Žurnāla rubrika: Svarīgi

Šeit ir miers!

Posted on jūlijs 22, 2015 by - Tēma

Izgājis uz veikalu pēc maizes, Saīds pārnāca ar spridzekļa šķembām galvā. Viss, ir jābēg – līdzīgi kā tūkstošiem citu sīriešu, nolēma vīrs pāri pusmūžam. Nelegāli šķērsojis Eiropu, tagad Muceniekos gaida, vai Latvija atzīs viņu par bēgli un ļaus pievienoties dēliem, kas paglābušies Nīderlandē. Taču statistika ir skarba – aizsardzību Latvijā gūst tikai viena septītā daļa no lūdzējiem

Pusdienlaiks, gaitenī virmo Austrumu garšvielu aromāts, skan arābu ritmi. Man garām aiztraucas meitenīte uz skrejriteņa, ar plašu smaidu sveicinot: «Hello!» Pēc brīža aizjoņo vēl divi puikas. Ārā stipri līst, tāpēc bērni spēļu laukumu nomainījuši pret linoleja klātajiem gaiteņiem patvēruma meklētāju centrā Mucenieki.

Kādreizējā padomju armijas bāzē netālu no Ulbrokas iekārtotajā mītnē šobrīd dzīvo aptuveni 50 cilvēku, to skaitā vairāki bērni. Viņi lūguši bēgļa statusu, jo pašu dzimtenē draud dzīvības briesmas. Muceniekos var izmitināt 200 patvēruma meklētāju, bet 30 četrvietīgajās istabiņās ērti būtu divreiz mazākam skaitam. Šeit būs jāpaliek arī tiem 250 Āfrikas patvēruma meklētājiem, kurus Latvija pēc īpašas ES vienošanās plāno uzņemt nākamo divu gadu laikā, sākot no šā rudens. Skaidrs, ka tas būs iespējams tikai pakāpeniski. Piemēram, pa 10 cilvēkiem mēnesī, jo ikviens bēgļa statusa lūgums tiek izvērtēts individuāli, un reizēm paiet pat pusgads vai gads, pārbaudot cilvēku sniegtās ziņas un visus svarīgos apstākļus. Sākotnējo interviju ar patvēruma meklētāju veic robežsardze, tālāk pārbaudi turpina Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP), kurā ar patvēruma meklētājiem strādā 17 cilvēki. Cik lieli resursi būs nepieciešami papildu darbam, vēl nav aprēķināts. Tomēr 250 papildu patvēruma meklētāju nebūs ārkārtējs skaitlis, jo, sākot no 2011.gada, Latvijā ievērojami pieaudzis cilvēku skaits, kas glābjas no tuvākām un tālākām konfliktu un karadarbības zonām.

Kopš 1998.gada, kad tika sākta patvēruma meklētāju lietu izskatīšana, līdz pērnā gada nogalei Latvija saņēmusi 1440 iesniegumu par bēgļa statusa piešķiršanu. Pagājušajā gadā vien – gandrīz ceturtā daļa no visiem. Arī šogad pieplūdums turpinās, līdz jūnija beigām patvērumu lūguši 152 cilvēki. Visvairāk nāk no Gruzijas, arī Afganistānas, Ukrainas, Vjetnamas. Nevienam no viņiem gan šogad bēgļa statuss nav piešķirts. Toties 12 cilvēki aizvadītajos mēnešos saņēmuši alternatīvo statusu – to piešķir gadījumos, kad nāves draudi vai vajāšana nav vērsta pret konkrēto cilvēku viņa rases, tautības, reliģijas, politiskās vai sociālās piederības dēļ, tomēr izcelsmes valstī ir vispārēji draudi tikt spīdzinātam, sodītam ar nāvi, ciest militāros konfliktos.  Valsts aizsardzību nepiešķir cilvēkiem, kas vienkārši vēlas dzīvot lielākā labklājībā.

Galvenais ieguvums abu aizsardzības statusu saņēmējiem ir likumīgas tiesības uzturēties Latvijā vai ceļot tālāk Eiropas Savienībā. No 1998.gada līdz jūnija beigām bēgļa statuss Latvijā piešķirts 64 cilvēkiem. Alternatīvais statuss, ko piešķir kopš 2004.gada, – vēl 137 cilvēkiem. Taču lielākā daļa lūdzēju saņem atteikumu, un viņiem Latvija jāatstāj.

Negribēju iet karā

Ahmeds, 27 gadus vecs sīriešu jauneklis, ir viens no 12 patvēruma meklētājiem, kas šogad saņēmis mūsu valsts aizsardzību – alternatīvo statusu. Pēc patvēruma meklētāju centra vadības lūguma gan viņa, gan pārējo rakstā minēto sīriešu vārdi ir mainīti. Muceniekos atrodas vēl daži pārbēdzēji no Sīrijas, kuru vajāšanas un kara dēļ pēdējos gados pametuši jau vairāk nekā četri miljoni cilvēku – tā, pēc ANO atzinuma, ir pasaulē lielākā humānā katastrofa pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā.

Ahmeds dzimtenē studēja ekonomiku un finanses, bet bakalaura grādu saņēma kopā ar iesaukumu armijā. «Es negribēju būt daļa no šī kara. Tajā jau miruši mani ģimenes locekļi, mani draugi. Es nolēmu bēgt,» Ahmeds stāsta par to, kā pērnvasar atstājis mājas. Viņa mērķis bija Zviedrija. Taču Latvijas robežsardze nelegālo ceļotāju apturēja, kad viņš šķērsoja robežu no Krievijas.

Mēs sēžam Mucenieku sanāksmju telpā, aiz plašajiem logiem redzams zaļš futbola laukums. Puisis tumsnējiem, kupliem matiem, tērpies sporta kreklā un džinsos. Labā angļu valodā viņš nosvērti un tajā pašā laikā skumji stāsta: «Latvija man ir daudz palīdzējusi, un es to novērtēju.  Bet valstī ir finanšu problēmas, vietējie iedzīvotāji sūdzas par bezdarbu, es neredzu iespēju šeit sākt pastāvīgu dzīvi.» Sarakstoties ar ģimeni, puisis uzzinājis, ka viņa tēvocis apmeties Šveicē, tāpēc mēģinājis no Latvijas bēgt turp.

Patvēruma meklētāji, kas gaida lēmumu par aizsardzības statusu, var pārvietoties pa Latviju, taču nedrīkst izbraukt no valsts, jo viņiem nav ceļošanai derīgu dokumentu. Kad policija Ahmedu notvēra, viņš nonāca aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā Daugavpilī. Tur pavadīja septiņus mēnešus, līdz tiesa ļāva atgriezties Muceniekos, un viņš nupat, jūlija vidū, saņēma ilgi gaidīto palīdzību. Kad lasāt šo rakstu, Ahmeds ir jau pametis Latviju – tiklīdz saņēma alternatīvo statusu, nu jau ar legāliem dokumentiem devās uz Šveici. Puisis cer, ka viņam izdosies atrast darbu un turpināt studijas maģistrantūrā. Vairākās ES valstīs augstskolas piedāvā īpašas stipendijas sīriešiem, uz to cer arī Ahmeds.

Dēli domā, ka esmu noslīcis

«Latvija sīriešiem bēgļa statusu nepiešķir, citas Eiropas valstis gan,» skumji secina 57 gadus vecais Saīds. Uz sarunu Mucenieku centra sanāksmju telpā viņš atnācis rūpīgi izgludinātā kreklā ar īsām piedurknēm, izbuktētām biksēm. Viņš veras manī cieši, it kā cenzdamies ieraudzīt, vai doma uzticēties bijusi pareiza. Saīds runā tikai arābu un kurdu valodā, tāpēc mums jāgaida divi pārējie viņa tautieši, kas tulko vīra teikto.

Sīrijā Saīds strādājis par nekustamo īpašumu aģentu, taču viņa darbavieta, tāpat kā ģimenes māja Alepo pilsētā, nu jau ir saspridzināta. Vīram ir trīs dēli, kuriem jau pirms pusotra gada izdevies aizbēgt līdz Nīderlandei.

«Sīrijā dzīvot vairs nebija iespējams,» par savām pēdējām dienām kara māktajā valstī stāsta Saīds. «Kādu rītu gāju uz veikalu pēc maizes, 20 metrus no veikala sprāga spridzeklis, tā atlūzas trāpīja man pa galvu un vēderu. Steidzos uz slimnīcu, taču viņi neko daudz nevarēja palīdzēt, jo visi strādā kara apstākļos – zāļu trūkst, ārstu arī. Šķembas joprojām ir te,» Saids piespiež pirkstu pie galvas nedaudz virs auss.

Vīrieša plāns bija atkārtot maršrutu, pa kuru drošībā nokļuva dēli. Vispirms viņš legāli ieceļoja Turcijā it kā ārstēt muguru. Pēc tam kopā ar vēl 45 patvēruma meklētājiem kāpa uz liela plosta, lai šķērsotu Egejas jūru un nelegāli ierastos Grieķijā. Par šo kuģojumu bija jāsamaksā pārvadātājiem 1500 eiro. Pārbrauciena laikā Saīda telefons iekrita jūrā. Tajā bija dēlu telefona numuri, kurus viņš nebija nekur citur pierakstījis. «Dēli droši vien domā, ka esmu miris jūrā, jo neesmu varējis ar viņiem sazināties,» norūpējies stāsta Saīds.

No Grieķijas tālāk ceļš bija jāturpina ar lidmašīnu. Pēc norādēm viņs bija ieradies lidostā, kur kāds vīrietis nevērīgi ieslidināja viņa krūšu kabatā viltotu ID karti. Tomēr plānotā lidojuma vietā uz Amsterdamu vīrs piezemējies Rīgā, kur viņu sagaidīja robežsardze. Tagad Saīds jau aptuveni divas nedēļas gaida, kāds būs Latvijas lēmums.

«Paldies Dievam, ka esmu šeit – te ir laba vieta, labi cilvēki. Bet es ļoti gribu būt pie savas ģimenes,» Saīds saka par nokļūšanu Latvijā. Alepo palikusi viņa sieva, ar kuru nav izdevies sazināties, jo internets karadarbības dēļ esot ļoti vājš. Iegūstot bēgļa statusu, Saīds saņemtu pastāvīgās uzturēšanās atļauju ES un uzreiz varētu aicināt sievu pie sevis, bet alternatīvais statuss paredz bargākus noteikumus – termiņ-uzturēšanās atļauju uz gadu un tiesības uz ģimenes apvienošanos tikai pēc Latvijā nodzīvotiem diviem gadiem. Ģimenes apvienošanas tiesības attiecas tikai uz vistuvākajiem radiniekiem – dzīvesbiedru un bērniem. Dienā, kad tiekos ar Saidu, viņa mierinājums ir vizīte Rīgā – vīrs bijis Sarkanajā Krustā un cer, ka izdosies atrast dēlus un nodot ziņu, ka ir dzīvs.

Atstāju biedru purvā

No Alepo ir arī 38 gadus vecais automehāniķis Fathi. Sīriju viņš pameta jau 2009.gadā, kad karš vēl nebija sācies, bet aiz muguras bija arābu un kurdu sadursmes 2004.gadā. Fathi ir kurds. Viņš nemieros bija trāpījies policistu nagos, smagi piekauts, tēvs toreiz samaksājis 1500 eiro kukuli, lai izpestītu dēlu no apcietinājuma. Pēc pieciem gadiem notikusi vēl viena saķeršanās ar policistiem, kad tie meklējuši Fathi brālēnu, kurdu aktīvistu. Fathi atkal piekauts, un tēvam nācies maksāt kukuli vēlreiz. Pēc kāda laika policija atkal viņu saņēmusi, šoreiz prasīts jau divreiz lielāks kukulis, un Fathi sapratis – ir jābēg.

Fathi saņēma darba atļauju un devās strādāt uz Krieviju, kur nodzīvoja sešus gadus. Šogad atkal bija jādodas uz Sīrijas vēstniecību, lai atjaunotu darba atļauju. Kāds diplomāts pavaicājis – kāpēc tik spēcīgs vīrietis labākajos gados nepalīdz aizstāvēt savu valsti? Fathi atbildējis, ka nejūtas vairs tik jauns un savu laiku armijā jau nodienējis. Tomēr pēc pāris mēnešiem pienāca pavēste: Fathi jāatgriežas Sīrijā, vai arī tiks aizvests ar varu.

«Sīrijā mani gaida nāve,» nosprieda kurds un sāka meklēt iespējas glābties Eiropā. Paziņas viņu bija iepazīstinājuši ar diviem krieviem, kas par 7000 eiro bija ar mieru viņu nogādāt Zviedrijā caur Latviju.

Krievi bija sapulcējuši četru cilvēku grupiņu. Lai šķērsotu Krievijas un Latvijas robežu, briduši cauri purvam. «Tas bija briesmīgi, tā nobijies laikam neesmu bijis nekad,» atceras muskuļotais vīrs. Vienam biedram no pārdzīvojuma kļuvis slikti ar sirdi, viņš vairs nav spējis paiet. Fathi pāris kilometru mēģinājis viņu nest uz rokām. Pēc kāda laika grupai pretī iznācis kāds latvietis, bet krievi devušies atpakaļ. Fathi turpinājis nest ceļabiedru, bet latviešu pavadonis sācis nervozēt – temps ir par lēnu, robežsargi viņus pieķers. Fathi nebija izvēles – lai glābtos, novārgušais biedrs, kurš vairs nav spējis parunāt, bija jāatstāj purvā.

Pavadījis trijotni līdz ceļam, pavadonis licis gaidīt, bet pats aizbraucis ar auto. Pēc divām stundām piebraucis melns busiņš, vēlāk pārkāpuši Fiat markas mašīnā, kas atvedusi līdz Rīgai. Pēc divām dienām bija ar prāmi jadodas uz Zviedriju, taču ostā viņus aizturēja robežsardze. Vīzu, protams, nebija. Tā arī Fathi jau mēnesi atrodas Muceniekos. «Es nezinu, vai mana māja Alepo vēl ir vai varbūt jau ir uzspridzināta. Es nezinu, vai visi mani ģimenes locekļi vēl ir dzīvi, bet esmu pateicīgs Dievam, ka esmu šeit, drošībā.»

Iztika – 2 eiro dienā

Kamēr patvēruma meklētāji gaida lēmumu, Muceniekos viņu rīcībā ir kompītņu tipa dzīvojamā māja. Istabiņās pietiek vietas divām divstāvīgajām gultām, slēdzamiem sapīšiem un plauktiem. Katra stāva gaitenī ir tualetes un dušas, veļas mazgāšanas telpas, kā arī plašas virtuves ar ledusskapjiem un gāzes plītīm. Atpūtas telpā ir televizors un dīvāni, sporta zālē vairāki trenažieri. Ēkā ir saulaina bibliotēka un istaba ar dažiem datoriem.

Par pārtiku jāgādā pašiem. Katram Mucenieku iemītniekam valsts maksā dienas naudu – 2,15 eiro. Par to jāsagādā pārtika, higiēnas preces un citas lietas. «Grūti ir, bet iztikt var,» saka Fathi. Saīds ir pīpmanis, regulāri atlicina naudu cigaretēm, tāpēc viņam ir visknapāk.

«Paldies par šo naudu, mēs esam bezgalīgi pateicīgi par palīdzību. Bet, atklāti sakot, visam nepietiek,» stāsta Fathi. Piemēram, viņš bijis pie ārsta, jo sāp vēl Krievijā pirms bēgšanas savainotā kāja. Dakteris iešpricējis pretsāpju zāles, bet sacījis, ka ārstēšana prasīs lielu naudu. Fathi tagad cer – kad saņems oficiālo statusu, no pabalsta varēs atlicināt naudu.

Ja izdodas iegūt bēgļa statusu, valsts piešķir pabalstu uz gadu – 256,12 eiro mēnesī. Papildus uz gadu pienākas pabalsts arī valodas apguvei – 49,80 eiro mēnesī, kas tiek pārskaitīti uzreiz bēgļa norādītajai mācību iestādei. Par šādu summu kursus atrast nav viegli, un ar vienu nodarbību nedēļā ir par maz, piekrīt PMLP pārstāve Undīne Priekule, bet maksāt vairāk valsts nevar atļauties. Ja patvēruma lūdzējs iegūst alternatīvo statusu, pabalsta apjoms ir tāds pats, taču to maksā tikai deviņus mēnešus.

Tiklīdz patvēruma meklētājs ieguvis bēgļa vai alternatīvo statusu, viņam Mucenieki jāatstāj un jāsāk patstāvīga dzīve. Centra vadītāja Edīte Pavlova neslēpj – lielākā daļa no visiem, kas ieguvuši aizsardzību, izvēlas Latviju pamest un doties uz kādu pārticīgāku ES valsti. Latvijas pilsonību no visiem līdz šim ieguvuši tikai četri bēgļi. Arī no manis sastaptajiem sīriešiem Latvijā vēlas palikt tikai Fathi. Viņš domā, ka varētu strādāt Latvijā par elektriķi vai automehāniķi, jo prot krievu valodu.

Latvijā vairākas organizācijas palīdz bēgļiem tikt galā ar praktiskām vajadzībām. Apģērba sagādāšanā ik pa laikam atbalstu sniedz Sarkanais Krusts. Līdz jūnija beigām palīdzējis arī Eiropas bēgļu fonds, ik nedēļu sagādājot pārtikas un higiēnas preču pakas. No jūlija finansējums ir beidzies. Šī paša projekta ietvaros finansējumu vairs nesaņem arī nevalstiskā organizācija Patvērums Drošā māja, kas līdz šim pildījusi nozīmīgāko lomu bēgļu integrācijas veicināšanā. Alternatīvu finanšu avotu organizācijai pagaidām nav.

PMLP atzīst, ka Latvijā nav izveidota konceptuāla pieeja bēgļu integrācijai un būtiska loma bijusi tieši organizācijai Patvērums Drošā māja.

Kultūras ministrijas Sabiedrības integrācijas departamenta pārstāve Anita Kleinberga skaidro – patlaban tiek meklēti risinājumi, lai nodrošinātu finansējumu organizācijai, tomēr paies vismaz pāris mēnešu, līdz izdosies nokārtot formalitātes.

Drošās mājas advokāts Alvis Šķenders prognozē – finansējuma trūkums, visticamāk, nozīmēs to, ka bēgļi kļūs par sociālo dienestu klientiem, jo šiem cilvēkiem nepieciešams nepārtraukts atbalsts. Viņaprāt, Latvijā būtu jāievieš vienots gan sabiedriskajām organizācijām, gan pašvaldības iestādēm saprotams bēgļu iekļaušanas modelis, skaidri nosaucot katras puses tiesības un pienākumus: «Svarīgi, lai bēglis saprot, ka ir gaidīts, bet būs arī centīgi jāstrādā, lai iekļautos Latvijas sabiedrībā.»

Vaicāti par būtiskākajām vajadzībām, visi Muceniekos sastaptie sīrieši saka – pirmajā vietā ir dokumentu iegūšana. «Kamēr esi cilvēks bez dokumentiem, sajūta nav patīkama,» saka Fathi. Nākamās rūpes – vai izdosies no kara briesmām izpestīt mājās palikušo ģimeni. «Šeit ir miers. Šeit nav apdraudēta mūsu dzīvība, tas jau ir daudz. Mums ir jāpieņem grūtības, kas dzīvē notiek, un jātic – tās pāries,» viņu papildina Saīds.

Piesmietā bērnība

Posted on jūlijs 22, 2015 by - Analīze

Šoks! Tā daudzi vērtē Liepājas tiesas spriedumu, kurā par meitenītes seksuālu izmantošanu diviem pieaugušiem vīriešiem noteiktais sods ir piespiedu darbs – attiecīgi 240 un 200 stundu. Kāpēc bērna pāridarītāji ir brīvībā?

Pieaugušais vīrietis tobrīd piecus gadus vecās meitenītes bērnību nozaga 2009.gadā. Mazo audzināja vecmāmiņa, jo mātei tiesības uz bērnu bija atņemtas. Cietušās advokāte Sandra Sprūde, detaļās neieslīgstot, jo jāsargā bērna identitāte, Ir atzina – seksuāla rakstura darbības ar meiteni pirmais sāka veikt viņas radinieks Jevgēnijs (šobrīd 47), pēc dažiem gadiem arī vīrieša pieaugušais dēls Oļegs (šobrīd 22). Vīrieši bērna klātbūtnē atkailinājās, lika meitenei aizskart dzimumorgānus. Jaunākais ar roku spiedis ciet viņas muti un piedraudējis, lai nevienam nestāsta par  notikušo. Anonīms avots Kurzemes televīzijai stāstījis vēl baisākas detaļas: viens no vīriešiem, turot bērna roku, apmierinājis sevi, otrs uzgūlies virsū un veicis seksuālam aktam raksturīgas darbības. Nemierina advokātes teiktais, ka šādas darbības notikušas dažas reizes un beigušās 2014.gada februārī. Secinot, ka vecmāmiņa par meiteni nevar parūpēties, Liepājas bāriņtiesa viņu no nelabvēlīgās vides izņēma. Noziegums atklājās, kad bērns nonāca drošībā audžuģimenē. Vēlāk mazā adoptēta uz ārzemēm.

Likuma burts

Liepājas tiesnese Aiva Daidere abus vīriešus sauca pie atbildības par pavešanu netiklībā, ja tas izraisījis smagas sekas (Krimināllikuma 162.panta 2.daļa). Tiesa soda noteikšanā piemēroja likuma normas, kas bija spēkā nozieguma izdarīšanas laikā. Kopš 2014.gada jūnija likums ir stingrāks un paredz par šādu noziegumu tikai cietumsodu līdz septiņiem gadiem, bet iepriekš bija paredzēts arī piespiedu darbs. Prokurore Ligita Arāja medijiem skaidro – abu vīriešu seksuālās darbības ar meitenīti neesot bijušas tādas, lai apsūdzētie par tām nonāktu aiz restēm. Liepājas tiesa lietu skatīja bez pierādījumu pārbaudes, jo abi apsūdzētie atzina vainu. Kurzemes tiesas apgabala prokuratūras virsprokurors Andris Mikuļskis otrdien iesniedzis apelācijas protestu par spriedumu, prasot varmākām reālus cietumsodus. 

Dzimumnoziegumus tiesas skata slēgtās sēdēs, lai aizsargātu cietušo identitāti. Šajā gadījumā, kad publiski izskanējušas nozieguma detaļas, izskan bažas ne tikai par soda adekvātumu, bet arī par nozieguma kvalifikāciju. «Saprotu, ka pieauguši cilvēki apmierināja savu seksuālo tieksmi, bija fizisks kontakts ar bērnu,» Ir saka krimināltiesību eksperts un Saeimas deputāts Andrejs Judins, skaidrojot, ka tādā gadījumā noziegumu nevar kvalificēt kā pavešanu netiklībā, bet gan kā seksuālu vardarbību.

Tagad spēkā esošais likums saka – pavešana netiklībā ir seksuāla rakstura darbības ar 16 gadus nesasniegušo bez fiziska kontakta. Judins skaidro: runa ir par emocionālu vardarbību, piemēram, pornogrāfijas demonstrēšanu bērnam, vulgāriem stāstiem par seksu vai nodarbošanos ar to bērna acu priekšā. Tiklīdz ir fiziski pieskārieni, tā runa var būt tikai par seksuālu vardarbību.

Šim skaidrojumam piekrīt arī profesore Valentija Liholaja, kas analizējusi noziegumus pret bērniem. Taču viņa atgādina būtisku faktu: līdz 2014.gadam agrākajā likuma pantā par pavešanu netiklībā bija runa arī par pieskārieniem. Skaidrāks dalījums ieviests tikai pērn. «Jebkāda paglaudīšana jau ir vardarbība,» tagadējo likuma izpratni rezumē profesore. Judins gan papildina – arī agrākajā likuma traktējumā kā pavešanu netiklībā kvalificēja maigākas darbības, piemēram, krūts aizskaršanu. Bet, ja bērns kā lelle izmantots dzimumtieksmes apmierināšanai, arī pēc agrākā likuma tā uzskatāma par seksuālu vardarbību, saka deputāts.

Meitenītes advokāte Sprūde tomēr nepiekrīt versijai par kļūdainu nozieguma kvalifikāciju. Viņa norāda – ekspertīze ir izslēgusi meitenītes izvarošanu, kas no likuma viedokļa ir vardarbīgs dzimumakts, bet Krimināllikumā nebija konkrēti noteikts, kādas fiziskās darbības traktējamas kā pavešana netiklībā.

Augstākās tiesas judikatūras nodaļas vadītājs Pāvels Gruziņš Saeimas Juridiskās komisijas sēdē, kas otrdien diskutēja par šo gadījumu, norādīja uz 2007.gada šīs kategorijas tiesu prakses apkopojumu, kur analizētas gan kļūdas, gan sniegtas rekomendācijas. «Ir iespaids, ka ne visi ir ielūkojušies šajā tiesu prakses apkopojumā.»

Šo apkopojumu veidojusi Liholaja, un tajā norādīts – seksuāla vardarbība ir dzimumtieksmju apmierināšana pretdabiskā veidā, ja tas noticis, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot cietušā bezpalīdzību. Lai noziegumu kvalificētu šādi, pietiek ar vienu no minētajiem apstākļiem.

Taču viss ir tiesas varā. Prakses apkopojumā norādīti dīvaini likuma interpretācijas gadījumi. Piemēram, Kurzemes apgabaltiesa, tiesājot kādu vīrieti par pameitas vairākkārtēju izvarošanu, secinājusi – kad patēvs bērnu izvaroja pirmo reizi, viņai bija 14 gadu, tātad pārkāpusi mazgadības slieksni, līdz kuram atzīstama par bezpalīdzības stāvoklī esošu. Tas, ka cietusī bija morāli un materiāli atkarīga no varmākas, juridiskā nozīmē tiesas ieskatā neradīja bezpalīdzības stāvokli.

Šādi un līdzīgi spriedumi uztrauc deputātu Judinu, kas likuma piemērošanā saskata kļūdas. 

Viņš atgādina arī citus pārsteidzošus spriedumus, piemēram, 2007.gadā Rīgas apgabaltiesas tiesnesis Guntars Stūris skatīja krimināllietu par 15 gadu vecas meitenes izvarošanu. Četri puiši uzveda pusaudzi daudzdzīvokļu mājas bēniņos un vairākkārt izvaroja. Trīs varmākas pie kriminālatbildības netika saukti, jo nebija sasnieguši 14 gadu vecumu. Ceturto notiesāja ar divu gadu nosacītu brīvības atņemšanu, bet, piemērojot likuma pantu, kurš ļauj nepilngadīgo no soda atbrīvot, noteica audzinoša rakstura piespiedu līdzekli – sabiedriskos darbus. Šis spriedums stājās spēkā, apelācijas un kasācijas instances to nevērtēja. Judinu, vēlāk šo lietu pētot, pārsteidzis prokurora viedolis – izvarotā slikti raksturota un smēķējusi, nākusi no nelabvēlīgas ģimenes, savukārt pāridarītāji raksturoti pozitīvi.

Varmākas – vistuvākie

«Cietušais nav vainīgs,» uzsver Judins. Runājot par seksuāla rakstura noziegumiem, viņš no prokuroriem dzirdējis: «Ai, viņa ir divpadsmitgadīga prostitūta!» Likums ar seksu ļauj nodarboties, sasniedzot 16 gadus. Savukārt, ja cilvēks ir jaunāks par 14 gadiem, tad nevar runāt par piekrišanu. Judins un Liholaja skaidro – pat ja 13 gadus veca meitene piekrīt stāties dzimumattiecībās ar pilngadīgu puisi, šai piekrišanai nav nozīmes. «Nav svarīgi, vai viņa pati piedāvājās vai naudu ņēma. Viņa ir bērns, un tas, kurš viņu izmantojis, ir pelnījis sodu,» uzsver Judins. 

Bērnus visbiežāk seksuāli aizskar tieši ģimenē. Minētais tiesu prakses apkopojums rāda – no 106 apsūdzētajiem tikai 16 bija pilnīgi sveši cietušajiem, 39 – kaimiņi vai vecāku paziņas, bet 37 – radinieki.  Šokējošākais ir tas, ka nereti par šiem noziegumiem pret bērnu, kas vairumā gadījumu ir meitenes vecumā no 7 līdz 13 gadiem, tuvinieki ir zinājuši. Piemēram, vienā gadījumā vīrietis gadiem izvarojis mazgadīgo audžumeitu, bet māte varmāku attaisnojusi, jo viņš «ir maizes devējs».

Tiesu informatīvajā sistēmā pieejamā statistika rāda, ka šogad notiesāto skaits par bērnu seksuālu aizskaršanu nepilnos septiņos mēnešos sasniedzis līmeni, kāds iepriekš bijis gada laikā. To, cik bērnu cietuši no izvarošanas, neizdodas noskaidrot, jo statistikā ir apkopots kopējais izvaroto skaits, nenodalot bērnus.

Pēdējos piecos gados ik gadu par pavešanu netiklībā notiesāti vairāk nekā 20 cilvēki, par seksuālo vardarbību – mazāks skaits. Seksuālie varmākas lielākoties nonāk cietumos, nereti tāpēc, ka konfliktā ar likumu nav pirmo reizi. Piemēram, 2011.gadā par seksuālu vardarbību notiesāti 20 cilvēki un visi saņēmuši reālus cietumsodus, puse no viņiem – trīs līdz piecus gadus. No visiem notiesātajiem astoņi tiesāti jau agrāk. Statistika par seksuālu vardarbību gan iekļauj arī pilngadīgos upurus, nevis tikai bērnus. 2012.gadā par pavešanu netiklībā nosacīti un reāli notiesāto proporcija ir šāda – deviņiem nosacīts sods, bet 20 gadījumos cietumsods. Tajā pašā gadā par seksuāla rakstura darbībām ar 16 gadu vecumu nesasniegušu bērnu notiesāti 10 cilvēki, no tiem septiņi – ar piespiedu darbu, divi saņēmuši cietumsodu. «Kas tad ir jāizdara, lai ieliktu cietumā!» retoriski jautā Liholaja. Viņa atgādina – likums paredz arī īslaicīgu brīvības atņemšanu. «Lai pasēž trīs mēnešus, izjūt, kas ir cietums,» iesaka eksperte. Lasot spriedumus, kuros bezkaislīgi pārkopēti likumu panti, Liholaja secina – uzstādījums lietas izskatīt īsā termiņā liek tiesnešiem galopā nonākt līdz spriedumam, īpaši noziegumā neiedziļinoties.

Propagandas demontētājs

Posted on jūlijs 22, 2015 by - Pusdienās

Krievija centīsies radīt Latvijā nestabilitāti, taču militārs konflikts pašlaik ir maz ticams, uzskata Jānis Sārts, jaunais NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs

Ar Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru Jāni Sārtu tiekamies Trusis kafe pagājušās nedēļas piektdienā uzreiz pēc negaisa ar krusu un valdības ārkārtas sēdes, kurā finanšu ministrs saņēma pilnvarojumu sarunām par aizdevumu Grieķijai. Tas līdzās budžetam rudenī varētu būt viens no saspīlējuma iemesliem valdībā, viņš pieļauj. Taču tad Sārts jau būs prom no ministrijas, kurā nostrādājis 21 gadu. 7.jūlijā valdība apstiprināja viņu NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra (STRATCOM) direktora amatā, un augustā viņš sāks darbu.

Jau pirms aizsardzības ministra Raimonda Vējoņa kļūšanas par Valsts prezidentu Sārts esot izlēmis, ka pēc Latvijas prezidentūras beigām, kad arī centra pašreizējais vadītājs un veidotājs Jānis Kārkliņš atgrieztos diplomāta darbā, būtu īstais brīdis «kaut ko mainīt» dzīvē. 

Vai nav bijusi doma par iesaistīšanos politikā? «Ticiet man, valsts sekretārs, kas septiņus gadus vērojis šo [politisko] vidi – nu, nav tā, ka būtu izteikta vēlme pārceļot uz to,» Sārts atzīst un arī vērtēt politiskās norises Latvijā sarunas gaitā stingri atturas. Daudz saistošāks viņam vienmēr šķitis «starptautiskais aspekts», tāpēc «pašreizējais likās loģisks ceļš».

2013.gada rudenī dibinātais un pērn septembrī NATO akreditētais centrs ir viens no 19 līdz šim akreditētajiem dažādu stratēģiski svarīgu jomu izcilības centriem, kuri ir daļa no NATO, taču ne organizācijas komandstruktūras. Tieši stratēģiskās komunikācijas nozīme pagājušogad būtiski pieauga, sākoties Krievijas agresijai Ukrainā, kuru pavadīja masīva dezinformācijas un propagandas kampaņa. Sārts paskaidro, ka centra uzdevums «ir cīnīties pret tiem, kuri izmanto propagandu gan pret NATO spēkiem operāciju reģionos, gan pret NATO valstīm, kā arī domāt, kā, neejot pašiem propagandas virzienā, veidot adekvātu politiku, kā sadarboties un runāt ar vietējiem cilvēkiem».

Centra 30 darbinieki paši neveiks šādu publisko diplomātiju, to arvien darīs preses un citi operāciju virsnieki. «Bet kādam ir jābūt aiz muguras, kurš veido stratēģiju, analizē «lielo bildi», saprot, kas strādā, kas ne. Un var dot padomu, veidot metodoloģiju, kas ir īpaši interesanti saistībā ar jaunajām tehnoloģijām.» Tradicionālo komunikāciju ziņā gandrīz viss jau esot izmēģināts, bet jaunā sociālo tīklu informācija internetā, spēja apstrādāt «lielos datus» dodot «pilnīgi citus instrumentus un iespējas», secina Sārts. «Nav runa par to, ka centrs ies un darīs kaut ko pret. Tā būs vieta, kur analizē, pēta, piedāvā lielā mēroga risinājumus.»

Centram būs trīs galvenie darbības virzieni – «doktrinālais» NATO valstīm kopīgas izpratnes un kopīgu metožu veicināšanai, pētījumu, kas meklēs praktiski pielietojamus risinājumus, un izglītības un mācību, kas nozīmējot «ne tikai mācīt cilvēkus kā skolā, bet arī lielās NATO spēku mācībās iestrādāt šo [informatīvo] komponenti».

Nav bijis laika vispirms pakāpeniski izveidot centru, tad sākt strādāt, jo «Ukrainas notikumi lika ķert, kamēr tas notiek, kaut vai sākumam konservējot tos datus, lai pēc tam varētu dažādos aspektos paskatīties, kā tas ir strādājis». Viens no pirmajiem šā darba rezultātiem ir pētījums par Krievijas informācijas kampaņas manipulatīvajām tehnikām, ko pēc STRATCOM pasūtījuma veica un jūnijā publicēja Starptautisko pētījumu centrs Rīgā.

Vaicāts, kā izpaustos «informācijas un psiholoģiskās operācijas», kas arī minētas centra darbu aprakstā, Sārts uzsver – ar to domāta «metodoloģija, kas ļauj sagraut otras puses operācijas». Viņš uzsver kā fundamentālu alianses principu, ka «ne informācijas, ne psiholoģiskas operācijas netiek īstenotas NATO teritorijā». «Tajā pašā laikā nevaram akceptēt, ka kāda cita puse to dara. Mums jāspēj pretdarboties.»

Galvenais šādas pretdarbības paņēmiens ir «parādīt, ka tas notiek» un kā tieši pretinieks rīkojas. «Tas ir priekšnosacījums jebkam tālākam. Un tad var skatīties – ir gan taktiskie, gan stratēģiskie elementi, kā ar to strādāt.» Jeb, kā viņš vairākkārt saka, «demontēt» propagandu un arī padarīt NATO valstu sabiedrības noturīgas pret šādiem uzbrukumiem.

«Tas nav tikai par Krieviju un Islāma valsti,» Sārts skaidro. «Mums ir jāparāda, ka varam radīt efektīvus atbildes mehānismus, un nākamajiem, kuri mēģinās konfliktēt ar Rietumu pasauli, šis nebūs iedarbīgs mehānisms.»

Kā «atbildes mehānismus» viņš min, pirmkārt, «situācijas pastāvīgu monitoringu». Otrkārt, nodrošināt, «lai tie, pret ko tas [propaganda] ir vērsts, saprot, kā tas notiek un tiek būvēts». Treškārt, «sadalot gabaliņos» interneta un sociālo tīklu informāciju, «jārada metodoloģija, kas saista to ar fizisko vidi un dekon-struē tai apkārt radīto virtuāli vidi». Un, ceturtkārt, «saprast savas pašu sabiedrības potenciālās reakcijas un to attīstību».

Informācijas saņēmēju auditoriju Latvijā, viņaprāt, var iedalīt divās galvenajās daļās – «viena ir gatava savus spriedumus bal-stīt uz daudziem avotiem, otra ir principā nohipnotizēta ar vienu avotu un ignorē jebkuru citu, pat ja ir izvēles iespējas». Taču esot aplami uzskatīt, ka šis dalījums sakrīt ar etnisko vai ka «cilvēks tāpēc vien, ka ir šādi nohipnotizēts, ir pēc būtības nelojāls». «Riskanto» jeb ekstrēmistiski noskaņoto Latvijā, tāpat kā jebkurā Eiropas valstī, ir tikai neliels procents, un vēl mazāk ir tādu, kuri būtu gatavi reāli rīkoties.

Sārts secina: «Bet apakšā pavelkamā svītra ir – mēs jau visi esam ieinteresēti, lai mūsu valsts nākotnē būtu veiksmīga.»

Sārts ir pārliecināts, ka atbildēt ar savu propagandu uz Krievijas propagandu būtu «ceļš uz nekurieni», bet kaimiņvalsts TV kanālu aizliegšana, tāpat arī kopēja Eiropas kanāla krievu valodā veidošana būtu «vājuma atzīšana». Viņš uzsver: «Pretdarbība sākas ar kvalitatīvu alternatīvu.» Zinot, kādu milzu naudu Krievija ieplūdina savos kanālos, konkurēt ar to izklaides saturu nevarēs, taču cilvēkiem vienmēr interesēs, kas notiek kaimiņu sētā. «Tur, manuprāt, ir durvis, kā radīt šo alternatīvo informācijas telpu.»

Sārts piekrīt, ka Krievija izmanto Rietumu demokrātijas it kā vājās puses, lai «pārdefinētu pamatvērtības», izmantojot daļas cilvēku nedrošību un apjukumu par straujajām pārmaiņām pasaulē. Taču ilgtermiņā sabiedrības attīstās, un arī informatīvajā karā «ar laiku tā realitāte tomēr parādās», un Krievijas propagandas mīti erodē.

Sārts neuzskata, ka pašreizējā Baltijas valstīm naidīgas propagandas eskalācija liecina par Kremļa gatavošanos «kaut kam lielākam». Mērķis drīzāk esot «permanentas nestabilitātes» sajūtas radīšana. Krievija ir iestigusi Ukrainā, savukārt NATO veic efektīvus pretpasākumus, un sākt vēl arī konfliktu ar NATO valsti režīmam, kura galvenā vēlme ir pašsaglabāties, būtu «ārkārtīgi augstu likmju spēle». Tāpēc militārs scenārijs vismaz tuvākā gada laikā esot maz ticams. Bet, «ja tas ir kaut kas maziņš», tad vienkārši pašiem «jāspēj ātri un spēcīgi atbildēt pretī, nedrīkst tam ļaut lēnām burbuļot».

Bet varbūt nekādu konfliktu Kremlim nevajadzētu, ja Latvijā taptu tam izdevīga valdība? «Tas, protams, ir viens no paņēmieniem – labvēlīga valdība Baltijas valstī, un nekas nav jādara,» Sārts spriež. Taču viņš šaubās, vai «var kādus pierunāt uz tādu valdību». Un optimistiski piebilst: «Mēs vienmēr izdarām pareizo lietu pēc tam, kad visas pārējās pamēģinātas.»

Ēdienkarte

Kapučīno, melna kafija

Neredzamā nauda

Posted on jūlijs 22, 2015 by - Komentārs

Rīgas domes aizvējā bez konkursa tiek piešķirti miljoniem vērti pasūtījumi

Rīgas mēram Nilam Ušakovam ir triks. Viņš prot padarīt naudu neredzamu.

Jau gadiem Rīgas domes valdošā Saskaņas koalīcija iemanījusies lielas summas no pilsētas budžeta, kur to izmantošana ir pārskatāma un par izlietojumu jāatskaitās, bez konkursa iepludināt komercstruktūrās, kuras pieder vai nu pašvaldībai, vai nu ar domes vadību saistītiem cilvēkiem. Komercstruktūrām ir priekšrocība – nav jāatskaitās par rīdzinieku naudas tērēšanu, kuru aizsedz «komercnoslēpuma» plīvurs. Un mēs varam tikai noskatīties, kā Ušakovs pēc kārtējās performances paklanās un noiet aizkulisēs, kur kaut kas ļoti aizdomīgi čaukst.

Šonedēļ atkal acu priekšā pazibēja divi fokusi. Pirmais it kā sīciņš, tomēr tieši tajā Ušakovu gandrīz pievīla veiklie pirkstiņi. Pērnruden Rīgas dome pasūtīja no advokātu biroja Dzanuškāns un partneri pētījumu par 35 000 eiro. Tā gadījās, ka šā biroja dibinātājs un vadītājs ir Rīgas domes priekšēdētāja juridiskais padomnieks Jānis Dzanuškāns. Kāds tur pārsteigums, ka pasūtījums tika piešķirts bez konkursa, jo to, lūk, atļaujot publisko iepirkumu likums. 

Rātsnamā tā varbūt šķita sīknauda, par ko nebūtu daudz jāuztraucas, taču februārī Latvijas radio ziņoja, ka Dzanuškāna pētījums domē nav atrodams. Nākamajā dienā tas kā no cilindra izvilkts trusīts parādījās kādā domes datubāzē, taču bija viegli konstatēt, ka viens no galvenajiem juridiskā opusa autoriem ir misters Kopijpeists. Piemēram, kā konstatēja Diena, ievads gandrīz pilnībā bija nokopēts no pretkorupcijas organizācijas Delna 2010.gada pētījuma. 

Te nācās pasvīst. Pašvaldības uzraugošais ministrs Kaspars Gerhards prasīja paskaidrojumus. KNAB ķērās pie pārbaudes. Kļuva tik karsti, ka Dzanuškāns pēc nedēļas paziņoja, ka pētījumu domei «uzdāvinās» un atmaksās naudu. Taču viss beidzās labi. Gandrīz pusgadu nopūlējies, KNAB otrdien pasniedza Ušakovam baltu kabatlakatiņu, ar kuru noslaucīt pēdējo uz pieres palikušo sviedru pilīti. Pārkāpums nav konstatēts, jo neviens no lēmuma pieņēmējiem neesot Dzanuškāna rads vai darījuma partneris. Tātad viss likumīgi.

Daudz vērtīgāks un acīmredzot krietni nopietnāk sagatavots ir otrs naudas nobēdzināšanas daudzpakāpju triks, kuram šomēnes Ušakova koalīcija izpildīja kārtējo posmu. Jūlija sākumā domes saskanīgais vairākums pieņēma lēmumu paaugstināt vides reklāmas izvietošanas nodevu par gandrīz piektdaļu līdz 1,85 eiro, taču sabiedriskā transporta pieturās to noteikt daudz zemāku – 0,43 eiro. Skatītājiem ir ko brīnīties.

Vai Ušakovs kaut kāda iemesla dēļ grib sevišķi veicināt pieturvietu izraibināšanu? Diez vai. Ieguvējs no šīs pretimnākšanas ir labi zināms. Tas ir uzņēmums JCDecaux Latvija, kas apņēmies uzstādīt Rīgā jaunas sabiedrisko pieturvietu nojumes, pretī saņemot ekskluzīvas tiesības tur izvietot reklāmas. Vārdu sakot, paši būvē sev reklāmas stendus un par to saņem no pilsētas labumus. 

Varbūt darījums tomēr ir izdevīgs? To mēs diez vai kādreiz uzzināsim, jo kā tad noskaidrosim JCDecaux izmaksas? Taču aizdomas rada kaut vai fakts, ka Ušakovs ir uzņēmumam bezgala pateicīgs par «vairāk nekā 10 miljonus eiro» lielo ieguldījumu, bet konkurējošs uzņēmums aprēķinājis, ka nojumes nevarētu maksāt vairāk par četriem miljoniem. 

Vai bija nepieciešams nomainīt nojumes? Vecajām nekādas sevišķas vainas nebija, un varētu domāt, ka domes budžeta draudīgā situācija liktu meklēt lietderīgāku pielietojumu šiem desmit miljoniem, kurus JCDecaux it kā gatavs maksāt par tiesībām uz reklāmas laukumiem. 

Vai nomaiņa bija vajadzīga iedzīvotājiem? Viņi sūdzas, ka jaunie soliņi neērti un jaunās nojumes slikti pasargā no lietus un vēja, bet Ušakovs šiko – tādas pašas esot Francijā un ziemeļvalstīs. Viņam gan nebūs jāgaida trolejbuss rudens lietū.

Un ko šajā darījumā dara vēl viena bez konkursa izvēlēta firma Pilsētas līnijas? Dome taču deleģējusi atbildību par reklāmas izvietošanu sabiedriskā transporta pieturvietās jau tā necaurspīdīgajai Rīgas satik-smei, bet te pēkšņi uzrodas vēl viens starpnieks starp pašvaldības uzņēmumu un JCDecaux. Vai Pilsētas līniju iezīmēšanās šajā darījumā varētu būt saistīta ar faktu, ka viens no uzņēmuma pastarpinātajiem īpašniekiem ir Boriss Carjovs, kas ir ne tikai Ušakova padomnieka Ērika Teilāna biznesa partneris, bet kuram arī pieder daļas citās Rīgas pašvaldības uzņēmumu labvēlību iemantojušās firmās? Carjova vārds pavīdēja Rīgas satiksmes «nanotehnoloģiju» mazgāšanas līdzekļu skandālā. 

Vēl viena Pilsētas līniju īpašniece ir Ieva Šaripo, mārketinga vadītāja būvfirmā Moduls Rīga. Lietu kārtībai atbilst fakts, ka šis uzņēmums no domes ieguvis daudzus nozīmīgus pasūtījumus, to skaitā kultūras nama Ziemeļblāzma rekonstrukciju, bet pikantumu piešķir apstāklis, ka tā birojā 2014.gadā tika veikta kratīšana, īslaicīgi aizturēts tā valdes priekšsēdētājs un iesaldēti konti sakarā ar izmeklēšanu par izvairīšanos no nodokļiem un naudas atmazgāšanu. 

Tā ir tikai šo darījumu redzamā daļa. Kādi vēl brīnumi izbirtu, ja mēs Ušakova bezkonkursu triku cilindru varētu kārtīgi pakratīt? 

Komentārs 140 zīmēs

Okupācijas sekas. Sievieti Kurzemē apdedzinājis no jūras izskalots fosfors, kas nāk no padomju laikā spridzinātām bumbām, bet izskatās pēc dzintara. 

Baidās. Krievija iebilst pret starptautiska tribūnāla izveidošanu, lai izmeklētu MH17 notriekšanu.

Nāk ar atslēgām. Grieķijā pēc 3 nedēļām atvērtas bankas, klienti var piekļūt personiskajiem seifiem. Ierobežojumi naudas izņemšanai no kontiem paliek spēkā.

Sankciju pragmatisms

Posted on jūlijs 22, 2015 by - Komentārs

Krievijas ieviesto sankciju iespaids ilgtermiņā būs pozitīvs mūsu eksportētājiem

Sankcijas pret Krieviju kaitēšot mums pašiem, dzirdējām un palaikam joprojām dzirdam brīdinājumus. Tie bija kļuvuši īpaši skaļi pērn augustā, kad Krievija ieviesa atbildes sankcijas, aizliegdama pārtikas preču importu no Eiropas Savienības. Taču izrādās, ka rezultātā kopējais ES pārtikas preču eksports gada laikā ir jūtami pieaudzis – par 3,5% šā gada pirmajā ceturksnī, salīdzinot ar pagājušā gada pirmajiem trim mēnešiem, rāda jaunākie Eurostat dati.

ES eksports uz Krieviju gada laikā ir sarucis būtiski – par apmēram trešdaļu. Taču, pirmkārt, Krievijas tirgus daļa vairākuma valstu preču eksportā nav liela. Otrkārt, zaudējumus Krievijas tirgū šo valstu uzņēmumi atsvēruši ar ieguvumiem citos.

Pārtikas eksporta apjoms šajā laikposmā samazinājies septiņām no ES 28 valstīm, arī visām trim Baltijas valstīm. Taču nav taisnība vienam no galvenajiem mūsmāju «pragmatisku attiecību» ar Krieviju sludinātājiem Nilam Ušakovam, kas jūnijā Sanktpēterburgā apgalvoja telekanālam Doždj, ka no Krievijas sankcijām Latvija esot cietusi «vissmagāk».

Latvijas kopējais pārtikas eksporta apjoms šajā laika posmā samazinājies par 1,3%. Jūtami lielāks kritums ir bijis Lietuvai – par 4,7%. Igaunijai tie bija tikai 0,5%.

Baltijas valstīm, tāpat kā gandrīz visām citām, ir izdevies pamatā kompensēt Krievijas tirgus zaudēšanu ar eksporta pieaugumu citos tirgos, secināts nupat publicētajā NATO analīzē par Krievijas sankciju ietekmi uz ES valstu eksportu. Vienīgi Zviedrijai un Grieķijai ir bijis eksporta kritums gan Krievijā, gan citos tirgos, kas norādot uz šo valstu vispārējās konkurētspējas pazemināšanos. Bet vienīgās, kurām eksporta ieņēmumu samazinājums varot atstāt jūtamu iespaidu uz iekšzemes kopprodukta pieaugumu, ir Somija un Lietuva.

Ušakova un viņam līdzīgu «analītiķu» prognožu pamatā acīmredzot ir politiska vēlmju domāšana, nevis ekonomiskā īstenība. Piemēram, decembrī Rīgas mērs stāstīja savai kādreizējai darbavietai, Krievijas valdības ziņu aģentūrai ITAR-TASS, ka «mēs varam vērot kritumu tūrisma sektorā».

Tūristu skaits no Krievijas sarucis ievērojami, un tas saistīts galvenoties ar Krievijas rubļa vērtības krišanos pret eiro. Tomēr tūristu kopējais skaits turpina augt gan Rīgā (par 1,1% gada pirmajā ceturksnī), gan Jūrmalā (par 3%), gan Latvijā kopumā.

Pašreizējo Krievijas sankciju iespaidu uz Latvijas ekonomiku var raksturot kā nebūtisku, bet ilgtermiņā sekas būs drīzāk pozitīvas. Jo pārorientēšanās no valstiska protekcionisma un institucionalizētas korupcijas izkropļotā Krievijas tirgus uz civilizētākiem palielinās ražotāju un eksportētāju konkurētspēju.    

Savukārt rietumvalstu ieviestās sankcijas Krievijai ir bijušas patiešām «pragmatiskas», ja arī ne gluži tādā nozīmē, kādā to vēlētos Kremļa draugi. Krievijas ekonomikā sākusies recesija. Krievijas IKP gada pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar 2014.gada trim pirmajiem mēnešiem sarucis par 2,2%, un tiek prognozēts, ka tā kopējais kritums šogad būs 3-3,5%.

Rietumi sāka ekonomisko sankciju politiku pret Krieviju pēc Krimas aneksijas un iebrukuma Austrumukrainā pagājušā gada sākumā. Jūnijā ES, ASV, Kanāda un citi Rietumu partneri ieviesa pirmo sankciju kārtu un pastiprināja septembrī. Šogad jūlijā ES pagarināja pērn ieviestās sankcijas līdz šā gada beigām, bet ASV un Kanādas noteiktajām nav termiņu ierobežojumu.

Sankcijas ir trejādas. Pirmkārt, ierobežojumi konkrētiem valsts banku, enerģētikas un aizsardzības uzņēmumiem pieejai Rietumu finanšu tirgiem. Otrkārt, eksporta aizliegums naftas atradņu izpētes un attīstības tehnoloģijām. Treškārt, Krievijas militāro un tā dēvēto divējāda lietojuma preču eksporta aizliegums.

Sankciju primārais mērķis – nodarīt kaitējumu Krievijas ekonomikai – ir sasniegts. Krievijas atteikšanās no agresīvās politikas, ko var uzskatīt par sankciju galamērķi, ir Krievijas varas ziņā. Ja tā turpinās pašreizējo politiku, sankcijas paliks spēkā.

Krievijas «atbilde Rietumiem» – Eiropā ražotās pārtikas ievešanas aizliegums – nodara papildu kaitējumu pašas ekonomikai un rada grūtības savas valsts iedzīvotājiem. Nav nekāda loģiski racionāla un pragmatiska iemesla vēlēties atcelt vai mīkstināt Rietumu ieviestās sankcijas cerībā mudināt Krieviju atcelt faktiski pašai sev uzliktās Eiropas pārtikas importa sankcijas.

Tikai apmēram 8% no Latvijas kopējā eksporta ir uz Krieviju. Krievijas pērnvasar ieviestās sankcijas, protams, ir nodarījušas zaudējumus piensaimniekiem, šprotu, dārzeņu, augļu un gaļas ražotājiem. Taču Latvijas uzņēmējiem ilgtermiņā ir jārēķinās arī ar rubļa vērtības kritumu, kam iemesls ir ne tikai Rietumu sankcijas, bet arī naftas cenu kritums un citi Krievijas ekonomikai būtiski faktori. Gudrākie uzņēmēji ir laikus dažādojuši savu ražojumu noieta tirgus, pārējiem tas būs jādara gribot vai negribot.

Krievijas rublis 2014.gada laikā zaudēja apmēram pusi no savas vērtības pret eiro. Tātad Ušakovs un citi regulārie ceļotāji uz Krieviju, kuriem maciņos eiro, var itin labi just sankciju svētīgo ietekmi uz viņu personisko ekonomiku. Bet apokaliptiskās prognozes un padomus valsts politikas veidotājiem labāk lai patur pie sevis.

Komentārs 140 zīmēs

Ātrs efekts. ANO Drošības padome pirmdien atbalstīja vienošanos par Irānas kodolprogrammu, un naftas barela cena uzreiz nokrita zem 50 dolāru atzīmes.

Gaismaspilī tumsa uzvarēta – restorāna nosaukumu mainīs! Tagad tautai jāvienojas, vai Klīvers ir koktirgotājs, čekists vai kuģa priekšpuses bura.

Klusuma skaņas. Pagājušonedēļ festivālā Positivus aptiekā visvairāk pirkti ausu aizbāžņi.

Kultūrpolitikas kokteilis

Posted on jūlijs 22, 2015 by - Lasītāju aptauja

 

Kāda būtu pareizākā reakcija uz Krievijas ieceri juridiski vērtēt, vai Baltijas valstu izstāšanās no PSRS bijusi likumīga?

Latvijas radošo profesiju pārstāvji atšķirīgi reaģē uz saasināto ģeopolitisko situāciju – vieni pārtrauc sadarbību ar Krieviju, citi turpina, uzsverot kultūras un politikas nošķirtību. Kurš no variantiem drīzāk atbilst jūsu uzskatiem?

Kā vērtējat grupas Prāta vētra dalību Krievijas mūzikas festivālā Našestvije, kurā šogad aktīvi tika popularizēta arī kaimiņvalsts armija un kara tehnika?



Aptauja veikta internetā 21.jūlijā. Atbildēja 1111 respondentu

Lielākās briesmas

Posted on jūlijs 22, 2015 by - Viedoklis

Krievijas likumdevēju interese par Baltijas valstu neatkarības tiesiskumu ir komiska, bet arī bīstama

Jūlija sākumā starptautiskajā presē parādījās ziņa, ka divi Krievijas Domes deputāti lūguši Krievijas Ģenerālprokuratūru izvērtēt, vai 1991.gadā Baltijas valstu neatkarību atzinušās PSRS Valsts padomes izveidošana bija leģitīma, tādējādi dodot mājienu par Baltijas neatkarības «nelikumību».

Var piekrist Lietuvas neatkarības kustības vadītāja Vītauta Landsberģa teiktajam, ka šī provokācija nav Baltijas valstu uzmanības vērta: mēģināt kādam pierādīt, ka Baltijas valstu atzīšana tomēr bija «tiesiska», nozīmētu atzīt, ka mums Padomju Savienības tiesiskums un Krievijas Ģenerālprokuratūras viedoklis ir saistoši.

Krievijas likumdevēju solis ir ne vien komisks, bet vienlaikus arī bīstams savā absurdumā, jo sniedz mērķtiecīgu ieguldījumu orveliskas «patiesība ir meli» atmosfēras radīšanā, kurā nedarbojas nedz loģika, nedz piesauktais tiesiskums. Jautājums par to, vai Baltijas valstu neatkarības atgūšanas procesā tika ievērota PSRS konstitūcija un likumi, ir bezjēdzīgs savā būtībā, jo starptautisko tiesību izpratnē Latvija, Lietuva un Igaunija nekad nav bijušas PSRS daļa: 1940.gadā notikusī Baltijas valstu okupācija un nelikumīgā aneksija neradīja Latvijai, Lietuvai un Igaunijai pienākumu ievērot agresora valsts konstitūciju.

Ideja par «prettiesisko» Baltijas valstu neatkarības atzīšanu ir daļa no plašāka diskursa par nebeidzamo pārestību virkni, ko Krievijai it kā nodarījušas tās nepateicīgās kaimiņvalstis un ļaunie Rietumi. Taču savās ilgās pēc PSRS tiesiskuma abi deputāti «neviļus aizmirst», ka pašas Krievijas Federācijas izveides ceļš nebūt nebija PSRS tiesību normām atbilstošs. 1991.gada 8.decembrī Krievijas PFSR, Baltkrievijas PSR un Ukrainas PSR prezidentu parakstītā vienošanās par PSRS pastāvēšanas izbeigšanu neatbilda nedz savienības konstitūcijai, nedz likumiem. Turklāt PSRS sabrukums 1991.gadā nebūt nebija starptautiskās sabiedrības mērķis. Gluži pretēji: 1991.gada septembra sākumā, kad Baltijas valstu neatkarības atjaunošana jau bija starptautiski atzīta, ASV un to sabiedrotie joprojām cerēja, ka PSRS turpinās pastāvēt kā 12 republiku savienība.

Visbeidzot Baltijas ieguldījums PSRS sabrukumā nepavisam nav tik būtisks kā Krievijas demokrātu veikums. Lielajā pārmaiņu laikā šie cilvēki, no kuriem daudzi bija patiesi Baltijas valstu draugi, tiecās pēc vārda brīvības, demokrātijas un konstruktīva dialoga ar starptautisko sabiedrību. Šodien viņu vietu Krievijas publiskajā telpā ieņēmuši politiķi, kuri savu politisko kapitālu veido, apraudot zudušo padomju varenību, cīnoties pret «rietumnieku liberālajām idejām» un provocējot starptautisko sabiedrību.

Tā kā Latvijai tuvākajos gados būs jāsaskaras tieši ar šiem populistiem, Landsberģa minētā nobriedušas valsts savaldība ir ilgtermiņā vērā ņemams padoms. Tomēr vēl svarīgāk ir atcerēties ASV aukstā kara stratēģijas pamatlicēja Džordža Kenana (George F. Kennan) 1946.gadā rakstīto: «Mums ir jārod drosme un pašapziņa turēties pie mūsu pašu metodēm un izpratnes par cilvēku sabiedrību. Lielākās briesmas, kas mums draud, ir tapt līdzīgiem tiem, ar kuriem cīnāmies.»

Spēka avots

Posted on jūlijs 22, 2015 by - Redaktores sleja

 

Piedzīvojot neveiksmi, reizēm sevi uzmundrinu – viss, kas nenogalina, dara stiprāku. Parasti tas ir milzu pārspīlējums, jo uzkritusī ķibele nav pat tuvu nāves draudiem. Taču šajā žurnāla numurā sastapsit cilvēkus, par kuriem var teikt – viņi nav padevušies, pat pēc milzīgām grūtībām un nāves bailēm.

Lidija Lasmane bija pusaudze, kad Latvijas valsts gāja bojā. Cilvēku izvešanas, karš, divas okupācijas… Satricinošie pārdzīvojumi, kurus miera laiku cilvēks nevar visā pilnībā apjēgt, jauno meiteni tomēr nesalauza. To var redzēt vēl tagad, pirms Lidijas Lasmanes 90.jubilejas, jo viņas skatiens joprojām ir vērīgs un tiešs, bet vienlaikus silts, mierinošs. Padomju varas trīsreiz politiski notiesāta, pēdējoreiz izkļūstot brīvībā tikai Gorbačova atkušņa laikā 62 gadu vecumā, viņa savu sirdsapziņu un brīvības izjūtu ir saglabājusi dzīvu. Tāpat kā mīlestību pret Latviju, tāpēc bez svārstīšanās apcērt visus pēlējus, kas saka: mīlu zemi, bet neciešu varu. «Nu, tad nāc un valdi!» skan viņas padoms.

Kara šausmas, kādas latvieši pārdzīvoja pagājušajā gadsimtā, diemžēl ir ikdiena miljoniem cilvēku mūsdienās. Vidēji reizi nedēļā pie Latvijas durvīm pieklauvē kāds, kurš bēg no haosa un nāves savā dzimtenē.

Trīs sīriešu dzīvesstāsti, kurus uzklausījām patvēruma meklētāju mītnē Muceniekos, ir pārbaudījums: vai spējam citu sāpes sadzirdēt? Un ko viņiem atbildam?

Viens no sīriešiem, nelegāli brienot cauri purvam uz Latvijas robežu, bija spiests atbildēt uz jautājumu – vai es varu izglābt biedru, kurš acu priekšā pakritis ar sirdstrieku? Spēka vairs nebija, pavadonis steidzināja slēpties no robežsargiem, un viņš mirstošo atstāja purvā. Tagad vīrs gaida, vai spēks un laiks būs Latvijas valstij – vai mēs dosim viņam iespēju? Vai arī aizsūtīsim atpakaļ. Purvā.

Radars pasaulē

Posted on jūlijs 15, 2015 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Starp sešām pasaules lielvarām – ASV, Lielbritāniju, Franciju, Vāciju, Ķīnu, Krieviju – un Irānu pēc vairāk nekā desmit gadus ilgām sarunām panākta vēsturiska vienošanās par Teherānas kodolprogrammu. Saskaņā ar vienošanos Irāna atteiksies no jebkādu kodolieroču radīšanas un turēšanas. Apmaiņā pret to Irānai tiek atceltas visas līdz šim noteiktās Rietumu sankcijas. 

Sīrijas bēgļu skaits ir pārsniedzis četrus miljonus. Šī ir lielākā bēgļu krīze pasaulē ceturtdaļgadsimta laikā, secinājusi ANO Bēgļu aģentūra (UNHCR). Šai kopienai ir nepieciešams pasaules atbalsts, taču viņiem nākas dzīvot briesmīgos apstāk-ļos un grimt arvien dziļāk nabadzībā. Sīrijas karš turpinās jau piekto gadu.

Bosnijā pieminēta 20.gadskārta kopš Srebrenicas slaktiņa – 1995.gadā serbu spēki noslepkavoja aptuveni 8000 musulmaņu vīriešu un zēnu. Tas tiek uzskatīts par smagāko kara noziegumu Eiropā kopš Otrā pasaules kara. Tikmēr Krievija izmantojusi veto tiesības, lai ANO Drošības padomē nobloķētu rezolūciju, kas slaktiņu atzītu par genocīdu.

Valsts mēroga kampaņā Ķīnā arestēti vairāk nekā 100 cilvēktiesību aizstāvju. Aizturētie ir «liels krimināls grupējums», kuri «nopietni traucējuši kārtību», apgalvo Ķīnas Sabiedriskās drošības ministrija. 

Krievijas propagandas aģentūrai Russia Today slēgti bankas konti britu bankā Barclays. Kremļa propagandists un aģentūras direktors Dmitrijs Kiseļovs to uzskata par cenzūru. Krievijas Ārlietu ministrija pieprasījusi paskaidrot kontu slēgšanu, bet anonīms avots bankā norādījis, ka tas saistīts ar Eiropas sankciju sarakstu, kurā 2014.gadā iekļauts arī Kiseļovs.

Itālijas tiesa bijušo premjeru Silvio Berluskoni atzinusi par vainīgu trīs miljonus eiro lielā politiskās korupcijas lietā, piespriežot trīs gadu cietumsodu. Tomēr Neapoles pilsētas tiesas pieņemtais spriedums tā arī netiks izpildīts, jo šajā lietā šogad iestāsies noilguma termiņš.

Rumānijas prokuratūra izvirzījusi apsūdzības premjeram Viktoram Pontam un konfiscējusi viņa aktīvus. Ponta apsūdzēts par krāpšanos, līdzdalību nodokļu nemaksāšanā un naudas atmazgāšanā laikposmā no 2007. līdz 2011.gadam, pirms viņš stājās premjera amatā. Ponta ir atteicies atkāpties no amata un bauda imunitāti pret kratīšanu un arestu.

Par Meksikas narkobosa Hoakina Gusmana notveršanu izsludināta 3,8 miljonu dolāru atlīdzība. Gusmans jau otro reizi izbēdzis no cietuma Meksikā – šoreiz pa pazemes tuneli no cietuma dušas telpas. 2001.gadā Gusmans no paaugstinātas drošības cietuma izbēga, paslēpies netīrās veļas grozā.

Nauda pret reformām

Eirozonas līderi panākuši vienošanos par jaunu Grieķijas glābšanas programmu – šai valstij nākamajos trijos gados būs nepieciešami līdz 86 miljardiem eiro, taču Grieķijai jāveic sava tirgus un valsts pārvaldes reforma.

Radars Latvijā

Posted on jūlijs 15, 2015 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā


Uzņemoties amata pienākumus, jaunais Valsts prezidents Raimonds Vējonis 8.jūlijā Saeimas ārkārtas sēdē nodeva svinīgo solījumu. Vējoņa prioritātes Valsts prezidenta amatā būs nacionālā vienotība, nacionālā pašapziņa, patriotisms un sociālais taisnīgums.

Vienu atbrīvo, otru ieceļ – 50 Saeimas deputāti, balsojot «par», no Nacionālās Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) locekļa amata atbrīvoja Aināru Dimantu, bet pārējo trīs NEPLP locekļu atbrīvošanas priekšlikumus noraidīja. Savukārt tajā pašā dienā tikpat daudzi deputāti aizsardzības ministra amatā apstiprināja līdzšinējo Saeimas deputātu Raimondu Bergmani (ZZS).

XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki izskanējuši ne tikai ar pozitīvo – pēc tam, kad ģenerālmēģinājuma laikā masveidā sākuši ģībt dalībnieki, izglītības ministre naktī atcēla svētku gājienu. Liela daļa dalībnieku šo rīkojumu nepildīja un devās gājienā, kam sekoja pārmetumi ministrei Mārītei Seilei. Viņa bija gatava demisionēt, taču pēc sarunas ar premjeri politisko atbildību uzņēmās, paliekot amatā un labojot kļūdas. Svētkos medicīniskā palīdzība pavisam sniegta pusotram simtam dalībnieku, hospitalizēti desmit bērni.

Premjere Laimdota Strauju-ma parakstījusi rīkojumu par sava parlamentārā sekretāra Riharda Kola (NA) atbrīvošanu no amata. Kols to vērtē kā politisko izrēķināšanos. Premjeri izbrīnījusi Kola rīcība, parakstot ierosinājumu par Saeimas ārkārtas sēdes sasaukšanu, kurā bija iecerēts pieprasīt valdībai sniegt skaidrojumus bēgļu jautājumā. Vienotība Kola rīcību, parakstot deputātu pieprasījumu, uzskatīja par koalīcijas vienošanās pārkāpumu. Ārkārtas sēde nenotika kvoruma trūkuma dēļ.

Latvijas populācijas sarukums uz 1000 iedzīvotājiem pērn bija trešais straujākais Eiropas Savienībā, liecina Eurostat dati. Latvijas iedzīvotāju skaits pērn sarucis par 7,7 cilvēkiem uz 1000 iedzīvotāju, 2015.gada 1.janvārī Latvijas populācijai sasniedzot 1 986 100 cilvēku. Par Latviju vēl vairāk iedzīvotāju skaits sarucis Kiprā – par 12,9 cilvēkiem uz 1000 iedzīvotāju, kam seko Grieķija – par 8,4 cilvēkiem.

Ekoloģiska katastrofa notikusi Tukuma novada Šlokenbekas Dzirnavu ezerā – tur piesārņojuma dēļ noslāpušas aptuveni četras tonnas zivju. Rajona prokuratūra sākusi kriminālprocesu. 

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs līdzekļu izšķērdēšanā vaino Jūrmalas mēru Gati Truksni (ZZS) – viņš saņēmis algu par kapitāla daļu turētāja pienākumiem pašvaldības uzņēmumos. Truksnis kopš 2013.gada rudens līdz pērnā gada beigām bija kapitāla daļu turētājs deviņos pašvaldības uzņēmumos un par to saņēmis vairāk nekā 22 000 eiro. Kaut arī likums par to ļauj maksāt atalgojumu, KNAB uzskata, ka Truksnim šie pienākumi bija jāpilda bez papildu samaksas.

Par spīti Izraēlas kultūras ministres liegumam iekļaut Latvijas dokumentālā kino vecmeistara Herca Franka un līdzrežisores Marijas Kravčenko filmu Baiļu robeža Jeruzalemes kinofestivāla pamatskatē, tā tika izrādīta divos pilnībā izpārdotos seansos, un filmas veidotāji jau saņēmuši uzaicinājumu piedalīties vairāk nekā 10 kinofestivālos.

Pēc 210 dienu pārtraukuma, beidzoties Latvijas prezidentūrai ES Padomē, Latvijas Nacionālās bibliotēkas galvenā ieeja atkal atvērta apmeklētājiem. Taču to aptumšoja Valsts valodas centra iebildumi par bibliotēkas restorāna nelatvisko nosaukumu Kleever, kas tā direktoram Mārim Baltiņam atgādina kārkluvāciešu laikmetu un švaukstisku izpratni.

Nostaigājušies

Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībnieki svētkos nogājuši pavisam vairāk nekā 100 kilometru, liecina Latvijas Mobilā telefona pētījums pēc viedo aproču datiem. XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki pulcēja 37 890 dalībnieku.


Nedēļas citāts