Sekmīgu pretkorupcijas iestādi rada nevis knibināšanās ap struktūru, bet gan vadītājs, kas vēlas izdarīt darbu, secina pretkorupcijas eksperts Gabriels Kuriss
Advokāts, kas pievērsies starptautiskajiem cilvēktiesību jautājumiem, Gabriels Kuriss sācis interesēties par korupcijas problēmu, kad pirms astoņiem gadiem Kambodžā strādāja sarkano khmeru genocīda tribunālā. Viņam par izbrīnu šie noziegumi daudziem kambodžiešiem šķituši mazāk svarīgi nekā korupcija, kas plosījās komunistu anarhijas izpostītajā valstī. «Sākotnēji to nevarēju pieņemt,» viņš atzīst, «domāju, ka viņi maldās.» Viņa studiju laikā Jeila koledžā un Hārvardas Juridiskajā skolā korupcija netika uzskatīta par problēmu, ko var salīdzināt ar tāda mēroga noziegumiem kā genocīds.
«Taču ar laiku sapratu, ko cilvēki patiesībā grib pateikt – ka valstij, lai attīstītos, ir jāatrisina korupcijas problēma, kas bremzē virzību ikdienā.» Viņš sācis apzināties: «Korupcija, iespējams, kļūst par cilvēktiesību jauno jautājumu.»
Sarunājamies viesnīcā Valdemārs dienu pirms Delnas rīkotās diskusijas par KNAB neatkarības stiprināšanu. Kolumbijas Universitātes Juridiskās skolas Valstiskā godaprāta veicināšanas centra direktora vietniekam Kurisam šī nav pirmā ciemošanās Latvijā. Esam viena no astoņām valstīm, kurās viņš padziļināti pētījis pretkorupcijas iestādes. Viņa secinājums – 2002.gadā izveidotais KNAB ir viens no retajiem veiksmes stāstiem pat pasaules mērogā. Vairāk nekā simt valstu ir mēģinājušas atdarināt Honkongas Pretkorupcijas komisijas (ICAC) paraugu, bet sekmējies tikai dažām. Turklāt KNAB ar laiku pats kļuvis par «efektivitātes paraugu» citām valstīm, kuras veidoja līdzīgas iestādes.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.