Žurnāla rubrika: Svarīgi

Radars pasaulē

Posted on marts 25, 2015 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Francijas Alpu dienvidos otrdien nogāzusies Vācijas zemo cenu aviokompānijas Germanwings pasažieru lidmašīna ar 148 cilvēkiem. Francijas prezidents Fransuā Olands paziņojis, ka nav cerību atrast izdzīvojušos. Lidmašīna bija ceļā no Spānijas pilsētas Barselonas uz Vācijas pilsētu Diseldorfu. Pacēlušies aptuveni 12 500 metru augstumā, lidmašīnas piloti izziņojuši trauksmi un sākuši strauji samazināt augstumu.

Teroristu uzbrukumā muzejā Tunisijas galvaspilsētā nogalināti 22 cilvēki, viņu vidū ir 20 ārvalstu tūristi no Dienvidāfrikas, Francijas, Polijas un Itālijas. Šāvēji bijuši apmācīti kaujinieku nometnē Lībijā.  Tieši Tunisijas pilsoņu ir visvairāk to ārvalstu džihādistu rindās, kas karo Sīrijā un Irākā.

Veidot valūtas savienību ar Baltkrieviju un Kazahstānu aicinājis Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Lai mazinātu Rietumu sankciju un zemo naftas cenu ietekmi, Putins rosināja virzīties uz ciešāku integrāciju viņa ierosinātajā Eirāzijas Ekonomiskajā savienībā, kurā ietilpst Baltkrievija, Kazahstāna un Armēnija.

Lietuvas tiesībsargāšanas iestādes Viļņā, Kauņā, Šauļos, Traķos un Klaipēdā sarīkojušas kratīšanas saistībā ar Ģenerālprokuratūras sākto pirmstiesas izmeklēšanu par antikonstitucionālu grupējumu vai organizāciju veidošanu un darbību. Kratīšanas veiktas deviņu personu mājās, darbavietās un tipogrāfijā, kur iespiestas proklamācijas, kurās Lietuva dēvēta par ASV koloniju un slavināta Krimas aneksija.

Moldovā par valstij nevēlamām personām izsludināti Krievijas informācijas aģentūras Russia Today direktors Dmitrijs Kiseļovs un Kremļa propagandas filmas Krima. Ceļš uz dzimteni autors Andrejs Kondrašovs, kurš ir arī valsts finansētās televīzijas korespondents.

Sanktpēterburgā noticis Eiropas neonacistu saiets Starptautisko krievu konservatīvo forums. Turā piedalījās pārstāvji no aptuveni desmit Eiropas radikāli labējām partijām, taču nebija pārstāvēta Francijas Nacionālā fronte. Saieta mērķis bijis atrast Krievijas režīmam «sabiedrotos Eiropā», kas «aizstāvēs tradicionālās vērtības, atbalstīs Krievijas intereses un panāks sankciju atcelšanu».

Kritiskā stāvoklī slimnīcā ir Tallinas mērs un Igaunijas Centra partijas priekšsēdis  Edgars Savisārs – streptokoka infekcijas izraisītas asins saindēšanās dēļ viņam amputēta kāja un konstatēts toksiskā šoka sindroms, kas ietekmējis vitāli svarīgus iekšējos orgānus, to skaitā nieres.

Miris «brīnuma» radītājs

91 gada vecumā mūžībā aizgājis Singapūras ilggadīgais līderis Li Kuanju, kuru godina par atpalikušās salas pārveidošanu par vienu no pasaules bagātajām valstīm. Viņš bija premjers no 1959.gada, kad Lielbritānija Singapūrai piešķīra pašpārvaldes tiesības, līdz 1990.gadam.

Radars Latvijā

Posted on marts 25, 2015 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Valsts budžeta iestādes un kapitālsabiedrības divu gadu laikā ir zaudējušas 434 miljonus eiro izbeigtos maksātnespējas procesos, revīzijā secinājusi Valsts kontrole. Sabiedrības par atklātību Delna direktors Gundars Jankovs uzskata, ka valsts nav izrādījusi politisko gribu maksātnespējas politiku veidot sabiedrības un uzņēmēju interesēs.

Latviju šķērsoja vairāk nekā 40 dažāda veida militārās tehnikas vienības, arī 20 bruņumašīnas Stryker, kas ASV 2.kavalērijas pulka mācību maršā Dragoon Ride no Igaunijas devās uz Vāciju. Marša kopējais garums ir 1800 km, un tajā vienībai desmit dienās bija iespēja pārbaudīt savas pārvietošanās un apgādes spējas, kā arī vienlaikus tas būs apliecinājums sabiedroto klātbūtnei reģionā.

Nākamgad varētu sākties militārās mācības Latvijas studentiem, paziņoja aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis (ZZS). Viņš uzdevis Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem izstrādāt sistēmu, kā iesaistīt studentus militārajās apmācībās. Plānots, ka nākamgad varētu notikt pirmās nometnes brīvprātīgajiem studentiem. Pēc apmācības cikla pabeigšanas šie studenti saņemtu rezerves virsnieku pakāpes. Vējonis uzskata, ka tas paaugstinās patriotismu un gatavību aizsargāt valsti.

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome pieņēmusi lēmumu par valsts SIA Latvijas Televīzija (LTV) trešās programmas krievu valodā izveidi. Plānots, ka LTV trešā programma būs pieejama 2016.gada otrajā pusē un tās saturs tiks veidots krievu valodā, apraides teritorija būs visa Latvija. Vienlaikus iecerēts, ka tiek veidots «reģionālais logs» – vietēji veidota satura rādīšana Latgales iedzīvotājiem.

Latvijas televīzijai būs jāmaksā žurnālistam Jānim Domburam 25 896 eiro par vienošanās pārkāpumu saistībā ar informatīvi dokumentālu raidījumu veidošanu. Augstākā tiesas atzinusi, ka LTV ir pārkāpusi vienošanos, sadarbību un līgumattiecības 2009.-2011.gadā raidījuma Kas notiek Latvijā veidošanā, un nospriedusi piedzīt no LTV par labu Domburam jau pieminēto līgumsodu un tiesāšanās izdevumus 4543 eiro.

Pašreizējais KNAB priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks nevar būt šīs iestādes vadītājs, veicot Streļčenoka novērtējumu, secinājusi Delna. Tās direktors Gundars Jankovs atzina, ka Streļčenokam nepiemīt autoritāte, kā arī izteiktas vadītāja prasmes, viņš nevar kļūt par komandas līderi. Šo apstākļu dēļ KNAB veidojas iekšēji konflikti. Streļčenoks vairāk pievēršas sīkumiem, nevis lieliem un globāliem pretkorupcijas jautājumiem, ko sagaida valsts.

Pēc Latvijas protesta ES sankciju sarakstā neiekļautais Krievijas oligarhs un Krievijas dzelzceļa prezidents Vladimirs Jakuņins ieradies Latvijā, lai jubilejā apsveiktu Latvijas dzelzceļa valdes priekšsēdētāju Uģi Magoni. Svarīgi esot uzturēt labas attiecības, jo Krievijas kravas veido 75% Latvijas tranzīta koridora, izteicies satiksmes ministrs Anrijs Matīss. Jakuņinu ciešas saites saista ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, jo abi kopā bijuši arī VDK.

Latvijas Krievu savienībā līdzšinējo līdzpriekšsēdētāju Jakovu Plineru nomainījis Jurijs Petropavlovskis. Par līdzpriekšsēdētājiem ievēlēta arī eiroparlamentāriete Tatjana Ždanoka, kā arī politiķis Miroslavs Mitrofanovs. Savienības kongresā daudz kritikas tika veltīts partijai Saskaņa, ka tā neaizstāvot krievvalodīgo intereses.

Ugunsgrēks Rīgas cirkā lielus zaudējumus vēsturiskajai ēkai nav nodarījis, jo uguns izcēlusies 60.gados pārbūvētajās telpās. Ugunsnelaimē gāja bojā viens pitons.

Jaunieši par darbu domā īstermiņā

Katrs trešais jaunietis, kurš nonācis savā pirmajā darbavietā, neplāno tur veidot karjeru – viņiem ir pārliecība, ka darbs ir pagaidu risinājums, līdz izdosies to atrast savā profesijā, vai papildu ienākumu avots, ko var apvienot ar skolu, kā arī ierobežotas karjeras izaugsmes iespējas, liecina Go Beyond un Statoil Fuel & Retail Latvia aptauja.

Kāpēc jaunieši izvēlas strādāt?


Nedēļas citāts

Pie ieročiem!

Posted on marts 25, 2015 by - Pasaulē

Lēmums no rudens atjaunot militāro iesaukumu Lietuvā uzņemts ar entuziasmu, taču kaislības vēl radīs jautājums, kam nāksies ēst karavīru biezputru un kam tā ies secen

Obligātā dienesta kareivji Lietuvas armijai ir atdoti gandrīz vienbalsīgi: pagājušajā nedēļā par to balsoja 112 Seima locekļi, pret bija tikai trīs, atturējās pieci. Lēmumu par labu atzina visas parlamenta partijas, pat populistiskās un par prokrieviskajām sauktās – redzot Krievijas radītos draudus, šādi rīkoties mudināja ja ne patiesas bažas, tad vismaz politiskais aprēķins. Taču tagad ir gaidāmas daudz asākas sadursmes, lemjot par kārtību, kādā notiks iesaukšana dienestā – kam karadienests būs obligāts, un kas no tā tiks atbrīvots.

Iesauks mazāk nekā 2% 

Pirmais iesaukums notiks jau augustā, pavisam iesauks 3000 jauniešu, kuriem armijas daļās būs jāpavada deviņi mēneši. Nākamajos piecos gados karadienestā iesauks pa 3000-3500 jauniešu 19-26 gadu vecumā. Paredzēts, ka jauniesaukto mācības notiks trīs mēnešus Ruklas mācību bāzē, pēc tam viņus norīkos dienestā uz citiem bataljoniem, bet dienestu pabeigušos ieskaitīs armijas rezervē. Pēc pieciem gadiem atkal tiks lemts, vai atgriezties tikai pie profesionālas armijas modeļa vai turpināt arī obligāto dienestu. Valsts aizsardzības ministrs Jozs Oleks uzsver – ņemot vērā pašreizējo saspringto ģeopolitisko situāciju, Lietuvai nepietiek ar profesionālajiem kareivjiem vien, kuru skaits pērn sasniedza 8500.

Kad pērn sākās diskusijas par obligātā karadienesta atjaunošanu Lietuvā, visvairāk iebildumu izpelnījās politiķu ierosinājums iesaucamos izraudzīties loterijā. Tagad šķiet, ka šī ideja tiks atmesta un vispirms tiks gaidīti brīvprātīgie. Ir arī ierosināts vispirms izraudzīties jauniešus, kuri nav ieguvuši augstāko izglītību, bezdarbniekus un pat personas, kas nonākušas kārtībsargājošo iestāžu redzeslokā. Tā šos cilvēkus būšot vieglāk pāraudzināt un integrēt sabiedrībā, taču jau tiesātas personas par kareivjiem gan kļūt nevarēs. Seimam vēl vajadzēs noteikt konkrētu iesaukšanas kārtību.

Lietuvas armijas štāba sabiedrisko attiecību virsnieks Donats Suhockis apliecināja, ka pagaidām tiek rēķināts, cik jauniesaukto varētu uzņemt katrs armijas bataljons. Ir iecerēts veidot jauktas apakšvienības, kurās kopā ar obligātās karaklausības kareivjiem dienētu arī profesionāļi. Tie, kuri armijas dienestā būs pieteikušies brīvprātīgi, varēs izvēlēties, kurā valsts vietā dienestu pildīt. Dienēt var ne tikai vīrieši, bet arī sievietes, viņām ir paredzētas tieši tādas pašas sociālās garantijas.

Viena obligātā dienesta kareivja uzturēšana izmaksā aptuveni 9000 eiro gadā, bet profesionāls karavīrs izmaksā divreiz dārgāk. Dienestā iesauktajiem ir paredzēta samaksa – 38 eiro mēnesī, bet premjers Aļģirds Butkevičs paziņoja, ka nākotnē šī summa varētu izaugt līdz 238 eiro.

Dienesta laikā likumi paredz saglabāt iesaukto jauniešu mācību vai darbavietas, taču problēmas var rasties jauniesaucamajiem, kuri paņēmuši mājokļa kredītus. Likumi pagaidām nekādi nereglamentē jauniesaukto saistības ar bankām. Ļoti iespējams, ka politiķiem vēl būs jālabo likums, paredzot uz dienesta laiku atbrīvot armijā iesauktos no ikmēneša kredītmaksājumiem un procentiem. Bankas jau steigšus paziņojušas – ja tiks pieņemts šāds likums, tās daudz stingrāk vērtēs karaklausības vecumā esošo klientu pieteikumus kredītiem.

Atgriešanās pie obligātā karadienesta rada nemieru arī emigrantiem – tūkstošiem Lietuvas puišu strādā ārzemēs, bet daudzi nav deklarējuši izceļošanu no valsts. Skaidrs, ka arī viņi nonāks karaklausības komisijas redzeslokā.

No otras puses, risks tikt iesauktam armijā ir visai neliels – 3,5 tūkstoši jauniesaucamo veido tikai 1,7% no visiem 19-26 gadus vecajiem Lietuvas puišiem. Savukārt brīvprātīgi karadienestā var pieteikties personas līdz pat 38 gadu vecumam.

Uzslavas no ārzemēm

Ietekmīgākie pasaules plašsaziņas līdzekļi un analītiķi jau novērtējuši Lietuvas lēmumu kā jaunu apliecinājumu tam, cik kardināli Krievijas draudu iespaidā pašlaik mainās skatījums uz aizsardzību.

Pazīstamais analītiķis un The Economist žurnālists Edvards Lūkass viens no pirmajiem reaģēja uz februāra beigās pieņemto Valsts aizsardzības padomes lēmumu, ne tikai precīzi prognozējot, kā šo lēmumu vērtēs Lietuvas sabiedrotie, bet arī itin kā uzdodot toni šiem vērtējumiem.

«Lēmums apliecina, ka nopietni vērtējat situāciju. Taču reālu iespaidu tas diemžēl neatstāj – pat ja visus Lietuvas pilsoņus ietērpsit armijas formas tērpos, Krievija tik un tā būs liela un varena valsts. Tomēr Lietuva demonstrē, ka nopietni izturas pret valsts aizsardzību. Jo aizsardzība ir ne tikai tas, ko var paveikt sabiedrotie, bet pašas valsts ieguldījums. Ja kāds ir rēķinājies, ka Lietuvu varētu okupēt sešu stundu laikā, pēc šī lēmuma droši vien būs nepieciešamas 76 stundas. Un tas sabiedrotajiem dotu vairāk laika reaģēt. Līdz šim Latvijas un Lietuvas aizsardzība bija visai vāja un balstījās tikai uz NATO spēkiem. Atgriešanās pie obligātā karadienesta ir pareizs solis. Ceru, ka arī Latvija sekos šim piemēram,» intervijā Lietuvas radio izteicās Lūkass.

Lēmums patiešām izskanēja (un joprojām skan) pa visu pasauli ne tikai kā apliecinājums tam, ka Lietuva, pat būdama NATO dalībniece, jūt arvien lielāku apdraudējumu no Krievijas puses. Gan ietekmīgākie mediji, gan analītiķi šo faktu ir novērtējuši kā jaunu pierādījumu, cik kardināli mainās skatījums uz aizsardzību.

Ilgu laiku Lietuva bija starp tām NATO dalībvalstīm, kas aizsardzībai atvēlēja vismazāk, tādējādi rūpes par savu drošību cenšoties uzkraut sabiedroto pleciem. Tāpēc uzslavas saņēmis Lietuvas lēmums arī mērķtiecīgi palielināt līdzekļus valsts aizsardzībai, lai 2020.gadā sasniegtu NATO standartu – 2% no IKP. Atbilstoši šim plānam jau pagājušā gada vidū aizsardzības budžets palielināts par 38 miljoniem eiro, bet šogad – vēl par 116  miljoniem, sasniedzot pavisam gandrīz 400 miljonus eiro jeb 1,03% no IKP.

Tāpēc ziņa par obligātā karadienesta atjaunošanu kā apliecinājums nopietnām Lietuvas rūpēm par savu aizsardzību ir pārliecinājusi pat tādus obligātās karaklausības skeptiķus, par kādu sevi publiski atzīst ietekmīgā ASV analītikas centra Heritage Foundation eksperts Lūks Kofijs (Luke Coffey).

Starp citu, Lūks Kofijs pats ir bijis ne tikai ASV karavīrs, bet arī Lielbritānijas aizsardzības sekretāra īpašais padomnieks, kurš atbildīgs par britu bruņoto spēku piemērošanu sadarbībai ar NATO. «Nekas nevar sacensties ar labi sagatavotu un atbilstoši finansētu profesionālu armiju. Taču superdramatiskos laikos ir nepieciešami ārkārtas līdzekļi. Ja Krievija uzbruktu Lietuvai, ikviena diena, ikviena stunda, kad šis uzbrukums tiktu apturēts, dotu papildu laiku NATO atbildes reakcijai. Lietuvieši dara to, ko uzskata par pareizāko savas valsts aizsardzībai (un varbūt nācijas izdzīvošanai). Es bieži dzirdu, ka Baltijas valstis var kļūt par nākamo Krievijas mērķi, bet tas nozīmē, ka par nākamo mērķi var kļūt NATO. Lietuva šo apdraudējumu uztver nopietni. Vai nopietni to uztver arī pārējās NATO dalībnieces?» ar retorisku jautājumu savu komentāru noslēdza šis ievērojamais eksperts.

Lai arī šis ir tikai viens viedoklis, šķiet, tieši tas vislabāk atspoguļo Rietumu attieksmi pret Lietuvas lēmumu. Sabiedrisko attiecību jomā šo diskusiju ļoti prasmīgi veicināja arī Lietuvas ārlietu ministrs Lins Linkevičs. Uzturēdamies Vašingtonā, viņš paziņoja, ka atgriešanās pie obligātās karaklausības ir mērķtiecīgs Lietuvas ieguldījums kolektīvajā aizsardzībā.

Tādējādi Lietuvas amatpersonu, starptautisko mediju un ekspertu izveidotais viedoklis, ka Lietuva beidzot pati ir sākusi nopietni izturēties pret savām aizsardzības problēmām, var palīdzēt gan diplomātiskajās kaujās, gan nodrošināt lielāku sabiedroto atbalstu, ar visiem iespējamajiem līdzekļiem cenšoties atturēt Krieviju no agresijas.

Uzmanību! Uzmanību!

Posted on marts 25, 2015 by - Tēma

Cik gatava Latvijas valsts ir ārkārtas situācijām? Lai gan civilās aizsardzības plāns ir skaidrs un praksē pārbaudīts dabas kataklizmās, valdība tagad naski ķērusies pie vairākiem iekavētiem darbiem, bet pašvaldībās mācās, kā rīkoties valsts apdraudējuma gadījumā

Izplatās cūku mēris, dzīvnieki masveidā jāizkauj, neapmierināti cilvēki pulcējas pie pagasta pārvaldes, sāk briest nemieri. Ko darīt? Šis ir viens no scenārijiem, kuru Latgales pašvaldību pārstāvji Rēzeknes robežsargu koledžā pērn izspēlēja Iekšlietu un Aizsardzības ministriju rīkotā seminārā par valsts apdraudējuma pārvarēšanu. Viļakas novada domes priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs tagad secina, ka mācības bijušas vērtīgas, analizēta situācija kaimiņvalstī, spriests par Latviju. Ir arī pavisam praktiski ieguvumi – Viļakā iepriekš nav bijis labas sadarbības ar Drošības policiju, bet tagad tā uzlabojusies. Pagājušajā nedēļā viļacēni ziņojuši par svešiem cilvēkiem, kuri taujājuši par apmierinātību ar dzīvi Latvijā, attieksmi pret Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Pašvaldība uzreiz nodevusi ziņu Drošības policijai, stāsta Maksimovs.

Līdzīgs mācību seminārs kā Latgalē šonedēļ paredzēts arī Rīgas pašvaldībā, te būšot runa arī par rīcību terorisma draudu gadījumā. Izskatās, ka atbildīgās institūcijas ir atmodušās – semināri pašvaldībām nav vienīgais veids, kā valsts tagad pārbauda un trenē savu gatavību ārkārtas situācijām. Lai gan scenāriji par tanku iebrukumu netiek izspēlēti, ir skaidrs, ka Krievijas agresija Ukrainā arī Latvijā liek uzdot jautājumu – kādā gatavībā ir mūsu civilās aizsardzības sistēma?

Iestrēgušie plāni

Tuvākajā laikā plānots izskatīšanai valdībā nodot Tautsaimniecības mobilizācijas plānu, slepenu dokumentu, kas Ekonomikas ministrijai bija jāizstrādā jau 2010.gadā. 

Ministrijas pārstāve Evita Urpena skaidro – tā mērķis ir noteikt atbildīgo institūciju un to pakļautībā esošo stratēģiski svarīgo tautsaimniecības objektu gatavību sniegt pakalpojumus mobilizācijas gadījumā, nodrošinot vitāli svarīgu valsts funkciju izpildi. Proti, kā svarīgus objektus nepieciešamības gadījumā nodrošināt ar enerģiju, sakariem, pārtiku un medikamentiem, arī sniegt ārstniecisko palīdzību. Plānā jāsa-prot, kādas ir valsts pašreizējās rezerves, cik ilgam laikam to pietiktu X stundā, kad tirgus un loģistikas likumi nedarbojas kā ikdienā. Kādas tieši ir mūsu rezerves, to glabā valsts noslēpums, bet Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Dmitrijs Trofimovs sola – krīzes pārvarēšanai svarīgais saraksts jau ir finiša taisnē. Cik Tautsaimniecības mobilizācijas plāna īstenošana Latvijai izmaksās, vēl rēķina, bet summas arī netiks atklātas.

Ekonomikas ministrija ķērusies arī pie Ministru kabineta noteikumu izstrādes, kam jānoteic pirmās nepieciešamības preces, kuras valsts apdraudējuma gadījumā iedzīvotājiem plānots nodrošināt, piemēram, ziepes, tualetes papīru, sveces. Projekts jau nodots saskaņošanai ministriju valsts sekretāru sanāksmē, bet nav vēl zināms, kad to pieņems valdība. Urpena stāsta, ka pie līdzīgiem projektiem savā atbildības jomā strādā arī Veselības ministrija, kura vēta medikamentu jautājumu, un Zemkopības ministrija, kura ārkārtas situācijā būs atbildīga par pārtiku.

Civilā aizsardzība skaidra

Kamēr top vairāki jaunie dokumenti, valstī jau sen ir skaidrs, kā ārkārtas situācijās pasargāt iedzīvotājus – to nosaka Civilās aizsardzības plāns, kas pēdējo reizi atjaunināts 2012.gadā. X stundā premjers sasauc Krīzes vadības padomi, kurā ietilpst viss Ministru kabinets un nepieciešamības gadījumā var pieaicināt drošības iestāžu vadītājus un citas amatpersonas. Bet atbalstu šai padomei sniedz sekretariāts, kuru vada Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) šefs. Tieši VUGD kompetencē ir civilās trauksmes izziņošana, citu iestāžu, arī bruņoto spēku informēšana par situāciju.

VUGD par saviem pienākumiem ir pilnīga skaidrība, tagad pēc sabiedrības pieprasījuma tikai tiek apsvērts, kā informāciju, kas internetā jau brīvi pieejama par rīcību ārkārtas situācijās, labāk darīt zināmu cilvēkiem. VUGD priekšnieka vietnieks pulkvedis Kristaps Eklons saka: dienesti savas iemaņas uzasina regulārās mācībās, bet iedzīvotājiem galvenais ir zināt to, ka trauksmes gadījumā jāieslēdz radio vai televīzija, kur tiks ziņots par tālāko rīcību. Tomēr VUGD sācis darbu arī pie bukleta par ārkārtas situācijām – tajā koncentrētā veidā izklāstīs svarīgāko informāciju par to, kā sagatavoties tām un rīkoties krīzes brīdī. Tiesa, nav zināms, kad šis buklets iznāks, jo ugunsdzēsējiem tam pašlaik nav naudas.

Ieteikumu projektu sagatavojusi arī Iekšlietu ministrija, to prezentējot Saeimas Pieprasījumu komisijā. Ministrija grib apkopot informāciju par iedzīvotāju brīdināšanu, evakuāciju, līdzi ņemamām mantām, rīcību pirms karadarbības sākšanās, uzvedību karadarbības zonā – līdzīgi kā šādu «kara rokasgrāmatu» pēc sabiedrības pieprasījuma izveidoja arī Lietuvā. Pagājušajā nedēļā Saeimas komisija nolēma par ministrijas un VUGD projektiem informēt premjerministri, atbildīgās ministrijas un Saeimas komisiju vadītājus, lai izlemtu, kuram variantam dot zaļo gaismu.

Tikmēr pašam VUGD rīcība ir skaidra. Dienesta civilās aizsardzības pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Baltmanis stāsta: iedzīvotāju informēšanai jau pastāv civilās trauksmes apziņošanas sistēma. VUGD amatpersonas uzskata: ja cilvēki ir gatavi civilajām nelaimēm – plūdiem, ugunsgrēkiem, ķīmisko vielu noplūdei un vētrai, tad būs gatavi arī militārai krīzei. Taču Baltmanis kritizē cilvēku māku klausīties, jo 2013.gada aptauja liecina – 50% aptaujāto ir gan dzirdējuši trauksmes sirēnas, taču 38% nezināja, kā tādā gadījumā rīkoties. «Civilās aizsardzības bunkuru Latvijā nav! Pirmais uzdevums ir palikt mājās, ieslēgt televīziju vai radio un klausīties, kas jādara,» atgādina Baltmanis. Ja būs nepieciešama evakuācija, par to iedzīvotājus informēs, ieradīsies glābēji un aizvedīs drošībā.

Glābējus nedaudz uztrauc kadru mainība pašvaldībās – pērn glābēji pabeidza mācību ciklu, bet atsevišķās vietās jau atkal ir jauni darbinieki, kuri ar civilās aizsardzības plānu praksē nav saskārušies. «Mēs dažreiz redzam, ka plānveida pasākumos, piemēram, plūdos, pašvaldības ne vienmēr ir vajadzīgajā līmenī, lai pārvarētu krīzi,» atzīst Eklons. Tam, ka vairāk jāstrādā ar pašvaldībām, piekrīt arī Trofimovs no Iekšlietu ministrijas. Piemēram, VUGD civilās aizsardzības mācības nesen bija Ogrē, kur nomainījusies vadība un cilvēkiem trūka zināšanu par rīcību plūdu gadījumā, tāpēc glābēji vairākas reizes braukuši un stāstījuši.

Paldies vētrai

Glābēji tagad saka paldies 2005.gada lielajai vētrai, kas bez elektrības atstāja lielu daļu valsts, toties tās seku likvidēšana deva milzīgu pieredzi. Togad janvārī elektroapgāde bija traucēta apmēram 60% patērētāju. Enerģētikas likums nosaka: ja enerģijas piegāde ir traucēta vienai trešdaļai valsts iedzīvotāju vai arī teritorijā, kas aizņem vairāk nekā pusi no valsts, jāizsludina enerģētiskā krīze. Ekonomikas ministrijas pārstāve Evita Urpena norāda – tieši šī vētra bija iespēja likumos rakstīto kārtību pārbaudīt praksē. Toreiz, divas stundas pētot situāciju, premjers Aigars Kalvītis izsludināja enerģētisko krīzi un darbu sāka Enerģētiskās krīzes centrs, kuru vadīja ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš. Šī centra uzdevums ir izlemt par pasākumiem un resursiem, kuri nepieciešami enerģijas piegāžu atjaunošanai. Krīzes stāvoklis ļauj piesaistīt papildu resursus, piemēram, seku likvidēšanā iesaistot Nacionālos bruņotos spēkus. Šī vētra likusi padomāt daudziem, saka VUGD pārstāvis Baltmanis – tagad lielakajai daļai mobilo sakaru nodrošinātāju ir autonomie ģeneratori, lielajās pilsētās ir rezerves ģeneratori, ir plāns, kā pievest degvielu.

Par to, kādai rīcībai jāseko, stāsta arī likums par ārkārtas un izņēmuma stāvokli. Pirmo izsludina dabas kataklizmu dēļ, piemēram, pērn tas bija Āfrikas cūku mēris. Taču situācijās, kad valsti apdraud ārējs ienaidnieks, valdība var izsludināt izņēmuma stāvokli. Tas, ņemot vērā situāciju, dod tiesības Ministru kabinetam noteikt dažādus ierobežojumus, piemēram, energoresursu izdalē. Proti, konkrētajā vietā, kur izsludināts izņēmuma stāvoklis, degviela pieejama tikai dienestiem. Ierobežojumi var būt pārtikas sadalē, pirmās nepieciešamības preču un medicīnas preču sadalē, var ieviest cilvēku pārvietošanās ierobežojumus.

Par pārtiku atbild Zemkopības ministrija. Valsts atbalsta plānošanas nodaļas vecākais referents Ritvars Zapereckis stāsta: kārtība, kā apdraudējuma gadījumā iedzīvotājus apgādā ar pārtiku, neparedz pārtikas rezerves krājumu veidošanu, bet izmanto pārtikas atlikto piegāžu principu. Proti, iepriekš noslēdz līgumus ar uzņēmumiem, kuru izpildi aktivizē valsts apdraudējuma gadījumā. Tiesa, kamēr nav Tautsaimniecības mobilizācijas plāna, nav skaidrs, kādus uzņēmējus par piegādēm valstij uzrunāt. Nepieciešamības gadījumā pārtikas izsniegšanu koordinē pašvaldību civilās aizsardzības komisija. Plānojot pārtikas nodrošinājumu, tiek vērtēts pārtikas ražošanas uzņēmumu reģionālais izvietojums, lai apdraudējuma gadījumā nodrošinātu pēc iespējas tuvākas piegādes. Zapereckis uzsver – ministrijā šis plāns nav tikai uz papīra, speciālisti ir piedalījušies mācībās, un tādas paredzētas arī šogad. Vairāk, pēc Zaperecka domām, būtu jāuztraucas par energonodrošinājumu, jo daudziem pārtikas ražotājiem ir alternatīvās enerģijas aprīkojums, tomēr ir tādi, kuriem savu ģeneratoru nav vai arī to jaudas ir nepietiekamas ražošanas procesa nodrošināšanai.

Domāšana ir mainījusies

Lai visus likumos aprakstītos scenārijus nevajadzētu pārbaudīt dzīvē, jāstiprina iekšlietu un aizsardzības nozare, atzīst Iekšlietu ministrijas pārstāvis Trofimovs, jo Ukrainas rūgtā pieredze parādījusi, kas notiek to vājuma gadījumā. Tāpēc Latvijā jārunā par drošības iestāžu kapacitāti, dienestu darbinieku algām, lai motivētu profesionāļus un stiprinātu lojalitāti. Pētījumu par policijas lojalitāti tagad nav bijis, bet «mums ir ļoti satraucoši gadījumi, kad atsevišķi cilvēki dienestā pauž prokrieviskus paziņojumus, tā diskreditējot valsti un kolēģus», stāsta Trofimovs. Tā nav masveida parādība, bet atsevišķi gadījumi, kurus ministrijas pārstāvis sīkāk nekomentē, jo tie saistīti ar klasificētu informāciju. Valsts policijā šo informāciju nekomentē.

Lai gan Trofimovs uzsver, ka Latvijā «zaļo cilvēciņu» scenārijs nav aktuāls – atšķirībā no Ukrainas mūsu valsts reāli nodrošina robežas apsardzi -, viņš mudina stiprināt šo spēju. «Šie ir cilvēki, kuriem pirmajiem būs jāstājas pretī,» saka Trofimovs. Būtisks jautājums ir visu dienestu pārapbruņošana, jo pašlaik dažādām spēka struktūrām ir dažādi, arī nesavietojami un veci ieroči. Piemēram, robežsardze militāru draudu gadījumā kļūst par Nacionālo bruņoto spēku sastāvdaļu, tai vajag tādus pašus ieročus un munīciju kā armijā, uzsver arī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis. Tāpat tiks lūgti papildu līdzekļi, lai var ātrāk pārapbruņot zemessardzi, jo armija ar ieročiem ir apgādāta, bet zemessargiem tie ir no dažādiem laikiem. «Naudu vajag daudz. Cik – neteiks neviens, jo tie ir slepenie ziņojumi,» skaidro Vējonis.

Ņemot vērā rūgto Ukrainas pieredzi, visiem ir atvērtas acis un mainījusies domāšana, rezumē aizsardzības ministrs. Arī iepriekš sadarbība starp dienestiem bijusi, taču ne tik intensīva kā tagad. «Visi, kas potenciāli var tikt iesaistīti, darbojas un mācās kopā. Krievijas propagandas mašīna labi strādā – tiek noniecināta Nacionālo bruņoto spēku kapacitāte un NATO spējas reaģēt, taču sabiedroto klātbūtnei ir reālu [Krievijas] rīcību atturošs efekts. Ja gribēs pamēģināt agresiju, tad jāsaka vienkārši: dabūs pa purnu!»

Ko nosaka valsts civilās aizsardzības plāns? 

1. Par plāna izpildi atbild Ministru prezidents – vada apdraudējuma novēršanas un pārvarēšanas pasākumus valsts vai reģiona mērogā.

2. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) vada, koordinē un kontrolē sistēmas darbību.

3. Reaģēšanas un seku likvidēšanas neatliekamos pasākumus apdraudējuma vietās vada VUGD amatpersona vai civilās aizsardzības plānos norādītās valsts vai pašvaldību amatpersonas.

4. VUDG atbild par civilās trauksmes un apziņošanas sistēmu.

5. Plašsaziņas līdzekļi un elektroniskie saziņas līdzekļi bez maksas izziņo VUGD informāciju par apdraudējumu un ieteikumus iedzīvotāju rīcībai.

6. Informēšana par evakuāciju notiek ar sirēnu, radio, televīzijas un skaļruņu, tajā skaitā operatīvā transporta palīdzību.

Ārkārtas situācijas soma

Svars nedrīkst pārsniegt 20 kg. 

Jāņem līdzi:

  • personu apliecinoši dokumenti (pase, apliecība);
  • nauda, bankas kartes, dārglietas;
  • medikamenti;
  • personīgās higiēnas piederumi;
  • minimālais apģērbs;
  • pārtika pirmajai dienai, dzeramais ūdens;
  • sērkociņi, šķiltavas;
  • radiouztvērējs ar barošanas elementu komplektu;
  • apgaismes lukturis, sveces, sausā spirta tabletes.

Avots: VUGD

Kādam jābūt prezidentam?

Posted on marts 25, 2015 by - Viedoklis

Valsts prezidenta kandidātu izvirzīšana oficiāli startēs 20.maijā, bet žurnāls Ir aicina sabiedrībā pazīstamus cilvēkus jau izteikt savu viedokli

Svarīgi nepārspīlēt ar prasībām, jo nevienā cilvēkā nevar būt apvienotas visas kvalitātes. Manā skatījumā prezidentam jābūt Latvijas patriotam, līdzsvarotai personībai (per sonare burtiski nozīmē «skanēt cauri», tātad personība nav «perfekts cilvēks», bet tāds, caur kuru skan cauri kas lielāks par viņu pašu), ar labu izpratni par Latvijas iekšējo un ārējo politiku, spējīgam precīzi formulēt savu viedokli un ar izcilām svešvalodu zināšanām. Nav obligāti, lai prezidents būtu labs runātājs, bet lai viņš izstarotu vienkāršu cilvēcību.

Pašreizējā situācijā ir ļoti svarīgi, lai prezidents tiktu izraudzīts no politiķu vides. Nereti mēdzam būt netaisni pret cilvēkiem tikai tāpēc, ka tie darbojas politikā. Prezidenta priekšrocība būtu Eiropas politiskās virtuves pazīšana.

Liela daļa inteliģentu cilvēku, mazliet piepūloties, gada laikā varētu apgūt galvenās iemaņas un zināšanas prezidenta amatam. Šobrīd tam nav laika. Politiskā situācija ir saspringta, un prezidentam nepieciešams kvalitatīvi un precīzi sākt darboties no pirmās dienas amatā.

Svarīgi atcerēties, ka ne visi, kas lieliski sevi parādījuši kādā profesijā, spēs būt lieliski visur! Visbiežāk – ne. Ir svarīgi katram būt gatavam uzņemties atbildību par savu valsti, bet pie atbildības uzņemšanās pieder arī māka atbildīgi novērtēt savu kvalifikāciju – vai es tiešām deru šajā amatā?

Par lieliem jautājumiem

Posted on marts 25, 2015 by - Kurš būs prezidents?

Nākamajam prezidentam jāspēj iedvesmot, formulēt un būt par paraugu, uzsver Mārtiņš Bondars (43) , ko Reģionu apvienība pieteikusi kā savu kandidātu

Latvijas Reģionu apvienība (LRA), kam Saeimā astoņi mandāti, izvirzījusi Valsts prezidenta amatam Mārtiņu Bondaru, kura darba biogrāfijas spilgtākais ieraksts pirms ievēlēšanas Saeimā bija prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas kancelejas vadīšana 1999.-2006.gadā. Pastāstījis, kāpēc izvirzīts un būtu labs prezidents, kandidāts sarunas beigās iedeva man savu «vizītkarti» – Brīvā viļņa ražotu «Mārtiņa Bondara šprotu» bundžu. Tādas rudenī apvienība dalījusi vēlētājiem parasto pašreklāmas bukletu vietā.

Kāpēc partija jūs nosauca jau 26.februārī, kaut gan oficiāli kandidātus varēs pieteikt maijā?
Pirmkārt, LRA redz tautas vēlēta prezidenta institūtu. Ja nesanāk tas, tad atklātas prezidenta vēlēšanas. Un vismazākā mērā LRA to redz kā procesu, kurā pēkšņi nez no kurienes uzrodas kandidāts un tiek nolikts tautas priekšā.

Tātad tas ir protesta žests? 
Tā ir politiskās kultūras un tradīciju maiņa. Tā iespējama divos veidos. Viens – mainot likumus, otrs – rīkojoties citādi.

Prezidents Andris Bērziņš vēl nav paziņojis, vai kandidēs. Vai jūsu izvirzīšana nozīmē noraidījumu pašreizējam prezidentam?
Tas nozīmē, ka LRA balsos par Mārtiņu Bondaru. To kolēģi ir solījuši, to esmu arī lūdzis – ka vēlētos simtprocentīgu atbalstu un tikai tad esmu gatavs kandidēt.

Bet par ko pats balsosit, ja pēdējā kārtā Bondara nemaz nebūs un būs palikuši tikai, piemēram, Bērziņš un Āboltiņa?
Šajā brīdī ir svarīgi runāt par to, kādām kvalitātēm ir jābūt prezidentam. Daži kritēriji LRA ir svarīgi. Prezidentam jābūt gan profesionālam, gan personiskam piemēram Latvijas sabiedrībai. Jāspēj iedvesmot cilvēkus Latvijā darīt lielākas lietas gan personīgi, gan arī valsts labā. Iedvesmot saistīt savu nākotni ar šo zemi. Un visbeidzot – jāspēj formulēt pozīcijas par Latvijai kritiskiem jautājumiem.

Kas ir šie kritiskie jautājumi, un kādām jābūt pozīcijām? 
Nākamajos četros gados tas noteikti saistīts ar nacionālo drošību, tur ir vislielākā prezidenta ietekme. Nacionālās drošības jomā tas galds stāv uz četrām kājām – armiju, mūsu drošības dienestiem, ārlietu dienestu un iekšējās drošības struktūrām, piemēram, policiju. 

Reģionā tā ir kaimiņa būtiska attieksmes maiņa. Pēc aukstā kara beigām Krievija lēnām, tomēr virzījās Rietumu struktūru virzienā, bet no 2006. vai 2008.gada dinamika ir bijusi pavisam citāda. Un otrs apdraudējuma vektors nāk no starptautiskā terorisma, kuru Latvijā neesam tieši piedzīvojuši, bet tas nenozīmē, ka par to nevajadzētu domāt un būt gataviem rīkoties.

Vai ar šīm kājām viss kārtībā?
Pirmkārt, finansējuma apjoms ir nepārtraukti par mazu. Es nemaz nerunāju par to, ka mūsu apņemšanās pret [NATO] partneriem ir bijusi 2% [no IKP veltīt aizsardzībai]. Bet tie ir bijuši miera laika 2%. Mēs tagad it kā ļoti lepojamies ar sasniegto 1%, bet tas jau ir krietni par maz pašreizējā situācijā. 

Tas sākās 2008.gadā ar Gruzijas konfliktu, turpinājums ir Ukrainā. Ņemot vērā signālus, ko lielais kaimiņš sūta, mums jābūt spējīgiem novērst apdraudējumus jeb atturēt austrumu kaimiņu no jebkādas vēlmes darīt šāda veida kustības Baltijā.

Otrs – process, kas nedrīkst apstāties, ir spēju salāgošana starp armiju un policiju. Visbeidzot – drošības dienesti. Mums ir ļoti pašaizliedzīgi puiši un meitenes, bet viņiem vajadzīga palīdzība to kapacitāšu stiprināšanā, kuru pašlaik viņiem pietrūkst.

Pēc Davosas foruma janvārī rakstījāt, ka Ukrainā «ir nevis karš starp Krieviju un Ukrainu, bet gan iekšējs konflikts Ukrainas teritorijā». Vai joprojām tā uzskatāt?
Formāli tā ir. Tajā pašā laikā nevienam nav noslēpums Krievijas ietekme šā iekšējā konflikta radīšanā, sākot ar militārajām piegādēm, turpinot ar mācībām, cilvēkiem.

Nupat jau pats Putins filmā par Krimas aneksiju atzina, ka to plānojis kā specoperāciju.
Jā! Bet starptautiski tas tiek uztverts kā konflikts, kurš notiek Ukrainas teritorijā.

Man interesē jūsu viedoklis – vai tas ir karš vai iekšējs konflikts? 
Tas ir karš, kas notiek Ukrainas teritorijā, kuru finansē un dažādos citos veidos atbalsta Krievija.

Starp citu, par Davosu – Andra Bērziņa tur nebija, bet jūs bijāt. Kādā statusā?
Kopš mana darba pie Vairas Vīķes-Freibergas, kad man nācās braukt kā vienam no pavadošās grupas cilvēkiem, esmu turpinājis braukt uz Davosu.

Pats, bez ielūguma?
Tieši tā. Lai sekotu līdzi notiekošajam pasaulē un satiktu kolēģus.

Kāpēc starp svarīgākajiem uzdevumiem Latvijai nepieminējāt korupcijas apkarošanu, kaut gan politiķu uzpirkšana un valstu ekonomiskā ietekmēšana ir viens no Krievijas ieročiem hibrīdkarā?
Esmu pieminējis tikai trīs no desmit galvenajiem akcentiem savā pirmsvēlēšanu laikā – par pārējiem būšu gatavs runāt, kad parādīsies vēl kāds kandidāts. Bet korupcijas apkarošana ir nacionālās drošības un tiesiskuma jautājums, un Latvijai tajā ļoti būtiski jāuzlabo sniegums. Pašreiz esam iegājuši formālajā korupcijas apkarošanas fāzē, kad skatāmies, vai papīri ir pareizi aizpildīti. Bet būtība ir aizgājusi kaut kur secen, un to varam redzēt arī konfliktā KNAB.

Kā šo konfliktu var atrisināt?
Pirmkārt, caur pārraudzības institūciju. Ja premjerei nepietiek instrumentu, tad jānāk uz Saeimu un jāsaka: jūs man esat uzdevuši pārraudzīt KNAB, šajā birojā kopš 2011.gada notiek nevis cīņa ar korupciju, bet gan iekšējā cīņa par varu, es ar saviem instrumentiem to nevaru izdarīt, lūgums šo situāciju atrisināt.

Ko var darīt, kad Streļčenoks aizskrējis uz Saeimu pirms Straujumas un pateicis – mīļie deputāti, paturiet mani amatā! – un viņam Saeimā ir vairākuma atbalsts? 
2014.gada janvārī tika veidota jauna valdība, pēc tam novembrī. Valdības vadītāja abos gadījumos neko nav bildusi par šīs situācijas risinājumu. Ja tas nav konceptuāli svarīgs jautājums, tad tā ir problēma.

Bet ko tagad?
Tā ir problēma. Ja institūciju vadītāji apiet savu pārraudzītāju, tad izveidojusies precīzi tā pati situācija, kas Jutai Strīķei ar Streļčenoku! Jo Strīķei bija atbalsts pie premjeres, vai ne? Nu, principā tas ir spoguļattēls. Es nevēlos izmazgāt to vešiņu. Pēc būtības tas nefunkcionē. 

Kas ir jūsu vēlēšanu kampaņas auditorija, ja prezidentu vēlēs 100 Saeimas deputāti?
Jebkuram prezidentam no pirmās dienas jābūt sabiedrības atbalstam, jo viņa rīcībā pārsvarā ir «maigā vara», nevis «cietā vara». Ja atbalsta nav, prezidenta ietekme uz politiskajiem procesiem valstī krietni samazinās. Šo pieredzi ļoti labi redzēju, strādājot pie Vairas Vīķes-Freibergas.

Latvijai ir jāmaina politiskā kultūra un tradīcijas prezidenta ievēlēšanas jautājumā. Ar savu rīcību es to mainu. Uzskatu, ka vēlēšanas ir personību un ideju cīņa.

Kādas ir jūsu izredzes, zinot politisko spēku izkārtojumu Saeimā?
Tādas pašas kā jebkuram citam. Vislielākais konkurents manā gadījumā, protams, ir esošais prezidents.

Kāpēc uzskatāt, ka būtu labs prezidents? 
Esmu pietiekami paškritisks. Kopš Eiroparlamenta vēlēšanām…

Kuras jums bija neveiksmīgas…
Patiešām? Mani kolēģi uzskata, ka bija ļoti veiksmīgas, ņemot vērā, ka LRA tikko apritējis gads. Pērn martā tās reitings bija nulle, aprīlī – jau 0,8%, savukārt maijā vēlēšanās jau 2,49%. Neraugoties uz to, ka mums nebija ne naudas, ne varas, ko ieguldīt kampaņā. Un septembrī, neskatoties uz konkurentu milzīgo pārsvaru resursu ziņā, par mums [Saeimas vēlēšanās] nobalsoja vairāk nekā 65 tūkstoši vēlētāju.

Stāsti par procentu desmitdaļām atstāj marginālas partijas cildināšanas iespaidu, taču atgriežamies pie jautājuma – kāpēc jūs būtu labs prezidents?
Redziet, es braukāju pa Latviju, runāju ar cilvēkiem, un viņi izsaka vēlmi, lai Mārtiņš Bondars būtu Valsts prezidents. Tā kā mans politiskais spēks LRA man arī izteica šo aicinājumu, tad es palūdzu nedēļu, lai apdomātos. Šajā nedēļā atrados ārpus Latvijas, Davosā, kur man bija pietiekami ilgs laiks pabūt vienam un uzdot tos kritiskos jautājumus, kurus jebkuram cilvēkam vajadzētu gan profesionāli, gan personīgi uzdot sev pirms šāda lēmuma pieņemšanas, un atgriežoties atbildēju – jā.

Jums nav praktiski nekādas politiskās darbības pieredzes. Vai Latvija var atļauties atkal prezidentu, kurš mācīsies amatā?
Sarunu sākām ar to, kādām īpašībām vajadzētu būt prezidentam – personīgam piemēram, spējai iedvesmot un spējai formulēt. Kad es kritiski skatos uz savām spējām šajās trijās sadaļās, man ir pārliecība, ka es kvalificējos. Uzskatu, ka mana pieredze, zināšanas un kontakti globālajā telpā un arī Latvijā ir pietiekami, lai varētu pildīt šo pienākumu.

Nezinu par kontaktiem, bet par kādu pieredzi ir runa?
Par profesionālās darbības pieredzi.

Bet, piedodiet, jūs bijāt arī Latvijas krājbankas prezidents un vadījāt viena krievu, iespējams, gangstera banku, kurā, iespējams, notika būtiskas nelikumības. Vai tā arī ir pieredze?
Vai varētu precizēt, kādas nelikumības esmu pieļāvis?

Neteicu, ka jūs, bet bankā acīmredzot notika nelikumības, un rezultāts ir zināms – bankrots.
Bankai bija operacionālas problēmas, par ko atbildīga tālaika vadība.

Bet jūs pieminējāt savus sakarus, un tad jāmin – vai arī tos, kurus ieguvāt, vadot krievu miljardiera Antonova banku?
Jūs mēģināt jaukt kopā. Kad saku par sakariem, tad runāju par laiku, kad septiņus gadus strādāju pie Vairas Vīķes-Freibergas.

Krievija pašlaik izmanto savas ekonomiskās un finanšu sviras, lai ietekmētu kaimiņvalstu politiku. Vai sabiedrībai, kuras uzticēšanos vajag prezidentam, nevarētu būt jautājumi par jūsu kontaktiem arī šīs bankas vadīšanas laikā?
Šīs bankas īpašniece bija Lietuvas banka Snoras. De facto, protams, gala beneficiārs, jā, bija cilvēks ar Krievijas pasi. Par bankas vadīšanu – kā tad var novērtēt, vai cilvēks vadījis labi vai slikti? Mani ir mācījuši Hārvardas Kenedija skolā tā – izvērtējums ir par to periodu, kurā esi darbojies. 2009.gadā aizgāju no amata, tāpēc prasīt man atbildību par operacionālas dabas jautājumiem 2011.gada novembrī ir mazliet jocīgi.

Velkot paralēles ar politiku – vai Aigars Kalvītis var teikt, ka viņa valdības laikā ekonomika gāja griezdamās uz augšu, bet par krīzi atbildīgi jau pavisam citi?
Tāpēc es saku – Latvijas krājbankā bija operacionālas, nevis stratēģiskas dabas problēmas. Runājot par stratēģiju, 2009.gadā, kad žurnālisti vaicāja, kāpēc eju projām, es atbildēju: mums ar akcionāru atšķiras stratēģiskais redzējums. Uzskatīju, ka bankas bilance jāsašaurina, jo krīze vēl nav pārdzīvota.

Kaut gan oficiālas atbildības man nav, ir morāla atbildība pret cilvēkiem, kurus uzaicināju tur strādāt. Pret klientiem, kurus uzaicināju, un viņiem acīmredzot 2011.gadā radās operacionālas problēmas biznesā. Un pret sadarbības partneriem – sākot ar to, ka manā laikā sākām atbalstīt dziesmu un deju svētkus un virkni mazāku projektu. Tā ir morālā atbildība, no tās es nevaru aizbēgt.

Vai jūs arī šodien teiktu, kā teicāt 2010.gadā – «man nav argumentu, lai es aizstāvētu Latvijas valdības un Latvijas Bankas politiku izejā no krīzes»?
Jā.

Vajadzēja devalvēt latu un ļaut notikt «kodolsprādzienam»?
Vajadzēja palaist valūtu brīvā peldējumā. Nevis pilnīgi brīvā, bet vadītā. Krīzes pamatcēloņi bija milzīgs finanšu konta uzblīdums jeb liels naudas ieplūdums ekonomikā. Nauda nāca pārsvarā no finanšu sektora. Latvijā nebija pietiekams preču un pakalpojumu apjoms, lai varētu šo naudu absorbēt. Un tad mums radās tekošā konta problēmas, jo pirkām preces un pakalpojumus ārpusē.

Vai Valda Dombrovska valdības politika, jūsuprāt, bija aplama?
Zinot to, ko zinu šajā brīdī – es nebūtu glābis Parex banku kā finanšu institūciju. Un pirms tam 2008.gada oktobrī nebūtu palielinājis depozītu apdrošināšanas summu. Ekonomika nav ķīmijas eksperiments – paņem divas kolbiņas, sajauc, ja nesanāca – ņem nākamās divas kolbiņas.

Vai tas nav tieši tas, ko jūs tagad sakāt par citādu fiskālo un monetāro politiku, neuzņemdamies nekādu atbildību? Vai jūs varētu garantēt, ka iznākums būtu labāks?
Zināt, ir stāsts par putniņu rokā. Viens aiziet pie rabīna un saka: «Man rokā ir putniņš. Saki – ir dzīvs vai miris?» Un domā – ja rabīns teiks, ka dzīvs, es tam pārlauzīšu sprandu, bet, ja teiks, ka miris, parādīšu, ka ir dzīvs. Bet rabīns saka: «Viss ir tavās rokās.» 

Un te ir tieši tāda pati situācija. Jūs sakāt – vai varat garantēt? Ko mēs vispār šajā dzīvē, sabiedriskajā politikā varam garantēt? Tas ir tieši tāpat, kā man cilvēki šodien uzdod jautājumu – ja investēsim 2% aizsardzībā, vai varam garantēt drošību?

Tā gan laikam reti kurš prasa.
Piekrītu, par drošību jūs tā nesakāt. Bet par ekonomiku uzdodat tieši tādu jautājumu.

Jūs bijāt Latvijas ceļa premjerministra Krištopana biroja vadītājs, tātad laikam liberālis, pēc tam TB/LNNK sarakstā pašvaldību vēlēšanās Rīgā, tātad konservatīvs, bet tagad jūsu partija dēvē sevi par centrisku. Kā tad īsti ir?
Pasaulē politika šobrīd kopumā ir iespējama tikai centriska. Tā nav iespējama citāda. Jo agrāk vai vēlāk jebkādas novirzes no centra nolemj politiskos spēkus iznīcībai. Tāpēc, ka dzīvojam pasaulē, kurā ir brīva darbaspēka un kapitāla kustība. Tikko kļūstat kreiss un ļoti fokusēts uz darbaspēku, tā no jums aiziet kapitāls. Tiklīdz fokusējaties uz kapitālu, mēs redzam, kas notiek Latvijā – aiziet darbaspēks.

Vēl par jūsu pieredzi. Grāmatā VVF…
Neesmu nevienu grāmatu lasījis par Vairu Vīķi-Freibergu. Nepiedalos literārajā stāstā, jo esmu piedzīvojis dokumentālo.

Tad citēšu, ko jūsu kolēģi stāsta. Prezidentes «dusmu izvirdumu lielākie decibeli» tikuši tieši jums – viņa jūs «sunīja kā skolas puiku». Vai jūs slikti darījāt savu darbu, vai, tieši otrādi, jūsu darbs bija būt par sunījamu skolas puiku?
(Smejas.) Šis jums labi sanāca! Taču par nožēlu šis jautājums ir Vairai Vīķei-Freibergai. Bet, lai neaizietu no jautājuma, atbildēšu mazliet citādi. Teiksim tā – kad kļuvu par gan premjera biroja vadītāju, gan prezidenta kancelejas vadītāju, biju krietni par jaunu tiem amatiem – gan profesionāli, gan emocionāli. Tagad pieredze ir iegūta.

Par to, labi vai slikti darījām darbu, es esmu pietiekami paškritisks. 

Valdis Zatlers memuāros raksta, ka pēc sarunām par Reformu partijas veidošanu vairs nespēj cienīt divus cilvēkus – Ingunu Sudrabu un Mārtiņu Bondaru. Secinājums par jums ir šāds: «Viņa personiskās ambīcijas bija lielākas nekā vēlme kalpot valsts kopējam labumam.» Vai, domājot par jums kā prezidenta kandidātu, tas nav diezgan nopietns vērtējums?
Man cilvēciski ir ļoti žēl Valda Zatlera. Uzskatu par nelietderīgu tagad apmētāt vienam otru ar kaut kādiem epitetiem par sīkumiem. It sevišķi laikos, kad mums ir jārunā un jāstrīdas par lieliem jautājumiem.

Mārtiņš Bondars

Studējis matemātiku, devies uz ASV – spēlējis basketbolu augstskolas komandā, ieguvis grādu uzņēmējdarbībā. Pēc atgriešanās spēlējis arī Latvijas izlasē.

Nozīmīgākie amati politikā – vadījis premjera Viļa Krištopana biroju un Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas kanceleju. 2001.gadā nesekmīgi kandidējis Rīgas domes vēlēšanās TB/LNNK sarakstā.

2006. -2009.gadā Latvijas krājbankas valdes priekšsēdis. Pirms Saeimas vēlēšanām mēģināja sadarboties ar Zatlera Refomu partiju, tad iesaistījās Latvijas Reģionu partijā.

Kaimiņos ātrvilcienam

Posted on marts 25, 2015 by - Analīze

NULL

Ne gar manu māju! Tāds ir iznākums Latvijā līdz šim lielākajai sabiedriskajai apspriešanai par ātrgaitas dzelzceļu Rail Baltica. Kur īsti ies jaunās sliedes?

Juglā var paklausīties, cik skaļi ar pilnu jaudu iet 6.tramvajs – Rail Baltica nebūs skaļāks, sola eksperti. Toties lielu troksni jau sacēlušas debates par jaunā ātrgaitas vilciena maršrutu. Plānu, kurā iezīmēti divi iespējamie sliežu ceļa varianti, par efektīvāko atzinusi britu konsultāciju kompānija Aecom, ko visas trīs Baltijas valstis 2011.gadā nolīga maršrutu izvērtēšanai.

Pētot sauszemes un jūras kravas plūsmu, kā arī cilvēku ceļošanas paradumus, eksperti salīdzinājuši gan plānotos pasažieru un kravu apjomus, gan būvēšanas izmaksas, vilciena potenciālo kustības ātrumu un to, cik daudzu apdzīvotu vietu dzīvi ietekmēs jaunā trase. Rezultātā tapis piedāvājums, kas vēl tiks precizēts pēc sabiedriskajām apspriešanām un ietekmes uz vidi novērtējuma – galīgais maršruts jānosprauž līdz šāgada beigām. Ja projekts netiks vēl iekavēts, 2025.gadā moderna ātr-vilcienu satiksme beidzot savienos Baltiju ar Berlīni un no turienes – ar visu Eiropu.

Ostai nē, lidostai – jā!

Jaunās ātrgaitas trases plānotāji turējušies pie vairākiem principiem, no kuriem viens – nedublēt esošo dzelzceļu, lai neradītu konkurenci sev, stāsta pilnsabiedrības RB Latvija izpētes darba grupas vadītājs Arnis Skrastiņš. Galvenais jaunā projekta peļņas avots būs kravas – ik dienu katrā virzienā dosies 17 vilcieni ar tām, un 2030.gadā pa šīm sliedēm varētu pārvadāt 13 miljonus tonnu. Salīdzinājumam – dzelzceļa tīklā pērn pārvadāti 57 miljoni tonnu gadā. Tiek lēsts, ka jaunajā ātrvilcienā varētu «pārsēsties» kravas, kas pašlaik kursē pa jūru un autoceļiem – piemēram, pašlaik ik dienu cauri Latvijai potenciālajā Rail Baltica maršrutā izbrauc vidēji 800 lielo kravas auto, vēl pēc desmit gadiem to skaits varētu pieaugt par 50%, bet dzelzceļa priekšrocība būtu ātrums, drošība un draudzīgums videi.

Savukārt pasažieriem katrā virzienā kursēs deviņi ātrvilcieni, plānots gadā pārvadāt piecus miljonus cilvēku. Rail Baltica ieņēmumu proporcijas būtu attiecīgi 70% no kravām un 30% no pasažieriem. Briti lēš – visās trijās Baltijas valstīs 2040.gadā RB kopējie ieņēmumi varētu būt 319 miljoni eiro.

Plānojot šo projektu, viena no idejām bija jauno dzelzceļu, kura sliežu platums 1435 mm atbilst Eiropas standartam (tagadējās sliedes ir 1520 mm platas, tāpat kā Krievijā), pievadīt tieši Rīgas ostā, taču šis nodoms ir atmests. Skrastiņš stāsta – aptuveni pusgadu kopā ar Rīgas brīvostu pētītas savienojumu iespējas, bet esošais sliežu tīkls strādājot labi, paralēlu sliežu veidošana aizņemtu vietu, tāpēc nolemts sasaisti ar ostu veidot Salaspils kravu terminālī. «Ir svarīgi pieslēgumu Rail Baltica iedot visiem Rīgas ostā strādājošajiem uzņēmējiem ar vienādiem nosacījumiem,» pamato Skrastiņš. Kā šis savienojums var ietekmēt ostas kravu apgrozījumu, britu ziņojumā nav lēsts, un arī Satiksmes ministrija neizsaka prognozes. Rīgas ostā pērn nosūtīti nepilni 36 miljoni tonnu kravu, bet saņemti – aptuveni pieci miljoni.

Otra svarīga transporta mezgla – lidostas – iekļaušana ātrvilciena maršrutā gan ir paredzēta, lai attīstītu Rīgas potenciālu. Jau tagad Rīgas lidostā ir aptuveni tikpat maršrutu, cik Lietuvā un Igaunijā kopā, bet «ar dzelzceļu mēs lidostai pieslēdzam trīs miljonus iedzīvotāju – ir svarīgi uz lidostu atvest cilvēkus no Tallinas, Pērnavas, Paņevežas, Kauņas», skaidro Skrastiņš. Ieguvumi plānoti arī no aviokravu pārvadājumiem, kas pieaug līdz ar e-komercijas attīstību. Pašlaik lielie aviokravu vedēji no Āzijas lidojot uz Helsinkiem, Frankfurti, bet «mūsu mērķis – lai viņi nosēžas šeit». Kā labu piemēru Skrastiņš piesauc Leipcigas lidostu, kas vēl 2004.gadā bija pavisam neliela, ar mazāku pasažieru apgrozījumu nekā Rīgā, bet pēc dzelzceļa savienojuma izauga tās kravu apjoms, kas pašlaik ir aptuveni miljons tonnu gadā. Salīdzinājumam – pērn Rīgas lidosta apkalpoja 33 tūkstošus tonnu kravas.

Trim mājām jāpazūd

Savelkot visus plusus un mīnusus, eksperti par efektīvāko atzinuši jauno dzelzceļa savienojumu, kas Latvijā iet caur Rīgu un Bausku, jo tas nodrošinās vismazākās izmaksas, īsāko brauciena laiku un plašākos ekonomiskos ieguvumus. Apsvērti alternatīvie ceļi, iekļaujot Valmieru un Jelgavu, bet tie izrādījušies zaudētāji ne tikai ātruma ziņā (piemēram, līkums caur Jelgavu pašreiz plānoto vidējo ātrumu 170 km/h nodeldētu līdz 128 km/h), bet prasītu arī šķērsot vairāk apdzīvoto vietu – pašreizējā plānā tādas ir 29, savukārt Jelgavas un Valmieras versijās to skaits būtu attiecīgi 44 un 46.

Projekta plānotāji vēlas, lai būtu pēc iespējas mazāk māju, kurām jāgriež sliedēm ceļš. Plānošanas eksperts Neils Balgalis saka – vienā no patlaban iezīmētajiem variantiem risks ir tikai trim mājām. Kamēr nav skaidrs sliežu galīgais izvietojums, atklāt publiski šīs mājas plānotāji nevēlas un arī informācijā par skaitļiem ir skopi. «Diez vai mēs [kompensācijās] pārsniegsim 10% no kopējām būvniecības izmaksām,» komentē Satiksmes ministrijā par Rail Baltica atbildīgais Kaspars Vingris. Tomēr tā sanāk prāva summa, jo Latvijā jaunais dzelzceļš izmaksās 1,27 miljardus eiro, tātad kompensācijās varētu izmaksāt 127 miljonus. Visa Baltijas posma būvniecībai nepieciešami 3,68 miljardi eiro, lielāko daļu finansēs ES.

Nākamā gada sākumā būs zināms, kurus īpašumus skars jaunās sliedes, tad sāksies individuālas sarunas. Zemes īpašumu skaits, caur kuriem varētu iet dzelzceļš, ir ap 2000, bet lielā daļā teritorijas ir valstij piederošie meži.

Sliežu ceļā dārgu, nojaucamu objektu nav. Pašlaik izskanējušos iepakojuma ražotāja Polipaks NT iebildumus, ka vilciena vibrāciju dēļ uzņēmums nevarēs strādāt un zudumā ies miljonu investīcijas, projekta pārstāvji uzskata par spekulācijām. Vingris saka – dzelzceļš plānots puskilometru no ražotnes Mārupē, kurai garām jau tagad iet ļoti noslogots autoceļš. «Tas dod lielāku vibrāciju nekā mūsu dzelzceļš.»

Maršruts šķērsos Natura 2000 objektus, taču eksperti tajā nesaskata lielu problēmu. Vēl tikai jātiek skaidrībā ar Baldones novada radioaktīvo atkritumu glabātavu Radons, jo abos variantos sliedes iet netālu no tās. Līdz septembrim visi aspekti tiks izvērtēti.

Rail Baltica dzelzceļa līnijas varbūtēja infrastruktūra

Velna ducis prokuratūrā

Posted on marts 25, 2015 by - Analīze

Atklājot miljonu zaudējumus valsts budžetā, ko iecērt maksātnespējas procesi, Valsts kontrole aicina valdību beidzot ieviest kārtību un lūdz prokuratūru pārbaudīt 13 administratoru darbību

Iedomājieties, ja bankā atceltu iekšējās kontroles sistēmu un visus darījumus atstātu kasieru atbildībā – situāciju Latvijā maksātnespējas procesu uzraudzībā raksturo Valsts kontroles pārstāve Iveta Ozoliņa. Apjomīgā revīzijā Valsts kontrole (VK) izanalizējusi 200 uzņēmumu maksātnespējas procesus, kas izbeigti laika posmā no 2012.gada sākuma līdz 2014.gada vidum, un nonākusi pie līdzīgiem secinājumiem, kā pirms vairākiem gadiem pētījumos atklāja žurnāls Ir – maksātnespējas procesā trūkst kontroles, uzņēmēji «ceļo» pie atsevišķiem tiesnešiem, bet administratoru grupas iesaistās darījumos, kas liek apšaubīt viņu neitralitāti un objektivitāti.

Kopumā nozarē trūkst vienotu politikas attīstības plānošanas dokumentu un nav izveidota pietiekami efektīva uzraudzības sistēma, skaidro VK padomes locekle Ilze Grīnhofa. Viņa uzsver, ka «tā ir nenormāla problēma un skar arī publisko sektoru», jo maksātnespējas procesos arī valsts zaudē simtiem miljonu eiro. Jāpiebilst, ka 200 izanalizētie maksātnespējas procesi ir neliela daļa no vairākiem tūkstošiem maksātnespējas lietu pusotra gada griezumā, turklāt VK atlasē izvēlējusies to administratoru pārbaudi, kuri līdz šim nebija nonākuši plašākā mediju uzmanības lokā saistībā ar iespējami negodprātīgu rīcību.

Problēmas ik desmitajā lietā

Padziļināti pētot uzņēmumu maksātnespējas lietas, VK secina, ka negodprātīga amatpersonu rīcība nav vērojama tikai atsevišķos maksātnespējas gadījumos – tā ir izplatīta prakse. No pārbaudītajiem 200 procesiem VK ieskatā vismaz 12% jeb 25 gadījumos administratoru darbības objektivitāte un neitralitāte var tikt apšaubīta, kaut arī ne tiesa, ne Maksātnespējas administrācija nebija saskatījusi ierobežojumus administratora pienākumu pildīšanai. Pildot savus pienākumus, administratoriem likums liek ievērot neitralitāti, izslēdzot jebkādu interešu pastāvēšanu attiecībā uz parādnieku vai kreditoru. Savukārt pastāvot administratora ieinteresētībai pret kādu no pusēm, manipulējot ar «savējiem» kreditoriem, var panākt atsevišķām personām labvēlīga lēmuma pieņemšanu jautājumos par īpašumu pārdošanu, procesa izmaksām un citiem svarīgiem jautājumiem, norāda VK. Tāpēc VK ir iesniegusi prokuratūrā materiālus par 13 administratoriem, lūdzot pārbaudīt viņu darbību likumību.

Kuri jāvēta prokuratūrai?

Administratoru vārdus ne VK, ne prokuratūra neatklāj. Tomēr Ir rīcībā esoša neoficiāla informācija liecina, ka to vidū ir arī vairāki cunftes pašpārvaldē iesaistītie, kam jārūpējas par ētikas normu ievērošanu.

Neoficiāli Ir zināms, ka revidentu uzmanību varētu būt piesaistījis Rīgā, Antonijas ielā 7, praktizējošais maksātnespējas administrators Andris Bērziņš. Kā liecina Maksātnespējas reģistrā un Uzņēmumu reģistrā pieejamā informācija, no 15 Bērziņa administrētajiem uzņēmumiem 13 lietās procesa uzraudzību veikusi viena tiesnese – Siguldas tiesas tiesnese Valija Grebežniece. Deviņos no šiem gadījumiem uzņēmumi neilgi pirms tiesiskās aizsardzības procesu ierosināšanas mainījuši adreses, lai lietas varētu skatīt Siguldā. Šīs tiesneses vārds jau iepriekš vairākkārt pieminēts Ir rakstos – uzņēmēji «ceļo» pie šīs tiesneses, atsakoties paskaidrot iemeslus, tos nekomentē arī pati tiesnese.

Papētot sīkāk šīs lietas, redzams, ka tiesnese Grebežniece ir akceptējusi Bērziņa vadītos tiesiskās aizsardzības procesa plānus, kuros norādītie kreditori bija saistīti ar uzņēmuma amatpersonām vai pašu administratoru un kuru prasījumu apmērs veidojis balsu pārsvaru plānu saskaņošanai. Piemēram, administratoram Bērziņam savulaik piederošā Advice bureau (no 2010.gada tā ir viņa palīdzes Lienes Alleres īpašumā) izrādās bijusi kreditore trijos viņa paša administrētos uzņēmumos par kopumā 2,5 miljoniem eiro. Prāvi kreditora prasījumi šajos tiesiskās aizsardzības procesos bijuši arī viņa palīdzei Allerei kā fiziskai personai, vēl 1,2 miljonu eiro prasījums Advice bureau bijis Antonijas ielā 5 praktizējošā administratora Māra Gulbja vadītajā SIA Celtniecības inženiertehniskais centrs Saite maksātnespējas lietā.

VK uzmanību varētu būt piesaistījis arī administrators Māris Gulbis. Arī pieci viņa administrētie uzņēmumi neilgi pirms tiesiskās aizsardzības ierosināšanas «pārceļojuši», tāpat kā Bērziņa administrētie uzņēmumi, uz Siguldas apkaimi, un divās no šīm lietām kopumā par 5,4 miljoniem eiro prasījumu kreditors ir ar pašiem administratoriem saistīts uzņēmums Energy LV.

Revidentu uzmanības lokā nonācis vēl pulciņš nozares profesionāļu – vienā adresē praktizējoši administratori, kas savstarpēji iesaistījušies tādu maksātnespējīgo uzņēmumu administrēšanā, kuros paši ir valdes locekļi, kreditoru pārstāvji vai dalībnieki. Kā liecina Maksātnespējas reģistrā un uzņēmumu reģistrā pieejamā informācija, šajā ziņā rosīgi bijuši Antonijas ielā 5 praktizējošie administratori. Piemēram, vieni administratori – Ilze Bagatska, Jana Ruģele un Uldis Apsītis – administrē procesus, savukārt administrators Edgars Karelis no tā pašas prakses vietas adreses Antonijas ielā 5 ir kreditora pārstāvis, bijis dalībnieks vai amatpersona. Zīmīgi, ka četros šādos maksātnespējas procesos nodokļu parāds valstij bijis 3,1 miljons eiro.

VK revidenti pievērsuši uzmanību vēl virknei administratoru, kas praktizē kopīgās adresēs, bet maksātnespējas procesos paši pārstāv dažādas puses. Neskaitot jau minētos administratorus, pēc Ir rīcībā esošās informācijas, tie varētu būt administratori Evita Ostrovska, Zinta Zālīte-Rukmane, Jānis Zuzāns, Jānis Skopiņš, Artūrs Gēgeris, Santa Strode un Armands Strods.

Latvijas Sertificētu maksātnespējas administratoru asociācijas viedokli par VK revīzijā atklātajiem faktiem žurnālam Ir neizdevās noskaidrot, asociācijas vadītājs Olavs Cers informēja, ka neatrodas Latvijā, un līdz žurnāla nodošanai tipogrāfijā viedokli nevarēja paust. Publiski asociācija paudusi, ka saistībā ar VK konstatēto ir pieprasījusi paskaidrojumus Bagatskai, Karelim un Bērziņam. Pēc informācijas saņemšanas asociācijas valde lemšot par tās nodošanu izskatīšanai ētikas komisijā. Interesanti, ka šīs komisijas priekšsēdētāja vietniece ir pati Bagatska, savukārt Ostrovska – ētikas komisijas locekle.

Par revīzijā atklātajiem faktiem VK arī izteikusi lūgumu premjerministrei Laimdotai Straujumai pārņemt no Tieslietu ministrijas vadību par maksātnespējas procesa sakārtošanu valstī, jo līdzšinējās politikas īstenošanas rezultātā, kas gadiem bijusi Nacionālās apvienības ministru pārziņā, sabiedrība zaudējusi paļāvību taisnīgai maksātnespējas procesa norisei.

Valsts kontroles secinājumi

No 200 izvērtētajiem maksātnespējas procesiem 25 radušās šaubas par administratoru neitralitāti un objektivitāti. Par 13 administratoriem informācija nosūtīta izvērtēšanai prokuratūrā.

Budžeta iestādes un valsts kapitālsabiedrības kā kreditori pusotra gada laikā izbeigtos maksātnespējas procesos zaudējuši 434 miljonus eiro, no tiem 402 miljonus VID norakstījis nodokļu parādos.

Maksātnespējas process ir dārgs – revīzijā vērtētajos gadījumos tā izmaksas veidoja 53% no atgūtajiem līdzekļiem, tātad kreditoriem palika mazāk nekā puse.

Radošais maratonists

Posted on marts 25, 2015 by - Pusdienās

Ko Latvijas skolotāji var mācīties no kolēģa Indijā, kur izglītības sistēmā joprojām pielieto fizisku sodu? Prāta maģiju un nebaidīšanos darīt citādi, atbild Srini Svamīneitans, kura metodes iedvesmojušas daudzus

Sīpolu bagia – ideāla šiem laikapstākļiem! Kad Indijā sāk līt, visās mājās cilvēki sāk taisīt bagia un vārīt chai. Srini Svamīneitans (Srini Swaminathan), tā runājot, paskatās uz pelēkajām debesīm aiz restorāna Indian Raja loga. Pikanto sīpolu plāceni mērc čatnijā, piedzer garšvielu tēju. Uz dažām dienām ieradies Latvijā, lai tiktos ar skolotājiem izglītības līderu forumā Iespēju tilts un Iespējamās misijas darbiniekiem, Srini vēl nav paspējis sailgoties pēc dzimtenes ēdiena. Uzliela latviešu ķiploku grauzdiņus, ko nogaršojis iepriekšējās vakariņās.

Mūsu sarunas tēma kontrastē ar Vecrīgas restorāna sniegbaltajiem galdautiem un vīna glāžu maigo tinkšķēšanu. Srini stāsta, kā, pateicoties mērķtiecībai, izkūlies no dziļas nabadzības. Kā darbu ar stabiliem ienākumiem nomainījis pret sirdslietu – pedagoģiju. Kā šī izvēle sākusi nest negaidītus augļus, jo viņa novatorisko darbošanos pamanījusi kompānija Apple, video ar Srini mācību stundām gadu atradās tās mājaslapā. Lielisks orators, viņš pēc Latvijas pošas uz Norvēģiju, lasīs lekciju Apple izglītības pasākumā Oslo.

«Piedzimu nabadzīgā ģimenē, diemžēl tēvs bija alkoholiķis un narkomāns, mājās piedzīvoju vardarbību un pazemojumus. Toties mammai, kas nebija varējusi pabeigt skolu, jo viņas vecākiem tas nelikās nekas īpašs (nu jau pietiek, precies!), bija svarīgi, lai tāpat nenotiktu ar dēliem.» Mumbajas TED Talks Srini ir stāstījis, ka bērnībā viņa ģimene pārtika no mammas medmāsas ienākumiem – 20 rūpijām (nepilniem 30 eirocentiem) dienā.

Srini izmācījās elektroinženieriju, ieguva stipendiju otrajā labākajā Indijas koledžā. «Lai arī man bija tikai viens formas tērps, ko pēc stundām ik pa pāris dienām mazgāju, biju ceturtais labākais skolnieks savā štatā un pirmais savā apgabalā.»

Deviņus gadus viņš strādāja par inženieri uz naftas platformām Sudānā. «Taču nepārstāju domāt par to, ka vajadzētu motivēt bērnus iet skolā, lai mainītu viņu likteni. Ziedoju Indijas skolām grāmatas, atvaļinājumos sāku brīvprātīgi palīdzēt skolotājiem,» viņš stāsta.

Pirms pieciem gadiem, savā trīsdesmitajā dzimšanas dienā, viņš risinājis iekšēju dialogu: esmu nodzīvojis jau gandrīz pusi mūža, vai nav laiks darīt ko nozīmīgāku, kas nedaudz mainītu manu valsti? «Mans tamilu valodas skolotājs vienmēr teica: «Tev nu gan dzīvē klāsies labi! Tu esi tik labs skolnieks!» Ir tik vienkārši izteikt šos vārdus, bet, ja to saka skolotājs, ko respektē, tas rada milzu pārliecību un ticību saviem spēkiem. Es šodien esmu šeit tāpēc, ka ir bijuši skolotāji, kas manā dzīvē ir radījuši lielas pārmaiņas,» uzsver Srini. Viņš pievienojies programmai Teach for India, Iespējamās misijas Indijas versijai. Sācis mācīt 2. un 3.klases skolēnus nabadzīgā Mumbajas valsts skolā. «Šie divi gadi bija visgrūtākie manā dzīve. Cilvēks, kam tik labi gājis karjerā, nonāk apstākļos, kur katru dienu gribas raudāt. Manā klasē bija 42 bērni, dažkārt pat 70-80, jo kāds no skolotājiem nebija ieradies. Lai varētu pilnvērtīgi strādāt, gribēju nopirkt projektoru. Sāku skriet maratonus, pārvērtu tos par ziedošanas akcijām.»

2011.gada janvārī noskrējis pirmo maratonu, par ziedojumiem nopircis projektoru un iPad. «Es ticu prāta maģijai. Aizrautīgs un domājošs skolotājs var mācīt jebkurā veidā. Arī ar vienu iPad klasē var izdarīt daudz!»

Par šiem jaunumiem tvītojis, ievietojis fotogrāfijas Facebook. «To iemācījos no skolotājiem Lielbritānijā un Amerikā – Indijā tā nedara.» Stundās izmantojis anatomijas lietotnes, ko veidojusi Īrijā bāzēta kompānija. «Oho, mēs šīs lietotnes izveidojām medicīnas studentiem, un tev tās noder graustu rajona skolā?» redzot indieša tvītus, īri bijuši pārsteigti, pastāstījuši par to Apple, kas interesējas par iPad lietotāju pieredzi. «Un tad pēkšņi ar mani sazinājās Apple pārstāvis – vai varam atbraukt pafilmēt, kā jūs strādājat klasē? Šis video tika parādīts Apple 2012.gada pasaules konferencē Sanfrancisko, to redzeja miljoniem cilvēku visā pasaulē.»

Skolu sistēmas parasti ir smagnējas, nav atvērtas pārmaiņām, secina Srini. Skolotāji domā, ka sākt ko jaunu ir riskanti, un kāpēc gan uzņemties papildu darbu? «Taču man vajadzēja riskēt. Daudzi mani trešās klases skolēni pat nemācēja uzrakstīt savu vārdu, nemācēja lasīt. Es negribu vainot citus skolotājus, jo darbs nav viegls. Klases ir lielas, viņiem ir grūti izsekot, vai katrs bērns tiešām mācās. Ja pamana, ka nemācās, viņi vienkārši iesit,» Srini neslēpj, ka nūja Indijā joprojām ir sabiedrības akceptēts skolotāja palīgs. Dharvi skolā viņš bija vienīgais, kurš nesita. «Skolotājiem ir liela ietekme, ar viņiem bērni pavada 40% sava laika. Ja viņi ir nejauki, bērniem izveidojas nepatika pret zināšanu apguvi. To es nevēlējos. Kliegt un sist nav labi arī skolotāja mentālajai veselībai, tu taču attīsti naidu pret savu profesiju!»

Piecos gados Srini ir paspējis daudz. Pēc diviem Mumbajā nostrādātiem gadiem kļuva par Teach for India direktoru dzimtajā pilsētā Čennai. Izveidoja biroju, strādāja ar 14 partnerskolām. Pēc pusotra gada pieteicās trīs mēnešu līderības programmai London School of Economics, kam reizi gadā no pieciem tūkstošiem pretendentu tiek izraudzīti 12 Indijas pilsoņi. Atkal viņš bija viens no laimīgajiem. Atgriezies Indijā, ir uz pusslodzi atsācis mācīt bērnus. Līdzekļu piesaistīšanai skolām turpina skriet maratonus – ik gadu pievārē vismaz četrus. Tikpat regulāri brauc uz konferencēm ārzemēs, motivē izglītības darbiniekus radošai izaugsmei valstīs, kas ir daudz pārtikušākas par Indiju.

«Viņi aplaudēja gandrīz piecas minūtes. Pēc tam man kāds teica, ka Latvijā tas nav tipiski,» Srini smaidot stāsta par savu uzstāšanos Iespēju tilta pasākumā Valmierā. «Aplaudēja arī trīs četras reizes manas runas laikā. Kad rādīju savas maratonu medaļas, kad rādīju plastmasas priekšautu, uz kura rakstu ar flomāsteru un līmēju uzlīmes, un staigāju ar to pa klasi. Arī kad rādīju oranžo, salokāmo atkritumu grozu, kurā trīs bērni var lasīt grāmatas – es to saucu par maģisko lasīšanas nometni.»

Čennai skolai, kur tagad strādā Srini, izdevies dabūt vecus pirmās paaudzes iPad. «Divas Anglijas skolas nomainīja tos uz jaunākiem, ziedoja mums un skolai Ruandā,» viņš priecājas. «Taču stāsts nav par ierīci. Ir vajadzīgs, lai maniem skolēniem tiktu atvērtas acis, lai viņi saprastu, kas notiek pasaulē. Pirms 10 gadiem svarīga bija skolotāja «tēva» figūra – kāds, no kura mācīties. Tagad zināšanas ir visapkārt, jo ir internets, telefons. Svarīgākais ir – kā izmantot šīs zināšanas, lai mainītu pasauli.»

Pagājušajā nedēļā Srini pavadījis dienu Rādžastānas lauku ciematā, runājies ar meiteni lopkopi, kura uz skolu iet trīs stundas dienā pēc tam, kad ir aprūpējusi dzīvniekus. «Cilvēki teica – viņa ir neizglītota, tev nav ko mācīties no viņas. Bet meitene man daudz izstāstīja par kazām un govīm, augsnes kvalitāti, dzīvnieku barību. Es nebaidījos zaudēt autoritāti, es patiesībā domāju, ka man nav autoritātes. Parādīju viņai, kā taisīt selfijus ar manu iPhone. Viņa to nosauca par «maģisko aci». Sāka fotografēt to, kas ir svarīgākais viņas dzīvē – ar bifeļiem, pāris minūšu laikā visu apguva.»

Ēdienkarte

Bagia, veģetārais karijs
Masala tēja, ūdens