Žurnāla rubrika: Svarīgi

Ušakovs Ir pārmet melus

 

Pēc pagājušās nedēļas Ir raksta Pustukšītis par Rīgas pašvaldības finanšu situāciju domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs paziņojis, ka žurnāla publikācija «satur melus, izdomājumus un sagrozītu informāciju» un sola vērsties tiesā, ja Ir neatsauks nepatieso informāciju. Līdz šim redakcija nav saņēmusi vēstuli ar atsaukuma pieprasījumu un konkrētām norādēm uz domes ieskatā nepareizo informāciju. Taču publicējam Rīgas domes publisko paziņojumu, lai iepazīstinātu lasītājus ar domes vadības viedokli, ko iepriekš Ir nevarēja noskaidrot, jo Nils Ušakovs raksta tapšanas laikā atteica interviju.

Par rēķinu skaita ierobežošanu vienā dienā un par ēku Valdemāra ielā 40

Rīgas domes finanšu departaments nav noteicis ierobežojumus apstrādājamo maksājumu skaitam vienā dienā.

Kopš 2010.gada Rīgas pašvaldībā ir vienota centralizēta grāmatvedība, kas nozīmē, ka pēdējos piecus gadus notiek pastāvīga budžeta izpildes kontrole visa gada garumā, lai iesniegtie maksājumi atbilstu grāmatvedības normatīviem un nepārsniegtu apstiprināto tāmi.

Katru gadu decembrī grāmatvedībā tiek pieņemti, apstrādāti aptuveni 20 000 rēķinu (citos mēnešos no 5000 līdz 10 000) un veikti vairāk nekā 1000 maksājumu dienā.

Rēķinam jābūt noformētam atbilstoši grāmatvedības prasībām, kas attiecas arī uz ēkas Valdemāra ielā 40 apsaimniekošanas apmaksu, kur šobrīd notiek tiesvedības par atbildīgo par komunālo pakalpojumu apmaksu, jo dzīvoklis bija ilgstoši patvaļīgi aizņemts. Latio namsaimnieks nevēlas izrakstīt rēķinus par apsaimniekošanas izdevumiem, bet iesniedz pašvaldībai grāmatvediski nepamatotu dokumentu – pirmstiesas brīdinājumu, kas nevar tikt apmaksāts, jo neatbilst likumu prasībām.

Par «atalgojuma aizkavēšanu»

Algas Rīgas domes darbiniekiem tiek maksātas saskaņā ar noslēgtajiem darba līgumiem. Arī 2014.gada beigās un 2015.gada sākumā algu samaksa notika atbilstoši līgumiem, bez aizkavēšanās. Pagājušajā gadumijā gan uz Ziemassvētkiem, gan ap Jauno gadu bija īpaši daudz brīvdienu, tāpēc gadumijas nedaudzajās darba dienās algu izmaksa bija jāiekārto tā, lai tā noritētu saskaņā ar darba līgumos paredzētajiem termiņiem, kas arī tika veikts. Tiem darbiniekiem, kuriem algu paredzēts izmaksāt līdz nākamā mēneša (šajā gadījumā – janvāra) 5.datumam, algu izmaksas tika veiktas jau 22.decembrī, arī deputātiem.

Par apgalvojumu, ka «uzkrājumi ir sadiluši, jo pašvaldība jau gadiem dzīvo pāri saviem līdzekļiem, un nauda lielā mērā aizplūst nevis investīcijās, bet uzturēšanas izdevumiem – tiek noēsta subsīdijās un dotācijās pašvaldības uzņēmumiem».

Tā kā Rīgas pašvaldības budžeta ieņēmumi ik gadu (vismaz laikā no 2008.gada) ir bijuši lielāki par uzturēšanas izdevumiem (2014.gadā – par 13%), uzturēšanas izdevumi visus pēdējos gadus ir bijuši pilnībā nosegti ar ieņēmumiem, uzkrājumi to finansēšanā nevarēja tikt izmantoti. Uzkrājumi tika izmantoti tikai kapitālo projektu finansēšanai.

No 2009. līdz 2014.gadam kopējie budžeta izdevumi palielinājušies par 73,2 milj. eiro, izdevumi subsīdijām (uzņ.) – par 23,1 milj. eiro (31,5% no pieauguma).

Rīgas pašvaldības dotācija Rīgas satiksmei ir finansējums par sniegtajiem pakalpojumiem pašvaldības funkcijas «organizēt sabiedriskā transporta pakalpojumus» nodrošināšanai.

Par pašvaldības īpašumu «masveida izpārdošanu»

Vēsturiskie dati rāda, ka 2015.gadā pašvaldības ieņēmumi no īpašuma pārdošanas ir tikai 1/3 no 2007. vai 2008.gada ieņēmumiem, tāpēc apgalvojums, ka notiek masveida īpašumu izpārdošana ir nepatiess.

Par pašvaldības ieņēmumiem

Budžeta ieņēmumu jomā starp valsts un Rīgas (un pašvaldību kopumā) budžetiem vērojama atšķirīga dinamika.

2014.gadā valsts konsolidētā budžeta ieņēmumi par 6% pārsniedza 2008.gada līmeni, turpretī Rīgas pašvaldības ieņēmumi 2014.gadā bija par 17% zemāki nekā 2008.gadā, t.sk. Rīgas budžetā saņemtās valsts mērķdotācijas – par 37% mazākas nekā 2008.gadā.

Valstij samazinot vai pārtraucot atsevišķu izdevumu pozīciju finansēšanu, kuras iepriekš tika finansētas no valsts mērķdotācijas, pašvaldība pārņēma to finansēšanu, valsts mērķdotāciju aizvietojot ar saviem ieņēmumiem.

Par Rīdzinieka karti

Žurnāla Ir apgalvojums, ka «grandiozais plāns īpaši ražīgs nav bijis – statistika rāda, ka 2014.gada jūlijā Rīgā deklarējušies nepilni 702 tūkstoši cilvēku jeb nepilni 5,4 tūkstoši vairāk nekā iepriekšējā gadā».

Salīdzinot ar 2013.gada jūliju,  Rīgā bija deklarējušies par 6438 iedzīvotājiem vairāk.

Turklāt jāņem vērā, ka iepriekšējos gados bija vērojama iedzīvotāju skaita samazināšanās par aptuveni 3000 gadā, kas ļauj izdarīt pieņēmumu, ka Rīgā no jauna deklarēto skaits sasniedza 10 000 cilvēku. Dome tiešām nevar šobrīd nosaukt precīzu nodokļu ieguvumu, jo jāņem vērā, ka nodokļus maksā tai pašvaldībai, kurā iedzīvotājs ir deklarēts tieši 1.janvārī.

Pilnā apjomā nodokļus ieguvumus varētu novērtēt tikai 2015.gadā, tomēr ar 2015.gada 1.janvāri Finanšu ministrija ir pārtraukusi līgumu ar Rīgas domi par speciālo nodokļu iekasēšanas kārtību, kā arī VID ir pārtraucis informācijas sniegšanu par nodokļu maksātājiem.

Apgalvojums «Rīga dzīvo pāri saviem līdzekļiem»

Par pretējo liecina Rīgas pašvaldības saistību dinamika, kas no 2009. līdz 2014.gadam ir samazinājušās par 74,1 milj. eiro. Salīdzinājumam – pārējo Latvijas pašvaldību (bez Rīgas) saistību apjoms šajā laika posmā ir palielinājies par 264,5 miljoniem eiro.

Neērtā patiesība

Negaidiet jaunu versiju par Visuma izcelšanos!

Sākšu ar ne-ziņu par kāda atklājuma «aizklāšanu». Pērn martā pasaules medijus pāršalca ziņa par gravitācijas viļņu «nospieduma» detektēšanu ar BICEP2 teleskopu, kas esot bijusi pirmā liecība par visagrīnākajiem Visuma eksistences brīžiem – tā saukto inflācijas laikmetu (par to 26.03.2014 vēstīja arī Ir rakstā Brīnišķīga atklāsme). Diemžēl šampanieša atkorķēšana un inflācijas teorijas autoru varonizācija ir izrādījusies pārsteidzīga. Pievienojot BICEP2 datu kopai Eiropas Kosmosa aģentūras Planck zondes iegūtās reliktā starojuma kartes, pētnieki secinājuši, ka signāla lielākā daļa ir nākusi no mūsu galaktikas putekļiem. Ņemot vērā šo trokšņa avotu, vairs nav pamata apgalvot, ka detektēti ir tieši  pirmatnējie gravitācijas viļņi. Zinātnieku komentārus par šiem neiepriecinošajiem secinājumiem,  ko 31.janvārī apkopoja The New York Times, caurstāvo viena doma: patiesības izziņas ceļš zinātnē nav viegls, bet tieši tādēļ ir svarīgi nepadoties, kad piemeklē neveiksme. Āmen!

Bet tagad uzdošu kādu provokatīvu jautājumu. Kurš no lasītājiem spēj saviem vārdiem paskaidrot, kas ir kosmoloģiskās inflācijas teorija un kādēļ tā ir svarīga? Atbilde droši vien neiztiks bez Lielā Sprādziena, reliktā starojuma un gravitācijas viļņu pieminēšanas, un katrs no tiem ir Nobela prēmijas vērts modernās fizikas stāsts (precīzie gadskaitļi zinātkārajiem: 1978., 2006. un 1993.). Bet pieļauju, ka daudzus, ieskaitot mani, nepamet sajūta – fundamentālo atklājumu ķēdīte no nefiziķim saprotamās pasaules līdz zināšanu priekšējai robežai ir aizgājusi tik tālu, ka šos stāstus vairs grūti atšķirt no pasakām. Mikrodaļiņu vai tālā kosmosa pasaule pat populārzinātnisko teiku līmenī ir tik tēlaina un noslēpumaina, ka nekas cits neatliek, kā ticēt teicējam uz vārda un izturēties pret mūsdienu zinātnes atklājumiem kā pret brīnumiem.

Man ir bažas, ka alkas pēc šādiem brīnumstāstiem pamatīgi traucē atcerēties vienu neērtu patiesību par materiālo pasauli, ko 20.gadsimta fizika ir iemācījusi civilizācijai. Fizikas galvenie principi un elementi ir atklāti, ļoti precīzi izzināti un pārbaudīti. Operāciju sistēmas Mūsu Visums pirmkods ir zināms praktiski pilnībā. Vēl jāturpina precizēt pirmās mašīnkoda komandas no ielādes sektora un dažu retu nestandarta USB ierīču pieslēgšanas protokolu nianses, bet negaidiet jaunu versiju vai nedokumentētas funkcijas. Pašos pamatos matērija ir tāda, kāda ir, un tās likumi ir akmenī cirsti – nav ko pielikt vai atņemt. Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmets ir beidzies.

Paredzu, ka daudzi zinātnes vēstures cienītāji šeit viedi pasmaidīs un steigs citēt Lordu Kelvinu, kas 19.gadsimta beigās pauda šķietami līdzīgus uzskatus par fizikas ēkas pabeigtību. Bet tieši tā ir mana tēze – 21.gadsimts nav 19.gadsimts, un, iespējams, pati svarīgākā mācība, ko nākotnes tehnoloģiskā progresa virzītājiem būtu vērts mācīties no fizikas vēstures, ir tās likumu absolūtais un permanentais raksturs. Līdzīgi kā kuģu navigācijā, fizikā vairs nav gaidāmas paradigmu maiņas.

Ziemeļu gudrība

 

Pirms pusgada Ir intervēja Igaunijas prezidentu. Gaisotne pēc Krimas aneksijas bija nomākta, un starp Eiropas līderiem tieši prezidents Ilvess runāja ziemeļnieciski skarbu valodu. «Es gatavojos karam,» viņš teica. Drīz pēc tam Krievijas pretgaisa sistēma notrieca Malaizijas pasažieru lidmašīnu virs Austrumukrainas un visa pasaule skaidri ieraudzīja, kādus nevainīgus upurus prasa šis karš, kas jau notiek.

Tagad, pēc pusgada, Ir intervē Somijas prezidentu, un arī viņš ir ziemeļnieciski skarbs. «Hibrīdkaram neviens nav gatavs,» viņš saka, ar to domājot gan ES, gan NATO (kurā neatkarīgie somi joprojām negrasās iestāties).

Prezidenta Nīnistes teiktajā ir vērts ieklausīties, jo viņš ir ne tikai bijušais tiesnesis un ļoti pieredzējis politiķis, bet arī kapteinis armijas rezervē. Kā daudzi vīri Somijā, kuras bruņotajos spēkos ir vairāk cilvēku nekā Vācijas armijā – 250 tūkstoši. Somi rēķinās ar iespēju, ka ikviens var būt vajadzīgs. «Mums vēl ir tas gars,» saka prezidents par tautu, kura starp visām Eiropas nācijām ir vispārliecinātākā par to, ka sava valsts ir jāaizstāv – tāpat kā vectēvi to darīja pirms 75 gadiem Ziemas karā, stājoties pretī padomju iebrukumam.

Kāpēc somiem toreiz izdevās tas, ko nespēja igauņi, lietuvieši un latvieši – nosargāt savu valsti? Prezidenta atbilde vienā vārdā skan: demokrātija. «Demokrātija iedarbojās somu politikā. Cilvēku vairākums sāka redzēt, ka mēs ceļam labu valsti, gribam dzīvot mierā un būt neatkarīgi. Tik vienkārša ir atbilde.» Noteikti šī ziemeļu gudrība joprojām ir spēkā arī šaipus Baltijas jūras, dažus simtus kilometru uz dienvidiem.

Radars pasaulē

Nedēļas notikumi pasaulē

Grieķijas parlamenta vēlēšanās uzvarējušās kreiso ekstrēmistu partijas SYRIZA līderis Aleksis Ciprs (40) nodevis premjerministra zvērestu, kļūstot par valsts jaunāko premjeru 150 gados. Ciprs vēlas ar starptautiskajiem aizdevējiem sākt jaunas sarunas par Grieķijas parāda atmaksu. Grieķijas parādsaistības patlaban veido 175% no IKP. Pirmstermiņa vēlēšanās SYRIZA ieguva 36% balsu, un līdz absolūtā vairākuma nodrošināšanai parlamentā tai pietrūkst tikai divu mandātu.

Eiropas Centrālā banka paziņojusi par jauniem monetārās stimulēšanas pasākumiem, katru mēnesi iegādājoties obligācijas 60 miljardu eiro apmērā. Programma sāksies martā un darbosies līdz 2016.gada septembrim, tā cerot veicināt eirozonas ekonomikas izaugsmi.

Anglijas Baznīca iesvētījusi pirmo sievieti bīskapa amatā, ieceļot vikāri Libiju Leinu par Stokportas bīskapu. Tas ir nozīmīgs solis uz priekšu un vēsta par jaunu ēru, kurā ticības vīrieši un sievietes vienosies kopīgā dievkalpojumu, garīdzniecības un misionāru darbā, paziņoja Jorkas katedrāle.

68 gadu vecumā miris savulaik slavenais un par grieķu lakstīgalu dēvētais estrādes dziedātājs Demiss Russ. Viņa romantiskais tenors ar tā neparasto vibrato popularitāti Eiropā Rusam atnesa pagājušā gadsimta 70.gados, kad Russ kļuva plaši pazīstams ar tādiem hitiem kā Goodbye My Love.

Gandrīz puse pasaules tīklā 

Līdz pagājūšā gada vidum 3,04 miljardi jeb 42% no visiem pasaules iedzīvotājiem izmantoja internetu, saskaņā ar Worldstats.com.

Radars Latvijā

Nedēļas notikumi Latvijā

Valsts prezidents Andris Bērziņš izlēmis nebraukt 9.maijā uz Maskavu. Viņš ņēmis vērā ES Ārlietu padomes 19.janvāra sēdē notikušo diskusiju, kā arī to, ka Krievijas rīcības dēļ situācija Ukrainas austrumos pasliktinās – iet bojā un cieš nevainīgi civiliedzīvotāji. Abās frontes pusēs karojušos Otrajā pasaules karā kritušos veterānus Bērziņš jau tradicionāli pieminēšot tepat, Latvijā.

Rīgas apgabaltiesa nolēma atbrīvot no apcietinājuma Zolitūdes traģēdijas krimināllietā aizdomās turēto veikala projekta būvekspertīzes veicēju Andri Gulbi un būvinženieri Ivaru Sergetu. Zolitūdes traģēdijas krimināllietā par aizdomās turētajām atzītas trīs personas — bez abiem pieminētajiem arī sabrukušā lielveikala projekta autors arhitekts Andris Kalinka, kuram piemērota policijas uzraudzība un aizliegums izbraukt no valsts. Tikmēr būvuzņēmums Re&Re tiesā neatzīst tā dēvēto Zolitūdes traģēdijas civillietas prasību.

Latvija nepiedalīsies starptautiskajā izstādē World Expo 2015, kas šogad notiks Itālijas pilsētā Milānā, lēma valdība. Ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS) jau vairākkārt norādījusi, ka Latvijai nevajadzētu piedalīties izstādē lielo izmaksu dēļ. Ārlietu ministrija uzskata, ka cietīs valsts tēls un varētu tikt ietekmētas Latvijas un Luksemburgas attiecības, jo šī valsts bija plānojusi rīkot pasākumus Latvijas paviljonā.

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieki noskaidrojuši, ka gandrīz trešā daļa jeb 30% aizbraukušo tautiešu neplāno atgriezties Latvijā. Pēdējo desmit gadu laikā no Latvijas aizbraukuši aptuveni 220 000 Latvijas valstspiederīgo un vairāk nekā 10% latviešu un Latvijas valsts piederīgo dzīvo ārpus Latvijas. 40% aizbraukušo gan minējuši, ka varētu atgriezties noteiktu apstākļu gadījumā.

Ukrainā teroristu rindās, iespējams, gājis bojā pirmais ar Latviju saistītais kaujinieks. Tas esot kāds Rīgas bijušais iemītnieks Kušnirs Rodions, kurš sociālajos tīklos figurē arī ar vārdu Deniss Morozovs. Sociālajos tīklos viņš redzams Donbasā pozējam ar ieročiem. DP veic pārbaudi par publiski izskanējušo informāciju par šā Latvijas iedzīvotāja bojāeju. 

Scandinavian Airlines (SAS) atgriežas Latvijā – 29.martā tā atsāks tiešos reisus no Rīgas uz Stokholmu, nodrošinot līdz 18 lidojumiem nedēļā. Līdz ar to SAS atgriežas Latvijā pēc gandrīz septiņu gadu pārtraukuma.

Uz priekšu virzās Rail Baltica projekts – 2015.gada pirmajā pusē plānots veikt sākotnējo sabiedrisko apspriešanu visās pašvaldībās, kuras skar dzelzceļa līnija. Februāra beigās jāiesniedz trīs valstu kopējais finansējuma pieteikums Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta pirmajai kārtai. Februāra beigās sāksies ietekmes uz vidi diskusija, iesaistot sabiedrību.

Saules sistēmas mazo ķermeņu novērojumi un orbītu aprēķini 2014.gadā ļāvuši LU Astronomijas institūta vadošajam pētniekam Ilgmāram Eglītim dot nosaukumus vēl diviem no 42 Baldones Astrofizikas observatorijā atklātajiem asteroīdiem. Tagad Saules sistēmā riņķo asteroīdi Blumbahs un Canders, kas iemūžina divu izcilu Latvijas zinātnieku vārdus.

Pagājušajā gadā Daugavpils Universitātes (DU) koleopterologi jeb zinātnieki, kas pēta vaboles, atklājuši un aprakstījuši 28 jaunas vaboļu sugas, tai skaitā trīs fosīlās jeb izmirušās sugas, kas atrastas Baltijas jūras dzintarā, atklātas un aprakstītas divas līdz šim zinātniekiem nezināmas vaboļu ģintis. Lielākā daļa jaunatklāto sugu eksemplāri glabājas DU vaboļu kolekcijā, kas ir lielākā Baltijā.

Pārgalvīga braukšana un slidens ceļš

Šogad līdz 23.janvārim Latvijā ceļu satiksmes negadījumos gājuši bojā jau 22 cilvēki, kas ir gandrīz trīs reizes vairāk nekā pērn šādā laikposmā. Speciālisti uzskata, ka vainojama braucēju neprasme vadīt auto slidena ceļa apstākļos, kā arī pārgalvība un agresīva braukšana, ne tik daudz tas, ka ceļu uzturētāji nav paspējuši nokaisīt kādu ceļa posmu.

Traģiskā statistika janvārī 
Avārijās bojāgājušie

Nedēļas citāts



Klik, klik — atā!

Kāds politiķis izsakās par gejiem? Tad stājamies laukā no baznīcas! Luterāņu draudžu pamešana kļuvusi par populāru masu protesta formu Somijā, desmitiem tūkstošu cilvēku sarauj oficiālās saites ar baznīcu

Interneta laikmets ir atnesis jaunus pārbaudījumus Somijas luterāņu baznīcai. Naida pilni komentāri portālos un pretrunīgi vērtēti arhibīskapa ieraksti Facebook kontā komplektā ar ērtiem tiešsaistes pakalpojumiem ir radījuši pateicīgu augsni protestu vētrai, kas veļas pār baznīcu. Turklāt neapmierinātības un sava spēka demonstrēšanai to izmanto gan liberālas, gan konservatīvas sabiedrības grupas.

Pēdējais trieciens nāca decembrī, kad parlaments atbalstīja iniciatīvu par viendzimuma laulību ieviešanu Somijā. Viendzimuma partnerattiecību reģistrēšana ir spēkā jau kopš 2002.gada, bet aptuveni pirms gada parlamentā nonāca pilsoņu parakstīta iniciatīva atļaut gejiem un lesbietēm slēgt arī laulību. Prieku par šo parlamenta lēmumu internetā publiski pauda luterāņu baznīcas arhibīskaps Kari Meki-nens, savā Facebook kontā ierakstot: «Es zinu, cik daudz šis lēmums nozīmē varavīksnes karoga kopienai, viņu tuviniekiem un daudziem citiem. Es no sirds priecājos par viņiem un kopā ar viņiem.»

Tajā pašā dienā liels skaits somu oficiāli izstājās no baznīcas, un nākamajās nedēļās kopumā vairāk nekā 20 tūkstoši luterāņu pameta savu baznīcu. Daudzi no protestētājiem skaidroja, ka iebilst pret viendzimuma laulībām un nepiekrīt tam, kā viņu arhibīskaps interpretē kristietību.

Taču, tuvāk aplūkojot šo protestu vilni, atklājas vairākas pretrunas. Sākot jau ar to, ka šo viskonservatīvāko kristiešu protesti ir saistīti ar nevalstisku organizāciju, kas principiāli vēršas pret baznīcu.

Šķiršanās minūtes laikā

Lai gan Somijā kopš neatkarības nodibināšanas valsts un baznīca ir šķirta, pastāv dziļi iesakņojusies reliģiska tradīcija, jo piederība luterāņu baznīcai kādreiz bija obligāta ikvienam, un vairākums pilsoņu arī mūsdienās saglabāja oficiālās saites ar baznīcu.

Taču izstāties no baznīcas tagad ir vieglāk par vieglu – jums vajadzīgs tikai internets un kāda minūte brīva laika. Šo servisu Eroakirkosta.fi jeb «izstājies no baznīcas» 2003.gadā izveidoja aktīvists Petri Karisma kopā ar kolēģiem no organizācijas Freethinkers jeb Brīvdomātāji. Šī organizācija aktīvi iebilst pret to, ka luterāņu un pareizticīgajai baznīcai Somijā joprojām ir īpašs statuss skolās, valsts ceremonijās un likumos (piemēram, visi luterāņu vai pareizticīgo draudžu locekļi maksā oficiālu baznīcas nodokli 1-2% no saviem ienākumiem). Kopš šī interneta servisa izveides tā popularitāte arvien pieaug. Tā arī decembra protestos konservatīvie luterāņi, atstājot baznīcu, vienlaikus popularizēja šo Brīvdomātāju projektu, kura mērķis ir samazināt kristietības ietekmi Somijā.

«Protams, mēs to izmantojām savā labā,» stāsta Brīvdomātāju asociācijas prezidents Karisma. Redzot pieaugošo izstāšanās pieteikumu skaitu, organizācija izsūtīja preses relīzi. Žurnālistus šī ziņa ieinteresēja, savukārt pēc mediju ziņojumiem izstāšanās vilnis tikai pieauga – daudzi tā vēlējās izteikt savu vilšanos.

Otrs interesants aspekts šajā kampaņā ir tas, cik šķietami neloģiskus savas rīcības pamatojumus sniedz paši protestētāji. Interneta vietne ļauj cilvēkiem paskaidrot, kāpēc viņi atstāj baznīcu. Karisma stāsta, ka daļa protestētāju patiesībā bija liberāli noskaņoti un daudzi norādīja, ka izstāšanās ir nevis viņu protests pret pašu baznīcu, bet gan pret Kristīgo demokrātu partiju, kura parlamenta balsojumā neatbalstīja viendzimuma laulības.

Šāda protesta forma pēc būtības ir dīvaina, jo partija nav saistīta ar baznīcu un šī politiskā organizācija ir konservatīvāka nekā luterāņu baznīca. Taču izskatās, ka baznīcas atstāšana vienkārši ir kļuvusi par jauno protesta modi Somijā.

«Geju nakts»

Šī kustība sākās 2010.gadā, kad sabiedriskā televīzija YLE pārraidīja garu paneļdiskusiju par homoseksualitāti. Daudzus šajā diskusijā šokēja Kristīgi demokrātiskās partijas līderes Peivi Resenenas konservatīvie uzskati par gejiem, piemēram, viņa paziņoja, ka homoseksuālas attiecības ir pretrunā Dieva gribai, un ieteica homoseksuāliem cilvēkiem atturēties no intīmās dzīves. 

Sociālajos medijos niknums pret politiķi pavērsās kā protesti pret reliģiju vispār. Somijā, kur trīs ceturtdaļas iedzīvotāju ir luterāņi, pēkšņi liels skaits cilvēku nolēma vērsties pret savu baznīcu.

Dažas dienas pēc šīs YLE programmas Resenena vēlreiz parādījās televīzijā, šoreiz jau komentējot baznīcas atstāšanas kustību. Viņa vēlreiz atkārtoja savas domas par gejiem, un izstāšanās pieteikumi sasniedza jaunus rekordus. Trīs nedēļu laikā pēc bēdīgi slavenās diskusijas vairāk nekā 40 tūkstoši cilvēku izstājās no luterāņu baznīcas. Izstāšanos skaits 2010.gadā kopumā dubultojās, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. 

Somijā tagad jau iegājies joks, ka luterāņu baznīca zaudē savus locekļus ikreiz, kad Resenena parādās televizora ekrānā. Piemēram, 2013.gadā aptuveni 6500 cilvēku pameta baznīcu, kad politiķe nāca klajā ar paziņojumu, ka reizēm ir labāk klausīt Bībelei, nevis valsts likumiem. Pērnā gada novembrī Resenena atkal ierunājās par gejiem, un vairāk nekā 6000 baznīcēnu atkal pameta draudzes.

Tā 2010.gadā notikusī TV diskusija, ko dēvē arī par «geju nakti», iedibināja pilnīgi jaunu politiskā protesta modeli Somijā. Kopš šā brīža izstāšanās no baznīcas ir kļuvusi par ieroci visdažādāko veidu kampaņās gan visas valsts, gan lokālā līmenī.

Kad 2011.gadā kristīgais žurnāls Nuotta izvērsa reklāmas kampaņu, videorullītī vēstot, ka no homoseksualitātes var atbrīvoties ar kristīgās ticības palīdzību, vairāk nekā 4000 cilvēku atstāja baznīcu. Daudzi pameta Tikurilas draudzi, kad tā nolēma iekārtot savu stendu izstādē Sexhibition. Nelielā Inari draudzē Lapzemē masveida izstāšanās notika pēc tam, kad baznīca atlaida no darba ļoti populāru mācītāju.

Helsinku bīskape Irja Askola atzīst, ka šis izstāšanās fenomens baznīcas pārvaldē ir apspriests. «Ir interesanti analizēt šo cilvēku rīcību. Mēs redzam, ka postmodernie pilsētu iedzīvotāji patiesībā ir atsvešināti no pilnīgi visām institūcijām,» saka mācītāja. «Bet, protams, ikviens cilvēks, kas dusmīgs vai vīlies atstāj baznīcu, ir liels zaudējums mums.»

Askola uzskata – daudzi cilvēki pat neaizdomājas, kā viņu rīcība ietekmēs baznīcas aktivitātes, kuras tā vairs nevarēs veikt, zaudējot nodokļu ienākumus. «Palūkojoties uz visiem baznīcas darbiem Helsinkos, mums ir ļoti daudz pasākumu jauniešiem, pēcpusdienas klubi bērniem, sociālais darbs, kapsētu uzturēšana. Ja visi baznīcas darbinieki sarīkotu divas nedēļas ilgu streiku, tas daudziem helsinkiešiem būtu īsts murgs,» skaidro Askola.

Viņasprāt, sevišķi pēdējā izstāšanās vilnī decembrī baznīca vienkārši ir kļuvusi par upuri tikai tāpēc, ka cilvēki nav atraduši citu veidu, kā izteikt savu sašutumu pēc parlamenta lēmuma geju laulību jautājumā.

«Pētnieki jau ir iedziļinājušies datos, un redzams, ka pēdējā vilnī galvenokārt izstājušies vecāki cilvēki no lauku apvidiem. Visticamāk, viņi ir konservatīvi ļaudis, kas tagad izstājas no baznīcas vienkārši tāpēc, ka no valsts izstāties nav iespējams,» saka mācītāja. 

Daudzus mulsina šī protesta savādā loģika. Trāpīgi to nesen parādīja Henrika Karlsona karikatūra Somijas lielākajā laikrakstā Helsingin Sanomat. Bildē attēlots cilvēks, kas no autobusa pieturas zvana transporta dienestam un kliedz: «Ja autobuss tūlīt nenāks, es izstāšos no baznīcas!»

Patiesībā karikatūra nav nemaz tik muļķīgs pārspīlējums. Dzīvē ir notikušas vēl dīvainākas lietas. 2011.gadā, kad valdība paziņoja par jaunu nodokli sabiedriskajiem medijiem, vairāk nekā tūkstotis cilvēku, protestējot pret šo lēmumu… izstājās no baznīcas! Loģika bija šāda – atteikties no sabiedriskā medija nav iespējams, nu tad mēs vismaz izstāsimies no baznīcas.

«Izstāšanās no baznīcas ir kļuvusi par sava veida kultu,» smejas Petri Karisma.

Baznīcai gan vēl pietiek dalībnieku, draudzēs joprojām ir iesaistīti vairāk nekā četri miljoni cilvēku. Tomēr izstāšanās kustība ir iecirtusi tajās robu. Pēdējo piecu gadu laikā aptuveni 290 tūkstoši cilvēku ir izstājušies no baznīcas un 80 tūkstoši no tiem – dažu skaļo skandālu karstumā. Tikmēr baznīcai šajā laikā pievienojušies tikai 70 tūkstoši. Vēl 2001.gadā 85% somu piederēja luterāņu baznīcai, bet tagad šis skaitlis ir 75%.

Debesis ir vienas!

Somijas luterāņu baznīcā vienmēr ir pastāvējusi uzskatu dažādība, taču, pirms Brīvdomātāju kustība izveidoja interneta servisu, kas izstāšanos padarīja ļoti vienkāršu un attālinātu, šīs viedokļu sadursmes nekad nebija izpaudušās kā baznīcas pamešana.

Pēc «geju nakts» sabiedriskajā televīzijā šis serviss kļuva vispārzināms – Karisma stāsta, ka sabiedriskās domas aptaujā pirms gada 70% respondentu zināja šo vietni. «Tā ir pazīstamāka nekā nodarbinātības dienests.» Pēdējos gados vairāk nekā 90% no visiem baznīcas atstāšanas pieteikumiem iesniegti tieši ar šīs neoficiālās vietnes starpniecību.

Daži komentētāji uzskata, ka baznīcas pamešana ir signāls daudz dziļākām pārmaiņām sabiedrībā. Taru Tujunena, stratēģiskās komunikācijas aģentūras Ellun vadītāja un bijusī Nacionālās koalīcijas partijas Kokoomus ģenerālsekretāre, nesen to atzina intervijā sabiedriskajam medijam YLE. Viņasprāt, sociālie mediji iedibina starp cilvēkiem tādas horizontālās saites, kas rada izaicinājumu jebkurai varas institūcijai. Nākotnē arī politiskās partijas un arodbiedrības var kļūt par upuriem savu biedru protesta akcijās, uzskata Tujunena. Šādus protestus – vai nu izstāšanās vai citā formā – var ļoti ātri noorganizēt, un tie iesaista plašu cilvēku loku.

Luterāņu baznīcai nav daudz iespēju, kā pretoties izstāšanās viļņiem. Baznīca nevar noteikt, ko televīzijā sarunās konservatīvā politiķe Resenena. Atšķirībā no izstāšanās servisa luterāņu baznīcas radītais interneta rīks, ar kura palīdzību var baznīcā iestāties, nav tik populārs.

Tikmēr Helsinku baznīcas vadītāja aicina kristiešu sabiedrību būt iecietīgai pret dažādām atšķirībām. «Protams, baznīcā pastāv atšķirīgi viedokļi par seksualitāti. Es vienmēr esmu teikusi – mums var būt dažādi uzskati, bet mēs varam uzklausīt un cienīt cits citu. Galu galā, debesis ir vienas, tajās nav atsevišķu nodalījumu liberāļiem un konservatīvajiem. Tāpēc labāk mācīties sadarbību jau šeit, uz zemes,» saka Irja Askola.

Gan mācītāja, gan Brīvdomātāju kustības līderis Karisma prognozē, ka izstāšanās viļņi turpināsies. Sabiedriskās domas aptaujas liecina – vairāki simti tūkstošu somu ir apsvēruši baznīcas pamešanu. Kāds nākamais skandāls var pamudināt viņus šo soli tiešām spert. Taču arī Karisma atzīst, ka jaunā mode ir savāda un izbrīna arī viņu. «Katru reizi esmu pārsteigts, cik daudzi cilvēki steidz izstāties no baznīcas, tiklīdz rodas mazākais iemesls. Internets ir neticami spēcīga tehnoloģija – reizēm ir pat grūti aptvert, kāda vara tam patiesībā piemīt.»

Pustukšītis

Ziema atnākusi ne tikai Rīgas ielās, bet arī pašvaldības makā. Turpinot dzīvot pāri saviem līdzekļiem, dome arī šogad ieplānojusi milzīgu 55 miljonu eiro deficītu. Tā saimniekojot, tiks līdz minimumam nodeldēti uzkrājumi, ko dome izveidoja pirms krīzes un pirms tās vadībā nonāca Nils Ušakovs. Cik tuvu ir galvaspilsētas finanšu krahs?

Kāda epizode pērnā gada nogalē zīmīgi ieskicē situāciju Rīgas domes makā. Galvaspilsētā gadiem iesakņojusies tradīcija decembra pēdējās darba dienās noslēgt gadu, izmaksājot darbiniekiem visas mēneša naudas – algas, piemaksas, pabalstus – pat ja oficiāli tās būtu jāpārskaita janvārī. Taču nupat decembrī darbinieku ausīs nonāca ziņa, ka finanšu sarežģījumu dēļ nauda kontā pirms svētkiem neieripos. «Bija tāds nemiers, atceros. Man sūdzējās jau decembra sākumā, arī viens otrs nodaļas vadītājs bija neapmierināts,» žurnālam Ir stāsta Rīgas domes deputāts, kurš savu vārdu afišēt nevēlas. To pašu apstiprina kāds vadošs darbinieks no pilsētas pārvaldes aparāta. Cilvēku šūmēšanos mēģināts mazināt ar solījumu, ka piemaksas par aizvietošanu vai virsstundām izmaksās, bet algu – janvārī. «Negribēja maksāt, jo finanses nebija tādas… Uz decembra sākumu bija jūtams, ka nevarēs izmaksāt algu,» saka domnieks.

Dome mēdz iekavēt arī rēķinu apmaksu. Piemēram, kādas dzīvokļu ēkas Grīziņkalnā apsaimniekotājs divus pēdējos mēnešus, par novembri un decembri no pašvaldības nav saņēmis maksājumus par izsolei nododamu dzīvokli, lai gan iepriekš ticis maksāts regulāri.  Izrādās, Rīgas administrācijas nodaļām tagad esot jāsūta savi rēķinu apmaksas pieprasījumi saskaņot ar Finanšu departamentu, kas atkarībā no summām ļaujot dienā apmaksāt vienu vai divus no pieprasījumiem – tā noskaidrojis jau minētais domes deputāts.

Tomēr Ir atrada pierādījumus arī ilgstošākām maksājumu problēmām. Piemēram, neapskaužamā situācijā nonākuši iedzīvotāji Valdemāra ielā 40, jo viens dzīvoklis šajā namā pieder pašvaldībai un par to uzkrātā pāris tūkstošu eiro parāda dēļ bez ūdens var palikt visi. «Tagad Rīgas ūdens draud atslēgt ūdeni visai mājai pašas Rīgas sataisīta parāda dēļ,» saka apsaimniekotāja Latio namsaimnieks valdes priekšsēdētājs Aivars Gontarevs. Mājas iedzīvotāji vēstulē lūguši pašu mēru atrisināt šo absurdo situāciju.

Lai gan domes vicemērs Andris Ameriks gada nogales finanšu saspīlējumu noliedz, Finanšu departamenta vadība uz jautājumu par domes finansiālo veselību neatbild, bet mērs Nils Ušakovs šā gada budžeta apstiprināšanas preses konferencē otrdien runas par krahu sauc tikai par opozīcijas ilggadēju tradīciju, tomēr finanšu aina galvaspilsētā ir draudīga.

Uzkrājumi ir izdiluši, jo pašvaldība jau gadiem dzīvo pāri saviem līdzekļiem. Turklāt nauda lielā mērā aizplūst nevis investīcijās, bet uzturēšanas izdevumiem – tiek «noēsta» subsīdijās un dotācijās pašvaldības uzņēmumiem. To finanses nav caurskatāmas, tāpēc Finanšu ministrija ir skarba: 

«Turpinot šādu politiku, pastāv risks, ka nākotnē Rīgas domes darbības var negatīvi ietekmēt kopējo vispārējās valdības sektora budžeta bilanci,» brīdina Pašvaldību finansiālās darbības uzraudzības departamenta direktore Inta Komisare. Proti, ja Rīgas pašvaldības uzņēmumi pēdējos gados vairs neatšķiras no budžeta iestādēm, tad šo lielo kapitālsabiedrību saistības un riski ir jāņem vērā, rēķinot visām valsts funkcijām pieejamos līdzekļus. Piemēram, Rīgas satiksme faktiski ir kļuvusi par tādu pašu budžeta uzturētu iestādi kā skolas vai bērnudārzi, tikai piedevām vēl aizņēmusies milzīgas naudas summas un šo parādu procenti vairo kopējos tēriņus. 

Uzdot jautājumus un saņemt paša Rīgas mēra atbildes uz jautājumiem par domes finansēm Ir nebija iespējams, jo mērs jau vairākus gadus atsaka žurnālam intervijas.

Ar naudu neskopojas

Kad 2009.gadā Rīgas mēra krēslā iesēdās jaunais un ambiciozais Nils Ušakovs (SC), viņš no iepriekšējās vadības saņēma biezu pilsētas maku – uzkrājumi pārsniedza 120 miljonus eiro. Pēc sešiem gadiem, šā gada nogalē, paredzamais budžeta uzkrājums būs vairs 15 miljoni eiro, jo tāpat kā iepriekšējos, arī 2015.gadu dome plāno noslēgt ar budžeta deficītu. Šogad tas plānots 55 miljoni eiro – tātad pašvaldība grasās iztērēt par šādu summu vairāk, nekā ļauj tās ieņēmumi. Lai piesegtu šo finanšu caurumu, kas turpina irt, dome cenšas izlīdzēties ar dažāda izmēra ielāpiem – pārdod pilsētas īpašumus, ceļ tarifus un izmēģina jaunus paņēmienus nodokļu ienākumu vairošanai. Ušakovs ar kolēģiem strādā ciešā sazobē – mēram ir drošs vairākums domē (35 no 60 deputātiem) un lēmumi koalīcijā lielākoties tiek pieņemti vienbalsīgi, opozīcijā esošajai Nacionālajai apvienībai un Vienotībai atliek tikai komentētāju loma.

Kā Ušakova domei ir izdevies noēst lauvas tiesu uzkrājumu? Galvenie Rīgas budžeta «melnie caurumi», ko apliecina arī Finašu ministrijā, ir saimniekošana domes kapitālsabiedrībās – Rīgas satiksmē, Rīgas ūdenī, Rīgas namu pārvaldniekā.

Rīgas satiksme (RS) ir īpašs stāsts – ne velti rīdziniekus tikko sadusmojis domes lēmums no 1.februāra dubultot braukšanas maksu sabiedriskajā transportā, 60 centu vietā to nosakot 1,15 eiro. Dome uzsver, ka šī summa atbilst brauciena pašizmaksai, taču Valsts kontrole pērn atklāja nopietnus trūkumus RS saimniekošanā un uzskata – kamēr nav pārliecības par trūkumu novēršanu, cenu celt nedrīkstēja. Par vienu no atklātajiem pārkāpumiem – 106 tūkstošu eiro ziedojumu basketbola klubam TTT-Rīga 2013.gadā, lai gan pati RS iepriekšējo gadu bija noslēgusi ar aptuveni 7 miljonu zaudējumiem – policija ir ierosinājusi kriminālprocesu, taču aizdomās turamo tajā pagaidām nav.

Subsīdijas sabiedriskajam transportam veido absolūti lielāko daļu no visām Rīgas domes dotācijām savām kapitālsabiedrībām – pērn tie bija 100,3 miljoni eiro (no 117,4 miljonu kopsummas). Ušakova koalīcija ir dāsni apdāvinājusi savus vēlētājus, piešķirot bezmaksas braucienus pensionāriem un atlaides arī citām sabiedrības grupām. Šobrīd bez maksas sabiedriskajā transportā vizinās 45% pasažieru. Tikpat daudz cilvēku maksā pilnu cenu, bet atlikušie 10%, piemēram, studenti, bauda atlaides. RS runasvīrs Viktors Zaķis saka – pēc 1.februāra šīs proporcijas var nedaudz mainīties.

Mērs cenu celšanu pamato ar valsts pārāk skopajām dotācijām, kas pirms Ušakova nākšanas pie varas bijušas daudz dāsnākas. Šis apgalvojums ir daļēji patiess – proti, valsts no 2009.gada tiešām ir mainījusi dotāciju sistēmu. Taču Satiksmes ministrija uzsver, ka tas saistīts ar ierobežotajām valsts finansēm krīzes dēļ un mērķi ieviest stingrāku un efektīvāku sabiedriskā trasporta pakalpojumu kontroli. Iepriekš valsts sedza 35% no zaudējumiem, ko republikas nozīmes pilsētām radīja sabiedriskā transporta sistēma, bet tagad valdība kompensē tikai zaudējumus, kas radušies pārvadājot pasažierus ar braukšanas maksas atvieglojumiem (piemēram, invalīdus), un zaudējumus tajos maršrutos, kuri vismaz par trešdaļu sniedzas ārpus pilsētu robežām un tātad apkalpo piepilsētu iedzīvotājus.

Iespējams, biļešu cenu celšana ir saistīta ar ļoti dārgi atjaunoto transporta parku. 2013.gadā noslēgtajā iepirkumā Rīga par 58,3 miljoniem eiro iegādājās 175 autobusus no poļu firmas Solaris Bus&Coach S.A. Dažus gadus iepriekš Rīga iepirka zemās grīdas tramvajus par 142 miljoniem eiro. Savukārt 2013.gadā RS ar kompāniju Škoda Electric vienojās par 125 trolejbusu iegādi, tam paredzot 132 miljonus eiro. Čehu kompānijas mājaslapā pieejamā informācija gan liecina, ka Slovākijas pilsētai Prešovai jauni trolejbusi vēl 2011.gadā izmaksājuši gandrīz divas reizes mazāk.

Lasot šos skaitļus, der atcerēties, ka iepriekš sabiedriskā transporta iepirkumi Rīgā ir noslēgušies ar korupcijas skandāliem. Skaļākais – tā dēvātā Daimler lieta. ASV izmeklētāji 2010.gada sākumā publiskoja materiālus, kas liecināja, ka Rīgas amatpersonas savulaik piekukuļotas, lai pašvaldības uzņēmumi iegādātos Daimler ražotos Mercedes Benz autobusus. Prokuratūra lēš, kopējā saņemto kukuļu summa pārsniedz piecus miljonus eiro, to vēl vētī tiesa. 

Rīgas satiksmei kopumā ir milzīgas parādsaistības – 2013.gada nogalē vien aizņēmumi sasniedza gandrīz 200 miljonus eiro, procentu maksājumos ik gadu nepieciešami vairāk nekā 6 miljoni eiro, tāpēc Finanšu ministrija atgādina par viena uzņēmuma radītajiem riskiem visai budžeta sistēmai kopumā un ir norūpējusies par uzņēmuma finanšu caurskatāmību.

Citreiz Rīga nauda tiek izķērnāta, aizsākot vērienīgus projektus, kas iestrēgst. Savulaik pāris miljoni tērēti RS meitasuzņēmuma Rīgas acs izveidē, kuras mērķis bija pasargāt transportu no vandāļiem, taču elektroniskā sistēma joprojām nav ieviesta – vadība skaidro, ka tā esot ārkārtīgi komplicēta. Lai projektu īstenotu, Rīgas acs ņēmusi arī aizdevumu – 15,8 miljonus eiro.

Ar domu stiprināt Rīgas ūdens budžetu, 2013.gadā pašvaldība dibināja Aqua Riga, kurš tirgotu dzeramo ūdeni pudelēs. Uzņēmuma dibināšanai tērēti 300 tūkstoši latu, no kuriem trešdaļa nāca no Rīgas ūdens, pārējie – no kredītiestādēm. Pērn Ir atklāja, ka viss šis bizness reāli nedarbojas. Tagad projekts ir iesaldēts. Toties rīdziniekiem par 25% tika paaugstināta maksa par ūdeni un Ir pētījums atklāja, ka šā pieauguma būtiskākais iemesls ir uzņēmuma peļņas paugstināšana.

Taču reizēm naudu pašvaldības uzņēmumos nevis izšķērdē, bet vienkārši nozog. Tā no Rīgas namu pārvaldnieka kontiem 2012.gadā pazuda 247 tūkštoši latu, par šo piesavināšanos uzņēmuma finanšu direktoram Jānim Kalniņam tiesa piesprieda brīvības atņemšanu uz četriem gadiem un sešiem mēnešiem. Savukārt 1,2 miljonus latu uzņēmums Rīgas nami «pazaudēja», veicot apšaubāmus darījumus – iepludinot 4,8 miljonus uzņēmuma brīvo līdzekļu valūtas maiņas punktos, bet nesaņemot tos pilnā mērā atpakaļ. Šajā lietā uz apsūdzēto sola sēdies bijušais Rīgas namu valdes priekšsēdētājs Kārlis Kavacs.

Kur ņemt naudu?

Lai finansētu dāsno politiku, viens no Rīgas domes izaicinājumiem kopš krīzes un Ušakova nākšanas pie varas ir rūpēties par ienākumu plūsmu pilsētas kasē. 2009.gadā dome zaudēja ceturto daļu ieņēmumu un kopš tā laika nekad nav atgriezusies pirmskrīzes treknākā gada līmenī. Tāpēc ir jāizlīdzas ar tarifu celšanu, jāpārdod īpašumi un jāizdomā arī jaunas idejas, kā pievilināt pilsētā nodokļu maksātājus. Pēdējais Ušakova meistarstiķis ir Rīdzinieka kartes ieviešana 2013.gada nogalē, piedāvājot galvaspilsētā oficiāli deklarētajiem iedzīvotājiem atlaides sabiedriskajā transportā un pretī cerot uz jauniem nodokļu maksātājiem, kas papildinās budžetu. Grandiozais plāns īpaši ražīgs nav bijis – statistika rāda, ka 2014.gada jūlijā Rīgā deklarējušies nepilni 702 tūkstoši cilvēku jeb aptuveni 5,4 tūkstoši vairāk nekā iepriekšējā gadā. Neoficiāla informācija liecina, ka liela daļa jaunpienācēju nemaz nav nodokļu maksātāji, bet dome precīzu nodokļu ieguvumu no šīs akcijas nevar nosaukt.

Iespēju nopelnīt dome saskata arī īpašumu pārdošanā. Pērn vasarā jau tā karstās dienas vēl karstākas darīja domes lēmums pārdot Lucavsalas zemi. Kārdinošajā gabalā pašlaik saimnieko mazdārziņu cienītāji, ar kuriem līgumi noslēgti līdz 30.novembrim un kuri jau sacēla protesta vētru. Pērn oktobrī plānotā izsole nenotika, jo nepieteicās neviens tīkotājs. Šogad teritoriju liks zem āmura vēlreiz. 26,58 miljoni eiro – tāda ir summa, ko Ušakova dome cer saņemt, pārdodot 103 hektārus zemes.  Īpašuma departamentā saka –  pārdošana esot ekonomiski atbilstošākais risinājums, izvērtējot Rīgas finansiālās iespējas un pilsētas attīstības vadlīnijas. Ko investori tur darīs, par to dome nav īpaši norūpējusies.

Bez šīs zemes šogad plānots pārdot vairākus citus īpašumus, arī zemes pie lidostas Rīga, gabalus pilsētas centrā un arī nomaļākās vietās. Lai attīstītu teritoriju pie lidostas Rīga nepieciešami lieli ieguldījumi, tāpēc arī šajā gadījumā racionālāk esot zemi pārdot. Interese no uzņēmēju puses ir bijusi, bet ar sekmīgu izsoli process nav noslēdzies.

Februārī konkrēti datumi nolikti trīs izsolēm – vienā no tām pašvaldība cer nopelnīt 3,6 miljonus eiro, pārdodot jūgendstila mūra ēku un zemesgabalu Skolas ielā 32. Interese par grezno namu esot, bet vai pieteikušies pretendenti, sazvanītā izsoles rīkotāja klusē. Tas būs jau trešais mēģinājums māju izsolīt.

No 2010.gada sākuma līdz pērnā gada beigām dome piecos gados pieņēmusi 1076 lēmumus par  nekustamo īpašumu pārdošanu. Ieņēmumi – 73,2 miljoni eiro. Vienlaikus dome uzsver, ka tikai 5% no kopējā lēmumu skaita pieņemti pēc pašvaldības pašas iniciatīvas, kliedējot domas par aktīvu mantas tirgošanu.

Lai gan vēl nesenajos komentāros par RS biļešu cenu celšanu mērs Ušakovs uzsvēra, ka pie vainas esot valsts atbalsta trūkums, šī loģika noteikti neattiecas uz Rīgas attīstību kopumā. Nenoliedzami svarīgākos investīciju projektus Rīgas dome ir īstenojusi nevis no saviem budžeta ieņēmumiem, bet no saņemtajiem valsts budžeta aizdevumiem, uzsver Finašu ministrijas pārstāve Komisare. Valsts ir nodrošinājusi iespēju Rīgas pašvaldībai saņemt lētus finanšu resursus, lai īstenotu investīciju projektus, tajā skaitā ES līdzfinansētos. Finanšu ministrija pastiprinātu uzmanību pievērsusi domes finanšu uzraudzībai, mudinot sakārtot darījumus. 

Piemēram, Rīgas dome ir grozījusi noslēgtos līgumus sociālo māju būvniecības finansējumam, kas ir viens no lieliem investīciju projektiem galvaspilsētā. Mainot finansēšanas modeli un aizņemoties no  valsts budžeta uz daudz izdevīgākiem nosacījumiem nekā paredzēja sākotnēji noslēgtie līgumi,  ekonomija veidojas vairāku miljonu apmērā. Pērn decembrī galvaspilsētas saistību apjoms pret pamatbudžeta ieņēmumiem veidoja 12%. Taču paredzēts šīs proporcijas pieaugums nākamajos gados – līdz 12,42% šogad un pat 13,61% vidēji turpmākajos četros gados. Starp agrāk uzņemtajām saistībām, par kurām jāturpina maksāt, ir superdārgais Dienvidu tilts, automašīnu iegāde pašvaldības policijai, sociālās mājas. 

Domes Finašu departaments, atskaitoties par aizvadīto gadu, runā pozitīvā tonī – pašvaldībai izdevies stabilizēt budžetu, ieņēmumiem palielinoties par 16,4 miljoniem eiro jeb 2,4% pret iepriekšējo gadu. Savukārt izdevumi sarukuši, tāpēc gada sākumā ieplānoto 57 miljonu deficītu izdevies nodeldēt līdz 30 miljoniem.

Taču Finašu ministrijā uz Rīgas domes naudas plūsmu skatās citādi. Pašvaldību budžetu mērķis ir noteikt un pamatot, cik lieli līdzekļi nepieciešami to funkciju izpildei. Tas nozīmē, ka līdzekļi ne tikai jātērē, bet jārūpējas, lai manta netiktu izšķērdēta. «Izvērtējot Rīgas domes pēdējo gadu budžeta veidošanas politiku un saimniekošanas stilu, redzam – netiek sabalansēti pašvaldības ieņēmumi ar izdevumiem un iepriekšējo gadu naudas līdzekļu uzkrājumi ir būtiski samazinājušies,» saka Komisare. Tas, kas paliek nepateikts – cik drīz šī sistemātiskā Rīgas dzīvošana pāri saviem līdzekļiem būs jābeidz, jo kabata būs nevis pustukša, bet tukša.

Lielākie pārdošanas darījumi (virs 0,5 miljoniem eiro)

Rīgas domes noslēgtie īpašumu pārdošanas līgumi

Rīgas budžets (milj. eiro)

Prāts ir, nevar pierādīt

NULL

Jaunās prasības saviļņojušas akadēmisko vidi – profesoram būs jāprot angļu valoda un jāpublicējas ietekmīgos zinātniskos žurnālos!

Pirms dažiem gadiem igauņu kolēģi bija ļoti pārsteigti, uzzinot, ka vadu vairāku doktorantu zinātniskos darbus, lai gan man nav nevienas starptautiski nozīmīgas publikācijas, stāsta Latvijas Jauno zinātnieku apvienības vadītājs Egils Stalidzāns, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Informācijas tehnoloģiju fakultātes profesors. «Jutos kā piekrāpts, atklājot, ka esmu aizstāvējis promocijas darbu, bet ārzemēs esmu zinātniskā nulle.» Tagad Stalidzāns var lepoties, ka viņa vārds ir divās pasaulē populārajās zinātnisko darbu datubāzēs Web of Science (WOS) un Scopus: pirmajā minētas 22 viņa publikācijas, otrajā – 29. «Joks ir tāds, ka zinātnisko darbu šajās datubāzēs nav tik viegli iekļaut,» stāsta Stalidzāns, veikli klikšķinot pa Scopus, lai sameklētu citu latviešu vārdus.

Bet joki ir mazi – Izglītības un zinātnes ministrija grib panākt, lai visi mācībspēki tiektos iekļūt starptautiskajā apritē. Tā sagatavojusi jaunas prasības profesoriem: ikvienam jāzina vismaz viena ES valoda augstā C1 līmenī (cilvēks valodu lieto prasmīgi gan sociālajā, gan akadēmiskajā un profesionālajā jomā), un sešos gados jābūt vismaz piecām publikācijām, kas iekļautas WOS vai Scopus datubāzē. Asociētajiem profesoriem vajadzēs četras publikācijas.

Jaunie zinātnieki ir sajūsmā, bet daudzi no 2340 profesoriem un asociētajiem profesoriem ir sabijušies: ja prasības stāsies spēkā, daļa sociālo un humanitāro studiju programmu var palikt vispār bez profesoriem.

Zinātnes valoda

«Mēs profesoru vēlēšanās piedāvājam stingrākus kritērijus. Pirmām kārtām svešvalodas prasmēs. Tas nosaka spējas būt starptautiskiem spēlētājiem,» ministrijas vārdā saka Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktore Agrita Kiopa. Vecā profesoru novērtēšanas kārtība izstrādāta pirms 14 gadiem, tāpēc jāatjauno.

«Jaunajiem nebūs nekādu grūtību, vecajiem – būs,» atklāti saka Latvijas Universitātes akadēmiskā departamenta direktors Ojārs Judrups, atzīstot, ka pašam angļu valodas prasme ir zemākā līmenī par prasīto.

Ministrijai nav datu, cik no 17 valsts augstskolām spēj nodrošināt piektdaļu lekciju kādā no ES valodām, kā to nosaka Augstskolu likums, bet Kiopai radies priekšstats, ka problēmas nav tikai Rīgas Stradiņa universitātei, kurā 13% no studentu skaita ir ārvalstnieki. Tomēr principā ne Judrups, ne citi Ir aptaujātie neapšauba svešvalodu prasības pamatotību. Pagaidām gan noteikumu projektā nav noteikts, kas organizēs un apmaksās valodu zināšanu pārbaudi.

«Man arī angļu valoda nav ideāla, recenzenti aizrāda,» bez tielēšanās atzīst Stalidzāns. «Bet angļu valoda ir zinātnes valoda. Ja zinātnieks aprobežojas tikai ar literatūru spāņu, krievu vai latviešu valodā, viņam ir priekšstats par pāris procentiem zinātņu nozares. Ja cilvēks redz tikai 1-2%, viņš ir redzes invalīds.»

Kaut asfalts jāgrauž!

Svešvalodas prasmes ir cieši saistītas ar otru būtisko prasību – publikācijām ietekmīgos zinātnes izdevumos. Piecas publikācijas profesoriem Kiopa sauc par pieticību, ja ņem vērā, ka profesors parasti ir līdzautors doktorantu izstrādātiem pētījumiem.

«Ir zinātnieki, kuriem šie kritēriji nav nekas īpašs. Daudzi dabaszinātņu speciālisti jau gadiem redzami WOS un Scopus. Tie, kuri strādā starptautiskos projektos, zina – tajos nemaz nevar tikt bez šīm publikācijām,» saka Stalidzāns. Dienā, kad profesors sniedz interviju, pienākusi ziņa, ka viņš ar kolēģi guvis iespēju izstrādāt matemātiskos modeļus starptautiskā bioloģiskās sintēzes projektā. Stalidzāns simtprocentīgi zina – ja viņa vārda nebūtu Scopus un WOS, neviens šādā projektā neaicinātu. «Tādēļ Jauno zinātnieku apvienība atbalsta starptautiskās ietekmes mērīšanu. Nevaram dzīvot savā dīķītī, kur ir tikai vietējā nauda zinātnei, par kuru jācīnās uz dzīvību un nāvi.» Citu kolēģu teikto, ka viņu rakstus nepublicē un starptautiskos projektos neiesaista, Stalidzāns komentē skarbi: jāēd zāle un jāgrauž asfalts, lai iegūtu starptautisku atpazīstamību, jo «zinātne pilnīgi noteikti ir starptautiska padarīšana».

Ir virkne nozaru, kuru mācībspēki reti publicējas starptautiskos izdevumos. Kā secinājis Džordžijas Tehnoloģiju institūta politikas doktorants Kaspars Bērziņš, analizējot WOS datus, Latvijas zinātnieki ir autori tikai 10% pētījumu, kas saistīti ar latviešu valodu, Latvijas vēsturi, politiku, mūziku, deju un teātri.

SCImago Journal&Country Rank, kas ir SCOPUS statistiku apkopojošs portāls, liecina – vērtējot 239 valstu zinātniskās publikācijas, Latvija kopvērtējumā ieņem 73.vietu, Igaunija – 65., Lietuva – 58. Taču humanitārajās zinātnē mūsu līmenis ir zemāks – 87.vieta, turpretim kaimiņvalstīm attiecīgi augstākā 45. un 46.vieta. «Mēs arī zinātnes bāzes finansējuma saņemšanai prasām uzrādīt publikāciju skaitu. Arī šajos skaitļos redzams, ka starptautisko publikāciju skaita ziņā sociālo un humanitāro zinātņu joma atpaliek no citām,» komentē Kiopa.

Tomēr augstskolu mācībspēki neuzskata, ka šie dati liecinātu par viņu mazspēju. Viņi uzsver – humanitāro jomu zinātnieku darbi ir publicēti starptautiskos žurnālos, bet tie iekļauti citās datubāzēs, piemēram, Rēzeknes Augstskolas studiju prorektore Angelika Juško-Štekele min EBSCO.

«Sagatavotie noteikumi atspoguļo tendenci, kas pēdējos gados raksturīga ministrijai – humanitārās un sociālās zinātnes vērtēt pēc eksakto zinātņu kritērijiem,» saka Biznesa augstskolas Turība profesors, LU Latvijas vēstures institūta direktors Guntis Zemītis. «Piecas publikācijas WOS un Scopus sešos gados ir praktiski neizpildāms un diezin vai vajadzīgs kritērijs, kas neko daudz nedod humanitāro zinātņu attīstībai. Humanitārajām zinātnēm ir citas, pieejamākas datubāzes. Tāpat būtu jāvērtē zinātniski raksti, kas iekļauti ārzemju zinātniskajos izdevumos, kuru nav datubāzēs, bet ir nozīmīgi konkrēta reģiona problēmu risināšanai.» Viņš, tāpat kā LU Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Andris Šnē, ir nobažījies – ministrijas prasības tādā stingrībā, kādā pašlaik ieplānotas, atstās humanitāro studiju programmas bez profesoriem.

Nulle komats štrunts

Katras zinātņu nozares žurnāliem ir savas datubāzes: medicīnā PUBMED, fizikā – Arxiv.org utt. Tomēr tikai divas – WOS un Scopus – ir akadēmiskās zinātnes kodols, skaidro Kaspars Bērziņš. Tāpēc viņš ministrijas izvēli uzskata par pamatotu: šajās divās datubāzēs ir ietverti visu nozaru visbiežāk citētie un tādēļ zinātnē ietekmīgākie žurnāli.

«Kā var apgalvot, ka nevaram publicēties, ja kaimiņvalstu zinātnieki publicējas?» nikni prasa Stalidzāns, pētot SCImago datus. Piemēram, 2013.gadā igauņu zinātnieki publicēja 43 rakstus par literatūru un tās teoriju, lietuvieši – vienu, latvieši – nevienu. Valodniecībā igauņiem 82 publikācijas, lietuviešiem un latviešiem – pa četrām. Vēsturē līdzīga aina: igauņiem 32, lietuviešiem – piecas, latviešiem – četras publikācijas. «Nožēlojami,» saka Stalidzāns. «Paziņojums, ka nav iespēju publicēties, ir muļķības.» Viņš arī paredz, ka «būs asiņaina cīņa», lai esošajiem profesoriem saglabātos saudzējoši kritēriji. Augstākās izglītības padome, kurā darbojas augstskolu pārstāvji, jau paziņojusi – jaunās prasības ir pārlieku augstas.

Stalidzāns gan nav nobažījies. Pat ja profesoru skaits samazinātos, augtu amata prestižs. «Jaunās prasības nozīmē nosaukt lietas īstajos vārdos. Nevar maigi pateikt, ka jūs esat zinātniskā nulle vai nulle komats š-trunts,» saka Stalidzāns.

«Ja Latvijas zinātniekiem liek būt starptautiski konkurētspējīgiem, tā var šķist auksta duša. Bet citas iespējas neredzu,» saka arī Kaspars Bērziņš. «Lai fakultātes nebūtu tukšas, universitātēm jāpalīdz zinātniekiem labot iepriekš aizlaisto –  jāmāca angļu valoda, jāpalīdz veidot starptautiskos sakarus, apgūt jaunāko zinātnisko domu, formēt publikācijas un projektu pieteikumus.»

Jaunās prasības profesoriem ietvertas Ministru kabineta noteikumu projektā, kas pagaidām nav vēl izsludināts valsts sekretāru sanāksmē. Tomēr, pat paredzot pretreakciju un divu gadu pārejas laiku, ministrija negrasās atkāpties no svarīgākā – profesoriem gan angļu valodai, gan zinātniskajām publikācijām jābūt augstā līmenī.

Zinātnieku publikācijas

Avots: SCImago Journal&Country Rankkas analizē starptautiskās zinātnes publikācijas bāzes SCOPUS datus

Korupcija nav dabiska

Sekmīgu pretkorupcijas iestādi rada nevis knibināšanās ap struktūru, bet gan vadītājs, kas vēlas izdarīt darbu, secina pretkorupcijas eksperts Gabriels Kuriss

Advokāts, kas pievērsies starptautiskajiem cilvēktiesību jautājumiem, Gabriels Kuriss sācis interesēties par korupcijas problēmu, kad pirms astoņiem gadiem Kambodžā strādāja sarkano khmeru genocīda tribunālā. Viņam par izbrīnu šie noziegumi daudziem kambodžiešiem šķituši mazāk svarīgi nekā korupcija, kas plosījās komunistu anarhijas izpostītajā valstī. «Sākotnēji to nevarēju pieņemt,» viņš atzīst, «domāju, ka viņi maldās.» Viņa studiju laikā Jeila koledžā un Hārvardas Juridiskajā skolā korupcija netika uzskatīta par problēmu, ko var salīdzināt ar tāda mēroga noziegumiem kā genocīds.

«Taču ar laiku sapratu, ko cilvēki patiesībā grib pateikt – ka valstij, lai attīstītos, ir jāatrisina korupcijas problēma, kas bremzē virzību ikdienā.» Viņš sācis apzināties: «Korupcija, iespējams, kļūst par cilvēktiesību jauno jautājumu.»

Sarunājamies viesnīcā Valdemārs dienu pirms Delnas rīkotās diskusijas par KNAB neatkarības stiprināšanu. Kolumbijas Universitātes Juridiskās skolas Valstiskā godaprāta veicināšanas centra direktora vietniekam Kurisam šī nav pirmā ciemošanās Latvijā. Esam viena no astoņām valstīm, kurās viņš padziļināti pētījis pretkorupcijas iestādes. Viņa secinājums – 2002.gadā izveidotais KNAB ir viens no retajiem veiksmes stāstiem pat pasaules mērogā. Vairāk nekā simt valstu ir mēģinājušas atdarināt Honkongas Pretkorupcijas komisijas (ICAC) paraugu, bet sekmējies tikai dažām. Turklāt KNAB ar laiku pats kļuvis par «efektivitātes paraugu» citām valstīm, kuras veidoja līdzīgas iestādes.

Viņš atsakās vērtēt pašreizējās kolīzijas birojā. Taču ir pārliecināts, pirmkārt, ka uzskatīt KNAB problēmas par darbinieku personisku konfliktu ir paviršība vai aizbildināšanās. «Jebkurā personāla vadības firmā jums pateiks, ka nav tādas lietas kā personisks konflikts.» Lielā komercuzņēmumā, nemaz nerunājot par tādām struktūrām kā armija vai policija, personiskas nesaskaņas nevar apturēt darbu un vienmēr tiek atrisinātas – ar hierarhijas vai procedūru stingrāku un skaidrāku regulējumu.

Tāpēc, otrkārt, rezultātu nesasniegšot mēģinājumi šo it kā personisko konfliktu risināt «sistēmiski» – mainot KNAB pārraudzību, kā plāno valdība, vai pat sadalot biroja funkcijas, kā daži iesaka. 

«Daudzi eksperti ir pārņemti ar knibināšanos ap struktūru,» Kuriss aizrāda. «No pieredzes varu teikt – struktūra nav tas, kas nosaka iestādes panākumus.»

Piemēram, Lietuvā, kura izveidoja pirmo neatkarīgo pretkorupcijas iestādi pēcpadomju valstīs (jau 1997.gadā), tā ir Iekšlietu ministrijas paspārnē. Horvātijā, kas savu USKOK veidoja, lielā mērā iedvesmojoties no KNAB, to pārrauga ģenerālprokurors. Taču tā lielākoties ir spēcīga tieši korupcijas apkarošanā, bet izglītošanas un novēršanas darbu, ko Latvijā veic KNAB pats, tur uzņēmusies Tieslietu ministrija.

Savukārt Honkongas Pretkorupcijas komisija ir pilnīgi neatkarīga iestāde, kura pilda šīs visas trīs funkcijas, taču to uzrauga sabiedriskas padomes, kurās ir sabiedrībā cienīti cilvēki, pirmām kārtām no biznesa aprindām. «Nezinu, kā pret to attiektos Latvijā,» bilst pētnieks. Taču min, ka varbūt tieši sabiedriska uzraudzība ir «trūkstošais posms», kas rada KNAB problēmas un traucē arī sabiedrībai saprast, kas īsti iestādē notiek.

Lai kāda struktūra vai padotība, «visām sekmīgajām pretkorupcijas aģentūrām, kuras pētīju, bija vadītāji, kuri vēlējās izdarīt darbu un atrada veidu, kā to izdarīt», eksperts saka. Visām šādām iestādēm galvenais šķērslis ir nevis to modelis, bet gan politiķi, kuri, sabiedrības un ārēja spiediena rezultātā piekrituši izveidot pretkorupcijas iestādes, cenšas nepieļaut, lai tās var vērsties arī pret viņiem.

Tāpēc ikvienai šādai iestādei jārisina stratēģiska dilemma – vai nu ķert arī «lielās zivis» un riskēt, ka tās iestādi neitralizēs, vai nodrošināt sev drošu eksistenci, aprobežojoties ar «sīku zivteļu» tvarstīšanu, kā notiek ļoti daudzās valstīs.

Kuriss min divus izšķirošus faktorus, kas korupcijas apkarotājiem ļauj šo dilemmu atrisināt, nekļūstot par nekaitīgiem un nevajadzīgiem. Pirmais ir iestādes iekšējie ētikas un procedūru regulējumi, kas neļauj rasties «plaisai bruņās», ko augstu stāvoši korumpanti izmantos, lai iestādi vājinātu vai diskreditētu. «Ir ārkārtīgi svarīgi, lai pretkorupcijas iestāde pati būtu absolūti brīva no skandāliem.»

Diemžēl KNAB ir arī piemērs, ka tas ne vienmēr izdodas. Pētnieks atgādina, ka pēc 2007.gada Lietussargu revolūcijas «brīnuma» – kad valdības vēršanās pret KNAB izraisīja tik plašus protestus, ka premjerministram Kalvītim nācās atkāpties no amata, – notika skandāls birojā ar konfiscētās naudas pazušanu. «Tas bija briesmīgi! Ja KNAB būtu bijušas labākas iekšējās procedūras, kas nav nekāda raķešu zinātne, birojs joprojām būtu izcils.»

Otrs svarīgākais priekšnoteikums sekmēm ir «izveidot atbalsta koalīciju, atrast sadarbības partnerus valdībā un ārpus tās – medijos, pilsoniskajā sabiedrībā -, kuri atbalstītu iestādi, kad tai notiktu uzbrukums».

Vēl ir svarīgi neaprobežoties tikai ar noziegumu izmeklēšanu. «Augsta līmeņa politiķu lietas ir izšķirīgi svarīgas, lai iemantotu sabiedrības atbalstu un, protams, mazinātu viņu nesodāmības sajūtu,» viņš saka. Taču ilgtermiņā pārmaiņas nodrošinot sabiedrības izglītošana un korupcijas novēršana, ja arī «tas nav tik «seksīgi» – laikraksti diezin vai pirmajās lappusēs vēstīs par jaunām pretkorupcijas izglītošanas iniciatīvām».

Runājam par to, ka īsti nevar izmērīt korupcijas līmeni, jo šis noziegums parasti ir «brīvprātīgs divu partneru darījums», tāpēc nevar arī pretkorupcijas iestādes vērtēt pēc tā, vai korupcija pieaug vai mazinās, kas ir tikai sabiedrības priekšstats. «Lai kurp es dotos, ieskaitot dzimto Ņūdžersijas štatu, cilvēki, uzzinājuši, ka pētu korupciju, man saka – tad esi ieradies īstajā vietā! Ikviens uzskata, ka viņa valsts ir viskorumpētākā pasaulē. Parunājiet kaut vai ar Ņujorkas taksistu.» 

Taču eksperts uzsver: «Viena lieta, ko nevaru saprast – kad cilvēki attiecas pret korupciju kā tādu dabas parādību.» Tad iznāktu, ka visas valstis ir radītas korumpētas, taču dažām pēc tam izdevies attīstīties par nekorumpētām: «Visi barbari bija korumpēti, bet tad daži kļuva nekorumpēti?»

Pētnieks ir drošs, ka korupcija ir cilvēku radīta probēma un to «parasti rada, lai izdarītu to, ko citādi nevar izdarīt». Kā spilgtu piemēru viņš min Kambodžas galvaspilsētu Pnompeņu, kas 60.gados bija «lieliska franču stila pilsēta ar izcilu servisa līmeni», taču sarkano khmeru ieviestajā anarhijā korupcija kļuva par veidu, kā risināt jautājumus.

Latvija pirms kara diezin vai bija vairāk korumpēta nekā citas Eiropas valstis, min pētnieks. Arī pašlaik pārmaiņas pēc komunistu saviestajām «blata» tradīcijām šeit notiekot straujāk nekā citās pēcpadomju valstīs. To veicinot «varbūt daļēji kultūras un vēsturiskas saites ar Skandināviju, daļēji stipra nacionālā lepnuma izjūta, varbūt apzināšanās ārējo draudu priekšā, ka jāuzvedas labi, daļēji – ES un NATO paplašināšanās», kas mudināja rīkoties kā pārējā Eiropā.

Runāt par valstīm pilnīgi bez korupcijas esot bezjēdzīgi. Kā Kurisam teicis Horvātijas pretkorupcijas iestādes vadītājs, viņam, tāpat kā kapracim, darbs būšot vienmēr. Taču ir svarīgi, kā tiesiskā sistēma tiek ar korupciju galā. «Tā ir tā starpība – ir valstis, kurās ir nesodāmība, un ir tādas, kurās sods – agrāk vai vēlāk -, taču ir neizbēgams.»

Ēdienkarte

Kafija, tēja