Stāsts nav tikai par vienu pussalu, bet gan par tiesību principiem, kuri garantē arī Latvijas pastāvēšanu
Nupat, 18.martā, apritēja gads kopš Krimas nelikumīgās aneksijas. Kamēr Krievija Sarkanajā laukumā svinēja šī starptautisko tiesību pārkāpuma gada jubileju, Eiropas prese rezignēti konstatēja, ka pasaule ar to šķietami samierinājusies.
Pēdējo 12 mēnešu laikā gana bieži ir atgādināti dažādi fakti par Krimas vēsturi un etnisko situāciju, kuriem it kā jāapliecina reģiona ciešās saites ar Krieviju. Šie stāsti – bieži patiesi, bieži pārspīlēti – lieliski kalpo, lai sarunu par starptautisko tiesību pārkāpumu pārvērstu nebeidzamās refleksijās par Krievijas vēsturiskajām tiesībām. Vienkāršā, bet bieži piemirstā patiesība tomēr ir tāda: pat ja Krima būtu Ukrainas sastāvā atradusies tikai vienu dienu un visi tās iedzīvotāji sapņotu par dzīvi Putina Krievijā, veids, kā Krievija anektēja Krimu, ir un paliek prettiesisks. Iedzīvotāju etniskā piederība, sentiments un svešas armijas klātbūtnē rīkoti referendumi nevienam nedod tiesības uz citas valsts teritoriju.
Starptautisko attiecību sistēma balstās uz noteiktiem vispāratzītiem principiem, kuri nostiprināti ANO statūtos un kuru ievērošana garantē civilizētas attiecības valstu starpā. Šie principi ietver Helsinku 1975.gada konferences nobeiguma aktā apliecināto valstu robežu neaizskaramību un liegumu iejaukties suverēnu valstu iekšējās lietās. Pārkāpjot šos principus Krimā un Austrumukrainā, Krievija ne tikai destabilizē Ukrainu, bet arī drupina tiesībās un normās balstītu starpvalstu attiecību modeli. Šo tiesību alternatīva ir Krievijai izdevīgs haoss, kurā uzvar stiprākais. Līdz ar to Krimas jautājums nav tikai stāsts par pussalu, kura atņemta Ukrainai. Tas ir stāsts par principiem, kuri garantē tādu mazu valstu kā Latvija iespējas pastāvēt.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.