Negaidīti izvirzītais kandidāts Gunārs Kūtris atbalsta plašākas Valsts prezidenta pilnvaras un skaidro, kāpēc drošību neiekļauj savā prioritāšu sarakstā
Nolicis ziedus pie pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa par godu Satversmes sapulces sasaukšanas 95.gadskārtai, topošais partijas No sirds Latvijai prezidenta kandidāts Gunārs Kūtris (54) intervijā stāsta par plāniem augstajā amatā, solījumu izpildi vēlētājiem un to, kāpēc savulaik balsojis pret Latvijas dalību Eiropas Savienībā.
Kāpēc No sirds Latvijai prezidenta amatam virza jūs, nevis Ingunu Sudrabu, kas aptaujās minēta starp populārākajiem kandidātiem līdzās Lembergam, Ušakovam un Vīķei-Freibergai?
Oficiālā pieteikšana Saeimā vēl nav notikusi, to dara deputāti. Partijas kopsapulcē iznāca tā, ka mainījās uzsvars – iepriekš savu kandidatūru nevirzījām. Kad [prezidents Andris] Bērziņš pateica, ka nekandidēs, sapratām – kandidātu soliņš ir brīvs. Valdē izlēmām, ka tomēr piedalāmies, virzīsim Ingunu Sudrabu. Kopsapulcē pie manis pienāca cilvēki no mūsu pašu partijas un saka: mēs virzīsim tevi arī. Es saku: vai tas būs labi, nepārsteidzieties! Kopsapulcē nolasīju rezolūciju, ko pats biju gatavojis par Ingunas virzīšanu, tad viens, otrs cēlās [kājās] un teica, ka kritērijiem [atbilst] arī Gunārs. Kā viens no argumentiem – Inguna ir šo partiju veidojusi, visi asociē partiju ar viņu. Ja Sudrabu ievēlē par prezidentu, viņas pienākums būs aiziet no partijas.
Partijas vairs nebūtu?
Es nezinu. Kad šie argumenti izskanēja, Inguna visu bija salikusi pa plauktiem un teica, ka atsauks savu kandidatūru par labu man. Teica – jūt, ka partijā ir vajadzīgs liels darbs, lai strādātu pie attīstības stratēģijas.
Varbūt īstais iemesls bija bažas, vai viņa varētu saņemt pielaidi valsts noslēpumam?
Nedomāju, ka valsts pielaides došana vai nedošana drīkst ietekmēt augstāko amatpersonu ievēlēšanu. Šeit ir pārspīlēta drošības dienestu kompetence.
Vai jums ir visas savas frakcijas atbalsts?
Nezinu. Ir partijas kopsapulces [atbalsts]. Tā ir augstākā lemējinstitūcija partijā.
Kurā brīdī tad jūs nolēmāt, ka varat būt prezidents?
Precīzi varu pateikt – kopsapulces kafijas pauzē, kad izlēmu: jā, es neatsaucu kandidatūru. No rīta tikai uzzināju, ka mani virzīs. Goda vārds, man iepriekš nav bijis nevienas sarunas. Tajā dienā, apsverot visus par un pret – kāpēc ne, ja esam [partijā] izdomājuši, ka varam piedalīties.
Kāpēc jums šķiet, ka Latvija var atļauties nejaušu prezidentu, kurš kafijas pauzē izdomājis – kāpēc ne?
Tā nav tikai kafijas pauze. Kāpēc nemēģināt, ja izsver to, kas ir domāts par valsts vadīšanu – ne prezidenta amatā, bet vispār, kas valstī būtu jāsakārto.
Tas ir izsvērts – nevis vienā dienā, bet ilgāku laiku. Nav tā – o, es visu laiku rakņājos pa dobēm, šobrīd man piedāvā, un es skrienu! Atbildības uzņemšanās ir ļoti ilgstošs process, cilvēkam ir lēnītēm jāieaug tajā.
Jūs runājat par atbildību, bet jau meklējāt citu darbu, piemēram, piedalījāties atlasē uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu.
Es vēl nebiju iekļuvis Saeimā, kad jau pieteicos šim konkursam. Ja būtu kļuvis par Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesi, protams, būtu aizgājis no politikas.
Tad kāda ir jūsu prioritāte?
Profesionālā darbība.
Pašlaik politikā esat tāpēc, ka nav iespēju darboties profesijā?
Nevis nav iespēju, bet tās nebūtu labas. Amatam ir jābūt atbilstošam. Es varu sākt strādāt no nulles par juristu – par rajona tiesnesi, bet vai 50 pāri gados tas ir jāsāk? Nē. Es varu gatavot ļoti labus pieteikumus konstitucionālajai tiesai, bet uzskatu, ka tas nav ētiski. Valsts manī caur amatiem ir ielikusi zināšanas, kuras es negribētu izmantot pret valsti.
Vēlētājs balso par partiju, tās solījumiem – kā jūs tos izpildīsit?
Piedodiet, cilvēks dzīvo vienu dzīvi, viņš nevar visu izpildīt, ko apsola. Ja uzskatu, ka profesionālajā darbībā vairāk varu ieguldīt, tad labāk aizeju uz turieni. Bet, ja profesionālā darbība ir tāda, kas mani neapmierina, tad labāk darbojos politikā.
Cik lielā mērā jūsu nostāju ietekmē finansiāli apsvērumi? Spriežot pēc deklarācijas, jums ir 200 tūkstošu eiro parādsaistības.
Ir krietni mazāk [tagad], 165 tūkstoši. Kad paņēmu kredītu, apzinājos, ka ņemu to uz trīsdesmit gadiem. Arī bērnus brīdināju, ka, visticamāk, tas viņiem būs jāmaksā.
Vai ar deputāta atalgojumu spējat samaksāt kredītu un savilkt galus?
Vēsā mierā, goda vārds.
Kāpēc jums šķiet, ka būtu labs prezidents Latvijai?
Mūsdienu, Amerikas, psiholoģija prasa, lai katrs kandidāts sevi slavētu. Es nekad neesmu tā darījis. Bet, ja mēģinu vērtēt no malas, pozitīvais moments – man ir bijusi prakse pietiekami augstos valsts amatos, lai redzētu shēmu, kas notiek. It īpaši pēdējos desmit gados, strādājot Satversmes tiesā, esmu redzējis valsts varas atzaru balansu. Man liekas, Valsts prezidentam ir iespējams ietekmēt, lai kāda vara nebūtu pārsvarā. Pašlaik izpildvara regulē likumdevēju.
Ko jūs kā prezidents darītu?
Viens no jautājumiem, kas saistīts ar prezidenta pilnvarām – ministru nominēšana. Tagad Saeimā darba grupa strādā pie prezidenta ievēlēšanas [kārtības maiņas], ir jāpalielina [prezidenta] pilnvaras. Otra lieta – valsts vadītājam vajadzētu citādu pozīciju. Tas ir jautājums, kad izšķirošos brīžos vai nu aicina tautu saliedēties, vai vismaz nebiedē – ziniet, mums te ir ģeopolitiskā situācija… Valsts vadītājam jābūt tādam, kas ievieš mieru sabiedrībā.
Kas būtu jūsu prioritātes prezidenta amatā?
Ja es būtu… redzēsim, ko lielās partijas lems. Tā ir maza varbūtība. Ja tiek izvirzīts ļoti spēcīgs kandidāts, varbūt pats saku – lai viņš iet. Man ļoti simpatizē Vaira Vīķe-Freiberga. Ja aicinātu un viņa piekristu, es nemaz nekandidētu.
Vai tad neesat nemaz domājis, ko gribētu izdarīt prezidenta amatā?
Ir domāts. Viens ir valsts sakārtošanas jautājums. Prezidentam oficiāli nav tādas kompetences, lai varētu noteikt valsts attīstībā kaut ko citādi. Prezidentam drīzāk ir reprezentatīva funkcija, piemēram, ārpolitikā.
Jūs to gribētu mainīt?
Nē, ārpolitikā negribētu neko mainīt. Es gribētu mainīt attiecībā uz izpildvaras veidošanu – nevis ka likumdevējs apstiprina visu valdību, bet tikai premjeru. Premjers veido kabinetu, un prezidents pieņem ministru zvērestus, var pieprasīt [atkāpšanos], ja ministrs nestrādā labi.
Tad, protams, ir jautājumi, kuros es attiecīgajos virzienos domāju, bet negribu uzspiest [viedokli] – varbūt es maldos. Piemēram, ja skartu izglītības sistēmu, es gribētu pateikt tā – pieņemam moratoriju četrus gadus nesamazināt skolu skaitu.
Vēl prioritātes?
Nākamais jautājums, par ko man ir neizpratne – ekonomikas attīstība un divu ministriju attiecības. Finanšu ministrija pašlaik Latvijā uzvedas kā slikts grāmatvedis, kas uzskata – cilvēkiem uzliekot maksāt vairāk, palielinās budžets. Ekonomikā ir jāsaprot, ka nevis lielāku nodokļu uzlikšana dod pozitīvu efektu, bet jāzina pasākumi, kā attīstīt tautsaimniecību, lai būtu lielāki ienākumi nākotnē. Vai Latvijai ir konkrēta programma, kā atbalstīt uzņēmējus tālākos rajonos? Pasakiet – uzņēmējam, kurš izveido 10 darbavietas Krāslavas rajonā, piemēram, piecus vai trīs gadus netiek prasīts nekāds nodoklis.
Veselības jomā pašlaik [ministram Guntim] Belēvičam ir diezgan daudz iestrāžu – ļoti ceru, ka tur sakārtosies shēma.
Trešais jautājums – reģioni, Latvijas izmiršana. Liela daļa cilvēku, kas aizbraukuši uz ārzemēm, grib braukt atpakaļ. Mums ir Latvijā jāsakārto, lai būtu šīs darbavietas.
Ja tagad būtu prezidents, ko darītu?
Man tad būtu jāiet par ekonomikas ministru.
Bet jūs kandidēsit uz prezidenta amatu.
Tas nozīmē, ka man jāpaaicina ekonomikas ministrs, speciālisti, pārstāvji no dažādiem virzieniem un vienā lielā sanāksmē jeb apspriežu telpā ir jāpasaka, kas ir darīts, lai tas tiktu sekmēts. Jābūt skaidram, vai ir izstrādāts plāns. Ja nav, tiekamies pēc mēneša, lai būtu uz galda plāns!
Prioritāšu augšgalā jūs nepieminējāt valsts drošību. Kas Saeimai un prezidentam būtu svarīgākais darāmais šajā jomā?
To neuzsveru tāpēc, ka ir iezīmēti virzieni, kas jādara. Vai prezidentam jājaucas visur, kur jau tāpat notiek process? Papildu finansējums tiks piešķirts. Mani uztrauc, vai visos iepirkumos Latvijas armijas apgādei ir kontrole, vai nav kāds lobijs, kas rupjākā valodā var tikt saukts par korupciju. Otrs jautājums – ja Austrumu pierobežā ir palikuši tukši lauki, vai tur viņi nav vispār pamesti likteņa varā? Tur armijas vadībā varētu notikt zemessardzes mācības – nevis militāra šaušana, bet normāli izstrādāta stratēģija, ko kuram darīt.
NATO komandieri brīdinājuši, ka Latvija var būt nākamais Putina uzbrukuma mērķis. Cik reālas, jūsuprāt, ir šādas briesmas?
Laikam būšu nepopulārs – neuzskatu, ka briesmas ir reālas. Nedomāju, ka kāds mūsdienās uzdrošināsies ar fizisku armijas spēku iebrukt ES un NATO dalībvalstī.
Vairāk baidos, vai viltīgā formā Latvija nekļūst par Krievijas ietekmes zonu. Vai Krievija varētu ietekmēt Latvijas finanšu krahu? Pieļauju domu, ka jā. Ja vienā dienā [Krievijas, ārvalstu] noguldītāji izņem finanses, ir bankas krahs. Ja banka ir nopietna, Latvijā tiek panākta cilvēku neapmierinātība, nedrošība par stāvokli valstī.
Partijas kopsapulcē Sudraba notikumus Ukrainā dēvēja par pilsoņu karu. Kāds ir jūsu viedoklis?
Vai starptautiski tas ir vērtēts kā iebrukums no ārzemēm? Man liekas, ka juridiski nav. Visi saprot, ka Krievijas ietekme tur ir ļoti liela un Krievijas cilvēki vai algotņi tur ir, bet īstenībā karš sākās iekšienē starp Ukrainas diviem apgabaliem un centru.
Nupat Putins dokumentālā filmā pats atzina Krimas aneksiju.
Jā, par Krimu ir skaidri un gaiši. Tā bija aneksija, jo balsošana par atdalīšanos notika krievu armijas klātbūtnē. Bet ko mēs tagad Latvijā bļaustīsimies par Krimas atdošanu Ukrainai, ja neviena starptautiskā organizācija vairs pat neliekas ne zinis? Visi samierinājušies ar to! Tas, kas pašlaik notiek Ukrainā, ir iekšējais karš, no ārzemēm neviena armija nav pārgājusi pāri.
Bijis taču nez cik gadījumu, kad konstatēta Krievijas karavīru klātbūtne šajā valstī.
Neviens starptautiski nav atzinis, ka Krievijas armija būtu pārgājusi robežu un tur karojusi. Tas, ka mēs visi zinām… Nu, labi, es publiski retoriski varu nobļauties, ka Krievija ir iebrukusi Ukrainā. Protams, es zinu, ka Krievija visu šo ir organizējusi un ietekmējusi. Bet es nevaru to nosaukt par divu valstu karu, jo oficiāli nav karš.
Pirms iesaistīšanās politikā jūs man intervijā atzināt, ka referendumā par Latvijas dalību ES balsojāt pret. Kāpēc tā balsojāt, un vai tagad esat mainījis viedokli?
No tiesību viedokļa, atklāti sakot, jautājums par Latvijas dalību Eiropā cilvēkiem bija nesaprotams, jo neviens cilvēks Latvijā, varbūt [izņemot] dažus Ārlietu ministrijā, nebija izlasījis iestāšanās noteikumus, likumu. Portugāles konstitucionālā tiesa savulaik atzina – ja cilvēkiem uzdod nezināmu jautājumu, balsojums nav atzīstams par korektu.
Gribat teikt, ka Latvijas iedzīvotāji nesaprata, par ko balso?
Konkrētas juridiskās saistības nezināja. Bet paskatīsimies, vai kvorums nebija iestrādāts tāds, lai dabūtu vairākumu? Vai Satversmē nav ielikta norma, ka cilvēkiem nav pilnīgi nekādu iespēju, lai izstātos no ES? Toreiz, 2000.gadu sākumā, es strādāju Tieslietu ministrijā. Kad gatavojām dalību ES, mums skaidri pateica – tieslietas ir katras valsts neaizsakarams jautājums. Kas notiek tagad? Regulē visu, kādiem jānotiek tiesu procesiem, kādiem sodiem, par ko obligāti jāsauc pie atbildības vai jāizdod cilvēks. Tas ir nekorekti. Palēnītēm tas kļūst par federālās valsts pazīmi, kad centrā izlemj un mēs obligāti kopējam. Vai tā ir suverēnas valsts pazīme?
Varbūt varat nosaukt trīs lietas, kuras tagad ir iestrādātas mūsu likumos un ir kaitīgas?
Piemēram, ES normas liedz valsts atbalstu komercbankām, jo tas izkropļo konkurenci. Tas pats Citadeles gadījums – vai Latvijai nebija vajadzīga nacionāla banka, kura varētu noteikt kreditēšanas politiku valstī?
Vai valsts loma ekonomikā būtu jāpalielina? Kā Baltkrievijā vai varbūt Krievijā?
Nepārspīlēsim. Tirgus ekonomika reāli nekur nepastāv. Arī izslavētajā ES tirgus ekonomika nepastāv, jo pastāv subsīdijas jeb dotācijas, kuras ir negodīgas.
[Nākamais] – Latvijas valsts savu budžetu veidot vairs nevar. Latvijā vēl neesam saskaņojuši, bet EK jau nodots vērtēšanai – cienījamā Brisele, vai drīkstēsim šādu budžetu veidot?
Varbūt labāk jāizstājas no ES?
Es noteikti nebūtu tas, kurš tagad aicinātu balsot par izstāšanos. Bet, ja savienībā būs virziens uz federāciju, es būšu pirmais, kas aicinās – tā gan ne.
Neesmu eiroskeptiķis, esmu reālists. Mums jāskatās uz katru ES sadarbības jautājumu, vai tas ir tas, ko gribam. Kad kategoriski negribam, šī nostāja jāpasaka, jo pašlaik ir vienos vārtos, neesmu dzirdējis ne reizi, ka būtu strikti pateikts: nē, Latvijai tas nav izdevīgi.
Grieķija pēdējā laikā stingri saka «nē» – vai tas ir pozitīvais piemērs?
Viņi grib parādīt mugurkaulu, bet naudiņas nav.
Kur būtu pozitīvais piemērs?
Ungārija bija vienu brīdi – dažos jautājumos striktāk pateica. Lielbritānijā arī ir diskusijas.
Liekot svaru kausos ieguvumus un zaudējumus, kā ir vairāk?
Tagad es teiktu, ka dalība ES Latvijai ir zināms pozitīvais moments. Šī savienība, protams, dod Latvijai daudz labuma. Es kā reālists teiktu, ka skaļi protestēšu pret situācijām, kas mums kaitē. Piemēram, ja ES nolēma ieviest ekonomiskās sankcijas [pret Krieviju], tad vajadzēja paredzēt, kā tiek palīdzēts tiem, kas cieš zaudējumus no tā.
Kā pēc būtības vērtējat ES sankcijas?
Zināmā mērā mērķi ir sasniegušas. Varētu teikt, ka sankcijas deva pa nerviem Krievijas vadītājiem.
Vai to vajadzēja darīt?
Es nezinu. Domāju, ka ieviešot cerēja uz lielāku pozitīvo pienesumu.
Ja jūs būtu prezidents, kā rīkotos?
Nevar tā pateikt. Varbūt es tajā brīdī teiktu: jā, pareizi. Bet varbūt tas būtu diskusiju jautājums, ko darām.
Prezidents ilgi domāja, braukt vai nebraukt uz Putina 9.maija svinībām. Kā jūs rīkotos?
Nē, šogad nebrauktu. Krievija uzvedas starptautiski nekorekti. Līdz ar to tas ir politisks un demonstratīvs solis, kas parāda valsts attieksmi.
Ko ES un Latvijai vajadzētu iesākt pret Krievijas propogandu?
Cenzūra nekad nav bijis labākais variants. Arī padomju laikā cilvēki pa kluso klausījās, un aizliegtais [auglis] bija vēl saldāks. Normatīvajos aktos vajadzētu ierakstīt – ja Latvijā tiek translēts kāds ārvalstu kanāls (varētu uzskaitīt, kuru valstu), obligāti šim kanālam jāpiedāvā bezmaksas ētera laiks, teiksim 30 minūtes, Latvijas pozīcijai. Ārlietu vai Kultūras ministrija varētu gatavot viedokli daudzos jautājumos. Tā būtu maza metodīte, kā cilvēki redzētu arī Latvijas viedokli, jo citus kanālus viņi neskatās.
Otrs variants, Latvijas valstij ļoti nopietni jādomā, kā iedzīvotājiem nodrošināt bezmaksas televīziju, jo pašlaik tā nepastāv.
Starp prioritātēm neminējāt korupcijas apkarošanu, lai gan politiķu uzpirkšana un valstu ekonomiskā ietekmēšana ir viens no Krievijas hibrīdkara ieročiem. Kāpēc jums šis jautājums nešķiet svarīgs?
Nedomāju, ka tas ir hibrīdkara ierocis. Korupcija pēc būtības pastāv visās valstīs. Es negribu to bļaut kā mūsu baigo problēmu, prioritāti. Korupcijas apkarošana Latvijā ir normāli sākta, to ir izdevies diezgan normāli padzīt uz priekšu. Nav vairs situācijas, kad cilvēks iet pie ārsta vai kaut kur un domā, ka viņam jāmaksā. Es drīzāk uztrauktos par korupciju, kas saistīta ar politiķiem.
Cik veiksmīgi KNAB tiek galā ar partiju finanšu uzraudzību?
No formālās puses – jā. Pēc būtības – nē. Es neticu, ka partijām finansējums ir tikai tas, ko maksā caur legālajiem ziedojumiem vai legālie ziedotāji ir reālie ziedotāji. Latvijā cilvēki neatbalsta politiķus tik daudz, lai baigi atvērtu maciņu sponsorēšanai.
Varbūt šie secinājumi ir pēc pieredzes No sirds Latvijai?
Es partijā neesmu nodarbojies ar finanšu lietām. Tikai kā valdes loceklis zinu, kas ir ziedotāji. Vai tā nauda nāk no Jāņa vai Pētera, to zina tikai Jānis vai Pēteris vai kāds, kas to shēmu varbūt izmanto.
Piedodiet, ja es strādātu tikai šajā partijā un man par to maksātu naudu, es, iespējams, kaut ko raktu un meklētu, lai būtu līdz galam skaidrs. Bet, ja es uzticos cilvēkiem, ar kuriem strādājam kopā, tad man nav jāveido slepenais dienests. Es domāju, ka viss ir O.K., un KNAB pārbaudīja, vai cilvēki ir maksātspējīgi, ziedotspējīgi.
CV
Padomju laikā strādāja universitātē par lektoru. 1990.gadā sāka darbu prokuratūrā, 90.gadu otrajā pusē vadīja VID Finanšu policijas pārvaldi.
No 2003.gada Tieslietu ministrijas valsts sekretārs. No 2004.gada Satversmes tiesas tiesnesis, no 2007. līdz 2014.gadam tās priekšsēdētājs.
Pirms 12.Saeimas vēlēšanām iesaistījās Ingunas Sudrabas partijas No sirds Latvijai veidošanā, ievēlēts par deputātu, ir Saeimas prezidija loceklis.
