nozīmē neviens,» saka Druķis, neslēpjot savu personisko viedokli, ka atbildības jautājumos būvniecības sektorā jāmeklē citādi risinājumi, tas attiecas arī uz jauno Būvniecības likumu. «Nedrīkst būt situācija, ka atbildību mēģina novelt uz kaut kādiem pakārtotajiem cilvēkiem apakšā. Tas būtu tas pats, ja uzņēmums ražo, pieņemsim, maizi. Notiek situācija, ka maizes kukulī – apzināti vai neapzināti – kaut kas ir ielikts iekšā un iet bojā cilvēks. Kā jūs domājat, kurš par šo maizi atbildēs?» Atbildu – uzņēmuma vadītājs. «Precīzi, tad kādēļ būvniecībā ir citādi?»

Lai arī pats daudzām lietām Būvniecības likumā nepiekrīt, par savu galveno uzdevumu viņš neuzskata tā grozīšanu. «Kādus spēkus un enerģiju prasīja jaunā likuma izstrāde – tie cilvēki bija jau aizmirsuši, kāpēc tur ir atnākuši!» Druķis norāda, ka visa ņemšanās par un ap šo likumu ilgusi desmit gadus, bet rezultātā «pa lielam nekas nav mainījies», vienīgi būvatļauju var saņemt ātrāk. «Par būves kvalitāti tur vispār nav nekā, ir tikai nākusi klāt prasība attiecībā uz ilgspējīguma jautājumiem, bet kāpēc tā ir nākusi klāt – ne jau tāpēc, ka mūsu sabiedrība prasa pieņemt, bet tāpēc, ka Eiropas regulējums to pieprasa.» Tāpēc Druķis šobrīd «ar savu potenciālu un zināšanām, kas man ir, esmu apsolījis ministrijai līdzēt būvnormatīvu sakārtošanā. Mūsu uzdevums veidot biroju, veidot sistēmu.» Kāpēc Latvijā tik grūti gājis ar Būvniecības likuma izstrādi? Druķis neslēpj, ka būvnieku lobijam ir spēcīga ietekme, taču pats sola tam stāvēt pretī. «Tādā ziņā es varu pateikt «nekad»! Nevarēsit pārliecināt mani mainīt viedokli par lietām, kuras es redzu tikai tāpēc, ka ir kāda motivācija no sāna,» saka Druķis.

Jaunais vadītājs priecājas, ka šobrīd birojam atlasīti tikai 12 no plānotajiem 63 darbiniekiem, jo pats varēs izraudzīties cilvēkus. Lielas problēmas kadru atlasē nesaskata, lai arī ēnu ekonomikas īpatsvars būvniecībā rada bažas, ka valsts iestādei ar oficiālajām algām varētu būt problēmas konkurēt atalgojuma ziņā par labiem nozares profesionāļiem. Uz to Druķis atbild ar pretjautājumu, «vai jūs domājat, ka jūs ar naudu spēsit nopirkt cilvēka sirdsapziņu? (..) Protams, mans kā vadītāja uzdevums ir cīnīties, lai viņiem būtu atalgojums, ar ko viņi var lepoties.» Viņaprāt, nav arī pamata bažām, ka darbā būs jāpieņem no Rīgas būvvaldes atlaistie būvinspektori, turklāt atalgojumu savējiem sola pieklājīgu. «Tuvu manai algai,» saka Druķis. Pašam tā būšot 2000 eiro un savus solījumus spēšot izpildīt, jo biroja izveidei atvēlētais budžets to ļaušot.

Vai jaunais vadītājs var apsolīt, ka otra Maxima traģēdija Latvijā vairs nebūs jāpiedzīvo? «Ja kāds jums šādu solījumu dod, viņš ir avantūrists,» Druķis atbild. Taču «mums jābūt pārliecinātiem, ka būsim katrs darījuši visu, lai tie komersanti, kas dara savu darbu, to darītu atbildīgi un viņi zinātu, ka kāds tam skatās pakaļ.»

Ēdienkarte

Zivju zupa, asinsdesa
Upeņu sula, ābolu un brūkleņu sula

Brauciena cena

Posted on janvāris 21, 2015 by Pauls Raudseps - Komentārs

Rīgas satiksmē nauda dilst, skandāli vairojas. Mēram tas neko labu nesola

Ja Ušakovam būtu riteņi, viņš mūs visus aizvestu no mājām uz darbu un vēl uz Uzvaras parku par pliku velti.

Ja Ušakovam būtu riteņi, viņš apbrauktu apkārt Rīgas budžeta bedrei, kuru naski rok viņa brigāde.

Ja Ušakovam būtu riteņi, viņš rullētu.

Taču izrādās, ka Ušakovam nav ne riteņu, ne spārnu, ne citu burvju transporta līdzekļu.

Ušakovs ir iegrimis līdz celim Rīgas satiksmē, un izkārpīties kļūst aizvien grūtāk.

Laiks paziņojumam par sabiedriskā transporta cenu gandrīz dubultošanu bija izvēlēts ar polittehnoloģisku precizitāti. Kā visas sliktās ziņas, tā nāca piektdienā un, kas ir vēl svarīgāk, ar pieklājīgu laika atstarpi no aizgājušajām vēlēšanām un vēl daudz garāku periodu līdz nākamajām. Ļaudis bieži vien neatceras, kas noticis vakar. Kad viņi 2017.gadā ies pie urnām pašvaldību vēlēšanās, 2015.gada reibinošais cenu kāpums būs jau no atmiņas izgarojis.

Tā vismaz tur, domē, domā.

Taču RS kļūst par Ušakova personisko firmas zīmi, un ilgtermiņā tas viņam neko labu nesola. Finanšu nebūšanas un politiskas klizmas ar uzrakstu Rīgas satiksme sāk pienākt kā pēc saraksta. Tās nav vairs uzskatāmas par vienkāršu sagadīšanos vai neveiksmi, un pēdējos gados šo skandālu intensitāte tikai pieaug. Atcerēsimies skaļākos.

2013.gada vasarā nāca zināms, ka Rīgas satiksme iepirks 125 trolejbusus par 132 miljoniem eiro. Viena Rīgai domātā trolejbusa cena izrādījās divreiz lielāka, nekā maksāts citviet. RS lielās izmaksas skaidroja ar dažnedažādu pasažieru komfortam domātu aprīkojumu, taču, kam pienāksies vislielākās «ekstras», varam tikai minēt, un aizdomas vēl vairāk uzkurina fakts, ka iepirkuma konkursā piedalījās tikai viens pretendents.

Nepagāja ne pusgads, un galvaspilsētas iedzīvotāji tika aplaimoti ar iespēju stāvēt garās rindās, lai saņemtu plaši izreklamēto Rīdzinieka karti. Visādi lauķi nedrīkst iedzīvoties uz īsteno lielpilsētnieku rēķina, pasludināja Ušakovs un tāpēc gada nogalē sarūpēja savas pašvaldības iedzīvotājiem svētku dāvanu – iespēju stāvēt garās rindās pēdējā mirklī izsludinātā un slikti organizētā rīdzinieka apliecības izsniegšanas zibakcijā. Vienīgais vērā ņemamais iemesls iedzīvotājiem tērēt laiku un nervus bija kartes īpašniekiem solītās atlaides sabiedriskajā transportā, taču Ušakovs nebija ņēmis vērā, kā šāda Latvijas iedzīvotāju dalīšana rīdziniekos un visos pārējos ir pretlikumīga.

Vēlēšanu gadā Saskaņa neuzdrošinājās atņemt saviem vēlētājiem solītos braucienus par 60 eirocentiem, tāpēc atlaide tika attiecināta uz visiem. Taču RS vadītā Rīdzinieka karte bija apmetusi kūleni un gulēja grāvī. Neviens nav centies aprēķināt cenu vairāk nekā 100 000 kartes «laimīgo īpašnieku» izšķērdētajam laikam, taču Valsts kontrole lēš, ka projekta ieviešanas kampaņā vien RS nelietderīgi iztērēja 200 000 eiro.

Tas nebūt nav vienīgais vai pat lielākais izšķērdības piemērs, kuru Valsts kontrole atklājusi 2014.gada vasarā publiskotajā Rīgas satiksmes ārpuskārtas revīzijā. Viskliedzošākais ir 2010.gadā caur meitasfirmu organizētais degvielas iepirkums, kas rīkots, apejot publisko iepirkumu procedūras, un kura ietvaros vienā pašā 2013.gadā izdoti 11,3 miljoni latu (16 miljoni eiro). Ciešo saikni starp Rīgas satiksmi un Ušakova partejiskajām interesēm apliecina 840 000 latu (1 195 000 eiro) pārskaitīšana Arodbiedrības koordinācijas centram, kas to pārskaitījis tālāk arodbiedrībai LABA. Tās vadītājs ir Rīgas domes deputāts no Saskaņas Raimonds Gailis, un LABA ir gatava nodrošināt Ušakovu atbalstošu mītiņu jebkurā laikā un vietā. Uz šā fona RS vadības šikie automobiļi ir naudas ziņā relatīvs sīkums, tomēr tie izteiksmīgi liecina par uzņēmuma un pilsētas vadības izpratni par labu saimniekošanu. RS vadītājam Leonam Bemhenam šofera iemaņas neļāvusi piemirst sēdēšana pie stūres ekskluzīvajam Volvo XC70, kura iegādāšanās izmaksas gandrīz divreiz pārsniedz valsts noteiktos limitus valdības ministru automobiļiem.

Atkal seši mēneši apkārt, un atkal RS – Riktīgs Skandāls. Biļešu cenas dubultojas. Kā vienmēr, Ušakovs uzklausa seno pamācību, ka labākā aizstāvība ir uzbrukums. Taču lāgā neveicas.

Valsts kontrolieres Elitas Krūmiņas atzinumi – nekompetenti! Un tik tiešām – kā Ušakova pasaulē var uzskatīt par kompetentu cilvēku, kurš domā, ka nodokļu maksātāju nauda būtu jātaupa?

Valdība vainīga cenu kāpumā! Tā nav gatava dotēt sabiedrisko transportu nerīdziniekiem! Te nu gan Nils sapinies pats savā demagoģijā. 2013.gada beigās biļete par 60 eirocentiem tika reklamēta kā Ušakova dāvana – atlaide rīdziniekiem. Tātad, ja Rīgas piešķirtā atlaide tiek atcelta, tas taču var būt tikai tāpēc, ka pati Rīga to vairs nevar atļauties. Šo starpību nekādi nevarētu segt valdības dotācija par labu pasažieru mazākajai, ārpus Rīgas dzīvojošajai daļai, turklāt valsts šādu atbalstu pašvaldībām vispār nesniedz.

Nauda iet mazumā, skandāli vairumā. Ja Ušakovam būtu riteņi, viņš apmestu līkumu un dotos pretējā virzienā. Taču viņš brauc ar Rīgas satiksmi, un par to viņš maksās aizvien lielāku cenu.

Komentārs 140 zīmēs

Kāpostu vagā čab. Pērn Latvijā piedzimuši 21 532 bērni, un dabiskais pieaugums bijis lielākais kopš 2010.gada.

Konkurences padome neguļ pie stūres. Sešiem Volkswagen tirgotājiem uzlikts 7,6 miljonu eiro sods par aizliegtu vienošanos.

Runā ieroči. Dažu valstu diplomāti jau sāka čukstēt par sankciju atcelšanu Krievijai, taču viņus apklusināja separātistu uzbrukums Doņeckas lidostai.

Izdedži

Posted on janvāris 21, 2015 by Aivars Ozoliņš - Komentārs

Diskusijas par prezidentu izpauž Latvijai bīstamu koalīcijas vājumu

Latvijas politiķiem nupat absurda dilemma: vai Valsts prezidents jāievēlē Saeimā aizklāti vai visas tautas vēlēšanās? Redzam politiskus manevrus, kuros tautas vēlēta prezidenta atbalstītāji vienlaikus ir pret valsts galvas ievēlēšanu atklātā balsojumā Saeimā.

Teiksit – tie ir divi atšķirīgi jautājumi, par kuriem jābūt divām dažādām diskusijām? Taču vairākumam deputātu, ja arī ar atšķirīgām atrunām, tas pēdējās nedēļās faktiski kļuvis par «vai nu, vai nu» jautājumu.

Pagājušo ceturtdien Saeimā to visskaidrāk formulēja Saskaņas deputāts Valērijs Agešins. Aicinādams balsot pret Latvijas reģionu apvienības piedāvātajiem Satversmes grozījumiem, kuri paredz ievēlēt Valsts prezidentu atklātā balsojumā, viņš pavēstīja, ka Saeimai esot jāatbild uz pavisam citu jautājumu – vai Latvijas prezidents būtu jāievēlē tautai. Tāpēc esot «absolūti» nepareizi diskutēt, vai prezidents jāievēlē atklātā balsojumā Saeimā.

Varētu šķist dīvains piedāvājums nerunāt par to, kas ir Satversmē (par prezidenta aizklātu ievēlēšanu), jo esot jārunā par to, kā tur nav (par tautas vēlētu prezidentu). Taču pēc Saeimas balsojuma, kurā tikai 29 deputāti (LRA un Vienotība) atbalstīja likumprojekta nodošanu komisijām, varēja secināt, ka Agešina piedāvāto alternatīvu principā atbalsta pat konstitucionālais vairākums.

Tiesa, citi deputāti minēja citus aizbildinājumus. VL-TB/LNNK deputāts Gaidis Bērziņš pauda, ka viņa apvienībai esot iebildumi pret likumprojektā paredzētajām papildu prasībām amata kandidātiem (ka viņiem jābūt pielaidei valsts noslēpumam), bet «kopumā» prezidenta atklātu ievēlēšanu apvienība atbalstot.

Tomēr decembrī NA deputāti kopā ar Saeimas vairākumu bija atbalstījuši daudz nepilnīgāku No sirds Latvijai! piedāvāto Satversmes grozījumu nodošanu komisijām. (Tie paredz tautas vēlētu prezidentu uz pieciem gadiem, bet nepiedāvā mainīt arī Satversmes pantu, ka viena un tā pati persona nevar būt prezidenta amatā ilgāk kā astoņus gadus no vietas.) Tolaik «par» balsotāji skaidroja, ka atbalstot «ideju» par tautas vēlētu prezidentu, bet balsojums esot «tikai» par likumprojekta nodošanu komisijām.

Šonedēļ VL-TB/LNNK kā taisnodamās gan mudināja valdības partnerus virzīt likumprojektu, kas paredzētu prezidenta atklātu ievēlēšanu, taču tas neesot iespējams, jo Zaļo un Zemnieku savienība iebilstot, bet koalīcijas līgumā noteikts, ka par grozījumiem Satversmē varot lemt tikai pēc vienprātības principa.

Vaicāsit – kā tad ar grozījumiem Satversmē, kas paredz tautas vēlētu prezidentu, par ko ne tikai koalīcijā, bet arī pašā ZZS nav vienprātības? Nu, tas «zaļajiem zemniekiem», redz, esot viens no «brīvajiem» balsojumiem. Turklāt arī par prezidenta ievēlēšanu Saeimā esot jābalso aizklāti tādēļ, lai deputāti nejustos spiesti balsot atbilstoši partijas nostājai.

Šāda ZZS skaidrošanās šķiet pat nepiedienīga, ņemot vērā, ka apvienība jau ir paziņojusi, ka atbalstīšot Andra Bērziņa ievēlēšanu uz otru termiņu, pirms viņš pats pateicis, vai vispār kandidēs. Taču, iznāk, atklāti balsot par viņu negribētu vis.

«Ar domu par Bērziņu» – tā varētu raksturot vienu no galvenajiem iemesliem šai abu nesaistīto jautājumu samudžināšanai. To netieši apstiprināja premjerministre Laimdota Straujuma. Pēc koalīcijas padomes sēdes (kurā neesot panākta vienprātība par prezidenta atklātu ievēlēšanu) viņa teica, ka «nebūtu slikti», ja koalīcija spētu vienoties par vienu kandidātu. Tas tomēr ir pavisam cits temats. Tomēr var secināt, ka par Bērziņu varētu arī nespēt vienoties, un bez Saskaņas atbalsta viņa izredzes būtu apšaubāmas. Tad atklāts balsojums par Latvijas prezidentu varētu izskatīties pēc «Lemberga un Putina koalīcijas» uzvaras.

«Ar domu par Kremli» – varētu būt otrs no iemesliem, kāpēc vismaz Saskaņai šķiet svarīgi runāt par tautas vēlētu prezidentu, nevis prezidenta atklātu ievēlēšanu Saeimā. Līgumpartnerei Vienotā Krievija ir milzīga pieredze ar vienu tautas ievēlētu prezidentu nu jau laikam uz mūžu. Arī Ingunas Sudrabas partijai tautas vēlēts prezidents bija galvenais priekšvēlēšanu solījums. To viņa pārrunājusi kā «svarīgu» stundu ilgās tikšanās laikā ar Krievijas vēstnieku Aleksandru Vešņakovu, kas pirms Ziemsvētkiem bija paciemojies Saeimas frakcijās, lai acīmredzot izzondētu tieši šo, acīmredzot Krievijai svarīgo jautājumu.

«Ar domu par nākamo valdību» – tas varētu būt trešais iemesls, kāpēc šī divkosīgā lavierēšana. Saeimas vairākuma atbalsts tautas vēlētam prezidentam un noraidījums prezidenta atklātai ievēlēšanai parāda, ka līdzās pašreizējai Saeimā ir alternatīva, turklāt plašāka «ēnu koalīcija». Tas piešķir valdības koalīcijai pagaidu pieskaņu un attaisno politiķu pagaidu domāšanu.

Straujuma pirmdien teica, ka par nākamo prezidentu būtu jāvienojas laikus, taču «mēs izdegsim, ja pusgadu diskutēsim par kandidātiem».

Tas, ka atbalsts tautas vēlētam prezidentam kļuvis par politiķu promaskaviskuma kritēriju, bet iebildumiem pret prezidenta atklātu ievēlēšanu Saeimā fonā ir bažas, ka ievēlētais var būt «Saskaņas prezidents», ir nelāgs maisījums, kura izdedži var būt bīstami toksiski.

Komentārs 140 zīmēs

Uzmanību – gripa! Pagājušonedēļ Latvijā no gripas miruši divi cilvēki, abi nebija vakcinējušies.

Militāri skarba skaidrība. Eiropas drošību apdraud terorisms un Krievijas agresija, paziņojis ASV ģenerālštāba vadītājs Mārtins Dempsijs.

Netradicionāla orientācija. Romas katoļu baznīcas pāvests Francisks paziņojis, ka katoļiem neesot jāvairojas «kā trušiem».

Draudi un aizstāvji

Posted on janvāris 21, 2015 by anon - Aptauja

Cik ticami jums šķiet bruņota uzbrukuma draudi Latvijai?

Vai jūs aizstāvētu Latviju bruņotas agresijas gadījumā?

Kāds ir jūsu viedoklis – cik liela Latvijas sabiedrības daļa būtu gatava aizstāvēt valsti bruņotas agresijas gadījumā?

Aptauja veikta internetā 19.-20.janvārī.
Atbildēja 915 respondenti

Brīvības iekšdedzes dzinējs

Posted on janvāris 21, 2015 by anon - Viedoklis

Vai tiešām dzirkstele apdziest brīdī, kad iegūta brīvība

Svētku brīvdienās Latvijā sarunā ar brīvvalstī uzaugušu jaunu cilvēku nācās atbildēt uz šaubu pilnu jautājumu, vai mēs tiešām ko varēsim izdarīt kara gadījumā? Atbildēju, ka tādā gadījumā līdz sabiedroto papildspēku sagaidīšanai izšķirošs ir nevis bruņoto spēku lielums, bet tautas griba aizstāvēties.

Tālāk atbilde mani aizveda atmiņās uz barikāžu laiku. Mans krusttēvs kopā ar citiem lauku vīriem bija ieradies Rīgā sargāt Ministru Padomi. Pēc bezmiegā pavadītas dežūras viņš ieradās mūsmājās, lai mazliet pagulētu. Man tajā brīdī bija septiņpadsmit gadu, viņam – 53.

Ienākot mūsmājās, viņš teica, ka bērniem barikādēs nav ko darīt, jo tiem vēl visa dzīve priekšā. Pats gan bija gatavs visļaunākajam. Tomēr tik apgarotu, iekšēja spēka pilnu un pārliecinātu par savu rīcību es viņu nekad iepriekš nebiju redzējusi. Neko tādu vairs arī neredzēju piecpadsmit gados, ko viņš vēl nodzīvoja. Viņš bija kā pusaudzis izsūtījumā Sibīrijā, «tautas ienaidnieka» ēna viņu pavadīja arī pēc tam. Varbūt tieši tādēļ viņš bija piesardzīgāks atklātā nepatikas izrādīšanā pret padomju varu nekā daži citi cilvēki manā apkārtnē.

Tomēr viss bija citādi barikāžu laikā. Tagad ar pieauguša cilvēka pieredzi es viņa toreizējā iekšējā spēkā saskatu ne tikai iespēju gūt piepildījumu padomju varas izpostītajai dzīvei. Man liekas, ka tā bija viņa apzinātajā mūžā pirmā iespēja būt pilnīgi brīvam savā izvēlē un rīcībā, jo tikai iekšēji brīvs cilvēks var būt gatavs labprātīgi atdot dzīvību par savu valsti un tās brīvību. Par savu un citu cilvēku brīvību.

Domāju, ka tās bija personīgas brīvības alkas un beidzot gaisā jaušamā brīvības iegūšanas iespēja, kas tobrīd padarīja cilvēkus tik apgarotus, tik iekšēja garīga spēka pilnus. Tas bija brīvības iekšdedzes dzinējs, kas izgaismoja cilvēku mirdzošās acis un sildīja no iekšpuses aukstajās janvāra naktīs.

Barikāžu laiks bija brīvības sajušanas un iegūšanas procesa garīga kulminācija. Kopumā no mūsu valsts atjaunošanas laika es atceros daudzu man zināmu cilvēku visai negaidītas pārvērtības, jo pēkšņi cilvēki, kas bija pietiekami labi dzīvojuši un nebija smagi cietuši no padomju varas, bija gatavi iet un cīnīties par valsts brīvību un neatkarību.

Domāju, ka tieši smacējošais personīgās brīvības trūkums, kas padomju laikā bija sajūtams ik uz soļa, bija tas, kas dedzināja no iekšpuses un dzina cilvēkus cīņā, pat ja viņu materiālās un karjeras vajadzības bija pietiekami labi nodrošinātas arī totalitārā valstī. Brīva valsts sākas ar katra tās pavalstnieka personīgo brīvību. Tāpēc mūsu bija tik daudz mītiņos un uz barikādēm.

Katrai paaudzei ir savas barikādes un brīvības cīņas, vismaz Latvijā noteikti. Tad nu jautāsim tagad, jaunie un spēcīgie, sev – kas liek mirdzēt mūsu acīm un kas apgaro mūsu sejas laikā, kad personīgas brīvības ir vairāk nekā jebkad? Vai tiešām brīvības iekšdedzes dzinējs darbojas tikai tad, kad to darbina nebrīve?

Pagātnes ravēšana

Posted on janvāris 21, 2015 by Nellija Ločmele - Redaktores sleja

Pagātne nav grozāma, taču cilvēku versijas par to mēdz tā atšķirties, ka bieži ir ilgi un grūti jānopūlas, lai faktus noskaidrotu un novērtētu. Kamēr tas nav izdarīts, pagātne nevar paiet un pāriet – tās versijas stiepjas līdzi kā vārpatas saknes, kurās sapinas šodiena un rītdiena.

Kopš pērnā jūlija «nepārejoša» pagātne ir pasažieru lidmašīnas notriekšana virs Ukrainas. Acumirklī tika nogalināti 298 cilvēki, kuriem nebija sakara ar šo Putina karu. Taču viņi tūlīt kļuva par tā upuriem vēlreiz – kad Kremļa propagandisti sacerēja melus, lai noslēptu Krievijas armijas saistību ar šo noziegumu. Mēnešos pēc traģēdijas vācu žurnālisti ir soli pa solim ravējuši versijas, intervējuši aculieciniekus un ekspertus. Rezultāts ir raksts, kurā pārliecinoši parādās īstie atbildīgie.

Kopš aizpērnā novembra «nepārejoša pagātne» Latvijā ir Maxima lielveikala sabrukšana Zolitūdē, kur 54 cilvēkus nogalināja uz galvas uzgāzies jumts. Modernajai dzelzsbetona būvei bija pilnīgi sapuvusi atbildības armatūra. Četrpadsmit mēnešus pēc katastrofas likumsargi ir tikuši līdz nozīmīgam pavērsienam izmeklēšanā – nosaukti pirmie aizdomās turamie, kuru kļūdas acīmredzot summējoties noveda pie ēkas kraha. Tomēr šis saraksts nav pilnīgs, neviena apsūdzība vēl nav izvirzīta, un ekspertu apjomīgā darba rezultāti nav publiskoti – jāiet vēl tāls ceļš, līdz pretrunīgās pagātnes versijas tiks noskaidrotas.

Sekot «nepārejošās pagātnes» atšifrēšanai reizēm ir tikpat nogurdinoši, kā ravēt bezgalīgu vagu. Taču pavisam bezjēdzīgi ir pīties nenoskaidrotās pagātnes versijās, tāpēc atliek trenēt pacietību.

Vilnis un piliens

Posted on janvāris 17, 2015 by Ir.lv redakcija - Komentārs

Aārlietu ministra Edgara Rinkēviča lēmums iekļaut Latvijā nevēlamu personu sarakstā
trīs Krievijas izklaides
biznesa personāžus nav
Latvijas drošībai izšķirīgi
svarīgs. Taču varbūt tieši
tāpēc, ka ir politisks vai, kā daži teic, «populistisks
» lēmums, tas nevainojami signalizē
krasu attieksmes maiņu rietumvalstīs
pret Krievijas politiku pēc Malaizijas lidmašīnas
notriekšanas virs Kremļa marionešu
kontrolētās teritorijas Ukrainas austrumos.
Varbūt viss normalizēsies? Varbūt ar
diplomātiskiem un dažiem ekonomiskā
spiediena līdzekļiem var pierunāt Vladimiru
Putinu piebremzēt? Katastrofa atgādināja,
ka karš nevar normalizēties. Bet par politiķu
ilūzijām jāmaksā ar cilvēku dzīvībām.
Attieksmi galu galā nāksies paust gan
tiem, kuriem Kremļa politika arī līdz šim
nebija pieņemama, taču lieki «saasināt attiecības
» šķita neizdevīgi vai neiespējami,
gan arī Putina atbalstītājiem. Vairākums
rietumvalstu diplomātu ir pirmajā no šīm
kategorijām. Taču arī Kremļa lojālisti ir
spiesti izpausties un, protams, arī Latvijā.
Uzreiz pēc lidmašīnas notriekšanas
17.jūlijā Latvijas augstākās amatpersonas
līdzjūtībā bojāgājušo ģimenēm un tuviniekiem
runāja par notikušo kā «avāriju» un
aicināja «vistuvākajā laikā un nepārprotami
noskaidrot, kas tieši ir noticis». Jādomā,
neviens vairs nešaubās, ka tā nebija avārija
un kas tieši ir noticis. Ir noticis noziegums.
Vairs nevar izlikties, ka Ukrainā notiekošais
ir «lokāls konflikts», un cerēt, ka ar laiku
piemirsīsies Krimas aneksija, Doņecka kļūs
par tikpat neērtu, taču pieciešamu tiesisku
un politisku anomāliju kā Piedņestra Moldovā
un Abhāzija un Dienvidosetija Gruzijā,
un attiecībās ar Krieviju varēs turpināt «parasto
biznesu» — morāli grūti attaisnojamu,
toties «stratēģiski svarīgu», jo ienesīgu.
298 cilvēki, kuriem nebija nekāda sakara
ar «lokālo konfliktu», mira Putina režīma
politikas rezultātā. Tiešie izpildītāji ir jātiesā,
ja vēl nebūs aizvākti kopā ar nozieguma
pierādījumiem, kuru slēpšana, līdztekus
laižot sabiedriskajā telpā arvien absurdākus
un ciniskākus izdomājumus par katastrofas
iemesliem un apvainojumus Ukrainas
valdībai, pirmajās dienās pēc traģēdijas
MH17 katastrofa neļauj būt pielaidīgiem pret Putina politiku
bija Kremļa darba kārtības prioritāte. Var
puslīdz droši prognozēt, ka daudz pierādījumu,
ko uzrādīt tiesai, nozieguma vietā
starptautiskajiem ekspertiem un izmeklētājiem
atrast vairs neizdosies. Taču nevarēs
arī izlikties, ka tāpēc nekas it kā nav noticis.
Zīmīgi, ka Latvijā šā Kremļa nozieguma
«objektīvu izmeklēšanu» četras dienas pēc
notikušā, kad visai pasaulei jau bija skaidrs,
kas ir noticis, tā kā pieprasīja, tā kā ieteica
vairāku smagu noziegumu izmeklēšanas
objekts un cīnītājs pret «NATO okupantiem
» Aivars Lembergs, kas arvien dēvē
notikušo par «aviokatastrofu». Viņam arī
Rinkēviča lēmums neielaist Latvijā Kremļa
dziedoņus (īpaši «vienu blondīni» — estrādnieci
Valēriju) šķiet esam «neprofesionāls».
Otrdien apbrīnojami līdzīgā leksikā
— par uzvaru «pār krievu imperiālismu
blondīnes Valērijas personā» — Rinkēviča
aizliegumu ironiski raksturoja arī Rīgas
mērs Nils Ušakovs. Viņš došoties uz Jauno
vilni «aiz cieņas» pret organizētājiem.
Kremļa acīmredzamā atbildība par cilvēku
masu slepkavību kopā ar Jaunā viļņa
balagāna norises apdraudēšanu izrādījies
nepanesams kokteilis līdz šim par lidmašīnas
notriekšanu (tāpat kā pirms tam par
Krievijas agresiju Ukrainā) pēc iespējas
paklusēt centušos Saskaņas centra politiķu
nerviem. Ušakovs nebija uzskatījis par vajadzīgu
vismaz ar formālu līdzjūtības apliecinājumu
izrādīt cieņu Rīgas sadraudzības
pilsētas Amsterdamas iedzīvotājiem, kuri
zaudējuši tuviniekus Rīgas sadraudzības
pilsētā Maskavā sēdošā Putina politikas
rezultātā. Toties viņam esot «pretīgi skatīties
uz balagānu», kas notiekot ap Krievijas
miljonāru izklaides balagānu Jūrmalā, kas
«mums pašiem» esot tik izdevīgs.
Valērijas, Josifa Kobzona un Oļega Gazmanova
iekļaušana Latvijā nevēlamo personu
sarakstā arī SC Saeimas deputātam
Andrejam Elksniņam šķiet «nožēlojama»,
jo sašķelšot Latvijas sabiedrību un sagraušot
Latviju kā, izrādās, joprojām kaut kādu
«tiltu starp Austrumiem un Rietumiem».
Bet Rinkēviča lēmumu viņš salīdzina… ar
attieksmi pret Francijas iecerēto helikopteru
bāzes kuģu Mistral pārdošanu Krievijai!
Elksniņš, protams, zina, ka ārlietu ministrs
paudis attieksmi pret Mistral darījumu
kā nepieņemamu. Taču Kremļa advokāts
mums atgādina par vienu no divām taktikām,
ko savas rīcības aizbildināšanai lieto
ne tikai Putins, bet arī mūsmāju «oligarhi»
un citi blēži — ka visi ir vienādi nelieši. Par
otru no jebkura noziedznieka aizstāvības
taktikām nenoturējās izpausties Lembergs.
Atteikdamies redzēt acīmredzamo Krievijas
vainu, viņš piedāvā klasisko argumentu —
kamēr nav cietumā, tikmēr godīgs.
Šajā ziņā nekā jauna, un līdzīgi cinisku
propagandu no Kremļa un tā vietējiem pakalpiņiem
dzirdēsim arī turpmāk. Jauna ir
radikālā attieksmes maiņa Rietumos pret
šo muldēšanu. Sankcijas un citi pretpasākumi
Putina agresijai pastiprināsies. Arī
Latvijas valsts vadītājiem jāpārstāj, pieminot
iespējamās sankcijas, ikreiz pavaimanāt
par to ietekmi uz valsts ekonomiku, bet
Latvijā nevēlamu personu sarakstā līdzās
ākstiem jāliek arī lēmumu pieņēmēji.