Žurnāla rubrika: Svarīgi

Aktīvā pilsēta

Posted on februāris 25, 2015 by - Pusdienās

10 gadu laikā, kopš Liverpūles dome atvērusi 12 subsidētus sporta centrus, izkustas vairāk nekā puse pilsētas iedzīvotāju, stāsta programmas Aktīvā pilsēta vadītājs Džons Marsdens

Ejot pa Daugavas tiltu uz Latvijas Nacionālo bibliotēku, kāju muskuļi vēl jūt iepriekšējās dienas krosu. Piemērota kondīcija ES prezidentūras konferences tēmai Sports un fiziskās aktivitātes cilvēkkapitāla attīstībā, kas Gaismaspilij ir diezgan neierasts formāts. Taču pieredze, kā dažādās vietās Eiropā municipālā līmenī risina arvien pieaugošās cilvēku veselības un liekā svara problēmas, varētu būt noderīga. Pusdienu intervija ar britu Džonu Marsdenu (John Marsden), kas vada Liverpūles domes programmu Aktīvā pilsēta, drošības apsvērumu dēļ nevar notikt Gaismaspils augšstāva kafetērijā. Tāpēc mediju centra darbinieki sarūpējuši pusdienu stendu, kurā atrādīts viss attiecīgās dienas piedāvājums: pēc izvēles gan garšaugos cepta menca, gan cūkgaļas gulašs tomātu mērcē, cepti dārzeņi un spinātu risoto, lapu un dārzeņu salāti. «Ak, cik veselīgi,» iesaucas Marsdens, stiegrains kungs labākajos gados. Lai gan dāvinātam zirgam zobos neskatās, internacionālais ēdiens nav labākajā kvalitātē, un sarunas biedrs lielāko daļu maltītes atstāj neapēstu. Toties sarunā bijušais sporta treneris metas ar tādu aizrautību kā savulaik futbola laukumā.

2004.gadā, kad viņš sāka rakstīt Aktīvās pilsētas stratēģiju, Liverpūlē darbojušies trīs pilsētas domes finansēti sporta centri. Pirmais no tiem izveidots 90.gadu beigās, reaģējot uz ziņojumiem par iedzīvotāju veselības pasliktināšanos – augsto saslimstību ar koronāro sirds slimību, diabētu, vēzi, arvien pieaugošajām liekā svara un garīgās veselības problēmām un pilsētas iedzīvotāju nelielo dalību jebkāda veida fiziskajās aktivitātēs. «2005.gadā tikai 18% pieaugušo bija pietiekami aktīvi, lai saglabātu labu veselību. Ko nozīmē būt pietiekami aktīviem? Vismaz 30 minūtes mērenas fiziskās slodzes piecas dienas nedēļā. Bērniem būtu vajadzīga stunda aktivitāšu katru dienu. Izpētījām, ka tikai viens no trim zēniem un viena no piecām meitenēm sasniedz šādu mērķi.»

Tagad Liverpūles dome administrē 12 aktīvās atpūtas centrus, kuros tiek piedāvāts visplašākais nodarbju klāsts: sporta zāles ar vingrošanas aprīkojumu, basketbola un futbola laukumi, badmintona un tenisa korti, astoņos centros ir peldbaseini. «Lielākajā, Aquatic Centre, ir olimpiskā izmēra peldbaseins – 50 m. Citi peldbaseini ir tradicionālajā 25 m garumā, bet ar astoņiem celiņiem,» lepojas Marsdens. Rīga, kur iedzīvotāju ir vairāk nekā Liverpūlē (attiecīgi 643 tūkstoši un 466 tūkstoši) par to var tikai sapņot!

Liverpūles komerciālajos sporta klubos biedra nauda ir 40-60 mārciņu mēnesī, turpretim pašvaldības Aktīvās pilsētas centros, no kuriem daudzi izvietoti tieši kopienās ar sociāli nelabvēlīgiem apstākļiem, – tikai 26 mārciņas mēnesī. Bezdarbniekiem un maznodrošinātajiem vēl tiek piemērotas atlaides, jauniešiem līdz 17 gadus vecumam un cilvēkiem, kam sporta kluba apmeklējumu noteicis ārsts, ieeja ir bez maksas. «Un mums joprojām ir viņi jāmotivē turp doties!» neslēpj britu speciālists. Aktīvajā pilsētā esot pat atsevišķa apakšprogramma Loss (Zudums) – cilvēkiem, kuri ir klīniski aptaukojušies, tiek piedāvāta fitnesa profesionāļu, psihologu, dietologu palīdzība. «Katram cenšamies atrast individuālu risinājumu, ne vienmēr tā ir ķirurģiska kuņģa samazināšanas operācija. Zuduma grupai, kam pat peldēšana ir liels izaicinājums, mūsu centros ir īpašas programmas, lai viņi sanāktu kopā un izkustētos. Cilvēkam, kas ir absolūti neaktīvs, trenēties 30 minūtes piecas reizes nedēļā ir milzīgs solis. Taču, ja tu atklāj kaut ko, kas tiešām patīk, visticamāk, atradīsi tam laiku. Mūsu fokuss – cilvēku ir jāmotivē sākt. Darīt kaut ko kaut vai tikai 10 minūtes dienā.»

Aktīvā pilsēta ir izveidojusi fizisko aktivitāšu veicināšanas aliansi, kurā iesaistījušās gan domes departamentu amatpersonas, gan Nacionālais Veselības aizsardzības dienests, gan pilsētas lepnuma – abu futbola klubu – pārstāvji. Stāsts no dzīves: «Nacionālais Veselības dienests savos veselības centros piedāvāja bezmaksas pārbaudes cilvēkiem no 40 līdz 74 gadu vecumam: asinsspiediena, holesterīna, diabēta testus. Kampaņas pirmajā mēnesī ieradās tikai septiņi cilvēki!» atceras Marsdens. Kāpēc? «Nacionālā veselības dienesta logo cilvēkiem nešķiet atraktīvs, viņi domā, ka tiks sazāļoti. Mēs runājām ar abiem futbola klubiem, un viņi piekrita atbalstīt pārbaužu sesijas. Liverpūles klubs ļāva tām notikt savā laukumā, Evertonas klubs – parkā. Un, ziniet, jau pirmajās trīs dienās atnāca 300 cilvēku! Mūsu pilsētā visi ir pārņemti ar futbolu, puse ir Evertonas fani jeb «zilie», otra puse – Liverpūles kluba fani jeb «sarkanie». Mēs klubus pārliecinājām – jūs varat ne tikai piepildīt savus stadionus, bet ietekmēt sabiedrības veselību.»

Futbolisti atbalstījuši arī citas aktivitātes publiskajos parkos – staigātāju grupas Ej veselībai! un velogrupas Riteņo veselībai!, ko vada pilsētas domes algoti «līderi», kuri savukārt māca brīvprātīgos.

«Ir cilvēki, kas pēc trīs četru mēnešu nodarbībām sāk runāt par nopietnām pārmaiņām savā dzīvē, piemēram, ir atmetuši smēķēšanu, sākuši diētu. Tad mēs noorganizējām, lai kāds no futbola klubu spēlētājiem ierodas un izsniedz viņiem serifikātus, apsveicot ar šo progresu. Un tos saņem vienkārši ļaudis, kam parasti nav šādas piekļuves lielajām sporta zvaigznēm!» smaida Marsdens.

Labās ziņas: pilsētas finansēto sporta klubu apmeklējums kopš 2005.gada palielinājies par 43%, pašlaik par fiziski pietiekami aktīviem uzskatāmi vairāk nekā puse pieaugušo Liverpūles iedzīvotāju. Sliktā ziņa ir tā, ka 4,5 miljonu mārciņu ikgadējo finansējumu Aktīvajai pilsētai, ko veido gan municipalitātes, gan alianses partneru līdzekļi, atrast ir arvien grūtāk. Tomēr tā joprojām esot prioritāte. «Esam pārliecinājuši domniekus, ka šī programma ir ļoti pārdomāta. Ja mēs iedzīvotājiem sacītu: «Fiziskās aktivitātes jums ir vitāli svarīgas!», bet tajā pašā laikā sāktu slēgt sporta centrus, mēs sajauktu viņiem galvu.»

Ir jābūt radošiem dažādu resursu lietošanā, saka aktīva dzīvesveida speciālists un min piemērus. «Atsevišķām grupām, piemēram, pusaudzēm, sportošana ir kļuvusi ļoti nepopulāra. Ko mēs varam likt vietā? Viņām patīk dejot, tāpēc cenšamies skolās piedāvāt deju nodarbības. Ir jāatrod kaut kas tāds, kas rada vismaz nelielu interesi.» Aktīvā pilsēta savu atbalstītāju rindās iekļāvusi pat Liverpūles ugunsdzēsējus – viņu depo izveidotas sporta zāles, kuras var apmeklēt jaunieši, bet paši sagatavoti par fitnesa instruktoriem. Ugunsdzēsēji tagad iet uz skolām runāt ne tikai par drošību, bet arī par veselīgu dzīvesveidu. «Kāda ir viņu motivācija uzņemties šos papildu pienākumus?» apjautājos. «Algas pielikums?» – «Nē, agrāk mūsu pilsētā bija bieži uzbrukumi ugunsdzēsēju mašīnām, ko rīkoja jauniešu bandas, bet tagad tie ir beigušies,» atbild Marsdens.

Ēdienkarte

Lapu un dārzeņu salāti ar citrusu – garšaugu mērci
Garšaugos cepta menca
Spinātu risotto, cepti dārzeņi
Dzērveņu morss, panna cotta ar upeņu mērci

Atēnu skola

Posted on februāris 25, 2015 by - Komentārs

Mēģinājumi uzstādīt ultimātus ES vairākumam var izrādīties pašnāvnieciski

Vārds «demagogs» nāk no grieķu valodas, tāpēc šķiet sevišķi piemēroti, ka paraugstundu visiem Eiropas demagogiem nupat nodemonstrējusi Atēnās pie varas nākusī kreisi populistiskā partija Syriza.

Tās retorika bija maksimāli sakaitēta, apsūdzot «fiskālā spīdzināšanā» tos, kuri Grieķijai sniedza simtiem miljardu vērtu palīdzību.

Tās solījumi bija grandiozi: atjaunot valsts pašcieņu, laužot tās iepriekš dotos solījumus.

Vēlētāju atbalsts šķita dodam milzu spēku, bet līdz brīdim, kad Syriza pārņēma valdības grožus un bija spiesta beigt runāt un sākt darīt.

Dažas nedēļas viņi braukāja pa Eiropas galvaspilsētām un sludināja, ka panāks valsts parāda samazināšanu, ka noteikti nepiekritīs palīdzības programmas pagarināšanai, ka nerunās vairs ar Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Starptautiskā Valūtas fonda «troiku», ka palielinās minimālo algu un pārtrauks sākto privatizācijas procesu. 

Aizgājušās nedēļas nogalē tukšās runas beidzās un Syriza vadītāji piekrita aizdevuma programmas pagarināšanai, norija partneru stingro atteikumu samazināt parādu un apņēmās gan turpināt privatizācijas procesu, gan saskaņot ar partneriem minimālās algas palielinājumu.

Tiesa, vārds «troika» dokumentos vairs neparādās, tagad tur runā tikai par «institūcijām». Urā.

Pēc šādas atkāpšanās gandrīz visās frontēs gaidāms, ka bez liekām problēmām pārējās eirozonas valstis apstiprinās aizdevuma pro-grammas pagarināšanu uz četriem mēnešiem. Grūtāk Syriza vadībai varētu nākties to visu izskaidrot saviem partijas biedriem un atbalstītājiem, tomēr jādomā, ka arī tie gala beigās piekritīs, jo vienošanās izgāšanās nozīmētu jau tuvākajā laikā izraisīt banku krīzi un iegrūst valsti bankrotā.

Tagad sekos vairākus mēnešus gara stīvēšanās starp Syrizu un troi.., piedodiet, «institūcijām» par dažādiem aizdevuma programmas koriģējumiem. Daži no tiem pat varētu palīdzēt Grieķijai kļūt par konkurētspējīgāku ekonomiku, ja Syriza spēs izpildīt solījumus iegrožot līdz šim valstī valdošo oligarhu patvaļu un savest kārtībā pensiju sistēmu un valsts pārvaldi. Diemžēl daudzi no viņu solījumiem neizbēgami skars arī viņu populisma iedvesmoto atbalstītāju maciņus, un nepavisam nav skaidrs, vai viņi faktiski spēs tos izpildīt. Tāpēc Grieķijas reformu melodramatiskais seriāls vēl nepavisam nav beidzies. Vēl varētu notikt negaidīti pavērsieni, taču tad tie nebūs principiālu pretrunu, bet gan Atēnu valdības mazspējas rezultāts.

Lielā drāma ir noslēgusies. Daudzu sen gaidītais dumpis pret taupības politiku ir izčākstējis.

Vērojot pēdējo nedēļu notikumus, kurās tik tradicionāli eiropeiskā stilā pēc dažādu šķietami nesamierināmu pozīciju izteikšanas beidzot pēdējā mirklī tiek panākts kompromiss, būtu jāiegaumē trīs svarīgas mācības, ko sniedz Atēnu dārgā skola.

Pirmā mācība: ES veidotās saites ir ievērojami stiprākas nekā daudzi iedomājas.

Syriza pēdējo nedēļu pieredze rāda, cik atkarīga atsevišķu ES valstu finanšu stabilitāte ir no spējas sadarboties ar citiem. Mēģinājumi vienpusēji uzstādīt ultimātus var ātri vērsties pret pašiem dumpiniekiem un izrādīties pašnāvnieciski.

Otrā mācība: neticiet populistiem pēc krīzes.

Eiropa ir pilna ar cilvēkiem, kuri sola apgriezt Eiropu ar kājām gaisā un parādīt, kā jārunā ar «Briseli». Latvijā Lembergs un vēl dažs labs cits vienu brīdi piegvelza pilnas avīzes ar savu bramanīgo apņemšanos parādīt starptautiskajiem aizdevējiem pigu un nepildīt Latvijas apņemšanās. Syriza pieredze uzskatāmi liecina, ko šāda runāšana ir vērta.

Trešā mācība: neticiet populistiem pirms krīzes.

Grieķija nonākusi katastrofālā situācijā ar milzīgu valsts parādu un konkurētnespējīgu ekonomiku, jo pārāk ilgi valstī valdīja noklusēts, bet visiem labi saprotams darījums starp tautu un oligarhiem: mēs, vēlētāji, ļausim jums, oligarhiem, izmantot valsts varu savas bagātības vairošanai, ja tikai jūs mums atmetat dažādus labumus no valsts budžeta. 

Gadu desmitiem princips «zog, bet dalās» noteica Grieķijas politiku un ekonomiku, smacējot iniciatīvu un aizvien vairojot cilvēku skaitu, kas nepamatoti dzīvo uz valsts rēķina. Pat krīzes laikā «labajos gados» veidotās struktūras tiek demontētas ļoti lēni. Vēl 2014.gada sākumā 40% no tiem, kas aizgāja pensijā, bija jaunāki par 61 gadu, lai gan «oficiālais» pensionēšanās vecums esot 67 gadi.

Balsu pirkšana ar valsts naudu ir viens no oligarhu un populistu politiskā arsenāla ieročiem. Pēc Zatlera rīkojuma nr.2 Lembergs centās aizstāvēties pret šo triecienu, izvirzot fiskāli nepamatotu pensiju indeksāciju par ZZS priekšvēlēšanu galveno lozungu. Arī šodien politisko pievilcību saglabā visu nodokļu maksātāju naudas izmantošana jaunu privilēģiju piešķiršanai: ZZS nupat iesniedzis Saeimā priekšlikumu piešķirt izdienas pensijas pirmsskolu, speciālās izglītības un sporta skolotājiem.

Grieķi pirms krīzes bija sevišķi bezatbildīgi, sekas viņiem ir sevišķi smagas. Un nevajag domāt, ka Atēnu skola neattiecas arī uz citiem. Agri vai vēlu samaksāt nākas par visu.

Komentārs 140 zīmēs

Dziesma skan pāri aizspriedumiem. Latvijā esot Eiropā visnegatīvākā attieksme pret imigrāciju, taču uz Eirovīziju ar sajūsmu sūtām Aminatu.

Jaunākie dati liecina, ka 2014.gada 2,2 miljonu tonnu lielā graudu raža bija lielākā Latvijas vēsturē, nedaudz pārsniedzot 2012.gada rekordu.

Dīvains alkatīguma un vēsturiska akluma sajaukums lika dažiem uzņēmumiem 23.februārī apsveikt klientus «vīriešu» jeb padomju armijas dienā.

Mēmā demokrātija

Posted on februāris 25, 2015 by - Komentārs

Kāpēc Latvijas amatpersonām «objektīvi» šķiet Krievijas mediji?

Prezidents Andris Bērziņš ir Latvijas augstākā amatpersona, kas tagad arī šķiro žurnālistus tādos, kuri ir cienīgi viņu iztaujāt, un citos, ar kuriem viņš nerunā. Līdz ar to varam uzskatīt, ka politiķu centieni kopt sev ērtu mediju vidi nu ir pacelti valsts starptautiskas reprezentācijas līmenī, kas atbilstoši Satversmei ir Valsts prezidenta galvenais uzdevums.

Jo varbūt Bērziņa atteikšanos piedalīties Latvijas radio raidījumā Krustpunkti vēl neuzskatīsim par citu prezidentam Satversmē paredzēto tiesību – kara pieteikšanu, šajā gadījumā Jānim Krēvicam no TV3 raidījuma Nekā personīga un Indrai Sprancei no žurnāla Ir. Prezidenta kanceleja gan nepaskaidro, kāpēc viņš atteicis sen ieplānoto vizīti sabiedriskajā radio 24.februārī. Taču raidījuma vadītājs Aidis Tomsons tvītoja – Bērziņš nerunāšot ar viņu iztaujāt aicinātajiem žurnālistiem.

Demokrātiskā valstī saziņa ar sabiedrību ir politiķu un amatpersonu pienākums, nevis pēc saviem ieskatiem žurnālistiem piešķirama privilēģija. Neba visiem vēlētajiem un nodokļu maksātāju algotajiem būtu jārunā ar ikvienu, kurš grib parunāties, taču pastāvīga atskaitīšanās sabiedrībai ir gan pašsaprotama, gan obligāta, ja arī prakse var būt dažāda. Piemēram, ASV prezidents reti sniedz intervijas, toties regulāri rīko preses konferences (Barakam Obamam līdz šim bijušas 46 regulārās preses konferences, bet, ja pieskaita klāt arī kopīgās, – 124). Bet Lielbritānijas premjerministram ir pienākums reizi nedēļā parlamentā atbildēt uz tautas priekšstāvju jautājumiem.

Toties Latvijā prakse ir selektīvi situatīva – atbilstoši amatpersonu ieskatiem par izdevīgumu savam tēlam.

Kad 2011.gadā ZZS deputāts Jānis Klaužs bija iedomājies, ka vajadzētu liegt žurnālistiem uzturēties Saeimas sēžu zālē, parlamenta priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa paziņoja, ka Saeimas atvērtība plašsaziņas līdzekļiem ir viens no demokrātijas pamatprincipiem, un dedzīgi apliecināja žurnālistiem: «Es jūs mīlu, es jūs cienu!»

Taču Āboltiņa mīl acīmredzot tikai tos, kuri dejo ar viņu kā ar zvaigzni. Toties Latvijas televīzijas raidījumam 1:1 arvien nav izdevies pierunāt viņu intervijai. Jo Inga Spriņģe un Gundars Rēders uzdodot «dzeltenus» jautājumus jeb, kā viņa citur skaidrojusi, esot neprofesionāli žurnālisti.

Līdzīgs priekšstats par žurnālistu profesionalitāti kā iztapīgu komplimentārismu, kaut arī atrunas dažādas, acīmredzot arī citām amatpersonām, kuras pastāvīgi izvairījušās nākt uz šo sabiedriskās televīzijas raidījumu.

Starp nerunātājiem ir gan feodālais Rīgas ostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs (viņam tas vienkārši neesot interesanti), gan skandalozās Rīgas satiksmes valdes priekšsēdētājs Leons Bemhens (vispār neatbildot uz intervijas pieprasījumiem), gan KNAB priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks, kas, izrādās, ir eksperts ne tikai savas piemērotības amatam, bet arī žurnālistu objektivitātes vērtēšanā. LTV raidījums viņam šķietot tik «neobjektīvs», ka ne pats tajā varot piedalīties, ne sūtīt vietnieci Jutu Strīķi, pirms nav izvērtējis uzdodamo jautājumu lietderību.

Daudz «objektīvāks» pret Streļčenoku acīmredzami ir Pirmais Baltijas kanāls, kuram viņš janvārī ļāva sevi iztaujāt. Šim Krievijas kanālam īpaši labas attiecības arī ar Rīgas domes priekšsēdētāju Nilu Ušakovu, kuram, kā jau bijušajam īpašam žurnālistam, kas Latvijas politikā ienāca pa taisno no ļoti īpašās Krievijas valdības ziņu aģentūras TASS (tās senās saites ar Krievijas specdienestiem kārtējo reizi publiski parādījās janvārī spiegu skandālā ASV), ir īpaši smalki izkopta «mediju politika».

Ar daudziem medijiem Rīgas pašvaldībai ir «sadarbības» vai reklāmas līgumi, un tajos «labais Nils» pastāvīgi gozējas sev ērtās publiskās pozās un politiski glītos rakursos. Toties, piemēram, par 1:1 pērn martā pat lēma Saskaņas centra valde – ka apvienības pārstāvji šajā raidījumā nepiedalīsies. Arī ar Ir Ušakovs nerunā (jo, kā uz intervijas pieprasījumiem mēdz atbildēt viņa pārstāvji, «N.Ušakovs nesniedz intervijas žurnālam Ir», vai, kā stāsta pats priekšnieks, žurnāls esot «Vienotības rupors») un sazinās caur tiesu vai ar publiskiem izkliedzieniem par «melīgu informāciju».

Politiķu un amatpersonu iedoma vērtēt preses «objektivitāti» nekļūdīgi izpauž vēlmi ietekmēt un kontrolēt mediju saturu un līdz ar to ir drošs rādītājs viņu pašu nepiemērotībai darbam demokrātiskā sabiedrībā.

Ušakovam tas acīmredzot ir kirhenšteiniski principiāls jautājums – līgums ar Putina Vienoto Krieviju un Kremļa apbalvojumi dabiski uzliek pienākumus īstenot partijas līniju arī attiecībās ar presi kā paklausīgu «organizētāju un propagandētāju».

Taču brīva prese tikpat nevēlami neērta šķiet gan valsts galvenajam korupcijas apkarotājam, gan Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājai, bet nu arī Valsts prezidentam. Nez, izlemt nerunāt savas valsts sabiedriskajā radio prezidentam bija vienkāršāk nekā par nebraukšanu uz Putina kārtējo uzvaru svinībām Maskavā?

Taču šāds jautājums laikam arī skaitītos neprofesionāls un pilnīgi noteikti «neobjektīvs». Valsts prezidentam drīz taču jāizlemj, vai turpināt vēl četrus gadus starptautiski pārstāvēt demokrātisku Latvijas valsti.

Komentārs 140 zīmēs

Divas Latvijas. Maidana gadadienā premjerministre Straujuma Kijevā, tikmēr Rīgas mērs Ušakovs, protams, Maskavā.

Apdraudējuma termiņš? Lietuvas prezidente Grībauskaite ierosina atjaunot obligāto militāro dienestu – uz pieciem gadiem.

«Kultūras» bēgums. Nu jau arī oficiāli paziņots, ka Jaunais vilnis šogad Jūrmalā vairs nenotiks.

Izaugsme un riski

Posted on februāris 25, 2015 by - Aptauja

 

Globālā uzņēmumu vadītāju aptaujā, ko ik gadu veic auditorkompānija PricewaterhouseCoopers, šoreiz iekļauta arī Latvija, kuru pārstāvējuši 34 lielāko uzņēmumu vadītāji.

Vai globālā ekonomikas izaugsme nākamo 12 mēnešu laikā uzlabosies, saglabāsies  līdzšinējā līmenī vai samazināsies?

TOP 5 biznesa riski Latvijā 

(% no aptaujātajiem, kam bažas par šiem riskiem)

TOP 5 sociālie, politiskie un ekonomiskie riski Latvijā  

(% no aptaujātajiem, kam bažas par šiem riskiem)

PwC aptauja veikta 2014.gada sept.-dec., aptaujāti 1322 respondenti 77 valstīs

Labais strādnieks

Posted on februāris 25, 2015 by - Viedoklis

Līdzīgi starp līdzīgiem vai lēti migranti – kas īsti ir austrumeiropieši Eiropas Savienībā

Deviņdesmito vidū, kad devos apciemot kādu paziņu Īrijā, ar lepnumu uzrādīju robežsargam savu jauno Latvijas pasi. PSRS bija nesen kā sabrukusi, un pasaule uzzināja, ka plašajā teritorijā, ko vienkāršoti sauca par Krieviju, patiesībā dzīvo daudzas tautas ar savu identitāti un politiskās pašnoteikšanās vēlmēm. Toreiz politiskā neatkarība šķita kā garants tam, ka beidzot esam līdzīgi starp līdzīgiem.

Kad 2010.gadā atkal šķērsoju Īrijas robežu, dodoties uz antropologu konferenci, mana pase bija it kā vēl līdzīgāka, jo Latvija jau bija daļa no Eiropas Savienības. Taču šoreiz iespaidi bija citi. Pase nekalpoja kā vienlīdzības zīme, bet atgādinājums par diferencētu Eiropu. 

Daudzi Latvijas iedzīvotāji bija devušies uz Īriju un Lielbritāniju, lai strādātu fermās, fabrikās un viesnīcās. Latvieši sevi ironiski dēvēja par šampinjonu lasītāju tautu un sprieda, ka emigrācijai, iespējams, ir tikpat postošas sekas kā okupācijai. Tajā pašā laikā, par spīti smagajiem darba apstākļiem, latvieši un citi austrumeiropieši lepojās ar darbaspējām. To ievēroja arī vietējie. «Labi strādnieki ir tie latvieši,» izdzirdot, ka esmu no Latvijas, noteica kāds vīrs, ar kuru nejauši iepazinos izrādes starpbrīdi Dublinā. Viņš gribēja izteikt komplimentu, taču šis apzīmējums «labi strādnieki» norādīja arī uz austrumeiropiešu vietu Eiropas lietu kārtībā.

Kad 2012.gadā sāku strādāt un dzīvot Oksfordā, atkal saskāros ar «labā strādnieka» tēlu. Tas parādījās gan privātās sarunās, gan britu mediju telpā, kur politiskajās debatēs par sociālo garantiju tīkotājiem no Austrumeiropas ik pa laikam ielauzās uzņēmēju balsis, uzteicot šo strādnieku čaklumu. Slavenais pavārs Džeimijs Olivers pat izsauca sašutumu ar paziņojumu, ka briti vairs neprot strādāt un bez austrumeiropiešiem viņa bizness vispār nepastāvētu.

Austrumeiropieši labprāt pieņem «labā strādnieka» tēlu. Draņķīgie un nevienlīdzīgie darba apstākļi bieži vien tiek pieciesti un uzskatīti par daļu no darījuma, ja reiz dodies strādāt prom no mājām. Par austrumeiropiešu diskrimināciju un tiesībām pārsvarā uztraucas pētnieki un arodbiedrību aktīvisti. Paši austrumeiropieši dod priekšroku labā strādnieka, nevis diskriminētā strādnieka tēlam, tā nošķirot sevi no citām marginalizētām grupām, piemēram, pakistāniešu izcelsmes britiem. Problēmas risina individuāli, klusi vai nerisina nemaz (lai gan pēdējā laikā vērojama daudzsološa rosība). Kā man teica kāda Lietuvas amatpersona, «ja kādam ir problēmas, var individuāli vērsties varas iestādēs, taču kolektīvi mēs gribam uzsvērt lietuviešu ieguldījumu britu sabiedrībā».

Austrumeiropiešiem bieži vien svarīgāks ir nācijas tēls, nevis solidarizēšanās ar citiem cīņā pret nelabvēlīgiem darba ap-stākļiem. Lai nostiprinātu savu eiropeiskumu, «labais strādnieks» pat reizēm pieslienas aizvien populārākajam uzskatam «nav ko laist Eiropā tos imigrantus». Savukārt briti domā: «Nevajag mums šo Eiropu, lai tie austrumeiropieši vācas mājās!» Tāpēc labā strādnieka tēls ir pretrunīgs. Tas ir labi domāts, taču, kā saka, ceļš uz elli ir labiem nodomiem bruģēts.

Ilgdzīvotāji

Posted on februāris 25, 2015 by - Redaktores sleja

 

Tekla Šepeļeva ir latviete, kas šomēnes svinēja 105. dzimšanas dienu. Radu pulkā iemalkoja šampanieti, notiesāja gabalu kūkas un palūdza vēl otru. Dzimusi Sibīrijā, pēc vīra zaudējuma karā atgriezusies ar bērniem tēvzemē, viņa tikusi cauri daudzām grūtībām ar dievpalīgu. Kas zina, vai šaisaulē vēl ir ārsti, kas pirms 50 gadiem teica, ka sirsniņa ilgi vairs nevilks. Tādu kā Tekla Latvijā nav daudz – tikai 0,3% no mums ir ilgdzīvotāji.

Pavisam cita kaluma «nemirstība» piemīt politiķim Aigaram Lūsim. Ļaužu, kas piedalās valdības veidošanā, ir vēl mazāk nekā ilgdzīvotāju, bet viņš ir starp šiem retajiem. Ja būtu jāpiesauc iemesls, kāpēc Nacionālo apvienību mēdz dēvēt par «maksātnespējas administratoru partiju», Lūša vārds nebūtu lieki valkāts. Advokāta un maksātnespējas administratora karjeru viņš papildinājis ar atbildīgu amatu Tieslietu ministrijā un uzņēmies partijas ģenerālsekretāra atbildību. Pēdējos mēnešos gan pagājis malā no starmešiem, bet joprojām ir viens no partijas «kodola» kā ģenerālsekretāra vietnieks. Iemesls viņam distancēties no partijas (vai otrādi) ir prozaisks – kriminālizmeklēšana. Likumsargi nupat pēta, vai, pirms dažiem gadiem iesaistoties miljoniem vērtos darījumos, kas neatbilst publiski deklarētai rocībai, Lūsis gadījumā nav ieķēpājies naudas atmazgāšanā, nodokļu nemaksāšanā un dokumentu viltošanā. Lemberga līmenis gluži nav, bet nopietnai partijai vielas pārdomām pietiek.

Zinātnieki izpētījuši, ka ilgmūžības noslēpums tikai par 20% atkarīgs no iedzimtības, lielākā ietekme ir dzīvesveidam. Tātad – katrs pats savas laimes kalējs gan dzīvē, gan politikā.

Radars pasaulē

Posted on februāris 18, 2015 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Lai arī Ukrainas, Francijas, Vācijas un Krievijas līderi sarunās Minskā vienojās par pamieru – karaspēka un smagās tehnikas atvilkšanu, izveidojot lielāku buferzonu, kā arī par uguns pārtraukšanu Ukrainas austrumos no 14.februāra pusnakts, tehnika netiek atvilkta, kaujas turpinās, it sevišķi stratēģiski svarīgajā Debaļceves rajonā.

ES paplašinātajā sankciju sarakstā pret Krieviju iekļāvusi 19 fiziskās un deviņas juridiskās personas. Tajā ir aizsardzības ministra vietnieks Anatolijs Antonovs, Valsts domes deputāts Josifs Kobzons un citi. Sarakstā iekļautas arī 14 Austrumukrainas personas un deviņas teroristu organizācijas.

Lībijas džihādisti nogalinājuši 21 Ēģiptes kristieti. Viņi visi bija kopti, kas tika sagūstīti decembrī un janvārī Sirtā – Lībijas piekrastes pilsētā, kas patlaban atrodas islāmistu kontrolē. Džihādisti gūstekņiem nogrieza galvas. Ēģiptes kara aviācija kā atbildes soli veica uzlidojumus džihādistu Islāma valsts objektiem Lībijā. Ēģiptes prezidents mudina ANO Drošības padomi atļaut veikt starptautisku militāru intervenci Lībijā.

Ēģiptes tiesa līdz galīgā sprieduma pieņemšanai atbrīvojusi divus ieslodzītos Al Jazeera žurnālistus – angļu redakcijas Kairas biroja vadītāju Muhamedu Fahmiju un producentu Baheru Muhamedu. Viņus, tāpat kā žurnālistu Pēteri Gresti, arestēja 2013.gada 29.decembrī Kairā, bet pērn jūnijā notiesāja «par sakariem ar aizliegto Musulmaņu brālību un melīgu ziņu pārraidīšanu». Tiesa Muhamedu atbrīvoja bez drošības līdzekļa piemērošanas, taču Fahmijam bija jāiemaksā ap 29 000 eiro drošības nauda.

Itālijas tiesa piesprieda kruīza kuģa Costa Concordia kapteinim Frančesko Sketīno 16 gadu cietumsodu, atzīstot viņu par vainīgu kuģa avārijas izraisīšanā. 2012.gada 13.janvāra vakarā Costa Concordia uzskrēja zemūdens klintij pie Džiljo salas Toskānā. Uz kuģa atradās 4229 cilvēki., dzīvību zaudēja 32 cilvēki.

Itālijas un Maltas flote kopš sestdienas izglābusi ap 2700 migrantu, kuri centās pāri Vidusjūrai no Āfrikas ziemeļiem nokļūt Eiropā. Pagājušā nedēļā, mēģinot šķērsot Vidusjūru, bojā gāja vairāk nekā 300 migrantu. Pērn ceļā no Āfrikas un Eiropu dzīvību zaudēja vismaz 3500 migrantu.

Eiropā izaugsme

Eiropas ekonomika pagājušā gada ceturtajā ceturksnī palielinājās par 0,4% salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni, bet eirozonas IKP pieauga par 0,3%, liecina Eurostat. Straujākā ekonomiskā izaugsme gada salīdzinājumā reģistrēta Ungārijā – par 3,4%, bet lielākais kritums bijis Kiprā – mīnus 0,7%. Latvijas IKP gada salīdzinājumā pieauga par 1,9%.

Radars Latvijā

Posted on februāris 18, 2015 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Turpmāk par prettiesisku piedalīšanos bruņotā konfliktā ārpus Latvijas teritorijas varēs piespriest cietumsodu līdz 10 gadiem ar probācijas uzraudzību līdz trim gadiem. Tāds pats sods būs arī par bruņota konflikta finansēšanu. Tā izlēma Saeima, grozot Krimināllikumu. Atbildība draud arī par vervēšanu, apmācīšanu un nosūtīšanu līdzdalībai bruņotā konfliktā.

Kibernoziegumos apsūdzētais Latvijas pilsonis Deniss Čalovskis (29), ko Latvija izdeva ASV, Manhetenas tiesā noliedzis savu vainu apsūdzībās par līdzdalību starptautiskā kibernoziedznieku grupējumā un datorvīrusa Gozi izstrādāšanā. Čalovskim Manhetenas federālajā tiesā nolasītas apsūdzības par līdzdalību sazvērestībā apkrāpt bankas, līdzdalību krāpšanā ar elektroierīcēm, datorsistēmu uzlaušanu, krāpšanu internetā un identitātes zādzību vainu pastiprinošos apstākļos. Notiesāšanas gadījumā Čalovskim draud līdz 67 gadiem cietumsoda.

A/s KVV Liepājas metalurgs velmēšanas cehs sācis darbu testa režīmā. Tā kā rūpnīca ilgu laiku stāvējusi dīkstāvē, sākotnēji ražošana tiek atsākta izmēģinājuma režīmā, pakāpeniski palielinot tās jaudas. Ražotnes darbības atsākšana notiks divos posmos – pirmajā sākta darbība velmētavā, vēlāk ražošana notiks arī tēraudkausēšanas cehā. Rūpnīcas darbības atklāšana plānota marta sākumā, kad sabiedrība tiks iepazīstināta ar KVV Liepājas metalurgs plāniem Baltijā. Sākotnējās velmētavas ražošanas jaudas būs ap 35 000 tonnām tērauda armatūras mēnesī, nodarbinot aptuveni 550 darbiniekus.

Rindu tīrīšana Vienotībā – partijas Ētikas komisija nolēmusi rosināt Jaunatnes organizācijas pārstāvi Jāni Egliņu izslēgt no Vienotības, bet partijas valde atlikusi jautājumu par Jura Vidiņa iespējamo izslēgšanu no partijas. Egliņam tiek pārmests, ka viņš ar savu publisko rīcību kopumā pārkāpis partijas statūtus un Ētikas kodeksa normu par koleģialitāti. Egliņš Vienotības vadībai pārmetis sarunas par jaunas valdības veidošanu, pieļaujot, ka premjera amatu tā varētu nodot Zaļo un zemnieku savienības pārziņā.

Diviem Jūrmalas slimnīcas ārstiem – Sergejam Gamzajanam un Valdim Mozgiram – par nekvalitatīvu palīdzību dzemdībās piespriesta brīvības atņemšana. Abi ārsti savu vainu neatzīst un spriedumu pārsūdzēs. Gamzajanu tiesa sodīja ar gada un trīs mēnešu brīvības atņemšanu, otru apsūdzēto ar brīvības atņemšanu uz gadu un sešiem mēnešiem. Lieta ir par septiņus gadus seniem notikumiem, kad jaunai ģimenei pēc dzemdībām Jūrmalas slimnīcā mira bērniņš.

Pašvaldības SIA Rīgas satiksme dienesta pārbaudē konstatējusi, ka visi mazgāšanas līdzekļu iepirkumi notikuši atbilstoši normatīviem. Tā kā piegādātie ķīmiskie mazgāšanas līdzekļi ir izlietoti 2014.gada jūnijā, dienesta izmeklēšanas komisija nevarēja veikt to atbilstības pārbaudi. Tomēr uz laiku, kamēr prokuratūrā un VID notiek izmeklēšana, no darba pienākumu pildīšanas atstādināts RS Tehniskās kontroles daļas priekšnieka vietnieks Vjačeslavs Stunžāns. Tiesa, komisija secinājusi, ka viņš nevarēja nonākt interešu konfliktā, pretēji TV3 raidījumā Nekā personīga apgalvotajam.

Latvietis Pauls Irbins nedosies uz Marsu, jo nav iekļuvis to 100 cilvēku skaitā, no kuriem Marsa iekarošanas projekta Mars One organizatoriem jāizraugās nākamai kārtai 24 cilvēki. Galu galā uz Marsu 2025.gadā dosies tikai četri cilvēki, lai tur izveidotu dzīvesvietu sev, jo atgriešanās no planētas projektā nav paredzēta.

Sievietes Latvijā ir apdomīgas

Vairākums aptaujāto sieviešu uz sevi attiecina izteikumu: labāk septiņas reizes nomēri un vienu reizi nogriez. Trešdaļa sieviešu riskē, savukārt tikai 8% pieskaita sevi «karstas putras strēbējām» jeb vadās pēc moto «te un tagad», noskaidrots Omnicom Media Group/Bayer aptaujā.

Nedēļas citāts


 

Nesaskaitāmie

Posted on februāris 18, 2015 by - Tēma

Cik daudzi Latvijā atsaukušies uz aicinājumu pieņemt Krievijas pasi un pensiju, saskaitīt nav viegli

Suni pastaigā izvedušo Sergeju jautājums par pensiju sadusmo – vīrs pieņēmis Krievijas pilsonību, jo pēc darba gadiem PSRS laikos Latvijas aprēķinātajā pensijā viņam pienākušies «graši». Tiesa, kritušais rubļa kurss tagad nodeldējis arī Krievijas maizes riecienu, un «nešikojot» ar Krievijas pensiju varot izdzīvot nedēļas divas, tāpēc Sergejs turpina strādāt.

Septiņdesmitgadniece Marina gan emocijām neļaujas, bet viņas secinājums ir līdzīgs – pašlaik ar Krievijas pensiju izdzīvot esot grūti, pēc rubļa krituma sanākot 180 eiro mēnesī jeb aptuveni par piekto daļu mazāk nekā iepriekš. Viņa gan cer uz solīto indeksāciju un esot dzirdējusi, ka rubļa kursa izmaiņu dēļ zaudēto naudu arī kompensēšot.

Drīz pēc «zaļo cilvēciņu» parādīšanās Krimā pērn martā Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs publiski aicināja Latvijas nepilsoņus pieņemt Krievijas pilsonību, tā glābjoties arī no ekonomiskajām problēmām. «Cilvēks sāk domāt, ko viņam darīt! Nepilsonim – vai iegūt Krievijas pilsonību un tādā veidā saņemt kaut kādu garantētu pensiju savai izdzīvošanai, vai arī attapties kā bezpajumtniekiem Latvijas Republikā,» vēstnieks skaidroja intervijā Latvijas radio 4. Turklāt Krievija bija gatava savu pilsonību piešķirt, pretī neprasot neko – ne dzīvošanu Krievijā, ne nodokļu maksāšanu, toties uzsvēra, ka Krievijas pilsoņi var iet pensijā agrāk, sievietes jau 55 gados, kungi – 60.

Noskaidrot, cik daudz Latvijas iedzīvotāju atsaukušies uz šo aicinājumu un pārgājuši Krievijas maizē, ir praktiski neiespējami. Krievijas vēstniecība šādas ziņas neizpauž. Aptuvenu nojausmu rada tikai Pilsonības un migrāciju lietu pārvaldes dati par atteikšanos no Latvijas valsts piederības – pērn Krievijas pilsonību pieņēmuši 2616 Latvijas nepilsoņu un 129 pilsoņi, visbiežāk tie esot pensijas vecuma cilvēki.

Nesakrīt skaitļi

Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pensionāriem pensija tiek aprēķināta rubļos, bet izmaksāta eiro, tāpēc rubļa kursa kritumu pensionāri jūt savos maciņos. Pat Krievijas vēstniecība gada sākumā medijiem atzina – pensijas saņēmēju vidū valda satraukums. Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) dati liecina, ka pērn augustā vidējā Krievijas pensija bija 153 eiro, novembrī – 129 eiro, bet tagad tie ir 117 eiro.

Taču VSAA dati rāda tikai aisberga redzamo daļu, jo vairākums Krievijas pensionāru naudu no kaimiņvalsts saņem bez Latvijas starpniecības.

«Par šo tēmu īstā informācija nemaz nav iegūstama, neviens Latvijā nezina, cik ir Krievijas pensijas saņēmēju,» skaidro VSAA pārstāve Iveta Daine. Krievijas pensijas ar VSAA starpniecību saņem neliels cilvēku skaits – aptuveni 7000, kuri vecuma pensiju saņem tikai no 2011.gada, kopš stājies spēkā attiecīgs starpvalstu līgums. Krievija tās aprēķina reizi trijos mēnešos, fiksē rubļa kursu pret eiro un attiecīgo summu pārskaita Latvijas sociālās apdrošināšanas aģentūrai. Datu par pārējiem Krievijas vecuma pensijas saņēmējiem Latvijas valstij nav.

Vecuma pensiju saņēmēji nav vienīgie, kas pārtiek no Krievijas maizes, – izdienas pensijas maksā Aizsardzības ministrija, pārskaitot summas tieši uz Krievijas vēstniecību. Ārlietu ministrijas pārstāvja Ivara Laša sniegtā informācija liecina, ka šāgada janvārī šo izdienas pensiju par dienestu PSRS bruņotajos spēkos saņēma 9562 Latvijas iedzīvotāji.

Tomēr Krievijas vēstniecības sniegtie dati atšķiras – šāgada sākumā ziņotais liecina, ka Latvijā dzīvo aptuveni 13 tūkstoši Aizsardzības ministrijas izdienas pensijas saņēmēju (ar dažādu valstisko piederību) un aptuveni 14 tūkstoši Krievijas pilsoņu, kuri saņem darba pensijas no Krievijas Pensiju fonda. Cik patiesi ir šie skaitļi, Labklājības ministrija nevar noskaidrot. Tomēr domājams, ka Krievijas pensijas saņēmēju ir vairāk. Precīzu datu neesamība uztrauc arī Drošības policiju, jo var sekmēt dažādas spekulācijas publiskajā telpā, arī Latviju diskreditējošas informācijas izplatīšanu.

Ir izdevās sazināties ar Krievijas Pensiju fondu (KPF) un noskaidrot, ka pensijas saņēmēju skaits pēdējos gados krietni pieaug. Reizi gadā KPF delegācija ierodas Rīgā, lai veiktu pensionāru uzskaiti. Tad Rīgā pie Maskavas nama un citās lielākajās pilsētās dzīvojošie Krievijas pensionāri stāv garās rindās, lai saņemtu talonu, kas vēlāk ļaus noformēt izziņu, tādējādi apliecinot – viņi ir dzīvi, un kaimiņvalsts var turpināt pārskaitīt viņiem naudu. Pēdējo reizi KPF šo skaitīšanu rīkoja pērn februārī, kad reģistrēti 20 405 cilvēki – par 25% vairāk nekā pirms pieciem gadiem. 

Kopš jezgas ap rubli esot parādījusies neliela interese atgūt pret rubļiem apmainīto Latvijas pilsoņa pasi, Ir noskaidroja PMLP. Tiesa, tas nav vienkāršs ceļš – nepilsoņa statusu atgūt vairs nav iespējams, bet pilsonības kārotājam jākārto naturalizācijas eksāmens un jāpierāda, ka vismaz pēdējos piecus gadus ir pastāvīgi dzīvojis Latvijā.