Uz pārejas notriekts gājējs. Tiesas lēmumā atsauce uz neeksistējošām likumu normām. Sēšanās pie auto stūres dzērumā. Atteikšanās pieņemt likumīgu blakussūdzību. Atteikšanās šķirt laulību, aizliedzot vēlreiz par to vērsties tiesā. Šie ir daži tiesnešu likumpārkāpumi, kuru izdarītāji turpina Latvijas Republikas vārdā spriest tiesu, turklāt vairāki nav saņēmuši vispār nekādu sodu. Kā tas iespējams?
Darbdienas pēcpusdienā Rīgā, vienā no Pārdaugavas krustojumiem, kur pašķiras Daugavgrīvas un Buļļu iela, intensīva satiksme plūst visos virzienos. Ik pa brīdim šoferi nogriežas uz Buļļu ielu, īpaši nesamazinot ātrumu un liekot retajam kājāmgājējam piesardzīgi šķērsot neregulējamo pāreju. Šajā krustojumā pirms diviem gadiem Lexus automašīna notrieca cilvēku. Rīgā katru gadu notiek simtiem negadījumu, taču šis bija īpašs. Lai gan bija cietušais un policija konstatēja pārkāpumu, šoferis netika sodīts. Tāpēc ka viņš ir tiesnesis un citi tiesneši nolēma, ka viņš nav vainīgs.
Atšķirībā no pārējiem autobraucējiem tiesnešus nevar sodīt policija. Vispār likums aizliedz tiesnešiem piemērot administratīvos sodus – jebkādas lietas par tiesnešu pārkāpumiem ir jānodod tiesu sistēmai, kura pati lemj par sodīšanu. Pārkāpumus izskata tiesnešu disciplinārkolēģija, ko Temīdas kalpi ievēlē no sava vidus.
Izskatot disciplinārlietas, kas ierosinātas par tiesnešu likumpārkāpumiem kopš 2012.gada sākuma, Ir apkopotā informācija liecina, ka aptuveni ceturtdaļu disciplinārkolēģija izbeigusi kā nepamatoti ierosinātas. Kopumā anonimizētā veidā pašlaik pieejama informācija par 37 tiesnešu disciplinārlietām (likums sargā tiesnešus, tādēļ viņu vārdi netiek publiskoti, taču par šo normu ir ierosināta lieta Satversmes tiesā). No tām 10 izbeigtas, bet 11 gadījumos atzīts tiesnešu tīšs likuma pārkāpums, savukārt septiņos gadījumos – rupja nolaidība. Visbiežāk piešķirti maigākie soda veidi – piezīmes un rājieni. Sešiem tiesnešiem piemērots bargākais sods – amatalgas samazināšana 10-20% apmērā uz pusgadu vai gadu, tajā skaitā arī divām tiesnesēm par dzeršanu tiesā un sēdes vadīšanu reibumā. Šajā laika posmā disciplinārkolēģija arī rosinājusi atcelt no amata trīs tiesnešus – Daugavpils tiesnesi Ernestu Jokstu par tīšiem likumpārkāpumiem, Rīgas Zemgales priekšpilsētas tiesas tiesnesi Ziedoni Strazdu, pret kuru kriminālprocesu ierosināja KNAB, un Jūrmalas tiesnesi Solvitu Glaudāni par apspriežu noslēpuma pārkāpšanu.
Pārbaudot trīs pēdējos gados rosinātās lietas, Ir atrada virkni gadījumus, kad tiesnešu rīcība rada nopietnus jautājumus par viņu profesionālo un ētisko stāju, taču disciplinārkolēģija pārkāpumus nav saredzējusi vai arī nav bargi vērsusies pret tiem. Izpētījām un publiskojam vairākas šādas lietas, kurās soda neesamība vai maigums liek jautāt – vai tiesnešu disciplinārkolēģija ir savu uzdevumu augstumos?
Gājējs slimnīcā, tiesnesis nesodīts
2013.gada 31.maijā uz gājēju pārejas Buļļu ielā automašīna uzbrauca 22 gadus vecajam Aleksandram (vārds mainīts), kurš pēc negadījuma ar smadzeņu satricinājumu, galvas sasitumiem un nobrāzumiem tika nogāts Stradiņa slimnīcā. Pie sava jaunā 2012.gada izlaiduma Lexus stūres šajā pēcpusdienā sēdēja tiesnesis Alfs Baumanis. Viņš ilgus gadus bijis Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesas priekšsēdētājs, tagad aptuveni gadu strādā vienkārši par tiesnesi.
Par notikušā apstākļiem tiesneša un policijas versijas atšķiras. Policija (neatklājot ne tiesneša, ne cietušā personību) informē, ka norādītajā dienā ap plkst.15 saņemts izsaukums uz Buļļu ielu 2a, kur noticis satiksmes negadījums – uzbraukts gājējam. Pēc negadījuma šoferis rīkojies atbilstoši likuma prasībām – palicis notikuma vietā, sagaidot policiju un ātro palīdzību (tā nogādāja jaunieti slimnīcā, bet pēc palīdzības sniegšanas viņš tajā pašā dienā tika izrakstīts).
Sākotnējā policijas informācija liecināja, ka jaunietis šķērsojis ceļu pa gājēju pāreju, bet autovadītājs nav paspējis nobremzēt un uzbraucis 1991.gadā dzimušajam puisim. Vēlāk policija saņēmusi liecības no pašiem negadījumā iesaistītajiem un aculieciniekiem, un atsevišķas liecības bijušas ar norādi, ka jaunietis, iespējams, ceļu nav šķērsojis pilnībā pa gājēju pāreju, bet no tās kādā brīdī novirzījies, kad arī noticis negadījums. Tomēr izvērtējot visu informāciju, policija secināja, ka negadījuma brīdī Aleksandrs atradās uz gājēju pārejas, savukārt Baumanis nebija pārliecinājies, vai uz pārejas atrodas gājējs, un rezultātā uzbrauca puisim, Ir informēja Valsts policijā. Lai gan šādos gadījumos, kad gājējam nodarīti miesas bojājumi, šoferim draud kriminālatbildība, šoreiz tā tomēr nenotika – jūnijā pieņemts lēmums atteikt kriminālprocesa sākšanu, jo cietušais nav vērsies policijā ar attiecīgu iesniegumu. Beigu galā policija konstatēja, ka Baumanis nav ievērojis ceļu satiksmes noteikumu 160.pantu un 28.augustā sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu atbilstoši kodeksa 149.13.pantam par ceļa nedošanu gājējam uz pārejas.
Policija dokumentus tālāk nodeva Augstākajai tiesai (AT), taču tās priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs lietu par Latgales priekšpilsētas tiesas priekšsēdētāja pārkāpumu neierosināja, lai gan viņam ir šādas tiesības. No AT policijas informācija aizceļoja uz Tieslietu ministriju (TM), un tālaika ministrs Jānis Bordāns ierosināja disciplinārlietu pret Baumani.
Tiesnešu disciplinārkolēģijas sēdē un pirms tam paskaidrojumā ministram Baumanis paliek pie tā, ka nav vainīgs – viņš satiksmes noteikumus nav pārkāpis, bet Aleksandrs pats neapdomīgi uztriecies automašīnai. Tiesnesis izvirza versiju, ka notikušā liecinieki, to skaitā cilvēks, kas izsaucis mediķus un policiju, esot savstarpēji saistīti «vienas sociālās grupas pārstāvji» un «notikušais negadījums ir inscenējums kāda mantiskā labuma gūšanai». Šādus apgalvojumus tiesnesis izsaka 18.septembrī un 20.novembrī – tātad vairākus mēnešus pēc negadījuma, lai gan cietušais nekādus mantiskus labumus no tiesneša nav prasījis. Baumanis paskaidrojumos uzsvēra ne tikai gājēja pienākumus neradīt satiksmei bīstamas vai traucējošas situācijas, bet arī norāda uz Aleksandra «apšaubāmo» personību.
Disciplinārkolēģija piekrīt tiesneša Baumaņa versijai un klātienē noskaidrot policijas vai cietušā argumentus neuzskatīja par vajadzīgu. Pieticis ar atsūtītajiem dokumentiem, lai izbrāķētu viena autovadītāja liecību, kas sniegta par sliktu Baumanim, kā arī norādītu uz nepilnībām policijas protokola shēmā un kopumā secinātu, ka disciplinārlieta izbeidzama, jo trūkst pierādījumu Baumaņa atbildībai par šo negadījumu.
Tiesnesis Baumanis par notikušo ir nerunīgs. Mans rakstiski nosūtītais lūgums intervijā atbildēt uz dažiem jautājumiem par šo lietu vairākas nedēļas paliek neatbildēts. Kad ierodos tiesā pati, Baumanis negribīgi piekrīt atbildēt. Īsi un strupi tiesnesis skaidro, ka Aleksandrs uzlēcis viņa mašīnai, nevis viņš jaunieti notriecis: «Viss notika tā ļoti sirreāli.» Ko tieši tiesnesis domājis, savā paskaidrojumā atzīmējot Aleksandra piederību «vienai sociālajai grupai»? «Šajā rajonā ir pietiekami daudz tādu cilvēku,» viņš atbild. Versija par inscenējumu mantiska labuma gūšanai bijusi «viens no variantiem, kas man ienāca tajā brīdī prātā». Tiesnešu disciplinārkolēģijai pēc pieciem mēnešiem to atkārtojis, jo «vienkārši stāstīju par saviem iespaidiem». Baumanis vēlreiz uzsver, ka savu vainu notikušajā nesaskata. «Es viņu nevarēju pamanīt, jo viņš izskrēja starp mašīnām no kreisās puses. Nezinu, no kurienes viņš skrēja, uz kurieni viņš skrēja, kapēc viņš skrēja. Nav man atbildība šajā gadījumā nekāda. Es nevaru paredzēt, kurš idiots no kuras puses lēks.»
Cietušā Aleksandra viedokli par notikušo neizdevās noskaidrot, jo viņa datus aizsargā policija un sazināties ar viņu nevarēju. No lietas materiāliem redzams, ka 2013.gada 13.augustā viņš policijai sniedzis paskaidrojumu par notikušo – automašīna viņu notriekusi uz Buļļu ielas gājēju pārejas. Pēc trieciena viņš nokritis, piecēlies un gribējis aiziet, bet aculiecinieki aizturējuši un izsaukuši ātro palīdzību. Aleksandrs nebija norādījis, kāda automašīna viņu notriekusi, kā arī nebija izteicis nekādas pretenzijas pret vadītāju.
Baumanis uzskata, ka disciplinārkolēģija bijusi rūpīga šīs lietas izskatīšanā un tās lēmums izbeigt lietu nav uzskatāms par viņa pasargāšanu no soda. «Absolūti ne, es neesmu ne Džordžs Klūnijs, ne kas tamlīdzīgs.»
Tiesnešu disciplinārkolēģijas vadītājs Pēteris Dzalbe par šo un vēl citām Ir interesējošām tiesnešu disciplinārlietām runāt klātienē atteicās. Uz rakstiskiem jautājumiem atbildēja tikai daļēji, norādot, ka disciplinārkolēģija pati pierādījumus nevāc, bet Baumaņa lietā atzinusi, ka nav iegūti pārliecinoši pierādījumi tiesneša pārkāpumam, «jo paskaidrojumos minētie fakti ir pretrunīgi un visas saprātīgās šaubas tulkojamas par labu personai, kuru sauc pie atbildības». Savukārt policija un cietušais lietas izskatīšanā nav pieaicināti, jo «neviena no procesā iesaistītajām personām nebija lūgusi uzaicināt uz sēdi citas personas».
Pie stūres ar 1,5 promilēm
Ne tik saudzējoša tiesnešu disciplinārkolēģija bijusi, vērtējot Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesneses Dinas Bondares administratīvo pārkāpumu. Atšķirībā no Baumaņa lietas šī ir pavisam svaiga – informācija par to pat noslepenotā veidā joprojām nav publiski pieejama, lai gan disciplinārkolēģijas lēmums pieņemts pirms vairākām nedēļām, 27.februārī.
Ir zināms, ka tiesnese Bondare pērn decembra beigās iekļuva ceļu satiksmes negadījumā – savas mājas pagalmā Rīgā, Miera ielā, uzbraukusi stāvošai automašīnai. Notikuma vietā izsauktā policija konstatēja, ka tiesnese auto vadījusi reibumā, alkohola koncentrācija asinīs tobrīd bija vairāk nekā 1,5 promiles.
Negadījums noticis gaišā dienas laikā – ap pulksten trijiem, neviens cilvēks tajā necieta. Policija uzrakstīja administratīvā pārkāpuma protokolus – vienu par ceļu satiksmes noteikumu neievērošanu, otru par atrašanos reibumā pie stūres. Lieta nosūtīta AT, kas vēlāk to pāradresēja Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesai.
Tās priekšsēdētāja ierosināja disciplinārlietu, un februārī kolēģija to izskatīja, piespriežot Bondarei sodu – 15% algas samazinājumu uz gadu. Pati tiesnese sodu vērtē kā bargu, taču pamatotu. Izstāstīt, kados apstākļos pieķerta braucam reibumā, tiesnese nevēlējās, bet uz Ir jautājumu, vai vēl kādreiz brauks dzērumā, atbildēja tā: «Lietas apstākļi ir nedaudz savādāki. Es nebraucu dzērumā, es pārvietoju automašīnu savas mājas pagalmā.» Vai tiesneši to drīkst darīt reibumā? «Nedrīkst! Viennozīmīgi nedrīkst, nevienam cilvēkam nav tiesību reibuma stāvoklī sēsties pie stūres, šis jautājums nav apspriežams.»
Tomēr, salīdzinot sodu, kas piespriests Bondarei, un to, ko līdzīgā situācijā varētu saņemt «latvietis parastais», redzams, ka tiesnesis tiek cauri vieglāk. Sods par auto vadīšanu dzērumā, ja pārsniegtas 1,5 promiles kā Bondares gadījumā, «parastajam» šoferim nozīmētu administratīvo arestu no desmit līdz piecpadsmit diennaktīm, naudas sodu no 1200 līdz 1400 eiro un atņemtas autovadītāja tiesības uz četriem gadiem. Savukārt Bondarei faktiski ir tikai robs makā – pēc žurnāla aplēsēm, par pamatu ņemot tiesneses 2013.gada deklarācijā norādīto atalgojumu, gada griezumā viņa zaudētu aptuveni 3,6 tūkstošus eiro, toties tiesnesei nav jāatsēž administratīvais arests un nav nekādu ierobežojumu vadīt automašīnu.
Tiesnešu disciplinārkolēģiju Bondares lietas izskatīšanas laikā vadīja priekšsēdētāja vietniece Edīte Knēgere, kura norāda – tiesnese pirms tam nebija disciplināri sodīta, «tāpēc var teikt, ka mēs viņai piemērojām bargāko sodu, uz gadu par 15% samazināt darba algu, tas būs nopietns sitiens pa tiesneses finansēm».
Piemēro neesošas normas
Diezgan saprotoša tiesnešu disciplinārkolēģija bijusi arī, vērtējot tiesnešu tiešo pienākumu pārkāpumus. Piemēram, 2013.gada martā disciplinārkolēģija izskatīja pret Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnesi Vivitu Voronovu ierosināto disciplinārlietu par rupju nolaidību lietas izskatīšanā. Šo lietu bija ierosinājis tieslietu ministrs Bordāns, pamatojoties uz Ieslodzījuma vietu pārvaldes iesniegumu. 2012.gadā, izskatot notiesātā Aivara (vārds mainīts) sūdzību par Rīgas Centrālcietuma administratīvās komisijas lēmumu par soda izpildes režīmu, savā lēmumā tiesnese atsaukusies uz spēku zaudējušām tiesību normām, Sodu izpildes kodeksa pantiem, kas neattiecas uz izskatāmo jautājumu, un tādām normām, kas vispār neeksistē Sodu izpildes kodeksā.
Rezultātā cietumā sākusies šūmēšanās. Notiesātais sākotnēji lūdza soda izpildes režīma mīkstināšanu, bet, uzzinot tiesneses lēmumu, viņam «radās šaubas par Rīgas Centrālcietuma administrācijas Sodu izpildes kodeksa tiesību normu pareizu piemērošanu praktiskajā darbā, līdz ar to Centrālcietuma administrācijai palielinājās sūdzību skaits, kas savukārt radīja cietumam papildu slodzi un darba apjomu, izskaidrojot kodeksa normas notiesātajiem», norādījusi Ieslodzījuma vietu pārvalde.
Izvērtējot lietas materiālus, tiesnešu disciplinārkolēģija konstatē, ka tiesnese lēmumā tiešām atsaukusies uz neeksistējošu Sodu izpildes kodeksa normu, kā arī nepareizi atspoguļojusi motīvu daļā cietuma komisijas secinājumus un citējusi tādu kodeksa normu saturu, kuras kopš 2011.gada augusta vairs nav spēkā.
Tiesnese notikušo skaidroja kā pārrakstīšanās kļūdu, «izmantojot iepriekš sagatavotas [tiesneša] nolēmuma veidnes pamatdatus», gan atzīmējot, ka šādai rīcībai nav attaisnojuma. Tiesnese skaidro, ka tobrīd krimināllietas bija skatījusi tikai trīs mēnešus un «nelielā pieredze bijusi par iemeslu neuzmanības un pārrakstīšanās kļūdām», kas, viņasprāt, gan «nav ietekmējušas lēmuma būtību, neaizskāra procesa dalībnieku tiesības un neradīja neatgriezeniskas sekas».
Uz rakstiski nosūtīto intervijas lūgumu tiesnese, līdzīgi kā kolēģis Baumanis, vairākas nedēļas neatbildēja. Ierodoties klātienē tiesā, Voronova piekrīt īsai sarunai, bet kategoriski iebilst pret tās ierakstīšanu, jo žurnālisti vēloties tikai nomelnot tiesnešus. Emocionālā sarunā tiesnese atzīst savu kļūdu, norāda, ka tai nav attaisnojuma, un neslēpj asaras. Viņa uzsver lielo darba apjomu un to, ka darba lietās izglītoties nākas pat vēlās nakts stundās pēc vakara pasaciņas nolasīšanas bērnam. Notiesātais Aivars šāgada sākumā pirms termiņa nosacīti atbrīvots no ieslodzījuma, līdz ar to var secināt, ka viņam nelabvēlīgais tiesas lēmums šoreiz nav atstājis būtiskas sekas. Disciplinārkolēģija, izvērtējot tiesneses vainas pakāpi, kā arī ziņas, «kas raksturo viņas personību un iepriekšējo darbību tiesneša amatā (viņai šī bija otrā disciplinārlieta)», par nolēmuma sagatavošanu ar neeksistējošām likumu normām nolēma sodīt tiesnesi ar piezīmi.
Neļauj iesniegt sūdzību
Nākamo lietu kā piemēru disciplinārkolēģijas darbam izvēlējos, ņemot vērā lielo publisko kritiku tiesu sistēmai, kas pēdējos gados izteikta saistībā ar maksātnespējas procesu virzību. 2012.gadā disciplinārkolēģija izskatīja apgabaltiesas priekšsēdētāja ierosināto disciplinārlietu pret Siguldas tiesnesi Valiju Grebežnieci par tīšu likuma pārkāpumu lietu izskatīšanā.
Siguldas tiesai ir jau sena slava maksātnespējas procesos. Kā atkārtoti ziņots, virkne uzņēmumu neilgi pirms maksātnespējas mainījuši juridisko adresi, lai nonāktu tieši Siguldas tiesā, kur ilgu laiku maksātnespējas lietas, pretēji valstī noteiktajai nejaušajai lietu sadales sistēmai, skatīja viena tiesnese – Grebežniece. Kāpēc uzņēmēji gribēja nonākt tieši pie šīs tiesneses, neviens nevēlējās paskaidrot.
2012.gada augustā pret Grebežnieci ierosinātā disciplinārlieta ir saistīta ar maksātnespējas procesa uzraudzību, ko veic tiesnesis. Disciplinārlietu materiāli ir anonimizēti, tāpēc lasītājiem nav iespējams uzzināt ne to, kura tiesneša pārkāpums tiek vērtēts, ne to, kāda uzņēmuma maksātnespējas lietā. Šoreiz Ir izdevās noskaidrot tikai tiesneša vārdu un lietas būtību. Tā ir šāda – 2012.gada sākumā tiesnese apmierina kāda maksātnespējas administratora pieteikumus par uzņēmuma – sauksim to par firmu ABC – nekustamā īpašuma izsoles aktu apstiprināšanu un nosolītā īpašuma nostiprināšanu uz ieguvēju vārda. Sākotnēji tiesnese norādījusi, ka lēmumi ir pārsūdzami, un šāda tiesu prakse jau bija izveidojusies, bet tad pēkšņi mainīja savu viedokli un atteicās pieņemt blakussūdzību par šo izsoļu rezultātu apstiprināšanu, ko apstrīdēja firmas ABC nodrošinātais kreditors. Uzņēmums ir noslepenots, tāpēc šī lēmuma reālās sekas un īpašumu vērtību nevaram uzzināt.
Lieta nonāca apgabaltiesā, kur Grebežnieces lēmumi tika atcelti un jautājums par blakussūdzību nodots jaunai izskatīšanai, norādot: «Atbilstoši Civilprocesa likumam tiesas lēmums, ar kuru ir apstiprināts izsoles akts, ir pārsūdzams, un par to var iesniegt blakus sūdzību.» Tomēr, neraugoties uz šo apgabaltiesas lēmumu, Grebežniece palika pie sava un atteicās pieņemt kreditora sūdzību. Pēc notikušā apgabaltiesas priekšsēdētāja ierosināja disciplinārlietu. Neizklāstīsim sarežģītu juridisku skaidrojumu, bet īsumā apgabaltiesa secināja: «Neraugoties uz apgabaltiesas norādēm, tiesnese atkārtoti pieņēma lēmumus par atteikšanos pieņemt blakus sūdzības. Nerespektējot un ignorējot augstākās tiesas norādījumus, tiesnesis tīši ir pārkāpis likumu tiesu lietu izskatīšanā, ierobežojot lietas dalībnieka tiesības pārsūdzēt lēmumus.»
Taču tiesnešu disciplinārkolēģija norādīja, ka tās kompetencē neietilpst jautājuma izšķiršana, ir vai nav pārsūdzami lēmumi par izsoles aktu apstiprināšanu, tomēr esot jau bijis precedents, kad tas nav ticis konstatēts kā pārkāpums – tas varējis dot pamatu Grebežnieces nostājai. Tāpat kolēģijas ieskatā pirmās instances tiesai neesot obligāta apelācijas instances interpretācija – vadoties no tiesnešu neatkarības principa, rajona tiesai var būt savs atšķirīgs viedoklis par likuma normu interpretāciju. Lai gan Grebežnieces nepareizu likuma interpretāciju bija konstatējusi ne tikai apgabaltiesa, bet arī TM, tiesnešu disciplinārkolēģija tomēr konstatēja, ka nav «tīša likuma pārkāpuma», un disciplinārlietu izbeidza.
Šī lieta vēlāk bija par pamatu tam, ka TM sagatavoja un Saeima pieņēma grozījumus likumā, skaidri un gaiši nosakot – par tiesas lēmumu lietā par izsoles akta apstiprināšanu var iesniegt blakus sūdzību. Pati tiesnese Grebežniece atteicās atbildēt uz Ir jautājumiem par šo lietu.
Šī gan nav vienīgā ar «nacionālajām maksātnespējas īpatnībām» saistītā lieta tiesnešu disciplinārkolēģijas darba kārtībā. Pavisam nesen – pagājušā gada novembrī – ierosināta disciplinārlieta pret kādu tiesnesi, kurš saskaņoja uzņēmuma tiesiskās aizsardzības procesa plānu, kas paredzēja dzēst 75% no parāda, tajā skaitā nodrošinātajam kreditoram, kurš šim plānam nebija piekritis. Arī šo lietu janvārī kolēģija izbeidza kā nepamatotu.
Atsakās šķirt laulību
Laikā, kad laulību bez liekām formalitātēm var šķirt pie notāra, šis stāsts var šķist neticams – vismaz 21.gadsimtā un tiesiskā valstī.
2011.gadā viņam, sauksim šo vīrieti par Jāni (vārdi mainīti), apritēja 67, bet viņai, sauksim šo sievieti par Ievu, palika 72 gadi. Abu pirms 44 gadiem noslēgtā laulība bija izirusi jau pirms vairāk nekā 30 gadiem – 1980.gadā, taču formāli nebija šķirta, lai arī sen jau dzīvojuši atsevišķi. Mūža nogalē Jānis un viņa pašreizējā dzīvesbiedre, sauksim viņu par Līgu, tomēr nolēma sakārtot formalitātes. Jāni bija skārusi smaga slimība, un viņš pats nevarēja par sevi ne parūpēties, ne pārstāvēt tiesā, tāpēc uz pilnvaras pamata to darīja viņa dzīvesbiedre Līga, iesniedzot prasību par Jāņa laulības šķiršanu. Nejaušā lietu sadales sistēma šo lietu izlozēja Liepājas tiesas tiesnesei Sandrai Briķei, kas rūpīgi pievērsās tās iztiesāšanai.
Procesa laikā tiesnese no Jāņa oficiālās sievas Ievas uzzināja, ka abi savulaik esot vienojušies – kaut arī nedzīvos kopā, laulību saglabās līdz mūža beigām. Tiesas procesa laikā Jāņa stāvoklis nebija tāds, lai varētu paust savu gribu, tāpēc tiesnese apšaubīja, vai Jānis tiešām izsniedzis ģenerālpilnvaru savai dzīvesbiedrei Līgai un vai tiešām pilnvarojis viņu mūža nogalē šķirt savu laulību. Šādas šaubas tiesnesei bijušas neatkarīgi no bāriņtiesas apliecinājuma – Jānis tiešām vēlējies, lai viņu tiesā pārstāv Līga, arī prokuratūra tiesneses bažām nav pievienojusies.
Gadi gāja, bet lēmums šajā šķiršanās prāvā kā netika, tā netika pieņemts. Vairākas sēdes tika atliktas, līdz beidzot 2013.gada oktobrī tiesnese pieņēma lēmumu. Tas bija bargs – pēc turpat divus gadus ilgas tiesvedības ne tikai izbeigta lieta, bet arī norādīts: «Atkārtota griešanās tiesā strīdā starp tām pašām pusēm par to pašu priekšmetu un uz tā paša pamata nav pieļaujama.» Ja par šo lēmumu nevarētu iesniegt sūdzību, Jānim un Ievai, iespējams, tā arī būtu jāpaliek laulātiem. Taču apgabaltiesa atcēla Briķes lēmumu, konstatējot, ka tiesnese pārkāpusi Civilprocesa likumu un Satversmes 92. un 96.pantā garantētās pamattiesības uz taisnīgu tiesu un privātās dzīves neaizskaramību. Par notikušo tieslietu ministre Baiba Broka ierosināja disciplinārlietu.
Disciplinārkolēģija atzina Briķes tīšu likumpārkāpumu un par Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu uzliktais sods tiesnesei bija 10% algas samazinājums uz pusgadu. Turklāt, kā noprotams no kolēģijas lēmuma, tiesneši ņēmuši vērā, ka pirms tam Briķe jau astoņas reizes nonākusi disciplinārkolēģijas priekšā.
Jau pēc šīs lietas disciplinārkolēģijā nonāca vēl divas Briķes disciplinārlietas. Tikai pēdējā – vienpadsmitajā disciplinārlietā – kolēģija februārī nolēma rosināt tiesneses atbrīvošanu no amata, jo Briķe atteikusies izskatīt kādu sarežģītu no Rīgas atsūtītu maksātnespējas lietu. Tiesnese gan arī šo lēmumu uzskata par nepamatotu un sola apstrīdēt. Viņa uzskata, ka tiek tendenciozi «izēsta no darba», jo bijusi neērta un atklāti runājusi par problēmām tiesu sistēmā. Jāņa, Ievas un Līgas lietā esot lēmusi pēc labākās sirdsapziņas, nevis slēpusies aiz likuma pantiem.
Pērn septembrī Tiesnešu ikgadējā konferencē izskanēja asa kritiku par kilogramiem sūdzību, kas pienāk par tiesnešu darbu, taču paši Temīdas kalpi šai problēmai neveltīja ne pušplēsta vārda. Tiesnešu disciplinārkolēģijas vadītājs vēlāk sarunā ar Ir atzina, ka nezinot, ko nozīmē vārds «pašattīrīšanās» un šādas funkcijas tiesnešu disciplinārkolēģijai likumā neesot ierakstītas. Ir pētījumā analizētās lietas vedina domāt – daļa tiesnešu patiešām nezina šī vārda nozīmi, un atliek tikai minēt, cik ilgi šāda attieksme pret profesiju un sabiedrību turpināsies.
